Kazhes pierakstu burtnīca

Manam pirmajam ceļojumam ārpus Eiropam ir nepieciešams sevišķi garš ievads. Pašam man viss šis stāsts sākās ar skolas gadu vasaru tradicionālo viesošanos Saulkrastos pie mana klasesbiedra Ulda un viņa vecmāmiņas. Ievērojot to, ka man nekādu lauku, kurp doties vasarās nebija, tagad kā pieaudzis cilvēks es ļoti novērtēju to, ka Ulda vecāki bija tik draudzīgi, ka gan mani, gan vairākus citus jauniešus no mūsu klases itin regulāri pacieta dienām ilgi viesojamies viņu mājās (un turklāt vēl arī baroja). Katru vasaru tādas viesošanās Saulkrastos bija vairākas, vēlākos gados turp sākām braukāt ar velosipēdiem, bet pamatskolā vilciens bija mūsu labākais draugs.

Tātad, kādā no reizēm, kad atkal jau viesojos pie Ulda, pēkšņi man piezvanīja vecāki. Ņemot vērā, ka mūsmājās telefona nebija un mobilo sakaru laikmets vēl nebija pienācis, tas pats par sevi bija notikums, un tāpat vien tas nenotiktu. Pēkšņā zvana uzdevums bija pavēstīt, ka man būs ātrāk kā paredzēts jāatgriežas Rīgā, jo Rīgā ir ieradies mammas brālēns no Amerikas. Pirms tam es par tādu brālēnu pat dzirdējis nebiju, vai arī ja biju, tas mani neinteresēja, jo kāda man varēja būt interese par kaut kādiem hipotētiskiem radiem, kurus pati mamma nekad nebija satikusi un ar kuriem viņa pat nesarakstījās. Taču te nu tas brālēns bija atbraucis un man bija jādodas viņu satikt.

Rīgā es patiešām šo mammas brālēnu, un te būtu īstā situācija nelielam dzimtas vēstures stāstam. Manai mammai Latvijā tuvu radu nebija, ar vidēji tālākiem radiem viņa neuzturēja nekādus kontaktus (par šādu tādu radu eksistenci uzzināju vien pēc mammas nāves, šķirojot korespondenci un atklājot, ka mammas mamma ar visādiem savien radiniekiem bija sarakstījusies, bet atsevišķi šādi attālie radi bija mammai apsveikumus svētkos sūtījuši arī tad, kad vecmamma jau bija mirusi. Tikām radinieki, kurus mamma vispār mēdza satikt bija viens tik attāls brālēns, ka tur pat grūti pateikt, kurā pakāpē ir šī radniecība, kā arī kāda kundze, kuru dēvēja par "tuvāko radinieci" tāda iemesla dēļ, ka viņa dzīvoja blakus ielā un kuras "radniecība" ar mammu, kā izrādās, bija tāda, ka kāda viņas priekštece bija māsa manas mammas tantes vīram (proti, tur vispār nebija nekādas asinsradniecības). Bet reālie tuvākie mammas radi bija bija viņas pirmās pakāpes māsīcas un brālens pa tēva (ebreju) līniju, kuru vecāki bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados no Latvijas izbraukuši uz Palestīnu un tādējādi izbēguši no Eiropā palikušo ebreju likteņa.

Desmit gadus pēc Otrā pasaules kara nekāda kontakta ar radiem otrpus Dzelzs priekškaram nebija (cik saprotu, uzreiz pēc kara neilgu brīdi šādi sakari pastāvēja, padomjiem vēl nepaspējot no jauna "piegriezt skrūves", līdz ar to vectēva māsa vismaz zināja, ka viņas brālis ir dzīvs) un saraksti varēja atstāk vien piecdesmito gadu vidū, kad mans vectēvs jau bija neglābjami slims, un šie daudzie klusuma gadi bija izveidojuši tik lielu sapratnes plaisu starp brāli un māsu, kādu nebija iespējams pārvarēt apstākļos, kad arī tā sauktā "atkušņa" apstākļos korespondence tāpat nebija brīva un par reālajiem dzīves apstākļiem šeit izstāstīt nebija iespējams. Sarakste ar Natu (tā sauca vectēva māsu) turpinājās vēl divdesmit gadus pēc vectēva nāves, bet plaisa kļuva tikai lielāka. Mūža nogalē Nata pārcēlās uz dzīvi Amerikā, tāpat rīkojās viņas bērni, un tad no septiņdesmito gadu beigām, kad nomira mana vecmamma, par Natas ģimeni nekas īsti nebija zināms. Līdz divdesmit gadus vēlāk pie Kuldīgas ielas mājas durvīm pieklauvēja tolaik jau kādu laiku viņsaulē bijušās Natas dēls Drors. Un te nu mēs nonākam tuvāk tam, par ko te grasos stāstīt.

