Kā Kūtnieku Augusts datoru pircis
Dzīvoja reiz vīrs vārdā Kūtnieku Augusts. Viņa dzīvē itin nekā netrūka, līdz viņš iedomājās, ka nekaitētu nopirkt kādu datoru. Tā nu Kūtnieku Augusts iesvilās vēlmē pēc sava personīgā datora. Bet laiki toreiz nebija vis tie, kas šobaltdien. Tad cilvēks datoru i sapņos nebija redzējis, bija vēl laikam tik pats vidus vien, notikās tās visas lietas tūkstoti gadu uz atpakaļ no šodienas. Tolaik tādu vīru kā Kūtnieku Augusts, kas datora vēlējās, varēja par šādām vēlmēm vien uz iesma cepināt. Tāpēc Kūtnieku Augusts nolēma nevienam nestāstīt, ka viņam datora sagribējies, jo Kūtniekam bija baile par savu ādu. Vienīgais cilvēks, kam Augusts savu sapni izpauda, bija viņa paša sieva, bet tā uz to Kūtnieku teica zīmīgus vārdus: “Man vienalga, ar cik un kādām maukām tu, dārgo Augustiņ, guli, bet man ir skaidrs, ka datora parādīšanās mājā nozīmēs mūsu laulības dzīves beigas, jo mums trijiem šeit vietas nepietiks.”
Augusts šos savas sievas vārdus noklausījās, pateica, ka nožēlo viņas vēlmi iet dzīvot uz ielas, jo tur nemazām tik labi vis neesot, un nolēma no datora vēlmes vēl neatteikties. Tā nu viņam nācās sākt štukot, kur tādu datoru varētu dabūt. Melnajā tirgū šādas lietas toreiziņ vēl atrast nevarēja, specializēto datorveikalu arī nebija, tāpēc Augustam vajadzēja kādu citu ceļu kā pie datora tikt. Nekas cits viņam neatlika, kā iet pie paša melnā Maga, lai tas kādu gudru padomu sniedz. Bet melnais Mags, kā no Kūtnieka par datoriem izdzirdēja, izsauca karaļa pilnvarotos pārstāvjus, lai tie Kūtnieku kā burvi sadedzināt varētu. Kūtnieks tālab bija spiests rakstīt garus paskaidrojumus, kuros klāstīja, ka nekādu datoru šim nevajag un ka viņš tikai gribējis izjokot melno Magu.
Nu Kūtnieku Augusts nolēma, ka jāiet būs vien pa citu ceļu, lai nebūtu jāraizējas par savu paša likteni. Tā nu viņš aizgāja pie viena baigākā drauga, ko tautā sauca par resno Sīmani, bet patiesībā viņu sauca par Sīmani Gastonu Kaņepāju- Aliņu. Tā nu šis Kūtnieka draugs teica Augustam, ka pasaulē esot tādas lietas, ko par laika caurumiem saucot. Lai tad nu Augusts kādu šādu caurumu uzmeklē un tajā citā laikā arī nopērk sev datoru. Kūtniekam šāds padoms likās zelta vērts, gandrīz kā skaists mirklis, tāpēc viņš stundām ilgi pateicās Sīmanim Gastonam par izlīdzēšanu. Pateicība ar laiku pārauga õdā, bet Sīmanis Gastons odu õdu pārvērta par odu un nosita ar avīzi. Kūtnieks par šādu izgājienu apvainojās un piekāva savu draugu Kaņepāju- Aliņu. Pēcāk Aliņam slimnīcā tika uzliktas trīsdesmit astoņas šuves un nomainīts cietais disks. Bet tas jau ar mūsu stāstu nemazām nava saistīts.
