music

Swings Both Ways

7.5
Robijs Viljamss ir diezgan īpatnējs popmūziķis, kuram nez kādēļ laiku pa laikam rodas nepieciešamība sevi apliecināt kā spējīgu un gatavu izpildīt tāda stila popmūziku, kāda bija populāra vēl pirms viņa dzimšanas, un konkrēti viņam īpaši simpatizē svings. Ja ņem vērā, ka man arī svings ļoti tīk, šādu izvēli varu tikai atbalstīt - dzīva skaņa, daudz pūšamu instrumentu, un aizgājušo dienu ballītēs atmosfēra - ko gan sliktu lai šādā situācijā saki?
2017-12-01 07:06:15
music, 2013

Mūsu dziesmas 2.0

6.0
Gatavojoties Latvijas Republikas simtgadei, notiek itin daudz dažādu pasākumu. To vidū salīdzinoši nemanāms ir muzikālais projekts "Dziesmas 2.0", kas nesen piedzīvoja prezentāciju un kur dažādi vairāk vai mazāk aktuāli mūziķi ir radījuši savas versijas Latvijas kultūras kanonā ietilpstošām dziesmām (ne tādā ziņā, ka tās obligāti būtu no kāda īpašo dziesmu saraksta - vismaz neesmu dzirdējis, ka tā būtu, bet tās noteikti var saukt par dziesmām, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem nozīmīgas). Savdabīgais šajā pieejā ir tas, ka patiesībā tās lielākoties ir nevis variācijas par dziesmām, bet gan šo dziesmu tekstu jaunas interpretācijas, proti, visam pamatā ir teksts, nevis melodija.
2017-11-07 07:55:24
music, 2017

Skeleton Tree

8.5
Skeleta koks vai koka skelets varētu pretendēt uz patiesi skumjākā Keiva albuma statusu. Arī parasti Niks nav izcēlies ar pārmērīgu noslieci uz jautrībām, bet šī ieraksta tapšanas apstākļi īsti neparedzēja daudzveidīgas noskaņas - tas tapis pēc traģiskās Keiva dēla nāves, un vismaz daļu savas sāpes pilnīgi noteikti viņš izkliedz šajā albumā.
2017-11-03 07:11:19
music, 2016

Concrete and Gold

8.0
Par šī albuma gaidāmo iznākšanu uzzināju šovasar FF koncertā, un tā kā dažas dziesmas no tā koncertā tika nospēlētas un skanēja gana interesanti, izlēmu, ka varētu būt vērts noklausīties arī pārējās. Kaut kādā mērā mani, protams, satrauc apstāklis, ka Foo Fighters šajā ierakstā uz vienu dziesmu pieaicināja sadarboties Džastinu Timberleiku, bet neesmu jau es tāds anti-pop snobs, lai tas mani varētu sevišķi satraukt (jo īpaši, ja ņem vērā, ka es vienlaikus arī neesmu tik nopietns paša Grola cienītājs, lai viņš mani varētu aizvainot ar necienīgu sadarbību).
2017-10-03 06:05:45
music, 2017

Hippopotamus

8.0
Sadarbība iepriekšējā albumā ar Franz Ferdinand, kā rādās, atgādinājusi brāļiem Mailiem to, ar ko viņi sākotnēji kļuva populāri un vareni, līdz ar to arī "Hippopotamus" netrūkst glempopa elementu. Nav gan tā, ka viņi būtu aizmirsuši to, ar ko nodarbojās astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Kopumā varu teikt, ka šāds pavērsiens mani priecē.
2017-09-14 06:39:10
music, 2017

Mixtape for Karen

6.5
Amerikāņu grupa "The Various Artists" diez vai plāno iegūt vērā ņemamu atpazīstamību ārpus tās dalībnieku draugu loka, bet man personīgi šķita neiespējami paiet garām muzikālam kolektīva ar tik izcilu nosaukumu. Savā ziņā tas sasaucas ar veco joku par Guntaru Raču un viņa it kā patentēto "nezināms autors", lai gan šķiet, ka šī grupa nav tapusi ar mērķi piesavināties visu pasaules mūzikas izlašu autortiesības. Šķiet, ka darīšana te mums ir ar gluži parastu metahumoru, kurš atspoguļas ne vien tās nosaukumā, bet arī muzikālajā daiļradē.
2017-08-25 14:55:36
music, 2017

Infinite

7.5
Kaut kas man šķiet visai mistiski - pirms aptuveni 15 gadiem, kad devos uz "Deep Purple" koncertu Rīgā, viņi jau sen bija pārvērtušies par rokmūzikas dinozauriem, kuri nevienam ārpus bijušās PSRS sevišķi interesanti nešķita, - tāds vecu perdeļu ansamblis, kuru koncertus apmeklē tikai nostaļģijas pārņemti pusmūža vīri, lai varētu noklausīties vēl vienu reizi "Smoke on the Water". Tolaik nesen no grupas bija aizgājis nu jau nelaiķis Džons Lords, relatīvi svaigākais grupas albums britu topā nebija pat spējis pietuvoties pirmajam piecdesmitniekam, un kopumā šķita, ka visā drīzumā Gilans un kompānija beidzot varētu kārt savu rokeru imidžu uz vadža un pievērsties mazbērnu auklēšanai. Un tagad - 2017. gadā - grupas svaigākais ieraksts britu čārtos iekļuvis desmitniekā (pēdējo reizi šāds sasniegums viņiem bija pirms 30 gadiem ar "The House of Blue Light"!), un nu jau atkal klausīties "Deep Purple" galīgi vairs nešķiet tik ļoti nepopulāri. Taču interesantākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka grupa, kurā divi dalībnieki (ieskaitot solistu) jau pārkāpuši 70 gadu slieksnim, divi tam strauji tuvojas un pat relatīvi jaunākajam Stīvam Morsam ir jau 63, galīgi neizklausās pēc pagātnes relikta.
2017-08-24 06:20:04
music, 2017

Blue is the Colour

7.5
Nezinu, kā ir realitātē, bet manās acīs "The Beautiful South" ir pieskaitāmi one hit wonder kategorijai - grupa, kura vēstures annālēs iegūlusi ar "Don't Marry Her" dziesmu, kura deviņdesmito gadu vidus poproka kontekstā ir kaut kas līdzīgs kā Deep Blue Something "Breakfast at Tiffany's" - pietiekami gudra popmūzika ar savu devu sentimenta un savu devu ironijas. Protams, "The Beautiful South" gadījumā patiesībā ironijas noteikti ir vairāk kā sentimenta, jo cik gan sentimentāla var būt dziesma, kuras piedziedājumā (albuma versijā) skan "Don't marry her, fuck me"?
2017-08-03 05:59:11
music, 1996

Après

7.5
Igijs Pops ir itin savdabīgs tipāžs. Diez vai ir daudz citu septiņdesmitgadīgu rokeru, kuri joprojām publiskos pasākumos labprāt ierodas bez krekla un kuri līdzās mežonīgam protopanciskam muzikālam stilam spēj ierakstīt kaut ko tādu kā "Après". Šis itin pārliecinoši ir dīvainākais ieraksts visā Igija karjerā - kaverversiju albums, kurā izvēlētais materiāls galīgi nav kaut kas tāds, kas man sākotnēji būtu asociētos ar The Stooges vai Igija solo daiļradi. Protams, arī Ozija kaveru albumā "Under Cover" vairums dziesmu nāk no daudz popsīgākiem apcirkņiem, nekā viņa paša izpildītā mūzika, taču franču šansons - tas ir pilnīgi cits līmenis.
2017-07-13 06:28:10
music, 2012

Is This the Life We Really Want

6.0
Rodžera Votersa jaunākais studijas ieraksts tapa vienkārši sasodīti ilgi - iepriekšējais viņa rokmūzikas albums (pa vidu vēl bija opera "Ça Ira") klajā nāca pirms 25 gadiem, un lielāko daļu šī starplaika Voterss (it kā) strādāja ar jaunā albuma materiālu. Vismaz es itin labi atceros, kā pašā tūkstošgades sākumā dažādās Interneta lapās lasīju jaunumus par to, ka jaunais Votersa albums ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tiks izdots. Savā tūrē vēl 1999. gadā Voterss spēlēja dziesmas "Each Small Candle" un "Flickering Flame", kam bija paredzēts nonākt jaunajā albumā. Tad viņš pievērsās operai, bet 2008. gadā atkal paziņoja, ka strādā pie jauna rokmūzikas albuma. Un visubeidzot 2017. gada jūnijā "Is This the Life We Really Want?" ieraudzīja dienasgaismu. Īsi sakot, Voterss vienos vārtos pārspēja "Guns'n'Roses" neadekvātākajā laika daudzumā, kas nepieciešams viena albuma ierakstīšanai.
2017-06-12 05:53:10
music, 2017

Fantastiski

7.5
Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns.
2017-05-26 20:12:00
music, 2016

Smoothie Call

5.0
Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."
2017-05-10 06:12:50
music, 2016

Conarium

7.5
Nevaru saprast, kā tas sanāca, ka rakstot par jaunāko Sniedzes Prauliņas veikumu, es ne reizes neatsaucos uz Elizabeti Balčus. Kā nekā abām šīm māksliniecēm ir ļoti daudz kopīga: akadēmiski izglītotas mūziķes, līdzīga vecuma, abām pamatinstruments ir flauta, bet draudzējas arī ar sintezatoriem, dzied un sacer mūziku, darbojas daudzos muzikālos projektos, bet lielākoties - ārpus komerciālā piedāvājuma, spēlējušas kopā ar Gati Ziemu un Karalisko dekadenci, tāpat ar kori "Mūza". Neesmu gana kompetents, lai zinātu, vai (un cik daudz) viņas ir kopā arī spēlējušas, bet skaidrs ir viens - Elizabete un Sniedze spēlē vairāk vai mazāk vienai un tai pašai auditorijai un viņu muzikālie ceļi ir gana radniecīgi.
2017-04-29 09:20:22
music, 2016

Gyrosophy

7.0
Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".
2017-04-21 06:36:00
music, 2016

Inkrustācija

7.5
Sniedzes Prauliņas albums "Inkrustācija" man ir ļoti grūts vērtēšanā, jo tur kopā saslēdzas tik daudz dažādu Par un Pret, ka ir grūti neapmaldīties. Patiesībā gan vislielākās pretrunas raisa nevis mūzika, bet viss, kas tai ir apkārt. "Inkrustācija" noteikti netiek pozicionēta kā vienkārši "vēl viens ieraksts" latviešu mūzikas vēsturē, bet gan kā kaut kas fundamentāls un nozīmīgs. Ne velti ierakstam līdzi nāk buklets uz pārdesmit lapām ar stāstu par kosmosu, vienradža asarām, nolaupītu floru un faunu un visādām vairāk vai mazāk izprotamām lietām. Normālos apstākļos es diez vai bukletu uzskatītu par ieraksta sastāvdaļu, bet šoreiz nošķirt vienu no otra šķiet neiespējami.
2017-04-11 14:00:37
music, 2017

Napaseitynuouts

7.0
Pirms pāris nedēļām dzirdēju Sovvaļnīku jeb Ingaru Gusānu (zināmu no apvienības Borowa MC) radio Naba ēterā stāstām par savu muzikālo darbību. Ieslēdzu gan es būtiski par vēlu un raidījums jau tuvojās beigām, bet tas tāpat man šķita gana interesanti, jo tajā brīdī manās austiņās Sovvaļnīka trešais studijas ripulis "Napaseitynuouts" bija sācis skanēt. Vismaz varēju uzzināt, no kurienes šis latgaļu hārdroks smeļ saknes. Kā izrādās, Gusānam par lielāko ietekmi kalpo astoņdesmito gadu hard'n'heavy ar Judas Priest un Mötley Crüe notīm. Jāatzīst - īsti pārsteidzoši tas nav. Dabiski, ka Robs Halfords parasti nedzied latgaļu valodā, bet visādi citādi Sovvaļnīka mūzika varētu viņam šķist pieņemama. Ja nu vienīgi rūcienu Sovvaļnīkam ir vairāk, bet tā kopumā viņa mūzikā ir jūtama tāda kā kombinācija starp hairmetal un kaut ko no nopietnākiem metāla apcirkņiem.
2017-03-15 07:01:34
music, 2016

Vienaldzības

6.5
Ja jau Agnese Rakovska ar visu Triānas parku šogad startēs Eirovīzijā, izlēmu, ka varu noklausīties arī viņas solo albumu ar Raimonda Paula dziesmām. Protams, mazliet mulsina mani apstāklis, ka par albumu tiek saukts diezgan tipisks EP - sešas dziesmas, kopējais ilgums drusku virs divdesmit minūtēm. Bet nu labi - nav jau tā, ka es būtu iegādājies fizisku vinila plati, lai sašustu par muzikālā materiāla mazumu.
2017-03-06 07:07:35
music, 2016

The Good, The Band and The Heavy

7.5
Rebel Riot ir viena kārtīga veču blice - rokeru kolektīvs, kuru muzikālājās ietekmēs jūtams kārtīgs smagais roks iz "Black Sabbath", "Iron Maiden", "Motorhead" un līdzīgu kolektīvu apcirkņiem. Ok, patiesībā viņiem ir meitene - bundziniece, kas varbūt liktu izsvītrot vārdu "veču" no pirmā teikuma, bet lietas būtību tas nemaina - "Rebel Riot" mūzika smaržo pēc sviedriem un viskija.
2017-03-02 07:08:42
music, 2016

Nepārtrauc sievieti, kas klusē

7.0
Esmu gan es nodzīvojies - sācis klausīties Raimonda Paula mūziklus! "Nepārtrauc sievieti, kas klusē" ir ieraksts, kurā apkopotas dziesmas no mūzikla "Marlēna" (par Marlēnu Dītrihu), tiesa šai reizē dzied nevis Dailes teātra aktieri, bet gan (vairāk vai mazāk) grupa Credo zem segvārda "Sērkociņu cehs". Un kas šai situācijā jāsaka - man nav pārliecības, ka aktieru izpildījumā šis pasākums būtu kļuvis sliktāks. Katrā ziņā sliktākais šajā ierakstā ir tieši vokāli - kamēr melodiski tas ir tipisks mūzikls no Paula krājumiem, kas pats par sevi nav ne slikts, ne labs, bet Jāņa Šteinberga dziedājums spēj sačakarēt pat tik nevainojumu formātu kā tango ("Es vedīšu tevi uz tango"). Pret kundzēm (Ieva Dreimane un Zane Butaute) man nav tik daudz iebildumu - būtu pārspīlējums teikt, ka viņu dziedājumā strāvotu personības, bet vismaz viņas nekrīt man uz nerviem.
2017-02-14 06:54:53
music, 2016

Propeller

7.0
Diez vai bez apņemšanās kārtīgi iepazīt 2016. gada Latvijas mūzikas nozīmīgākos ierakstus, es būtu saņēmies klausīties "Karnivāļu" otro studijas ripuli. Patiesībā gan tas, protams, nav ne slikts, ne neklausāms un problēmas ar šo ansambli man vairāk ir psiholoģiskas un alerģiskas, nevis tieša apziņa, ka Kaupera dēli (vai meitas) nemācētu rakstīt lipīgas dziesmiņas. Patiesībā, kas attiecas uz lipīgumu, šim ierakstam galīgi nevar piesieties, plus vēl itin bieži karnivāļu mūzika izklausās nākusi no saulainajiem sešdesmitajiem, cita starpā ietekmējoties arī no Beach Boys un sērfroka (protams, bez dievīgajām brāļu Vilsonu vokālajām harmonijām). Ieraksta plusu vidū arī noteikti jāmin tas, ka šeit "Carnival Youth" ir atteikušies no dziedāšanas latviešu valodā, kas šim kolektīvam patiešām nepiestāv, jo citādi kā pēc neveiksmīga "Prāta vētras" atdarinājuma viņu latviskās dziesmas nemēdz izklausīties, tikām angliski, kā zināms, itin draņķīgi dzied pats Kaupers seniors, kamēr junieriem baltiešu akcents nav ne tuvu tik izteikts (gluži otrādi, par vairākām dziesmām man vispār nerastos aizdomas, ka tās ir radītas tepat Latvijā).
2017-02-07 07:04:27
music, 2016

Ēzelītis Iā

7.0
Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk kā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.
2017-01-31 07:13:05
music, 2016

Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi

6.5
Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.
2017-01-26 07:05:08
music, 2016

Pēdējā derība. Pirmā daļa

8.0
Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).
2017-01-23 07:21:42
music, 2016

Glory Hole

6.5
Esmu izlēmis mazliet labāk iepazīt pērnā gadā klajā nākušos pašmāju albumus, un noteikti viens no pareizākajiem piegājieniem, kā šo procesu sākt, ir ar grupu "Pussy Rock". Neko daudz par šo kolektīvu nezinu, laikam gan primāri tālab, ka ar metālam tuvo vietējo mūziku man vispār ir gaužām maz pazīšanās, līdz ar to neesmu klausījies nevienu no daudzajām grupām, kurās iepriekš (vai arī tagad) ir spēlējuši šie četri čaļi, kas savam grupas un albuma nosaukumam ir izvēlējušies vārdu salikumus, kas varētu ierobežot viņu iespējas, piemēram, uzstāties valsts televīzijā. Tiesa, līdz "Anal Cunt" te ir tāls ceļš ejams, bet kaut kāda idejiska līdzība droši vien ir saskatāma.
2017-01-12 06:05:11
music, 2016

You Want It Darker

8.5
Kaut kā pēdējos gados dažādi rokmūzikas lielākie dinozauri priecē ar izcili kvalitatīviem albumiem, pat grūti saprast, kas tieši tam kļuvis par iemeslu, bet itin daudziem no viņiem izdodas apliecināt, ka vecums nav šķērslis teicamas mūzikas radīšanai, un jaunākais Koena ieraksts šajā ziņā noteikti nav izņēmums.
2016-11-01 07:33:13
music, 2016

Ten New Songs

7.5
Starp "The Future" un "Ten New Songs" pagāja deviņi gadi, no kuriem lielu daļu (veselus piecus gadus) Koens pavadīja klosterī kalnos, droši vien, mēģinot izārstēties no Casio sintezatora nodarītajam kaitējumam savai psihei. Rezultātā radušās desmit jaunās dziesmas, protams, būtu pārspīlēti saukt par jaunām - gan tālab, ka melodiski un aranžējumos Koens te drīzāk atgriežas pie pats savas pagātnes, gan tālab, ka, piemēram, dziesmu "My Secret Life" viņš bija sācis rakstīt jau 1988.gadā.
2016-10-21 07:19:38
music, 2001

The Future

6.0
Pārsteidzošā kārtā "The Future" kļuva par uz to laiku veiksmīgāko Koena albumu viņa dzimtajā Kanādā, un arī ārpus tās ieraksta panākumi bija labāki kā viņa iepriekšējiem veikumiem, par spīti tam, ka neviena šī albuma dziesma nav iegūlusi Koena zelta dziesmu fondā, un patiesībā vismaz manās acīs šis varētu būt pats garlaicīgākais no viņa ierakstiem.
2016-10-07 17:26:01
music, 1992

I'm Your Man

8.0
Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.
2016-09-30 12:50:45
music, 1988

Various Positions

7.5
Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.
2016-09-21 04:45:53
music, 1984

Recent Songs

8.0
Pēc eksperimenta, sadarbojoties ar Filu Spektoru, "Recents Songs" ir Koena atgriešanās pie saknēm - pie tādām dziesmām, kuru dēļ viņš sākotnēji spēja savaldzināt savas klausītājas (un klausītājus) - gaumīgi un neuzmācīgi aranžētām dziesmām par mīlestību un reliģiju. Atkal jau teksti kļuvuši sarežģītāki, mazāk vulgāri, plašāk un dziļāk interpretējami. Vienlaikus šis ir arī pēdējais ieraksts pirms Koenu savaldzināja astoņdesmitie gadi un elektroniskie instrumenti, proti, tās ir atvadas no kādas ļoti skaistas muzikālas ēras. Nē, varbūt nav gluži tā, ka Koens te būtu atgriezies pie "Songs of Leonard Cohen" ēras minimālisma - kā nekā ierakstā piedalās liels daudzums mūziķu, kas patiešām pārliecina par to, ka tas ir mūzikas albums, nevis dzejas deklamācija ģitāras pavadījumā, taču uzsvars te ir uz skanējuma gaumīgumu un adekvātumu - atšķirībā no Spektora, kuram galvenais bija lielāka pompa un troksnis, šī ieraksta producents Henrijs Levijs, kura sadarbības partneru vidū atrodami Džonija Mičela un Nīls Jangs stilistiski ir daudz labāk saderīgs ar Koenu, līdz ar to gadījumā, ja viņaprāt kādā mirklī ir nepieciešams čigānu vijolnieks, bet citā - meksikāņu mariači grupas iesaistīšanās, tad tam tiešām ir objektīvi iemesli.
2016-09-09 12:37:25
music, 1979

Squad Goals

7.5
Pēc PMJ koncerta man bija skaidri formulējies viedoklis, ka šī mūzika ir jābauda klātienē, nevis ierakstā, taču kādu dienu man uznāca noskaņojums tomēr dot viņiem iespēju arī tīrā audio formātā. Jāatzīst gan, ka (uz šo brīdi) jaunākā Postmodern Jukebox albuma repertuārā nav skaņdarbu, kas man šķistu tik ļoti saistoši oriģinālversijā (jo īpaši tālab, ka daudzus no tiem nemaz nezinu), taču tas jau nav šķērslis dziesmu baudīšanai to jaunajās (vecajās?) versijās.
2016-08-17 10:13:40
music, 2016

Death of a Ladies Man

6.5
Šis pilnīgi noteikti ir dīvainākais ieraksts Leonarda Koena ilgajā muzikālajā karjerā, pilnīgi atšķirīgs gan no saviem priekšgājējiem, gan pēcnācējiem. To varētu nosaukt par drosmīgu eksperimentu, lai gan realitātē tas laikam bija sekas nepareizai narkotiku lietošanai un vēlmei iesaistīties aizdomīgos sakaros. Vismaz citādi ir grūti saprast, kas varēja kļūt par iemeslu, kālab savulaik ar muzikālu askētismu pazīstamais kanādiešu dziesmnieks izvēlējās ierakstīt albumu kopā ar Filu Spektoru - izcilo, bet šausmīgi ekstraverto un nomācošo sešdesmito gadu producentu, kura raksturīgākā iezīme bija katrā skaņdarbā iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādu mūziķu, jebko pāraranžējot līdz nelabumam.
2016-08-05 06:00:43
music, 1977

Post Pop Depression

8.5
Man ir grūti šobrīd salikt kopā divus mentālos portretus: teju septiņdesmit gadus vecu puskailu dēmonu, kas lēkā pa Positivus skatuvi, un visai apcerīgu Deivida Bovija līdzinieku, kas iedziedājis "Post Pop Depression". Es saprotu, ka viņi abi ir viens un tas pats cilvēks, bet līdz galam nespēju tam noticēt.
2016-07-29 13:56:03
music, 2016

Громыка

7.5
Ar Krievijas grupu "Gromika" mani iepazīstināja Edijs, paņemot tās disku līdzi uz Kāpu. Viņš pats, savukārt, ar šo ansambli no Petrozavodskas ansambli iepazinās Tallinas mūzikas nedēļā un atzina to par labu esam. Ja tev ir jautājumi par grupas nosaukumu, tad tas ir savienojums no padomju politiķa Gromiko un vārda "gromka" jeb skaļi. Grupai ir arī īpašs skatuves tēls - fonā vienmēr ir atrodams Andreja Gromiko fotoattēls, bet paši mākslnieki uzstājas pelēkos uzvalkos ar uzkrāsotām uzacīm Brežņeva gaumē. Jautājums tomēr, protams, nav par to, kā grupa izskatās, bet gan kādu mūziku tā spēlē.
2016-07-28 05:09:15
music, 2016

Time to Move

7.0
Pirms mazliet vairāk kā 20 gadiem "H-Blockx" bija viena no manām iecienītākajām grupām pasaulē - galvenokārt tās, protams, bija sekas tās videoklipu cītīgajai dreijāšanai neilgi dzīvojušajā Rušenieka "RBS TV" kanālā. Šķiet, ka manas simpātijas pret "blokiem" pamatīgi pārdzīvoja televīziju, ne velti vairākus gadus vēlāk no Vācijas pārvedu "Time to Move" kompaktdisku. Tad vēl dažus gadus vēlāk H-Blockx dzīvajā redzēju uzstājamies Skonto stadionā (šķiet, tā bija pirmā reize, kad vispār biju šai stadionā). Un pēc tam - daudzus gadus H-Blockx ne mazākajā mērā manu prātu nenodarbināja, līdz auto braucienā uz Kāpu sākām pārrunāt deviņdesmito gadu mūziku un līdzās Sin with Sebastian atmiņā uzausa arī H-Blockx. Un tad dažas dienas vēlāk, meklējot kādu pazudušu lietu, uzgāju arī "Time to Move" kompaktdisku, kā rezultātā pēdējās dienās atkal esmu klausījies "Risin' High" un citus deviņdesmito gadu vidus vācu reproka grāvējus. Vietā būtu jautājums - kādas tad ir emocijas, izdzirdot šīs dziesmas šeit un tagad?
2016-07-19 06:07:43
music, 1994

Dry

8.5
Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.
2016-06-29 05:56:14
music, 1992

The Hope Six Demolition Project

8.0
Jaunākais PJ Harvey ieraksts manā maģītī nonāca tālab, ka pavisam drīz - pēc kādām divām nedēļām - man būs tā iespēja Polijas Džīnas jaunkundzi skatīt klātienē, līdz ar to vajag taču mazliet atsvaidzināt prātā, pēc kā tad viņa īsti izklausās. Kā nekā līdz šim visvairāk viņa man saistījusies ar "To Bring You My Love" un duetu ar Niku Keivu "Henry Lee". Un laikam jau tas nav pats prātīgākais veids, kā spriest par kādu mūziķi - pēc viņa divdesmit gadus veciem ierakstiem.
2016-05-23 16:19:52
music, 2016

The Who Sell Out

9.0
Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!
2016-04-26 05:00:13
music, 1967

A Quick One

7.0
"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.
2016-03-16 07:10:28
music, 1966

The Astonishing

7.0
"Dream Theater" ir viena no tām grupām, kurām neviens koncepts nav par grandiozu un nevienas ambīcijas nav par lielām. Un "The Astonishing" ir tik ļoti uzpūsts ieraksts, ka pat pašiem Petruči, Labrī un kompānijai tas ir kaut kas nebijis grandiozumā. Rokopera! Dubultalbums! Komplektā - mājaslapa ar eposa varoņu profiliem (un diezgan draņķīgām CGI bildēm), pat treileris šim albumam (vai pareizāk - tā saturam) ir uztaisīts. Un tas viss - ņemot vērā to, ka šis ansamblis nespētu uzrakstīt kaut viduvējas kvalitātes dziesmu tekstus pat tad, ja no tā būtu atkarīga cilvēces tālākā pastāvēšana.
2016-03-02 07:07:45
music, 2016

Live at the Rainbow '74

8.5
Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").
2016-02-10 07:33:59
music, 2014

Pretējības

8.0
Sekojot pirms vairākiem gadā nākušajam "Strāvoklim", kur Latvijas nekomerciālās mūzikas mākslinieki izpildīja dziesmas ar Raiņa vārdiem, klajā nākušas "Pretējības", kurās pie muzikālas apdares tikusi Aspazijas dzeja. Prognozējami, ka izpildītāju saraksti abos ierakstos sevišķi nepārklājas, kaut vai tāpēc vien, ka Aspaziju dzied sievietes, kamēr Raini (cik atceros) - galvenokārt kungi. Skaidrs, ka ieraksta tapšanā lielākais nopelns ir aizvadītajam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, līdz ar to var gadīties, ka "Pretējības" būs visilgdzīvojošākais šī gada rezultāts - gan jau šādas tādas dziesmas no šī ieraksta šur tur būs dzirdamas vēl vismaz gadus desmit, atšķirībā no, piemēram, "Raiņa sapņiem".
2016-01-28 06:20:53
music, 2015

Blackstar

8.5
Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.
2016-01-19 07:35:41
music, 2016

Šmidzis ārpus Šengenas

0.0
Alternatīvā šlāgera grupa "Zupski Rubin" savus cienītājus ar jauniem ierakstiem un koncertiem priecē gaužām reti. Iespējams, tas ir pieskaņoti pašu cienītāju daudzumam. Tomēr 2015.gada nogalē ZR nāca klajā ar savu (šķiet) otro pilnmetrāžas ierakstu "ŠāŠ" jeb "Šmidzis ārpus Šengenas". Lai arī kopšminialbuma "Šmidzis K. Vāverts dzied Ciršļa skaistākās dziesmas" pagājuši tikai trīs gadi, šis laiks šķiet kā mūžība, līdz ar to ŠāŠ saceltā ažiotāža varētu būt līdzīga tai, cik nepacietīgi tika gaidīts Guns'N'Roses elbums "Chinese Democracy", un līdz ar to arī prasības pret šo ierakstu ir gandrīz tikpat augstas.
2016-01-05 07:27:08
music, 2015

FFS

7.5
Kriptiskais nosaukums "FFS", kas pirmajā brīdī neko neizsaka, patiesībā slēpj kaut ko ļoti pat zināmu - "Sparks" un "Franz Ferdinand" apvienošanos zem vienota zīmola. Ja pirmajā brīdī tas varētu kādam likt saraukt uzacis: "Kādā sakarā skotu indīrokeri FF, kas joprojām Eiropā ir itin aktuāla grupa, apvienojušies ar kaut kādiem amerikāņu pensionāriem, kuriem pēdējais hits bija pirms vairāk kā divdesmit gadiem?" Taču patiesībā viss ir itin loģiski. Pirmkārt, "Sparks" nav īsti viens no tiem kolektīviem, kuru kvalitāte mērāma līdzās popularitātes līknei - brāļi Maili allaž lielākoties ir gājuši mazliet savrupu ceļu, un viņu pēdējie ieraksti vismaz kritiķu acīs atzīti par itin labiem. Un neviens cits kā es pats pirms pāris gadiem, klausoties uz to brīdi svaigo Franz Ferdinand ceturto albumu, secināju, ka tas pamatīgi atsauc astoņdesmito gadu Sparks daiļradi. Līdz ar to - viss itin loģiski. Jautājums tikai - kas sanācis, grupām apvienojot spēkus?
2015-11-25 20:11:56
music, 2015

Get Up!

3.5
Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.
2015-11-04 14:39:26
music, 2015

Rattle that Lock

6.5
Deivids Gilmors pārāk bieži savus līdzjutējus ar jauniem albumiem nelutina - ne reizes viņš nav izdevis vairāk par vienu (solo) studijas albumu desmitgadē, bet deviņdesmitajos gados pat tik aktīvs viņš nebija. Līdz ar to "Rattle that Lock" ir tikai ceturtais soloieraksts šī vīra nu jau drīz piecdesmit gadus ilgajā muzikālajā karjerā. Tiesa, vismaz kopš tā laika, kad šķīrās Rodžera Votersa un "Pink Floyd" ceļi, Gilmora solo karjera un Pink Floyd darbība ir bijušas itin saistītas, līdz ar to nesen klajā nākušais Pink Floyd "gandrīz albums" The Endless River ir pietiekami radniecīgs Gilmora jaunajam veikumam.
2015-10-06 06:09:48
music, 2015

Ballast der Republik

6.5
Savulaik, saklausījies visādas muļķības, es nepamatoti uzskatīju "Die Toten Hosen" par pankroka grupu. Skaidrs, ka šādam pieņēmumam nebija sevišķa pamata - kā jau normāli vācieši, Campino un pārējie biedri spēlē šlāgermūziku, ar to vien atšķirību, ka viņu dziesmas lielākoties ir drusku ātrākas, nekā tas būtu raksturīgs Volfgangam Petri. Un, ja uz viņu mūziku skatās tieši šādā veidā, tad varbūt Toten Hosen nav nemaz tik slikts ansamblis?
2015-08-21 13:49:45
music, 2012

Cruising with Ruben and the Jets

7.0
Frenka Zappas daiļrade ir dīvaina pēc definīcijas, bet "Cruisin' with Ruben and the Jets" ir dīvains ieraksts pat Zappas kopējā dīvainuma kontekstā. Kā nekā radošus avangarda eksperimentus šajā ierakstā ir aizstājušas vienkāršas doo-wop stila dziesmiņas piecdesmito gadu manierē, kurās turklāt pats Zappa nemaz nedzied.
2015-08-18 06:48:55
music, 1968

Album One

6.5
"Tvaika darbināmā žirafe" ir vieni no ievērojamākajiem stīmpanka mūzikas pārstāvjiem. Gadījumā, ja tev nav tas gods būt pazīstamam, ar stīmpanku, mazliet izskaidrošu, kas tā tāda par štelli. Stīmpanks vairāk ir novērojams kā zinātniskās fantastikas un/vai fantasy paveids, ko raksturo tādas nākotnes tehnoloģijas, kādas tās varētu būt iztēlojušies cilvēki 19.gadsimtā - futūristiski brīnumi, kurus darbina tvaiks, tāda kā pagātnes nākotne. Stīmpanks līdzās literatūrai nonācis arī citos virzienos - dizainā, modē un - mūzikā. Ar pēdējo gan ir mazliet sarežģītāk, jo kā gan tu īsti definēsi pagātnes-nākotnes mūziku? Līdz ar to stīmpanka mūziķiem vairāk raksturīgs ir stīmpanku ietērpt dziesmu saturā un pašu grupu dalībnieku tēlos, bet spēlēt tādu mūziku, kāda konkrētajiem mūziķiem iet pie sirds.
2015-08-07 06:10:02
music, 2009

The Above Ground Sound of Jake Holmes

5.5
Dziesminieks Džeiks Holmss rokmūzikas vēsturē ir iegājis ar vienu vienīgu dziesmu, kura gan slavena kļuva pilnīgi citā izpildījumā un par kuru pašam Holmsam sākotnēji netika ne autortiesību nauda, ne kaut viņa vārda pieminēšana kā dziesmas autoram. Skarbs liktenis, ko lai saka, jo īpaši, ja ņem vērā, ka viņa radīta ir viena no slavenākajām "Led Zeppelin" dziesmām.
2015-07-29 14:03:22
music, 1967

Drones

7.0
Kā jau tas iegājies, reizi trīs gados "Muse" laiž klajā jaunu ripuli ar dziesmām. Un tāpat ir iegājies, ka viņu materiāls ir gaužām pompozs un ambiciozs. Dziesmiņas par pašu prieku vai par pupiem arī šoreiz no viņiem sagaidījuši neesam.
2015-06-11 13:54:14
music, 2015

Un-Led-Ed

7.5
Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kā izklausītos Led Zeppelin, ja viņu vokālists Roberta Plānta vietā būtu Elvis Preslijs un ja grupas dalībnieki būtu regeja fani? Es, redz, īpaši nebiju, bet grupa "Dread Zeppelin" gan.
2015-04-10 07:36:12
music, 1990

Rockland

6.0
Diezgan klusi klajā nācis simpātiskā norvēģu multiinstrumentālo meiteņu kvarteta "Katzenjammer" trešais studijas ripulis, kura nosaukums liecina par tā nākšanu no Roka zemes. Jautājums, vai tajā atrodamās dziesmas spēs apburt tikpat labi kā divi iepriekšējie ansambļa veikumi?
2015-04-02 12:59:10
music, 2015

Buržuāzistiskās filosofijas marasms

n/a
Kaut kā ir sanācis, ka ārā jau ir marts, slēpes ieziemotas, plānā jaka atziemota, un es vēl joprojām ne reizes šogad neesmu bijis nevienā "Mantas" koncertā. Daži ir gan bijuši, bet ar plāniem nav sakrituši. Un arī "Buržuāzistiskās filosofijas marasma" prezentācijas pasākumu neapmeklēju, tāpēc par to man ir zināms vien tik daudz, cik atrodams ierakstā.
2015-03-17 08:05:10
music, 2015

Love at the Bottom of the Sea

6.0
Iepazinis "69 dziesmas par mīlestību", es jau sevi biju gatavs ieskaitīt The Magnetic Fields cienītājos, taču tā vien šķiet, ka mazliet pārsteidzos. "Mīlestība jūras dibenā" ir pavisam īss ieraksts (34 minūtes), taču kvalitātes ziņā tas mani neko diži iepriecināt nespēja, līdz ar to esmu sapratis, ka ar šo kolektīvu ir jābūt piesardzīgam, ne viss, kas nāk no Stefina Merita sirds un smadzenēm, automātiski ir šedevrāls un izcils.
2015-02-04 14:10:12
music, 2012

True Love

8.0
Tūtss un Meitali ir uzskatāmi vienlaikus par vieniem no regeja un ska aizsācējiem, kas pats par sevi ir gana saistoši, lai man būtu vēlme ar šo grupu iepazīties tuvāk. Vēl jo vairāk to veicināja apstāklis, ka šajā konkrētajā ierakstā viņi savas slavenākās dziesmas ierakstījuši kopā ar visnotaļ leģendāriem dažādiem mūzikas pasaules darboņiem: Jeff Beck, Eric Clapton, Willie Nelson, Ryan Adams, Bootsy Collins, Bunny Wailer, Keith Richards, Manu Chau, No Doubt u.c.
2015-02-02 14:29:04
music, 2004

Blondie

8.5
Pasaules slavu grupa, kura daudziem (ja vispār) saistās ar tās vokālisti Debiju Hariju, lai gan realitātē Blondie pilnīgi noteikti ir grupa un nevis Debija pati par sevi, lai gan neviens cits kolektīva dalībnieks nekādi nekvalificējas blondīnes statusam, ar savu pirmo ierakstu neieguva, taču tas nebūt nenozīmē, ka grandiozu hitu iztrūkums to darītu par mazāk veiksmīgu ierakstu, kā nekā šajā brīdī Blondie varēja atļauties daudz vairāk kā vēlākos laikos, tik ļoti nesatraucoties par tēmu, "vai pircējiem patiks".
2015-01-28 15:08:10
music, 1976

Jarrive

7.0
Beļģijā Žaks Brels ir absolūta leģenda, viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, dabiski, ka viņa popularitāte iesniedzās arī Francijā, tomēr viņa dziesmas ir izpelnījušās gana ievērības arī ārpus frankofonā reģiona - tās ir dziedājuši Sting, David Bowie, The Dresden Dolls, Leonard Cohen, Nick Cave un citi.
2015-01-14 07:29:03
music, 1968

Songs We Should Have Written

6.5
Par tādu grupu kā "Firewater" uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad nejauši pa Radio Naba dzirdēju viņu dziesmu "The Man on the Burning Tightrope". Neatceros, cik ļoti man toreiz patika viņu tāda pat nosaukuma albums, bet šodien kaut kā sanāca, ka noklausījos citu viņu ierakstu - koverkompozīciju apkopojumu ar nosaukumu "Dziesmas, kuras mēs būtu gribējuši uzrakstīt".
2015-01-08 15:29:20
music, 2004

Initials B.B.

7.5
Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.
2014-12-05 06:48:58
music, 1968

The Madcap Laughs

8.0
Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".
2014-11-13 16:59:56
music, 1970

The Endless River

7.0
Biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam ziņa par jaunu Pink Floyd albumu nāca pilnīgi negaidīti un neticami. Pēc 20 gadu klusēšanas? Sešus gadus pēc Rika Raita nāves (tiešām pagājuši jau seši gadi!)? Joprojām bez Rodžera Votersa? Un trīsdesmit piecus gadus kopš pēdējā klasiskā PF albuma? (Final Cut tomēr ir izteikts Votersa solo ieraksts, bet pēdējās divas plates par klasiskām nosaukt nekādi nevaru). Skaidrs, ka jautājumu un bažu pirms šī ieraksta klausīšanās bija vairāk kā nekontrolētas sajūsmas.
2014-11-11 14:17:00
music, 2014

Popular Songs

7.0
Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.
2014-10-06 02:35:25
music, 2014

Paradieswärts Düül

6.5
Sen nebija sanācis klausīties neko no krautroka apcirkņiem, un šodien pienāca tā diena, kad izlēmu pievērsties Minhenes komūnas "Amon Düül" trešajam studijas albumam. Saukt Amon D. par grupu būtu mazliet nevietā, jo šī kolektīva dalībniekiem muzicēšana nekādi nebija pamatnodarbe un vairums viņu arī īsti nebija sevišķi muzikāli spēcīgi, mūzika viņiem bija tikai viens no veidiem, kā ļaut vaļu savām narkotiskajām fantāzijām.
2014-09-30 03:00:38
music, 1970

Manta

8.0
Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.
2014-08-25 08:36:17
music, 2014

Evribadi tancevaķ

6.5
Turbofolka ansambļa "Oranžās brīvdienas" debijas plate "Evribadi tancevaķ" dienas gaismu ieraudzīja 2011.gadā, lai gan vairums ierakstā dzirdamo dziesmu bija zināmas jau iepriekš. Pilnā garumā šo plati noklausījos tikai 2014.gadā, tālab tagad par to mazliet pastāstīšu arī tev, manu mazo lasītāj!
2014-08-19 07:25:41
music, 2011

Dzeriet van Hutena kakao!