Tātad, Drors bija uzmeklējis manus vecākus, atjaunojot sen pazaudētās saites. Rīgā viņš bija ieradies ar savu sievu Doritu, turpmākajās dienās kopā ar viņiem izbraukājām šādas tādas vietas Latvijā, bet būtiskākais - viņš mūs uzaicināja nākamā gada vasarā uz Ņujorku, kur bija gaidāmas viņa māsas meitas kāzas. Būtiskais, ņemot vērā mūsu kapacitātes deviņdesmitajos gados - viss šis pasākums bija gaidāms uz viņa rēķina, jo par pašu finansētu ceļojumu uz Ameriku tajos laikos mēs pat sapņot nevarējām. Un tas tad arī kļuva par to ceļojumu, kura apraksts tūlīt sāksies.

Braucu divatā ar mammu, visi mani bērnības/pusaudzības braucieni bija ar viņu divatā, tētim paliekot "sargāt māju", pieskatīt mājdzīvniekus un droši vien - arī kaut kā veicināt to, lai neiestājas pilnīgs bankrots. Tobrīd arī nezinājām, ka tētis bija pāris mēnešu attālumā no infarkta, līdz ar to, racionāli domājot, visai iespējams, ka arī transatlantisks lidojums viņam īsti par labu nebūtu nācis. Vai šajā braucienā būtu vajadzējis piedalīties arī manai māsai? Jā, šobrīd par to esmu pārliecināts. Kā bija tolaik, tas būtu jāvaicā viņai pašai, bet viņas un mammas attiecības nekad nebija vienkāršas.

Sākās gan mūsu ceļojums nemaz ne ar Ameriku, bet ar Londonu, kas bija vēl viens bonuss no Drora puses - dažas dienas nodzīvojām šajā pilsētā, kurā tā arī bija mums pirmā vizīte. No Londonas atminos pastaigas pa tās gigantiskajiem parkiem, vāveres un visādus putnus, ieskaitot pelikānus, vēlmi nofotografēties ar sargu pie Bekingemas pils (ko gan no citu no pasauli neredzējušiem tūristiem tu vari sagaidīt) un vizīti Britu muzejā. Apmeklējām vienu vai divus mākslas muzejus, par kuriem gan man atmiņu ir ne vairāk kā šajā teikumā izteiktais. Vēl pārsteidza Londonas apbūve ārpus centra - vienādās mājas daudzu kvartālu garumā, šaurība dzīvošanā (Londonā noteikti nakšņojām vienā no šaurākajiem viesnīcu numuriem, kādus man nācies iepazīt). Tā jau, protams, viss jauns un interesants, un ja ne tēvoča labvēlība, arī Londona vēl kādu laiku būtu bijusi neaizsniedzams mērķis. Jā, un izņemot padomju brīnumus kā Tomska, īsti lidostas neredzējušajam man arī lielās Getvika un Hītrova bija wow wow wow.

Lidojums no Londonas un Ņujorku man izrādījās smags, uz tā beigām pašsajūta kļuva pagalam čābīga, līdz ar to nebija brīnums, ka mana vizīte Amerikā sākās ar pievemtu mašīnu. Pašam šķita, ka biju lidmašīnā pārkarsis, bet kas to lai precīzi zina, kādi bija reālie iemesli. Ņujorkā mūs izmitināja viesnīcā, kuru arī tagadējām acīm būtu atzinis par smalku, grandioza izmēra numurā, manuprāt, trīsistabu. Lokācija - Manhetenas 42. ielā, nu, riktīgi pa šiko. Drors, protams, bija gana turīgs vīrs, bet tagad, atskatoties, varu secināt, ka viņš tiešām mūsu dēļ bija pacenties (iespējams - daļēji, lai izrādītos, kāds viņam vēriens un kādas viņa finansiālās iespējas, bet tas lietas būtību nemaina). Un mēs tolaik tiešām absolūti atbildām definīcijai "trūcīgie Eiropas radi". Vienlaikus varu atzīt, ka daudzkārt šī brauciena laikā gan no Drora, gan citiem Amerikas radiem dzirdētie teksti, ka "jūs jau šurp citkārt atbraukt nevarēsiet" bišķi kaitināja, tomēr kaut kādas ambīcijas izsisties uz priekšu pastāv arī cilvēkiem no mūsu reģiona. Un, būtu man bijis mazliet lielāks spīts līmenis un vēlme pierādīt savu taisnību, situācijā, kad man tas kļuva finansiāli paceļams, es būtu aizbraucis uz Ņujorku, lai pierādītu, ka "arī par savu naudu es to varu". Bet tā nu ir sanācis, ka pieaugušam man jūsma par Amerikas Savienotajām Valstīm ir daudz zemāka nekā man - tīnim, daudz kas tajā zemē man galīgi nešķiet pareizi un tālab nekas mani uz Ameriku nevelk. Protams, ar vienu piebildi - esmu liels amerikāņu fans jautājumos, kas attiecas uz pretestību kā krieviem, tā ķīniešiem.