Augusts ta nu gāja meklēt rokā kādu laika caurumu. Bet tā anštalte tik viegla gan nebija, laika caurumi arī tajās dienās bija liels retums, un to īpašnieki taisīja uz tiem lielo biznesu, bet kuru katru dīkdieni bez naudas klāt vis nelaida. Augusts nekāds dīkdienis bez naudas nebija, bet tā jau nebija viņa problēma, jo viņam nebija ne mazākās sajēgas, kur šādi laika caurumi meklējami. Uzziņu dienestam nekādu ziņu par laika caurumiem nebija, tāpēc nācās vien griezties pēc palīdzības pie vietējiem lauķiem. Vairums šizofrēnisko vecvectēvu Augustu sāka sist ar spieķiem, jo viņiem likās, ka šis vīrs atnācis dzīt negodā viņu mazmazmeitiņu. Dažreiz tā nemaz nebija tik liela kļūdīšanās, bet tā jau atkal būtu tikai tāda novirze no galvenā sižeta. Starp aizdomu pilnajiem večiem tomēr gadījās arī tādi prātīgāki, kas Augustam pat iedeva nogaršot svaigi ceptās bliņas un brūvēto aliņu, bet par caurumiem nevienam nekādu ziņu nebija. Tā nu Augusts gāja dienas un naktis, kā arī saullēktus un krēslas, līdz nonāca kādā ciemā. Šis ciems vizuāli neatšķīrās no citiem apvidus ciemiem, tas bija netīrs un smirdīgs kā pērnā gadā miruse vārna. Bet Kūtnieks jau tāpēc bija Kūtnieks, lai zinātu, kur ko atrast var. Tā nu Kūtnieks paskatījās pa kreisi, paskatījās pa labi... un ieraudzīja uzziņu dienesta būdiņu. Kūtnieks piegāja pie būdiņas, viņam pretī raudzījās glīša jaunkundze, kas vaicāja, ko šis šaitan meklē. Augusts, kas nebija no muļķu mājām, pateica, ka meklē viņu. Jaunkundze jutās glaimota un teica, ka atdošot tādam vīram kā Kūtnieks visu, kas viņai ir. Un atdeva ar. Tad nu Kūtnieks zināja, ka pienācis īstais laiks painteresēties par to, kas viņu bija uz ciemu atvedis. Kūtnieks gluži vienkārši solīdi un pieklājīgi apvaicājās, kur meklējams kāds laika caurums. Jaunkundze Augustam atbildēja, ka nav ko uztraukties, kopā viņiem nekāds laiks nerūpēs. Tikai, būdams no dabas labdabīgs un galants, Kūtnieks spēja savaldīties un nepateikt, ka viņu neinteresē vis pate jaunkundze, bet gan kāds caurums un ne jau viņas caurums. Tad nu Augusts pateica, ka viņš esot kādam slimam draugam atvest no nākotnes zāles, jo citādi nabaga draugs nespēs pārvarēt savu kaiti. Kūtnieks stāstīja par savu draugu tik aizgrābti un traģiski, ka stāsta beigās gan viņš, gan jaunkundze sāka raudāt un raudāja trīs gadus un vēl trīs dienas. Tad Kūtnieks pateica: “Labs ir. Pietiek raudāt, kur tad ir tas caurums?” Jaunkundze uz to atbildēja, ka viņai par to nav nekādas jēgas, bet tas jau nav aktuāli, gan jau Kūtnieks var aiziet uz kaimiņu ciemu, kur ir lielais informācijas centrs, tur gan kāds zinās. Protams, cits varētu Kūtnieka vietā apvainoties, viņš taču bija izklaidējis šo jaunkundzi, trīs gadus kopā ar viņu raudājis, bet viņa i nespēja Augustam izlīdzēt. Bet Kūtnieks nebūtu Kūtnieks, ja viņam tas darītu raizes. Viņš pateicās jaunkundzei par visu to labo, ko viņa viņam darījusi, uz atvadām viņu vēl reizīti iz visas sirds noskūpstīja, ka nokūpēja vien. Nu Kūtnieks jutās savus pienākumus izpildījis un varēja iet uz kaimiņu ciemu.
Ciemā Kūtnieks ieradās nedaudz pēc pusnakts. Uzziņu centrs tad jau bija ciet, vaļā bija tikai daži naktsklubi un baznīca, kur notika visciema reliģisko fanātiķu kongress ar mērķi nodedzināt vietējos pagānus. Tāds vīrs kā Kūtnieks zināja, ka baznīcā viņu fanātiķi iekšā gan ielaistu, bet ārā viņš dzīvs tikt gan nevarētu. Tāpēc Augusts nolēma aiziet uz naktsklubu. Viņš zināja, ka tajos atrodami dažāda veida subjekti, varbūt pat gadīsies kāds zagtu mantu uzpircējs, kas nejauši ticis pie datora, tad Kūtniekam pat nevajadzētu meklēt to idiotisko laika caurumu.