8.5
Jau pāris nedēļas es to vien daru, kā dzeru van Hutena kakao. Nē, ne gluži - klausos ierakstu, kas veltīts tā dzeršanai, jo kakao vasarā tik ļoti neprasās, bet bērnības milicija gan.
2014-08-14 06:06:41
music, 2013

Love on the Beat

6.5
Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.
2014-07-31 07:57:42
music, 1984

Mandatory Fun

6.0
Savulaik dēvēts par parodiju princi, Weird Al Yankovic joprojām reizi dažos gados nāk klajā ar jaunu ierakstu, kur aptuveni puse dziesmu ir mūsdienu hitu parodijas, bet otra puse - oriģinālkompozīcijas, imitējot dažādu mūziķu stilu. Nule kā klajā nācis viņa jaunākais veikums - "Mandatory Fun".
2014-07-22 08:03:42
music, 2014

Умные вещи

7.0
Baltkrievu pankroka grupas "Neiro dībelis" pirmais studijas ieraksts "Gudri gabali" bija viens no vairāk skanējušajiem ierakstiem braucienā uz Opener festivālu Gdiņā (un braucienā no festivāla uz Rīgu). Šī dubultalbuma bukletā tu uzzināsi, ka ierakstā dzirdams 31 necenzēts vārds, sākotnēji domājām, ka runa varētu būt 31 rupja vārda lietojumu, taču šķiet, ka domāti ir dažādi vārdi, nevis viena un tā paša vārda atkārtojums. Kas gan nav sevišķi būtiski.
2014-07-08 05:48:40
music, 1995

Lazaretto

8.0
Džeks Vaits ir viens no tiem mūziķiem, kuri jau ir izpelnījušies pietiekami leģendāru statusu, lai katrs viņu jaunākais ieraksts tiktu ne tikai sagaidīts ar lielām ovācijām, bet arī pasludināts par atgriešanos labākajā formā pēc dažiem ne tik veiksmīgiem veikumiem. Un tā, kad pienāk nākamā albuma laiks, atkal maļ to pašu plati. Manā skatījumā gan līdz šim Vaitam patiešām ir bijuši tikai labi un ļoti labi ieraksti, līdz ar to pamata gausties tāpat nav.
2014-06-13 06:49:39
music, 2014

In Your Face

6.0
Amurikāņu vokāli instrumentālo ansambli "Asaka" bieži dēvē par ska punk stila pirmo kolektīvu, lai gan man patiesībā ir grūti saprast, ar ko viņu spēlētais stils būtu tik ļoti pancīgs un atšķirīgs no tā, ko citi ar ska saistīti mūziķi spēlēja jau iepriekš. Tad jau drīzāk vismaz pēc viņu pirmās studijas plates "Tavā sejā" klausīšanās man ir radies iespaids, ka viņi varētu būt vieni no "ska funk" līderiem, jo ar pankiem saistības tajā padarīšanā ir visai maz. Un patiesībā pat tīram ska viņi ir par lēniem un rāmiem - vismaz man ir grūti iedomāties kārtīgu ska kolektīvu izpildām kaut ko tādu kā "Movement in the Light", kas ir kaut kas tuvāks easy listening nekā pankrokam.
2014-06-09 08:03:24
music, 1986

The Great Lost Trashmen Album!

5.5
Ieraksts tapis laikā no 1964.gada līdz 1966.gadam, bet mūzikas veikalos nonācis vien 1990.gadā - laikā, kad jaunieši, kas savulaik kratīja miesas "Surfin Bird" ritmos, jau paši bija apgādājušies ar saviem jauniešiem, kuri varētu par "The Trashmen" nelikties ne zinis, jo kuru gan interesē šāds muzikāls kolektīvs no pagātnes?
2014-06-03 06:54:08
music, 1990

The Boy with the Arab Strap

7.5
Ir dienas, kad esmu pozitīvs un viegls, lidoju kā pūciņa pa vējam. Tad man arī prasās viegla un dvēseli nenomācoša mūzika - kaut kas ar pavasara noskaņām, liegu romantiku un sārtu saulrietu. Un ir dienas, kad smagā metalurģija šķiet pārāk meitenīga nodarbe. Kā tev šķiet, par kādu noskaņojumu varētu liecināt "Belle and Sebastian"?
2014-05-30 01:40:56
music, 1998

Education, Education, Education and War

5.5
Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.
2014-04-09 02:06:47
music, 2014

Le Pop

8.0
Mana pazīšanās ar "Katzenjammer" daiļradi nesanāca gluži hronoloģiski pareiza - vispirms es iepazinu šī ansambļa otro albumu un tikai tad - debijas plati. Protams, grupai ar diviem ierakstiem tas nav nekas dramatisks, bet vienlaikus - izsekot progresam (vai tā trūkumam šādā veidā ir pagrūti).
2014-04-03 08:19:41
music, 2008

Koncerts Depo

7.0
Pagājušās piektdienas vakarā devos uz "Depo", kur notika šīs visai leģendārās iestādes 12 gadu dzimšanas dienas svinības. Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka "Depo" to gadiņu ir tik maz - tas nozīmē, ka klubs savu darbību sāka, kad biju jau pabeidzis vidusskolu. Tas gan, no otras puses, ir apliecinājums manam paša lielajam vecumam, kas ne obligāti nāk komplektā ar viedumu.
2014-03-21 08:46:07
music, 2014

Music from the Penguin Cafe

8.0
Pingvīnu kafejnīcas orķestris ir nenoliedzami slavenākā grupa, kuras nosaukumā parādās vārds pingvīns. Nē, tā nav gluži tiesa - bija vēl duets "The Penguins", kas izpildīja dziesmu "Earth Angel", taču ar visām manām simpātijām pret vecu mūziku doo wop nav gluži man tuvākais stils. Līdz ar to varu teikt, ka "Penguin Cafe Orchestra" ir populārākā labā grupa ar pingvīntēmu.
2014-03-19 09:20:31
music, 1976

Félicité Thösz

8.5
Pasen nebiju klausījies neko kobajiešu valodā, un vispār Magma bija drusku piemirsusies. Līdz ar to "Félicité Thösz" man kļuva par vienu no pēdējā laika patīkamākajiem pārsteigumiem.
2014-03-11 11:38:20
music, 2012

Licensed to Ill

8.0
Ja nemaldos (un es reti maldos vai vismaz reti atzīstu savas kļūdas), šis ir pirmais hiphopa albums, ko apzināti esmu noklausījies pilnā garumā, un vēl vairākas reizes. Vai tas nozīmētu, ka turpmāk tērpšos platās biksēs ar stakli ceļgalu augstumā un savā leksikā ieviesīšu vārdu "nigga"? Stulbs jautājums, nigga!
2014-03-04 01:07:55
music, 1986

England&39;s Newest Hit Makers

8.0
Kopš laika gala sevi esmu uzskatījis vairāk par bītlu nekā ripojošo akmeņu cienītāju. Taču man ir jāatzīst - lietās, kas attiecās uz uzdrīkstēšanos Džegers, Ričards un viņu uzticamie ieroču nesēji bija ievērojami pārāki par Liverpūles četrinieku, un viņu debijas plate ir daudz, daudz drosmīgāka kā bītliem.
2014-02-28 08:11:06
music, 1964

Dear Catastrophe Waitress

8.5
Savulaik man "Belle and Sebastian" asociējās ar "Sin with Sebastian". Interesanti, ka šī skotu grupa patiešām radās jau pēc tam, kad vācu Sebastians bija aicinājis tevi gulēt ar viņu. Bet mūzikas ziņā nekādas dižās līdzības starp šiem izpildītājiem nav. Turklāt B&S nosaukums ir nācis no sešdesmito gadu franču bērnu grāmatas par puiku un viņa suni, grēkošana līdz ar to šeit galīgi nebūs tēmā.
2014-02-12 03:14:20
music, 2003

All of Us

5.5
Patiesībā Nirvanas otrā albuma nosaukums ir "The Existence of Chance Is Everything and Nothing While the Greatest Achievement Is the Living of Life, and so Say All of Us", taču veselais saprāts liedz to bieži dēvēt pilnā vārdā. Pat saiīsinājums TEoCiEaNWtGAItLoLasSAoU ir ievērojami par garu, lai es to būtu gatavs izmantot kā paroli kādā interneta resursā.
2014-01-31 02:49:44
music, 1968

Hex

7.0
Frānsesa Sokolova Sansoma bija gluži normāla sieviete vecumā ap četrdesmit - ne gluži slaida, ne gluži izcili skaista, divu bērnu māte Londonas iedzīvotāja, kura kādu dienu izdomāja kļūt par mūziķi. Kā teikt - kāpēc ne? Viņa pārdēvējās par Vi Subversa un kopā ar ģitāristu Richard Famous izveidoja "Poison Girls".
2013-12-20 02:48:06
music, 1979

Nepabeigts skaņdarbs

7.5
Vai tu zināji, ka grupa "Tumsa" savos pirmsākumos spēlēja lēnu un drūmu elektroniku un tikai līdz ar Mārtiņa Freimaņa atnākšanu tā kļuva par hitu mašīnu, kas sarūpēja tev un man tik mīļas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu", "Lietus dārzs" un "Kad Ēģiptē sniegs" (2013.gada nogalē, bet Piramīdas nav nosnigušas!)?
2013-12-16 03:18:59
music, 1988

Life Fantastic

7.5
Ansambli "Man Man" redzēju kā iesildītājus Gogol Bordello koncertā Milānā. Tā kā viņu uzstāšanās bija interesanta, izlēmu paklausīties viņu mūziku arī mājas apstākļos.
2013-12-06 02:02:34
music, 2011

Rock Around the Bunker

8.0
Visu cieņu Geinsbūra kungam! Lai nu ko, bet provocēt viņš prata. Seksuālās skaņas iekš "Je t`aime, moi non plus". Pedofīliskais mīlas stāsts no "Histoire de Melody Nelson". Maniakālais slepkava "Vīrietī ar kāposta galvu". Francijas himna regeja skaņās "Aux armes etc". Un te - rokenrola konceptalbums par nacismu.
2013-11-08 07:32:39
music, 1975

Du chant à la une!...

7.5
Savas karjeras pirmsākumos Sēržs Geinsbūrs bija salīdzinoši tipisks franču šansona dziedātājs - kas laikam jau nebūtu nekas pārsteidzošs, jo reti kurš ar muzikāliem eksperimentiem aizraujas jau no laika gala, un piecdesmitie gadi jau arī nebija tas laiks, kad šādi eksperimenti popmūzikā būtu jau ienākuši.
2013-11-06 01:04:32
music, 1958

A Kiss Before You Go

8.5
Reizēm es esmu ļoti viegli ietekmējams cilvēks - pietika man dzirdēt, ka fon_Schmitz gribētu, lai šis ansamblis uzstātos "Positivus", lai rastos interese noskaidrot - kas tad īsti ir "Katzenjammer" un kāpēc kāds gribētu redzēt uz skatuves uzstājamies ansambli ar nosaukumu "Paģiras".
2013-10-30 02:56:36
music, 2011

Meet the Residents

7.5
Nu jau man vajadzētu sākt pašam baidīties. Šo ierakstu klausos divu dienu garumā, un pirms tam vēl mazlietiņ, un nu jau man tas šķiet ja ne gluži normāls, tad vismaz - ne tuvu ne tik traks kā sākotnēji. Protams, ja salīdzina ar, teiksim, "The Third Reich", šis ieraksts ir vieglāk klausāms - tajā ir vairāk standarta noskaņojumā klausāmu fragmentu, un vismaz nosacīti var apgalvot, ka šis ieraksts sastāv no dziesmām.
2013-10-24 03:39:27
music, 1974

iTom 3.0: True Love Waits

6.5
Tomu Smitu iekš Bandcamp uzgāju, meklējot kaut ko, kas līdzinātos Tomam Veitsam. Protams, ka šī ieraksta lielākā līdzība ar Veitsu slēpjas tā izpildītāja vārdā un nosaukuma pēdējā daļā. Jo tā nu galīgi nav, ka Toms Smits būtu Veitsa līdzinieks. Taču albums patiesībā nemaz nav slikts.
2013-10-21 03:18:17
music, 2007

Laterna Magica

8.0
Es neesmu stiprs cilvēks. Man ir tik daudz vājību, ka par tām varētu uzrakstīt varoņeposu. Ja vien es būtu tik stiprs, lai man pietiktu apņēmības varoņeposam. Viegli aizraujos. Neesmu sistemātisks. Skaistas frāzes dēļ esmu gatavs atteikties no patiesības. Nespēju būt kritisks pret britu humoru, filmām par sportu (ja tās nav tapušas Holivudā), muzikālām komēdijām, apjomīgiem slēpņiem, nekomerciālu un šizoīdu kino, vājprāta pilnu mūziku, postmodernu literatūru, dīvainiem un reizēm nesakarīgiem sporta pasākumiem, nestandarta cilvēkiem.
2013-10-18 09:16:35
music, 2012

Third Reich n Roll

7.0
Populārā mūzika nav nekas cits kā propagandas rīks, ar kuru jauniešu smadzenes tiek skalotas līdzīgi, kā tas tika darīts totalitārajās valstīs. Tajā vietā, lai domātu par svarīgām tēmām (kādām?), jauniešus zombē uz dibenu gorīšanu, kopošanos un garīgu pagrimumu. Un tas viss - notrulināšanās burkāna dēļ.
2013-10-17 03:15:21
music, 1976

OK Computer

9.0
Mazliet pat biedē, ka jau vairāk kā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".
2013-10-17 07:48:15
music, 1997

Domestic Exile

7.5
Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.
2013-10-14 03:30:25
music, 1982

Cut the Crap

4.0
Diemžēl praksē lēmumu "Cut the Crap" Džo Stramers pieņēma jau pēc šī albuma ierakstīšanas, lai gan ardievas grupai "The Clash" noteikti vajadzēja teikt līdz ar Mika Džonsa aiziešanu. Nebija jau gluži nejaušība, ka tieši viņš bija gandrīz visu grupas dziesmu autors, kamēr Stramers rakstīja vienīgi tekstus. Ievērojot to, ka prom bija arī Topers Hīdons (patriekts narkotiku atkarības dēļ), šajā ierakstā no sākotnējā The Clash līdzās Strameram bija atlicis vienīgi basists Pols Simonons, un droši vien tādēļ šajā ierakstā parādās dziesma ar nosaukumu "We are the Clash" - lai kliedētu baumas, ka viņi ir labākajā gadījumā puse no The Clash.
2013-10-07 01:39:49
music, 1985

The Diving Board

7.0
Vecais perdelis Eltons Džons joprojām laiku pa laikam nāk klajā ar kādu jaunu ierakstu. Vai kādam viņš joprojām šķiet interesants? Tā vien šķiet, ka jā - diez vai citādi šis ieraksts britu čārtos varētu debitēt trešajā vietā.
2013-10-04 01:32:39
music, 2013

Right Thoughts, Right Words, Right Action

7.0
Klausoties jaunāko "Franz Ferdinand" plati, mani pārņēma sajūta, ka šī grupa daudz mazāk līdzinās daudzajiem atdzimušā garāžroka pārstāvjiem - tādiem kā "The Strokes", "Kaiser Chiefs", "White Stripes" un tamlīdzīgajiem, bet ka savu iedvesmu viņi visvairāk ir smēlušies no "Sparks" astoņdesmito gadu ierakstiem.
2013-10-02 07:32:51
music, 2013

Rewind the Film

8.5
Velsas populārākais ansamblis ir atgriezies! Patiesībā viņi nekur arī nebija pazuduši, taču patiešām pirms divām nedēļām nācis klajā Manics 11.studijas ripulis. Un tas ir gards!
2013-09-30 02:55:29
music, 2013

AM

8.0
Pagaidām vēl mūspusē klimats nav gluži arktisks, taču septembra beigās sniegs tomēr Latvijā nav gluži ikdienišķa parādība. Tālab droši vien ir īstais laiks, lai klausītos Arktiskos pērtiķus. Vai arī tas ir bezjēdzīgs pamatojums.
2013-09-26 07:26:29
music, 2013

Sequel to the Prequel

8.5
Babyshambles līderis Pīts Dohertijs ir pārsteidzošs mūziķis, galvenokārt pārsteidzošs ar to, ka viņš pievīla savus uzticamos fanus (tādus kā Uldis Rudaks) un pamanījās nepierakstīties "klubā 27", proti, ar visām savām jautrajām narkomāna izdarībām ir joprojām "alive and kicking" 34 gadu vecumā.
2013-09-18 09:48:13
music, 2013

Chocolate and Cheese

8.0
Var teikt, ka ar šo ierakstu "Ween" pārdevās un kļuva popsīgi. Ok, tas varbūt ir mazliet pārspīlējums, bet "Chocolate and Cheese" manā skatījumā ir pirmais šīs grupas albums, kuru var normāli klausīties "ikdienas" cilvēks - ja sevišķi nepievērš uzmanību dziesmu saturam, muzikāli tas varētu šķist pieņemams arī cilvēkiem, kuri nebija sajūsmā par "You Fucked Up" vai līdzīgām kompozīcijām.
2013-09-13 07:24:13
music, 1994

Sandinista!

8.0
1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.
2013-09-10 01:12:47
music, 1980

Plastic Beach

8.0
Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk kā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.
2013-09-04 07:18:13
music, 2010

The Mollusk

9.0
Reizēm man nākas atzīt, ka mūzikas (un vispār mākslas) pasaulē komercializācija ir aizgājusi mazliet par tālu. Kā citādi būtu iespējams, ka tāda grupa kā "Ween" vairuma kritiķu acīs ir uzskatāma par 20.gadsimta beigu - 21. sākuma bītlu ekvivalentu, bet vienlaikus vismaz ārpus ASV tā atpazīstamībā nevar sacensties pat ar daudziem otrās šķiras indīrokeriem, nemaz nerunājot par dažādiem talantu šovu atgremojumiem?
2013-08-27 07:28:54
music, 1997

Pura Vida Conspiracy

8.0
"We Rise Again" - ar šādu dziesmu sākas jaunais Gogol Bordello albums, un apgalvojums nemaz nav mānīgs. Jūdžīns Hucs, Sergejs Rjabcevs un viņu ceļojošo deģenerātu trupa (ceru, ka šāds apzīmējums nav aizvainojošs ne Gogol Bordello, ne Daknim un viņa kompānijai) ir atgriezušies ar veselu plejādi skaņdarbu, kuriem būtu vieta ne tikai manā, bet arī tavā šī gada atmiņā paliekošāko meldiņu izlasē. Un kas mani īpaši priecē - tuvāk gada izskaņai man būs tas prieks "Gogol Bordello" baudīt dzīvajā! No relatīvi modernajām grupām viņi droši vien manā "to do" sarakstā ieņem pirmo vietu.
2013-08-22 02:50:10
music, 2013

La Cucaracha

8.0
Es pamanījos palaist garām to apstākli, ka "Ween" ir pārstājuši eksistēt un ka līdz ar to "La Cucaracha" vismaz uz šo brīdi ir grupas pēdējais ieraksts. Kaut kāda mērā tas ir skumji - šis ansamblis tomēr vienmēr izcēlās ar ļoti radošu un daudzveidīgu pieeju un te pēkšņi izrādās, ka tā vairs nav.
2013-08-21 01:05:03
music, 2007

12 Golden Country Greats

8.0
Savulaik "Ween" manā pleilistē dzīvojās visai regulāri, bet pēdējā laikā kaut kā biju par šo ansambli piemirsis, un ar ko gan var labāk atjaunot pazīšanos kā ar šī ansambļa visnetipiskāko ierakstu?
2013-08-20 08:15:10
music, 1996

Sunrise on the Sufferbus

7.0
Par tādu grupu kā "Masters of Reality" uzzināju dokumentālajā filmā par Džindžeru Beikeru. Un ja jau vienā viņu albumā bungas dauza neviens cits kā pats trakais misters Beikers, tad ir taču vērts ar viņiem iepazīties?
2013-08-13 07:07:09
music, 1992

69 Love Songs

8.5
Amerikāņu indīpopa grupas "The Magnetic Fields" zināmākais ieraksts var lepoties ar nosaukumu, kurš ir jāuztver tā tiešākajā formā - tas ir konceptalbums trīs diskos, kuros kopumā ir 69 dziesmas par mīlestību. Albuma nosaukums lika gaidīt vai nu kaut ko jēlu vai kaut ko banālu, taču sagaidīju es kaut ko pavisam citādu.
2013-08-01 07:44:51
music, 1999

Барто

7.5
Pirms nedaudzām stundām vēl sajūsminājos par skaisto romantisko dziesmu no "Kilimandžaro sniegiem" un tagad klausos grupu "Barto". Vai kaut kas pēkšņi būtu noticis? Nē, kālab gan?
2013-07-23 11:58:52
music, 2007

All the Little Lights

7.5
Dziesminieks "Passenger" droši vien neizbēgami raisa asociācijas ar Džeimsu Blantu. Vai varbūt arī nē - gan jau ka pēc Blanta ir bijusi vēl vesela čupa ar līdzīgiem tipāžiem, par kuriem vienkārši neesmu dzirdējis.
2013-07-23 07:46:59
music, 2013

13

6.5
Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.
2013-07-18 10:38:37
music, 2013

Aux armes et cætera

7.5
Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.
2013-07-16 07:28:40
music, 1979

Skaboom!

7.0
"Toasters" ir viena no grupām, kas aizsāka trešo ska vilni ASV un šis ieraksts, iespējams, ir pirmais šī viļņa albums. Manā skatījumā gan šajā ierakstā dzirdamā mūzika ne tik ļoti izklausās pēc tā, ko mūsdienās saprot ar ska, un vairāk te dzirdamais man liek domāt par klasisku rokenrolu un varbūt surf rock. Dziesmas, protams, ir draudzīgas un lēkāšanai piemērotas, taču man šķiet, ka šajā ierakstā pietrūkst kaut kāda overdraiva, nezinu, kā to pareizi definēt, bet tas izklausās bišķi pārmērīgi pieradināts, pat labākajās tā dziesmās, tādās kā "Manipulator", prasās drusku vairāk mežonības un nesavaldības.
2013-07-10 10:10:02
music, 1987

White Lies

8.0
Ko varētu nojaust, izlasot, ka esmu sācis klausīties "Deine Lakaien"? Pierādi, ka esi kvalificēts psihologs, tāds, kas māk ko vairāk nekā tikai kaķi klizmas veidā pieliet ar alkoholu!
2013-07-04 03:48:54
music, 2002

Židrūnam sāp

7.5
Židrūns ir viena no tām saistošajām pašmāju grupām, ko man līdz šim nav gadījies redzēt uzstājamies dzīvajā. Kas, protams, nozīmē tikai to, ka pie pirmās izdevības centīšos šo robu aizpildīt.
2013-07-02 07:58:14
music, 2008

Pupolāras dziesmas

7.0
Speciāli laikrakstam Zilupes Sarkanais Oktobris 2
2013-06-25 02:34:31
music, 2013

All Hell Breaks Loose

6.5
"Black Star Riders" ir grupa, kura pretendē uz to, ka tā būtu "Thin Lizzy" zem cita vārda. Lieki teikt, ka tas ir smags pārspīlējums.
2013-06-04 08:57:33
music, 2013

Kā divas zvaigznes

8.0
Kurā gan pasaules valstī, ja ne Latvijā varētu vēl būt tāda grupa - "Skumju akmeņi"? Tās nosaukums iemieso visu latvisko, kā nekā, zināms, kas ir populārākais hobijs Latvijā.
2013-05-30 01:50:49
music, 2013

Live at Kalnciema kvartāls

7.0
Izlasot par kādu mūziķi, ka viņš ir akustiskās ģitāras Džimijs Hendrikss, bišķi jau nu mani pārņem skepse. Jo īpaši, ja izskatās, ka šādi viņu galvenokārt dēvē pats Antonio Forcione, vismaz apraksts Wikipedia pamatīgi izskatās pēc pašreklāmas. Līdz ar to nebija tā, ka uz viņa koncertu Kalnciema kvartālā es būtu skrējis pa galvu pa kaklu.
2013-05-24 10:53:01
music, 2013

Now What?!

7.5
Ja man vajadzētu nosaukt kādu rokgrupu, kura perfekti atbilst vecu perdeļu definīcijai - tādai, kura jau gadu desmitiem ilgi dzīvo uz vecu lauru rēķina un galvenokārt koncertē bijušās Padomju Savienības valstīs, "Deep Purple" būtu viens no pirmajiem vārdiem, kas man nāktu prātā. Kā tādā gadījumā tas nākas, ka šī ansambļa jaunākais studijas veikums ir kļuvis par gandrīz dižpārdokli teju itin visur Eiropā?
2013-05-23 04:32:01
music, 2013

Modern Vampires of the City

8.0
Aktuālākais indīpopa ansamblis "Vampīru nedēļas nogale" ir atgriezies ar savu trešo studijas ripuli, turpinot iekarot meiteņu sirdis un kaklus abpus Atlantijas okeānam. Par to, vai šāda mūzika ir pieņemama arī man - tuvākajās dažās minūtēs.
2013-05-21 02:32:04
music, 2013

Didn`t It Rain

8.0
Hjū Lorijs katram ir primāri savs. Vienam viņš ir viszinošais doktors Hauss (neesmu redzējis nevienu šī seriāla sēriju). Otrs viņu primāri zina, pateicoties viņa sadarbībai ar Stīvenu Fraju (kopīgais TV šovs, dalība "Melnajā čūskā", "Džīvss un Vūsters). Trešajam viņš ir bestellera "Ieroču tirgonis" autors. Un dažs viņu pazīst kā blūza mūziķi. Varbūt atradīsies arī kāds īpatnis, kuram Lorijs visvairāk šķiet ievērojams ar to, ka viņš jaunības dienās bija ļoti spējīgs airētājs ar perspektīvām kļūt par olimpisko spēļu dalībnieku.
2013-05-20 08:26:53
music, 2013

Psychedelic Lollipop

7.0
Es nebūtu es, ja nākamajā dienā pēc absolūti jauna mūzikas ieraksta klausīšanās nepievērstos kaut kam teju mūžsenam. Grupa "Blues Magoos" ir viens no tiem ansambļiem, kas līdz mūsdienām nav ticis pilnībā aizmirsts lielā mērā pateicoties pāris tā dziesmu iekļaušanai leģendārajā sešdesmito gadu garāžroka izlasē "Nuggets", kura tieši tam ir paredzēta - pieminēt grupas, par kurām citādi neviens asaru nenotraustu.
2013-05-16 02:41:52
music, 1966

The Shocking Miss Emerald

8.5
Mūsdienu mūzikas aktuālākās tendences man iet garām nemanītas, neaizskartas un neredzētas. Līdz ar to tas nemaz nav tipiski, ka manā pleilistē nonāk ieraksts, kas konkrētajā nedēļā ir pirmajā vietā britu albumu topā. Karo Emeraldas otrā studijas plate ir tieši šāds izņēmums.
2013-05-15 02:20:27
music, 2013

Spirit

8.5
Vai tu zini grupu "Spirit"? Visticamākais - nezini vis, ja vien neesi nopietns sešdesmito gadu rokmūzikas cienītājs. Taču patiesībā viņi ir zināšanas vērti un ne tikai tādēļ, ka no viņiem šādas tādas idejas "aizņēmās" Led Zeppelin.
2013-05-14 03:39:57
music, 1968

Steppenwolf

8.0
Grupa "Steppenwolf" ir viens no tiem ansambļiem, kura pasaulslavena ir pateicoties vienai vienīgai dziesmai, kura turklāt visai minimāli atspoguļo grupas kopējo skanējumu.
2013-05-10 11:09:55
music, 1968

Nazareth

8.5
Bija laiki, kad man šķita, ka "Nazareth" kā grupas pastāvēšanas augstākais punkts bija balāde "Love Hurts". Par laimi vai nelaimi šie laiki ir grimuši tālā pagātnē un aizmirstībā, un audiokasete, kurā līdzās šai dziesmai bija atrodamas tādas "pērles" kā "Dust in the Wind" (Kansas) un "Boat on the River" (Styx).
2013-05-09 09:23:04
music, 1971

Tapestry

7.0
Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?
2013-04-29 03:07:12
music, 1971

Spooky Two

7.5
Kad pirms kāda laiciņa rakstīju par Spooky Tooth pirmo plati, tur apgalvoju, ka ar nepacietību gaidu otrā albuma klausīšanās laiku, jo tam vajadzētu būt vēl labākam. Vai tā patiešām izrādījās? Par to - sekojošajās rindkopās.
2013-04-25 07:01:52
music, 1969

It`s All About

8.0
"Spooky Tooth" ir viena no tām grupām, kuras parasti iekļauj kategorijā "и другие" (piem., kad krieviskos filmu tulkojumos ierunātājam apnīk saukt vārdā filmā piedalošos aktierus), taču patiesībā bieži šie "citi" nav mazāk interesanti par galvenajām zvaigznēm, un "Spooky Tooth" noteikti ir viena no savas ēras interesantajām grupām.
2013-04-11 10:27:11
music, 1968

Delta Machine

7.0
Kāds klasiķis pirms šī albuma iznākšanas tam veltīja spēcīgus vārdus: "Jauno Depeche Mode albumu gaidu, bet no tā neko negaidu." Domājams, daudzi varētu parakstīties zem šī Klonatāna, saukta arī par Šmidzi Vāvertu, citāta.
2013-04-04 04:24:37
music, 2013

The Next Day

7.0
Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.
2013-04-03 12:06:53
music, 2013

Push The Sky Away

8.0
Šovasar man ir apņēmība Niku Keivu skatīt vaigā Polijā notiekošajā Open&39;er festivālā. Vai šai apņēmībai būs lemts īstenoties, vēl ir nopietns jautājums, bet nekad iepriekš man nav bijis pat apņēmības, tādējādi - progress ir acīmredzams.
2013-03-27 07:12:07
music, 2013

Up To Here

7.0
Grupa "The Tragically Hip" pilnīgi noteikti ir hipsterīga - jau astoņdesmitajos gados tās dalībnieki paredzēja hipsteru nākšanu modē. Vai arī neparedzēja - tas pat varētu būt vēl hipsterīgāk.
2013-03-21 12:47:35
music, 1989

Архангельск

7.0
Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.
2013-03-19 03:05:07
music, 2011

The Black Rider

8.0
Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".
2013-03-18 02:35:25
music, 1993

Rump Shaker

5.0
"Priekšpilsētu leģendas" Rīgā būs redzamas pavisam drīz - kopā ar "Reel Big Fish" šī grupa uzstāsies Palladiumā, un man šķita, ka būtu korekti, ja vismaz pavirši es iepazītos arī ar mazāk zināmās no divām ciemos braucošajām amerikāņu grupām daiļradi. Nezinu, vai tas bija gudri darīts.
2013-03-14 02:00:21
music, 2003

Walk Away Renee / Pretty Ballerina

8.0
Grupas "The Left Banke" debijas ieraksts visai droši var lepoties ar vienu no tizlākajiem albumu nosaukumiem rokmūzikas vēsturē - ierakstu kompānija tik ļoti centās tā popularitāti virzīt caur grupas veiksmīgajiem singliem, ka albums tika nosaukts par godu uzreiz divām tā zināmajām dziesmām. Līdz ar to var tikai priecāties, ka "She May Call You Up Tonight" singlu tirgū panākumi nebija tik spoži, citādi plates nosaukums varētu kļūt vēl bezjēdzīgāks.
2013-03-12 02:18:09
music, 1967

Bone Machine

8.5
Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.
2013-03-11 01:03:08
music, 1992

L`homme à tête de chou

8.0
Aizraušanās ar Seržu Geinsbūru noteikti nav veselīga. Vienīgais, kas kaut cik glābj situāciju, ir viņa zemā atpazīstamība. Ir cerības, ka ieskatoties manā blogā un ieraugot, ka es cītīgi klausos šo mūziķi, tu paraustīsi plecus un necentīsies noskaidrot detalizēti, kas tas par fruktu. "Kaut kāds Francijas ebrejs" varētu būt maksimālais, ko varētu nojaust. Un labi, ka tā!
2013-03-07 10:37:42
music, 1976

Coming From Reality

7.0
Filmā tas netika uzsvērts, bet Rodrigeza otrais albums, kaut arī tas kopumā ir patīkams un klausāms, bez variantiem ir vājāks par viņa debijas ierakstu. Mazāk izteiksmīgu melodiju, lielāks uzsvars uz storytelling un mazāks - uz pašām dziesmām.
2013-03-05 01:48:51
music, 1971

Cold Fact

9.0
Pēc filmas "Searching for Sugar Man" noskatīšanās man nemaz nebija variantu - klausīties Siksto Rodrigeza mūziku vai nē. Un jāatzīst, gaidīju es šo albumu ar lielu nepacietību - filma lika gaidīt daudz no Rodrigeza tieši kā mūziķa.
2013-03-01 02:49:01
music, 1970

Candy Coated Fury

8.0
Esmu beidzot ticis līdz mūsdienām - aktuālajai "Reel Big Fish" platei, kuru vismaz teorētiski grupai vajadzētu popularizēt arī Rīgā gaidāmajā koncertā. Tiesa, līdzšinējo koncertu dziesmu saraksts neliecina, ka "Candy Coated Fury" dziesmām būtu kāda īpaša vieta grupas priekšnesumā.
2013-02-27 12:15:06
music, 2012

Fame, Fortune and Fornication

6.0
Jāatzīst, ka man ir drusku apnicis klausīties šo grupu un ka es priecājos, ka priekšā atlicis vairs tikai viens tās albums. Ar nepacietību gaidu ceturtdienu, kad manās ausīs visas dienas garumā skanēs Sixto Rodriguez, jo mana pacietība ska baudīšanai tomēr ir ierobežota. Un šis noteikti nav tas ieraksts, kas mani pārliecinās, ka ska ir kas vairāk par jautru fonu tādās ballītēs, kādās es nekad neesmu bijis.
2013-02-26 01:10:46
music, 2009

Monkeys for Nothin` and the Chimps for Free

8.0
Pirms sava sestā studijas ieraksta tapšanas "Reel Big Fish" tika patriekti no lielās ierakstu kompānijas, kuras paspārnē viņi bija kādu laiku dzīvojuši, un atkal kļuva par gandrīz brīviem putniem. Un par spīti tam, ka termins "putna brīvs" parasti ar labu nesaistās, šāda stila grupām kā "Riktīgi liela zivs" šādā stāvoklī dzīvojas labāk.
2013-02-25 12:57:07
music, 2007

We`re Not Happy `Til You`re Not Happy

7.5
Nule es kaut ko esmu pārstājis saprast. Kā tas nākas, ka šis albums pēkšņi vairs nepatīk Reel Big Fish apskatniekiem, ja ievēro to, ka grupa ar to ir atgriezusies tajā teritorijā, kur tā spēj izcelties, lielā mērā atvadoties no tradicionālākām roka formām, un atkal rūpējoties par jestra jandāliņa, ballītes un burziņa atmosfēru?
2013-02-22 03:27:56
music, 2005

Cheer Up

6.0
Nezinu, kas "Reel Big Fish" pēkšņi atgadījās, bet kādu dienu viņi pārstāja spēlēt ska un pievērsās tīram poprokam/arēnu rokam. Nē, nav tā, ka pūšamie instrumenti būtu pilnīgi izzuduši no viņu skanējuma, taču grupas raksturīgā ākstīšanās ir tagad vairāk veltīta populārās rokmūzikas imitācijai un mazāk - ska ballītei. Un es neteikšu, ka mani tas sajūsminātu.
2013-02-21 12:49:51
music, 2002

Why Do They Rock So Hard

7.0
Было бы неверным утверждение, что своей третьей студийной пластинкой группа "По настоящему большая рыба" продолжила развитие в том же ключе, как на предыдущей записи. Нет, стиль группы отнюдь не поменялся, но прогресса больше нету. Хотя вероятно в основном это связано с тем, что Ска вообще не то музыкальное движение, где прогресс особо возможен - тут ты просто достигаешь некого уровня, на котором и останавливаешся. Или катишся вниз, в зависимости от того - кто ты.
2013-02-19 02:52:27
music, 1998

Turn Off The Radio

8.0
Tik daudz, lai mani pārliecinātu, nemaz nevajag. Noklausījies Reel Big Fish debijas albumu, es biju ļoti skeptisks attiecībā pret šo grupu un manu sākotnējo ieceri apmeklēt tās koncertu. Tagad, kad esmu noklausījies tās otro plati, biļete uz koncertu ir jau manā kabatā (t.i., e-pastā) un ar nepacietību gaidu Reel Big Fish uzstāšanos Palladium 22.martā.
2013-02-18 12:56:52
music, 1996

Everything Sucks

6.0
Padzirdējis, ka šī ska grupa 2013.gada 22.martā būs redzama šepat Rīgā, Palladium koncertzālē, jau gandrīz sataisījos pirkt biļeti. Taču tad radās šaubas - vai nebūtu prātīgi vispirms noskaidrot, cik labi vai slikti man patīk viņu mūzika, un tikai tad lemt par koncerta apmeklējumu? Ja man būtu pieeja bezmaksas ielūgumiem, tad jau varētu iet kaut uz velna vecmāmiņas koncertu, bet diemžēl par mana bloga ierakstiem neviens pagaidām nemaksā, tāpēc esmu prātīgs.
2013-02-15 01:55:46
music, 1995

Histoire de Melody Nelson

7.5
Septiņdesmito gadu sākumā bija ļoti moderni ierakstīt ambiciozus konceptierakstus, un arī Sēržs Geinsbūrs nespēja palikt malā. Tiesa, viņš sev raksturīgā manierē gāja drusku citā virzienā nekā tobrīd tik ļoti respektablie progroka pārstāvji un "Melodijas Nelsones stāsts" it ne maz nelīdzinās tādiem konceptierakstiem, ko radīja Genesis, Yes, Jethro Tull, Magma, Aphrodite`s Child un sazin kas vēl ne. Sāksim kaut vai ar to, ka kamēr citi savus ambiciozos konceptus parasti izvērsa garus un plašus, parasti - pa divām platēm, tad Geinsbūram pietiek ar 28 minūtēm vienā platē.
2013-02-14 02:02:37
music, 1971

Full House

7.0
1970.gadā "Fairport Convention" piedzīvoja nopietnas pārmaiņas, kuru dēļ es diez vai centīšos turpināt iepazīšanos ar šīs grupas turpmākajiem ierakstiem. Vēl pirms "Full House" ierakstīšanas no grupas aizgāja grupas balss - Sendija Denija. Lai arī atlikušie grupas dalībnieki visi bija apveltīti ar itin labām dziedamajām balsīm, tāda balss un uzrunas spēka kā Denijai nevienam no viņiem nebija. Tāpat no grupas aizgāja tās sākotnējā sastāva basists Ešlijs Hačingss. Savukārt, jau pēc "Full House" izdošanas grupu atstāja arī ģitārists Ričards Tompsons, rezultātā "Convention" vismaz dalībnieku ziņā kļuva par gandrīz pilnīgi citu grupu.
2013-02-13 01:16:08
music, 1970

Liege and Lief

9.0
"Liege and Lief" ir daudzās ziņās īpašs Fairport Convention albums. Pirmkārt, ar šo ierakstu grupa beidzot pa īstam un neatgriezeniski pievērsās tīram folkrokam (ko gan paši Fairport Convention parasti dēvē par electric folk, lai netiktu sviesti vienā maisā ar amerikāņu folkrokeriem). Otrkārt, pēc šī ieraksta no grupas aizgāja Sendija Denija, pievēršoties pati savai grupai. Sendija gan vēlāk vēl uz kādu brīdi grupā atgriezās, taču "Liege and Lief" vienlaikus sanāk grupas ēras noslēdzošais un ievadošais ieraksts. Iespējams, pie lēmuma mainīt savu muzikālo virzienu, atsakoties no amerikāņu ietekmēm, grupa nāca pēc tam, kad autoavārijā dzīvību zaudēja tās bundzinieks Martins Lembls un cieta arī pārējie, kas gandrīz noveda pie Fairport Convention darbības pārtraukšanas. Taču viņi nepārtrauca un radīja šedevru!
2013-02-11 02:28:06
music, 1969

Unhalfbricking

7.5
Ar "Unhalfbrickling" Fairport Convention beidzot kļuva slaveni. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Donijs Osmonds. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Džastins Bībers. Bet pēc saviem standartiem - slaveni. Viņu albums iekļuva britu čārtos un veiksmīgs izrādījās arī šī ieraksta centrālais singls. Dīvaini, ka angļus tik ļoti spēja uzrunāt "Si tu dois partir" - dziesma franču valodā, kura, manuprāt, iztulkota tika galvenokārt tāpēc, lai klausītāji mazāk domātu par tās visai trulo tekstu. Lai gan no otras puses - varbūt tas nemaz nav tik ļoti truls. Ja gadījumā tu ar franču valodu draudzējies mazāk nekā es, tad dziesmas vadmotīvs ir: "Ja tu tomēr gribi iet projām - tad ej!" Hmm, tagad noklausījos arī šo dziesmu angliski - Boba Dilana oriģinālo versiju - un jāatzīst, ka Fairport Convention interpretācija man patīk labāk. Tiesa kas tiesa - viņiem ļoti labi padevās mazāk zināmo Dilana dziesmu aranžējumi.
2013-02-10 03:34:50
music, 1969

What We Did on Our Holidays

8.5
Pēc Džūlijas Diblas aiziešanas no grupas, "Fairport Convention" meklēja jaunu vokālisti un bez ilgas domāšanas grupā tika uzņemta Sendija Denija, kuru parasti uzskata par vienu no grupas panākumu atslēgām. Diemžēl jāatzīst, ka šai dziedātājai ar dievīgi skaisto balsi dzīve bija spilgta, bet gaužām īsa. Guvusi lielus panākumus ar Fairport Convention, pēc trim albumiem viņa no grupas aizgāja, pievērsās solokarjerai, kura sanāca gana veiksmīga, turklāt Sendija pamanījās kļūt par vienīgo viesvokālisti, kas piedalījusies kādā no Led Zeppelin albumiem - viņas bekvokāls dzirdams ceturtās plates skaņdarbā "The Battle of Evermore". Taču ar to prieki arī beidzās - septiņdesmito gadu otrajā pusē Sendija grima arvien dziļāk dažādās atkarībās un nomira, knapi pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim.
2013-02-06 09:43:07
music, 1969

Fairport Convention

8.5
Es kļūstu par citu cilvēku. Ne obligāti skaistāku, gudrāku un bagātāku (t.i., Andri Šķēli), bet noteikti - citu. Un šis cits es mēdz klausīties tādas grupas kā Fairport Convention. Iespējams, arī vakardienas es tādas būtu varējis klausīties, bet šodienas es ne tikai varētu, bet patiešām klausās. Vai tā būtu tiekšanās pēc iekšējās harmonijas, apspiestas bērnības fobijas vai kas cits, par šo jautājumu lai spriež (vai labāk - nespriež) gudrāki, skaistāki un bagātāki vīri kā es.
2013-01-31 01:01:00
music, 1968

Hums of the Lovin` Spoonful

8.0
"Pilna karote mīlestības" varētu būtu šīs grupas latviskais nosaukums. Džona Sebastiana grupa "Lovin` Spoonful" pilnīgi noteikti labāk ir zināma ar saviem dažiem ļoti veiksmīgajiem singliem un mazāk - par pilna laika studijas ripuļiem, taču patiesībā viņi ir ievērības cienīgi arī kā albumu grupa, galvenokārt pateicoties savai trešajai platei - proti, šai.
2013-01-30 08:49:10
music, 1966

666

8.0
Lai tevi nemaldina šī albuma nosaukums - ar nelabā kulta pielūgšanu šim ierakstam ir visai maz kopīga, bet ar Apokalipsi gan. Patiesībā nesaprotu, kā šis ieraksts vispār varēja rasties - pretrunas starp Vangeļa vīziju un Ruso vīziju par grupas tālāko nākotni kļuva arvien skaudrākas, un šajā konkrētajā albumā Vangelis pilnīgi noteikti ir dominējošais spēks, ne velti virkne tā skaņdarbu vispār ir instrumentāli.
2013-01-28 02:21:03
music, 1972

It`s Five O`Clock

7.0
Savā otrajā (no trim) studijas albumā "Afrodītes bērns" vienlaikus turpina tās pašas tradīcijas, ko aizsāka ar "End of the World" - atdarina dažādus tobrīd aktuālus mūzikas stilus. Tā kā sešdesmit devītajā gadā psihodēlija vairs nebija modē un atgriezās tradicionālākas rokenrola vērtības, tieši šajā virzienā iet arī Vangelis, Ruso un kompānija.
2013-01-25 07:27:45
music, 1969

End of the World

7.0
"Afrodītes bērns" ir vienīgā rokgrupa no Grieķijas, kas ieguva jebkādu popularitāti ārpus savas dzimtenes un par kuru būtu vērts vismaz būt dzirdējušam cilvēkam, kas sevi dēvē par modernās mūzikas pazinēju. Šajā grupā piedalījās divi mūziķi, kuri savā vēlākajā karjerā guva lielākus panākumus nekā "Aphrodite`s Child" rindās, taču ļoti atšķirīgos muzikālajos lauciņos: Vangelis un Demī Ruso. Jā, bija laiks, kad Vangelis spēlēja rokmūziku, nevis rakstīja skaņu celiņus filmām, un bija laiks, kad Demī Ruso bija puslīdz respektabls vokālists, nevis banāls siržu lauzējs San Remo festivālā un viduvējas popmūzikas izpildītājs.
2013-01-23 00:00:00
music, 1968

National Health

8.0
Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?
2013-01-21 02:01:13
music, 1977

Jane Birkin/Serge Gainsbourg

8.0
Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?
2013-01-17 01:41:20
music, 1969

Renaissance of the Celtic Harp

8.5
Alans Stivells jeb īstajā vārdā Alans Koševlū ir droši vien lielākā autoritāte mūsdienu pasaulē attiecībā uz tādi instrumentu kā ķeltu arfa. Jā - es vairāku dienu garumā klausos arfas ierakstus! Un kā gan citādi varētu būt - pēc hardcore pankiem Bad Religion pāreja uz klasiskās un tautas mūzikas sajaukumu, ko atspoguļo "Ķeltu arfas renesance" ir tikai dabiska.
2013-01-17 07:00:20
music, 1971

How Could Hell Be Any Worse?

