Detonācija, betonācija, metanācija

Mairitas darbs bija svarīgs un atbildīgs. Viņa bija tikai maziņa blīvīte Visuma centrālajā mehānismā, taču šīs blīvītes iztrūkuma gadījumā Visuma pastāvēšana būtu apdraudēta. Viņas darbu nevarēja ievērot kurš katrs tik pēc slavas skrienošs karjerists, taču augstākajiem spēkiem gan par viņu viss bija zināms. Āmen.
Šādu īsu ikrīta lūgšanu noskaitījusi, Mairita saka uzkopt Filosofijas fakultātes 2. auditoriju. Tieši Filosofijas fakultātes - tā šo vietu dēvēja Mairita pati, kas pret vēsturi sevišķu cieņu nejuta. Mairitai nebija motivēta pamatojuma vai kaut izskaidrojuma, kāpēc tieši 2. auditorijā vajadzēja sākties viņas darbam, taču tas laika gaitā bija tā izveidojies, un Mairita nevēlējās sacelties pret pagātni. Kā citam pēc rīta kafijas vajadzēja iet nokārtot dabiskās vajadzības vai iedzert aspirīnu, tā Mairita, atnākusi pildīt savus pienākumus, vienmēr vispirms iegriezās 2. auditorijā. Ja paskatītos dziļāk, kā Mairita pati nekad darīt nemēdza, tad varētu noskaidrot, ka Mairita bija dzimusi 2. aprīlī un ka Mairitai bija divas kājas un divas rokas, tomēr tas droši vien nebūtu labākais izskaidrojums šādai viņas ieražai.
Vispirms viņa ar sausu lupatiņu pārbrauca pāri visiem soliem, nokratot no tiem ievērojamu daudzumu putekļu. Jaunie filosofi bija ļoti putekļaini, tā vismaz varēja padomāt Mairita. Nekāda racionāla iemesla šim mūžīgajam putekļu krājumam, kuru atzītu Nobela prēmijas piešķiršanas komisija, nebija, ja nu vienīgi filosofi nesa uz nodarbībām vecas un netīras grāmatas, kas bija piepildītas ar gudrām un putekļainām, vienkāršai Mairitai pilnīgi neizprotamām domām. Pašus filosofus Mairita sastapa reti - viņas amata pienākumos ietilpa jau kādu stundu pirms lekciju sākšanās būt fakultāti pametušai. Sirds dziļumos Mairita vēlējas ar kādu filosofu iepazīties, viņu allaž bija piesaistījuši vīrieši ar plašu garīgo pasauli. Un kam gan varētu tā būt plašāka nekā filosofam? Taču Mairita apzinājās, ka panākt, lai kāds patiess domas gigants un savu smadzeņu pavēlnieks pievērstu viņai kaut fotoniņu savas neierobežotās gaismas, būtu ļoti grūti. Viņa bija tikai vienkārša apkopēja, pilnīgi materiāla meitene, un viņa nevarēja neko sniegt cilvēkam, kas lasīja Sokratu, dzīvoja Sokratu un, iespējams, bija Sokrats.
Mairitas iztēlē filosofs bija kas līdzīgs pārcilvēkam - ražena auguma, visu zinošs, visu saprotošs. Protams, gluži pirmā kursa filosofs tāds būt nevarēja, tikai nesen iemācījies kritiski domāt (kā Mairita bija apskatījusies lekciju sarakstā, šādu priekšmetu pirmajam kursam pasniedza lektors Artis Svece), viņš vel nevarētu ar savu domu gaišumu aizdegt lāpu Mairitas sirdī. Pat, ja viņai šāda iespējā būtu radusies, Mairita pati filosofiju studēt nevēlētos. Viņa apzinājās sevi nespēju izprast tāda teksta būtību, kura pats teksts bija visa būtība un kura vārdus saliekot dažādās secībās, varēja saprast pilnīgi atšķirīgas lietas. Viņa bija vienkārša meitene no laukiem, kas bija spiesta fiziski strādāt, lai varētu apmaksāt studijas ekonomika neklātienes nodaļā. Mazgājot grīdu, pilnīgi iespējams, ka varēja novērtēt to pašu Sokratu ka vīrieti, bet lai novērtētu viņu ka filosofu vajadzēja dzīvot pilnīgi citā pasaulē.