Tā nu Augusts nokļuva šī ciema pompozākajā klubiņā “Sviesta Vīriņš”. Tur Augusts bija tikai sācis pētīt vietējos apstākļus, kad kāds būdīgs vīrs ar taukainu degunu, kas varētu būt alus mucu nesējs pēc nodarbošanās, Kūtniekam pateica, ka šādi viņa meiču pētīt nedrīkst. Kūtnieks pateica, ka viņam nekas cits nav atlicis, nepētīs viņš taču alus mucu nesējus ar taukainiem deguniem, lai cik būdīgi tie arī nebūtu. Taukainā deguna īpašnieks piesolīja izšņaukt ar Kūtnieku savu taukaino degunu, bet Augusts galvoja, ka viņš palīdzēšot būdīgajam no deguna atbrīvoties. Meiča nevarēja izlemt, kuru atbalstīt, jo zināja, ka noteikti ies ar uzvarētāju, bet nemācēja izprātot, kurš tad varētu būt stiprākais. Būdīgais paķēra kādu ciema jefiņu un grasījās to sviest virsū Kūtniekam, kad Augusts ieskrējās un apgāza pašu būdīgo. Būdīgais palika guļam uz muguras, jo, tāpat kā bruņurupuči, pats apgriezties nespēja, bet viņš bija pārāk smags, lai kāds varētu viņu piecelt. Pārējie klubiņa apmeklētāji nolēma sekot Kūtnieka piemēram un uzsāka masveida kautiņu. Augusts savāca meiču un klubiņu pameta, būdīgais gribēja viņiem sekot, bet tā arī nevarēja uzslieties kājās.
Klubiņa apmeklējums Kūtniekam bija sagādājis vietu, kur palikt pa nakti, jo meiča saprata, ka viņai jāaicina Augustu pie sevis. Viņš tak kā nekā bija izcīnījis uzvaru, un viņa bija balva.
No rīta Kūtnieks piecēlās jau vakara pusē un devās uz lielo ciemata uzziņu centru. Jūs varat iedomāties, cik pārsteigts viņš bija, kad izrādījās, ka uzziņu centrā strādā neviens cits kā būdīgais taukainā deguna īpašnieks, kuru Augusts bija pilnīgi nepareizi uztvēris par alus mucu nesēju. Augusts vēl nobrīnījās par savu nepareizo prognozi, bet tad bija jau pienākusi viņa kārta griezties pie būdīgā pēc padoma par laika caurumu. Citos apstākļos būdīgais būtu nogāzis Kūtnieku gar zemi un spārdījis līdz nāvei, bet šoreiz viņš to nedarīja, jo atradās darbā. Viņš tikai ļoti pieklājīgi pavaicāja, ko godājamais apmeklētājs vēlas, Kūtnieks pastāstīja par savu laika cauruma meklējumu. Būdīgais pakasīja pakausi, pasauca kādu savu palīgu, tas arī pakasīja būdīgā pakausi, un tad būdīgais atbildēja uz Kūtnieka jautājumu: “Jā, tu redzi, Kūtnieku August, tā lieta ir tāda, ka es jau tos laika caurumus pazīstu labāk kā sevi pašu, nebūtu bijis tā cauruma, es varētu tāpat kā jaunības dienās nevis dirnēt še, bet gan nēsāt apkārt manas mīļās alus mucas, tāpēc arī tev, lai arī kāda personiska nepatika pret tevi man nebūtu, neiesaku iet tādā šaubīgā padarīšanā iekšā. Tāpēc, ja tev skaidrā saprāta ir vairāk nekā man tajā dienā, kad es pametu dzimtās mājas, tad arī tu nolemsi palikt pie manas meičas un neliksies ne zinis par visādiem stulbiem laika caurumiem un tiem līdzīgām lietām. Bet, ja tu tomēr sadomā iet uz to laika caurumu, tālu jāmeklē tev nebūs, ieej šī paša uzziņu centra maksas tualetē, iekāp ar abām kājām klozetā, tu tak droši zini, ka podam kāds caurums allaž ir, un nolaid ūdeni. Tad tu būsi nokļuvis taisni tādā laika caurumā, kādu