Kas malku skaldīs un kas pār citiem valdīs
Ķīmijas fakultātē bija atvērto durvju diena. Tur bija ieradušies visi – gan blondais Jeps ar savu balināto draudzeni, kura smējās vairāk nekā bija joku, gan Ģīgusts, kuram jau otro gadu bija mugurā tas pats kādreiz tik skaisti rožainais krekls, gan arī Jermīne no Poževālas, kura atkal bija stāvoklī un kā vienmēr nezināja, kurš tad ir laimīgais tēvs. Protams, tur bija arī Upkāns, kā tad bez viņa sabiedrības. Upkāns nebija mainījies pat ne par septiņām kapeikām. Tāpat kā agrākajos laikos viņam patika kasīt ar kreiso roku labo lāpstiņu un šī procesa laikā melodiski dunēt. Toties Oktāna – tā gan bija mainījusies. Neviens viņu pat uzreiz nevarēja atpazīt. Kas gan būtu to domājis, ka mūsu labā Oktāna varētu šādi izmainīties. Agrāk viņa taču bija pilnīgi savādāka – apģērbs, balss tembrs, runas stils, uzvedība, ādas krāsa, vienīgais pazīstamais viņā bija vairs tikai dzimums. Tas nu gan bija pārsteigums, ar kuru neviens nebija rēķinājies. Dalberts pat cigāru gandrīz norija, jauno Oktānu ieraudzījis. Jā, Dalberts sācis smēķēt, kā gan tā? Agrāk taču viņš nekad un nemūžam. Teica, viņš esot sportists, viņam neklājoties. Dzēra arī tikai destilētu ūdeni un to pašu stingri pēc nosacījumiem. Bet kas gan tagad palicis no Dalberta? Gadi jau dara savu. Vēders to vien mēģina kā nokrist, cik cieši lai arī josta to neturētu. Mati arī tādi paplāni palikuši, toties zoda gan daudz vairāk. Dalberts strādājot lielā kompānijā par zagli, tā sacīja Undīne Karlīnei, viņai to esot kāds vīra paziņa pačukstējis.
Cirtis atnāca pats pēdējais. Viņš jutās visai neērti. Ķīmiķos viņam allaž tā bija. Droši vien tas aizsākās jau ar aizdegušos uzvalku. Pēc tam bija tik muļķīga sajūta, kad visi par viņu smējās, pat Ignita, kura it kā vienmēr bija tāda jauka un draudzīga. Šodien gan Cirtim mugurā nupat kā nopirkts tuksedo, taču omulīgi viņš justies nevarēja. Visu laiku viņam šķita, ka visi mēģina savaldīt smieklus, viņu ieraudzījuši. Par ko tur tik nejauki smējās Upkāns ar Hirklu, ar pūlēm pasargādami no izlīšanas saturu? Kāpēc tā sabozies Varmanis? Ko tur tā sačukstējās Undīne ar Karlīni? Cirtim taču bija tik spoža karjera. Viņš nebija kā kurš katrs nogrimis ikdienas dūksnājā, nebija zaudējis spožumu matos un pašapziņu virs pakrūtes. Kā gan varēja viņi būt tik neiecietīgi? Vai viņi paši nebija Cirti uzaicinājuši? “Ķīmiķos tad un tad būs atvērto durvju diena. Būtu šausmīgi jauki, ja Tu arī atnāktu. P.S. Paņem līdzi kaut ko dzeramu,” tādu uzaicinājumu viņš bija saņēmis. Tad jau vajadzēja nākt. Pudele šampanieša arī līdzi. Ko vēl vairāk no viņa varētu prasīt? Vai tad Cirtis vainīgs, ka ne visiem dzīvē klājās tik labi kā viņam?