8.0
Brīdī, kad mani bija pārāk nomācis depresīvais Toms Veitss un gribējās kaut ko enerģiskāku, izvēle krita par labu pirmajam amerikāņu ietekmīgo hardcore panku "Bad Religion" albumam. Tikai pēc tā "iegādes" atklāju, ka pa lielam no vilka bēgot, biju iekritis lāča ķetnās.
2013-01-11 12:47:25
music, 1982

Blue Valentine

8.0
Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.
2013-01-08 11:31:26
music, 1978

Lodger

7.0
Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.
2013-01-07 05:43:01
music, 1979

Моя циганиада

5.0
Tā noteikti nebija gudra doma no Gogol Bordello puses, ierakstīt albumu krievu valodā (vai vismaz - dominējoši krievu valodā). Nenoliedzami grupas globālo panākumu viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir Eugene Hutz uzspēlēti slāviskais akcents un russian-English dziesmu teksti, bet te pēkšņi viņš dzied skaidrā un normālā krievu valodā. Cik saprotu, doma šī albuma ierakstīšanai bijusi tāda, ka bijušajā padomijā Gogol Bordello tiekot uztverti kā klauni un tagad viņi grib pierādīt, ka viņi ir kas vairāk par jokaina akcenta īpašniekiem. Taču šādā gadījumā viņi riskē nonākt vienā teritorijā (jo muzikālais stils tomēr ir gana līdzīgs) ar "Leningrad", un es šaubos, ka Šnurs viņus savā lauciņā laidīs iekšā.
2012-12-31 02:00:18
music, 2011

New Skin For Old Ceremony

8.0
Nez, vai tā senā ceremonija, kurai Leonards Koens meklē jaunu ādu, ir apgraizīšana? Vai arī alternatīvi - varbūt viņš plāno upurēt kādu skinhedu (kā nekā upurēšana arī ir gana sena ceremonija)? Muzikāli gan Koens nekādā jaunā ādā neietērpjas, sekojot tai pašai muzikālajai formulai, ar kuru viņš sāka savas gaitas popmūzikā.
2012-12-13 07:20:06
music, 1974

Songs of Love and Hate

7.0
Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.
2012-11-30 02:24:58
music, 1971

¡Dos!

7.5
Turpinot savu ne pārāk saistīto ierakstu triloģiju, Green Day (kā vismaz uzskata viņi paši) no pop panka pievēršas garāžrokam. Lieki teikt, ka Green Day izpildījumā jebkas izklausās pēc Green Day - viņi spētu arī Van Der Graaf Generator transformēt par kārtējo "Basket Case" variāciju.
2012-11-29 07:20:56
music, 2012

Baker Gurvitz Army

7.0
Kas ir Džindžers Beikers, to domājams, nevienam nevajag skaidrot. Ja tomēr vajag, tad te būtu viens vārds: Cream. Ja tas tev neko neizsaka, tad noklausies Toad. Ja joprojām tu neko nesaproti, tad žēl :) Īsā atbilde ir: Džindžers Beikers pamatoti tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem, ja ne pašu izcilāko rokmūzikas bundzinieku.
2012-11-26 11:39:39
music, 1974

¡Uno!

7.0
Nezinu, vai esmu sasniedzis tos gadus, lai varētu dēvēt "Green Day" par manu jaunības dienu grupu, taču vismaz kaut kādā mērā tā ir tiesa, jo tajos laikos, kad mana tolaik iecienītākā televīzija - RBS TV - bez mitas dreijāja "Basket Case" videoklipu, es biju patiešām jauns, proti, gāju kādā piektajā-sestajā klasē. Un tagad es esmu nopietns bārdains onkulis, kurš nereliģisku apsvērumu dēļ jau devīto gadu dzīvo bez televīzijas klātbūtnes.
2012-11-16 07:20:03
music, 2012

Kurbads

8.0
Es neesmu metālists. Es gan sevi pieskaitu tā sauktajai "vecajai" datoriķu paaudzei, nevis hipsterīgajiem jaunajiem Ruby programmētājiem, kas staigā šaurās ūzās, nēsā ironiskus t-kreklus un uzskata raga brilles par savas identitātes sastāvdaļu. Un tomēr - manās austiņās nekad neskan ne Cannibal Corpse, ne Sepultura.
2012-11-09 07:35:29
music, 2010

Tempest

7.5
Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.
2012-10-25 09:11:57
music, 2012

Live at Jūras vārti in Ventspils

8.0
Sparks ir viena no nedaudzajām grupām, kuru koncertu plāniem es pastiprināti sekoju. Šis koncerts nebija tas gadījums, kad LV ziņu portālā ieraugu "Rīgā uzstāsies YYY" un padomāju - ok, varētu aiziet, bet par koncertu uzzināju pašas grupas mājas lapā. Tas liecina - esmu fans vai vismaz uz to pusi. Protams, piektdienas vakarā vienam stumties uz Ventspili un naktī atpakaļ, dižu prieku nesagādā, bet neesmu jau arī tāds "fans", kurš tālāk par Kalnciema kvartālu nejaudās aizdoties. Turpceļam piepildīju mašīnu ar pasažieriem, kas pieteicās caur paker.lv (vienas dienas laikā pieteicās četras kompānijas, kas liek domāt, ka šis saits ir visai populārs jauniešu aprindās). Atceļu gan mēroju viens.
2012-10-06 08:38:01
music, 2012

Come of Age

6.0
Atceļā no "Sparks" koncerta Ventspilī automašīnas salonu pieskandināja "The Vaccines" otrais studijas ripulis. Ar šo plati grupa, kura vēl tikai pirms gada debitēja ar taisnojošos ierakstu "What Did You Expect from the Vaccines?" apliecina, ka nule tā ir pieaugusi un kļuvusi nopietnāka. Vai vismaz pati tā domā.
2012-10-06 07:19:50
music, 2012

The 2nd Law

7.5
2012-10-04 12:54:49
music, 2012

Live at Narodowy Stadion in Warsaw

9.0
Nekad neesmu slēpis, ka grupa Coldplay man nepatīk. Ne tādā nozīmē, ka man tā riebtos un es to uzskatītu par pretīgu un atbaidošu, bet mani tās daiļrade neuzrunā un vienmēr esmu uzskatījis šo ansambli par garlaicīgu. Varbūt ne gluži tik garlaicīgu kā Keane, bet apmēram vienā plauktā liekamu ar U2 (vēl vienu no tām grupām, kas man visai labi uzdzen miegu). Līdz ar to skaidrs, ka uz šīs grupas koncertu Varšavā es biju galvenokārt tāpēc, ka Liene ir šī ansambļa cienītāja. Mana attieksme pirms koncerta būtu aptuveni raksturojama sekojoši: tā kā es neko no tā negaidu un grupa man nepatīk, koncerts droši vien būs ok. Proti - ja neko daudz negaidi, visticamākais - būs vismaz drusku labāk par cerēto.
2012-09-20 23:19:02
music, 2012

Koncerts Kalciema kvartālā

7.0
Reku šeku - trešajā piegājienā arī Liene Sound Poets ieraudzīja, un bija sajūsmā. Ko principā varēja arī gaidīt.
2012-08-24 11:24:45
music, 2012

Iron Maiden

8.0
Skaidrojums - es neplānoju turpmāk vienmēr albumu recenzijas rakstīt tādā veidā, kā redzams zemāk. Šis ir tikai un vienīgi eksperiments.
2012-08-21 15:40:12
music, 1980

Sound Poetry

8.0
Reizēm es mēdzu dzīvot mucā, kā rezultātā palaižu garām aktualitātes. Tā tikai pirms pāris nedēļām es pirmo reizi noskatījos skandalozo video, kas kļuva par iemeslu Pussy Riot notiesāšanai, tikai nesen uzzināju, kas tas tāds - Vilis Lācītis - un arī grupa "The Sound Poets" līdz šī gada Positivus festivālam man bija tukša skaņa. Vai vismaz - gandrīz tukša, es zināju, ka grupa agrāk dēvējās par Smaragda pilsētas burvjiem un ka tajā spēlē viena Lienes kolēģa brālis, kurš plašākām masām ir pazīstams ar to, ka viņš nav Prāta vētras dalībnieks (kā man patīk šādas teikumu konstrukcijas!). Taču pēc kā viņi izklausās - es tiešām nezināju. Un tad es Salacgrīvā "skaņas dzejniekus" (vai "normālos dzejniekus", atkarībā no tā, kā interpretē) izvēlējos pār Demjenu Raisu un vēlāk savu izvēli atzinu par labu esam. Nākamo reizi mums bija paredzēts viņus redzēt kā iesildītājus Prāta vētras Valmieras koncertā, taču šosejas remontdarbu dēļ ieradāmies par vēlu, Poeti bija jau beiguši spēlēt un kompensācijai iegādājāmies abus pieejamos viņu diskus - šo albumu un EP ar jaunākajiem singliem.
2012-08-20 08:46:22
music, 2008

Koncerts Kalnciema ielā

7.0
Ievērojot to, ka dzīvojam teju turpat blakus, teorētiski koncertus Kalnciema ielā varētu apmeklēt kaut ik nedēļas, taču reāli sanāk tur iegriezties visai pareti. "Gaujarta" koncertam bija lemts būt par vienu no šīm retajām reizēm. Sanāca gan, ka devos turp vienatnē, jo Liene bija tikai nupat atgriezusies no Valmieras, kur viņa mācās braukt ar motociklu, un jutās pārāk miegaina, lai izturētu pāris stundas nebūt ne enerģiskākās mūzikas pasaulē.
2012-08-17 08:28:05
music, 2012

Koncerts Valmierā, Pauku priedēs

8.5
Vai es esmu "Prāta vētras" fans? Droši vien - neesmu gan. Vienlaikus man nākas atzīt - nav gluži tā, ka tā pilnīgas nejaušības rezultātā jau visai daudzus gadus ir neapšaubāmi populārākā pašmāju grupa. Protams, zinātājs teiks, ka vienlaikus viņi nav labākā grupa - jo "Skyforger", "Iļģi", "Pienvedēja piedzīvojumi", "Instrumenti" vai "Z-Scars" ir pārāki itin visā. Tomēr kvalitāti izmērīt ir pagrūti, kamēr cilvēku skaitu, kas apmeklē vienas vai otras grupas koncertus, daudz vieglāk. Tīri statusa ziņā PV ir līdzīgi kā bītli sešdesmitajos Lielbritānijā, protams, samazinātā mērogā un kvalitātē. Līdz ar to uz Prāta vētras koncertu es personīgi devos nevis tālab, ka esmu cienītājs, bet tālab, ka man patīk būt lietas kursā. Kāpēc tieši Valmierā? Tāpēc ka koncerts piektdienas vakarā paredz vēl divas brīvdienas, ar iespēju doties drusku tālākā izbraucienā nekā uz "Spici".
2012-08-12 23:02:47
music, 2012

Āboli pavasarī

5.0
Turpinot savu ekskursiju sviestroka pasaulē, esmu nokļuvis pie sūdiem. Nē, nopietni, ir tāda grupa "Sūdi", kura šogad pat uzstājās Positivus un to redzējošie apgalvo - labi uzstājās. Es gan jāatzīst, ka izvēlējos daudz mazāk alternatīvos Sound Poets, līdz ar to mana pazīšanās ar sūdiem pa īstam notiek tieši tagad.
2012-08-10 13:47:17
music, 2010

The Long Way to Hantymansyisk

7.0
Visa informācija, ko jebkur var atrast par grupu Zupski Rubin, ir neuzticama. Grupas vēsture ir vieni vienīgi meli. Tās dalībnieki - aizdomīgi tipāži, kuri slēpjas zem mainīgiem segvārdiem, un es nebrīnītos, ka reizēm viņi paši vairs neatceras, kurš no viņiem savulaik dēvējās konkrētā vārdā. Protams, iespējams, ka šis ieraksts patiešām ir tapis pagājušās tūkstošgades beigās un ir uzskatāms par labāko Zupski Rubin albumu, bet tikpat labi es spētu pieņemt versiju, ka tas tapis kaut kad šī gada sākumā. Un vispār - kā lai cilvēks no malas zina, cik šai grupai ir bijis albumu, ja ir nopietns pamats pieņemt, ka šāda albuma vidējā tirāža varētu būt bijusi saskaitāma nedaudzu roku pirkstiem?
2012-08-10 09:10:01
music, 1999

Ciršļa skaistākās dziesmas dzied Šmidzis K. Vāverts

7.0
Pretēji daudzviet dzirdētajam, cirslis nav pasaulē izmēros mazākais zīdītājs, šāds gods pienākas tauriņsikspārnim. Tiesa, masas ziņā pundurcirslis ir rekordists, turklāt Eiropas Savienībā cirslis nenoliedzami ir vismazākais no sastopamajiem zīdītājiem, kamēr tauriņsikspārņi mājo pavisam citos kontinentos.
2012-08-07 15:41:40
music, 2012

Koncerts Depo

0
2012-08-02 06:57:18
music, 2012

The Holy Bible

8.5
Lai nu ko grupai "Manic Street Preachers" nevar pārmest, tad tas būtu ambīciju trūkums. Vai citādi grupa ņemtu un nosauktu savu studijas ierakstu par Bībeli? Turklāt šādam nosaukumam ir arī ilgtermiņa jēga - ja tu koncertā vari teikt, ka tūlīt spēlēsi dziesmu no "The Holy Bible", tas taču izklausās daudz nopietnāk, nekā ja šī dziesma ir no albuma ar nosaukumu "III"?
2012-08-01 10:24:45
music, 1994

In Light

6.0
Es būtu ļoti pārsteigts, ja izrādītos, ka šajā nedēļas nogalē kaut viens cilvēks brauktu uz Positivus ar galveno mērķi - redzēt uzstājamies dzīvajā grupu "Givers". Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka festivālā ir šāda kalibra grupas no ASV - proti, no tik tālām ārzemēm parasti brauc kāds, kam ir vismaz minimāla atpazīstamība, kas uz Givers laikam īsti neattiecas. Taču viņi jau laikam visu vasaru tūrē pa Eiropu, līdz ar to nav pārsteidzoša viņu iegriešanās arī Salacgrīvā.
2012-07-19 09:19:13
music, 2011

What Did You Expect from the Vaccines?

7.5
"Vakcīnas" šī gada Positivus festivālā pildīs "jaunās un aktuālās" rokgrupas funkcijas, jo visai droši var apgalvot, ka neviens cits šī festivāla dalībnieks vienlaikus neatbildīs abiem diviem šiem kritērijiem - galvenokārt tāpēc, ka vispār rokgrupu tur būs maz. Un kas gan labāk varētu pildīt šo lomu, ja ne grupa, kas patlaban patiešām ir aktuāla - tās debijas albums britu topā pagājušogad aizsniedzās līdz 4.vietai un arī vairāki šī albuma singli bija visnotaļ veiksmīgi.
2012-07-18 08:37:10
music, 2011

Loveblood

8.0
King Charles ir viens no tiem mūziķiem, kurus Positivus noteikti gribēšu redzēt, kaut vai tāpēc, ka pagājušogad mēs festivālā nebijām, tā vietā dodoties pārgājienā pa Naissar salu Igaunijā.
2012-07-18 06:14:47
music, 2012

Strangeland

5.5
Šī gada "Positivus" festivālam tuvojoties, arvien biežāk manās austiņās dzirdami tur gaidāmi izpildītāji, arī "Keane". Jau iepriekš esmu sevi pasludinājis par visai skeptiski noskaņotu pret šīs grupas daiļradi, un jāatzīst, ka tās ceturtais studijas ripulis nebūs tas, kas mani pārliecinās par to, ka šis Austrumsaseksas kvartets būtu radīts man.
2012-07-12 07:42:57
music, 2012

Zobena dziesma

8.0
Ziemeļvalstu apceļošanas braucienā šis bija viens no biežāk skanējušajiem ierakstiem. Protams, tu varētu teikt, ka nav pareizākais veids, kā iepazīt Skyforger, klausoties viņu vienīgo tīrās folkmūzikas ierakstu, kurā nav ne miņas no pagānu metāla elementiem. Bet vai man būtu tik svarīgi izdabāt tev? Turklāt normālos apstākļos folkmūzika man ir aptuveni tikpat sveša kā pagānu metāls.
2012-07-09 06:50:04
music, 2003

That`s Why God Made the Radio

5.0
Nez, cik maldinoši ir par "Pludmales puišiem" saukties ansamblim, kura dalībnieku vecums ir starp 63 un 71 gadu? Ja kas - daudz laimes "zēnam" Braienam Vilsonam vakardienas septiņdesmitajā dzimšanas dienā! Turklāt, ja ievēro, ka no visiem Beach Boys tikai Deniss Vilsons bija īsts pludmaļu un sērfošanas cienītājs, bet nu ir jau teju 30 gadi pagājuši kopš Denisa nāves. Un cik gadi ir pagājuši kopš Beach Boys ierakstīja kādu patiešām labu albumu? Līdz ar to nav brīnumaini, ka grupas jaunākais studijas veikums, kas formāli ierakstīts par godu grupas piecdesmitajai jubilejai, tika sagaidīts ar savu devu skepses. Un šī būs tā situācija, kad piesardzība būs pamatota - visbiežāk šajā ierakstā Beach Boys izklausās pēc paši savas tribute grupas, turklāt visai labi var just, ka teju viss šajā ierakstā dzirdamais ir studijas mūziķu darbs. Dažas dziesmas gan spēj atsaukt agrāko dienu valdzinājumus - piem., "Isn`t It Me", vai "Summer`s Gone" (starp kuras autoriem gan ir atrodamais biedējošais vārds - Jon Bon Jovi). Kopumā laikam mana pamata sajūta par šo ierakstu ir tāda, ka Beach Boys izklausās autentiskāk tajos brīžos, kad viņi neuzdodas par zēniem, bet dzied par vasarām, kas aizgājušas, jo... šādās situācijās es viņiem spēju ticēt, ka tā ir patiesība. Līdz ar to šī ieraksta patiešām spēcīgā daļa ir trīs dziesmas tā beigās, jo spēcīgākais instruments Beach Boys arsenālā šobrīd ir skumja un brīžiem traģiska nostaļģija. Jo tik daudz ūdeņu ir aiztecējis kopš tiem laikiem, kad Braiens Vilsons un kompānija varēja dziedāt: "Wouldn`t it be nice if we were older, so we wouldn`t have to wait so long?".
2012-06-21 09:10:45
music, 2012

Invalīdu tramvajs

6.0
Šis ieraksts tapa vēl pirms NSRD kļuva komerciāli un pielāgojās plašajām publikas masām. Tajā lieki meklēt hitus, kurus caurām dienām drillē Radio Skonto winamp pleiliste. Te grupa ir dzirdama savā sākotnējā nepieradinātajā formā.
2012-06-05 18:04:06
music, 1983

Hopes and Fears

6.5
Skaidrs, ka īsti veči "Keane" neklausās. Īsti veči dzer šņabi no graņonkām uz sliedēm "The Jesus Lizard" muzikālajā pavadījumā, un ļauj par pupsiku no Keane fanot savām vecenēm. Es pat neesmu drošs, cik lielā mērā es piekrītu pirmajos teikumos rakstītajam - man vienmēr "Keane" ir šķituši pārāk bezpersoniski saldi, lai es spētu ar šo grupu jebkādi identificēties. Līdzīgi kā tas ansamblis, kuru viņi atdarina - "Coldplay". Taču likteņi ironija ir sarūpējis to, ka šogad es klātienē redzēšu abas šīs grupas. Uz Coldplay koncertu Polijā brauksim rudenī (Liene ir fane, un es šoreiz piekāpšos, par spīti manai visai vēsajai attieksmei pret šo grupu. Varbūt kādreiz nākotnē to varēšu iemainīt pret došanos uz Tom Waits vai ko līdzīgu), savukārt "Keane" būs galvenās zvaigznes šī gada Positivus festivālā. Un būtu tikai loģiski, ja pirms festivāla es kādu drusku laika veltītu tajā pārstāvēto grupu daiļrades iepazīšanai, tajā vietā lai vienkārši paziņotu: "Viņi visi ir pidari!"
2012-05-17 14:53:36
music, 2004

The Ultimate Sin

6.5
1986.gadu bieži dēvē par sliktāko gadu rokmūzikas vēsturē attiecībā uz to, ko šajā gadā klajā laida dažādi vairāk vai mazāk respektabli rokmūzikas veterāni, kuriem visai grūti nācās pierādīt, ka viņi joprojām spēja būt aktuāli MTV ērā. Ozijs, kurš par īstu MTV darboni kļuva teju 15 gadus vēlāk, arī astoņdesmitajos gados noteikti bija popsīgāks kā savās jaunības dienās, bet viņš savā darbībā nekļuva sevišķi sliktāks, kā to no viņa varētu gaidīt. Protams, nav tā, ka šajā ierakstā būtu kaut viena dziesma, kura savā spēka varētu sacensties ar Black Sabbath spožākajiem veikumiem, taču Ozijs jau arī BS nebija nekāds īsts līderis, un tālab nav brīnums, ka šeit nav atrodami skaņdarbi, kurus viņš būtu sarakstījis vienatnē - čalis nekad neizcēlās ar izcilu radošumu. Un nezinu, kurš no grupas dalībniekiem bija atbildīgs par dziesmu tekstiem, bet - visu cieņu par banāluma pērlēm, kuras šajā ierakstā plūst aumaļām. Mana iecienītākā kompozīcija šajā aspektā ir "Killer of Giants", kur īstam pravietim atbilstoši Ozijs dzied:
2012-05-17 00:25:41
music, 1986

The Aerosol Grey Machine

8.0
Lai arī progresīvais roks ir viena no inteliģentākajām rokmūzikas formām, diez vai tam par labu reklāmu var kalpot apstāklis, ka vienas no šī stila nozīmīgākajām grupām nosaukumā divas pareizrakstības kļūdas - grupas nosaukumā minēto ģeneratoru radīja amerikāņu fiziķis Robert J. Van de Graaff, bet VdGG šādi sevi nosauca tālab, ka pareizi fiziķa vārdu pierakstīt vienkārši nemācēja.
2012-04-17 11:01:02
music, 1969

John Lennon/Plastic Ono Band

9.0
Ja neskaita vairākus ne sevišķi baudāmus (vairumam potenciālo klausītāju) eksperimentālos ierakstus, "Plastic Ono Band" ir uzskatāms par Džona Lenona solo karjeras debiju. Un šis būs tas gadījums, kad jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka varbūt "bītlu" izjukšana nebija nemaz tik traģisks notikums - ap septiņdesmito gadu visi šīs izcilās ex-grupas dalībnieki pamanījās ierakstīt kaut ko patiešām iespaidīgu. Protams, ignorējot Ringo, bet kurš gan varētu iedomāties viņu neignorēt? Harisonam bija "All Things Must Pass", Makartnija pirmie solo veikumu - "McCartney" un "Ram" arī nav peļami, bet Džons... "Plastic Ono Band" varētu būt viņa karjeras dusmīgākais ieraksts, kurā Džons pievēršas visiem tiem jautājumiem, kas viņam bija tolaik tik ļoti aktuāli: gan paša salauztajai ģimenes dzīvei (sākot ierakstu ar "Mother" un noslēdzot ar "My Mummy`s Dead", gan izpratnei par to, kas viņam šajā pasaulē bija svarīgs iekš "God", kur Lenons atzīst, ka viņš netic ne Jēzum, ne bītliem (pieliekot punktu diskusijai par to, kurš no šiem diviem fenomeniem bija lielāks), šī pati tēma izvērsta arī super agresīvajā "I Found Out". Protesta balāžu stilā ieturētajā "Working Class Hero" Džons sasniedz savas skaudrības virsotni, paziņojot:
2012-04-04 09:27:42
music, 1970

Back to the Egg

6.0
Makartnija grupas "The Wings" pēdējais albums droši vien nav viens no tiem (nedaudzajiem) viņa pēcbītlu karjeras ierakstiem, kas varētu sevišķi kādu interesēt. Lai arī tā nosaukums liek domāt, ka Makka ar to atgriežas pie saviem pirmsākumiem, saturiski nekas par to neliecina. Šis ir tipisks septiņdesmito gadu beigu albums, kurā ir atrodami Makkas un kompānijas mēģinājumi pārbaudīt savus spēkus visos tolaik populārajos mūzikas stilos, cenšoties apliecināt, ka viņi joprojām ir jauni un hipsterīgi. Protams, ar piebildi, ka viss šeit dzirdamais ir caurausts ar tipisku Makartnijismu, te ir dzirdami mēģinājumi rast savu vietu līdzās pankiem, diskotājiem un jaunā viļņa pārstāvjiem, pa reizei izpildot arī kaut ko absolūti retro stilam piederīgu. Kaut kādā mērā šis ir saucams par konceptalbumu, taču koncepts ir tik neoriģināls, ka par to bonusa punkti nepienākas - albums ir veidots (vismaz daļēji) kā radio stacijas pārraide (kas varētu būt attaisnojums spēlētās mūzikas stilu daudzveidībai, ja vien nebūtu tā, ka teju jebkura šī ieraksta dziesma izklausās pēc tipiska Radio Skonto repertuārā ietilpstoša "labuma") - šādu piegājienu The Who īstenoja vēl 15 gadus pirms Wings, kas laikam nav īsti liels grupas vitalitātes apliecinājums.
2012-03-30 09:30:40
music, 1979

Selling England by the Pound

9.0
Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien ne mazāk kā 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.
2012-03-26 16:32:57
music, 1973

Wednesday Morning, 3 A.M.

6.5
Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi:
2012-02-23 17:00:51
music, 1964

Old Ideas

8.5
Izliekoties, ka astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi būtu bijis vienkāršs pārpratums, Leonards Koens 77 gadu vecumā ierakstījis vienu no savas ilgās muzikālās karjeras skaistākajiem ierakstiem, tādu, kas liekams vienā plauktiņā ar "Songs of Leonard Cohen" un "Songs from a room". Tas gan nav nekas tik ļoti pārsteidzošs, jo arī iepriekšējais viņa albums - "Dear Heather" - bija ļoti veiksmīgs. Vienlaikus ir visai īpatnēji, ka šādā visai cienījamā vecumā Koenam beidzot izdevies iekarot popularitāti ASV, kur "Old Ideas" Billboard albumu topā debitēja trešajā vietā, kamēr viņa iepriekšējie ieraksti pat piecdesmitniekā nekad nebija tikuši. Tiesa, arī Toma Veitsa svaigākais albums Amerikā sasniedza iepriekš šim mūziķim nepierastas popularitātes virsotnes. Tā vien šķiet, ka vismaz kaut kāda Amerikas sabiedrības daļa ir nogurusi no jaunajiem un stilīgajiem un vēlas izbaudīt kaut ko pārbaudītu un skaistu.
2012-02-16 09:00:21
music, 2012

Kisses on the Bottom

6.5
Ir skaisti, ka cilvēks, kas sasniedzis to vecumu, kurā tagad ir sers Pols Makartnijs, savā dzīvē ir nonācis pie harmonijas. Droši vien apskaidrība būtu pārāk spēcīgs vārds, taču nenoliedzami pēdējos gados Pols dara vien to, kas viņam pašam sagādā prieku - materiālajiem jautājumiem viņam nevajadzētu būt sevišķi svarīgiem, un viņš var spēlēt un dziedāt to, kas viņam pašam attiecīgajā brīdī ir uz sirds, nedomājot par ierakstu tirāžu un mārketingu.
2012-02-14 08:42:36
music, 2012

Gangs

7.5
Ziemeļīru kvarteta ASIWYFA uzstāšanās droši vien man radīja visspilgtākās emocijas no 2010.gada "Positivus" festivālā pieredzētā, un arī viņu debijas plate, kas saucās tāpat kā grupa, mūsu automašīnā tika dreijāta ilgi jo ilgi. Grupas otrais studijas veikums, protams, ir daudz sarežģītāks uzdevums, jo otrais albums parasti ir problēma teju jebkuram izpildītājam - no tevis gaida vairāk kā iepriekš, un tu nevienu nevarēsi pārsteigt ar to, ar ko esi jau iepriekš pārsteidzis.
2012-02-12 23:11:06
music, 2011

Hosianna Mantra

7.0
"Popol Vuh" pat visai īpatnējā mūzikas stila krautrock ietvaros ir viena no dīvainākajām grupām. Dažu gadu laikā no elektroniskās mūzikas un ambient pionieriem viņi pārtapa par pilnīgi akustisku kolektīvu, kurā līdzās liegai klavierspēlei dzirdama korejiešu dziedātāja Djong Yun (dziedoša vāciski!). Rokmūzikas klātbūtnes šajā ierakstā nav gandrīz nemaz, drīzāk es to sauktu par moderno klasisko mūziku ar šādiem tādiem avangarda elementiem, tā ir mūzika, kuras mērķis varētu būt konkurēt ar, piemēram, Pēteri Plakidi, nevis ar "Līviem", pēc pašmāju analoģijām. Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka šajā ierakstā dzirdamā mūzika ir patīkami klausāma, man tā šķiet visai garlaicīga un nesaistoša - neesmu es ambient cienītājs, un tie sonic landscapes, kurus uzbur Florians Fricke un viņa grupa, mani atstāj gluži vēsu - tā ir tāda mūzika, ko es varu iedomāties skanam tējas namiņā, bet ne tāda mūzika, ko es pats brīvprātīgi gribētu klausīties, cik ļoti influential tā lai arī nebūtu. Gadiem ilgi es nespēju atšķirt (nosaukuma dēļ) šo grupu no "Pere Ubu", bet jāatzīst, ka muzikāli droši vien ir grūti iedomāties divus atšķirīgākus kolektīvus, un diez vai tu varētu sajaukt baisā nebalsī kviecošo "Pere Ubu" vokālistu ar Djong Yun dievīgi iemidzinošo balsi. Vienlaikus es droši vien labprātāk izvēlēšos kviecošo veci. Lai gan, protams, man patīk šī ieraksta koncepts - rietumu un austrumu reliģiju garīgā laulība (caur Fricke vienlaicīgo pievēršanos kristietībai un hinduismam). Domājams, ka es turpināšu vairāk godāt "Amon Duul II" vai "Can" un mazāk - šo kolektīvu.
2012-02-10 16:41:03
music, 1972

Per Un Amico

8.5
Itālija populārās mūzikas lauciņā droši vien vislabāk ir zināma ar dažādiem glīšiem puisiešiem, kas dzied salkanas balādes par mīlestību. Vai arī ar itāļu disko, kas teju ikvienai pusmūža sievietei bijušajā padomijā asociējas ar laikiem, kad zāle garšoja labāk. Taču līdzās dažādiem Toto Cutugno stila tipāžiem Itālija var lepoties ar to, ka šajā zemē ir tapis gana daudz augstākās raudzes progroka, un "Premiata Fornerica Marconi" ir droši vien pasaulē vislabāk zināmā šī stila itāļu grupa. Protams, nav tā, ka šī kolektīva daiļrade ir labi pazīstama ikvienai Jonas Brothers cienītājai, bet PFM bija pirmā itāļu grupa, kurai vispār izdevās iekļūt, gan britu, gan amerikāņu mūzikas topos (ne tajās augstākajās vietās gan).
2012-02-03 09:02:11
music, 1972

New Picnic Time

5.0
Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!
2012-01-23 16:01:54
music, 1979

Heartattack and Vine

7.0
Šis ir pēdējais Toma Veitsa albums, kas tapa pirms viņa iepazīšanās ar Ketlīnu Brennanu - savu vēlāko sievu, būtni, kas palīdzēja Tomam atbrīvoties no problēmām ar alko un kamēr citi rokmūziķi ar stāžu astoņdesmitajos gados grima arvien dziļāk popmūzikas kloākā, Toms savā karjerā gāja no vienas virsotnes uz otru. Klausoties "Heartattack and Vine", jāatzīst, ka kaut kādā mērā Veitss arī pats jau bija nostājies uz tā ceļa, kurā viņš pa īstam nostabilizējās ar "Swordfishtrombones" un "Rain Dogs" - traka no elles izbēguša dziesminieka ādā, tomēr šajā ierakstā Veitsa balss vēl visai bieži izklausās pēc normāla veca melna blūzmeņa. Neiztiek Veitss arī bez sev tik raksturīgajām balādēm, no kurām neviena nav sevišķi izcila, bet vienlaikus pārmetumus tur aŗī nav par ko izteikt. Vienīgā šī albuma dziesma, kuru tev teorētiski varētu būt sanācis dzirdēt, ir "Jersey Girl", kuru izpildīja arī Brūss Springstīns (patiesībā arī Veitsa versijā šī dziesma ir visai līdzīgā noskaņā, kādā es to varētu iedomāties Springstīna izpildījumā - liela, episka, bet vienlaikus apcerīga). Šajā ierakstā Veitss diezgan bieži izklausās tā, it kā viņš nupat būtu izrāvis kādu pudeli viskija, un droši vien tā arī ir - un es pat nezinu, vai tas viņa gadījumā ir slikti. Vienīgi, kas man ne pārmērīgi patīk, ir tas, ka pa lielam šis ieraksts man rada sajūtu - ir forši, bet ne vairāk. Un tas man Veitsa gadījumā nav īsti pietiekami. Vienīgā dziesma, kura patiešām izceļas uz pārējo fona, ir ierakstu ievadošā tituldziesma, kurā Veitss atklāj klausītājiem noslēpumu: "don`t you know there`s no Devil, there`s just God when hes` drunk." Bet citādi - could be better.
2012-01-20 14:33:29
music, 1980

Dub Housing

7.0
Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.
2012-01-18 08:56:13
music, 1978

The Modern Dance

8.5
Man neizprotamu iemeslu dēļ Pere Ubu tāpat kā virkne citu ļoti ietekmīgu pankroka un postpanka grupu Latvijā nekādi nevar lepoties ar adekvātu atpazīstamību. Protams, var atzīt, ka grupa nekad nav varējusi lepoties ar sevišķiem komerciāliem panākumiem un 35 pastāvēšanas gadu laikā tai ir bijuši tikai divi singli, kas tikuši pie jebkādiem panākumiem ASV vai Lielbritānijas čārtos, taču vienlaikus šis ansamblis pasaulē ir visai labi respektēts, un it īpaši - sava debijas albuma "The Modern Dance" dēļ.
2012-01-12 09:26:57
music, 1978

Five Leaves Left

7.0
Kurš gan varētu būt šodienas rokmūzikā aktuālāks ieraksts par Nika Dreika debijas albumu? Kā nekā tas ir praktiski nupat parādījies ierakstu veikalu plauktos - vēl ne pilni 43 gadi nav pagājuši kopš tā izdošanas. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka 2012.gadu sāku šī priekšlaicīgi mūžībā aizgājušā britu dziesminieka pavadījumā.
2012-01-06 16:51:32
music, 1969

This Beautiful Life

6.0
Pirms teju desmit gadiem (kad šis mūzikas stils bija relatīvā plaukumā) mani swing-revival bija pamatīgi aizrāvis, un arī "Big Bad Voodoo Daddy" manā maģīti tolaik bija dzirdami gana bieži. Taču laiks gāja un vereklis aizvēra manā priekšā verotni un svinga pasauli, kā rezultātā vairākus gadus neesmu dzirdējis droši vien pat ne vienu vienīgu "Squirrel Nut Zippers" dziesmu, nemaz nerunājot par mazāk populāriem šī stila kolektīviem.
2011-12-29 09:36:16
music, 1999

Noel Gallaher`s High Flying Birds

6.5
Kad 2009.gadā brāļi Galaheri pašķīrās un tādējādi pienāca gals vienam no populārākajiem britpopa kolektīviem, tā man bija teju personiska traģēdija. Jā, es zināju, ka Noela un Līama attiecības nebija gluži kā podiņam ar vāciņu, bet vienmēr kaut kā man bija pārliecība, ka viņu publiskās ķildas ir vairāk domātas popularitātes uzkurināšanai un mazāk - reālu nesaskaņu izpausme. Un te pēkšņi - Noels aiziet no "Oasis"! Droši vien līdzīgi jutās bītlu fani 1970.gadā, kad izrādījās, ka Makartnijs un Lenons viens otru tiešām nemīl.
2011-12-23 15:52:01
music, 2011

Ten

6.5
"Pearl Jam" parasti tiek pieskaitīta grunge mūzikai, lai arī patiesībā tai ar "Nirvana" un tai līdzīgajām grupām pa īstam ir kopīgas vien divas lietas:
2011-12-21 08:54:29
music, 1991

War

8.0
Kaut arī kopumā U2 nekādi nav viena no man tuvākajām grupām, tās trešais studijas ripulis "War" allaž ir bijis man gana tuvs, laikam jau tāpēc, ka to ievada droši vien mana iecienītākā šī kolektīva dziesma - "Sunday Bloody Sunday" (kura gan prognozējamā kārtā nav kavers vai turpinājums ne mazāk epohālajai Black Sabbath "Sabbath Bloody Sabbath") - viena no tām U2 himnām, kas nostrādā par visiem simts un kur grupas uzspēlētais grandiozums ir pilnīgi vietā, ar ļoti izjustiem elektriskās vijoles elementiem (jāpiezīmē, ka vijolnieks Stīvs Vikhems pats uzplijās The Edge ar piedāvājumu uzspēlēt vijoli U2 ierakstā, sastopot šamējo autobusa pieturā Dublinā).
2011-12-20 09:19:31
music, 1983

Ogden`s Nut Gone Flake

8.0
Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".
2011-12-16 17:14:53
music, 1968

October

6.5
Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?
2011-12-09 10:34:11
music, 1981

Swordfishtrombones

8.5
1983.gads, kurā man palaimējās piedzimt, rokmūzikas kontekstā nekādi nav saucams par izcilu. Protams, ja ar izcilību tev neasociējas tādi ansambļi kā "Culture Club", "Wham!", "Spandeau Ballet". Apskatoties britu zemē šajā gadā 50 top pārdotākos ierakstus, vienīgi U2 albums "War", Pink Floyd "The Final Cut", Genesis "Genesis" un Police "Synchronicity" kaut kādā mērā šķiet tīkami, bet neviens no šiem albumiem ne tuvu nav manu mīļāko ierakstu sarakstā.
2011-12-05 17:01:37
music, 1983

Alpocalypse

4.0
Man ir teju neiespējami saprast, kā tas nākas, ka par jaunāko Weird Al Yankovic pieejamās respektablu kritiķu atsauksmes lielākoties ir neitrālas vai pozitīvas. Vai nu es kaut ko esmu palaidis garām, vai arī mūsdienās no parodijām vairs netiek prasīts, lai tās būtu:
2011-11-25 12:30:13
music, 2011

Foreign Affairs

6.5
Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.
2011-11-24 14:42:41
music, 1977

Nighthawks at the Diner

7.5
"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).
2011-11-23 09:14:27
music, 1975

Lulu

6.0
Vēl viens no rokmūzikas veterāniem - līdzās Tomam Veitsam un Elisam Kūperam - savu jaunāko ierakstu klajā laidis arī kādreizējais Velvet Underground solists, vēlākais visai interesantais solo mākslinieks Lū Rīds. Pieņemšu, ka vairumam Metallica fanu šis vārds ir salīdzinoši svešs un viņiem varētu būt visai izteikt WTF sajūta, kad viņi izdzirdēja, ka viņu elki sadarbosies ar tādu vecu perdeli kā Rīds, bet patiesībā viņa vieta rokmūzikas slavas zālē ir ne mazāk pelnīta kā tā ir Metallica gadījumā, lai arī pārdoto ierakstu ziņā vecais labais Lū nekad nav varējis lepoties ar grandioziem panākumiem.
2011-11-01 18:08:18
music, 2011

Bad as Me

9.0
Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.
2011-11-01 10:01:32
music, 2011

Welcome 2 My Nightmare

5.0
All Music Guide šo ierakstu ir nodēvējuši par labāko Alice Cooper veikumu pēdējo divdesmit gadu garumā (lai arī vienlaikus - ne gluži izcilu albumu), bet man kaut kā tam negribētos piekrist - varbūt viņi piemirsa tādus veikumus kā "The Last Temptation" (1994), "Brutal Planet" (2000), "The Eyes of Alice Cooper" (2003)? Patiesību sakot, man pat drīzāk šķiet, ka šis varētu būt viņa sliktākais albums kopš deviņdesmito gadu sākuma - brīvs no jebkādām svaigām idejām, apkopojošs dažādu ēru Kūpera daiļrades sliktākos elementus un ignorējošs to, kā dēļ joprojām, vairāk kā 40 gadus kopš savas muzikālās karjeras sākuma es joprojām ar zināmu interesi gaidu katru viņa jaunu albumu.
2011-10-27 09:04:10
music, 2011