tu esi meklējis. Tomēr atceries, ko tev teicu iepriekš un kārtīgi apdomā, vai tas gājiens ir tik vajadzīgs.” Būdīgā monologa laikā Augusts paspēja pāris reizes gandrīz iemigt, izlasīt dažus zinātniskus darbus par tēmu “Zinātnisku darbu par zinātniskiem darbiem vēsture”. Kad jaukais monologs beidzot bija galā, Kūtnieks bija divkārt priecīgs- viņa prognoze par alus mucu nešanu bija tomēr izrādījusies pareiza, un viņš beidzot uzzināja, kur meklējams laika caurums. Kūtnieku Augusts novēlēja būdīgajam sekmes darbā un devās uz uzziņu centra maksas tualeti. Kūtnieks piegāja pie tualetes durvīm un atklāja, ka viņam kabatās nebija ne vienas vienīgas monētas. Pēcāk viņš atklāja, ka bija pazudušas arī kabatas ar visām biksēm. Kā izrādījās, Kūtnieks bija tās atstājis meičas mājā, tāpēc viņš devās atpakaļ, lai tās savāktu, bet, sev par pārsteigumu, nespēja atrast īsteno māju. Tā bija pazudusi, pāri bija palicis tikai slieksnis vien, tad nu Kūtnieks saprata, ka pārnakšņojis mājā uz vistas kājām, kura gluži vienkārši aizlaidusies projām. Šīs traģēdijas dēļ Kūtniekam neatlika nekas cits kā pārkāpt likumu, viņam vajadzēja jaunas bikses un kādu druskuci naudas. Bet, par laimi, viss izvērtās Kūtniekam labi. Viņš piegāja klāt kādam nepatīkama izskata jauneklim, kas likās nesen izbēdzis no stingra režīma kolonijas un pajautāja, vai tas nebūtu ar mieru iedot Kūtniekam savas bikses. Jauneklis jutās laimīgs, ka varēja izlīdzēt bēdās nonākušajam Kūtniekam un grasījās atdot ne tikai savas bikses, bet arī ziemas jaku. Augusts pateicās, bet jaka viņam jau bija, tāpēc to viņš atstāja jauneklim un kā pateicību uzdāvināja jauneklim pusi tās naudas, ko atrada jaunekļa bikšu kabatā.
Nu Augusts varēja mierīgs iet uz maksas tualeti uzziņas centrā. Viņš paspēja tajā iesprukt nieka dažas minūtes pirms slēgšanas, nomaksāja noteikto summu par tualetes apmeklējumu, iekāpa ar abām kājām podā un nolaida ūdeni...
Kūtniekam viss apkārt griezās virpulī, viņš lidoja pa gaisu kā boings, šķeldams sastaptos mākoņus. Tā Kūtnieks lidoja labu laiku, līdz nolaidās labi apgaismotā lidlaukā pie kādas milzīgas pilsētas.
Kūtnieks apstājās un pavērās sev apkārt. Cik pasaule likās brīnumaina! Viņš nepazina neko no redzētā, pa šiem gadiem ciems, kurā viņš bija iekāpis podā bija pārvērties par lielpilsētu. Nākotnes ļaudis izbrīnīti vērās jaunpienācējā Kūtnieku Augustā. Kāds pienāca Augustam klāt un kaut ko pateica. Augusts nesaprata ne vārda. Viņa dzimtā valoda pagājušo tūkstoš gadu laikā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Kūtnieks droši zināja, ka tā ir viņa dzimtā valoda, bet nevarēja tās moderno versiju saprast.
Tāpēc Kūtnieks lidlaukā sastaptajiem ļaudīm neko nepastāstīja par savu parādīšanos pilsētā. Viņš sāka soļot virzienā, kur redzēja spīdam lielākās gaismas. Tā Kūtnieks gāja un gāja, soļoja un soļoja, līdz nonāca pilsētā. Apkārt pa ielām šaudījās strauji dzelzs kumeļi, viss dūca, Augusta acis ņirbēja pārsteigumā. Neko tik grandiozu viņš nebija vēl redzējis.
