Kazhes pierakstu burtnīca

Noveļu krājumā "Uguns pilsēta" Anšlava Eglīša prozā ienāk Otrais pasaules karš. Iepriekšējos viņa darbos, kas arī jau tapa kara laikā, Eglītis vēl turpināja aprakstīt tādu pasauli, kura tobrīd jau bija zudusi, saviem lasītājiem sagādājot tādu kā laika mašīnu, kura deva ne tikai nostaļģiju, bet arī kaut kādas cerības, ka dzīve varētu reiz atgriezties normālās sliedēs. Turklāt, ja tā padomā, vācu laikā Rīgā lielai daļai latviešu jau bija tādā miera ilūzijā (vismaz sākotnēji). Latvija bija ja ne gluži brīva, tad vismaz šķita brīvāka nekā zem padomjiem. Jā, tā varbūt nebija gluži visiem - bet, kamēr nenāk pēc tevis un taviem ģimenes locekļiem, uz tevi taču tā īsti notiekošais neattiecas, līdzīgi, kā kamēr karš notiek kaimiņvalstī, tu vari turpināt savu laisko dzīvi. Starp citu, tas ir viens no šokējošākajiem un spēcīgākajiem elementiem izrādē "Kur pazuda valsts?" - fragmenti no TV hronikas, kad 1939. gada Ziemassvētkos tika reklamēts, ka kamēr citviet Eiropā valda karš, latvietis var dzīvot mierā (un lai būtu vēl radikālāk - šajā video ir arī 1940. un 1941. gada Ziemassvētku propagandas materiāli). Nu, jā, bet kad pašam Eglītim nācās atstāt dzimteni, un piedzīvotā Berlīnes bombardēšana neļāva turpināt rakstīt par aizgājušo dienu dendijiem un viņu dzīves drāmām, un te nu mēs nonākam "Uguns pilsētā".

Pirmā šogad apmeklētā teātra izrāde man sanāca tāda... savdabīga. Ja ņem vērā, ka dažas dienas pirms paredzamā gājiena uz teātri apslimu, pastāvēja reāla varbūtība, ka uz izrādi dosies Marina un nevis es, un tā varētu būt izrādījusies par problēmu. Proti, šī varētu būt no tām reizēm, kur Marinas tolerance pret konkrēto mākslas formu būtu zemāka par manējo. Kā jau to varēja no manis sagaidīt, neko daudz par to, kas tieši šī ir par izrādi, noskaidrojis nebiju. Ģirts Krūmiņš un Emīls Krūmiņš lomās, kaut kāda mūsdienu baltkrievu autora teksts, tas arī viss man zināmais.

DJ Krankenwagen "Aleponijā" uzstājās ļoti nozīmīgā datumā - tās dalībnieks Toms Gaļinauskis kļuva pilngadīgs, proti, svinēja savu trīsdesmito dzimšanas dienu (ja kāds uzskata, ka vīrieši kļūst pilngadīgi ātrāk kā trīsdesmit gadu vecumā, tad tam kādam vai nu nav 30 vai arī ir gadiem neatbilstošs naivuma līmenis). Tādā zīmīgā datumā, protams, arī koncertam vajadzēja būt īpašam, lai gan patiesībā jau diskžokejs "Ātrā palīdzība" nemaz nemāk spēlēt koncertus, kas nebūtu īpaši. Līdzās dziesmām šoreiz uzsvars bija uz grupas dalībnieku atmiņu stāstiem par jubilāru, kuram diemžēl nav izglītības medicīnā, bet gan tikai garlaicīgajā IT jomā un kurš, protams, ir mācījies tajā skolā ar liepu dzīvžogu. Un, kas ir būtiskāk, Toms Gaļinauskis ir viens no autentiskajiem Iļģuciema metālistiem. Vai, precīzāk, viens no pēdējiem Iļģuciema metālistiem, jo pirms viņa tādu bija diezgan daudz, bet par to, ka mūsdienās joprojām aug jauni autentiski metālisti, man īsti pārliecības nav.

Pirms ķerties pie monumentālās Latvijas sporta vēstures, Vilis Čika kopā ar Arnoldu Šmitu uzrakstīja vēl vairākas ne gluži tik grandiozas grāmatas par Latvijas sportu, tai skaitā šo. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šis ir krājums ar pastāstiem par sportu un sportistiem. Daļa no tiem ir ar izteikti komisku piesitienu, citi nopietnāki, daļai ir maksimāli precīza hronoloģija, citi ir aptuveni un varbūt nemaz tieši šādi nav notikuši.