SuperHeavy

5.5
Jaunais projekts ar Mika Džegera līdzdalību "SuperHeavy" ir visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kura daiļradē saplūst kopā dažādi muzikāli stili, ieskaitot tipiskas (ne pārāk veiksmīgas gan) Rolling Stones stila balādes, Bolivudas mūzikas elementus, ko kolektīvam pienes A.R.Rahman un regeja ritmus, par kuriem atbildīgs Boba Mārlija dēls Demiens. Nezinu, vai kolektīvā iesaistītajiem cilvēkiem (cik saprotu, apvienības garīgais tēvs ir Deivs Stjuarts no Eurythmics) bija doma, ka dažādu stilu izpildītāji apvienojoties un radot kopīgi mūziku, spēs pārkāpt kaut kādas kultūru robežas un radīt kaut ko īpašu no mākslinieciskā viedokļa, vai arī kāds saskatīja visā šajā pasākumā kādu grandiozu komerciālo potenciālu, bet tā vien izskatās, ka kopumā šis ieraksts ir bijis izgāšanās visās frontēs. Ok, komerciāli varbūt rādītāji nav tie sliktākie - 13.vieta Lielbritānijā, 26.ASV un pirmā vieta Nīderlandē, Grieķijā un Austrijā, taču pirmais singls nebija izcili veiksmīgs, kritiķi par šo ierakstu izsakās visai vīpsnājoši un man ir grūti iedomāties, ka šis projekts varētu ilgtermiņā sasniegt kaut ko diži grandiozāku.
2011-10-26 09:30:10
music, 2011

Live in Riga @ Palladium

9.0
Tādi laiki nekad nav bijuši, kad es būtu par "Kaiser Chiefs" radikāli fanojis - allaž esmu uzskatījis, ka šī grupa ir laba, bet ne sevišķi vairāk. Tālab kā jau uz koncertiem kūtram cilvēkam, man nācās sevi mazliet pārliecināt, pirms iegādāties biļetes uz gaidāmo grupas uzstāšanos Rīgā, biedējot sevi, ka uz "White Stripes" pirms vairākiem gadiem neaizgāju, un tagad droši vien nekad vairs neaiziešu.
2011-10-13 06:33:51
music, 2011

Vibrācijas

7.5
Esmu latviešu mūzikā pagalam nekompetents. Tā nav ne lielīšanās, ne sevis kaunināšana, tik vien kā faktu konstatācija. Pašmāju muzikālajām aktualitātēm sekoju gaužām pavirši un līdz ar to tā nu ir sanācis, ka "Gaujarta" pirmo studijas ripuli, kas saucas "Koncerts kultūras namā", es nemas neesmu dzirdējis. Un par jauno ierakstu uzzināju arī pilnīgi nejauši - sēdēju kādu vakaru pie Spice Home, kamēr Liene tur skatīja cīšu piedāvājumu, un pēkšņi tur tika atskaņots šī ieraksta pirmais singls - "Vibrācijas". Un šī dziesma mani pamatīgi aizķēra. Ja nu tu pēkšņi nezini, ko es domāju ar "cīšu piedāvājumu", tad apgaismošu tevi šajā sakarā. Kā nekā vārds cīsis manā leksikā nav nekāds retums, bet šajā blogā tas vēl nekad nav ticis izmantots. Atbilstoši šī vārda sākotnējai nozīmei cīsis ir cilindra formas spilvenam līdzīgs veidojums, kas mēdz būt sastopams kā patstāvīga sastāvdaļa dažādiem dīvāniem. Vārds tika radīts kaut kad izgājušās tūkstošgades beigās Saulkrastos pie Bū un tā etimoloģiskais saturs ir tāds, ka cīsis ir liels cīsiņš (proti - kaut kas tāds, ko nevar saukt deminutīvā). Taču vēlāk šis vārds tika pieņemts par oficiālo nosaukumu arī sēžamajiem maisiem, lai arī to forma nav cilindram līdzīga, un tālab par cīsi dēvējam, piemēram, mūsu suņa gultasvietu.
2011-10-07 16:14:01
music, 2011

Yours Truly, Angry Mob

6.5
"Kaiser Chiefs" otrais studijas ieraksts bija tuvu tam, lai grupu padarītu populāru ne tikai Britu salās un Eiropā, bet arī otrpus lielajam slapjumam - iekš tām ASV. Ieraksta vadošais singls "Ruby" līdzās 1.vietai Lielbritānijā sasniedza 14.vietu ASV Billboard topā (jāpiemin, ka ASV singlu čārtos tik augstu, piemēram, "Muse" nekad nav bijuši). Tomēr kopumā, manuprāt, šis ieraksts nav sava priekšgājēja kvalitātē. Kaut vai tāpēc vien, ka "Ruby" par spīti saviem grandiozajiem panākumiem ir visai viduvēja dziesma, kuru kaut cik izvelk tikai tās lipīgais piedziedājums, un vispār jāatzīst, ka "Kaiser Chiefs" nav sevišķi daudzveidīga grupa, un tās repertuārs lielā mērā ir klišejisks un standartizēts. Tas gan, protams, nekādi neietekmē to apstākli, ka vēlos viņus klātienē redzēt Rīgā gaidāmajā koncertā. Un tomēr - "Yours Truly, Angry Mob" ir visai garlaicīgs ieraksts, kurā manā izpratnē kaut cik interesanta ir varbūt dziesma "Angry Mob" un kuru diezgan labi rakstuo tajā atrodamais skaņdarbs "Everything is average nowadays", jo šis ieraksts patiešām ir visai viduvējs - tāda nedaudz svaigāka variācija par "Supergrass" tematiku, bet nekā šausmīgi atmiņā paliekoša, nekā izcila, nekā unikāla. (šajā gadījumā man, šķiet, neizdosies sekot Zen principam, ka viss jāvērtē ar iesācēja acīm, jo es pie labākās gribas nespēju teikt, ka katra Kaiser Chiefs dziesma pati par sevi ir unikāla un īpaša).
2011-09-20 09:15:26
music, 2007

Līvi

6.5
Līvu otrajā albumā grupas sastāvs ir sekojošs: Ainars Virga, Jānis Grodums, Guntars Mucenieks, Aivars Brīze un Dainis Virga. Ieraksta pirmās piecas kompozīcijas ir vēl no Ērika Ķiģeļa rakstītā materiāla (dziesmu cikla nosaukums - "Kurzemei - saules ceļš"), bet pārējās četras - veltījums Jānim Rudzutakam. Ja pieņem, ka tu līdzīgi man varētu nezināt, kas tas tāds - Jānis Rudzutaks, tad varu nedaudz tevi apgaismot ar Wikipedia atrodamu informāciju. Jānis Rudzutaks bija revolucionārs, jaunības dienās - LSDSP biedrs, no 1907.gada līdz 1917.gadam izcieta sodu spaidu darbu veidā. Pēc februāra revolūcijas Rudzutaks sadraudzējās ar Ļeņinu un ieņēma dažādus vadošus amatus Padomju Savienībā - ilgus gadus faktiski bija PSRS Transporta ministrs (tā laika terminos - tautas komisārs). 1937.gadā, kas Staļins sāka kompartijas tīrīšanu no Ļeņina līdzgaitniekiem, Rudzutaks bija viens no tiem, pret ko vērsās viņa darbība. Notiesāts par piederību trockismam un spiegošanu nacistiskās Vācijas labā, Rudzutaks tika nošauts 1938.gada 29.jūlijā. Pēc Staļina nāves reabilitāts. Atbilstoši kāda cita Ļeņina līdzgaitnieka darbiem, tieši Rudzutakam atbilstoši Ļeņina plāniem vajadzēja kļūt par PSRS vadītāju pēc viņa nāves.
2011-08-05 10:03:28
music, 1988

Iedomu pilsēta

6.0
Ja ir kāda super ietekmīga latviešu grupa, kuras ilgtermiņa popularitāti man nekad nav izdevies saprast, tad šīs grupas nosaukums noteikti ir "Līvi". Oficiāli Liepājroka leģendām apvītākajam kolektīvam šobrīd aprit jau 35 gadi (pēc Groduma nāves gan skaitās, ka grupa ir pārstājusi eksistēt, bet man nepavisam nav pārliecības, ka tā tas mūžam), bet vienlaikus paliekoša (ierakstu formā) materiāla grupa ir radījusi visai maz - padomju laikos ar ierakstīšanās iespējām bija tā, kā bija, bet jaunākajā ērā, šķiet, nekad nav bijis tāds periods, kad visi grupas dalībnieki pietiekami ilgi būtu tādā kondīcijā, lai vispār varētu ierakstīties.
2011-08-04 09:19:54
music, 1986

Disco Alliance

8.5
Es negribētu ticēt dažādos Interneta avotos atrodamajam apgalvojumam, ka "Disco Alliance" tika pārdots apmēram 20 miljonos eksemplāru (pārāk jau ta sizklausās pēc zinātniskās fantastikas, šāda informācija atrodama, piemēram, Mikrofona ierakstu mājaslapā), taču šaubu nav, ka šis ieraksts Padomju Savienībā bija ļoti populārs. Patiesībā man ir bišķi grūti pat iztēloties, kā kaut kas tāds varētu būt tik populārs - pilnīgi instrumentāls elektroniskās mūzikas ieraksts, kurā nav nevienas līdzi dziedamas melodijas, īsti neatbilst mega tirāžas produktam. Taču tie bija citi laiki un citi apstākļi, un, domājams, ka ieraksta popularitāti veicināja tas, ka tas bija pilnīgi atšķirīgs no teju visa, kas bija pieejams padomju oficiāli izdotās mūzikas plauktos.
2011-07-29 09:32:47
music, 1980

Laika atšķirību romance

6.0
Pēc vairāku gadu klusēšanas "Jumprava" 1998.gadā atgriezās un atkal jau spēja kļūt visai populāra. Tiesa, tā nebija tā pati "Jumprava", kas astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Daudz mierīgāka, daudz popsīgāka, daudz apcerīgāka un visnotaļ vienveidīga. Daudz prominentāk kā grupas ziedu laikos šajā ierakstā parādās ģitārspēles elementi (kuri gan neizceļas ar nekādu grandiozu tehnisko sarežģītību), kamēr sintezatoru skaņas ir kļuvušas laikam jau harmoniskākas, ar mazāku vietu patiesām emocijām un visai klaju aprēķinu. Dziesmu temps ir lielākoties diezgan nesteidzīgs, un to saturs - ierobežoti aktuāls. Ir arī pāris eksperimenti - pirmkārt šeit būtu izceļams "Vīrs ar suni", kurā skanošie sintiķu ritmi labi iederētos kādā deviņdesmito gadu vidus deju zālē, ja nu vienīgie ir pārāk lauzti, lai tā būtu normāla deju mūzika, bet kaut kādi reiva elementi tur parādās, un es nebūšu tas, kas šo dziesmu sevišķi par to slavēs. Vispār melodijas šeit ir kaut kādas bezcerīgi neizteiksmīgas, un pa daļai ieraksts līdzās savai kalkulētībai ir šausmīgi haotisks - piemēram, "Dzimšanas diena" šķiet pilnīgi bezjēdzīgs skaņdarbs. Tikām citkārt grupa nodarbojas ar klaju klausītāja garlaikošanu, kaut vai ieraksta tituldziesmā, kurā nav nekā izņemot tādas vieglas fona noskaņas. Un vispār šur tur šķiet, ka dziesmas instrumentālā un vokālā daļas vispār nav savstarpēji saistītas un tikai nejauši ir saliktas kopā - te atkal varētu pieminēt dziesmu "Bīdermeijers un nāve".
2011-07-25 17:09:01
music, 1998

Pilsēta

7.0
"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.
2011-07-22 08:52:24
music, 1989

Jumprava

7.5
Līdz ar Ulmaņa un Voitišķa aiziešanu un Graubas un Krēslas atnākšanuKaut kad astoņdesmito gadu otrajā pusē "Jumprava" pārtapa no bērnišķībās grimstoša ansambļa daudz fatālistiskākā un episkākā grupējumā. Un tas ir labi, jo "Jumpravas" spēks pilnīgi noteikti nav dziesmās par mākoņiem, bet gan skaņdarbos ar ambiciozi grandiozām sintezatoru partijām, ar monotonumu un vienveidību. Nevar gan teikt, ka grupas skaņdarbi būtu ļoti atšķirīgi viens no otra - ne velti šī ieraksta ievadošā kompozīcija "Lidmašīna" ir diezgan izteikts slavenās "Ziemeļmeitas" aizmetnis, bet man vismaz patīk šī ieraksta noskaņa - sakāpināti dramatiska, atbilstoša tam laikam, kad šis ieraksts tapa. Daudzi skaņdarbi šajā ierakstā ir simtprocentīgi elektroniski, un kopumā tas skan daudz pārliecinošāk kā grupas debijas veikums. Tiesa, ar pāris iebildēm - man nav īstas pārliecības, ka hard rock tādā stilā kā "Sprādze" būtu īsti nepieciešama "Jumpravas" tēla sastāvdaļa. Tāpat man nav īsti skaidra attieksme pret šo ierakstu noslēdzošo "Preses dziesmiņu", kurā "Jumprava" sadarbojas ar ikonisko dziesminieku Kasparu Dimiteru. Ne tāpēc, ka mana attieksme pret pašu Dimiteru ir neviennozīmīga, bet tāpēc, ka "Preses dziesmiņa" drusku krīt laukā no ieraksta kopējās noskaņas (tāpat kā "Sprādze") - šķiet, ka man ne pārāk iet pie sirds "Jumpravas" mēģinājumi variēt savu stilu. It kā jau ir pietiekoši inčīga šī dziesma ar Dimiteru, kas dzied "varbūt reiz piedzims sivēns tīrs un balts", bet vienlaikus - kaut kas tur nevaid gluži tā, kā man to gribētos.
2011-07-20 10:22:08
music, 1988

No tēvu zemes

6.0
Jāatzīst, ka manas zināšanas par pašmāju vienu no ilglaicīgi populārākajām grupām ir ļoti ierobežotas. Cik saprotu, grupas pirmajā albumā tās dalībnieku sastāvs bija sekojošs: Ainārs Ašmanis, Māris Jurjāns, Hermanis Kaminskis, Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis un Aigars Grāvers. Tikai Ašmanis un Grāvers savu dalību "Jumpravā" turpināja arī turpmākajos tās ierakstos. Līdz ar to neesmu pārliecināts, cik būtisks un cik kanonisks šis ieraksts skaitās "Jumpravas" diskogrāfijā. Katrā ziņā vienīgā dziesma šajā ierakstā, kas man ir pazīstama, ir "Par rozēm" (un arī to pašu nezinu, vai es sauktu par kaut ko satriecošu). Muzikāli jau tajā laikā "Jumprava" ir uzskatāma par latviešu "Depeche Mode" variāciju, taču - ne pārāk veiksmīgu, manuprāt. Turklāt DM, cik zinu, agrīnajos ierakstos principiāli neizmantoja ģitāras, kamēr "Jumpravā" tādas noteikti ir manāmas. Man trūkst fatālisma, kas caurvij DM, tā vietā maksimums, ko Jumprava var piedāvāt, ir vieglas skumjas. Pārāk liela daļa šeit dzirdamās mūzikas mūsdienās labākajā gadījumā ir iedomājama skaņu celiņā ne pārāk labas kvalitātes sava laikmeta filmām, un tikai ļoti minimāli - kā patstāvīga vērtība. Tā ieraksta tituldziesmu es varētu tiešām labi iedomāties skanām, piem., seriālā "La Femme Nikita" (kas gan laikam ir skaitāms pie deviņdesmitajiem gadiem, bet noskaņas ziņā tas ir tipisks so 80s) vai kaut kādā "Kalnietī", bet doma kaut ko šādu klausīties mājas apstākļos man šķiet nepiedienīga. Iespējams, šajā ierakstā visvairāk man pietrūkst dramatisma - tā saturs ir pārāk ar puķēm aizklāts un pārmudrīts (ko gan citu varētu gribēt astoņdesmito vidu padomijā). Un pārāk liela daļa tā atbilst fona mūzikas statusam - tam, ko regulāri mēdzu piesaukt - mūzikai, kas skan televīzijā, rādot dabas ainas, kad nav nekā cita, ko rādīt. Vismaz ieraksta instrumentālie skaņdarbi man nešķiet muzikāli saistoši (it īpaši tas attiecas uz Instrumentāli nr.1).
2011-07-18 16:27:34
music, 1985

Нервная ночь

5.5
Biežāk šis tiek saukts par Konstantīna Kinčeva solo ierakstu, taču kaut kāda iemesla dēļ tas tiek iekļauts arī grupas "Aļisa" diskogrāfijā, un klausījos to, domājot, ka klausos tieši šo grupu. Tagad nezinu, kā man rīkoties tālāk - vai klausīties arī kādu "kanonisku" Alises albumu, vai pieņemt, ka tās līderis Kinčevs arī vienatnē spēlēja apmēram tādu pašu mūziku kā vēlāk ar grupu.
2011-07-13 16:51:34
music, 1984

Музыка для детей и инвалидов

6.5
Svervlovskas (tag. Jekaterinburga) ansamblis "Aprīļa maršs" laikam jau nav saucams par vienu no padomju rokmūzikas zināmākajiem kolektīviem, un man pat tā nosaukums vēl pirms pāris dienām nekādas asociācijas neradīja. Cik varu saprast, no visiem grupas ierakstiem vislielākā jēga ir iepazīt tieši šo - tās pirmo studijas albumu - bet vienlaikus šķiet, ka bez tā iepazīšanas es būtu varējis tīri labi iztikt. Paši grupas dalībnieki savu mūziku raksturoja kā "King Crimson" un jaunā viļņa (piem., "Talking Heads") simbiozi, kuras rezultātā rodas kaut kas pilnīgi jauns. Taču es laikam atzīšu, ka man šis kolektīvs sevišķu interesi par sevi neradīja. Vispār ar tādu mūziku, kas pretendē uz ārtroka vai progroka statusu, ir daudz problēmu - nodrošināt pietiekami labu balansu starp mākslu un klausāmību, starp tekstu nopietnību un nepārvēršanospar ākstiem, un man rodas sajūta, ka "Aprīļa maršs" sevi uztver drusku pārāk nopietni, tādā veidā kļūstot brīžiem drīzāk smieklīgs un ne tik ļoti nopietns, kā pats tas to vēlas. Plus līdzība ar King Crimson, manuprāt, nav īsti vietā, jo grupā nav neviena dalībnieka, kas varētu būt pielīdzināms, piemēram, Adrianam Beljū (skaidrs jau, ka ne jau "In the court of the Crimson King" ēras grupai viņi mēģina līdzināties). Tad jau drīzāk grupas ritmos varu saskatīt līdzību ar "Talking Heads", vai arī vismaz pa daļai - ar pašu krievu "Kino" (Слоновая кровь it īpaši rada šādas asociācijas). Šķiet, ka grupas lielākais meistarstiķis šajā ierakstā skaitās kompozīcija "Kotlovan":
2011-07-12 17:06:39
music, 1987

Второй фронт

8.5
Nekad līdz šim nebiju klausījies "Agatu Kristi", jo kaut kas man lika domāt, ka man šī grupa nevarētu patikt. Velns viņu zina, kas man radīja šādas asociācijas, bet tās izrādījās absolūti aplamas, jo vismaz grupas debijas ieraksts man patīk tik ļoti, ka vairāk būtu pat grūti.
2011-07-11 17:07:56
music, 1988

Терри, Черри, Свин

5.0
Pankiem desu! Ar šiem diviem vārdiem es varētu īsi raksturot grupu "Automātiskie apmierinātāji" - pirmo kaut cik ievērojamo padomju panku blici. Kā jau pankiem piedienas, šis ieraksts (lielākoties) ir ar šausmīgu skaņas kvalitāti, jo kurš gan padomju laikos laistu glaunā studijā cilvēku ar palamu Svin (tā kā cūka, nevis tā kā - svin dzīvi)? Droši vien civilizētā kvalitātē šis ieraksts tika izdots kaut kad deviņdesmitajos gados, tā vismaz var domāt, ievērojot dziesmu skaitu tajā (25 gab!) un to, ka daļa dziesmu šķiet tomēr ierakstīta normālos apstākļos, kamēr vairums ir diezgan smagi atkritumi.
2011-07-08 15:16:15
music, 1984

Автограф I

7.5
Patiesībā šis ieraksts oficiāli tika izdots kaut kad deviņdesmito gadu vidū, taču tajā iekļautās dziesmas ir radītas un ierakstītas astoņdesmito gadu sākumā. Par to ierakstīšanu man gan īstas pārliecības nav, jo skaņas kvalitāte ir visai laba un atceroties to, kā izklausījās Високосное лето, rodas aizdomas, ka varbūt arī šīs dziesmas ir ierakstītas vēlāk, lai arī albuma bukletā norādīts, ka dziesmas ierakstītas no 1980. līdz 1982.gadam. Tad varbūt tā arī patiešām ir, un laikam jau šī grupa nebija īsti andergraundā mītoša, bet balansēja kaut kur uz robežas starp VIA un neatkarīgo mūziku.
2011-07-07 17:11:56
music, 1983

Всемъ

8.0
Grupas AVIA nosaukums atšifrējas kā "Anti-vokāli instrumentāls ansamblis", un jau par šādu nosaukumu vien grupa manās acīs varētu izpelnīties pāris plus punktus. Muzikāli šis ansamblis, kas izauga no citas (kā runā) visai interesantas grupas - "Странные игры" - būtu saucams par padomju "Madness". Proti, tā ir grupa, kas spēlē mūziku, kura ir daļēji saucama par ska, daļēji - par new wave, daļēji - par sintīpopu, un daļēji - par vienkāršu balagānu. Līdz ar to Latvijā šādus ansambļus droši vien sauktu par sviestroka izpildītājiem. Pie grupas ietekmēm noteikti vajadzētu minēt vēl arī 10CC, jo ir neiespējami, klausoties šīs grupas dziesmu "Я не люблю тебя", nedomāt par 10CC "I`m not in Love".
2011-07-05 16:36:56
music, 1988

Демон

6.5
Wikipedia krievu valodā par grupu "Avgust" apgalvo, ka tā esot bijusi viena no pirmajām rokgrupām Padomju Savienībā, kurai "Melodija" izdeva albumu hard rock stilā, tāpat tā bijusi pirmā padomju grupa, kas piedalījusies "Metalmania" festivālā Polijā. Ar to šī grupa arī iegājusi sava reģiona rokmūzikas anāles, jo stingri ņemot muzikāli tās spēlētais materiāls ir diezgan tipisks astoņdesmito gadu hārds - kaut kas no tā stila, ko spēlēja simtiem (vai tūkstošiem?) ansambļu visās pasaules malās - sākot ar lielajiem flagmaņiem "Deep Purple", "Whitesnake", "Scorpions" un beidzot ar piektās šķiras grupām kaut kur Austrālijā.
2011-07-04 17:14:47
music, 1987

Високосное лето

7.0
Nezinu, vai šo ierakstu ir pieņemami saukt par "Високосное лето" otro studijas albumu, jo:
2011-07-01 17:06:44
music, 1979

Прометей прикованный

7.0
Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.
2011-06-30 16:49:48
music, 1978

Через всю войну

6.5
Pēdējais "Pesņaru" studijas ieraksts gandrīz nemaz neizklausās pēc citiem šīs grupas veikumiem - tas ir Lielajam Tēvijas karam (nejaukt ar 2.Pasaules karu!) veltīts konceptuāls ieraksts, kurā ir minimāla folkmūzikas klātbūtne, ambiciozs un pretenciozs projekts, kurā "Pesņari", cik var saprast, nevēlējās vienkārši radīt banālu un patriotisku dziesmu krājumu, bet izteikt kaut ko lielāku un nopietnāku. Šis ieraksts ir muzikāli diezgan minimālistsks, parasti muzikālais noformējums sastāv no akustiskās ģitāras un varbūt kādas sintezatora klātbūtnes, un tad, kad parādās kaut kas aktīvāks, tad visai bieži tas tomēr ir pārmērīgi estrādes popsai pieskaitams saturs - vismaz man ir grūti savādāk raksturot tādu skaņdarbu kā "Тальяночка" vai "Пісьмо беларускіх партызан" (un gribētos arī mazliet pažēloties par diezgan pretīgiem astoņdesmito gadu sintezatoriem, kurus Pesņari izmanto vairāk nekā būtu vēlams).
2011-06-30 09:18:47
music, 1985

Зачарованная моя

6.0
Šis ir vienīgais padomju laikos izdotais "Pesņaru" koncertieraksts, un normālos apstākļos es par koncertalbumiem nerakstu, taču šis būs izņēmums, jo koncertā spēlētais materiāls gandrīz nav atrodams nevienā citā grupas albumā (jo "Pesņari" studijā tika daudz retāk, nekā radīja jaunu koncertprogrammu), un tas domājams diezgan labi atspoguļo to, kādā stāvoklī grupa bija astoņdesmito gadu sākumā.
2011-06-28 09:25:03
music, 1982

Гусляр

7.5
"Гусляр" bija diezgan drosmīgs solis Pesņaru izpildījumā, kas gan laikam ilgtermiņā ne pārāk labi attaisnojās - ierakstot šo rokoperu (savādāk to patiešām laikam nenosauksi), grupa zaudēja lielāko daļu savas popularitātes klausītāju vidū (jo auditorijai tomēr negaidītas pārmaiņas parasti sevišķi labi netīk), un tā rezultātā ieraksts, kurš teorētiski varētu kļūt par triumfu, faktiski iezīmēja grupas beigu sākumu. Plus, cik ir izdevies saprast no intervijām ar iesaistītajām pusēm, pamazām gāja čupā iekšējās saiknes ansambļa ietvaros - Muļavins arvien vairāk skatījās glāzē, kas, domājams, neuzlaboja viņa raksturu, citiem dalībniekiem arī bija savas ambīcija, ne velti pēc šī albuma ierakstīšanas no kolektīva aizgāja ilggadīgie dalībnieki Bortkevičs, Poplavskis un Nikolajevs.
2011-06-22 15:41:41
music, 1979

Народные песни

7.5
Atšķirībā no tajā pašā gadā iznākušās "Вологда", Pesņaru ceturtajā platē nav vietas padomju estrādes autoru dziesmām un to visu veido tikai un vienīgi baltkrievu tautas mūzikas skaņdarbi, kurus aranžējis Vladimirs Muļavins. To jau, protams, var noprast arī no ieraksta nosaukuma. Cik saprotu, mūzikas kritiķi un grupas dalībnieki vienbalsīgi šo uzskata par vienu no grupas labākajiem veikumiem - atšķirības ir tikai tajā, ko saukt par grupas vislabāko ierakstu - šo vai grupas debijas plati.
2011-06-22 07:07:29
music, 1978

Вологда

7.0
Trešajā "Pesņaru" studijas ripulī ierakstā atrodamo kompozīciju kvalitāte kļūst arvien polārāka, un vairs nav īsti iespējams saprast, cik laba vai slikta ir šī grupa. No vienas puses - "Pesņari" šeit ir izgājuši uz tādiem kompromisiem, kuru dēļ viņi droši vien pamatīgi iedragāja savu reputāciju nacionālāk noskaņotās auditorijas vidū - vairums dziesmu ir krievu valodā, tiek izpildīta tikai viena baltkrievu tautasdziesma, vairākas dziesmas ir visai tipiskas salkanās padomju estrādes kompozīcijas; no otras - Muļavins un kompānija šeit arī atļaujas pāris nopietnus eksperimentus progroka virzienā.
2011-06-20 16:28:25
music, 1978

Алеся

7.5
Trīs gadi šķir "Aļesju" no ansambļa debijas ieraksta, un kā jau to var gaidīt no kolektīva ar plašu dalībnieku sarakstu, šajos gados vairāki cilvēki bija paspējuši no kolektīva aiziet un vairāki citi - pievienoties. Nenoliedzami sāpīgākais zaudējums bija ģitārista Valērija Muļavina nāve, grupu atstāja arī taustiņnieks Valērijs Jakšins un vijolnieks Valentīns Badjarovs (abi gan vēl šajā laikā principā ar grupu turpināja sadarboties, taču ieraksta tapšanā nepiedalījās; Badjarovs dibināja arī savu ansambli, kuru gan pie koncertiem nepielaida, bet vēlāk piedalījās VIA "Sjabri"). Klāt nāca dziedātājs Anatolijs Kašeparovs (palika grupā uz 20 gadiem) un taustiņnieki Vladimirs Nikolajevs (uz 8 gadiem) un Anatolijs Gilevičs (uz 5 gadiem).
2011-06-17 17:14:28
music, 1974

Ты мне вясною прыснілася

7.5
Grupu "Pesņari" mēdz saukt par baltkrievu bītliem. Vienīgais iemesls šādai asociācijai, ko varu iedomāties, ir sekojošs: bītli bija populārākā rietumu pasaules grupa, bet "Pesņari" - populārākais vokāli instrumentālais ansamblis Baltkrievijas PSR. Protams, var jau gadīties, ka es vienkārši neesmu dzirdējis tos bītlu albumus, kuros viņi izpilda baltkrievu folkloras dziesmas, taču ticami tas neizklausās. Taču neatkarīgi no tā, ka "Pesņari" nav bītli, viņu milzīgo lomu Baltkrievijas populārās mūzikas vēsturē nevar noliegt.
2011-06-17 09:45:11
music, 1971

Smile

8.5
Braienam Vilsonam nevajadzēja daudz laika, lai pabeigtu savas dzīves lielāko veikumu, savu magnum opus - albumu "Smile". Kas gan attiecībā pret Visuma vecumu ir tie 37 gadi, kuri pagāja no Braiena emocionālā sabrukuma līdz "Smile" izdošanai? Cilvēka mūža skatījumā tomēr šis laiks bija pietiekoši ilgs, lai Braiena iecerētā "pusaudžu simfonija Dievam" pārvērstos par "pusmūža vīra simfoniju Dievam", turklāt mūžībā šajos gadu desmitos bija aizgājuši abi Braiena brāļi - Deniss un Karls, kā rezultātā šis albums, protams, nav gluži tāds, kādu Braiens to bija iecerējis sākotnēji.
2011-06-15 17:03:22
music, 2004

16 stundas

5.0
Par Kārli Kazāku es neko daudz nezinu - ievēroju tādu vārdu pagājušogad, kad aktivizējās Pēdējā partija, kurā Kazāks bija viena no relatīvi redzamākajām personām un pat piedalījās debatēs televīzijā. Līdz ar vēlēšanu laika beigām Kazāks no horizonta pazuda, lai atkal uzrastos šajā pavasarī "1000 jūdzēs Persijā". Tā kā visur tika uzsvērts, ka Kazāks pamatā esot mūziķis, vēlējos uzzināt, kādu tad īsti mūziku viņš spēlē. Tas izrādījās ļoti vienkārši - atklājās, ka Kazāka jauno albumu "16 stundas" ir iespējams pilnīgi legāli un bez maksas lejupielādēt no viņa mājaslapas un klausīties uz velna paraušanu.
2011-06-03 16:51:13
music, 2011

One Step Beyond

6.5
Es pat neatceros, kopš kura laika šis ieraksts katru dienu pāris reizes noskan manās austiņās - nekādi nevarēju saņemties par to uzrakstīt, un tālab nevarēju sākt klausīties kaut ko citu. Sauc to par mazohismu, slinku pedantismu vai kā citādi, bet fakti ir likti galdā.
2011-05-31 09:08:43
music, 1979

Jesus Christ Superstar

8.5
Šis sera Endrjū Loida Vēbera mūzikls/rokopera bija viens no pirmajiem muzikālajiem vienumiem, ko noklausījos pilnā garumā (kā var izlasīt visai pasenā ierakstā ar nosaukumu Mana rokupācija). Manam tētim šis ieraksts šķiet allaž ir bijis ļoti tuvs, un bija tikai loģiski, ka es ar to tiku iepazīstināts. Protams, sākotnēji man nebija sevišķas sajēgas nedz par tā muzikālo kvalitāti, nedz par to, ka ierakstā Jēzus balsī dzied neviens cits kā Deep Purple vokālists Ian Gillan, bet to, ka te ir tonnām dažādu lipīgu melodiju, to gan es varēju novērtēt.
2011-03-29 12:46:29
music, 1970

Super Taranta!

8.0
Lai arī "Super Taranta!" ir viens feins ieraksts, kaut kā man neizdodas sevi pārliecināt, ka tas būtu "Gogol Bordello" šikākais veikums. Vai nu grupas mūzika pamazām sāk kļūt pārāk formulaiska, vai arī esmu vienkārši atēdies šīs grupas mūzikas, bet man šķiet, ka "Super Taranta" ļoti maz ko pienes klāt grupas daiļradē tādu, kā iepriekš tajā nebija. Vienlaikus šajā ierakstā atrodama viena no izcilākajām Hutz un kompānijas dziesmām - "Super Theory of Super Everything", kuras pirmais pants ir teju episkākās rindas, ko man ir nācies mūzikā dzirdēt:
2011-03-24 17:33:44
music, 2007

Gypsy Punks: Underdog World Strike

9.0
Ja jau otrais Gogol Bordello albums bija lielisks, tad ar "Underdog World Strike" Gogoļa mauku māja trāpa Vilhelma Tella ābolam tik spēcīgi pa pautiem, cik vien iespējams. Protams, tu vari teikt, ka tas ir more of the same, bet šis neapstrīdami ir tas gadījums, kad viena un tā paša stila turpmāka izkopšana grupai nāk tikai par labu un nekādi savādāk. Šī ieraksta stāstu visai labi raksturo tā pirmā kompozīcija - mežonīgas rēkšanas piesātinātā "Sally", kuras ievadā Eugene dzied:
2011-03-21 18:00:30
music, 2005

Multi Kontra Culti vs. Irony

8.0
Šajā ierakstā skaidri var redzēt "Gogol Bordello" progresu - dziesmas ir kļuvušas lipīgākas, nav vairs jūtama album filler klātbūtne un nav tā, ka pastāvētu būtiska atšķirība starp ieraksta veiksmīgākajām un mazāk veiksmīgajām kompozīcijām. Arvien spēcīgāka grupas mūzikā ir party atmosfēra, un mani arvien vairāk fascinē veids, kādā Eugene kombinē dažādu valodu tekstu saturus un cik kolosāli Sergejs Rjabcevs rīkojas ar vijoli savās rokās. Šis ieraksts daudz vairāk nekā debijas albums līdzinās Emira Kusturicas muzikālajai daiļradei, taču Gogol Bordello galvenais trumpis neapšaubāmi ir Eugene personībā un manās acīs arī tajā, ka viņam ir plašākas iespējas nekā Kusturicam spēlēties ar dažādu valodu tekstu saturu, un arī līdz ar to ir vairāk dažādu avotu, no kuriem Gogol Bordello smēlušies iedvesmu savai mūzikai. Un es pat nezinu, kuras dziesmas šajā ierakstā izcelt, jo tās visas ir tādas, ka šādu mūziku ir grūti tā mierīgi sēžot birojā klausīties uz austiņām, tā ir mūzika, kurai vajag dzīvot līdzi. Viena dziesma šajā ierakstā ir veltīta Eugene Hutz lielākajam muzikālajam elkam - krievu mūziķim Kolpakovam ("Hats off to Kolpakoff", grūti neminēt šīs dziesmas nosaukuma kontekstā Roju Hārperu).
2011-03-09 09:10:24
music, 2002

Voi-La Intruder

7.0
Šķiet, ka pirmo reizi ar Gogol Bordello saskāros pirms pieciem gadiem, kad skatījāmies Everything is Illuminated, kur Eugene Hütz atveido vienu no galvenajām lomām un kur diezgan prominenti skan arī viņa grupas mūzika. Vēlāk nāca Wristcutters, kur atkal Gogoļa bordeļa mūzika bija viena no filmas šarma būtiskākajām sastāvdaļām. Šķiet, ka tā sistemātiski līdz šim laikam viņus klausījies nebiju, vienīgi tik daudz cik filmās un tik daudz, cik šos var dzirdēt pa Radio 101 (kur viņi ir dzirdami diezgan bieži, bet prognozējamā kārtā - ar tikai dažām dziesmām.
2011-03-02 09:14:45
music, 1999

Your Funeral... My Trial

8.5
"Your Funeral... My Trial" ir ļoti tipisks Nika Keiva ieraksts, un labi, ka Keivs ir viens no tiem cilvēkiem, kuru tipiski ieraksti ir labi, nevis viduvēji vai vāji. Paranoidāli skumjas un dramatiskas dziesmas, kuru melodisko pamatu veido paša Keiva spēlētās Hammond elektriskās ērģeles vai klavieres (kā kurā dziesmā), ko ar trāpīgiem iestarpinājumiem papildina Blixa Bargeld. Kaut kas šajā ierakstā ir ļoti vācisks (ne jau popsīgi-"modern talking" veidā vācisks, bet drīzāk Brehtiski Kurt-Veilisks.
2011-02-23 10:02:00
music, 1986

From Her To Eternity

7.0
Nika Keiva pirmais ieraksts pēc atvadām no "The Birthday Party" noteikti nav viens no viņa slavenākajiem vai viens no viņa vieglāk uztveramajiem veikumiem, lai arī pāris tā skaņdarbi ir ļoti pat uztverami. It īpaši tas attiecas uz visai negaidītu gājienu - Elvisa "In the Ghetto" izpildījumu, kurš īpaši pārsteidzošā kārtā nav pat sevišķi izgriezts ar oderi uz āru. Protams, Keiva vokāls un dziedāšanas maniere nav gluži salīdzināmi ar Elvisu, bet citādi šeit viņš ne tuvu neatļaujas tādas vaļības ar oriģinālu, kā viņš vēlāk atļāvās, ierakstot "Kicking Against the Pricks". Interesantāk ir klausīties paša Keiva oriģinālkompozīcijās, most notably - tituldziesmā, kurā Keivs ārdās tā, it kā viņš pēdējā laikā būtu daudz tusējis ar Tomu Veitsu (lai gan Veitsa mūzika tomēr vienmēr bijusi vairāk "piano based", kamēr grupa, kurā piedalās tāds tips kā industrial leģenda Blixa Bargeld bez atonālām ģitārām neiztiks. Patiesībā gan arī šeit klavieru ir stipri daudz, un reizēm, kad Keivs atļaujas būt salīdzinoši normālāks un emocionālāks, tas rada vienkārši brīnišķīgus efektus, kaut vai piemēram ar "The Moon is in the Gutter" - kolosāla dziesma, manuprāt.
2011-02-18 09:00:11
music, 1984

Earth vs. The Pipettes

5.0
Tajos četros gados, kas šķir šo ierakstu no The Pipettes debijas albuma, ne tikai nomainījās Lielbritānijas premjers (divreiz), ASV prezidents (vienreiz) un notika pasaules ekonomiskā krīze, bet arī pašas Pipetes vairs ne tuvu nav tās pašas, kas saulainajā 2006.gadā. Daudzas reizes šajā laikā nomainījās meiteņu grupas sastāvs, taču būtiskākais ir tas, ka "Earth vs The Pipettes" izklausās pēc pavisam citas grupas produkta nekā tā priekšgājējs. Kamēr agrāk Pipettes stilistiski līdzinājās piecdesmit-sešdesmito gadu popmūzikai, šoreiz ierakstā tiek prezentēti skaņdarbi, kas daudz vairāk iederētos septiņdesmito gadu otrās puses disko trakumā un astoņdesmito gadu eurotrash vilnī. Diemžēl ne viens, nedz otrs no šiem mūzikas virzieniem man nav sevišķi tuvs. Tas, ko Pipettes izpildīja iepriekš, bija foršs kičs, bet tagad tas vairs nav foršs. Manuprāt, šādas mūzikas gana daudz tika uzrakstīts laikā, kad tā bija populāra, un papildus draņķīgi popgabali, kas varētu papildināt Radio Skonto repertuāru mūsdienās vairs nav nepieciešami. Turklāt tas viss jau izklausās pēc tik atklāta plaģiāta, ka vienkārši bail un ja vien man būtu labākas spējas identificēt astoņdesmito gadu sviesta gabalus, es noteikti varētu šo ierakstu sadalīt pa tā kultūrcitātiem.
2011-02-17 09:24:00
music, 2010

Think Tank

6.0
"Blur" septītais un līdz šai baltai dienai pēdējais studijas ieraksts mēģina rast atbildi uz jautājumu - vai iespējama šīs grupas pastāvēšana bez Greima Koksona līdzdalības. Un tā vien šķiet, ka atbilde ir - ne visai. Tas nenozīmē varbūt uzreiz, ka Koksons bija vienīgais radošais šīs grupas dalībnieks un ka bez viņa grupa pārvērtās par kaku. Bet vienlaikus nav noliedzami, ka "Think Tank" jau pavisam neizklausās pēc tādas mūzikas, kas normāli asociējas ar "Blur". Grupas mūzika šeit ir kļuvusi visnotaļ eksperimentāla un nepopsīga, gandrīz pilnībā atsakoties no jebkādiem hooks un man vismaz ir grūti saprast, kā šis albums britu čārtos aizsniedzās līdz pirmajai vietai - tas ir pārāk alternatīvs, lai varētu būt populārs. Cik tajā ir dziesmu, kas varētu pretendēt uz iekļūšanu Blur labāko skaņdarbu izlasē? Varbūt "Out of Time" (Albārna dziedājums ir ļoti patīkams, bet apakšā tam ir visai šķidra melodija). Bet citādi ieraksts tiešām nav slikts, bet manā izpratnē tas ir pārāk neemocionāls un dīvains dīvainuma pēc. Protams, forši ka Albarns negrib apstāties, bet allaž iet uz priekšu, eksperimentē un variē ar savu mūziku, bet ne vienmēr jaunais ir labāks par veco. Un šķiet, ka ar šo ierakstu bija arī tā, ka kritika par to bija lielā neizpratnē - atradās gan bariem slavinātāju, kas apgalvoja, ka tas esot teju labākais, ko "Blur" jebkad radījuši, gan skeptiķu, kas teica, ka karalis ir kails un ka šādu ceļu Albarns izvēlējies vien tāpēc, ka viņš ir pazaudējis savu lipīgas popmūzikas radīšanas mūzu. Bet fakts paliek fakts - lipīgu ģitāras melodiju šajā ierakstā nav, un tas ir draņķīgi.
2011-02-15 09:19:38
music, 2003

13

7.0
Savā sestajā studijas ierakstā, kuru Blur nosauca par "13" (iespējams - dziesmu skaita dēļ) šis Londonas kvartets kļūst īpaši ambiciozs un pretenciozs. Par to liecina gan dziesmu skumīgi apcerīgais saturs (ko ietekmēja Deimona Albarna izšķiršanās no savas ilglaicīgās draudzenes Justīnes Frišmanes), gan dziesmu (un arī visa albuma) ilgums - 66 minūtes, kas ir lielākais līdzšinējiem Blur ierakstiem.
2011-02-10 09:26:25
music, 1999