Kūtnieks izgāja ielas vidū, lai apbrīnotu brīnišķo skatu, kad pēkšņi viņu notrieca sidrabains Porsche. Kūtnieku atsvieda sānis trieciena vilnis, viņš atsitās pret elektrības stabu un turpat arī palika. No Porsche izkāpa jauns vīrietis ar gludi skūtu pakausi, tērpies sidraba krāsas uzvalkā un pieskrēja klāt gulošajam Kūtnieku Augustam. Viņš palīdzēja Augustam piecelties un apvaicājās par pašsajūtu, Kūtnieks bija pārsteigts, kad izrādījās ka viņš saprot, ko viņam jaunais cilvēks saka. Kā izrādījās, lieta bija pavisam vienkārša, jaunais cilvēks nebija nekas cits kā Ogastess von Kutningers, vietējā kriminālā autoritāte, Kūtnieku dzimtas pēctecis. Tāpēc arī viņš varēja runāt Kūtniekam saprotamajā dzimtas dialektā. Kūtnieks nokaunināja Ogastesu, ka tas nodevis savas dzimtas vārdu un ielīdis svešā ādā. Von Kutningers sāka gauži raudāt un lūdza savam sencim piedošanu par šādu Kūtnieku dzimtas zaimošanu, tāpēc jau nākamajā dienā aizgāja un nomainīja atpakaļ savu vārdu uz labskanīgi latvisko Kūtnieku Augustu. Mēs gan viņu ērtības labad turpināsim saukt par Ogastesu von Kutningeru, lai nerastos pārpratumi viņa un vēsturiskā Kūtnieku Augusta vārdu sakrišanas dēļ, turklāt šādi viņš saņems sodu par savu priekšteču vārda necienīšanu. Bet tas gan neattiecas uz stāstu par Kūtnieku Augustu un datora nopirkšanas komplicētajiem pasākumiem. Tāpēc, ar jūsu atļauju, mēs atgriezīsimies pie brīža, kad von Kutningers lūdza piedošanu.
Kūtnieks piedošanu pieņēma un pateica, ka viņš vēlas ēst. Ogastess Augustu iesēdināja savā glaunajā poršā un aizveda uz savu rezidenci. Tur Kūtnieks tika ietērpts jaunā drēbju kārtā un paēdināts ar karaliskām pusdienām. Pēc pusdienām viņš kādu stundiņu nosnaudās, pastāstīja Ogastesam savas ierašanās nākotnē mērķi, un viņi abi kopā aizbrauca uz datoru centru. Tur Ogastess savam sencim noskatīja pašu dārgāko datoru, iesaiņoja to ūdensnecaurlaidīgā kastē, kas neciestu, nokļūstot laika cauruma klozetā un aizveda viņu uz vietu, kur kādreiz atradās uzziņu dienests. Uzziņu dienesta ēka saglabājusies nebija, tur palicis bija tikai viens vienīgs pods, kurā Augusts jau grasījās kāpt iekšā, kad apjēdza, ka kaste ar datoru iekšā tajā neiet. Augusts pats gan varēja nokļūt pagātnē, bet viņam nebija ne mazākās iespējas paņemt līdzi datoru, kura dēļ viņš bija še nonācis. Ogastess bija labs cilvēks un apsolījās Augustam sagādāt pašu ērtāko ceļu uz dzimto laiku, ja šis tikai viņš (Augusts) neies ārā no Ogastesa mājas un nelīdīs zem mašīnām. Kūtnieks apskāva savu radinieku un pateica, ka viņš ir tik laimīgs, ka pasaulē ir tādi lieliski un neatkārtojami cilvēki kā Kūtnieku dzimta. Kūtnieks raudāja tik lielas asaras kā okeāni, ka gandrīz noslīcināja visu pilsētu tajās, bet tomēr paspēja laicīgi attapties un savaldīt savas emocijas. Tā nu Kūtnieks ar visu datoru tika aizvests uz Ogastesa māju, kur viņš sāka pētīt datoru un pa logu vērot apkārt staigājošās nākotnes meičas, bet Ogastess aizbrauca lielā laika cauruma meklējumos.
Laika caurumu atrašana pagājušo tūkstoš gadu laikā nebija kļuvusi ne kripatiņu vieglāka kā tajā laikā, kad tādu meklēja Kūtnieku Augusts. Man nezināmu iemeslu dēļ neviens tā arī netika iedomājis, ka vajadzētu izveidot šādu laika caurumu katalogu, lai Kūtnieku Augusts varētu brīvi pārvadāt iegādātos datorus.
Tātad es jau minēju, ka laika caurumu atrašana joprojām nebija viegla. Tāpēc Ogastess iesēdās savā ērtajā sidraba poršā un uzspieda gāzi. Von Kutningers neņēma vērā tādus sekundārus faktorus kā atļautais ātrums un ceļu satiksmes noteikumi, viņš brauca tā, kā pašam labāk patika.
Tad nu viņš kā vējš gāzās pār savu zemi, lai tikai ātrāk varētu uzmeklēt vajadzīgo caurumu laikā (nevar zināt, kas pamudināja Ogastesu uz šādu rīcību: vēlme izlīdzēt radiniekam vai vēlme tikt no šī paša radinieka vaļā). Lai nu kā arī nebūtu, vēl gadiem ilgi par šo straujo un bīstamo braucienu dažādas sēņu tantiņas mēdza stāstīt nebeidzamas pasakas un teikas.