Cirtis apsēdās uz krēsla. Cieti, vienkāršs koka gabals, bet Cirtis jau nevarēja sākt uzreiz izlekt. Un šīs sejas – viena par otru briesmīgākas. Jeps – ikviens taču varēja pateikt, ka viņš nemaz vairs nebija blonds, tikai izbalinājies. Bet gadi jau vairs nebija viņam ne četrpadsmit, ne astoņpadsmit, ne pat divdesmit deviņi. Izskatījās smieklīgi un nedaudz nožēlojami, tā domāja Cirtis. Un viņa draudzene – stulba un droši vien kādus desmit gadus vēl vecāka par pašu Jepu. Kur tādu vispār varēja sameklēt? Gaumes gan dažiem nekādas. Un meikaps, tas taču bija tīrākais grims, tādā tikai uz teātra skatuves vien rādīties, nevis uz ķīmiķiem nākt. Ģīgusts. Tas ko par naktssargu strādā? Nebūtu labāk nācis un rādījis citiem savu kaunu. Cirtim tāpat kauns, bet viņš vismaz ģērbies bija pieklājīgi. Tikai tā muļķīgā ugunsgrēka dēļ viņam jācieš, kaut viņš toreiz nemaz nebija vainīgs. Vai tad viņi būtu to aizmirsuši? Jermīne – tā vecā, gribētos pat teikt, mauka. Ko par tādu vispār ko runāt? Tur jau tikai raudāt vien. Upkāns. Jā, Upkāns palicis tāds pats kā toreiz. Tikai kas tur labs? Upkāns Cirtim nekad nebija paticis. Tā viņa liekulīgā netēlotība, kas visus citus tik ļoti aizkustināja un lika ceļgaliem ļodzīties, Cirtim radīja domas par kapsētām un pasaules gala neizbēgamību. Upkāna joki vienmēr bija rupji un neadekvāti, un parasti tie skāra tieši Cirti. Varētu padomāt, ka viņš apzināti gribēja Cirti pazemot. Gluži ticami, ka tā arī bija. Kā nekā Cirtis bija vienīgais, kurš zināja daudz par Upkāna pagātni, kura citiem bija pilnīgi slēpta. Cirtis gan nekad jau neko arī nestāstīja, bet Upkāns viņā apzināti meklēja neuzticību, vai vismaz Cirtim tā likās.
Tad Cirtis ievēroja nepazīstamu sievieti. Nē, tomēr pazīstamu. Tā bija Oktāna. Patīkams pārsteigums. Viņai piestāvēja. Dažiem cilvēkiem tomēr piemita zināms stils. Ja agrāk Cirtis par Oktānu bija tikai smīnējis, tagad viņam nācās atzīt, ka kaut kas viņā noteikti bija. Viņai piemita stils un šarms, divas lietas, kuru visiem pārējiem telpā esošajiem neapšaubāmi pietrūka. Sevišķi jau Dalbertam. Tik traki nobarojies! Tā kā pēdējais vepris. Un šis cilvēks kādreiz bija bijis Cirta labākais draugs. Kas gan šajā pasaulē nedarījās! Vienkārši nodzēris cilvēcību, neko vairāk tur pateikt nevarēja. Un vēl ļuļķē zemākās kvalitātes cigāru! Undīne un Karlīne – mūžam nedalāmās draudzenes nu jau sen vairs nebija tajā vecumā, kad viņu iecienītā ķiķināšana varēja šķist amizanta, tad jau drīzāk tā varēja likt aizdomāties par bezcerīgi taisno ceļu, kas veda tālumā un kuram bija tikai viens kustības virziens. Ignita nemaz nebija atnākusi, tātad visi nebija klāt. Kas gan viņai varētu būt noticis? Par Ignitu Cirtis neko nebija dzirdējis kopš tiem pašiem laikiem, kurus atpakaļ atsaukt vairs nevarēja. Ārēji viņa tolaik bija tik jauka un piemīlīga, ka Cirtis viņas sabiedrībā nevarēja justies pilnīgi omulīgi, viņš pastāvīgi dzirdēja savu sirdi sitamies un mēģinām izlauzties ārā no krūškurvja. Droši vien arī viņai gadi bija padarījuši savu. Tie jau nežēloja nevienu, un tieši tās skaistākās parasti maksāja visdārgāk. Kā bija tajā Paula dziesmā par lapām un vēju, tekstu gan laikam nebija rakstījis pats Pauls, bet Cirtis to īsti nezināja. Par mūziku viņš nebija nekad interesējies. Viņš mēdza teikt: “Triviālās lietas mani nesaista. Es neesmu tāds ortodokss, lai mana gaume būtu tāda kā citiem. Es vispār neesmu okss. Es esmu purpura jātnieks.”