Ņujorka man ļoti patika - protams, ar Ņujorku saprotot Manhetenu, jo citas, mazāk glamūrīgās, pilsētas daļas redzēju labākajā gadījumā fragmentāri. Milzīgie debesskrāpji, Centrālais parks, Rokfellera centrs, skaistie cilvēki. Amerika tolaik šķita tāda sapņu zeme, ka pat daudzie bezpajumtnieki ielās, kuri, protams, ir sastopami arī Manhetenā, šķita tādi, ka tā ir viņu izvēle būt par bezpajumtniekiem, jo tā taču ir lielo iespēju zeme, kur ikvienam viss ir pieejams. Bijām augšā Empire State Building'ā, Manhetenu izstaigājām es teiktu - krustu šķērsu. Bijām arī ciemos pie kāda Drora drauga, kas dzīvoja Mančesterā, kur laikam visvairāk reižu šī ceļojuma laikā dzirdējām tik ļoti amerikānisko frāzi: "Can you imagine, how much it costs?" Jā, apsēstība ar to, cik tā vai cita lieta maksā, bija tas aspekts, kas mūs īsti neuzrunāja. Bet vienlaikus - kad tu atbrauc kā nabaga radinieks, kuram visu uzsauc, tev jau arī nav jāsatraucas par lietu cenu. Un tomēr - šis ir aspekts, kas man patiešām nekad nav kļuvis būtisks šajā pasaulē - mani neintersē, cik pelna katrs no maniem draugiem, cik vienam no viņiem izmaksājusi mašīna, otram dzīvoklis, bet trešajam - plastiskā ķirurģija. Lai man pietiktu paša vajadzībām (un vēlmēm), tas ir svarīgi, bet nebeidzamā mērīšanās, kas ir nozīmīga amerikāņu kultūras sastāvdaļa, tā lai paliek tiem pašiem amerikāņiem.

Ā, vēl jau bijām Dabas muzejā (tas, kurš Natural history museum), tā kā tie bija laiki pirms sviestainajām "Night at the Museum" filmām, tas spēja mani pozitīvi pārsteigt - ar lielajiem skeletiem, inscenētajām vēsturiskajām ainām un tā tālāk. Salīdzinoši ar Dabas muzeju Rīgā un tā sērīgajiem putnu izbāzeņiem šis bija vienkārši episki labs. Mamma bija sajūsmā arī par mākslas muzejiem, kur atkal jau man - nulle atmiņu.

Gandrīz aizmirsu kvalitatīvāko stāstu par Ņujorku. Šī bija mana pirmā saskaršanās dzīvē ar to, ka viesnīcā var būt piedāvājumā arī maksas TV (par maksas minibāru man viss bija skaidrs, un nekas no tā satura mani tik ļoti tāpat nebūtu interesējis). Nu, jā, un tā nu sanāca, ka čekojoties ārā no viesnīcas, recepcijā bija jautājums - a kā ar maksāšanu par 18+ kino skatīšanos. Finansiālo pusi šī stāsta atrisinājumam neatceros, bet neveiklības sajūtu - gan ļoti labi. Jā - patiesībā jau nekā tāda tik ļoti ievērojama šajā atgadījumā nebija, bet pastulbi tas, protams, bija.

Kaut kur visā šajā ietilpa arī kāzas, kuru dēļ mēs jau arī bijām tur ieradušies. Tātad, precējās Drora māsas Dafnas meita Tamāra, bet viņas līgavainis bija vīrs no Skotijas vārdā Glens, kurš šo laulību dēļ pieņēma jūdaismu. Te gan jāpiebilst, ka neviens visā šajā ģimenē nešķita esam sevišķi ticīgs, par košerumu, sabatu vai tamlīdzīgām tēmām sarunu nebija. Kāzu ceremonija gan notika sinagogā (uz šo brīdī tā joprojām ir vienīgā reize, kad esmu bijis tādas iekšpusē, visas trīs vizītes Izraēlā iztika bez sinagogas apmeklējuma) un arī kāzu saviesīgā daļa risinājās sinagogai piederošās telpās, bet kopējais kāzu noskaņojums galīgi nebija reliģiski svinīgs, drīzāk - amerikāniski lietišķs. Kāzas bija pēc amerikāņu standartiem pavisam nelielas - ap 300 cilvēkiem, par kuriem gan man nekādu spilgtu atmiņu nav. Vispār, izņemot jau iepriekš satiktos Droru un Doritu, kā arī jauno pāri šī ceļojuma laikā atminos esam redzējis Drora meitu Tali, Drora māsu Elgu un viņas dēlu Doronu (ar sievu Jifatu un mazuli Danu, kuram tagad ir jau vairāk kā 25 gadi), un tas laikam arī viss. Līgavas mamma nebija pie tādas veselības, lai varētu kāzās ierasties (neieslīgstot detaļās, kuras precīzi tāpat neatceros). Ā, vēl bija kāds vīrs, kurš rādīja sevis sastādīto dzimtas koku, kurā ietilpām arī mēs, bet man nav ne mazākās nojautas ne par tā dzimtas koka tālāko likteni, ne to - kas īsti bija šis vīrs, un vai viņa darba augļi ir iekļauti Geni atrodamajā saturā.

