Dzertiņš Līneburgā (1999)
Atskatoties uz braucienu uz Līneburgu teju 25 gadus pēc tā reālās notikšanas fakta, varu atzīt, ka man tur braukt nevajadzēja. Kam vajadzēja un vai vispār - to gan tik droši atbildēt nevarēšu. Droši varu teikt, ka šajā braucienā es devos tālab, ka mana mamma tolaik strādāja Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, bet neesmu drošs, ka pat 1999. gadā es varētu detalizēti izskaidrot, kāpēc vispār šāds brauciens notika un kādā veidā mamma iebīdīja mani tur braukt. Formāli viss bija relatīvi vienkārši: brauciens ar autobusu uz Brēmeni, nedēļa Līneburgā un dalība kaut kādā konferencē par "internetiem" un weblapām. Kāpēc notika šī konference un kāpēc tajā varēja būt klāt skolēni no Latvijas - nudien neatceros, zinu tikai, ka vēl no tautiešiem tur bija Jūrmalas ģimnāzijas direktors (arī - nezinu, kālabad), īsumā - neskaidrību ir daudz, kas patiesībā šķiet gana loģiski, jo arī es pats šī "ceļojuma" laikā itin bieži nebiju skaidrā.
Mēģināšu rekonstruēt braucienu, cik vien precīzi to tagad būšu spējīgs izdarīt. Tātad, mēs bijām divi čaļi: es un Česlavs, kas patiešām mācījās Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Viņš bija gadu vai divus vecāks kā es, līdz ar to varbūt pat bija pilngadīgs un var gadīties, ka uz viņu bija rakstīta pilnvara, lai es vispār bez vecākiem varētu braukt uz Vāciju. Un katrā ziņā viņš Vācijā varēja veikalos iegādāties alu. Vismaz man tā šķiet, ka man tajā laikā neviens alkoholu pārdevis nebūtu (Vācijā; Latvijā ar to, protams, problēmu nebija). Tikām man tolaik nebija pat sešpadsmit. Uz Vāciju mēs, protams, braucām ar pasažieru autobusu, bet Brēmenē mūs sagaidīja cilvēki, pie kuriem bija paredzēta dzīvošana.
Nezinu, kāpēc mēs braucām uz Brēmeni, nevis Hamburgu, kura ir tuvāk gan Rīgai, gan Līfneburgai, uz kuru mums reāli vajadzēja. Gan jau kaut kādi praktiski apsvērumi tam bija, bet man tie sen vairs nav zināmi. Jā, vēl jāpiebilst, ka tā bija pirmā reize, kad ārpus Latvijas devos tik patstāvīgā veidā, bez mammas, un noteikti, ka es jutos liels un svarīgs.
Dzīvošana bija pie vietējiem: Česlavs palika pie vidusskolnieces vārdā Katja (mani vienmēr mulsinājusi vāciešu simpātija pret šo slāvisko vārdu, turklāt vēl tā saīsinātajā formā) un viņas ģimenes, kamēr gādību pār mani uzņēmās vietējais krievu valodas skolotājs uzvārdā Vīzners un viņa sieva. Droši varu apgalvot, ka viņi ar mani kā viesi nebija apmierināti, un ne bez pamata.
Jāatzīst, par savu uzvedību Līneburgā man kopumā ir kauns. Vairākas reizes pārrados "mājās" vēlāk nekā solīts un vēl arī iereibis. Nē, nav tā, ka es būtu ar gadiem pārvērties par puritāni (un - naivuli), kas gribētu apkarot alkohola lietošanu jauniešu vidū un paustu sašutumu, ieraudzījis tīni ar aliņu, taču tas nemaina lietas būtību, ka viesis es biju draņķīgs. Cilvēki tevi izmitina, ēdina (lai arī jāatzīst, ka Vīzneru ēdienkarte man absolūti negāja pie sirds), un gan jau, ka viņš zina, ka tev tur vispār nevajadzēja būt, bet tu nevari tik daudz kā vakarā pārnākt adekvātā kondīcijā. Turklāt šie vācieši, protams, zina, ka tu esi nepilngadīgs un ka tev vispār nevajadzētu lietot alkoholu. Saņēmu gan personīgu rājienu, gan par manu ne izcilo uzvedību ziņoja arī uz Rīgu, bet tajā laikā, protams, mana reakcija bija iz kategorijas: "Ko tas vecais āzis sprēgā?" Nu, jā, bija kādreiz arī šāds Raimonds, pirms ienācās tas Raimonda modelis, kurš vairāk kā desmit gadus bija absolūts atturībnieks. Bet - kāds es biju, tāds biju, ko tur vairs izmainīsi.