Raw Power

8.5
Pēc tam, kad arī ar otro savu studijas plati The Stooges nebija spējuši iekarot ierakstus pērkošās publikas simpātijas, grupa bija oficiāli izjukusi. Igijs Pops izlēma pievērsties solo karjerai. Viņš piesaistīja ģitāristu Džeimsu Viljamsonu un jau grasījās rakstīt Anglijā savu debijas solo ierakstu, taču izrādījās, ka Anglijā nebija iespējams (droši vien - Popa reputācijas dēļ) atrast viņa prasībām atbilstošu grupas ritma sekciju, un beigu beigās neko labāku izdomāt kā pasaukt atkal brāļus Ešetonus Pops un viņa galvenais atbalstītājs Deivids Bovijs nespēja. Līdz ar to "Raw Power" tomēr tapa kā The Stooges ieraksts, vai vismaz daļēji to par tādu var saukt, jo uz plates vāka rakstīts stāv "Iggy and the Stooges", līdz ar to skaidrs, ka Igijs vairs nav īsti viens no šīs grupas dalībniekiem. Plus otrs centrālākais cilvēks šajā ierakstā ir Viljamsons, kas līdzās Popam ir visu dziesmu autors un kas atņēmis Ronam Ešetonam vadošā ģitārista vietu, pazeminot šo par basģitāristu.
2011-02-07 17:08:03
music, 1973

Sunflower

7.0
"Sunflower" bija jau 16. pēc kārtas "Beach Boys" studijas ieraksts. Šajā sakarā vienkārši nevaru atturēties no vārdiem - oh my fooking god! 16 albumi no 1962.gada līdz 1970.gadam - tas ir kaut kas pilnīgi šīzīgs. Vispār šis ieraksts skaitās diezgan labs, taču kaut kā nevaru saprast, ar ko tieši. Protams, pie tā plusiem var pieskaitīt demokrātiju, kas valdīja The Beach Boys, tā ierakstīšanas laikā, pateicoties kurai teju visi grupas dalībnieki gan varēja sacerēt dziesmas, gan tās iedziedāt - lead vocals dažādās dziesmās šeit izpilda visi trīs brāļi Vilsoni, Maiks Lavs, Als Džardīns un arī Brūss Džonstons. Diemžēl tas nenozīmē vienu - to, ka man šis ieraksts šķistu sevišķi interesants - tas izklausās pēc totālākā oldies. Brīžiem gan var just to, ka Braienam Vilsonam nebija pilnīgi zudušas viņa "Pet Sounds" un "Smile" laiku ambīcijas un vismaz ierakstu noslēdzošā "Cool, Cool Water" ar tās super kompleksajām vokālu harmonijām liek domāt par Braiena radošuma ziedu periodu. Bet vienlaikus Beach Boys šeit vairāk man izklausās pēc nostaļģiskas aizgājušo dienu grupas, nevis pēc kaut kā aktuāla. Pareizā noskaņojumā varbūt kaut ko šādu es varu klausīties, bet šķiet šobrīd man nemaz nav tam pareizais noskaņojums - gribās fuel, gribās fire, un nevis "Got to know the woman". Maybe some other time. Pagaidām ielieku neitrālu vērtējumu, jo arī emociju man par to sevišķu nav.
2011-02-04 09:26:58
music, 1970

Blur

7.0
Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.
2011-02-03 09:25:12
music, 1997

Fun House

8.5
"The Stooges" otrais studijas ripulis, ja var ticēt Vikipēdijā sadzejotajam, esot Jack White iecienītākais albums ever, līdzīgās domās esot arī Niks Keivs, Joey Ramone (viņš gan - tikai pagātnē) un Marks E. Smits (The Fall vokālists). Nezinu, vai tas ir pietiekams iemesls, lai secinātu jebko, bet vienlaikus nevarēju kaut ko tādu nepieminēt.
2011-01-31 09:30:00
music, 1970

The Stooges

8.0
Pēc nedēļas, kad man austiņās skanēja tikai un vienīgi The Beach Boys, man vienkārši fiziski bija nepieciešams paklausīties kādus kārtīgākus večus. Nē, es neesmu sabijies par savu seksualitāti vai arī par to, ka tu mani neuzskatīsi par pietiekamu mačo, bet vienkārši ir nepieciešama dažādība, un vienlaikus - es tomēr esmu kaut kādā mērā roka cilvēks, un The Stooges noteikti ir viena no īstajām grupām, ko klausīties, ja tev ir apnikusi popsa. Kārtīgi veči, kas tikai nosacīti māk spēlēt savus instrumentus, toties lieliski zina, ko iesākt ar narkotikām, kā sevi uz skatuves graizīt ar sadauzītu pudeli un iesmērēties ar zemesriekstu sviestu, tā ir manta!
2011-01-28 09:44:55
music, 1969

Friends

7.0
Šajā ierakstā atkal nedaudz mainās grupas prioritātes - iepriekšējā veikuma līderis Karls Vilsons tikai vienā dziesmā ir vadošais vokālists, gandrīz visu dziesmu autors atkal ir Braiens, taču pirmo reizi grupas vēsturē ierakstā ir iekļautas divas dziesmas, ko sacerējis trešais Vilsonu brālis - Deniss, kuras abas tieši viņš arī ir iedziedājis. Pazudusi ir soulmūzikas ietekme, taču nav atgriezies arī sērfroks un patiesībā šis ir absolūti neroķīgs ieraksts, viena vienīga viegla popmūzika, kur nav vietas skaļām ģitārām, kas nekādi neiet kopā ar ēru, kad savā plaukumā bija psihodēlija un kad dzima arī smagais roks. Ierakstu noteikti būtiski ietekmēja tas, ka šajā laikā Beach Boys bija aizrāvušies ar Maharishi Mahesh Yogi transcendentālo meditāciju, kas, iespējams, palīdzēja grupas dalībniekiem uz kādu laiku atgūt iekšējo harmoniju, bet vienlaikus radīja ar virkni problēmu, jo grupas koncertturneja kopā ar Mahariši (viņi muzicēja, bet viņš sprediķoja) bija gan māksliniecisks, gan finansiāls fiasko un pajuka pēc koncerta Ņujorkā, kas bija sapulcējis vien pāris simtus skatītāju.
2011-01-27 08:53:52
music, 1968

Wild Honey

8.0
Es biju diezgan pārliecināts, ka līdz ar Braiena Vilsona pārdegšanu, ierakstot "Smile", Beach Boys kā vērā ņemama grupa izbeidzās. "Smiley Smile" tikai apstiprināja šādas tendences, un arī tas nedaudzais no grupas vēlīnās daiļŗades, ko biju dzirdējis, nebija īpaši cerīgs. Un te pēkšņi izrādās, ka "Wild Honey" ir ne tikai šai grupai ļoti netipisks, bet arī - nebaidos teikt - lielisks ieraksts!
2011-01-26 10:02:37
music, 1967

All Summer Long

7.5
Šajā ierakstā pirmo reizi Beach Boys karjerā parādās muzikāla izaugsme salīdzinoši ar iepriekšējiem albumiem - vēl ir pāragri runāt par jebkādu nopietnību, taču savās sērfroka robežās grupa ar šo albumu sasniedz gandrīz vai iespējamo maksimumu - dziesmu skanējums ir kļuvis pilnīgāks, grupas vokālu harmonijas sāk līdzināties tiem dievīgajiem dziedājumiem, kuru dēļ Beach Boys ir tik mīlēti, un pat dziesmu teksti, lai arī nekādas jaunas tēmas neaizskar, ir kļuvuši mazāk banāli, mazāk klišejiski un šeit nav atrodami tādi vājprāta piemēri kā "Be true to your school".
2011-01-25 09:13:08
music, 1964

Little Deuce Coupe

4.5
Šis albums teorētiski ir saucams par vienu no pirmajiem rokmūzikas konceptuālajiem ierakstiem - tādiem, kur visas dziesmas ir veltītas kādai vienotai tēmai (ar piebildi, ka ieraksts, kur visas dziesmas ir tradicionāli "boy meets girl" stāsti, nav uzskatāms par konceptalbumu), taču cilvēkam ir jābūt ar ļoti zemām prasībām, lai šo "konceptalbumu" ņemtu par pilnu, jo tā tematika nav diži jēdzīgāka kā "collection of love songs". Proti, šī ieraksta vienojošais temats ir dziesmas par automašīnām un grupas dalībnieku mīlestību pret tām. Nosaukt šo par sevišķi izsmalcinātu un vērtīgu tēmu nevar, bet vienlaikus tajā laikā no tādiem tīņiem kādi bija vairums Beach Boys dalībnieku, būtu naivi gaidīt kaut ko citādu.
2011-01-24 09:20:41
music, 1963

Smiley Smile

5.5
Atbilstoši Braiena Vilsona vīzijai šim ierakstam vajadzēja kļūt par grupas magnum opus, "teenage symphony to God" un galu galā atnest Beach Boys pasaules čempionu titulu smagajā svarā cīņā par labāko grupu pasaulē, pārspējot Bītlus. Taču ar lielām iecerēm ir tā, ka tās parasti nav sevišķi viegli realizēt, un Braiens Vilsons sabruka psiihiskajās problēmās, narkotikās, pārmērīgajā spriedzē, spiedienā no sabiedrības un grupas biedriem, un rezultātā "Smile" (tāds bija plānotais albuma nosaukums) ierakstīšana tika aprauta, pats Braiens iegrima savās problēmās, zaudēja saikni ar grupu un pasauli, un tas ieraksts, kas beigu beigās nāca klajā - "Smiley Smile" labākajā gadījumā ļāva tikai daļēji nojaust, ko tieši Braiens bija gribējis pateikt ar savu ambiciozāko projektu. Savu vīziju Braienam izdevās novest līdz galam tikai jaunās tūkstošgades sākumā, kad beidzot viņš izdeva "Smile" jau bez "Beach Boys" zīmoga (nav jau brīnums - Karls un Deniss ir miruši, bet ar Maiku Lavu diez vai Braiens gribētu sadarboties šādā ierakstā), un tas izpelnījās pamatīgu kritiķu mīlestību, bet starp "Smiley Smile" un "Smile" līdzība nav neko liela, jo vairums "Smiley Smile" ierakstā nonākušo dziesmu patiesībā nebija paredzētas kā lielā "Smile" sastāvdaļas un tās tika iekļautas albumā, uz ātru roku salasot dažādus atkritumus, kādi nu bija gadījušies pa rokai. Un ieraksta kvalitātē to var lieliski izjust.
2011-01-20 16:47:25
music, 1967

Today!

7.5
Ar šo ierakstu ir pieņemts uzskatīt, ka sākās "Beach Boys" nobriedušais periods - kad meitenes un sērfošanu Braiena Vilsona vērtību skalā sāka aizstāt eksistenciālāki jautājumi. Skatoties no mūsdienām, šis ieraksts neko nopietns un filosofisks droši vien nešķiet, bet jāņem vērā konteksts, kad tas tika radīts. "Beach Boys" tikai nesen bija izdevies atbrīvoties no sava menedžera - tētuka, kurš, cik var saprast, bija apmēram tikpat jauks tipāžs kā Elvisa pulkvedis. Viņu sīvākie konkurenti bītli uz šo laiku bija klajā laiduši "Beatles for Sale", kas arī nav nekāds super nopietnais ieraksts. Un pat Bobs Dilans vēl nebija šokējis pasauli ar savu elektrificēšanos. Līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka grupa, kas vēl pirms pāris mēnešiem izdevusi savu "Christmas album" pēkšņi vienā mirklī būs pārvērtusies līdz nepazīšanai un radījusi patiešām nopietnas mūzikas ierakstu.
2011-01-20 09:58:12
music, 1965

15 Big Ones

4.5
Šīs ir tāds albums, par kura nosaukumu ir grēks nenoplēst kādu kaku joku ("tā ierakstīšanas laikā dalībnieki 15 reizes paspēja pakakāt, un to arī atzīmēja albuma nosaukumā", "ierakstā ir 15 kakas" u.t.t.). Laiks nav bijis žēlīgs pret šo ierakstu, un ļoti labi var saprast - kāpēc. Braiens Vilsons ilgāku laiku bija bijis prom no grupas, cīnoties ar savām psihiskajām problēmām un atkarībām, un viņš 1976.gadā pilnīgi noteikti nebija sava mūža labākajā formā, bet tad Mike Love izdomāja, ka grupas reputācijas (un pārdodāmības) uzlabošanai būtu vērts atkal pasaukt Braienu un uzticēt viņam jaunā grupas ieraksta producēšanu. Ievērojot to, kādus brīnumus Braiens bija spējis veikt sešdesmito gadu vidū, tā varbūt nebūtu tik slikta doma, taču 1976.gada Braiens Vilsons noteikti nebija tas cilvēks, kuram bija sevišķa sajēga par to, ko Beach Boys vajadzētu darīt, pielāgojoties ērai, kad strauji tuvojās pankroka revolūcija.
2011-01-18 17:09:14
music, 1976

The Great Escape

8.5
Pirms aptuveni 15 gadiem ar vienu no šī ieraksta dziesmām sākās mana pazīšanās ar "Blur". Tajā tālajā gadā biju uzticīgs RBS TV skatītājs, un salīdzinoši skaidri atceros, kā tolaik tika pretstatīti Blur un Oasis, kad notika singlu cīņa starp "Country House" un brāļu Galaheru "Roll With It". Lai arī konkrētajā raundā Blur izrādījās veiksmīgāki, ilgtermiņā Oasis viņus salika (bet - ne ar savas mūzikas kvalitāti), bet man tolaik noteikti "Country House" patika labāk (lai gan tur pie vainas bija stilīgi popsīgais videoklips un nevis pati dziesma).
2011-01-18 08:54:23
music, 1995

The Dresden Dolls

8.0
Kur tie gadi, kad pirmo reizi dzirdēju "Coin Operated Boy", kuru kaut kur mp3 formātā bija izracis Ziņģis. Bail pat padomāt, cik daudz šajā laikā ir mainījies, un it īpaši - cik ļoti ir mainījusies pasaule man apkārt. Par to, ka es šajos gados būtu diži pieaudzis, nobriedis un kļuvis vērtīgs sabiedrības loceklis, es laikam nebūtu pārliecināts, bet es ļoti šaubos, ka Ziņģis vēl joprojām mēdz klausīties dziesmas par Coin operated boys.
2011-01-14 17:03:13
music, 2003

Houses of the Holy

8.0
Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.
2011-01-14 09:04:07
music, 1973

Alice

8.5
"Alice" iekļauto mūziku Veitss rakstīja teātra iestudējumam par Luisa Kerola neatļauto mīlestību pret Alice Liddell - nepilngadīgu meiteni, kurai Kerols veltīja savu Alice`s Adventures in Wonderland. Un kurš gan, ja ne Veitss, ir perfektais dziesminieks, lai rakstītu par tumšu un slēptu, un vājprātīgu mīlestību? Šis ieraksts ne ar ko īpašu Veitsa albumu vidū neizceļas - te neiezīmējas nekādas radikālas pārmaiņas viņa muzikālajā vīzijā, ja nu vienīgi var runāt par to, ka daudzas šī albuma dziesmas vairāk šķiet piederīgas septiņdesmito gadu "normālajam" Veitsam un nevis vēlāku laiku "trakajam" Veitsam. Pat viņa balss šeit ir bišķi "augstāka", nekā pierasts viņu dzirdēt relatīvi nesenā laikā, un līdz ar to - vieglāk pieejama general public. Taču galvenais, protams, ir tas, ka kā jau tas Veitsam ir raksturīgs, melodijas, cik tās reizēm lai arī nebūtu klusas un kautrīgas, ir skaistas un sirdi plosošas. Ieklausies par piemēru albuma tituldziesmā:
2011-01-13 08:48:58
music, 2002

V tom roce pitomém

7.5
Protams, ir nopietns jautājums, vai "singer-songwriter" ierakstus ir vērts klausīties tad, ja tu nesaproti dziesmu tekstus, un tā man diemžēl ir Nohavicas gadījumā, jo čehu valodā es droši vien atceros labi ja 100 vārdus. Taču Nohavica ir pietiekami interesants dziesminieks, lai viņu varētu klausīties arī tāpat vien. Muzikāli šis albums man visvairāk liek domāt par Kasparu Dimiteru (apmēram "Krusta skolas" ērā, it īpaši dimiteriska šķiet ierakstu ievadošā Jacek, kura atgādina, šķiet, "Glāzi ūdens"). Vismaz daļa šī ieraksta tapusi koncertos, varbūt pat pilnīgi viss, bet droši to apgalvot nevaru. Dažas šīs dziesmas šķiet jau iepriekš dzirdētas filmā "Year of the Devil", kurā Nohavicu redzēju pirmo reizi. Piemēram, "Ja neumim":
2011-01-12 09:04:00
music, 1990

Ram

8.0
Šis ir viens no vislabāk novērtētajiem Makkas solo ierakstiem, un ciktāl viegla un dzīvespriecīga popmūzika is concerned, tam nav ne vainas. Nekāds Makartnija solo veikumu cienītājs es noteikti neesmu, bet man būtu jābūt ļoti stūrgalvīgam, lai apgalvotu, ka cilvēks, kas līdz 1969.gadam bija viens no pasaulē sekmīgākajiem lipīgu meldiņu autoriem pēkšņi vienā dienā Lindas Īstmenas ietekmē būtu pārvērties par komerciālu sūdu. Jā, ar laiku Makka patiešām komerciālisma zaņķī iegrima, bet "Ram" noteikti ne tuvu vēl nav tas brīdis. Stilistiski to varētu pat saukt par Makkas mēģinājumu radīt līdzīgu mūziku The Kinks veikumiem - viegli angliski lauciniecisku un relaksētu.
2011-01-11 09:33:41
music, 1971

Tanz der Lemminge

8.5
"Amon Düül II" ir viens visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kuru tā īsti par grupu saukt laikam nebūtu pareizi. Lai arī krautrokā viņi ir vieni no centrālajiem milžiem līdzās "Can", "Faust" un "Kraftwerk" (ja pēdējos, protams, vispār var saukt par krautroka pārstāvjiem), šī kolektīva vēsture ir ļoti īpatnēja. Sākotnēji bariņš radoši noskaņotu Minhenes jauniešu 1967.gadā izveidoja apvienību ar "Amon Düül", kas nemaz nebija grupa, bet gan tāds kā mākslinieku putras katls, kur katrs darīja to, ko atzina par labāku. Drīzumā šajā komūnā muzikāli noskaņotie mākslinieki izveidoja ansambli "Amon Düül", bet kādu laiku vēlāk arī "Amon Düül II". Jāpiezīmē, ka otrais "Amon Düül" nebija pirmā turpinājums, jo abi kolektīvi pastāvēja vienlaicīgi, daļa dalībnieku tiem pārklājās un rotēja savā starpā, un tāpat nevar teikt, ka "Amon Düül II" būtu tā kā futbolā rezerves komanda, kurā spēlē tie, kas netiek pirmajā manšaftē. Vienkārši bija divi "Amon Düül", no kuriem katram bija nedaudz atšķirīgs redzējums.
2011-01-06 09:28:10
music, 1971

The Crazy World of Arthur Brown

8.5
"I am the god of hellfire and I bring you..."
2011-01-04 09:24:08
music, 1968

June 1, 1974

8.5
Šajā koncertierakstā patiesībā piedalās ievērojami vairāk mūziķu, nekā virsrakstā uzskaitītie. No neminētajiem noteikti ievērības vērti ir Robert Wyatt, Mike Oldfield, Ollie Halsall (viņš spēlēja The Rutles ierakstos, bet neparādījās filmā) un virkne mazāk zināmu britu alternatīvās estrādes darboņu. Ieraksta pirmajā pusē visvairāk uzdarbojas Braiens Īno, ar kura divām dziesmām sākas šis ieraksts. Domājams, ka tev vajadzētu būt pazīstamam gan ar "Driving Me Backwards", gan it īpaši ar "Baby`s on Fire" (ja vien tu neesi no tiem ļaudīm, kuriem īstais Īno sākas līdz ar viņa ieiešanu ambient lauciņā).
2011-01-03 09:24:44
music, 1974

Au-delà du délire

8.0
Būtu pārspīlēti teikt, ka franču rokmūzika būtu populāra ārpus varžēdāju valsts robežām. Un vēl lielāks pārspīlējums būtu apgalvot, ka franču mūzika vairumam cilvēku asociējas ar progroku. Līdz ar to nav sevišķi pārsteidzoši, ka ievērojamākie franču progrokeri "Ange" nav super populāra grupa. Šķiet, ka pat "Magma" ir salīdzinoši populārāks ansamblis nekā brāļu Dekāmu "Ange". Viņu popularitātei nenāk par labu arī tas apstāklis, ka grupa dzied franču valodā, bet zināms taču, ka progroka cienītāji bieži par ierakstiem fano tikai to super-duper samudrīto tekstu dēļ, un līdz ar to 95% progroka fanu šī grupa nav interesanta uztveramības trūkuma dēļ, un tā nav ne ar ko labākos apstākļos nekā "Magma" ar tās izdomāto valodu.
2010-12-30 08:42:07
music, 1974

Moving Waves

7.0
Nīderlande pilnīgi noteikti nav viena no tām valstīm, kuru pienesums rokmūzikas lauciņā būtu sevišķi nozīmīgs. Šķiet, ka zināmākais muzikālais kolektīvs no šīs valsts ir "Vengaboys", bet diez vai tas būtu kolektīvs, ar kuru kāds varētu lepoties. Līdz ar to grupa "Focus" šai valstij nenoliedzami ir īpaša - holandiešu progroks tomēr nav nekāda joka lieta. Protams, nevar noliegt to, ka pie lielākās piespiešanās augstāk kā par viena hita brīnumiem "Focus" nav nosaucami, bet tas jau ir kaut kas pavisam cits. Taču domājams, ka slavenāko šīs grupas dziesmu ir dzirdējuši arī daudzi cilvēki, kuriem progroks nemaz nav iecienītā tējas krūzē atrodams.
2010-12-29 08:57:24
music, 1971

Bachelor No.2

7.5
Ja godīgi - es pilnīgi neko nezinu par dziesminieci Emiju Mannu. Es tagad varētu pavadīt kādu stundu, lasot dažādus vebiskus avotus, lai varētu vēlāk bārstīties ar biogrāfiskiem faktiem par šo sievieti un bezjēdzīgiem kurioziem faktoīdiem Šeldona Kūpera gaumē, taču es to šoreiz pilnīgi noteikti nedarīšu. Nav man šādiem brīnumiem laika, līdz ar to nodarboties. Tad jau labāk klausīties viņas dziesmas, nevis uzzināt, vai viņam mājās suns vai draugs un vai viņai patīk iet uz kino (lai gan tas laikam viņai patīk, jo esmu dzirdējis kaut kādu saistību starp Mannu un filmu Magnolia. Ja kas - nez vai esi ievērojis, cik nopietni es cenšos SEOot savu lapu, teju vai katrā rakstā ieliekot kādu nevajadzīgu linku uz kādu vecāku ierakstu? Un to, ka vārdu savienojums viļus neviļus manā blogā arī parādās arvien biežāk? Tā ir mana misija - panākt, lai to cilvēki sāktu viļus neviļus lietot vietā un nevietā. Un tāpat - vārdu ezēns.
2010-12-28 08:50:52
music, 2000

The Bells

7.0
"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.
2010-12-23 15:27:40
music, 1979

Diamond Dogs

7.5
Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).
2010-12-21 09:26:15
music, 1974

Pin Ups

6.5
Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā:
2010-12-17 22:31:00
music, 1973

David Bowie

5.5
Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.
2010-12-17 09:29:47
music, 1967

The Libertines

8.5
Pagājuši jau seši gadi kopš "The Libertines" otrās plates iznākšanas. Šogad grupa apvienojās un nospēlēja vairākus šovus, par ko visi bija sajūsmā, līdz ar to ir pamats cerēt, ka Dohertijs un Barāts varētu kādreiz vēl kopā doties studijā un radīt maģiju. Tādu kā grupas otrajā albumā.
2010-12-16 09:11:26
music, 2004

Hello Young Lovers

8.5
"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".
2010-12-15 09:16:46
music, 2006

Lil` Beethoven

8.0
Kā Sparks to pavēsta šī albuma pirmajā dziesmā, "say goodbye to the beat", proti, no Sparks repertuāra ar šo albumu izgaist deju mūzikas knifiņi, to vietā stājas klasiskās mūzikas elementi. Dziesmas ir izteikti monotonas, balstās uz neskaitāmiem vienas frāzes atkārtojumiem, kas no vienas puses varētu kļūt par iemeslu ieraksta garlaicīgumam, bet vienlaikus nodrošina to, ka tā kompozīcijas ir labi atmiņā paliekošas. Droši var teikt, ka kaut ko līdzīgu šim albumam Sparks nekad iepriekš nebija radījuši - kaut kādā mērā to gan varētu saukt par viņu septiņdesmito gadu un deviņdesmito gadu veikuma sintēzi, bet tā īsti laikam tomēr nav. Muzikāli šis ir gandrīz klasiskās mūzikas ieraksts (tiesa, klasiskie instrumenti tajā esot sintezēti), melodijas balstās uz klavierēm un orķestrējuma un tikai vienā šī albuma dziesmā prominenti parādās elektriskā ģitāra. Bet tas neliedz šim ierakstam pamatīgi iekačāt.
2010-12-14 09:14:53
music, 2002

Balls

8.5
Ieejot jaunajā tūkstošgadē, "Sparks" droši zināja, kas cilvēcei ir nepieciešams vairāk par visu. Un kas tas varētu būt? Protams - pauti! Turpinot savu celiņu deju mūzikas lauciņā, "Sparks" radīja pārsteidzoši baudāmu ierakstu tādā stilā, kādā principā man ieraksti nemaz nevarētu patikt.
2010-12-10 16:33:51
music, 2000

Plagiarism

7.0
Savā ziņā "Plagiarism" varētu saukt par Sparks labāko dziesmu apkopojumu, bet tikai - savā ziņā. Proti, kā jau tas šai grupai bijis raksturīgi (izņemot absolūto stagnāciju astoņdesmitajos gados), "Sparks" centās labāko dziesmu izlases sastādīšanai pieiet radoši. Un ne tikai tādā ziņā, ka dziesmu izvēle šeit ne vienmēr ir pašsaprotama, bet galvenokārt tāpēc, ka visas dziesmas tika ierakstītas par jaunu un daudzas - pavisam citā skanējumā. Viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tāds, ka augstās partijas Rasels Maels sens vairs nevarēja izdziedāt tā kā jaunībā, līdz ar to, piemēram, "This Town Ain`t Big Enough for the Both of Us" izklausās pavisam citādi nekā agrāk un drīzāk varētu Rasela vokālu saukt par runāšanu, nevis tādu operatisku piegājienu kā agrāk. Taču dziesmai daudz dod arī aranžējumi (jā, šī dziesma ierakstā ir pārstāvēta divas reizes) - vienā no versijām sintezatori ir aizstāti ar vijolēm un čelliem, kamēr otrā sintezatori ir vietā un pietiekoši autentiski, toties dziesmu daudzveido grupas Faith No More vokālista līdzdalība, un Maela un Mike Patton baisais bass lieliski iet kopā ar Raselu. Stīgu aranžējums tāpat pamatīgi izceļ uz augšu "Pulling Rabbits Out of a Hat", kas pārsteidzošā kārtā kļūst par ļoti baudāmu kompozīciju. Taču ne visur Sparks izvēlas klasiskās mūzikas ceļu - apmēram puse dziesmu tiek izpildīta "Gratituous Sax and Senseless Violins" manierē - ar tipiskiem deviņdesmito gadu bītiem, kuri brīžiem liek domāt par "2Unlimited" vai "Captain Jack", taču vismaz gadījumos, kad melodijas ir kārtībā, arī šādi aranžējumi dziesmām nekaitē - kaut vai "The No.1 Song in Heaven" gadījumā (ja kas, arī šī dziesma tiek piedāvāta gan elektroniskajā apdarē, gan kā klasikas un elektronikas apvienojums, šajā situācijā es gan laikam par labāku atzīšu tīri elektronisko versiju). Vēl pie pozitīvajiem momentiem varu minēt otro skaņdarbu ar Faith No More līdzdalību - "Something for the girl with everything".
2010-12-08 17:13:35
music, 1997

Gratituous Sax and Senseless Violins

6.5
Ar šī albuma slavenāko dziesmu pirms piecpadsmit gadiem sākās mana pazīšanās ar grupu "Sparks". Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ka brāļi Maeli ir ievērojami ar kaut ko citu, izņemot tehno ēras hitu "When Do I Get to Sing My Way", bet šī dziesma mani uzreiz "paķēra". Un īpaši mana attieksme pret to nav izmainījusies arī tagad - varbūt es esmu daudz skeptiskāks attiecībā uz tās instrumentālo pusi, bet Rasela Maela vokālā partija joprojām man ir tikpat aktuāla kā tad, kad gāju pamatskolā.
2010-12-08 09:22:54
music, 1994

Interior Design

3.0
Par "Interior Design", kas savā būtībā ir liftu mūzikai pielīdzināmas kvalitātes ieraksts, tomēr vienu labu lietu varu teikt - tā iespaidā brāļi Maeli beidzot apsēdās pārdomāt dzīvi un atzina, ka viņi ir pārvērtušies par totāliem sūdabrāļiem, uz pieciem gadiem pazuda no mūzikas skatuves, lai deviņdesmitajos gados sāktos grupas atdzimšana.
2010-12-07 09:49:47
music, 1988

Music That You Can Dance To

3.0
Kritiens bedrē turpinās - "Music you can dance to" ir vēl mazāk baudāms nekā "Pulling Rabbits Out of a Hat", katastrofāli neizteiksmīgs deju mūzikas mēsls, par kuru brāļiem Maeliem mūsdienās vajadzētu nopietni kaunēties. Katra sekunde burtiski brēc: LAME! Dienu no dienas "Sparks" kļūst mazāk klausāmi, savos veiksmīgākajos brīžos viņi tagad izklausās pēc visai skumja "Eurythmics" atdarinājuma, vokālās melodijas vēl reizēm ir ciešamas ("Rosebud"), bet instrumentācija... ak dievs, cik tas viss izklausās banāli un monotoni. Briesmīgi ritmi, jebkādu melodiju trūkums, viens vienīgs synthfest, šausmīgas vokalīzes "je-je-je-je". Ja agrākos gados Queen varēja uzskatīt par Sparks atdarinātājiem, tad tagad situācija bija pavērsusies otrādi, turklāt arī Merkūrijs un ko. šajā laikā nebija ne tuvu labā līmenī, bet brāļi Maeli bija krituši vienkārši biedējoši zemu. Tu vari pārslēgties no vienas "Music that you can dance to" dziesmas uz otru, un labāk nekļūs. Ja nu kas - arī dejot šīs mūzikas pavadījumā ir diezgan neiespējami, muzikāli viņi ir kļuvuši mazāk interesanti nekā kaut kāds Weird Al Yankovic - nožēlojams novelty ansamblis, kurš dzīvo vienās vienīgās klišejās un pelnīti grimst arvien dziļākā aizmirstībā.
2010-12-06 09:15:55
music, 1986

Pulling Rabbits Out of a Hat

4.5
Lai arī 1984.gads nebija gluži tāds, kā to aprakstīja Džordžs Orvels, vismaz muzikālā ziņā tas bija visai šausmīgs gads, un arī "Sparks" nespēja kļūt par vienu no grupām, kam izdotos pārvarēt šī laika noslieces uz jebkāda radošuma trūkumu, šausmīgu uzticēšanos pusgada laikā novecojošām sintezatoru skaņām, melodisku vienveidību un visu citu iespējamo draņķīgumu. Ja visā albumā ir tikai dažas dziesmas, kuras ar zināmu piespiešanos var nosaukt par "salīdzinoši labām", diez vai tas ir klausīšanās vērts ieraksts. Tās pāris dziesmas, kuras būtu vērts saglabāt, ir "Pretending to be Drunk" (un arī tai patiesībā īsti labs ir tikai piedziedājums) un "Sisters". Taču visādi citādi šis ir pārliecinoši sliktākais no līdzšinējiem 13 "Sparks" ierakstiem, pat uz pārējo astoņdesmito gadu pirmās puses ierakstu fona tas ir gaužām neizteiksmīgs. Kā nekā Sparks vismaz sākotnēji nebija tāda līmena grupa kā "Duran Duran", bet 1984.gadā viņi vairs pat nebija tik labi kā Duran Duran. Labi vēl, ka šis albums nepatika nedz kritiķiem, nedz klausītājiem, līdz ar to "Sparks" dziļākais pagrimums neievilkās līdz pat mūsdienām, un tomēr - ja tev rodas vēlme iepazīt šīs grupas daiļradi, pilnīgi noteikti tev vajadzētu izvairīties no sākšanas ar tās astoņdesmito gadu albumiem. Un man arvien grūtāk kļūst sevi piespiest dienu no dienas "baudīt" albumu pēc albuma, kur katrs nākamais ir sliktāks un mazāk iedvesmots.
2010-12-03 10:26:23
music, 1984

In Outer Space

5.5
Sadarbojoties dziesmā "Cool Places" ar grupas "Go-Go`s" dziedātāju Džeinu Vīdlinu, Sparks tika pie sava visu laiku veiksmīgākā singla Billboard topā (šeit būtu vērts atsaukties uz rakstu Par sievietēm rokmūzikā). Žēl gan, ka nosacītā "slava" pie Sparks atnāca tajā laikā, kad viņi bija praktiski vistālāk no sava radošā pīķa (pieņemot, ka grupas ziedu laiki bija septiņdesmito pirmajā pusē un otrā radošā atdzimšanā sākās deviņdesmito beigās). Noskaties "Cool Places" videoklipu un pasaki man, ka tas ir ar kaut ko labāks par 99% tā laika sintīpopa mēslu:
2010-12-02 09:27:06
music, 1983

Angst in My Pants

5.5
"Angst in my Pants" ir jau pavisam neizteiksmīgs ieraksts, kurā gandrīz neko vairs nejūt no Sparks dzirkstošā ģēnija. Albums gan sagādāja grupai pēc ilga pārtraukuma relatīvi veiksmīgu singlu Billboard topā, taču šī pati dziesma "I Predict" ir tik tipisks new wave ēras gabals, ka tā radīšanai nebūtu nepieciešams neatkārtojamo brāļu Maelu duets, bet tikpat labi varētu izlīdzēties ar Devo vai pat kādu mazāk zināmu ansambli. Ir dažas dziesmas, kuras ir drusku interesantākas - piemēram, "Sherlock Holmes" un "Nicotina", bet kā vienots veselums šis ieraksts ir stipri depresīvs un kārtējais pierādījums tam, cik kopumā katastrofāla muzikālā desmitgade bija astoņdesmitie gadi.
2010-12-01 08:58:43
music, 1982

Whom That Sucker

6.0
Sadarbība ar Giorgio Moroder pēc iepriekšējā Sparks albuma ja ne gluži izbeidzās, tad vismaz tika minimizēta un sākot ar "Whomp That Sucker" Sparks atkal primāri bija rokgrupa un nevis elektroniskās mūzikas ansamblis. Taču atgūt savulaik zaudēto unikālo skanējumu grupa spēja tikai daļēji. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vai nu Raselam sāka izbeigties viņa vokālās dotības vai Rons vairs nespēja radīt tādas melodijas kā iepriekš, bet "Whomp That Sucker" man izklausās pēc nostaļģijas pārņemta Sparks ieraksta, kurā grupa mēģina modernizēt savu septiņdesmito gadu sākuma mūziku, bet tas viņiem gluži līdz galam neizdodas, galvenokārt tāpēc ka dziesmas nav ne tuvu tik interesantas kā agrāk. Ja savā zelta ērā Sparks katrā dziesmā iepina neskaitāmas muzikālas idejas un viltīgus trikus, tad tagad katra dziesma pamatā aprobežojas ar vienu vai diviem gājieniem, tā arī nespējot aizsniegties līdz debesīm. Ņemsim par piemēru vienu no šī ieraksta singliem - "Funny Face". Pirmais pants ir riktīgi labs, bet sākot ar piedziedājumu dziesma kļūst kaut kāda pārāk kājminama.
2010-11-30 09:15:19
music, 1981

Terminal Jive

6.0
Turpinot sadarbību ar Giorgio Moroder un rotaļāšanos ar disko bītiem, ierakstot "Terminal Jive", Sparks vismaz kaut kādā mērā savā skanējumā atkal izmantoja elektriskās ģitāras, taču joprojām albumā izteikti dominē sintezatoru skaņas, kuras šoreiz gan ir kļuvušas pieradinātākas un populārajai mūzikai raksturīgākas. ASV un Lielbritānijā šis ieraksts kļuva par pamatīgu flop, tikām diezgan pārsteidzoši tā singls "When I`m with You" kļuva par pamatīgu grāvēju Francijā, kur tas sešas nedēļas noturējās pašā topa virsotnē.
2010-11-29 09:14:05
music, 1979

No. 1 in Heaven

6.5
Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.
2010-11-26 09:00:40
music, 1979

Songs of Leonard Cohen

8.5
Leonards Koens nav viens no savas paaudzes spilgtākajiem ģitāristiem, viņa dziesmu melodijas ir labākajā gadījumā saucamas par rudimentārām, un viņa balss ir vairāk piemērota deklamēšanai un mazāk - dziedāšanai. Bet vienlaikus "Songs of Leonard Cohen" manās acīs ir viens no 20.gadsimta populārās mūzikas stūrakmeņiem, viens no skaistākajiem ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Un laikam jau galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka Koens ir izcils dzejdaris, tāda kalibra dzejnieks, kādu rok un popmūzikā gandrīz nav. Vai viņš dziedātu par mīlestību, reliģiju vai neizprotamām tēmām, viņa vārdi ir kaut kas neatkārtojams. Paklausies kaut vai "Susanne" - Koena ģitāras strinkšīnāšana ir monotona un - godīgi sakot - primitīva, viņa balss - nepavisam ne operiska, bet kādas vīzijas viņš spēj uzburt!
2010-11-25 09:00:36
music, 1967

The Clash

7.5
"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.
2010-11-24 09:08:34
music, 1977

Sabotage

7.0
"Sabotage" bieži mēdz dēvēt par progresīvāko no visiem Black Sabbath ierakstiem - albumu, kurā grupa nevairās eksperimentu, izmēģina savus spēkus mūzikas stilos, kas parasti neasociējas ar Oziju, Iommi, Batleru un Vordu. Šī iemesla dēļ Interneta laikmetā tas ir kļuvis par vienu no atzītākajiem šīs grupas veikumiem (kā nekā, nav jau īpaši stilīgi teikt, ka tev patīk grupas pirmais albums vai "Paranoid" - jo tas būtu pārāk parasti). Es droši vien nebūšu viens no šī albuma slavinātājiem, jo gluži vienkārši man tas ne pārāk patīk. Man nav nekādu iebildumu pret tradicionālām smagām BS dziesmām kā "Hole in the Sky" vai "Simptom of the Universe", pēdējā esot kļuvusi par tādu kā šablonu, uz kuras pamata izveidojies trashmetal, lai gan man par to grūti spriest, jo trash`ā nemaz neorientējos un varu tikai atsaukties uz netā sagrābstītu informāciju (subjektīvi gan šķiet, ka trash`am būtu jābūt ievērojami ātrākam nekā šai BS dziesmai, taču Iommi spēle šajā skaņdarbā ir tiešām izcila, no viņa puses šī varētu būt teju vai labākā BS dziesma ever. Kas gan man kaut kā šajā albumā nepatīk, ir Ozija balss - jau no sākta gala viņš nebija nekāds izcilais dziedātājs, bet šajā albumā viņa tā sauktā hēlija balss izklausās kaut kāda nedzīva un aizsmakusi.
2010-11-23 09:18:53
music, 1976

Propaganda

8.0
"Kimono My House" panākumu spārnoti, savu nākamo albumu Sparks izdeva sešus mēnešus vēlāk, un "Propaganda" kļuva par grupas populārāko albumu tās dzimtenē, sasniedzot 63.vietu Billboard topā. Arī šī albuma singli bija diezgan veiksmīgi - gan "Never turn your back on Mother Earth", gan "Something for the Girl with Everything" iekāpa singlu divdesmitniekā Lielbritānijā. Man gan patiesībā "Mother Earth" tā ne pārāk patīk - ja nu vienīgi interesanti, ka šī dziesma man liek domāt, ka Muse savā daiļradē arī ir ietekmējušies no Sparks. Tiesa, oficiālu apstiprinājumu tam nekur neatrodu, bet sajūta man tāda ir, ka Belamijs un kompānija ir kādu laiku pavadījuši "Sparks" ierakstu sabiedrībā. Protams, Belamijs diez vai savu falsetu liktu lietā, lai iedziedātu kaut ko tādu kā "Something for the Girl with Everything", kas daudz vairāk izklausās pēc The Darkness un nevis Muse, taču...
2010-11-22 09:19:50
music, 1974

Kimono My House

7.5
Šis ir tas "Sparks" ieraksts, kuru tradicionāli ir pieņemts uzskatīt par grupas spožāko stundu. Lai arī pēdējos gados mana attieksme pret šo albumu ir mainījusies uz pozitīvo pusi, joprojām par īstu tā cienītāju sevi neuzskatu. Taču nenoliedzami šajā albumā ir atrodama grupas slavenākā dziesma - "This Town Ain`t Big Enough for Both of Us", kura ar savu Baba O`Riley stila sintezatoru ritmu, stilizētajām šāvienu skaņām un Rasela Maela fantastisko dziedājumu un visu pārējo ir tiešām absolūta popmūzikas klasika.
2010-11-17 09:22:04
music, 1974

A Woofer in Tweeter`s Clothing

7.5
Ar šo albumu ir mazliet neskaidrību, līdzīgi kā ar tā priekšgājēju - vēl kā "Halfnelson" Sparks bija izdevuši, šķiet, īsspēlējošu ierakstu ar šādu nosaukumu, kura saturā gan nav gandrīz nekā no tā, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par "A Woofer in Tweeter`s Clothing".
2010-11-16 09:00:02
music, 1972

Sparks

8.0
Korektāk gan laikam būtu šo albumu saukt par "Halfnelson", ko izdevusi grupa "Halfnelson", taču kad ansamblis 1972.gadā pārdēvējās par "Sparks", arī tā debijas albums tika pārizdots ar nosaukumu "Sparks", un tā lai tas paliek arī šeit. Jo - būsim godīgi - pat zīmols "Sparks" nav super atpazīstams, kur nu vēl "Halfnelson".
2010-11-15 09:32:01
music, 1972

