Slaktiņa dievs

Franču dramaturģes Jasmīnes Rezā luga "Slaktiņa dievs" pilnīgi noteikti ir notikums ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī (kur to skatījos es), bet arī pasaules teatrogrāfā (turpmāk šo vārdu varēšu izmantot, spēlējot Upwords un atsaukties, ka tas ir izlasāms Internetā) kopumā. Tā tikusi gan pie Olivjē balvas, gan vairākām Tony balvām, Anglijā tās iestudējumā vienā no lomām bija Ralfs Fīnss, un šogad sāksies arī tās ekranizācija, kurā spēlēs Keita Vinsleta un Kristofers Valcs. JRT kontekstā tā gan nav viena no top izrādēm, un uz to pat parasti var salīdzinoši viegli dabūt biļetes (iespējams - tādēļ, ka Ilze Olingere nav Aivars Hermanis). Sākotnēji bija paredzēts, ka es šo izrādi būtu skatījies jau janvārī, bet izrāde tad tika atcelta divu aktieru slimības dēļ. Pastāvēja arī bažas, ka šonedēļ tā arī nenotiktu, jo divu no četriem šīs izrādes aktieru slimības tika atceltas vairākas izrādes nedēļas sākumā. Tomēr izrāde notika (bet es uz to gandrīz netiku, bet par to šoreiz nē), un labi, ka tā, jo man tā tiešām patika. Visai īsā izrāde (1:45, bez starpbrīža) ataino vienu vakaru divu laulātu pāru dzīvē. Vienu no viņiem dēls ir ar koku izdauzījis divus priekšzobus otra pāra dēlam, un tagad vecāki mēģina šo lietu civilizētā kārtā nokārtot. Vismaz sākotnēji - ļoti civilizētā, taču vakara gaitā maskas krīt viena pēc otras, un izrādās, ka visa viņu civilizētība ir ne vairāk kā viena vienīga ārišķība, un tāpat ārišķība ir viņu it kā laimīgās un pārtikušās dzīves, bet patiesībā - kā to uzsver Viļa Daudziņa varonis - viņiem ir atlikuši labākajā gadījumā 10-12 gadi normālas dzīves, un arī tā pati nav neko diži normāla. Dīvainā kārtā no četriem šīs izrādes aktieriem: Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga man vismazāk šoreiz patika Viļa Daudziņa tēlojums, kas šķita pārāk šim aktierim tipisks un jau citur redzēts. Vienlaikus esmu gatavs pieņemt, ka viņš nav šobrīd sevišķi labā formā, jo nupat izveseļojies pēc ilgākas slimības (nezinu gan droši, vai aktieriem tāpat kā sportistiem ir nepieciešams pēc slimības/traumas atgūt formu). Bet vienlaikus izrāde mani ļoti pavilka - tā bija kolosāli dzīva, kolosāli cilvēcīga, un kolosāli skarba. Kādas pirmās 10-15 minūtes biju skeptisks, un nespēju no tās gūt nekādu emocionālo piesātinājumu, bet jo tālāk, jo izrāde kļuva dinamiskāka un spraigāka (lai gan no vienas puses - kāda var būt dinamika, ja četri cilvēki sēž vienā telpā un runā).
8
comments powered by Disqus