Apskatījusies, ka uz palodzēm šoreiz nekas aizmirsts nebija, Mairita sadrūma. Viņai loti patika pārsteigumi, un 2. auditorijas palodzes bija labākā vieta, kur tos atrast. Visbiežāk uz palodzes mētājas kāda nerakstoša pildspalva vai nolauzts zīmuļa gals, bet par tādām lietām Mairita bija pieradusi nebrīnīties. Reiz viņai bija paveicies atrast veselu burtnīcu pierakstītu ar asiņu krāsas tinti, kurā kāda pirmkursniece rakstīja dzejoļus par nāvi. Dzejoli lielākoties bija visai neizteiksmīgi vai ari kaut kur nozagti, taču krāsa un rokraksts piešķīra tiem sevišķu vērtību. Mairitai atmina loti labi bija palikusi kāda četrrinde "Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada/Tev nomiris pēc drauga draugs/Rets dzīvajais, kas būs tev dvēslē rada/Reta puķe, kas tev kapā augs." Ja zem šī dzejoļa nebūtu uzzīmēts visai reālistisks mironis, iespējams, Mairitas attieksme pret to būtu citāda. Taču tur bija veseli divi pat ļoti reālistiski miroņi, kas bija savijušies kaut kādā mistiskā un lielā mērā arī pretdabiskā veidā. Citreiz varēja atrast tukšu pudeli, kurā Mairita domājās saožam kāda stalta filosofa elpu. Brīžiem gan viņai uznāca bažas, ka pudele varētu but piederējusi kādai filosofei vai vēl ļaunāk - vēsturniekam, bet viņa mācēja sevī šādas neveselīgas domas apvaldīt. Patiesībā viņu daudzās pudeles mazliet kaitināja - tik garīgi cilvēki kā filosofi jau varētu mācēt iztikt bez pārtikas uzņemšanas, pretstatā vienkāršajai un nepretenciozajai Mairitai. Bet viņa bija gatava to ari piedot. Viņi vel bija tikai studenti - Mairitas vienaudži, kad viņi kļūs pieredzējušāki, tad gan noteikti no ēdiena atteiksies - tā sevi Mairita mierināja, kad kasīja no palodzes nost kārtējo košļājamo gumiju.
Tikai tad Mairitas skatiens pavērsās pret grīdu, un šajā mirklī viņa pavisam apstulba. Gluži neviena nemanīta uz tās mētājās mugursoma. Tādu varenu ražu Mairita nudien nebija cerējusi iegūt. Īsta filosofa mugursoma! Tajā vajadzētu būt itin visam, kas tādam filosofam dzīvē ir vajadzīgs - nedaudz apdriskātam Sokrata sējumam, dažām saņurcītām papīra lapām, nerakstošai pildspalvai un... ko gan vēl filosofs varētu nēsāt somā? Par to Mairita nekad iepriekš nebija ieodmājusies. Nevar taču būt, ka filosofa somā nekas cits nebūtu atrodams? Kosmētikas maciņš - ļoti mazticami. Cigaretes? Tās jau nu gluži aizmirst nevarētu, tikai nesmēķētājs var kaut kur atstāt savu somu. Mairitas rokas viegli trīcēja, kad viņa sāka vilkt rāvējslēdzēju un viņas acu priekšā atsedzās visi filosofijas pasaules brīnumi. Tas bija kas līdzīgs pirmajai reizei, kad ķermeņa trīsas un dīvaina smeldze savijas ar brīnumaināko sajūtu pasaulē. Taču pārsteigums izrādījās nepatīkams. Šajā visai nodilušajā un neizteiksmīgi kantainajā mugursomā, kuru Mairita jau iztēlojās uzkārtu uz bārdaina jaunieša baltā palagā pleca, atradās vadu murskulis. Pirmā Mairitas doma bija neticība. Kā gan varēja Dieva dāvana izrādīties tāds apmāns! Mairita nezināja, vai viņa vēl kādreiz turpmāk varēs spert savu kāju pār baznīcas durvīm. Mācītāja Santa runas nekad vairs nespēs Mairitu aizkustināt, nekad viņa vairs nevarēs liet patiesas asaras, klausoties stāstus par Jēzu, nekad vairs nebūs kā bijis. Otrā doma bija skarbāka. Nē, puse no ūdeņiem nepārtapa par piķi un otra puse par zēveli, puse no dzīvajām būtnēm nenomira, atskanot debesu otrajai bazūnei, un netapa nolemta mūžīgai tumsai. Mairita iedomājās par spridzinātājiem. Televīzijā visai bieži viņai bija nācies dzirdēt par dažādās vietās atstātiem maisiņiem un somām, kas vēlāk izrādās ar tālvadības pulti aprīkoti spridzekļi. Šādās situācijās bija jāzvana policijai - par to Mairita bija pilnīgi droši.