High Voltage

7.0
Ar AC/DC diskogrāfiju ne viss ir pilnīgi skaidrs, jo pēc tam, kad Austrālijā grupa bija izdevusi divus albumus ("High Voltage" un "TNT"), tika izdots pirmais starptautiski pieejamais ieraksts, kas saucās "High Voltage", un kurā patiesībā bija galvenokārt dziesmas no TNT. Un tas, par ko es šobrīd sāku rakstīt, ir tieši šis ieraksts.
2010-11-12 16:56:19
music, 1976

Flaming Schoolgirls

6.0
Atbilstoši Wikipedia, šis ir piektais un pēdējais the Runaways studijas albums, taču patiesībā tas nav nedz piektais, nedz pēdējais, nedz studijas albums. Reālāk to būtu raksturot šādi - par grupu bija parādījusies kaut kāda sabiedrības interese, un tās producents Kims Paulijs salasīja dažādus atkritumus, ko grupa savas pastāvēšanas laikos bija ierakstījusi, un pasniedza to kā jaunu albumu. Kas šeit ir pozitīvi - vismaz visas dziesmas tikušas ierakstītas, kamēr vēl grupas sastāvā bija Cherrie Currie un Jackie Fox, proti, klasiskajā The Runaways sastāvā. Negatīvais tikām ir tas, ar ko parasti ir jārēķinās, saskaroties ar "pārpalikumu" albumiem - ka ne jau gluži nejauši tā ir noticis, ka attiecīgās dziesmas nav tikušas iekļautas grupas albumos, jo materiāla kvalitāte pilnīgi noteikti varētu būt labāka. Faktiski šo albumu varētu raksturot kā "Queens of Noise" pārpalikumu apvienojums ar "Live in Japan" pārpalikumiem, jo tikai šo divu kategoriju dziesmas šeit arī ir atrodamas.
2010-11-12 09:03:31
music, 1980

And Now... The Runaways

4.0
Savu pastāvēšanu "The Runaways" beidza uz pavisam nožēlojamas nots, kas gan nav nekas pārsteidzošs. Kims Faulijs bija prom, un ieraksta producēšanu uzņēmās John Alcock, kurš nevarēja palīdzēt grupai sagādāt labas dziesmas. Arvien pieauga spriedze starp Joan Jett un Lita Ford. Atbilstoši leģendai, Lita gribēja grupas turēšanos pie klasiskām hārdroka vērtībām, kamēr Jett bija aizrāvusies ar pankroku. Rezultātā katra no viņām uzrakstīja pa 2 šī albuma dziesmām, vēl vienu dziesmu sacerēja bundziniece Sendija Vesta, bet pārējās 4 tapa bez grupas dalībnieču līdzdalības.
2010-11-11 13:06:57
music, 1978

Waitin` for the Night

6.0
Pēc Cherrie Currie un Jackie Fox aiziešanas no The Runaways, arī grupas menedžeris Kims Faulijs bija spiests atzīt, ka diez vai ilgtermiņā grupa varētu ienest milzīgu čupu naudas, kā rezultātā Faulija interese par grupu strauji samazinājās. Ja pirmajos divos albumos Faulijs bija arī galvenais dziesmu autors, tad "Waitin` for the Night" viņš piedalījies tikai 3 dziesmu saceršanā. Tikām par grupas galveno dziesmu autori kļuva Joan Jett, kura bija autore vai līdzautore 8 dziesmām no 10, kamēr pārējās divas dziesmas sacerēja Lita Forda.
2010-11-10 16:56:38
music, 1977

Queens of Noise

6.5
Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.
2010-11-09 16:20:22
music, 1977

The Runaways

8.0
Pēc filmas "The Runaways" noskatīšanās izlēmu, ka vajadzētu noklausīties arī šīs grupas albumus. Grupas vēsture patiesībā ir diezgan tipisks menedžētas un iestudētas grupas stāsts - kāds blēdis vārdā Kims Faulijs uztvēra gaisā virmojošu pieprasījumu pēc sieviešu spēlētas nopietnākas rokmūzikas, un izveidoja piecu pusaudžu meiteņu grupu, kuru imidža viņš balstīja uz t.s. "jailbait" - apstākli, ka meitenēm (vismaz dažām) vēl nebija sešpadsmit, un kas gan var būt resniem lauķiem tīkamāk par nepilngadīgām palaistuvēm? Taču lielā mērā Faulijam paveicās (kā tas atgadījās ne vienam vien 60.-70.gadu mūzikas "producentam") - viņa atlasītās meitenes izrādījās patiešām talantīgas un spējīgas radīt arī tādu mūziku, ko var klausīties 35 gadus vēlāk, zinot to, ka seksīgajām čiksām ir jau pāri par 50 gadiem. Līdzīgi (izņemot seksīgo čiksu daļu) stāsti bija ar "The Monkees", "Sex Pistols" un droši vien vēl daudzām citām grupām.
2010-11-08 15:56:16
music, 1977

Mule Variations

8.0
"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.
2010-11-05 17:58:51
music, 1999

The Heart of Saturday Night

8.0
"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.
2010-11-05 10:15:36
music, 1974

Consolers of the Lonely

8.5
Ja "Broken Boy Soldiers" nespēja pilnībā mani pārliecināt, ka Džeka Vaita un Brendana Bensona apvienība varētu būt ne sliktāka, bet varbūt pat labāka par "The White Stripes", tad "Consolers of the Lonely" šo jautājumu pilnībā atmet. Šajā albumā īpaši spēcīgi izpaužas Vaita mīlestība pret sešdesmito-septiņdesmito gadu smago roku un vismaz manās acīs The Raconteurs ir labākie Led Zeppelin, ko 21.gadsimts spēj piedāvāt, noteikti labāki par iespējamo Peidža un Plānta apvienošanos LZ krāsās. Atšķirībā no sava priekšgājēja, otrais The Raconteurs albums ir ļoti vienmērīgas kvalitātes ieraksts - te nav tā, ka būtu principiāla atšķirība starp singliem un mazāk zināmajām dziesmām. Sākas tas ļoti enerģiski - ar divām no ieraksta skaļākajām un aktīvākajām dziesmām - "Consoler of the Lonely" un "Salute Your Solution" (pēdējā mani vienkārši sascinē ar abu grupas līderu saspēli visdažādākajos veidos), bet tālāk Raconteurs nekautrējas demonstrēt arī savu mazāk agresīvo pusi. Ieraksts ir ļoti daudzveidīgs, tajā līdzās Led Zeppelin manierē ieturētam hardrock atrodas vieta gan kantrī, gan blūzam. Manu iecienītāko dziesmu vidū noteikti varu minēt "The Switch and the Spur", "Top Yourself" (viena no White Stripe`īgākajām dziesmām šajā albumā), balādi "Many Shades of Black" un noslēdzošo "Carolina Drama".
2010-11-04 09:52:38
music, 2008

Phobia

3.0
"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!
2010-11-03 09:46:42
music, 1993

UK Jive

4.0
"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.
2010-11-02 10:39:11
music, 1989

Bananas

8.0
Neticami, bet fakts - 2003.gadā "Deep Purple" izdevās ierakstīt albumu, kas par spīti jebkādas intereses trūkumam no kritiķu un ierakstu pircēju puses bija sasodīti labs. Jaunajā tūkstošgadē grupa iesoļoja bez viena no saviem nozīmīgākajiem dalībniekiem - Džons Lords no grupas aizgāja neilgi pirms tās koncerta Rīgā 2001.gadā (kas, protams, bija aplauziens tādiem šīs grupas cienītājiem kā man, kas bija uz šo koncertu), bet viņa vietu ieņēma Don Airey, kas savas muzikālās karjeras laikā bija izvandījies pa veselu kaudzi visdažādāko ansambļu - "Babe Ruth", "Colosseum II", Gary Moore grupā, "Black Sabbath", "Rainbow", "MSG", "Thin Lizzy", "Jethro Tull", "Whitesnake", "Judas Priest", UFO, Brian May grupā, u.t.t. Parasti, ja kāds mūziķis spēlē katru gadu citā ansamblī, tas neliek domāt, ka viņš būtu kaut kas super grandiozs, drīzāk - ka viņam labi patīk tusēt. Un pilnīgi iespējams, ka tā bija arī ar Don Airey.
2010-10-29 16:59:18
music, 2003

Abandon

6.5
Līdzīgs albums savam priekšgājējam, tikai mazāk interesants. Uz šo brīdi klausītājiem jau vajadzētu zināt, kā izklausās Deep Purple ar Morsu pie stūres, un pārsteigumiem vietas vairs nav. Kaut kāda iemesla pēc Purple šeit pēkšņi izmēģina jaunu piegājienu - demonstrē sevi kā analfabētu grupu, pāris dziesmām nosaukumus pierakstot fonētiski "Any fule kno that" un "Bludsucker" man dziesmu sarakstā vairāk atgādina tādu ansambli kā "Slade" un nevis Deep Purple. Turklāt jāņem vērā, ka "Bludsucker" nav nekas cits kā par jaunu ierakstīta kompozīcija no "In Rock", kura tolaik, protams, saucās "Bloodsucker". Un te man pat būtu jāpiekrīt, ka Morss ar klasiku tiek ļoti labi galā, un viņa un Lorda saspēle šajā dziesmā ir kolosāla. Jā, Gilans nedzied kā septiņdesmito gadu sākumā, bet arī viņš šajā gadījumā patiesībā nemaz tik traki nenobālē pats savas pagātnes priekšā.
2010-10-29 09:19:28
music, 1998

Purpendicular

7.0
Ričijs Blekmors ir prom un tagad jau šķiet, ka uz neatgriešanos. Viņa vietā stājas Stīvs Morss, amerikāņu ģitārvirtuozs no fusion grupas Dixie Dregs. Piecus gadus pēc kārtas Morsu žurnāls "The Guitar Player" bija atzinis par gada labāko ģitāristu, līdz ar to šaubu, ka viņš māk spēlēt, nevienam nebija. Jautājums bija tikai - cik labi viņš iederēsies Blekmora vietā? Līdz šim tomēr grupa bija ierakstījusi tikai vienu albumu bez Ričija, un tas nebija nekāds šedevrs, un neapstrīdami spožākie grupas mirkļi saistījās ar diviem cilvēkiem - Blekmoru un Lordu.
2010-10-28 09:35:19
music, 1996

The Battle Rages On

5.0
Jā, cīņa starp Blekmoru un Gilanu patiešām turpinās. Pēc iepriekšējā albuma izgāšanās kā komerciāli, tā mākslinieciski grupas biedri uzstāja Blekmoram, ka "Deep Purple" pastāvēšanai ir vitāli nepieciešama Gilana klātbūtne tajā. Blekmors nopūtās un pateica: "Labi, bet lai viņš nelien manās darīšanās!" Taču skaidrs, ka Gilans tajās līda, līdz ar to ātri vien pēc albuma ierakstīšanas no grupas aizgāja šoreiz jau Blekmors, vīlies savos ilggadīgajos cīņu biedros, kas nespēja saprast, ka Deep Purple ir Blekmora un nevis Gilana grupa. Labi, varbūt lietas apstākļi nebija gluži tādi, taču skaidrs ir tas, ka savā trešajā inkarnācijā Mark II sastāvā Deep Purple radīja vienu no savā vēsturē visvājākajiem ierakstiem, un vismaz daļēji pie vainas tur varētu būt ķīmijas trūkums grupas iekšienē. Ir gan, protams, piemēri, kad slikti savstarpēji sadzīvojuši mūziķi kopā rada šedevrus (piem., Bītlu "Abbey Road"), taču šis noteikti nav tas gadījums.
2010-10-27 09:31:35
music, 1993

Slaves and Masters

5.0
Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.
2010-10-26 09:33:52
music, 1990

Think Visual

5.5
Droši vien 1986.gada kontekstā "Think Visual" ir diezgan labs albums - vairums "Kinks" paaudzes mūziķu šajā gadā ierakstīja savas karjeras vissliktākos albumus, kurus sabeidza "modernās tehnoloģijas" - šausmīgi atbaidoši sintezatori, bungu mašīnas, peņu roka banalitāte, vēlēšanās savos 40-45 gados izklausīties jauniem un trakiem un tamlīdzīgas problēmas. No šīs bedres Rejam Deivisam izdevās izvairīties - "Think Visual" ir diezgan godīgs rokmūzikas albums, kurā dominējošais mūzikas instruments ir ģitāra, bungas ir dzīvas un nav nekādu pazīmju, ka Rejam Deivisam būtu radusies vēlme atdarināt Džonu Bon Džovi. Taču līdzās šiem vārdiem ir jāizsaka par albumu ļoti smaga kritika - tas ir vienkārši bezdievīgi garlaicīgs, bezemocionāls un neoriģināls. Tas ir viens no tiem albumiem, kuru tu vari klausīties atkal un atkal, tā arī tajā neatrodot neko tādu, ko pārmērīgi nolamāt vai vismaz drusku uzslavēt. Proti, patiesībā tas nav vis roks, bet gan izteikts adult contemporary - tāda mūzika, ko tu vari droši likt skanēt jebkurā sabiedrībā, to neviens neuzskatīs par sevi aizvainojošu, bet vienlaikus neviens to nemīlēs. Plus vēl Rejs Deiviss kārtējo reizi sevi mēģina apliecināt kā strādniecības varoni, aizsākot albumu ar "Working at the factory", kas izklausās pēc pamatīga "Born in the USA" plaģiāta un kuras vēstījums ir smagi bērnišķīgs, kaut ko tādu es būtu varējis Rejam piedot 1964.gadā, bet ne jau 1986.gadā. Citas dziesmas nav tik uzkrītoši stulbas, bet tām visām ir kopīgs trūkums - jebkādas paliekošās vērtības trūkums, ja daudzos vēlīnajos Kinks albumos ir vismaz 1-2 dziesmas, kas varētu pretendēt uz klasikas statusu, šeit tādu pilnīgi noteikti nav. Varbūt nedaudz saistošāka ir "The video shop", kurā gan ir tizlu sintezatoru klātbūtne, bet tas vismaz kaut kā atšķiras no tās pelēcības, kas valda šajā albumā. Šis nu ir viens no tiem albumiem, kuru klausīties ir mazāk interesanti nekā radio. Tas nav tieši slikts, bet tas nespēj raisīt emocijas, un līdz ar to - ir bezvērtīgs.
2010-10-22 17:01:55
music, 1986

Come Taste the Band

4.5
Kad no Deep Purple aizgāja arī Ričijs Blekmors, atbilstoši veselajam saprātam grupai vajadzēja izjukt pilnībā. Taču vai nu Lordam un Peisam nepietika naudas, vai arī Deivids Kaverdeils labi mācēja lūgties, bet grupa tika saglabāta. Blekmora vietu grupā ieņēma amerikānis Tomijs Bolins, kas iepriekš bija spēlējis tādās salīdzinoši zināmās grupās kā "Zephyr" un "James Gang", tādējādi izveidojās Deep Purple Mark IV, kurā no grupas zelta gadu kodola bija atlicis vienīgi Džons Lords (pieņemot, ka bunģierim Ianam Peisam nekādas dižās teikšanas nebija). Un līdz ar to būtu loģiski gaidīt, ka Lords kā neformālais grupas līderis arī sarakstītu vairumu jaunā grupas albuma dziesmu. Taču nē - viņš tāpat kā Peiss piedalījies tikai vienas šī albuma dziesmas rakstīšanā, Hjūza kontā - trīs kompozīcijas, Kaverdeilam - septiņas, Bolinam - arī septiņas. Vienas dziesmas - "Lady Luck" - rakstīšanā piedalījās arī James Cook - kaut kāds Tomija Bolina čoms vēl no "James Gang" laikiem.
2010-10-21 17:03:11
music, 1975

Word of Mouth

5.0
Šis diezgan pārliecinoši ir viens no sliktākajiem The Kinks karjeras veikumiem. Es personīgi tajā nesaskatu gandrīz neko no tā, kas šajā grupā man ir paticis, un daudz no tā, kas man nav paticis. Rejs Deiviss šeit atkal aizraujas ar sludinošiem un audzinošiem tekstiem, dziesmu melodijas ir vēl mazāk svaigas nekā citos šīs grupas vēlīnā perioda albumos, ieraksta noskaņa ir vēl bezpersoniskāka un raksturīgāka 20.gadsimta tumšajiem viduslaikiem - proti, astoņdesmitajiem gadiem. Ja kādreiz Rejs Deiviss bija viens no savas paaudzes gudrākajiem dziesminiekiem, tad šajā albumā viņš vairāk izklausās pēc kādas no hair metal viduvējībām. Vai tu uzskati, ka dziesma "Word of mouth" nebūtu laba, piemēram, Bon Jovi repertuārā? Deiva ģitārspēle, kas varbūt nekad nebija Taunshenda vai Kleptona līmenī, tagad ir primitīva un neinteresanta. Velti tu šajā ierakstā meklēsi majestātiskus rifus. Toties tu šeit atradīsi daudz cheesy sintezatoru līdzdalības - paklausies kaut vai "Massive reductions", kas ir droši vien tizlākais Reja karjeras mēģinājums iejusties rūpnīcas strādnieka ādā. Vispār jau, kur bija vienmēr The Kinks galvenais šarms - tā bija ierakstu noskaņa un Reja izjustais angliskums, bet 1984.gadā viņš nespēja piedāvāt klausītājiem neko labāku kā sliktu parodiju par "Van Halen" ierakstiem. Viņam nebija nedz muzikālu, nedz tekstuālu ideju un vienīgais, ko viņš reāli varēja piedāvāt, bija grupas vārds, kurš kādreiz (bet ļoti sen) bija bijis skanīgs.
2010-10-21 09:09:39
music, 1984

Stormbringer

5.0
Otrais "Deep Purple" Mark III veikums ne tuvu nav tik labs kā "Burn". Atkal jau sākas albums gana veiksmīgi - "Stormbringer" ir neapstrīdami labākā šī ieraksta dziesma, kuru raksturo klasiska Blekmora ģitārspēle ar spožu sološanu un visnotaļ kompetenti vokāli Kaverdeila izpildījumā. Atkal jau gribas pagausties, ka Gilmors to spētu pārvērst par īstu klasiku, bet arī Kaverdeila variantā dziesmai nav ne vainas. Bet kas notiek tālāk?
2010-10-20 09:29:58
music, 1974

State of Confusion

6.0
Pēc daudzu ļaužu vārdiem "State of Confusion" ir tas pēdējais punkts, kurā vajadzētu atvadīties no grupas "The Kinks". Šis ir pēdējais grupas albums, kurš izpelnījies puslīdz atzinīgu kritikas attieksmi un tam arī izdevās sarūpēt grupai tās pēdējo hitu - "Come Dancing", kas Billboard karstāko dziesmu topā sasniedza augsto sesto vietu - šādā līmenī grupa nebija tikusi veselus 18 gadus. Dziesma gan ir ļoti optimistiska un lipīga, bet vienlaikus man tā šķiet piederīga citai ērai un tā izklausās pārmērīgi radīta, lai patiktu preteen vecuma jauniešiem, un tās kontekstā nevaru neiedomāties arī par pēdējo Beach Boys hitu - "Kokomo". Jauki jau tas viss ir, bet vienlaikus - stipri cheesy.
2010-10-18 16:51:17
music, 1983

Give the People What They Want

4.5
Joprojām nebūdams apmierināts ar to, cik daudz cilvēku nopirka "Low Budget", Rejs Deiviss izlēma iedot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un ierakstīja šo albumu. Viņš aptaujāja vairākus simtus cilvēku, lai noskaidrotu, kādas tieši bija 1981.gadā tirgus tendences popmūzikā, ko cilvēki gaidītu no jauna "Kinks" albuma, kādām jābūt melodijām, kādiem tekstiem un kādai - ieraksta noskaņai. Tad viņš iedzina studijā savu nepaklausīgo brāli Deivu un radīja šo albumu.
2010-10-15 09:28:28
music, 1981

Low Budget

8.0
Iespējams, Rejam Deivisam patiešām bija "low budget", kas lika šo ierakstu radīt, izteikti tēmējot uz labākiem pārdošanas rādītājiem. Nav jau brīnums - septiņdesmito gadu pirmās puses konceptuālie ieraksti bija finansiāli katastrofāli, Anglijā pēdējais Kinks albums, kas bija spējis vispār iekļūt čārtos, bija "Something Else by the Kinks" 1967.gadā, un arī Amerikā grupas pārdošanas rādītāji nebija nekādi izcilie.
2010-10-14 09:13:17
music, 1979

Parklife

7.0
"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.
2010-10-12 09:00:54
music, 1994

Who do you think we are?

6.5
Ar "Who do you think we are" beidzās slavenākā un plašās publikas acīs ievērojamākā "Deep Purple" ēra. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nekad vairs šī grupa neradīja nevienu izcilu albumu, un tomēr visi tālākie Mark`i īsti nespēj līdzināties klasiskajam septiņdesmito gadu sākuma grupas sastāvam, un pat tās šīs grupas inkarnācijas, kurās bija visi Mark II dalībnieki, nebija vairs īsti tas. Tiesa, šis albums apliecina to, ka Mark II savu laiku bija jau izdīvojis un grupas sastāva pārmaiņas varbūt kaut kādā ziņā bija pat nepieciešamas. Tas gan nenozīmē, ka grupai bija nepieciešama ērma Koverdeila parādīšanās, bet tā jau ir cita lieta.
2010-10-08 16:47:10
music, 1973

Misfits

6.0
Ar "Misfits" Rejs Deiviss atgriežas ja ne gluži konceptrokoperu lauciņā, tad vismaz šis albums ir daudz saturiski vienotāks par savu priekšgājēju, pievēršoties dažādiem šīs pasaules nabagajiem. Taču vispār šķiet, ka uz šo laiku Rejs Deiviss vairs tika labi visādus misfitus nesaprata kā viņš pats viņus bija sapratis pirms desmit gadiem, un viņa skatījums uz lietām bieži ir ja ne gluži tāds kā "African Child" izpildītājam, bet arī ne satriecoši insightful. Un muzikāli šis albums ir manai gaumei pārāk mierīgs un miegains, un Kinks šeit izklausās pēc tādiem padzīvojušiem mūziķiem, kas īsti nav manā gaumē. Līdz ar to man labāk patīk šī ieraksta muļķīgākās un saturiski nenopietnākās dziesmas, tādas kā "Hay Fever" vai "Get Up". Tā formāli nav īsti par ko šim ierakstam piekasīties - tas nav tieši slikts, bet tāds pārāk parasts, pārāk neizteiksmīgs, un man nav īsti skaidrs, ar ko 1978.gada The Kinks atšķīrās no tūkstošiem citu grupu, ar ko viņiem bija jākonkurē, un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka The Kinks tā arī nespēja atgūt reiz zaudēto popularitāti - jo lielos vilcienos viņi šajā laikā vairs nebija tik labi, lai viņiem obligāti būtu jābūt slaveniem.
2010-10-08 09:12:11
music, 1978

Sleepwalker

8.0
Divu gadu laikā, kas šķir šo ierakstu no "Schoolboys in Disgrace", Kinks paspēja nomainīt ierakstu kompāniju (pārejot uz "Arista") un atteikties no ambiciozām rokoperām, kas vienlaikus nozīmēja atvadas no uzmācīgiem brodvejiskiem aranžējumiem, spēlēšanās ar džeza tēmām un atgriešanos izteiktā rokmūzikas lauciņā. Ne velti šis ieraksts sākas ar "Life on the road" - "The Kinks" of old are back and rocking again! Tas, protams, nenozīmē, ka viņi būtu pilnīgi atteikušies no "serious music" taisīšanas, bet tagad The Kinks vismaz atkal izklausās pēc kārtīgas rokgrupas un nevis pēc... musichall ākstiem. Iespējams, Reju Deivisu tomēr spēja ietekmēt aktuālās tendences mūzikā un pankroka uzvaras gājiena ietvarā viņš nevēlējās būt viens no tiem, pret ko tiek vērsta kritika kā pret vecu perdeli. Paklausies kaut vai "Mr. Big Man" un pasaki, kad pēdējo reizi The Kinks ierakstā varēja dzirdēt šādu ģitāras toni? Varbūt kādā no smagākajām "Arthur" dziesmām, bet noteikti ne pēc tam. Un labākais ir tas, ka šie jaunie "The Kinks" ir ļoti labi! Varbūt ne tik revolucionāri un superoriģināli kā savās jaunības dienās, bet arī šādā "pieaugušā" veidolā viņi ir ļoti pārliecinoši. Vai "Brother" neizklausās pēc kādas sen pazudušas Lenona dziesmas no "Imagine" sesijām? Vai "Stormy Sky" nevar lepoties ar dievīgu vokālo melodiju un vai vispār nav tā, ka Rejs Deiviss ir atguvis savu dievīgo balsi, kura pēdējos ierakstos bija paslēpta aiz milzīgā šova?
2010-10-07 08:51:59
music, 1977

Schoolboys in Disgrace

7.0
Ar "Schoolboys in disgrace" beidzas Reja Deivisa rokoperu periods, šis ir pēdējais no viņa konceptalbumu sērijas un ar nākamo ierakstu viņš atgriezīsies tradicionālākā teritorijā, atvadoties gan no savas līdzšinējās ierakstu kompānijas, gan no Brodvejas ritmiem un noskaņām. Taču uz atvadām viņš sarūpēja pietiekami labu popoperu, kura apliecina, ka šo pietiekami sviestaino mūzikas stilu Rejs bija apguvis gana labi. Protams, ka tu nenosauksi "Jack the Idiot Dunce" par sevišķu šedevru, taču Rejam sanākusi tajā pietiekami laba "The Trashmen" stilizācija. Reizēm Rejs gan nedaudz pārāk aizraujas - septiņas minūtes ilgajai "Education" beigu daļa ir diezgan nomācoša. Ir jau patiesībā smieklīgi klausīties, kā grupa, kas reiz radīja "You really got me" izpilda kaut ko tādu kā "The first time we fall in love" ar vokāliem, kas liek domāt par The Righteous Brothers un nevis par rokenrolu, un lielos daudzumos šāds retro shtick var kļūt apnicīgs. Bet pilnā nopietnībā - man brīžiem rodas sajūta, ka Rejs Deiviss bija slepens Frenka Zappas adepts un ka visi šie viņa ieraksti ir savā būtībā līdzīgi Zappas dekonstrukcijām un ka tie nebūtu jāuztver tiešā veidā. Proti, zināms, ka šī Kinks daiļrades daļa parasti kritiķiem visai slikti iet pie sirds, bet varbūt tā būtu pilnīgi citādu reputāciju izpelnījusies, ja Rejs Deiviss būtu spējis pārliecināt pasauli, ka viņš ir nopietns mūziķis, kura izpildījumā arī doo wop ir māksla? Cik zinu, laikam patiesībā tā tomēr nebija un viņš vienkārši bija nedaudz sajucis prātā un šīs lietas dēļ bija sanaidojies ar savu brāli Deivu, kuram Reja rokoperas nemaz nepatika (un jāatzīst, in the long run Deivam vismaz daļēji bija taisnība).
2010-10-06 09:07:21
music, 1975

Soap Opera

7.0
Rejam Deivisam nekad nebija gana - pabeidzis savu trīs plašu "Preservation" projektu, viņš uzreiz ķērās pie nākamā konceptuālā albuma, un atkal jau iekāpa visos iespējamos grāvjos. Viņa ideja tam laikam varbūt bija daudzmaz oriģināla - kāds vīrietis, kas ir "starmaker", paņem pašu ikdienišķāko cilvēku no ielas sauktu par Normanu un padara viņu par zvaigzni, tikām pats Starmaker ieņem Normana vietu un sāk dzīvot viņa pelēko un neaizraujošo dzīvi un konstatē, ka viņam tā ļoti pat labi tīk. Patiesībā arī septiņdesmitajos gados šādu "starmaker" netrūka, jo mārketēta popmūzika pastāv jau vismaz kopš sešdesmito gadu pirmās puses, bet ir pilnīgi iespējams, ka pirms Reja Deivisa neviens cits nebija aizdomājies par to uztaisīt popoperu. Dīvainā kārtā Rejs patiesībā neko nestāsta par Normanu un to, kā viņš kļūst par zvaigzni, bet tikai par savu varoni, kurš kļūst par Normanu.
2010-10-05 09:07:09
music, 1975

Preservation: Act 2

4.5
Arī pēc pirmās "Preservation" daļas izgāšanās Rejam Deivisam nebija gana, un nākamo ierakstu viņš izlēma taisīt kā dubultalbumu, kurā turpināt stāstīt politisko stāstu par cīniņu starp slikto kapitālistu misteru Flešu un slikto komunistu misteru Bleku. Kamēr pirmajā daļā pie varas valstī bija Flešs, kura valdīšanas apstākļos cilvēki grima nabadzībā un sociālajā netaisnībā, nākamajā ierakstā notiek cīņas starp abiem pretiniekiem, pie varas nāk mister Bleks un izrādās, ka viņš ir vēl sliktākts tirāns par savu priekšgājēju - tikai ar citiem saukļiem, vēl lielāku jebkādas viedokļu dažādības apspiešanu un visādi citādi briesmīgs tipāžs.
2010-10-01 16:54:52
music, 1974

Preservation: Act 1

5.0
Rejam Deivisam šķita, ka ar "Village Green Preservation Society" viņš nebija pateicis visu to, ko bija nepieciešams un tāpēc viņš izlēma šo tēmu turpināt vēl vairākos ierakstos, un "Preservation: Act 1" ir viens no šiem ierakstiem. Taču ir kāda būtiska atšķirība starp VGPS un šo albumu, proti - "Preservation: Act 1" nav labs albums. Šķiet, ka Rejs uz šo laiku bija izlēmis, ka ierakstu melodiskā puse nav tik būtiska un ka pietiek pastāstīt ar albumu stāstu, bet oriģinālas muzikālas idejas vairs nav nepieciešamas. Diez vai šis bija gudrākais no iespējamajiem risinājumiem. Un "Preservation" ir no tiem ierakstiem, kuros nekā īsti baudāma nav.
2010-10-01 09:10:39
music, 1973

Everybody`s in Showbiz

7.0
"Viss ir šovbizness" - tā Rejs Deiviss apgalvoja pirms 38 gadiem un gan jau, ka viņš zināja, ko viņš ar to domāja. Un, kā jau tas ir pilnīgi normāli - līdz ar arvien izteiktāku šovbiznesa kritizēšanu, "The Kinks" mūzika kļūst arvien šovbiznesīgāka. Lai gan vienlaikus 1972.gadā Rejs vēl bija labā formā un spēja sacerēt gan lipīgas melodijas, gan ne mazāk lipīgus tekstus. Ieraksta zināmākā dziesma ir "Celluloid heroes", kurā viņš dzied par kino pasaules nežēlīgo dabu. Muzikāli tikām tur ir kaut kas no Eltona Džona un diezgan maz no Kinks, taču tas nav iemesls šo uzskatīt par sliktu dziesmu. Vispār manai gaumei šis ieraksts varbūt ir jau bišķi pārāk popsīgs - ne tādā ziņā kā komerciāls, bet iepriekšējos savos veikumos Kinks izklausījās pēc kompaktākas un sistemātiskākas grupas, kamēr šeit viņi reizēm aizraujas ar tādiem trikiem, kuri ietu cauri Frenkam Zapam un neiet cauri Rejam Deivisam. It īpaši tas attiecas uz ieraksta otro disku - koncertierakstu, kurā tiek pamatā izpildītas iepriekšējā Kinks albuma "Muswell Hillbillies" dziesmas, kuras neko īsti neiegūst šādā versijā, bet neko arī nezaudē. Faktiski šis albums ir tas brīdis, kad ir sākt vērts apdomāt - turpināt sekot The Kinks daiļradei vai nē, jo ne velti par Reja veiksmīgāko tiek uzskatīts posms no 1966. līdz 1972.gadam, bet tālāko ierakstu reputācija ne vienmēr ir tik laba. Lai gan - katra pati par sevi šī ieraksta dziesma ir laba - vai tas būtu "Sitting in my hotel", "Supersonic rocket ship" vai "Here comes yet another day", bet kā albums man tas jau šķiet pārāk garlaicīgs veikums, lai sauktos par šedevru.
2010-09-29 16:52:38
music, 1972

Percy

7.0
"Percy" nav īsti normāls "The Kinks" studijas ieraksts, jo tas ir skaņu celiņš tāda pat nosaukuma filmai. Daudzas populāras grupas ir rakstījušas mūzikas filmām, bet Kinks droši vien izvēlējās visizcilāko filmu, ar kuru saistīties. Ar vārdu Percy angļu žargonā mēdz saprast peni, un šajā filmā tas tā ir domāts. Neesmu pats šo filmu redzējis, bet ja var ticēt internetā rakstītajam, tā stāsta par kādu vīrieti, kuram veikta peņa transplantācija un kurš ir izlēmis atrast cilvēku, kura peni viņš tagad izmanto. Diez vai šī ir laba filma, bet droši vien tās režisors bija Reja Deivisa labs draugs, vismaz citādi man grūti iedomāties, kā varēja šāds projekts rasties.
2010-09-29 09:27:06
music, 1971

Muswell Hillbillies

8.0
"Muswell Hillbillies" iezīmē kārtējās jaunas fāzes sākšanos Kinks karjerā. Septiņdesmitajos gados grupa pilnīgi zaudēja savu komerciālo potenciālu (ja kāds bija domājis, ka "Lola" būs palīdzējusi viņus reanimēt kā hitmakers, tad tas kāds kļūdījās), viņi nomainīja ierakstu kompāniju un izvēlējās sev nedaudz atšķirīgu no iepriekšējā muzikālo ceļu. Tā kā albuma nosaukumā ir vārds "hillbillies", nav sevišķs pārsteigums, ka angliskākā britu invāzijas grupa šajā ierakstā izklausās daudz amerikāniskāka, nekā tas tai līdz šim bijis raksturīgs (proti, nekā tas tai bijis raksturīgs, kopš Kinks ieguva savu izteikto identitāti). Sākas albums diezgan smagi - ar roķīgo "20th century man", bet šī dziesma ir maksimāli maldinoša - tālāk te nebūs roka un pārējās ieraksta dziesmas izklausās pilnīgi savādāk kaut vai tāpēc, ka grupa īpaši šim ierakstam izmantoja retro aprīkojumu, lai albums uzreiz izklausītos padzīvojis. Un muzikāli šeit nav tik daudz līdzības ar angļu music hall, bet parādās daudz blūzisku motīvu (kaut vai albuma otrajā dziesmā "Acute Schizophrenia Paranoia Blues", gan kantrī, gan bluegrass, gan vienkārša retro, ko varētu izpildīt, teiksim "The Inkspots".
2010-09-28 09:16:42
music, 1971

Something Else by The Kinks

7.5
Ja iepriekšējā albumā bija "Sunday Afternoon", tad šajā ir kaut kas vēl labāks - "Waterloo Sunset". Ja man būtu atļauts uz neapdzīvotu salu paņemt vienu vienīgu Kinks dziesmu, tā noteikti būtu šī. Ja man vajadzētu uz neapdzīvotu salu paņemt līdzi vienu kompaktdisku ar popmūzikas skaņdarbiem, tad "Waterloo Sunset" tajā noteikti atrastos vieta. No visām skaistajām Reja Deivisa dziesmām, šī droši vien ir visskaistākā. It kā - tik vienkārša, tik nepretencioza, bet... kāds dziļums ir šajos vienkāršajos vārdos, šajā vienkāršajā stāstā.
2010-09-24 17:00:34
music, 1967

Face to Face

8.0
Ar "Face to Face" sākas Kinks komerciālās neveiksmes un mākslinieciskās veiksmes. Nekad grupai vairs nebija lemts radīt īstus grāvējus, taču kādas viņi sāka rakstīt dziesmas! "Face to Face" sākotnēji bija domāts kā konceptuāls ieraksts, taču ierakstu kompānija lika grupai no šīs idejas atteikties, un tā rezultātā šis ir vienkārši lielisku dziesmu apkopojums, nevis kaut kas vairāk. Slavenākā albuma kompozīcija ir "Sunny Afternoon" - viena no Reja Deivisa raksturīgākajām dziesmām, skumjš stāsts par bezdarbnieka ikdienu, kurā atlicis tik vien kā saulaina pēcpusdiena, ar dievīgu melodiju un dievīgu paša Reja dziedājumu. Taču ne jau viena dziesma spēj radīt lielisku albumu, bet šajā albumā šādu dziesmu ir pa pilno - te ir gan "Rosey won`t you please come home", gan "Rainy day in june", gan "Little miss queen of darkness" (tipisks Reja Deivisa music hall skaņdarbs), gan viegls rokenrols "Party line", gan tādas jaukas dziesmas kā "Session man" vai "House in the country" (kuru dzied Deivs Deiviss, kura balss uz šo laiku jau ir kļuvusi diezgan baudāma, protams, ne jau nu izcila, bet pilnīgi kompetenta un netraucējoša baudīt mūziku). Un galvenais - "Face to face" ir praktiski brīvs no Kinks agrīnajām dienām raksturīgajām atsaucēm uz amerikāņu ritmu un blūzu, ap šo laiku viņi jau ir kļuvuši par to, kas viņi bija visu savu vēlāko pastāvēšanas laiku - izteiktu angļu grupu, visa angliskā apdziedātājiem, tādu ansambli, kurš nekur citur kā vien miglainajā Albionā nevarētu rasties. Un tas jau vien ir labi.
2010-09-24 09:05:36
music, 1966

The Kink Kontroversy

7.5
Klausoties "The Kink Kontroversy" pirmo dziesmu un vienīgo šī albuma kaveru - "Milk Cow Blues" - neviļus jāsecina, ka ir dziesmas, kuras ir kā radītas Deiva Deivisa biedējošajai balsij, un šī ir viena no tām dziesmām. "Kinks" šajā kompozīcijā ārdās tā, ka tev nerodas ne mazākās šaubas, kālab gan šī grupa ar "You really got me" aizsāka smago roku. Nezinu, kā šī dziesma izklausās oriģinālā, bet Kinks to spēlē kā ātru un ļoti netīru blūzu, kaut ko tādu, ko viņi nebūtu varējuši "pavilkt" savās pirmajās divās platēs.
2010-09-22 16:32:39
music, 1965

Kinda Kinks

7.0
"Kinks" otrais albums ir kopumā daudz labāk nostrādāts par tās pirmo veikumu, taču kaut kur ir pazudusi grupas smagi roķīgā puse un bieži var dzirdēt, ka Rejs Deiviss cenšas līdzināties liverpūles četriniekam un vairāk veiksmīgās šīs plates dziesmas izklausās pēc mazāk veiksmīgām agrīnām bītlu dziesmām, kas, protams, ir progress salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, kas neizklausās vispār pēc nekā. Arī oriģinālkompozīciju šoreiz ir vairāk - vien 2 no 12 albuma dziesmām nav Reja Deivisa sacerētas. Viena no tām ir visai ievērojamai sešdesmito gadu dziesmai - "Dancing in the Street", kuru pārdesmit gadus vēlāk pēdējo reizi spēja aktualizēt Miks Džegers duetā ar Deividu Boviju. "The Kinks" versija par šo kompozīciju gan nav nekāda super oriģināla. Dažās ieraksta dziesmās var jau nojaust to, ka reiz Deivisam būs lemts kļūt par Anglijas lauku dziesminieku, un, piemēram, "So Long" ir ļoti jauka liega dziesma, tāpat "Tired of Waiting", un arī "Something Better Beginning" ir ļoti skumji skaista, un viena no tam dziesmām, kuru dēļ ir vērts parakties arī pa pirmajiem Kinks albumiem, kad Deivisa ģēnijs vēl nebija pa īstam uzplaucis.
2010-09-21 16:57:36
music, 1965

Kinks

4.5
Bez Kinks debijas plates slavenākās dziesmas droši vien ir gandrīz neiedomājami iztēloties mūsdienu rokmūziku - to vadošais piecu nošu rifs, kuru Deivs Deiviss esot nejauši "izgudrojis", ķimerējoties ap ģitāru ar adatu, ir viens no pirmajiem "smagajiem" rifiem, no kura netiešā un tiešā veidā attīstījusies visā smagā mūzika, sākot ar "Black Sabbath" un beidzot ar "Sepultura" (nezinu gan kālab tieši ar Sepultura kaut kam būtu jābeidzas, bet lai nu paliek). Šī dziesma ir vienkārša, bet ģeniāla, tur nu manuprāt nav īsti variantu.
2010-09-20 16:51:52
music, 1964

Leisure

6.0
Nezinu, kādu mūziku ir labāk klausīties, kad neesi īsti vesels. Sēdēt klusumā man kaut kā nepatīk, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šādos apstākļos esmu vieglāk aizkaitināms un mazāk labdabīgi noskaņots, nekā citkārt. Varbūt tādēļ "Blur" debijas albums ir pat diezgan labs variants - ne pārāk smags ieraksts, no kura nevajadzētu gaidīt kaut ko super izcilu, bet vienlaikus tas nav arī nepieklājīgi slikts. Nezinu, vai man šobrīd ir paaugstināta temperatūra, bet tas, ka šī ieraksta skaņas reizēm sāk griezties ausīs, liek domāt - ka varētu būt gan. Jo nav jau "Blur" nekādi matainie metālisti, bet gan pavisam mierīgi un draudzīgi popsteri, kuri savā pirmajā platē vēl nav patentējuši sev tik raksturīgo britpopu daudz vairāk pievēršoties deju mūzikas ritmiem Madchester gaumē. Tā kā es neesmu attiecīgā stila mūzikas cienītājs, nav brīnums, ka man labāk tīk vēlāki Albarna, Koksona un pārējo puišu, kuru vārdus es nezinu, ieraksti.
2010-09-16 16:33:02
music, 1991

Nashville Skyline

6.5
Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.
2010-09-15 16:47:21
music, 1969

The Rolling Stones Now!

