Kazhes pierakstu burtnīca

Apraksts sākotnēji publicēts sen jau nefunkcionējošajā vietnē "dialogi.lv", kurā es, kā jau sorosīts, itin daudz rakstīju. Tagad ar "Wayback Machine" palīdzību izdevās uziet šo aprakstu, kas noteikti ir precīzāks par to, ko man izdotos uzrakstīt 2023. gadā (kā nekā no brauciena nav nevienas vienīgas bildes un man ilgi nācās pētīt pat to, kurā gadā tas vispār noticis). Vienīgais, arko varu šo tekstu papildināt - ka Londonā iegādājos Rušdi "Sātaniskās vārsmas", kuras ilgstoši biju gribējis dabūt un kuras Latvijā tolaik nebija atrodamas. Aprakstam nosaukumā biju licis citātu no The Clash dziesmas: "London calling to the Underworld".

Rīdzinieku uz pāris dienām ir sevī izmitinājusi lielā un daudzkrāsainā Londona. Nu, labi, patiesībā visai pelēkā, pēc laika spriežot, bet tas nav tik ļoti būtiski.

Iesākumam neliels paskaidrojums, lai turpmākais teksts nešķistu pilnīgs bezsakars. Uz Londonu mani kā Dialogu pārstāvi atveda avīzes «The Guardian» un Britu Asociācijas Centrālajai un Austrumeiropai seminārs «Reportāžas par minoritātēm». Taču šajā rakstā runa nebūs par minoritātēm, par žurnālistiem un vispār ne par ko tik augstu. Mēs piezemēsimies Londonas centrā un ļausim skatienam brīvi klīst pāri cilvēkiem un ēkām, pa brīdim piestājot, kur vien sagribēsies.

Puisietis no laukiem ieradies lielajā pilsētā. Te tavu acu priekšā nezibsnīs slikti barotas kazas, un te tev tantes ceļmalā nepiedāvās mellenes. Te tu vari nomest ziemas jaku, un atkal justies gluži vasarīgi, kaut ārā ir tikai desmit grādi un saule nespīd ne vienu mirkli. Bet tas jau nav svarīgi, jo tevi — mazo, pelēko rīdzinieku, uz pāris dienām ir sevī izmitinājusi lielā un daudzkrāsainā Londona. Nu, labi, patiesībā visai pelēkā, pēc laika spriežot, bet tas nav tik ļoti būtiski.

Kādas tik brīnumainas parādības tu šeit nevari ievērot! Oksfordas laukumā kāds vīrs ar neprātu acīs visu laiku megafonā atkārto: «Accept Jesus as your savior! Choose — be a sinner or be a winner!» Laikam šoreiz vēl izvēli neizdarīšu.

Un mūzikas veikali! Tie ir vienkārši piepildījies sapnis tādam audiofīlam, kā tev, kas paradis, ka ierakstu bodē tu nevari atrast nevienu sava iecienītā mūziķa albūmu, jo tādas blēņas tak neviens nepirks. Bet te — tu ieej veikalā, un zini, ka tu varētu pārdot savu dvēseli, lai tikai dabūtu kaut nelielu daļu no šeit atrodamajiem dārgumiem. Tevi interesē kaut kas neticami nepopulārs, kā, piemēram, grupa «Magma», kas pirms trīsdesmit gadiem spēlēja mūziku, kas likās nākam no citas planētas, dziedot pašu izdomātā valodā? Lūdzu, visi tās albūmi dažādos izdevumos ir tavā priekšā. Vēlies kaut ko no klasikas? Ieej speciālā palielā telpā, kurā lieliski nodrošināta skaņas izolācija no apkārtējā trokšņa un tu atklāsi, ka visus Leoša Janāčeka darbus te vari atrast vismaz piecos dažādos izpildījumos. Un kā te lai nepaliek traks?

