20,000 Days on Earth

Kopš mājās parādījies projektors, diezgan izteikti filmas sanāk skatīties retāk, nekā iepriekš. Tiesa, neko citu gan nevar gaidīt, ja gads tik bagāts dažādiem izaicinājumiem. Līdz ar to labi, ja reizi divās nedēļās vispār kaut ko skatāmies. Un šo filmu patiesībā jau gribēju redzēt kādu laiciņu.

Niks Keivs ir viens no tiem mūziķiem, ko ļoti gribu redzēt dzīvajā koncertā, bet pagaidām nav sakritis. Filma, atzīmējot viņa 20'000 dienas uz Zemes, nav gluži dokumentālais kino un nav gluži mākslas kino. Proti, lai arī tā it kā ataino apaļās (dienās) jubilejas dienu Keiva dzīvē, skaidrs, ka pat gadījumā, ja filma tiešām uzņemta vienas dienas garumā, šīs dienas saturu Keivs bija noteicis jau iepriekš pats.

Īsti par atskatu uz aizvadītajiem gadiem to nenosauksi, lai gan daļēji tāda šī filma ir. Tomēr tur ir lieki meklēt faktoloģisku informāciju par to, kad "The Birthday Party" nospēlēja savu pirmo koncertu vai par Keiva pirmajām neveiksmīgajām laulībām. Filma ir drīzāk par to, kā Keivs redz pasauli un savu lomu tajā, kā viņš raugās uz mūziku un kādu vēstījumu mēģina nodot ar savām dziesmām. Esot vidēji labi pazīstamam ar Keiva daiļradi, šis bija ļoti interesanti. Tas, kā ar visām dziesmām kopumā viņš rada vienotu pasauli, kura no reālās pasaules atškiras ar to, ka Keiva dziesmu pasaulē pastāv kas līdzīgs Dievam. Tas, kas ir mūziķa uzdevums un kā viņš pārtop uz skatuves. Skaidrs, ka mūziķi labprāt gari un plaši klārē savus dzīves uzskatus, bet Keivs šajā jautājumā ir īpašs ar to, ka viņš patiešām šķiet zinām, par ko viņš runā, atšķirībā no vairuma pseidoviedo rokmūzikas pasaules pārstāvju.

Plus filmā ir dzirdamas mēģinājumu veidā vairākas dziesmas no uz šo brīdi laikam svaigākā Keiva un the Bad Seeds albuma - "Push the Sky Away" (ieskaitot tituldziesmu), arī nenoliedzams pluss. Tiesa, tieši šobrīd filma ir smagāka, nekā tā bija iecerēta, un tā noteikti ir smagāka pašam Keivam - kā nekā viņš pats filmā ļoti daudz runā par savu ģimeni, un pirms aptuveni nedēļas traģiski gāja bojā viņa 15 gadīgais dēls, kurš filmā gan tiek vairākkārt pieminēts, gan arī rādīts. Kaut kādā mērā gan varbūt viss ir loģiski - Keiva daiļradē nāves tēma ir absolūtā goda vietā, un kāds gan brīnums, ka reizēm pasaules pārklājas? Bet patiešām - šajā ziņā filmu skatīties bija diezgan smagi. Tiesa, tas nemaina manu viedokli par to, ka filma ir laba, un pat savā ziņā vērtīga. Vai tā atklāj kādas jaunas Keiva personības šķautnes? Nezinu. Toties tā Keiva mašīnas aizmugurējā sēdeklī atrod vietu Kailijai Minogai, kura baidās no krišanas aizmirstībā, par spīti tam, ka viņas vaska kopiju Tiso kundzes muzejos ir gandrīz tikpat daudz, cik Anglijas karalienei.

Skaidrs, ka tev šī filma diez vai būs vērtīga, ja tu pat ar dziesmu par Savvaļas rozēm neesi pazīstams. Ja esi - tad gan pilnīgi cita lieta.
2015-07-16
8.0
comments powered by Disqus