7.0
Atbilstoši vairuma ekspertu domām šis ir viens no labākajiem agrīnajiem "ripojošo akmeņu" ripuļiem. Kā jau tas stouniem ir raksturīgs, ir pamatīga putra attiecībā uz ierakstu nosaukumiem un saturiem, jo versijas, kas tika izdotas britu zemē un štatos ir principiāli atšķirīgas, un dīvainā kārtā vēlāk par kanoniskajām kļuva tieši Amerikā izdotie albumu varianti, un arī šis ieraksts nav izņēmums.
2010-09-14 17:05:01
music, 1965

John Wesley Harding

8.0
Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?
2010-09-13 16:46:48
music, 1967

Low

6.0
Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.
2010-09-10 16:42:42
music, 1977

Another Side of Bob Dylan

8.0
Šis ir pēdējais Dilana albums, kurā viņš vēl ir godīgs akustisks folkmūziķis, kas neizmanto tādu sātana izgudrojumu kā elektrisko ģitāru vai pavadošo ansambli. Viss ieraksta instrumentālais kolektīvs - dziesmu autors, dziedātājs, ģitārists, klavieru spēlmanis un vīrs ar mutes ermoņiku ir pats Dilans. Un patiesībā nemaz papildu ļaužu līdzdalību šajā albumā man neprasītos dzirdēt.
2010-09-09 16:24:25
music, 1964

In Rock

8.0
Ar šo albumu Deep Purple faniem stājās priekšā pilnīgi jaunā veidolā - no grupas bija prom nepietiekami roķīgie Evanss un Sempers, kuru vietas ieņēma Ījans Gilans un Rodžers Glovers, tādējādi paveicot Deep Purple pārtapšanu grupas otrajā inkarnācijā jeb Mark II. Un šīs pārmaiņas ir ļoti jūtamas arī muzikāli - līdz ar jaunajiem dalībniekiem sākās tā grupas vēstures ēra, kuru pieņemts uzskatīt par "klasisko".
2010-09-08 15:43:54
music, 1970

The Times They Are A-Changin`

6.0
Pēc tam, kad ar "Freewheelin` Bob Dylan" Roberts Cimmermans bija apliecinājis pasaulei, ka viņš spēj būt emocionāls, daudzveidīgs, asprātīgs un vienlaikus - pret karu protestējošs, savā trešajā studijas platē Dilans lielā mērā atsakās pats no savas personības un dzied šabloniskas un vienveidīgas pretkara dziesmas, kurās izteikti jūtams individualitātes trūkums. Un tas ir visai skumji.
2010-09-07 14:21:57
music, 1964

The Resistance

6.0
Kā lai arī neapgalvotu reklāmas relīzes, ka katrs nākamais "Muse" albums ir labāks par savu priekšgājēju, tā ir vairāk vēlamā uzdošana par esošo nekā objektīva faktu konstatācija. Vienīgais, kur šis princips ir darbojas, ir ierakstu komerciālie panākumi, taču apgalvot, ka albums A ir labāks par albumu B, jo tas ir vairāk pirkts, ir stipri nekorekti.
2010-09-06 16:57:00
music, 2009

Black Holes and Revelations

8.0
"Muse" ceturtais studijas albums sākas ar tā dusmīgāko un manās acīs arī zināmāko dziesmu - "Take a bow", kurā Belamijs izsaka visu savu nepatiku pret kādu anonīmu valsts vadītāju (būtu loģiski pieņemt, ka viņa nepatikas objekts ir Buš-Blērs un nevis, piemēram, Fidels Kastro vai Valdis Zatlers). Lai gan, protams, dziesmas tekstu uz sevi varētu attiecināt teju vai katrs pie varas esošs politiķis tejā jebkurā pasaules valstī. Nē, precizēju - nevis uz sevi, bet uz saviem konkurentiem. Viens ir droši sākas albums ļoti spēcīgi - "Take a Bow" pāraug vēl vienā grupas hitā - "Starlight", kurā jaušami disko ritmi, un tad nāk līdz šim veiksmīgākais grupas singls "Supermassive black hole", kas slavens arī ar to, ka tas tika izmantots tīņu grāvējfilmā "Twilight". Neatkarīgi no tā, ka man šī nebūt nešķiet esam viena no labākajām "Muse" dziesmām - pārāk tradicionāli popsīga, pārāk vienkārša, šī parādība mani dara tramīgu. Ja mēs saucam "Muse" par mūsdienu rokmūzikas praviešiem, nav īsti skaidra viņu saistīšanās ar Stefānijas Maijeres (vai kā viņu pareizi sauc) tīņu slapjo fantāziju ekranizācijām. Es vismaz nevaru iedomāties, ka PF savos ziedu laikos ļautu izmantot "Money" vai "Time" kases grāvējos (jo "More", "Obscured by Clouds" un "Zabriskie point" diez vai būtu saucamas par plašām masām domātām filmām). Un arī citām "krutajām" grupām tas tomēr nav sevišķi raksturīgi - saistīties ar sūdīgām filmām (atvainojos "Twilight" faniem par savu noraidošo attieksmi). No otras puses - otrajā un trešajā Twilight skaņu celiņos parādās arī citi respektabli kolektīvi - "Dead Weather", "Vampire weekend", "Deathcab for cutie", "The Killers", u.c.
2010-09-03 17:04:48
music, 2006

Absolution

7.5
Arvien vairāk klausoties Muse, man jāatzīst, ka man šī grupa ļoti patīk, lai arī tai ir pāris acīmredzami trūkumi. Sāksim ar slikto - šķiet, ka Belamijs un ieročnesēji sevi iedomājas esam par daudz viedākiem nekā viņi patiesībā ir. Līdz ar to viņu mūzika, viņu vēstījumi un viss saistībā ar šo grupu ir tik grandiozs un uzpūsts, ka reizēm gribas pat saskatīt līdzību starp viņiem un "The Darkness". Proti, bieži šķiet, ka viņi paši sevi neuzskata par rokmūziķiem, bet gan par 21.gadsimta praviešiem. To varētu nosaukt par Rodžera Votersa sindromu - tikai vēl vairāk hipertrofētu nekā pašam Votersam. Taču atšķirībā no ierakstiem, kuros Voterss atklāj savu pasaules mācītāja dabu, Muse vismaz neaizmirst par vienu lietu - ka ar gudrām runām nepietiek, vajag arī labu mūziku. Un tās trūkuma "Muse" albumos nav. Ja atmestu visu viņu pseidofilosofiju, sazvērestības teorijas un aicinājumus cilvēkiem pārņemt varu, bet pieņemtu, ka "Muse" dzied kā tas normālām grupām piedienas par pupiem un alu, tad viņu dziesmas tāpat varētu klausīties. Un patiesībā šī albuma slavenākā dziesma - "Time is running out" pilnīgi iespējams, ka tiešām ir par pupiem. Protams, te ir divi populārie viedokļi - pupi vai valdība, bet es laikam labprātāk izvēlēšos pirmo variantu. Man it kā patīk, ja rokmūzika ir inteliģenta, un Muse nebūtu tā grupa, kurai es pārmestu stulbumu, bet vienlaikus man patiešām šķiet, ka viņi ir pārāk... lieli... Proti, man patīk viņu dziesmas un man varbūt pat patīk tas, ko viņi ar savām dziesmām pasaka, bet vienlaikus man nepatīk viņu pārmērīgā nopietnība. Un līdz ar to reizēm man rodas sajūta, ka Muse ir tikai tādi sava laikmeta "Queen" - ansamblis, kuram patiesībā nav ne mazākās nojēgas par to, "what`s really happening", bet kas tāpat uzdodas par Delfu orākuliem. Un līdz ar to, piem., "Falling away with you" ievads man pārmērīgi atgādina kaut ko no banālaākajiem Queen gabaliem, kaut vai "Is this the world we created". Un patiesībā šis albums man arī patīk nedaudz mazāk kā tā priekšgājējs - es gan esmu daudz kur dzirdējis, ka katrs nākamais "Muse" albums esot labāks par iepriekšējo (tai skaitā pat "The Resistance"!), bet šajā jautājumā atļaušos nepiekrist - "Simetrija" man patīk labāk nekā šis ripulis, manai gaumei tas jau ir pārmērīgi nopietns.
2010-09-02 16:07:27
music, 2003

Deep Purple

8.0
No Evansa ēras albumiem "Deep Purple" diezgan izteikti ir grupas veiksmīgākais projekts, taču tieši tas kļuva par iemeslu uz "art-fart" tendēto Evansa un Simpera izraidīšanai no grupas rindām. Mākslinieciskā kvalitāte, protams, ir laba lieta, bet šis albums komerciāli bija pamatīgākā izgāšanās, Billboard topā tas netika simtniekā. Taču muzikāli tas neapšaubāmi ir lielisks albums - šoreiz grupa pamatā spēlē pati savas kompozīcijas un tās ir ievērojami labākas nekā pirmajos divos albumos, turklāt atšķirībā no pirmajiem albumiem šoreiz ļoti daudz "uzspīd" arī Blekmors. Jā, šeit vēl joprojām "Deep Purple" vairāk izklausās pēc "Cream" nekā pēc sevis pašiem, bet tas šajā gadījumā nav nekāds mīnuss - varbūt "Blind" ir tikai kārtējā imitiācija, bet - cik lieliska imitācija! Un cik forša ir albuma slavenākā dziesma - "The Bird Has Flown"! Tā gan nekļuva par grupas veiksmīgo singlu turpinātāju, bet tālab tā nav mazāk lieliska. Tomēr albuma izteikts "centerpiece" ir to noslēdzošā "April", kas kļuva par tādu kā ievadu grupas pirmajam koncertalbumam - "Concerto for Group and Orchestra", kurā gan Evansa un Simpera vietā jau piedalījās Gilans un Glovers. Bet tas nemaina to, ka "April" ir patiešām lielisks klasiskās mūzikas un rokmūzikas apvienojums. Faktiski kompozīcija sastāv no trim pamata daļām - ievaddaļas, ko spēlē grupa; vidusdaļas, ko spēlē orķestris, un noslēguma, kurā atkal plosās paši Deep Purple. Un te jāatzīst, ka Lords, kas ir klasiskās daļas autors, patiešām labi mācēja rīkoties ar klasiskās mūzikas tēmām.
2010-09-02 09:01:30
music, 1969

Origin of Symmetry

8.5
Grupas otrais studijas albums "Muse" Anglijā padarīja ja ne gluži par superzvaigznēm, tad vismaz ļoti tuvu tam. Kamēr "Showbiz" 29.vieta populārāko Lielbritānijas albumu parādē vēl ne par ko fenomenālu neliecināja (piemēram, grupas "Aqua" debijas ieraksts tika augstāk par to), "Origin of Symmetry" topu parādē tika līdz pat trešajai ailītei, apliecinot patiešām nopietna spēka ierašanos.
2010-08-31 17:15:02
music, 2001

Showbiz

8.0
Tālajā 1999.gadā neviens vēl nesauca "Muse" par pasaulē labāko koncertgrupu un vienu no labākajām rokgrupām vispār. Un kālab lai tā būtu? Nupat no tīņu gadu izkāpušie Belamijs, Volstenholms un Hovards vēl nebija sasnieguši savu spēju maksimumu, viņiem bija visai maz pieredzes studijā un viņu mūzika vēl nebija ne tuvu tik universāla un pasaules sāpi izjūtoša kā vēlāk.
2010-08-30 17:21:20
music, 1999

The Book of Taliesyn

6.0
More of the same. On their second album "Deep Purple" sound more confident than on "Shades" and the only thing this record really misses is a hit single. While "Shades of Deep Purple" had "Hush", this album`s main single - another cover, this time of "Kentucky Woman", is nowhere near as powerful as "Hush". Mainly its problem is that it (to me) doesn`t have the super powerful Deep Purple sound, it`s too much drained in the 1960s and doesn`t seem suited well enough for modern times. This way much more impressive is an original composition by the band - "Listen Learn Read On". The sound of the band here is typical DP of the early years - with a powerful interplay between Blackmore and Lord, only the vocals are very much different - Gillan would roar in a completely different manner, much more powerful. Once again Purple prove themselves as a "Beatles" cover band - this time they try themselves at "We can work it out". Even the original version is not among my favourite Beatles` songs, but the cover adds nothing to it, and unlike their rendition of "Help" there isn`t really any significant change between the original and their version - just the tempo once again is slower (but not radically), but the rest remains pretty true to the original. Plus one more cover - "River deep mountain high" drags on way too long - over ten minutes, which isn`t justified as the band doesn`t do much interesting stuff on here. And overall there is not enough of Blackmore`s presence on this record - this basically is a Lord + Evans record, while all Blackmore does is provide an occasional solo which are far from his best anyway.
2010-08-19 17:22:39
music, 1969

Shades of Deep Purple

6.5
Es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas "Mark I" uzskata par visu laiku labāko Deep Purple sastāvu vai vēl jo vairāk - "Shades of Deep Purple" par grupas labāko veikumu. Grupai šajā laikā vēl nebija īsti skaidrs tās tālākās darbības virziens, bija gaužām maz oriģinālkompozīciju un visi dalībnieki bija diezgan zaļi gurķi (buņģieris Ījans Peiss bija knapi 20 gadus vecs, vai pat vēl nebija) un neviens no viņiem vēl nebija tāds sava instrumenta guru, par kādiem viņiem bija lemts kļūt vēlāk. Kas attiecas uz grupas vokālistu Rodu Evansu - viņa balss bija labi piemērota tādai mūzikai, kādu DP spēlēja savos pirmsākumos, bet skaidri jūtams, ka "Mark II" kompozīcijām viņš īsti piemērots nebūtu.
2010-08-18 17:20:58
music, 1968

Sea of Cowards

7.5
Džeks Vaits un viņa kolēgas no "Dead Weather" izlēma ilgi nekrāmēties un grupas otro albumu izdeva aptuveni gadu pēc pirmā nākšanas klajā. Atšķirībā no grupas pirmā veikuma, klausītāji pirms šī ieraksta iegūšanas jau aptuveni zināja, pēc kā tas izklausīsies - grupa jau ir zināma, un tās skanējums starp albumiem nav sevišķi mainījies. Arī pirmais singls "Die by the Drop" attaisnoja uz sevi liktās cerības.
2010-08-17 17:15:17
music, 2010

Songs of Leonard Cohen

7.5
Pirms pāris gadiem alternatīvās rokmūzikas leģenda Beks aizsāka kādu visai īpatnēju muzikālu projektu ar nosaukumu "Record Club". Stingri ņemot man vajadzētu šī cikla ierakstus aprakstīt ar "Record Club" izpildītāja vārda vietā, taču fakti ir tādi, ka šis tomēr ir Beka projekts un man gribētos, lai pārskatāmības pēc būtu atrodama saikne starp "Record Club" un pašu Beku.
2010-08-16 17:09:47
music, 2009

The Velvet Underground and Nico

8.5
Patiesībā interesanti - kā vienā albumā var sadzīvot "Sunday Morning" un "European Son". Kamēr pirmā ir liega un plūstoša atpūtas kompozīcija, kura nedaudz citā aranžējumā iederētos Kinks izcilajai "Sunny Afternoon" vai "Waterloo Sunset" (nosaukumu ziņā dziesmas jau arī ir līdzīgas), "European Son" ir teju astoņas minūtes ilgs trokšņa eksperiments, kurš patiesībā nav nemaz tik tālu no Lū Rīda vēlāko gadu pilnīgi vājprātīgā "Metal Machine Music". Man kā vieglam un mierīgam cilvēkam labāk tomēr patīk "The Velvet Underground" mazāk eksperimentālā puse, jo ar troksni es tā īsti nedraudzējos. Tad jau labāk es draudzējos ar Niko. Nekas, ka viņa ir auksta vāciete, kura ir veca (un patiesībā - sen mirusi), narkomāne un visādi citādi ne pārāk jauka būtne. Tās dažas dziesmas, kurās viņa uzņemas vokālus, ir pietiekami interesantas. Lai gan - arī Lū Rīds nav tas pats pasaulē siltākais dziedātājs, un tieši viņš, iespējams, "Velvet Underground" skanējumam piedod lielāko daļu vācu mūzikas "garšas", kamēr Niko tomēr ir tikai un vienīgi dziedātāja, kurai nekādas baigās teikšanas nav. Un kā tāds ieraksts tomēr ir ļoti īpatnējs - tajā kaut kādā mistiskā kārtā notiek sinerģiska laulība starp vācu kabarē un indiešu mūziku, balansējot uz dažādām robežām un spēlējoties ar klausītāju gan muzikāli, gan tekstuāli - narkotikas, homoseksuālisms, sadomazohisms un citas šajā ierakstā apcerētas tēmas 1967.gadā tomēr vēl nepavisam nebija tik ļoti visiem pieņemamas parādības kā mūsdienās. Man personīgi no visām ieraksta dziesmām vislabāk tīk "Venus in Furs" - veltījiums leģendārajam baronam Zaheram-Mazoham. Bet tāpat lieliskas dziemsas ir "All Tomorrow`s Parties", "Femme Fatale", "I`m Waiting for the Man" (vēlāk zināma arī Deivida Bovija izpildījumā) un jau minētā "Sunday Morning". Ā, un vēl te ir atrodama, iespējams, zināmākā "Velvet Underground" kompozīcija - "Heroin", laikam jau radikālākā heroīna himna, ko esmu dzirdējis:
2010-08-13 15:03:42
music, 1967

The Works

5.0
Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.
2010-08-12 17:15:51
music, 1984

News of the World

5.5
Savulaik man šķita, ka šis "Queen" albums ir kaut cik jēdzīgs tikai tāpēc ka tajā atrodami divi skaļākie šīs grupas hiti - "We will rock you" un "We are the champions". Protams, arī tagad es nenoliedzu, ka abas šīs dziesmas ir vienkārši biedējoši populāras. Stadionu roka ietvaros šīs ir droši vien divas pasaulē populārākās dziesmas. Kamēr bez "Champions" joprojām grūti iedomāties jebkāda sporta pasākuma noslēgumu, "We will rock you" ir neizbēgama sastāvdaļa jebkādā sportiskā notikumā, kur skaļruņos skan uzmundrinoša mūzika. Un joprojām pirmstīņu vecuma bērni Latvijā bieži dzirdami skandējam "Vī vel - Vī vel fak jū!"
2010-08-11 17:13:30
music, 1977

A Day at the Races

7.0
Nav šaubu, ka šī ieraksta pamata funkcija bija nokāst papildu naudu no faniem, kuri bija sajūsmā par "A Night at the Opera". Diez vai citādi nākamajam grupas albumam būtu tik līdzīgs iepriekšējam vizuālais noformējums, nosaukums un saturs? Patiesību sakot, saturs šim ierakstam ir pat vairāk vakaram operā raksturīgs, nekā dienai sacīkstēs. Vismaz es ļoti šaubos, ka tādas dziesmas kā "The Millionaire Waltz" vai "Good Old-Fashioned Lover Boy" kāds atskaņotu sporta pasākumos. Kamēr iepriekšējā albumā vismaz bija "I`m in love with my car".
2010-08-10 16:07:33
music, 1976

Queen II

8.0
Šķiet, ka zināmas ambīcijas līdzināties Led Zeppelin manai tīņu gadu iecienītākajai grupai tomēr bija. Ne velti arī viņi turpināja Led Zep tradīciju albumu nosaukumos aprobežoties ar numuriem. Tiesa, tālāk par 2 Queen tomēr neaizgāja, jo... laikam jau tas tomēr nebija pietiekami glamūrīgi - saukt albumus ar plikiem cipariem.
2010-08-09 17:15:33
music, 1974

Queen

8.0
Tajos laikos, kad sevi uzskatīju par "Queen" fanu, mana interese par grupu diezgan izteikti apgāja ar lielu līkumu tās pirmos ierakstus. Un var jau saprast, kālab tas tā bija. Kur šajos albumos būtu lielie hiti, dziesmas, kuras katrs cilvēks, kam rokmūzika ir pilnīgi sveša, tāpat zina no galvas? Kur šeit ir ekstravagantākās grupas iezīmes? Kur šeit ir tik ļoti tipiskie Meja solo gabali, kurus tu nesajauksi ne ar ko pasaulē? Sādu detalu te patiešām ir visai maz, bet vienlaikus šeit ir daudz kā tāda, ko ir grūti atrast vēlākos šīs grupas ierakstos. Ā, viena kopīga lieta ir gan - dziesmu teksti Queen ir bijuši banāli jau kopš laika gala, un Rodžers Teilors jau kopš pirmajiem grupas albumiem ir bijis atbildīgs par visapšaubāmākā satura dziesmām.
2010-08-08 23:15:05
music, 1973

Permission to Land

7.0
Kad "The Darkness" parādījās pie populārās mūzikas apvāršņiem 21.gadsimta sākumā, diez vai kāds paredzēja šai grupai ilgu mūžu un vietu rokmūzikas panteonā. Nenoliegsim, ka šī tomēr lielā mērā bija vairāk parodijgrupa un nevis īsts rokmūzikas ansamblis - Džastins Hokinss un viņa pavadošais ansamblis gan savu tēlu, gan mūziku veidoja kā septiņdesmito gadu arena rock parodiju un droši vien viņi savā laikā bija labākā alternatīva cilvēkiem, kas bija noilgojušies pēc laikiem, kad koncertos varēja aplūkot Frediju Merkūriju visā godībā. Un, manuprāt, Hokinss būtu bijis ideālais aizstājējs Merkūrijam, kad Queen apvienojās, jo viņam ir daudz labāk piemērota balss "Queen" klasisko eposu izpildīšanai nekā daudzu nemīlētajam Polam Rodžersam. Un, kā jau varēja gaidīt - The Darkness patiešām izjuka pēc divu albumu ierakstīšanas, jo joks ir labs tikai tik ilgi, kamēr tas ir svaigs.
2010-08-06 09:59:01
music, 2003

The Firstborn Is Dead

8.0
Agrīno Keivu esmu klausījies nepiedodami maz - iespējams, tādēļ, ka šī viņa perioda ieraksti ir diezgan grūti klausāmi netrenētai ausij, un mana auss nav pati pasaulē trenētākā. It īpaši, ja ņem vērā, ka pēdējā gada laikā mūziku tiku klausījies gaužām maz - aizliegums darbā klausīties jebko citu kā vien tikai radio neveicina muzikālās gaumes attīstību. Un tagad kā vienu no pirmajiem baudāmajiem ierakstiem izvēlēties agrīno Keivu varbūt nebija tā pati gudrākā izvēle. Šajā albumā The Bad Seeds spēlē blūzu - tādu blūzu, kāds tas ir, iezejot cauri šīs grupas prizmai, proti, tādu blūzu, kurš ir melns un biedējošs, netīrs un nejauks, drūms un šaušalīgs.
2010-08-05 10:08:10
music, 1985

Along Came a Spider

6.0
Savas baisi garās mūziķa karjeras 25. studijas ierakstā Alice Cooper atgriežas pie pārbaudītām vērtībām. No skapja tiek izvilkts naftalīna pārklātais Stīvens, kārtējo reizi atgriežas zirnekļi un biedējoši slepkavas. Šajā konceptierakstā Kūpers atklāj saviem klausītājiem normālai C klases šausmu filmai atbilstošu sižetu - ar plānprātīgu maniakālu slepkavu, kas nogalina sievietes un ēd viņu kājas. Vai izdarās kaut kā līdzīgi. Man pat īsti negribās iedziļināties šajā sižetā, jo nekā īpaši jauka tajā noteikti nav, un neba nu tikai tekstu un satura dēļ ieraksts būtu baudāms vai nebaudāms
2010-08-03 17:25:32
music, 2008

New Masters

4.0
Ouch! Es par "Matthew and Son" uzdrīkstējos izteikties kritiski, un tad sāku klausīties "New Masters". Un izrādījās, ka pirmais Stīvensa albums ir vienkārši ģeniāls. Vismaz salīdzinoši ar to, kas tam sekoja. Lai arī šajā albumā atrodama dziesma, kas vēlāk daudz naudas atnesusi virknei citu mūziķu - "The first cut is the deepest" (pat nezināju, ka tā ir Stīvensa kompozīcija), kopumā šis ieraksts ir vienkārši dramatiski slikts. Pirmkārt - orķestrālie aranžējumi šeit ir neizturami uzmācīgi un kaitinoši un Stīvenss te izklausās ne vairs pēc singer-songwriter, bet gan pēc tāda mūziķa, par ko būtu jāfano pusmūža sievietēm. Un dziesmas? Kas tās vispār ir par dziesmām? Vai Stīvensa mērķauditorija bija pirmsskolas vecuma bērni? Jā, iepriekšējā albumā viņš dziedāja par to, ka viņš mīl savu suni, bet šeit viņš ir vēl daudz nenopietnāks. Īsi sakot - totāls košmar. Lai arī ieraksts ir knapi 30 minūtes ilgs, to ir grūti izturēt - tas ir tiešām patētiski kaitinošs un naivs. Es jau nesaku, ka Stīvensam savos laikam vēl mazāk kā 20 gados būtu jāspēj radīt kaut kas pankrocīgs un super bravūrīgs, bet man šīs dziesmas liek domāt par Engelbertu Humperdinku, kura dziesmas es nemaz neesmu dzirdējis, bet kuru es iztēlojos līdzīgu šī albuma Stīvensam.
2010-01-15 06:37:02
music, 1967

Matthew and Son

7.0
Tajos laikos, kad Cat Stevens vēl nebija kļuvis par Jusufu Islāmu, viņš bija viens patiešām ļoti talantīgs dziesminieks. Es varbūt neietu tik tālu, lai pasludinātu, ka jau viņa pirmais studijas ieraksts klaji apliecina tā autora ģenialitāti - tas ir labs, bet ne tuvu ne izcils ieraksts. Kas, protams, nav gluži pārsteidzoši, jo ir maz piemēru, kad īstus šedevrus būtu radījuši mūziķi vecumā zem divdesmit gadiem. Atkāpšos no iepriekšējā teikuma - varbūt tādu piemēru tomēr ir daudz, bet zini to banālo frāzi, ka "some are born great, some achieve greatness, and some have greatness thrust upon them", kuru radījis Šekspīrs un kura neizturami daudz reižu tika atkārtota pagalm banālajā "The night at the museum". Un Kets Stīvenss nav no tiem mūziķiem, kas bijuši izcili kopš sākta gala - savu nišu viņš kādu laiku meklēja, un pirmajā viņa platē lieliski var redzēt gan tos virzienus, kuros ejot viņš varēja kļūt (un kļuva arī) par izcilnieku, un tādus žanrus, ar kuriem viņam saistīties nevajadzētu.
2010-01-12 23:21:27
music, 1967

A Question of Balance

7.5
Kur tie laiki, kad britu albumu čārtos pirmo vietu varēja sasniegt tādas grupas kā "The Moody Blues"? Ja vēlies zināt - tālā pagātnē tie laiki. "A question of balance" bija sestais šīs grupas studijas albums, un savā ziņā - viens no pieticīgākajiem, jo Hejvorts un banda šajā albumā ievērojami "apgrieza" savus aranžējumus, lai dziesmas vieglāk un dabiskāk būtu izpildāmas uz skatuves, kur iespējas rīkoties ar orķestriem, protams, bija ievērojamākas. Tas gan dabiskā kārtā nenozīmē, ka šis Moody Blues albums savā skanējumā līdzinās, teiksim, "Never mind the bollocks" - ja pēc Moody Blues standartiem tas ir "minimālistisks", tas nebūt nenozīmē, ka tāds tas ir arī salīdzinājumā ar citu grupu daiļradi. Grupas skaņa šeit joprojām ir bieza un dziļa, ieraksta "eko" tēma ir aktuāla arī 40 gadus vēlāk un visādi nākas atzīt, ka "A Question of Balance" ir diezgan labs albums.
2010-01-09 07:00:20
music, 1970

Primary Colours

6.5
The Horrors ir īpaši New Musical Express mīluļi, šim izdevumam allaž atrodot kādus labus vārdus, ko veltīt šai Sautendas grupai. Viņu otro studijas albumu "Primary Colours" NME pat nodēvēja par 2009.gada labāko albumu. Skaļi vārdi, ja ņem vērā apstākli, ka teju neviens cits izdevums pat savā labāko gada albumu topā šo albumu iekļaut par vajadzīgu neuzskata. Un arī komerciālie panākumi šai platei nav nekādi satriecošie - 25.vieta britu albumu topā un ne pārāk spoži singlu sasniegumi. Līdz ar to vismaz man rodas sajūta, ka:
2010-01-07 23:22:17
music, 2009

Vampire Weekend

7.5
Turpinot savus centienus būt daudz maz aktuālam un nevis iesērējušam sešdesmito-septiņdesmito gadu rokmūzikas entuziastam, manu pleilisti sasniedzis grupas "Vampire Weekend" debijas albums. Ja kas - jau nākamās nedēļas sākumā klajā nāks grupas otrā plate (kuru, protams, jau tagad var atrast torrentu lapās), līdz ar to var teikt, ka patlaban veicu mājasdarbu, gatavajoties grupas jaunajam albumam.
2010-01-06 22:17:49
music, 2008

You Can Do Anything

7.0
Savā trešajā studijas platē The Zutons uzdrīkstas kaut nedaudz atkāpties no iepriekšējo divu albumu formulas, plašāk variējot ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Diemžēl šajā gadījumā jāatzīst, ka pārmaiņas neko īpaši labu nenes - un praksē šī grupa tagad vairāk man šķiet piederīga vidusmēra kolektīvu statusam un ne vairs kaut kas īpašs. Jā - viņu mūzika joprojām ir viegla un enerģiska, bet ja iepriekš es varēju par teju katru viņu dziesmu teikt - tas ir potenciālais hits, tad šajā albumā tādu potenciālo hitu ir daudz mazāk. Un nav arī brīnums, ka reālo hitu tajā nebija vispār - labi, "Always Right Behind You" sasniedza 26.vietu britu čārtos, bet tik grandiozs sasniegums tas tomēr nav un grupas agrākie ieraksti bija veiksmīgāki. Vai klausītājiem The Zutons būtu apnikuši? Vai arī grupa ir apnikusi pašai sev? Šaubu nav - skaļais pieteikums, ar kuru grupa nāca klajā dažus gadus iepriekš, īsti turpinājumu nav guvis un ja es arī sekošu grupas turpmākajām aktivitātēm, tad bez sevišķa entuziasma. Ja kas - nav arī brīnums, ka 2008.gada ziemā grupu "uzmeta" Sony/BMG - patlaban tiešām šķiet, ka Makkeibam un viņa biedriem īstas skaidrības, kurp doties tālāk, nav. Viens variants ir agriezties pie sava sākotnējā "zutonroka", bet, iespējams, ka tā laiks ir pagājis, otrs - mēģināt alt-roka lauciņā sasniegt kaut ko lielāku, bet laiks rādīs, vai tas šai grupai būs pa spēkam.
2010-01-05 22:59:43
music, 2008

Tired of Hanging Around

7.5
Lai arī "Tired of Hanging Around" sagādāja angļu grupai "The Zutons" tās lielākos hitus, es šo albumu līdz šodienai nebiju saņēmis noklausīties - un tas par spīti tam, ka grupas pirmā plate man patika ļoti pat labi. Taču beidzot ir pienākusi tā diena, kad par "Tired of Hanging Around" zinu vairāk nekā vienu vienīgu "Valerie".
2010-01-04 20:58:49
music, 2006

Horehound

7.5
Man pagāja zināms laiciņš, pirms spēju pieņemt to, ka savā jaunajā grupā Džeks Vaits ir daudz mazāk prominents nekā iepriekšējos ansambļos. Kamēr "White Stripes" faktiski BIJA Džeks Vaits un The Raconteurs viņš bija diezgan izteikti skaļākais grupas dalībnieks, šajā platē ne tikai Vaita vokāls, bet arī viņa ģitārspēle nav sevišķi centrāli elementi. Patiesībā Vaits pat ne visur spēlē ģitāru, bieži uzņemoties grupas bundzinieka funkcijas. Vispār jāatzīmē, ka Dead Weather dalībnieki katrs uzņemas uz maiņām vairākas funkcijas:
2009-12-30 06:30:46
music, 2009

Elephant

8.0
Ar "Elephant" baltās svītras nostiprināja iepriekšējos ierakstos iegūto popularitāti un gluži iespējams, ka tā bija viņu slavas spožāka stunda. Vai tas ir arī šīs grupas labākais albums? Grūti atbildēt viennozīmīgi. Kādreiz man šis ieraksts šķita labs tikai un vienīgi "Seven Nation Army" dēļ. Tagad tā vairs nav, iespējams, ka tā pat nav šī ieraksta labākā dziesma. Jā, pirmajā klausīšanās reizē tā aizgrābj visvairāk, bet ar laiku tu sāc novērtēt arī "The Hardest Button to Button" stingro līniju, emocionālo kaveru "I Just Don`t Know What to Do with Myself", Megas Vaitas vokāla stundu dziesmā "In the cold, cold night" (domājams - līdz šim labākā White Stripes dziesma, kurā dzied Mega un, protams, "Ball and Biscuit". Šis ir diezgan smags, diezgan daudzveidīgs un ļoti saistošs ieraksts, kurš gan varbūt ne tik labi aizķer pirmajā klausīšanās reizē. Ir te arī daži ne tik veiksmīgi skaņdarbi - it īpaši gribētos pasūdzēties par "Little Acorns", bet ieraksts kā vesels vienums ir lielisks un atkal jau varu teikt, ka no relatīvi jaunās paaudzes mūziķiem manās acīs Vaitam nav konkurentu.
2009-12-26 10:32:07
music, 2003

De Stijl

8.0
White Stripes otrā plate ir acīmredzams solis uz priekšu salīdzinoši ar grupas debijas ierakstu. Džeks Vaits šajā ierakstā jau zina, ko viņš mēģina ar savu mūziku sasniegt, dziesmu skanējums ir kļuvis daudzveidīgāks un melodijas - izteiktākas. Un te uzreiz atrodas vesela virkne tādu dziesmu, kuras, manuprāt, varētu iekļaut White Stripes labāko skaņdarbu izlasē (ja tādu būtu paredzēts izveidot). Jau pirmā ieraksta dziesma - "You`re pretty good looking (for a girl)" var lepoties ne tikai ar asprātīgu nosaukumu, bet arī ar lipīgu meldiņu - kaut ko tādu, ko grupas debijas ierakstā būtu velti meklēt. Un tad tai seko mežonīgā "Hello Operator" - tāda stila dziesmas varbūt bija arī iepriekšējā albumā, bet nekad - ne tik pārliecinošas un mērķtiecīgas. Tāpat pie veiksmīgākajiem šī albuma skaņdarbiem es pieskaitītu akustisko "Little Apple Blossom" - dziesmu ar nelielām bītliskām noskaņām (kādu White Stripes karjerā vēlāk būs vairāk), lielisko Sona Hausa "Death Letter" kaverversiju - apliecinājumu, ka Vaits labi zina arī, ko darīt ar blūzu. Un vēl - atkal diezgan balādiskā "Truth Doesn`t Make a Noise".
2009-12-23 06:18:28
music, 2000

The White Stripes

6.5
Despite the fact that I consider myself quite a fan of Mr Jack White, I am not starry-eyed about him and his musical possibilities. Sometimes his music is too raw and too repetitive and the debut album by The White Stripes is probably the best place where to look for his weaknesses. By the time of making this record, Jack still had a very ascetic attitude to what a record should contain. Basically this is the only record of his where you can`t hear anything but his wild guitar blast, Meg`s vicious slashing of the drum and Jack`s own screaming in the microphone. There aren`t any really prominent melodies around - usually when Jack comes up with a great riff, he doesn`t know how to properly used it and it just doesn`t go anywhere. Almost every song has at least some catchiness about it, but not enough to make a really great song, and the level of noise and distortion on this album is slightly above what I normally prefer. There are a couple of songs that I like above the rest - those include the vicious "The Big Three Killed My Baby" (I wonder whether the big three is "KKK" or the government?) and the much more mellow "Sugar never tasted so good" and "One more cup of coffee". However even these songs aren`t among the best that Jack White has come up with during his career. I may even like the crazily primitive "Astro", but still you gotta admit - this record doesn`t exactly show Jack White as a diverse and unique performer. Yes, the raw garage rock sound is already there, but there is not enough backbone to most of the songs on this record to back it up and to make a real use of the sound that he has found.
2009-12-22 06:29:36
music, 1999

Together through Life

8.0
Traks var palikt - "Together through life" ir jau 33. Boba Dilana studijas albums. Protams, Frenkam Zappam ierakstu bija vairāk, taču zināms, ka Bobs pēdējos 20 gadus jaunas plates ieraksta diezgan reti. Pozitīvais šajā sakarā ir tas, ka arī savos nu jau visai lielajos gados Dilans joprojām spēj ierakstīt lielisku mūziku. Turklāt man pat gribētos teikt, ka salīdzinoši ar "Modern Times" viņš šajā albumā pat izklausās nedaudz jaunāks.
2009-12-18 12:52:01
music, 2009

Humbug

6.5
Pirms ne tik daudziem gadiem "Arktiskie pērtiķi" tika pasludināti par labāko, kas britu mūzikā noticis kopš tās liktenīgās dienas, kad Džons Lenons pamodās Pola Makartnija apskāvienos pēc pamatīgas pieliešanās sakarā ar Liverpūles uzvaru pār Derby County, un uz paģirām izlēma atteikties no savas ieceres kļūt par profesionālu restleri, tā vietā pievēršoties popmūzikai.
2009-12-15 21:48:18
music, 2009

Off with Their Heads

7.0
Kā visi "Kaiser Chiefs" ieraksti līdz šim, arī "Off with their heads" daudz labu vārdu izpelnījās gan fanu, gan kritiķu aprindās. Es, kā cilvēks, kam šī grupa nekad sevišķi tuva nav šķitusi, šo ierakstu uzņēmu pietiekoši atturīgi un bez sevišķas sajūsmas. Nav jau tā, ka man būtu kādi principiāli iebildumi pret to viegli eksplozīvo poproka paveidu, ko spēlē šī grupa, un tomēr - īstas skaidrības, ar ko tā būtu labāka par daudzām savām līdziniecēm (un šāda stila grupu mūsdienās patiešām ir ļoti daudz), man saprast ir grūti. Jā, grupas pirmajā ierakstā bija pāris tiešām super kompozīcijas - kaut vai grupas droši vien joprojām lielākais hits "Every day I love you less and less". Otrajā platē arī bija viens mega hits - "Ruby". Bet jauna albuma singli? Nedz "Never Miss a Beat", nedz "Good Days, Bad Days" nešķiet īsti pielīdzināmi grupas agrākajiem grāvējiem. Nav tā, ka tie būtu slikti, bet izcili - arī noteikti nē. Varētu jau teikt, ka grupa turpina attīstīties, nestagnē visu laiku uz vietas, piesaista dažādus viesmūziķus, lai daudzveidotu savu skanējumu un pat ietekmējas no Reja Deivisa un "The Kinks", bet mani tas nepārliecina. Sorry, bet Rejs Deiviss bija (ir?) ģēnijs, bet Rikijs Vilsons un kompānija tādi nav. Un es nezinu, kas mani varētu pārliecināt par pretējo. Varbūt es vienkārši esmu pārāk kritisks attiecībā pret "moderno" mūziku, tas nav nekas izslēgts, bet... es labāk tiešām joprojām palikšu veco grupu fans un par jaunajām tikai reizēm pasmīkņāšu.
2009-12-15 21:37:17
music, 2008

Apostrophe

7.0
Šis beidzot būs pēdējais no šī vakara ierakstiem faktoīdā - beigām tuvojas gan mana dežūra, gan aprakstāmo grāmatu, filmu un albumu saraksts. Un kas gan var būt labāks vakara noslēgums kā Frenka Zappas rokopera par eskimosiem? Šis nu ir tas ieraksts, kurā atrodams Zappas lielākais popmūzikas hits - "Don`t you eat the yellow snow", kurā Zappa tiešām dzied par to, ka dzelteno sniegu ēst nav labi.
2009-12-02 21:52:17
music, 1974

Chunga`s Revenge

7.5
Ar "Chunga`s Revenge" sākās kārtējais dīvainais Zappas karjeras posms. Proti, viņa sadarbība ar diviem kādreizējās popgrupas The Turtles dalībniekiem, sauktiem par Flo un Ediju. Šie abi tipāži Zappas mūziku papildināja ar vēl lielāku daudzumu muļķošanās, reizēm tam bija labi rezultāti, kamēr citās reizēs - ne tik ļoti.
2009-12-01 20:55:52
music, 1970

Weasels Ripped My Flesh

6.0
Otrais "Mothers of Invention" albums, kas tika izdots jau pēc grupas gala, turpina sava priekšgājēja "Burnt weeny sandwich", apkopojot dažādās vietās un dažādos apstākļos tapušus grupas veikumus. Kamēr "Cīsiņš" vairāk uzsvaru lika uz studijā tapušiem skaņdarbiem, šis albums ir lielākoties ierakstīts koncertu apstākļos un jāatzīst, ka Zappas un viņa grupas šovs tīri kā ausu izklaides pasākums īsti pārliecinošs man nešķiet. Iespējams, ka pašos koncertos valdīja kaut kāda nereāla atmosfēra un grupas izdarības uz skatuves bija sasodoši aizraujošas, bet līdz manām austiņām šī ieraksta šarms nudien negrib nākt - šis droši vien var pretendēt uz līdz šim "eksperimentālākā" manis klausītā Zappas ieraksta statusu, bet tas nav nekāds satriecošais rādītājs, jo šeit gluži vienkārši Zappa un kompānija ir pārāk dīvaini un pārāk maz rūpējas par to, lai mūzika būtu arī kaut cik interesanta. Iespējams, ka tu vari teju septiņas minūtes klausīties tādu vājprātu kā "Didja Get Any Onya?" vai tikpat ilgo "The Eric Dolphy Memorial Barbecue", bet man no tā vienkārši sāk sāpēt ausis, kā es lai arī necenstos sev iegalvot, ka tā ir "māksla" un ka to vajag klausīties. Vispār šim ierakstam ir savi plusi, tur nav šaubu - lielisks albuma vāciņš, dziesmas ar tādiem nosaukumiem kā "Prelude to the Afternoon of a Sexually Aroused Gas Mask", "Toads of the Short Forest" vai "My Guitar Wants to Kill Your Mama", bet ļoti reti tas var lepoties arī ar kaut cik uztveramu muzikālo saturu. Līdz ar to vispatīkamākā ieraksta dziesma ir jau nosaukuma pēc pieminētā "My Guitar Wants to Kill Your Mama", kas gan nav ne tuvu viena no izcilākajām Zappas dziesmām, bet vismaz ļoti labi izceļas uz šī ieraksta fona. Tikām tāds vājprāts kā šī albuma titulskaņdarbs... par to pat labāk neko neteikt. Jā - ļoti drosmīgi, jā - ļoti eksperimentāli, jā - kurš katrs tā neuzdrīkstētos darīt. Bet - šī konkrētā "dziesma" nav ne par mata tiesu klausāmāka nekā, piemēram, "Metal Machine Music". Un saki man to vai nē, bet "Metal Machine Music" sux.
2009-11-29 19:51:22
music, 1970

Burnt Weeny Sandwich

8.0
Jau pēc tam, kad Zappa bija izformējis "The Mothers of Invention", viņš atzina par nepieciešamu izdot pāris ierakstus ar grupas neizdoto materiālu, un "Burnt Weeny Sandwich" bija pirmais šāda veida ieraksts. Raksturīgi Zappam, šajā ierakstā neiztiek bez dīvainībām. Kur vēl citur tu atradīsi vienuviet garus džeziskus jam sessions ar lielu noslieci uz modernās klasiskās mūzikas elementiem, kuri ietverti pilnīgi nenopietnos doo wop kaveros? Ja godīgi - nezinu, kur vēl tu to atradīsi, bet šeit - pilnīgi noteikti.
2009-11-26 06:49:05
music, 1970

Hot Rats

8.0
"Hot Rats" ir otrais Zappas soloieraksts (pirmais - Lumpy Gravy), lai gan es patiešām nevaru ar īstu pārliecību teikt, ka atšķirības starp Zappas solo daiļradi un viņa grupas veikumiem būtu tik ļoti dramatiskas. Kā nekā - "The mothes of invention" tāpat gandrīz visas dziesmas rakstīja neviens cits kā Zappa. Taču tāpat nevaru noliegt, ka "Hot Rats" īsti pēc "Mammu" albumiem neizklausās. Proti, šajā ierakstā nav ne miņas no Zappam tik ļoti mīļā "doo wop" un piecdesmito gadu popmūzikas elementiem. Tā vietā "Hots Rats" piedāvā masīvu sešu kompozīciju krājumu, no kurām piecas ir instrumentālas un sestajā dzied Captain Beefheart. Ievērojamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Peaches en Regalia", ko pieņemts uzskatīt par vienu no Zappas augstākajiem punktiem džeza virzienā, taču šī nav vienīgā ļoti baudāmā kompozīcija šajā albumā. Patiesību sakot - tas viss ir kopumā ļoti kvalitatīvs un baudāms, vienīgi jāatzīst, ka mana "Hot Rats" klausīšanās sakrita ar brīdi, kad mani pievarēja gripa, līdz ar to pagājušo ceturtdien, braucot no darba, sāku šajā ierakstā saskatīt psihodēliskas iezīmes un just, cik ļoti tas ir trippy, lai gan, protams, tas tāds nemaz nav.
2009-11-24 15:27:50
music, 1969

We`re only in it for the money

7.0
Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.
2009-11-18 22:47:34
music, 1968

Absolutely Free

8.5
Pēc tam, kad "Freak Out!" prognozējamā kārtā nekļāva par megagrāvēju un nepadarīja Zappu populārāku par Bītliem, viņš un viņa uzticamā padoto biedru grupa (kurā tolaik diemžēl nebija nedz Captain Beefheart, nedz Adrian Belew, nedz Steve Vai - kurus pieminu tikai pazīmēšanās pēc) ierakstīja daudz mērķtiecīgāku un viengabalaināku albumu nekā grupas pirmais ripulis. "Absolutely Free" divas puses pretnostata divus sabiedrības veidus - dārzeņu sabiedrību un amerikāņu sabiedrību. Laikam gan par pretnostatījumu te runāt nevar, bet tā ir cita lieta. Jāatzīst, ka šis varētu būt vienīgais man zināmais ieraksts, kurā tik daudz uzmanības tiek veltīts dārzeņiem - salīdzinoši Beach Boys ar "My favorite vegetable" pilnīgi nobāl. Tikām Zappa bārstās ar trāpīgiem citātiem, atsaucēm uz savu elku - Stravinska un Gustava Holsta mūziku, un provokocācijām - ieskaitot Amerikas prezidenta iesaistīšanu visā šajā padarīšanā.
2009-11-16 23:17:28
music, 1967

Freak Out!