Bet tad tu iedomājies, ka vajadzētu aiziet kaut ko paēst. Būdams taupīgs latvju zēns, domā ieiet pārtikas veikalā un sapirkties sieru, desu un maizi, lai varētu «pa lēto» piestūķēt kuņģi savā viesnīcas numurā. Bet veikalā tu noskaidro, ka klaips maizes tavā dzimtajā naudā maksā gandrīz latu, bet desmit šķēlītes šķiņķa — uz pusi vairāk. Par ēšanu restorānos tu pat sevišķi neiedomājies. Taču kādu vakaru tomēr nokļūst apšaubāma izskata iestādījumā ķīniešu kvartālā. Krāsa uz sienām ir nolupusi, un tu ar siltu vārdu piemini skolas ēdnīcu dzimtajā Rīgā, bet ēdiens izrādās ne tikai bezdievīgi dārgs, bet arī negaršīgs. Par spīti tam iestādījums vai lūst pušu no apmeklētāju bariem. Tādas tās lietiņas lielpilsētā!

Tomēr tu neesi tikai fizisks lops, bet arī garīga būtne. Tāpēc tu sadomā, ka vajadzētu tev pastaigāt un aplūkot pilsētas kultūrvēsturisko daļu. Vispirms, lai nebūtu jāsoļo tālu no viesnīcas, tu iegriezies Sv. Georga dārzos un aplūko, kā tur drošas un neizbiedētas lēkā vāveres. Tad tu izlem doties nopietnākā pārgājienā pa pilsētas centru, kas izmēros varētu sacensties ar daudzām Latvijas pilsētām. Un tikai ārpusē pie viesnīcas tu atklāj, ka pilsētas karti esi aizmirsis augšā. Vai tu būsi tik traks, ka paļausies uz savām spējām orientēties svešā pilsētā, zinot, ka spēj apmaldīties pat trīs priedēs? Kā tad citādi!

Tu tikai daļēji nojaut, kādā virzienā dodies, bet vismaz kaut kur nokļūsti pietiekoši ātri, jo šajā pilsētā vai katrs krustojums ir ar savu vēsturi. Tavā maršrutā pirmais šāds krustojums izrādās Čeringkrosas dzelzceļa stacija. Tu droši zini, ka tā tev vismaz pēc nosaukuma šķiet pazīstama. Tai droši vien ir kāda vēsture, bet tev tā nav zināma. Gluži iespējams, ka šeit ne reizi vien ir tev labi zināmos detektīvromānos atradies viens no leģendārākajiem Londonas iedzīvotājiem — Šerloks Holmss. Jā, droši vien, tieši viņa dēļ tu šo staciju pazīsti. Tu iegriezies kādā šķērsielā un ieraugi pie staba pieliktu paziņojumu, ka par urinēšanu uz ielas esot jāmaksā soda nauda 500 mārciņu apmērā. Tu izlem, ka uz ielas neurinēsi, kaut arī iepriekš nebiji šādu variantu apsvēris.

Tad tavā priekšā izrādās Temza. Pa labi tālumā tu vari saskatīt lielo Benu un parlamenta ēku, bet sava rakstura īpatnību dēļ tu to nesamani, un dodies pa kreisi. Izrādās, ka šādi tu nokļūsti modernākā pilsētas daļā, pa laikam gan ieraugot kādu pieminekli tev pilnīgi svešam cilvēkam, taču vai tu tālab bēdājies? Vēl tu paej garām pamatīgam obeliskam, kas laikam ir atvests no Ēģiptes un noteikti ir ļoti sens. Bet obeliski tev nepatīk, jo tie visi ir puslīdz vienādi, kas par to, ka dažs no tiem ir vecāks un dažs jaunāks?

Atklājis, ka šis ceļš tevi nekur prātīgā vietā nenovedīs, tu pagriezies riņķī un beidzot ievērot lielu pulksteni, kas tev kaut ko atgādina. Atmiņās tev nez kāpēc palicis, ka tas ir atsevišķa ēka, taču atmiņām ir nosliece būt maldīgām. Pretim parlamentam tu ievēro protesta mītiņu pret Irākas karu. Kas par to, ka šajā mītiņā piedalās tikai daži cilvēki? Vismaz kaut kas notiek, ne? Salīcis Vinstons Čērčils skulptūras veidā var tikai noraudzīties uz šo ne pārāk masveidīgo pasākumu. Vestminsteras abatija, pār kuras slieksni tu labprāt spertu savu kāju, izrādās apmeklētājiem slēgta. Tādas lietas gadās pat vislabākajās ģimenēs.