Par Hirklu Cirtis bija pietiekoši augstās domās. Taču aplamie smiekli lika uz viņu paskatīties citām acīm. Hirkls vienmēr bija daudz gudrāks par viņiem visiem, bet tagad pārvērties tādā pašā piepūstā gaisa balonā, kuram virsū ar melno flomasteru uzkrāsoti viepļa vaibsti. Kādreiz Hirkls bija sapņojis, ka viņš varētu kļūt par pazīstamu zinātnieku, kurš publicēsies nopietnos žurnālos un kuru visi uzrunās tikai kā “godājamo profesoru”, taču viņš joprojām nebija varējis atbrīvoties no asistenta statusa. Hirkls bija neveiksminieks, to Cirtim nācās atzīt. Ar tādiem nevar būt pa ceļam. Tāds var nogrūst arī tevi grāvī blakām saviem sadegušajiem sapņiem.
Varmanis bija cilvēks, kuram piemita tikai vārds. Ar viņu Cirtim nesaistījās nekādas atmiņas. Upkāns bija vainīgs tajā pašā uzvalka incidentā. Ar Jepu Cirtim bija sanācis nejauks kautiņš, kas beidzās ar izmežģītu žokli. Visi pārējie arī Cirta priekšā atvērās gluži kā nelieli faili ar videomateriālu. Jermīne, kas raud pie koka, nezinādama, kas ir viņas pirmā bērna tēvs. Hirkls ar makšķeri rokā upes krastā. Viņš atvēzējas, un makšķere ielido upē. Upkāns kasa lāpstiņu un dun. Bet Varmanis? Viņi taču pazīstami jau tik sen. Un vēl joprojām satikās uz ielas apmēram reizi nedēļā. “Sveiks” – “Sveiks” – visa saruna. Kāpēc Varmanis viņam tā arī palika tik svešs? Cirta vainas tur nebija, viņš vienmēr centās izrādīt savu laipnību un atklātību, sakot: “Sveiks,” pat uzsmaidīja, bet Varmanis kā bija, tā arī palika akmeņains. Droši vien viņam skauda. Cirtis nemaz nezināja, ar ko tad Varmanis nodarbojās. Droši vien strādāja par kapraci, ko gan vairāk tāds cilvēks varētu būt sasniedzis? Varmanis jau nebija dumjš, viņam tikai nepavisam nebija dotību un uzcītības. Taču salīdzinājumā ar daudziem citiem Varmanis bija itin labs cilvēks, kaut arī tik ļoti Cirtim svešs.
Neviens nepienāca Cirtim klāt. Ar viņu neviens pat īsti nebija sasveicinājies. Varētu padomāt, ka viņš būtu nomiris. Tā kā Kelmers. Nu jau pagājuši divi gadi kopš tās dienas. Cirtis bija Kelmera bērēs. Neviens cits nebija ieradies, varētu padomāt, ka viņi Kelmeru nepazina. Bet Kelmers taču bija viens no viņiem. Nemaz tik daudz taču viņu nebija, lai varētu par kādu aizmirst. Trīspadsmitais. Tagad vairs atlikuši tikai divpadsmit. Un kas to lai zina, kas atgadījies Ignitai?
“Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada”, tā bija kādreiz mācīts dzejolī skolā. Tam sen vairs nebija nekādas nozīmes. Reizēm Cirtim likās, ka pareizākais būtu izstāties no šīs spēles, kura bija aizsākta pirms tik daudziem gadiem. Bija jau laiks, tomēr katru reizi atradās kāds, kas Cirti atturēja no liktenīgā soļa. Viņam nebija pietiekoši daudz iekšējā spēka šādai rīcībai. Ja šāda spēka būtu vairāk, Cirtis nešaubītos. Viņš taču zināja, kas bija pareizi un kas nebija. Naktīs viņam bieži bija grūti gulēt, taču viņš dzēra tabletes un pārgāja bezsamaņā. Cirtim nebija nekā tāda, ko būtu tik svarīgi piedzīvot. Atmiņas bija pārāk svaigas, lai cik ļoti arī Cirtis negribētu tās noglabāt kaut kur dziļākā savas dvēseles stūri. Varēja padomāt, ka viņš bija tāds vienīgais. Vai tad citādi viņi būtu gribējuši sapulcēties šeit, Ķīmijas fakultātē, kur tas toreiz bija noticis? Cirtim bieži sapņos nācās redzēt izbīli vecā Heldera acīs pirms tas bija noticis. Vecais Helders jau nemaz to nebija pelnījis, bet viņi tolaik bija jauni un traki. Viņiem tas likās pamatoti. Paaudžu konflikts, šķiru cīņa, tas viss bija pārpildījis viņus, taču tagad Cirtis tam visam vairs nevarēja atrast nekādu attaisnojumu. Nevajadzēja viņam nākt, lai atkal atsvaidzinātu senās sāpes. Brūces nedzīst tik ātri, kā varētu vēlēties. Atgriešanās nozieguma vietā, no tā nekādi nevar izbēgt.
Cirtim beidzot pietika. Viņš pielēca kājās un izskrēja ārā no telpas. Šie stulbie smiekli, vecās, nejaukās sejas. Vai viņi patiešām nesaprata, ko toreiz bija izdarījuši? Kāpēc lai Cirtis viens par to visu maksātu? Viņš nebija tāds kā viņi visi. Ja nebūtu bijusi tā reize, Cirtis nekad nebūtu aizgājis uz tirdzniecību, nebūtu kļuvis tik bagāts un nelaimīgs. Viņam nevajadzētu staigāt jaunā tuksedo. Cirtis kādreiz gribēja rakstīt stāstus savam priekam, lai tikai dzīve nebūtu pagājusi veltīgi, bet šādi viņš visu bija zaudējis. Un pie visa vainīgas muļķīgās jaunības idejas. Kāda gan vairs atšķirība, kas to visu bija sadomājis, ja rezultāts bija tik nežēlīgs? Noziegums un sods. Cirtis savu sodu bija saņēmis. Cerams, ka pārējie to vismaz citā pasaulē būs spiesti nomaksāt augstākai tiesai. Zemes tiesa nebija skārusi nevienu no viņiem, taču tikai Cirtis bija cietis tik daudz. Ja viņi cerēja, ka ar Cirta samaksāto pietiks, viņi maldījās. Viņš maksāja tikai par sevi. Viņu neuztrauca tas, ka viņi visi degs elles liesmās. Cirtis pats cerēja vismaz uz Šķīstītavu, jo viņš to bija pelnījis, kamēr pārējie nevarēja pat atnākt uz Kelmera bērēm. Nospļauties viņiem uz savējiem, kaut gan bija tomēr uzaicinājuši Cirti. Laikam viņi gribēja, lai Cirtis varētu ciest, ko gan citu tādi varētu vēlēties!
Kas tas tāds bija, kas tā aizskrēja projām? Vai kāds viņu pazīst? Droši vien, kāds trakais. Tagad te tādu daudz. Nevajadzēja nemaz laist viņu iekšā, varēja vēl izrādīties bīstams, kaut gan izskatījās ārēji pēc tāda nekaitīgā. Zināt jau gan nevar. Gandrīz izjauca mums visu pasākumu, taču nekas, gan jau vēl izlīksmosimies. Astoņpadsmitais maijs jau nāk tikai vienu reizi gadā.
Un viss turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis. Svinības beidzās nedaudz pēc pusnakts, kad sabrauca taksometru šoferi un izvadāja iereibušos ciemiņus mājās. Kad visi trauki no galdiem bija novākti un grīdas noslaucītas, es ieslēdzu signalizāciju, aizdarīju ciet ārdurvis un devos mājās. Grūts gan ir tāds naktssarga darbs...