Straight Outta Lynwood
Hā! Izrādās arī savā tagadējā darba vietā es varu iehavot mūziku. Tiesa, neesmu drošs, ka tā tas būs ilgstoši. Principā nevienam atļauju vaicājis neesmu, bet pieturos pie principa - viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.
Lai vai kā, bet pirmais ieraksts, pie kura esmu šeit ticis ir Weird Al Yankovic jaunākais albūms. Vispār man no viņa svaigākajiem veikumiem reti kurš liekas īpaši kvalitatīvs, bet mēģināšu tagad puslīdz konstruktīvi pieiet aktuālajam viņa ierakstam. Veirds, kā jau to varētu gaidīt, iet līdzi laikam un savās parodijās arvien vairāk pieskaras repam un r`n`b mūzikai. Jau albūma pirmā kompozīcija "White & Nerdy" (man nezināma repera man nezināmas dziesmas parodija) ir izteikti reperiska. Pati ideja par tipu, kas vēlas tusēt ar reperiem, bet tiek atraidīts, jo ir pārāk balts un nīkulīgs, ir tīri ok. Dziesmas videoklips arī ir labs, un man nav ko žēloties arī par tekstu un mūziku, ja neskaita vienu lietu - Weirds te nodarbojas ar visai tipisku savas klasiskās "All about the pentiums" tēmas atražošanu, turklāt nekāds grandiozais reperis viņš no dabas nav, patiešām diezgan nērdisks gabals. Kādēļ viņš ir pārvērtis Braiena Vilsona majestātisko "Herroes and Villains" par muļķīgu aizkuņģa dziedzera apdziedāšanu dziesmā "Pancreas`", es patiešām nesaprotu (patiesībā tā nav tieša "Heroes and Villains", bet vispārīga Braiena Vilsona stila parodija, taču kāda man starpība). Protams, muzikāli dziesma ir lieliska arī Veirda izpildījumā, bet viņa dorkiskie vokāli ar pilnīgi stulbo tekstu lieliski sabojā dziesmu, neko par to vērtīgu nepasakot. Tad jau labāk man patīk Veirda versija par Green Day "American Idiot", kur viņš pievēršas Kanādas idiotiem. "Confessions part III" (kā turpinājums laikam Nelija - vai kaut kāda cita repera, es jau viņus neatšķiru - dziesmai "Confessions part II") man nepatīk galvenokārt tāpēc, ka tas ir r&b, un šādu mūziku es nekad neesmu īpaši cienījis, pašas "Atzīšanās", protams, ir diezgan smieklīgas, bet pret kompozīciju kā tādu es iebilstu. Vēl viena parodija, kurai es nezinu oriģinālo izpildītāju un dziesmu, ir "Do I Creep You Out", perfekta balāde par stalkeri - tā man patiešām patīk un es varētu secināt, ka arī oriģināls varētu būt tīri ok, lai gan teksts Veirdam noteikti ir labāks. Toties vairāk kā 10 minūtes garā "Trapped in the Drive-Thru" ir kārtējais sviesta gabals, kaut kādas RKelly dziesmas parodija, kurai ir ļoti daudz teksta un kura lielā mērā turpina "Albuquerque" tradīcijas. Vispār izskatās, ka Veirdam licies, ka disks sanāk pārāk īss un rezultātā viņš tajā iekrāmējis vienu milzīga garuma dziesmu bez jebkādas jēgas. Pārejot pie "oriģinālajām" Veirda dziesmām - "I`ll Sue Ya" ar Rage against the machine rifiņiem un dusmīgu repošanu ir forša kompozīcija, un vispār Veirdam labāk padodas dusmīga repošana nekā liriska repošana. "Virus Alert" ir Sparks mūzikai stilistiski līdzīga kompozīcija, kurai gan, protams, pietrūkst jaunākā brāļa Maela dīvainās balss. Atkal jau muzikāli dziesma ir ļoti glīta, bet atkārtotā datoru tematika Veirda dziesmās man pamazām sāk piegriezties. Sorry, bet The Sparks ar kaut ko tādu nav ne mazākā sakara. "Weasel Stomping Day" ir "bērnu" kompozīcija par zebiekstu slaktēšanu - tipisks "novelty music" - ir ok. "Close but no Cigar" ir tipiska neievērojama Veirda kompozīcija ar foršu piedziedājumu, bet garlaicīgiem pantiem. Visubeidzot, diskā ir vēl viena datoru tēmas dziesma "Don`t Download This Song" - liriska balāde ar milzīgu patosu par to, cik disku piratizēšana ir slikta un to, ka pat Lars Ulrihs no Metallica zina, ka tā nav laba. Protams, pieminot Kazaa šajā dziesmā, Veirds nav painteresējies, ka šis serviss sen jau ir slēgts un vispār - pirātisma jautājums, manuprāt, šobrīd nav vairs tik aktuāls kā pirms gadiem 3-4, bet, labi, ja jau Veirdam nav iepriekš sanācis par šo tēmu, izteikties, lai izsakās, dziesma pati par sevi jau ir laba. Kopumā var teikt, ka šādai mūzikai ir viena vaina - bet ļoti būtiska - tā ātri apnīk. Ja ir mūzika, kuru klausoties daudzas reizes, ar laiku tajā atklājas jauns skaistums, tad komēdiju un parodiju mūzika šādai kategorijai neatbilst. Tu to noklausies pāris reizes un tad vari mierīgi par to aizmirst.