Ar Tamāras kāzām gan mūsu Amerikas ekskursija neaprobežojās, kopā ar Droru paviesojāmies arī pie Niagāras ūdenskrituma, diemžēl Kanādas vīzas trūkuma dēļ nebija iespējas paviesoties arī tā otrā pusē, bet tāpat loģiski, ka man, kas nebija redzējis iespaidīgāku ūdenskritumu kā Ventas rumba (pieņemot, ka es to vispār biju redzējis), redzēt Niagāru un izbraukt ar kuģīti tās kvalitatīvākai apskatei, bija top līmeņa atrakcija. Kaut ko redzējām arī no tuvējās Bufalo pilsētas, kuras ledushokeja komandas rindās tolaik, protams nespēlēja trīs gadus vecais Zemgus Girgensons, taču leģendārais Dominiks Hašeks gan (nē, hokejā mēs nebijām, bet nekādu citu asociāciju ar Bufalo man tāpat nav.

Tāpat mums bija noorganizēts lidojums un vairākas dienas Vašingtonā. Un kaut kādu iemeslu dēļ pēc Ņujorkas Vašingtona mums sevišķi nepatika. Iespējams, tālab, ka tā nebija Ņujorka. Tagad man šķiet salīdzinoši iespaidīgi, ka tolaik paviesojos gan Linkolna memoriālā, bet nezinu, kaut kas tajā visā mums nepatika, racionāli to nesapratīšu. Un vēl jo vairāk man nav skaidrs, kāda bija mūsu loģika, pašiem uz savu iniciatīvu dienu vai divas ātrāk izlemt atgriezties no Vašingtonas Ņujorkā - pārcelt lidojumu, nomainīt viesnīcu (simts punkti - radot Droram liekus tēriņus), brīžiem man rodas vēlme pagātnes sevi iepļaukāt, lai arī apzinos, ka tajā konkrētajā situācijā biju pārāk jauns, lai gadījumā, ja stulbie lēmumi būtu bijuši manis ierosināti, tāpat būtu par tiem atbildīgs, jo mamma gluži vienkārši būtu varējusi pateikt - Nē! Beigu beigās jāsaka - vairāki mūsu izgājieni Amerikā pavadītajā laikā pilnīgi garantēti veicināja to, ka turpmākajos gados attiecības starp mammu un viņas radiem atkal pašķīda. Vēl gan Drors ar sievu un Elga paviesojās Rīgā, kad beidzot izdevumu piedzīvoja mana vectēva atmiņu grāmata, bet atsevišinātība atjaunojās un mūs pat nesasniedza ziņas ne par Drora, ne Elgas nāvi, to noskaidroju jau tad, kad arī mammas vairs nebija, uzsākot (ne pārāk gan intensīvu, bet tomēr) saraksti ar to pašu Tamāru, kuras kāzās toreiz bijām.

Ielīst svešā galvā, protams, nav īsti iespējams un tā ir tīrā spekulācija no manas puses, bet kaut kā man šķiet, ka sarežģītajām attiecībām ar ebreju radiem mammai apakšā bija sāpe no bērnības, kad Izraēlā mītošā tante Nata (kurai par godu mamma jau arī bija nosaukta) viņai atkal un atkal solīja atsūtīt lelli, bet tā arī to nekad neizdarīja.

No savas puses tikām varu atzīt, ka esmu laimīgs, ka man bija šāda pieredze - satikt otrā pasaules malā dzīvojošus radus un redzēt tādu pasaules daļu, kurā citādi vēl ilgus gadus nebūtu varējis nokļūt. Mazliet žēl, ka lielā mērā ar šo ceļojumu visa radu būšana arī beidzās, bet - kā notika, tā notika, laiks parasti iet tikai vienā virzienā.