To, ka bērnu grāmatu sērijā "Plastmasas huligāni" ir parādījusies trešā grāmata, piefiksējām Nacionālajā bibliotēkā, bet mājās to paņēmu Rīgas centrālajā (jo tur var). Dažos piegājienos izlasīju to Esterei, un nu varu dalīties iespaidos.

Šī grāmata ir pirmais ievērojamais teksts par sporta vēsturi neatkarīgajā Latvijā, un par to vien Vilis Čika un Gunārs Gubiņš ir pelnījuši pieminekli. Tā kā šāds teksts nepaspēja tapt vēl brīvā Latvijā (lai gan, kā grāmatas ievadā pieminēts, šādi mēģinājumi bija), vienīgie apstākļi, kur šāda grāmata varēja tapt, bija trimdā. Kā nekā padomijā naratīvs bija tāds, ka "buržuāzistiskajā republikā" sports bija pieejams tikai sabiedrības elitei, bija nožēlojamā līmenī un nevienu īsti neinteresēja. Šis nebūtu īstais brīdis, lai atspēkotu šos mītus, bet neapšaubāmi ir tas, ka tikai brīvajā pasaulē nonākušie latvieši varēja un vēlējās rakstīt par zudušās Latvijas sporta sasniegumiem. Vienlaikus es patiešām apbrīnoju to darbu, kas bija ieguldīts šīs grāmatas tapšanā - liela daļa pastāvošo informācijas avotu autoriem nebija pieejama, jo tie atradās otrpus dzelzs priekškaram, man pat nav īsti skaidrs, kādā veidā viņi tika pie preses materiāliem, kuri grāmatā plaši izmantoti.

Anšlava Eglīša novele "Ģīmetne" rakstīta laikos, kuri noskaņas ziņā labi atbilda tās ievadam un nobeigumam, bet ne tam, kas pa vidu. Līdzīgi kā romānā "Homo novus", šajā mazajā grāmatiņā autors mēģināja atgriezties tādā Latvijā, kas jau bija zudusi, taču noveles noskaņa ir drūmāka kā dzīvespriecīgajā romānā. Ne velti tās galvenais varonis jau sākumā ir dzīves salauzts cilvēks. Vēl nesen Klāvs Raipals bija laimīgs un veselīgs mākslinieks ar darbu operā, ar skaistu draudzeni un ar nākotnes ambīcijām. Taču viņu pieveica alkohols un tagad viss, kas viņam ir atlicis, ir viens sudraba pieclatnieks, par kuru jānopērk jauni zābaki (vai pareizāk - veci zābaki, jo jaunus viņš nevar atļauties), taču reāls ir arī variants, ka zābaku vietā viņš nopirks šņabi, jo šis kungs viegli tevi vaļā nelaiž. Rezultātā viņš tomēr nopērk ģīmetni, kas dod viņam dzīvē otro iespēju.

Šo grāmatu par mušu, kura gribēja būt lidmašīna, vispirms bibliotēkā Esterei bija paņēmusi Marina. Foršs nosaukums, smuki zīmējumi, kālab gan lai to neizlasītu? Līdzīgi domāju arī es, kad to vēlreiz paņēmu bibliotēkā. Pārsteigums bija, ka Marina, to ieraudzījusi, teica: "Tikai ne šo atkal!"

Padomju savienības pēdējie agonijas gadi. Igaunijas Tautas frontes laiks. Bariņš jauniešu, kas protestē pret padomju karaspēku. Viens viņu vidū ir pārdevies čekai. Kādu citu apcietinās un pratinās, kā rezultātā viņš reiz arī salūzīs. Čekisti, kas novēro protestu un iekustina procesus, kas izmainīs visu iesaistīto likteņus. Krievu puisis un igauņu meitene, starp kuriem izveidosies attiecības, kuras salauzīs pārpratums. Pārkrievojies igaunis - čekists un viņa dēls, kurš igauniski runā ar akcentu, bet ir igauņu patriots un kaunās, ka viņa tēvs ir pārkievojies ments. Soms, kurš koordinē čekas aģentu kartotēkas nonākšanu Rietumos. Krievu sieviete, kura pārfotografē šīs lietas un viņas gados jaunais igauņu draugs, kas viņu uz to pamudinājis. Un visam pa virsu - tādi personāži, kuri nenogrimst neatkarīgi no režīmu maiņām.

Pēdējo gadu mūsu kino patēriņš nav nekāds augstais, bet decembra pēdējā nedēļā jau esam noskatījušies veselas divas filmas. Atšķirībā no "The Ref", šī itin nemaz nav Ziemassvētku filma. Patiesībā par šo filmu vispār ir diezgan grūti raksturot, kāda tā ir. Marina teica, ka tās dinamika ir aptuveni tikpat augsta kā tam, ko šajā filmā rāda - brīvdienas Turcijas kūrortā.