Lai vai kā, bet pirmais ieraksts, pie kura esmu šeit ticis ir Weird Al Yankovic jaunākais albūms. Vispār man no viņa svaigākajiem veikumiem reti kurš liekas īpaši kvalitatīvs, bet mēģināšu tagad puslīdz konstruktīvi pieiet aktuālajam viņa ierakstam. Veirds, kā jau to varētu gaidīt, iet līdzi laikam un savās parodijās arvien vairāk pieskaras repam un r`n`b mūzikai. Jau albūma pirmā kompozīcija "White & Nerdy" (man nezināma repera man nezināmas dziesmas parodija) ir izteikti reperiska. Pati ideja par tipu, kas vēlas tusēt ar reperiem, bet tiek atraidīts, jo ir pārāk balts un nīkulīgs, ir tīri ok. Dziesmas videoklips arī ir labs, un man nav ko žēloties arī par tekstu un mūziku, ja neskaita vienu lietu - Weirds te nodarbojas ar visai tipisku savas klasiskās "All about the pentiums" tēmas atražošanu, turklāt nekāds grandiozais reperis viņš no dabas nav, patiešām diezgan nērdisks gabals. Kādēļ viņš ir pārvērtis Braiena Vilsona majestātisko "Herroes and Villains" par muļķīgu aizkuņģa dziedzera apdziedāšanu dziesmā "Pancreas`", es patiešām nesaprotu (patiesībā tā nav tieša "Heroes and Villains", bet vispārīga Braiena Vilsona stila parodija, taču kāda man starpība). Protams, muzikāli dziesma ir lieliska arī Veirda izpildījumā, bet viņa dorkiskie vokāli ar pilnīgi stulbo tekstu lieliski sabojā dziesmu, neko par to vērtīgu nepasakot. Tad jau labāk man patīk Veirda versija par Green Day "American Idiot", kur viņš pievēršas Kanādas idiotiem. "Confessions part III" (kā turpinājums laikam Nelija - vai kaut kāda cita repera, es jau viņus neatšķiru - dziesmai "Confessions part II") man nepatīk galvenokārt tāpēc, ka tas ir r&b, un šādu mūziku es nekad neesmu īpaši cienījis, pašas "Atzīšanās", protams, ir diezgan smieklīgas, bet pret kompozīciju kā tādu es iebilstu. Vēl viena parodija, kurai es nezinu oriģinālo izpildītāju un dziesmu, ir "Do I Creep You Out", perfekta balāde par stalkeri - tā man patiešām patīk un es varētu secināt, ka arī oriģināls varētu būt tīri ok, lai gan teksts Veirdam noteikti ir labāks. Toties vairāk kā 10 minūtes garā "Trapped in the Drive-Thru" ir kārtējais sviesta gabals, kaut kādas RKelly dziesmas parodija, kurai ir ļoti daudz teksta un kura lielā mērā turpina "Albuquerque" tradīcijas. Vispār izskatās, ka Veirdam licies, ka disks sanāk pārāk īss un rezultātā viņš tajā iekrāmējis vienu milzīga garuma dziesmu bez jebkādas jēgas. Pārejot pie "oriģinālajām" Veirda dziesmām - "I`ll Sue Ya" ar Rage against the machine rifiņiem un dusmīgu repošanu ir forša kompozīcija, un vispār Veirdam labāk padodas dusmīga repošana nekā liriska repošana. "Virus Alert" ir Sparks mūzikai stilistiski līdzīga kompozīcija, kurai gan, protams, pietrūkst jaunākā brāļa Maela dīvainās balss. Atkal jau muzikāli dziesma ir ļoti glīta, bet atkārtotā datoru tematika Veirda dziesmās man pamazām sāk piegriezties. Sorry, bet The Sparks ar kaut ko tādu nav ne mazākā sakara. "Weasel Stomping Day" ir "bērnu" kompozīcija par zebiekstu slaktēšanu - tipisks "novelty music" - ir ok. "Close but no Cigar" ir tipiska neievērojama Veirda kompozīcija ar foršu piedziedājumu, bet garlaicīgiem pantiem. Visubeidzot, diskā ir vēl viena datoru tēmas dziesma "Don`t Download This Song" - liriska balāde ar milzīgu patosu par to, cik disku piratizēšana ir slikta un to, ka pat Lars Ulrihs no Metallica zina, ka tā nav laba. Protams, pieminot Kazaa šajā dziesmā, Veirds nav painteresējies, ka šis serviss sen jau ir slēgts un vispār - pirātisma jautājums, manuprāt, šobrīd nav vairs tik aktuāls kā pirms gadiem 3-4, bet, labi, ja jau Veirdam nav iepriekš sanācis par šo tēmu, izteikties, lai izsakās, dziesma pati par sevi jau ir laba. Kopumā var teikt, ka šādai mūzikai ir viena vaina - bet ļoti būtiska - tā ātri apnīk. Ja ir mūzika, kuru klausoties daudzas reizes, ar laiku tajā atklājas jauns skaistums, tad komēdiju un parodiju mūzika šādai kategorijai neatbilst. Tu to noklausies pāris reizes un tad vari mierīgi par to aizmirst.
2006-10-10
comments powered by Disqus