Jā, tad tur bija tā konference. Konkrēti, kāda bija tās tēma, neatceros, bet kaut kas saistīts ar web izstrādi tas bija. Tolaik manas zināšanas par Internetu aprobežojās ar spējām ne pārāk labi lietot Microsoft Frontpage, bet Līneburgā no kaut kādiem pieredzējušākiem čaļiem uzzināju, ka weblapu veidošanai var izmantot arī parastu Notepad, kurā tu pats raksti HTMLu. Tas bija kaut kas grandiozs un nedzirdēts! Un - tas arī ir vienīgais, ko es atceros no konferences, kura pilnīgi noteikti nebija par weblapu veidošanu Notepadā. Bet droši varu teikt, ka konference nebija mana top prioritāte.
Mazliet vairāk par to, kas īsti notika konferencē, noskaidroju, parokoties vecos dokumentos un atrodot vienu ar nosaukumu "Mein Teilnehmen an der Konferenz der Ost-Akademie in Lüneburg über die Homepage der Schulkontakten zwischen Schulen in Baltischen Ländern und Deutschland". Ahā, tātad konference notika Līneburgas Austrumu Akamdēmijā un runa bija par mājaslapu skolu kontaktiem starp Baltijas valstīm un Vāciju. Un es biju iztēlojies, ka konferencē notiks lapas veidošana, kamēr reāli tur notika runāšana par to, kādam saturam tur vajadzētu būt. Taču būtiskākais - visas pauzes konferencē Česlavs un es izmantojām alus dzeršanai, līdz ar to jau tad, kad tapa mana vāciskā atskaite par tur pieredzēto (nedaudzus mēnešus pēc paša brauciena), ziņoju, ka no konferences neko daudz sapratis nebiju un tās saturs mani nebija interesējis. Šķiet, ka garo tekstu biju domājis kā atvainošanās vēstuli Vīznera kungam par savas uzvedības nekvalitāti, bet tagad man arī šī atvainošanās šķiet stipri bērnišķīga un ne pārmērīgi sirsnīga.
Lai vai kā, izņemot konferenci tika apskatīta pati Līneburga, tai skaitā - krogi tajā. Bija izbrauciens uz Brēmeni, kurā satikām kādu vācbaltu kungu uzvārdā Ehlers, kas bija manas vācu valodas skolotājas paziņa, kurš mūs izvadāja ekskursijā pa šo Hanzas pilsētu. Atceros, kā Ēlersa kungs stāstīja par to, cik liela viņam bērnības atmiņās palikusi Daugava - kilometra platumā - un ka paviesojoties Rīgā deviņdesmitajos gados, tā ne tuvu vairs tik liela nav šķitusi. Manuprāt, arī par Ēlersa kungu un viņa vecišķajām atmiņām pēcāk ar Česlavu iesmējām. Jā, šis viss sanāk kā tāda novēlota grēksūdze.
Atmiņās viss pasākums man palicis kā gana jautrs, lai gan reizē - pilnīgi bezjēdzīgs. Raugoties uz to ar tagadnes acīm, iztēlojos, ka es būtu varējis izveidot tur kaut kādas pazīšanās, kontaktus, kas būtu man turpmākajos gados noderējuši, bet realitātē sausais atlikums bija tik vien kā skaidrošanās ar vecākiem par sūdzībām, ko viņi bija saņēmuši par manu uzvedību, un apziņa tolaik, ka "biju stilīgs un daudz lietoju alkoholu". Jā, tādu sajūtu atceros, ka varēju klases stilīgajiem čaļiem (kuriem absolūti nebiju pieskaitāms) zīmēties ar to, tieši cik daudz alus es biju Vācijā izdzēris. Ja tā padomā, iespējams, ka šis brauciens vēlāk arī netieši veicināja manu ilgo atturības ceļu, raisot mēģinājumu kļūt stilīgam ar pretēju pieeju nekā iepriekš. Un vajadzēja ilgus gadus, lai es nonāktu pie secinājuma, ka ne jau alkohola lietošana vai nelietošana bija pamatā manam tā laika tirliņīgumam, bet gan fiziskā nīkulība, kautrīgums un pārliecības par sevi trūkums. Uz šādas motivējošas nots aprakstu beidzu un varētu tagad pacelt kādu glāzi alus par ar gadiem atnākušo viedumu, bet nav man alus pa rokai, līdz ar to nākas to iztēloties.