Neviļus viņa iedomājās arī par labumu, ko šāda situācija varētu dot viņai pašai. Viņa - apkopēja Mairita - būs izglābusi filosofijas fakultāti. Varbūt par kāds filosofs būs viņai pārādā savu dzīvību. Tad viņa būs sava sapņu prinča vērta, cik ļoti par viņu lai arī nevēlētos smīkņāt kursabiedrenes Olita un Gundega. Mairita - filosofu sargātāja - šāds statuss viņai pat ļoti nāktu pie sirds. Un varbūt viņai pie sirds nāktu arī viņš - šis mistiskais mūžīgi sandalēs tērpies bārdainais puisis ar veca vīra gudrību, tāds, kuru varēja atrast tikai tagad un šeit.
Mairitas atslēgu saišķī bija arī tā, ar kuru varēja iekļūt sekretāres kabinetā. Sekretārei noteikti bija telefons. Tā arī nenomazgājusi grīdu, Mairita izskrēja no auditorijas, tad pa kāpnēm uzjoņoja uz ceturto stāvu, pa gaiteni labajā virzienā, atslēga durvīs, pagrieziens, durvis atvērtas, Mairita iekšā, klausule rokā, "02".

- Policija.
- Vai policija?
- Jā, policija. Jūs vēlaties?
- Te Mairita no Filosofijas fakultātes.
- Un?
- Tikai Mairita.
- Jautājums bija: ko Jums vajag?
- Es esmu apkopēja.
- Ļoti labi.
- Šorīt es atnācu uz darbu, sāku kā parasti uzkopt 2. auditoriju, kas atrodas...
- Lūdzu ātrāk.
- Uz grīdas ir mugursoma.
- Jūsējā?
- Nē, redzu to pirmo reizi.
- Ko Jūs darījāt pagājušo piektdien no 17:00 līdz 21:00?
- Nezinu.
- Un ko darīsiet šonedēļ?
- Nezinu.
- Vai esiet brīva?
- Tur ir mugursoma.
- Man darbā ir ļoti garlaicīgi, un arī ikdiena ir vientulīga.
- Bet ja nu tas ir spridzeklis?
- Es esmu ļoti ugunīgs, Jums noteikti patikšu.
- Vai Jūs varat kādu atsūtīt?
- Piektdien no 17:00 es pats esmu brīvs.
- Tagad!
- Nē, tagad es esmu darbā. Un sieva arī nesapratīs.
- Bet man ir bail.
- Nekas, es Jūs aizsargāšu.
- Es esmu izmisumā!
- Jums nepieciešams spēcīgs vīrietis!
- Man nepieciešami policisti.
- Es esmu policists. Gandrīz.
- Atsūtiet taču mašīnu.
- Es taču jau teicu, ka ātrāk kā piektdien nevaru, cukuriņ.
- Es nejokoju, man ir ļoti bail.
- Kas tev patlaban mugurā?
- Nav svarīgi. Man ir bail.
- Es esmu gandrīz kails, un es rotaļājos.
- Es piezvanīšu tavai sievai, lops tu tāds!
- Labi, labi, atsūtīšu mašīnu. Nevajag jau uzreiz tā. Kur Jūs teicāt, Jūs atrodaties?
- LU Filosofijas fakultātē 2. auditorijā.
- Gaidi, zaķīt. Viss būs labi.

Nolikusi klausuli, Mairita atviegloti nopūtās un sāka slaucīt putekļus no sekretāres galda.