Durcheinandertal

Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt. "Durcheinandertal" ir groteski komisks stāsts par kādu ciematu, kurā kāds bagātnieks ierīkojis kūrortu, kur bagātie var apgūt nabadzību. Plus ziemā šajā pašā kūrortā patvērumu meklē algoti slepkavas, viens no kuriem mēģina izvarot 14 gadīgu meiteni, bet rezultātā tiek pie suņa kodiena sev dibenā. Un tālākais ir tipiski Dirrenmatisks - tajā vietā, lai uztrauktos par savu meitu, suņa saimnieks par visām varītēm cīnās pret bandītiem un politiķiem, kas mēģina panākt, lai viņa suns kā sabiedrībai bīstams tiktu nošauts. Un tikai par suni domājot, tā saimnieks mēģina tiesāties par to, ka pret viņa meitu noticis izvarošanas mēģinājums. Jo, kā viņš vēlāk skaidro kādam citam saprotošam cilvēkam, suns Manī ir vienīgā dzīvā būtne, ar ko viņš var normāli sarunāties, kas viņā klausās un viņu saprot, atšķirībā no jau minētās meitas. Grāmatā ir daudz visādu nošu - te ir gan reliģiska tēma ar Dievu ar vai bez bārdas, kas pastāv vai nepastāv, gan gangsterjautājumi, gan tīri absurda komēdija. Vietām tas pārvēršas lielā putrā, bet vietām var tomēr apjaust, ka ne velti Dirrenmats bija viens no sava laikmeta izcilākajiem spalvas meistariem. Taču šo grāmatu patiešām vērts lasīt vien tad, kad daudzi citi šī autora darbi jau iepazīti, kā sākumpunkts tā nav nekas dižs.
7
comments powered by Disqus