Aizgājis līdz Bekingemas pilij, tu ievēro, ka ir jau sameties tumšs, un vēlies doties uz viesnīcu. Labi būtu, ja tu vismaz aptuveni nojaustu, kur tā atrodas. Tu ej vienlaikus visos četros virzienos, bezmērķīgas klīšanas laikā atrodi Sv. Džeimsa parku, taču parki pēc saulrieta nav pārāk interesanti. Visai ilgi tu klīsti, mēģinot dažādus orientēšanās paņēmienus, taču nelūdzot nevienu pēc palīdzības. Tu atrodi Pikadillija laukumu un apsver domu, izmantot metro pakalpojumus, bet nepadodies tik viegli. Tu esi jau pavisam noguris, kad atrodi Oksfordstrītu — ielu, kurā atrodas gandrīz tikai veikali un kurā tūristu ir vairāk kā čūsku bedrē čūsku. Tik daudz tu zini, ka pa Oksfordstrītu var aiziet gandrīz līdz tavai viesnīcai. Un tu ej. Un ej. Un pēc stundas esi viesnīcā. To vajadzētu atkārtot!

Citā reizē tu aizej uz Britu muzeju. Vari secināt, ka tajā ir savākts visai daudz lietu, kuras personīgi tu uzskatītu par nozagtām. Daļa gan esot dāvināta. Mūmijas no Ēģiptes, vāzes no Senās Grieķijas, kauli no Sudānas, monētas no viduslaiku Eiropas — vēsture ir tavu acu priekšā. Droši vien, ievērojamākā lieta visā šajā muzejā ir oriģinālais Rozetas akmens — tas pats, kas palīdzēja Šampoljonam atšifrēt senās Ēģiptes rakstību. Un Lielās sfinksas bārda! Tu nemaz nenojauti, ka sfinksām sastopamas bārdas. Kā saka — Rīgā dzīvo, Londonā mācies! Kopumā vari apgalvot, ka no muzeja tu iznāc daudz gudrāks, kā tajā iegāji. Kaut arī visu ekspozīciju apskatīt tāpat nepaspēji.

Kad tu izdomā, ka vajadzētu vairāk uzmanības pievērst londoniešiem, tu atklāj, ka liela daļa vietējo iedzīvotāju izskatās kā izkāpuši no Montija Paitona lidojošā cirkus epizodēm, un tu nebūt nejustos pārsteigts, ja atklātu, ka stāvi pie «Ministry of Silly Walks»2 durvīm vai ka tevis nopirktais papagailis izrādīsies nedzīvs. Protams, vietējo kontingentu ievērojami izraibina tūristi un viesstrādnieki no dažādiem kontinentiem (piemēram, no kontinenta ar nosaukumu Austrumeiropa). Bet viena lieta gan ir pārsteidzoša — tev neizdodas saskatīt nevienu vienīgu cilvēku, kuram atbilstu klasifikācija «goth» (vai sarunu valodā — pokemons). Kur tad ir tavu ikdienu priecējošie depresijas pārņemtie, nāvi slavinošie jaunieši? Viņu trūkums ir patiešām nepatīkams.

Un beigās atkal mazliet par mūziku. Londona taču ir ja ne pasaules rokmūzikas galvaspilsēta, tad metropole noteikti (ja nebūtu reiz sešdesmitajos Liverpūle Lielbritānijas galvaspilsētu «piesmējusi», varētu saukt arī par galvaspilsētu). Tāpēc tu labprāt aizietu uz kādu koncertu, kaut gan tava taupīgā daba tevi no tā arī labprāt atturētu. Taču izrādās, ka pat tik gigantiskā pilsēta nedēļas nogale nespēj tavām interesēm neko adekvātu piedāvāt. Ir daudz mūziklu, bet tos tu neatzīsti principā, uzstājas pat dažas pasaules mēroga slavenības, taču tieši tavai gaumei nekā neatrodas. Un tad nāk sāpīgākais mirklis — izrādās, ka pāris dienas pēc tavas atgriešanās mājās Londonā uzstāsies leģendārie «The Rutles» (saukti arī par «prefab four») — iespējams, ģeniālākā visu laiku parodija par lielisko Liverpūles četrinieku. Un saki vēl, ka dzīve nav netaisna!

Sēžot lidmašīnā un gaidot ieraugot kupenām noklāto Rīgas lidostu, tavā galvā ir tikai viena doma: par maz! Bet labāk maz nekā nemaz. Rock'n'roll!