Cēlgāzes

Neesmu īsti pārliecināts, ka bija gudra doma uz šo lugu iet kopā ar vecākiem. Ne tādā ziņā, ka man šī luga nebūtu piemērota, bet viņiem - gan. Laikam jau tāpēc, ka viņi nav šīs lugas mērķauditorija, bet es - esmu. Proti, es esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ir bail pārvērsties par cēlgāzi - intertu gāzi, kas ne ar ko nespēj savienoties. Darbības lugā ir gaužām maz - visa tā (apmēram divas stundas gara, bez pārtraukuma) notiek dzīvoklī, kurā mitinās draugi - kādreizēji rokgrupas dalībnieki. Tagad viņiem ir nebeidzama radošā krīze, naudas sevišķi nav un dienas tiek pavadītas, dirnot pie televizora ekrāna un skatoties uz dzīvniekiem tajā. Jā, un, protams, viņu dzīvē liela loma ir narkotikām - uz galda viņiem ir trīs burkas ar tabletēm - zilām, dzeltenām un rozā. Tiesa, īstas pārliecības par to narkotisko iedarbību man vismaz izrādes iespaidā nebija - tikpat labi varoņi varētu apreibināties ar M&Ms. Jo dziesma, kā zināms, nav par krekliem. Un šī izrāde, protams, nav par narkotiku kaitīgo ietekmi uz cilvēka psihi. Tad jau vairāk par lugas saturu liecina tās dekorācija - no McDonalds pārtikas kastītēm izlikts krusts pie varoņu istabas sienas un viens no personāžiem, kuram raksturīgs ar ķieģeli (vai kāju - atkarībā no to izvietojuma) sasist televizorus. Adams Rapps, lugas autors, ikdienā ir arī mūziķis, kas spēlē grupā ar nosaukumu "Less" (lieki teikt, ka šādi saucas arī "Cēlgāžu" varoņu ansamblis - cik saprotu luga ir ievērojami vecāka nekā paša Rappa grupa). Skaidrs, ka Rapps pamatīgi savā daiļradē ietekmējies no absurda teātra klasiķiem - dialogi bieži ir izteikti beketiski, bet vienam no varoņiem uz krekla ir degunradzis, kas tiek pieminēts arī šajā izrādē (skaidrs, ka degunradži nākuši no Jonesko). Ļoti labi šī izrāde ir piemērota vietai, kur tā tiek spēlēta - JRT mazajai zālei, kura patiešām vairāk par visu līdzinās tādai lielai un nolaistai istabai, kurā varētu dzīvot "Cēlgāžu" varoņi. Vispār jau šī izrāde bija nedaudz līdzīga tai, uz ko JRT biju iepriekšējā reizē ("Vientulīgie rietumi"). Lai arī man kopuma izrāde patika, par fenomenālu to nesaukšu - jā, aktierspēle ir super līmenī - es tiešām jutu, ka Keišs un citi aktieri tajā IR tie, ko viņi spēlē, tas man ļoti patika. Jā, dekorācijas, gaismas, tas viss arī bija ok. Bet... pat manai gaumei te bija bišķi par daudz bezdarbības... Ja izrādi būtu iestudējis Hermanis, droši vien tā būtu šedevrs, bet Ilzei Rudzītei īsti neizdevās panākt to, lai visu divu stundu garumā man ne mirkli negribētos apskatīties pulkstenī. Un tātad - izrāde nebija perfekta. Toties - izpildīts viens teātra apmeklējuma punkts. Vēl četras JRT izrādes gan jānoskatās, bet nedomāju, ka tas būs sevišķi grūti.
7
comments powered by Disqus