Pēc kāda laika braukšanas Ogastess nonāca savas valstiņas visu lielākajā pilsētā, viņš bija apņēmības pills tajā uzmeklēt kādu veidu, kā aiztransportēt uz pagātni vēsturisko Kūtnieku Augustu. Pilsētā Ogastess uzmeklēja savu glumo un viltīgo advokātu Ludviķi Sviestiņu, kurš zināja visu par dažādiem caurumiem un citām vērtīgām lietām. Von Kutningers painteresējās par advokāta viedokli, kā aiztransportēt to nelaimīgo datoru. Sviestiņš ar visiem advokātiem raksturīgo lunkanumu sāka runāt riņķiem ap galveno tēmu. Sākumā viņš apjautājām par Ogastesa mātes veselību, tad ieteica dažu līdzekli pret paģirām, izstāstīja dažus nepiedienīgus faktus no savu klientu dzīves, tad sāka letarģiski smieties līdz pēkšņi apstājas smiekla vidū, savilka skarbu ģīmi un teica: “Jā, to es jau visu laiku saku.” Tad viņš beidzot izteicās, ka viņa viedoklis gan nebūšot pats objektīvākais no visiem, viņš pat nezinot vai ir maz vērts to teikt. Beigu beigās viņš tomēr saņēmās un izteica tieši to, ko Ogastess no viņa jau pāra stundas bija gaidījis: “Jūs, manu cienījamo klient, ja Jūs man atļausiet sevi uzrunāt uz Jūs, esat viens galīgs pāļa cilvēks. Lieta tak ir vienkārša kā āmurs pa galvu- kas Jums traucē nopirkt lielu trekteri, kas paplašinātu to pašu zināmo laika podu, un ielaist tajā Augustu ar visu datora kasti, kura, kā es nopratu, ūdeni cauri nelaiž.” Ilgi jo ilgi Ogastess pateicās Sviestiņam par šo padomu, viņš būtu pateicies pat vēl četrpadsmittik ilgāk, ja neieraudzītu rēķinu par šo derīgo padomu. Tā nu Ogastess, drebinādams apakšlūpu, atstāja advokāta biroju un atkal iesēdās savā straujajā dzelzs kumeļā, lai dotos pie dižā sentēva.
Augusts pa to laiku jau bija paspējis neglābjami iemīlēties sētniecē, kas tīrīja ielu pie Ogastesa nama, un nebija piedabūjams doties mājās uz savu pagātni. Tomēr Ogastesam bija stingra roka, turklāt arī viņš pats bija sētniecē neglābjami un nelaimīgi iemīlējies, tāpēc viņš satvēra Kūtnieku aiz pleciem un iegrūda mašīnā, ar datora kasti nobloķēdams izeju. Tad viņš pārcilvēcīgā ātrumā aizšāvās poda virziena, ielika Augustu trekterī un aizsūtīja viņu uz pagātni, bet pats tūlīt steidzās turpināt sapņot par daiļo sētnieci, kas pastāvīgi atraidīja Ogastesa mīlas jūtas.
Kūtnieks no poda tika spēji izpļauts, pēcāk viņam virsū uzkrita dators. Tad nu Augusts savāca visus datora komponentus nastiņā un nesa uz savām mājām. Pagāja daudzas dienas un naktis, līdz viņš ar visu datoru pārnāca pie sieviņas un lopiņiem. Augusts piedzīvoja dažādus brīnumus šī ceļa laikā, bet es jau visu stāstīt nemaz nevaru, citādi, kāds vēl padomās, ka es te tikai meloju, ausis kā lokatorus kustinādams.
Augusts ienāca savā pagalmā apskāva sievu, izkravāja datoru, salika kopā, saķēra galvu un sāka dejot kādu afrikāņu cilts danci. Sieviņa trausliem soļiem pienāca Augustam klāt, uzlika roku uz viņa pleca un vaicāja: “Dārgais, kas tev kait? Ņem tu to datoru, es neko neprotestēšu, tikai nekļūsti traks. Tu taču zini, ka es tevi mīlu?!” Augusts norausa treknu asaru un žēli atbildēja: “Nu un, ka tu mani mīli? Ko lai es daru ar to datoru? Elektrība taču mūsu laikos vēl nav izgudrota...”
Un Augusts savāca tarbiņā ēdienu un atkal devās ceļā pēc akumulatora vai kā tam līdzīga...