8.5
Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.
2009-11-14 08:57:07
music, 1966

Равноденствие

5.5
Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.
2009-11-12 20:28:18
music, 1987

Навигатор

7.5
Būtu nedaudz pārspīlējums teikt, ka man nav aplicis klausīties "Akvarium". Patiesību sakot, pēdējā mēneša laikā gandrīz neko citu arī klausījies neesmu, un tik liels šīs grupas cienītājs tomēr neesmu, tā ka kopumā es tomēr priecājos, ka pamazām mana epopeja ar šīs grupas albumu baudīšanu tuvojas beigām.
2009-11-12 06:08:58
music, 1996

Чубчик

5.5
Vispār interesanti - it kā taču Akvarium parasti IR Boriss Grebenščikovs, bet BG ieraksti, kas izdoti bez grupas zīmes, patiešāmi izklausās ievērojami atšķirīgi no grupas pamatveikumiem. Un arī "Čubčik" ir tāds albums, kas dīvaini izklausītos "Akvarium" izpildījumā.
2009-11-11 06:20:04
music, 1996

Сестра Хаос

7.0
"Sestra haos" bija viens no pirmajiem "Akvarium" ierakstiem, ko tiku klausījies, un dziesmas "500", "Брод", "Растаманы из Глубинки" bija tās, kuru dēļ vispār iemīlēju šo grupu. Tagad, pārklausoties šo albumu pēc vairāku gadu pārtraukuma, joprojām vairākas albuma dziesmas manā atmiņā palikušas ļoti labi, kas liecina, ka vai nu to esmu kādreiz daudz klausījies, vai arī to, ka šis ir viens ļoti atmiņā paliekošs albums.
2009-11-10 06:17:16
music, 2002

Радио Африка

7.0
"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").
2009-11-09 07:55:30
music, 1983

Треугольник

7.0
Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".
2009-11-06 06:41:20
music, 1981

Десять стрел

6.5
Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.
2009-11-05 20:15:54
music, 1986

Fireball

7.0
"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?
2009-11-04 22:45:39
music, 1971

The House of Blue Light

6.0
Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.
2009-11-03 20:22:51
music, 1987

After Bathing at Baxter`s

7.0
"Jefferson Airplane" trešais albums gan komerciāli, gan mākslinieciski nespēja līdzināties savam priekštecim - "Surrealistic Pillow", kas kopumā droši vien apliecina, ka "Lidmašīna" nebija sevišķi izcila grupa un ka "Spilvens" bija drīzāk veiksmīga sagadīšanās nevis loģisks grupas radošās darbības rezultāts. Protams, te var izmantot argumentu, ka "After Bathing at Baxter`s" ir drosmīgāks ieraksts nekā tā priekšgājējs - ar garāku džemošanu, ar skaņu kolāžu "A Small Package of Value Will Come to You, Shortly" un ar smagākiem ģitāras toņiem. Taču, manuprāt, tas ir vienkārši ieraksts, kura tapšanā Airplane dalībnieki vairāk patērēja narkotikas nekā iepriekš. Protams, zināms, ka sešdesmitajos gados lielākā daļa izcilāko muzikālo veikumu tapa ar šāda veida dopinga palīdzību, taču arī narkotikas (cik dīvaini tas lai arī nebūtu) vajag lietot ar mēru, lai sasniegtu labākos rezultātus.
2009-11-03 07:09:31
music, 1967

The Power to Believe

7.0
Pagājuši jau seši gadi kopš pēdējā King Crimson albuma iznākšanas, un patlaban nekas neliecina, ka grupa varētu saviem klausītājiem pasniegt jaunus šedevrus. Labi, varbūt arī liecina - tās pastāvēšanas gados arī iepriekš ir bijušas ilgas pauzes un sastāva maiņas, bet allaž Robertam Fripam ir izdevies sapulcināt sev jaunus sekotājus un atdzīvināt grupu jaunās skaņās. Arī pēdējos gados šādas tādas aktivitātes no šīs apvienības puses ir manītas, taču diemžēl tās nav rezultējušās nedz kādas tūres, nedz jauna studijas albuma formā. Kā jau lirisks un naivs jaunietis, es, protams, sapņotu par jubilejas tūri, kurā Frips apvienotos ar grupas pirmā sastāva dalībniekiem, atzīmējot "In the court of the crimson king" 40 gadu jubileju, izpildot šo albumu tā pilnībā. Bet diemžēl vairāk par slapju sapni šādu vīziju nosaukt nevar - šāda tūre patlaban šķiet ne mazāk neticama kā trio "Giles, Giles and Fripp" negaidīta apvienošanās un filmas izveidšana par Rodniju Todiju (kurš, kā zināms, bija resns un nesmuks).
2009-11-01 17:30:41
music, 2003

Lola versus Powerman and the Moneygoround, Part One

7.0
Vispār jāatzīst, ka "Lola" kā albums ir diezgan pamatīga vilšanās. Vai vismaz tā ir pamatīga vilšanās, ja tu zini, ka tikai gadu iepriekš Rejs Deiviss un "The Kinks" radīja vienu no (manās acīs) izcilākajiem rokmūzikas veikumiem - rokoperu (ja to tā var nosaukt) "Arthur". Nav tā, ka "Lola vs Powerman" uz šī albuma fona būtu absolūta kaka, bet dievišķās dzirksts te ir gaužām maz.
2009-10-29 21:00:35
music, 1970

Medicīna un māksla

7.5
Ja NSRD kontekstā to vispār varētu piemērot, tad es teiktu, ka "Medicīna un māksla" ir grupas slavenākais albums, kurā ir visvairāk tās hitu. Labi, varbūt ne gluži hitu, bet šeit patiešām ir daudz tādu dziesmu, kuras man šķiet zināmas. Vai tās patiešām ir zināmas plašām sabiedrības masām, to es tik droši neapgalvošu. Vismaz manās acīs pie zināmajām dziesmām būtu jāskaita "Labrīt, putra!", "Fridrihsons", "Ciku caku caurā tumba", "Kabinets" un "Čau, poliklīnika!" - piecas no 11 šī albuma dziesmām. Laikam vislabāk no uzskaitītajām man patīk pēdējā, kas varētu būt visu laiku lipīgākā NSRD dziesma.
2009-10-29 07:10:21
music, 1985

Shapeshifter

7.0
Tu neticēsi, bet tas patiešām notika! 1992.gadā, kad nevienam gar šo grupu īsti nekādas darīšanas nebija, "Gong" izdeva savu pirmo albumu ar jaunu materiālu pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Protams, dažādos veidolos un dažādos sastāvos grupa bija pastāvējusi, bet šis ieraksts iezīmēja atgriešanos pie Lidojošās tējkannas triloģijas, planētas Gong mitoloģijas un citām tik tradicionālām šai grupai iezīmēm. Ierindā bija arī divas no centrālajām grupas personībām - Deivids Alens un Gilija Smita. Steve Hillage šajā grupas sastāvā gan nebija, bet pat pēc paviršas noklausīšanās tu visdrīzākais atzīsi - šis patiešām ir tas pats "Gong", kas savulaik bija viena no oriģinālākajām Eiropas grupām, kas spēlēja ne īsti definējama stila mūziku.
2009-10-26 22:53:46
music, 1992

Tarkus

8.0
No lielākajiem un slavenākajiem progroka ansambļiem trio "Emersons, Leiks un Palmers" manā personīgajā topā ir viens no mazāk aktīvajiem dalībniekiem, kaut kur līdzās grupai "Yes". Es, protams, apzinos, ka šī bija viena no pirmajām īstajām supergrupām (Leiks kopā ar "King Crimson" radīja patiesi šedevrālo "In the court of the Crimson King", Emersons savas iepriekšējās grupas "Nice" sastāvā lika pamatus ārpuslaulības sakaram starp rokmūziku un klasisko mūziku, bet Palmers nāca no Atomic Rooster - viens no labākajām britu smagā gala grupām). Viņus visus trīs bez pārspīlēšanas varētu saukt par super virtuoziem un ģēnijiem un vēl virknē citu skanīgu vārdu. Taču grupas mūzika manā izpratnē pārāk bieži ir pārmērīgi tendēta uz grandiozumu, pārmērīgi uzbāzīga ar savu izcilību un vienlaikus - nemaz ne tik izcila, kā tā pati par sevi domā. Ne velti viņus par galvenajiem vaininiekiem, ka septiņdesmito gadu otrajā pusē progroks kļuva par izsmiekla objektu no augšupejošās panku subkultūras puses.
2009-10-25 23:17:41
music, 1971

Квартет Анны Карениной. Задушевные песни

4.0
Šis ir kārtējais no "anonīmajiem" Akvarium ierakstiem, šoreiz izdots zem "Annas Kareņinas kvarteta" vārda. Albuma bukletā stāstīts par šo ļoti īpatnējo aiz Urāliem radušos ansambli, kura dalībnieki sēdējuši cietumā, kurā grupai pievienojies motorzāģa spēles virtuozs - slepkava maniaks, bet tikai deviņdesmito gadu sākumā tā radījusi savu pirmo ierakstu - šo.
2009-10-22 20:23:34
music, 1994

Притчи графа Диффузора

6.5
Ilgi man nebija skaidrs, kāpēc gan pirmie grupas "Akvarium" albumi parasti netiek iekļauti grupas pamata diskogrāfijā, bet gan atsevišķi izvietoti sadaļā "70.gadu ieraksti". It kā grupa ir tā pati, Grebenščikovs tas pats, kāpēc tad lai šie albumi tiktu diskriminēti? Tagad, kad esmu noklausījies vienu no šiem ierakstiem, man vairs jautājumu nav.
2009-10-20 22:36:04
music, 1974

Bardo

6.0
Kas ir Krievu-abesīniešu orķestris? Tautas valodā tā ir grupa "Akvarium", kura ņēma un ierakstīja veselu virkni austrumniecisku melodiju bez standarta dziedāšanas, bet ar mantrēšanu, un izdeva to zem cita vārda. Vispār Akvariumam tas ir diezgan raksturīgi - izdot albumus ar citiem grupas nosaukumiem, un šis ieraksts viņu krājumā nav nekas sevišķi unikāls. Protams, tas ir netipisks, savdabīgs, oriģināls un tā tālāk - bet ne kaut kas tāds, ka tu teiktu - nē, Akvarium kaut ko tamlīdzīgu ierakstīt nespētu.
2009-10-20 17:44:27
music, 1997

Radio London

7.0
Interesanti, kā tas sanāca - pēc "Radio Silence" BG rietumos ierakstīja vēl vienu ierakstu, bet to neizdevās īsti pabeigt, jo Grebenščikovs gribēja, lai ierakstā piedalītos Džordžs Harisons, bet ierakstu kompānijai šāda doma nepatika, un rezultātā Radio London faktiski ir tikai demo ierakstu apkopojums. Un kas te ir interesants? Tas, ka šis nepabeigtais gala produkts vismaz manā izpratnē ir izteikti augstvērtīgāks par savu oficiālo priekšgājēju. Droši vien lielākais tā trumpis ir daudz pieticīgākajos aranžējumos - salīdzinoši ar "Radio Silence" šajā ierakstā tu daudz vairāk dzirdi pašu BG un viņa ģitāru, un mazāk - tehnoloģiju brīnumus. Protams, tas nav gluži tas BG, ko tu esi ieradis dzirdēt viņa krievvalodīgajos ierakstos, bet "Radio London" tapšanas procesā viņš jau daudz komfortablāk (man vismaz tā šķiet) jutās, dziedot angļu valodā, un arī dziesmas pašas par sevi ir kaut kādas siltākas un personiskākas (laikam jau sadarbība ar "Eurythmics" nebija tas, kas viņam bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē). Patiesībā es pat teiktu - Harisons šeit būtu bijis diezgan labs partneris BG albuma tapšanā, jo vairāku dziesmu struktūrā jūtamas ne vien vienkāršas atsauces uz bītliem, bet pat tieši uz Harisona solo karjeru. Manā skatījumā veiksmīgākās ieraksta kompozīcijas ir "Can’t stop repeating your name" un "Up in smoke", bet arī citas ir pietiekami labas, un visticamākais to labumu tikai vairo ieraksta nepabeigtības sajūta, jo gluži iespējams, ka citos apstākļos tas būtu kļuvis daudz skaļāks, mazāk personīgs un mazāk baudāms. "Radio London" ne tuvu nav mans iecienītākais BG ieraksts, un tomēr tas ir labs apliecinājums tam, ka arī rietumos viņš būtu varējis sevi pietiekami skaļi pieteikt, ja vien būtu savādāk iegrozījušies apstākļi un viņš nebūtu (tā vismaz man šķiet) prāta aptumsuma mirklī satusējis ar Deivu Stjuartu. Lai gan no otras puses - arī šajā ierakstā piedalās viens "Eurythmics" dalībnieks - grupas basists Čučo Mārčens.
2009-10-19 22:52:54
music, 1990

Radio Silence

6.0
Patiesībā man ir ļoti dīvaini klausīties šo Grebenščikova albumu, jo tas pagalam neiederas manā izpratnē par šo mūziķi un manā līdzšinējā pieredzē ar viņa ierakstiem. Te, protams, ir vesela virkne faktoru, kuras ietekmē šis albums nelīdzinās vairumam BG citu veikumu, bet būtiskākie droši vien ir tā tapšanas apstākļi - albumu BG ierakstīja Ņujorkā, bet producēja to Deivs Stjuarts, kas labāk zināms ar savu dalību duetā Eurythmics. Un tici man vai nē, bet Eurythmics un Akvarium ir diezgan atšķirīgu stilu grupas. Rezultātā arī Radio Silence ir daudz vairāk deju mūzikas ritmu nekā to esmu paradis no BG sagaidīt. Un instrumentālā puse ierakstam arī ir tāda, ka mani pat nedaudz biedē - tāda pārmoderni tehnoloģiska, kas liek domāt ne tikai par Eurythmics, bet arī par Depeche Mode un reizēm - arī par nedaudz trulākiem astoņdesmito gadu mūziķiem. Ai, nē - ne par trulākiem, jo Eurythmics jau pieminēju.
2009-10-16 22:05:18
music, 1989

PSI

6.5
Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.
2009-10-15 20:52:25
music, 1999

Lilit

8.5
Pēc kārtējā "Akvarium" sastāva izjukšanas Grebenščikovs radikāli mainīja imidžu - noskuva matus un uzlika saules brilles, un ierakstīja savu kārtējo albumu ar tādu pavadošo grupu, kāda pat viņam nekad iepriekš nebija bijusi. Proti, albumā "Lilit" viņu pavada grupa The Band, kas zināma ar savu sadarbību ar Bobu Dilanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vispār mani interesē, kā šādi ieraksti var tapt - kad tava grupa nesaprot tavu dziesmu saturu. Kad viens no Band dalībniekiem (basists) no sastāva izkrita narkotiku dēļ, uzreiz viņam tika atrasts ne mazāk lielisks aizstājējs - Hārvijs Brūkss, kas arī bija sadarbojies ar Dilanu un spēlējis basu vienā no Boba slavenākajām dziesmām - "Like a rolling stone".
2009-10-15 06:19:20
music, 1997

Гиперборея

5.5
Redz - beidzot tas brīdis pienācis, kad es paziņoju, ka kāds Akvarium albums man nemaz nepatīk. Pašu mani tas nedaudz pārsteidz, bet fakts - "Giperboreja" patlaban var pretendēt uz manis vismazāk iecienītā šīs grupas veikuma statusu. Protams, var teikt, ka mana problēma ar šo ierakstu pamatā ir tajā, ka Grebenščikovs un kompānija tajā pārmērīgi atkāpjas no tradicionālās šīs grupas formulas un es nespēju no viņiem pieņemt neko jaunu. Varbūt tā arī ir, bet fakts paliek fakts - vismaz puse šī ieraksta dziesmu man gluži vienkārši nepatīk. Protams, ir arī izņēmumi - pie tādiem var pieskaitīt nedaudz psihodēlisko plati ievadošo "Время Любви Пришло" un "Ария Казанского Зверя", kuras abas, protams, ir maksimāli tradicionālas šīs grupas dziesmas. Attiecībā uz "Kazaņas zvēra āriju", iespējams, ka tā mani visvairāk uzrunā ar savu pirmo pantu:
2009-10-14 06:53:51
music, 1997

Пески Петербурга

8.0
Lai arī man nav iebildumu arī pret astoņdesmito gadu "Akvarium" ierakstiem, šīs grupas deviņdesmito albumi tomēr ir vairāk manā gaumē, jo šajā laikā Grebenščikovs mazāk aizrāvās ar tehnoloģijām, bet vairāk dziedāja vienkārši no sirds. Un "Peski Peterburga" - albums, kuru iepriekš nekad nebiju klausījies - izrādījās man ļoti tīkams ieraksts.
2009-10-13 06:13:11
music, 1994

Дети декабря

7.0
Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.
2009-10-11 21:56:25
music, 1985

День серебра

8.0
Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.
2009-10-09 19:45:17
music, 1984

Gutterflower

5.0
Vispār jau manā izpratnē Goo Goo Dolls ir viena hita mūziķi - ja ne "Iris" es diez vai būtu par šo grupu jelkad uzzinājis. Un nekas, ka Gutteflower bija komerciāli ļoti veiksmīgs ieraksts un Billboard sarakstā pat sasniedza augsto ceturto vietu. Es zinu tikai vienu viņu dziesmu un šī konkrētā ieraksta klausīšanās man neko šajā sakarā nemainīs. Un kāpēc nemainīs? Tāpēc ka es šo ierakstu jau rītdien būšu aizmirsis. It kā man nav nekādu principiālu ierakstu pret nepretenciozu un vieglu rokmūziku, kas varbūt nelepojas ar sevišķu oriģinalitāti, bet tieši "Gutteflower" sakarā man vienkārši katastrofāli ierakstā pietrūkst jebkā tāda, kam kaut nedaudz pieķerties. Tas ir tik bezpersonisks un tipisks deviņdesmito-nulto gadu rokalbums ar vidēja tempa popgabaliem, epizodiskiem pop-panka ekskursiem un globālu vienveidīgumu. Dziesmas vieglas, dziesmas neuzmācīgas un dziesmas absolūti bezpersoniskas. Allmusic Guide par to gan raksta: "Still, it has given them a good, professional rock record, one that sells their sound as if it was as the most commercial imaginable, resulting in one of their most consistent albums." Taču man ir nospļauties par to, ka viņi ir profesionāli, ja viņi nespēj būt interesanti, bet viņi patiešām ir apmēram tikpat aizraujoši lielos daudzumos kā teiksim "Creed" vai "Nickelbeck", un man ir ļoti grūti mīlēt grupas, kuru mūzika mani garlaiko (turklāt tā nav pat tāda grandioza un epohāla garlaicība, ko spēj nodrošināt, piemēram, U2 vai Coldplay, bet tāda klusa un apnicīga garlaicība kā Goo Goo Dolls izpildījumā).
2009-07-15 16:11:55
music, 2002

Souljacker

6.0
"Souljacker" iezīmēja diezgan izteiktu pavērsienu "Eels" karjerā, grupas mūzikai kļūstot elektroniskākai un mazāk dzīvai. Manā izpratnē tas, protams, nebija nekāds grandiozais solis - ar "Daisies of the Galaxy" viņi bija gandrīz jau tikuši manā sirdī pavisam dziļi, bet "Souljacker" atkal viņus darīja man daudz svešākus - elektroniski procesēti vokāli, vienveidīgas melodijas, monotonas dziesmu struktūras. Iesākas albums gan diezgan cerīgi - "Dog Faced Boy" ievadošais rifs labi iederētos kādā no filmas "Velvet Goldmine" skaņu celiņa dziesmām - to varētu būt radījis gan Marks Bolans, gan Braiens Īno, taču tālāk nekā diži grandioza šajā ierakstā nav - drīzāk otrādi.
2009-07-14 16:28:09
music, 2001

Daisies of the Galaxy

7.5
Hei! Man šis albums tiešām patīk! Es pat nebūtu to domājis, ka pēkšņi izrādīšos Eels cienītājs, bet šī plate, kura gan atbilstoši oficiālajām atsauksmēm nav nekas dižs, man šķiet labākā no trim šajās dienās klausītajām. It kā viss ir tāds pats kā iepriekš (vienīgi ar piezīmi, ka šoreiz gandrīz visu šajā albumā radījis grupas līderis E praktiski vienatnē, īpaši neiesaistot savus grupas biedrus). Lēns, viegls un mierīgs pops kā allaž, bet kaut kā melodiskāks un atmiņā paliekošāks nekā iepriekšējos ierakstos, vismaz noteikti nekā iepriekšējĀ ierakstā. Man, piemēram, ļoti patīk "It`s a motherfucker", "Daisies of the Galaxy", "I Like Birds", "A Daisy Through Concrete" un "Mr E`s beautiful blues". Un visam ierakstam ir tāds pilnīgāks, tāds pabeigtāks skanējums. Un dzīvespriecīgāks, kur vēl šīs grupas daiļradē tu atradīsi tādu lielisku himnu kā jau minētais "skaistais blūzs" ar tā piedziedājumu: "Goddamn right, it`s a beautiful day".
2009-07-10 16:28:07
music, 2000

Electro-Shock Blues

6.5
Atbilstoši Visas mūzikas rokagrāmatai jeb AMG šis ir visu laiku labākais Eels albums. Tā kā esmu uzaudzis ar "Beautiful Freak" (kuras dažas dziesmas Ziņģis, kā izrādās, joprojām klausās), tad man Eels arī ar to albumu saistās, kamēr šo tā īsti nekad neesmu klausījies. Un jāatzīst, ka arī tagad īsti nekas nav mainījies. Jā, esmu šo albumu dažas reizes noklausījies, bet neviena no tā dziesmām īsti man dvēslē nav iekritusi. It kā grupa ir pietiekami oriģināla, pietiekami daudzveidīga, pietiekami oriģināla un drosmīga, bet kaut kā man tā sevišķi nepatīk. Jā, E un viņa ceļa biedri šeit eksperimentē ar sev iepriekš mazāk tuviem stiliem (īpaši prominents šajā albumā ir hiphops), bet kaut kā man neizdodas tajā īsti iedziļināties. Kopumā it kā nav slikti un pat vietām mūzika ir nedaudz šīzīga (labā ziņā), bet melodiski diez ko skaista šī plate nav, un tie retie izņēmumi, kuros melodija ir jūtama, piemēram, "Last Stop: This Town", nespēj neko daudz šeit ietekmēt. Īsi sakot - viss šis ieraksts ir vienīga atmosfēra, ne tāda mūzika, kurai es varētu veltīties pilnībā un ar visu sirdi.
2009-07-09 15:42:55
music, 1998

Beautiful Freak

7.0
Manā krājumā ir atrodami veseli četri šīs grupas albumi jeb aptuveni par četriem albumiem vairāk nekā es uzskatītu par nepieciešamu. Savulaik liels (relatīvi) šī izpildītāja cienītājs bija Ziņģis, bet īsti drošs, ka viņš vēl joprojām reizi pa reizei savā ripuļu atskaņotājā uzliek kādu "Novocaine for the soul" vai "My beloved monster", es neesmu. Tie tomēr bija citi laiki - pokemoniskāki laiki pat varētu teikt. Šausmīgi depresīva tomēr ir šī mūzika, varbūt pat diezgan skaista, bet tomēr ļoti tāla no dzīvesprieka. Patiesībā dīvaini - no visiem šiem četriem albumiem es atceros tikai divas dziesmas, abas no tām ir pirmajā platē, un vienu no tām nemaz neatceros pašu Eels dēļ, bet gan tālab, ka tā skanēja pirmajā "Šrekā" - runa, protams, ir par "My beloved monster". Jā, un otrā dziesma ir "Susan`s House" un tās ierunātā daļa par nepilngadīgu meiteni un tās bērnu. Izņemot šīs dziesmas (kuras vismaz atceros) neko daudz par šo albumu pateikt nevaru - tāds diezgan tipisks indy singer-songwriter stils, ar lielu uzsvaru uz liriskiem un pietiekoši depresīviem dziesmu tekstiem, ar zināmu līdzību ar "Radiohead" agrīnā posma daiļradi - pirms šie pievērsās psihodēliskajām tēmām. Un reizēm šīs dziesmas ir skaistas - kaut vai "Beautiful Freak", "Lucky Day in Hell". Pareizā noskaņojumā es varētu šo ierakstu klausīties, bet man ir nepieciešams tiešāms the right state of mind, lai kaut kam tādam pievērstos. Tikām šobrīd kaut kā diži noskaņojuma man šajā lietā iedziļināties nav.
2009-07-08 16:20:48
music, 1996

Audioslave

6.5
Vokāli instrumentālais ansamblis "Audioslave" šīs desmitgades sākumā ap sevi sacēla diezgan pamatīgu ažiotāžu, tiekot pasludināts par kārtējo rokmūzikas supergrupu. Protams, tikpat labi to varētu saukt par Rage Against the Machine ar jaunu dziedātāju, jo tā jau arī ir - Zeka de la Rošas vietā šajā grupā vokālists ir Kriss Kornels, kas pats arī nav nekāds nezināmais frukts, bet gan "Soundgarden" vokālists. Protams, šodien (2009.g. 7.jūlijā) "Audioslave" vairs nepastāv, toties ir atgiriezies RATM, un arī tas nav slikti.
2009-07-07 15:00:03
music, 2002

Hit the Highway

5.0
Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.
2009-06-14 19:58:32
music, 1994

Set the Twilight Reeling

8.0
Lū Rīds patiešām ir viens no tiem mūziķiem, kas uz vecumu ja ne gluži kļūst labāks, tad vismaz sliktāks arī ne. Katrā ziņā "Set the Twilight Reeling" ir viens no viņa karjeras labākajiem ierakstiem, to esmu gatavs apgalvot (lai arī kritiķu acīs tas noteikti nav viens no viņa labākajiem veikumiem). Kā jau tas raksturīgi Rīda ierakstiem, šis ir viens maksimāli atslābināts albums, turklāt tas ir atslābināts pat tajos brīžos, kad Rīds ir tiešs un agresīvs. Protams, var teikt, ka tādas dziesmas kā "NYC Man", "Finish Line" vai "Hang on to Your Emotions" vecais labais Lū ir štancējis tonnām, bet man vienkārši ļoti patīk viņa pieeja. Protams, melodijas šeit lielākoties ir ļoti vienkāršas un galvenais skaistums ir Lū sirsnīgajā vokālā un lieliskajos tekstos (lai arī "Egg Cream" gadījumā es par tekstu lieliskumu varētu pastrīdēties). Un man patiešām patīk kā Rīds gandrīz vai repo "Hang on to your emotions":
2009-06-12 10:47:44
music, 1996

In-A-Gadda-Da-Vida

7.0
"Iron Butterfly" neapšaubāmi ir viena no ikoniskākajām sešdesmito gadu viena hita grupām. Grupas magnum opus - septiņpadsmit minūtes ilgā šī albuma tituldziesma - ir vienīgais, ko tā atstājusi plašo masu apziņā, lai gan patiesībā šī grupa spēja sniegt daudz vairāk nekā šī viena atsevišķā kompozīcija. Labi, patiesībā šaubu nav - "In the garden of Eden" (tā vajadzēja saukties šai dziesmai un tā tā arī būtu saukusies, ja grupas vokālistam būtu mazāk raksturīga aizraušanās ar narkotikām vai vismaz ja viņam būtu normāla dikcija) ir augstākais punkts šīs grupas karjerā, fenomenāls jam session, kurā paspēj uzspīdēt visi grupas dalībnieki un nekādu lomu nespēlē tas nebūtiskais apstāklis, ka neviens no viņiem nebūtu sava instrumenta spēlē saucams par kaut nedaudz vairāk kā viduvēju. Zini, kā mēdz teikt par slotaskātu, kas reizi gadā izšauj - šķiet, ka šis salīdzinājums ir nācis tieši no grupas "Iron Butterfly". Šajā vienā atsevišķajā kompozīcijā viņi pierāda, ka pilnā nopietnībā viņi varētu saukties par smagā metāla pirmtēviem (ja nu kas - nav grūti saskatīt pat līdzību starp nosaukumiem "Iron Butterfly" un "Led Zeppelin"). Protams, ka grupai popularitāti nesagādāja vis šī dziesma tās pilnajā versijā, bet gan tikai šīs kompozīcijas "popmūzikas kodols", kas tika izdots singla veidā, taču izcila šī kompozīcija dabiski ir savā pilnajā un nevis apgraizītajā versijā.
2009-05-15 18:02:57
music, 1968

Everybody Knows This Is Nowhere

6.0
Jāatzīst, ka Nīla Janga solokarjeras otrajā veikumā man vairāk par visu patīk tā nosaukums - "Ikviens zina, ka šeit ir nekuriene". Patiesībā labi vārdi ierakstiem viņam padevās arī citās reizēs - "Rust never sleeps", "Living with War". Taču žēl, ka šis ieraksts, kurš tiek atzīts par vienu no Nīla ilgās karjeras spožākajiem mirkļiem, man kaut kā tik ļoti spožs nemaz nešķiet. Nav šaubu, ka ierakstu ievadošā "Cinnamon Girl" ir viena no tiešām viņa labākajām dziesmām - agresīvi spēcīga un ļoti labi klausītāju (mani) uzrunājoša. Tāpat man patīk tituldziesma - te gan es neizslēgtu varbūtību, ka sava daļa "patikšanas" pienākas tās nosaukumam, jo melodiski tā ir diezgan neizteiksmīga Amerikas dienvidiem raksturīga kompozīcija. Arī "Cowgirl in the sand", kas ir diezgan līdzīga noskaņā kā "Cinnamon Girl" ir laba, BET:
2009-05-14 17:56:04
music, 1969

The Blue Mask

7.0
Kārtējo reizi, kad ir darīšana ar Lū Rīda ierakstiem, man ir grūti piekrist kāda viņa ieraksta oficiālajam traktējumam. "The Blue Mask" atbilstoši viņa ierakstu klasifikācijai ir viens no labākajai Lū veikumiem astoņdesmitajos gados un varbūt pat visā viņa karjerā. Tomēr man tas nepavisam nav viens no viņa tuvākajiem ierakstiem un vien dažas tā dziesmas mani spēj ieinteresēt. Protams, arī man gribas šo ierakstu slavēt - kā nekā viņš tajā bija atbrīvojies no visiem sintētiskajiem elementiem, kas darīja "Growing up in public" par viņa karjeras vājāko veikumu, šoreiz ieraksta pieeja ir gaužām vienkārša un tieša - vienā ausī tev skan Lū ar savu ģitāru, bet otrā - Lū jaunais ģitārists Roberts Kvains. Kopumā šis ieraksts ir diezgan orientēts uz balādēm un poētiku (kas, kā zināms ir Lū stiprā puse) un tajā ir diezgan nedaudz roķīgu kompozīciju, tomēr labākā no visām ieraksta dziesmām ir tā aktīvākā - "Underneath the gun". Citādi šis ieraksts ir stipri vien depresīvs ieraksts, un to vislabāk atspoguļo "The Gun" - iespējams, depresīvāka dziesma par vairumu "Magic and Loss" skaņdarbu. Nē, patiesībā šeit ir arī tīri vai metālam piederīgi skaņdarbi - tādi kā "The Blue Mask", taču es tiešām nezinu, kāpēc šis ieraksts mani tā īsti nepārliecina. Ir te labas dziesmas, kaut vai "Average Guy", "Heavenly Arms" un "The Day John Kennedy Died", taču es kaut kā nespēju to pieņemt kā vienu no Lū Rīda labākajiem veikumiem. Kaut kā man pietrūkst. Vai nu izvirtības vai kā cita, varbūt pie vainas tas, ka šo ierakstu viņš radīja pēc atbrīvošanās no alkoholisma un varbūt man viņa alkoholisms šķita vitāla Lū Rīda sastāvdaļa, patiešām nezinu.
2009-05-13 17:51:41
music, 1982

The Idiot

6.0
Šķiet, ka man ir piemetusies alerģija. Ne tādā ziņā, ka visu ķermeni noklājuši pretīgi izsitumi, kas niez līdz nelabumam, bet gan tādā veidā, ka man ir problēmas klausīties mūziku, kuras tapšanā piedalījies Deivids Bovijs. Konkrētāk - "Berlīnes triloģijas" ēras Deivids Bovijs. Un šis ir tieši šāds ieraksts - Bovijs ņēmis paspārnē savu veco draugu Igiju Popu un kopā viņi ierakstījuši Popa pirmo albumu pēc "The Stooges" pamešanas. Un šajā ierakstā ir tik maz no "The Stooges" un paša Igija, ka man pilnīgi noteikti nav pietiekami. Melodijas un aranžējumi ir tipiski šī perioda Bovija gaumē (tātad - ar Braiena Īno piedevu), Popa dziedāšanas maniere vairāk līdzinās Džimam Morisonam nekā pašam Igijam, bet virkni ideju Bovijs un Pops pārņēmuši arī no "Kratwerk". Kritiķi šo uzskata par teju vai labāko Igija veikumu ārpus "The Stooges", bet man šī ieraksta klausīšanās izvērtās diezgan problemātiska. Šī mūzika šķiet kaut kāda nedzīva un pārāk "bovijīga". Protams, Igijam ir labāka balss (tur nav šaubu), bet īsti radīts Bovija stila elektroniskajam materiālam viņš nav, un kā lai arī es necenstos, nespēju es sevi pārliecināt, ka, piem., "China Girl" Igija izpildījumā ir labāka nekā vēlākā Bovija versija. Man tomēr gribētos šajā ierakstā vairāk dzirdēt ģitāras un mazāk sintezatorus, kas nozīmē, un līdz ar to es nespēju pa īstam novērtēt pat labākās šī albuma dziesmas - kaut vai to pašu "Nightclubbing", kura varbūt ļoti perfekti ataino atstāstīto tēmu, taču nepatīk man šādi aranžējumi, neko tur nevaru padarīt. Šajā ierakstā gan piedalās Bovija ģitārists Karloss Alomars, taču viņš neveido dziesmu atmosfēras, drīzāk viņš sagādā "jaunas skaņas". Patiesībā ir vēl viens apliecinājums, ka šis drīzāk ir Bovija albums ar Igiju kā viesvokālistu nevis otrādi. Proti, kāds ir pavadošās grupas sastāvs? Ģitāra - Karloss Alomars, kopā ar Boviju kopš 1975.gada "Young Americans". Bungas - Deniss Deiviss, tāpat kopš 1975.gada ir Bovija pavadošais mūziķis. Basģitāra - Džordžs Marejs, Bovijam piespēlē kopš 1976.g. "Station to Station". Un Bovijs tur spēlē arī virkni instrumentu, bet producē ierakstu Tonijs Viskonti - Bovija producents. Tā ka šis tiešām ir vairāk Bovija un mazāk Igija ieraksts. Un tā kā man īsti nepatīk šī perioda Bovija daiļrade, būtu dīvaini, ja viņa darbs zem Igija zīmes man šķistu diez ko saistošāks. Drīzāk - otrādi.
2009-05-13 09:22:53
music, 1977

Give `em enough rope

7.0
Nebūšu šajā jautājumā oriģināls un atzīšu, ka "The Clash" otrais albums ir ievērojami sliktāks gan par plati pirms tā, gan par to, kas tam sekoja. Savā ziņā tas gan iezīmē Clash pāreju no "tīra" pankroka uz daudzveidīgāku mūziku, tomēr visbiežāk tas sagādā arī to, ka šis ieraksts ir mazāk baudāms nekā abi tam apkārt esošie. Dziesmas ir garākas, lēnākas, taču joprojām tās balstās uz tām pašām struktūrām, kā pirmajā ierakstā, rezultātā tās vienkārši ir mazāk interesantas. Patiesībā gan ieraksta pirmā puse ir pietiekoši saistoša - tādas dziesmas kā "Julie`s in the drug squad", "Last gang in town", "Safe European home" un "Tommy Gun" ir gana klasiski Clash veikumi ar visiem tiem elementiem, kas raksturo šīs grupas agrīno karjeras fāzi, un dažas no tām labi iederētos arī debijas platē (vislabāk droši vien - "Tommy Gun"), taču ar otro ieraksta pusi ir virkne problēmu. Svarīgākā no šīm problēmām ir pavisam vienkārša - dziesmas nav diez ko interesantas un šķiet atrodamies šajā albumā tikai vietas aizpildīšanas nolūkā. Kaut kādi momenti arī tajās ir pietiekami labi, "Stay Free", piem., ir lieliska tolaik vēl nepavisam nedzimušā britpopa himna, kas varētu būt bijusi par ietekmi tādai grupai kā "Pulp", savi pozitīvi mirkļi ir arī iekš "Drug-Stabbing Time" un "All the young punks", taču kopumā šis ieraksts īsti mani nepārliecina. Es neietu tik tālu, lai to nosauktu par absolūtu izgāšanos un lielāko negodu grupas ierakstu katalogā, taču ir dzirdēti arī labāki veikumi par šo.
2009-05-12 09:09:41
music, 1978

Street Hassle

7.5
Ar "Street Hassle" Lū Rīds parādīja tiem jaunajiem pankiem, kur vēži ziemo. Vai ne gluži to, bet vismaz viņš apliecināja, ka ne bez iemesla viņu un "The Velvet Underground" uzskatīja par tādiem kā pankroka pirmtēviem (galvenokārt spēlēšanās ar distortion un feedback dēļ). Protams, raksturīgi Rīdam, šo ierakstu nevar tā vienkārši ielikt atvilktnē pie pankroka albumiem, jo viņš nav tik stereotipisks personāžs, lai būtu vienmēr vienāds un vienmēr paredzams. Ir šajā albumā dziesmas, kuras ir tīrākais pankroks, un ir dziesmas, kurām ar pankiem nav nekādas saistības. Tomēr kopīgais ir tas, ka šīs ieraksts atšķirībā no dažiem citiem viņa veikumiem ir patiešām skaļš un bravūrīgs, kā to arī apliecina ierakstu ievadošā "Gimme Some Good Times", kurā Lū samplē pats savu pagātni - "Sweet Jane", un šo dziesmu es personīgi uztveru kā tādu krustojumu starp "godīgiem" pankiem un glemroku, ar kuru Rīdam arī ir diezgan daudz kopīga (vismaz es te jūtu tādu kā līdzību ar "All the Young Dudes" stilistiku). Arī saturiski Lū nav gluži panks - viņš neaicina gāzt valdību un veidot anarhosindikālistu komūnas, protams, viņš dzied par dzīves netaisnībām, bet tā viņš ir darījis vienmēr kopš laika gala. Turklāt kādā pankroka ierakstā tu atrastu kaut ko līdzīgu šī albuma tituldziesmai? Tā sastāv no trim daļām, izmanto stīgu orķestra pavadījumu, un vēl ilgst gandrīz 11 minūtes. Panki, kā zināms, dirsu neslauka, bet Lū tā rīkoties nespēj. Un vismaz vienā dziesmā Lū drīzāk izvēlas tādu pieeju, ko varētu gaidīt no Frenka Zappas "I wanna be black" - dziesma, par kuru tu nevari īsti droši pateikt, kurā brīdī Lū ņirgājas par rasismu, kurā viņš to nedara. Ir jau šeit arī tīrākas panku dziesmas - tādas kā "Real good time together", "Shooting Star" un "Leave me Alone", bet klasiski panki šādas dziesmas spēlētu ātrāk, spēlētu dusmīgāk, ar vēl minimālākiem aranžējumiem. Taču Lū Rīds nav panks. Viņš ir Lū Rīds. Un tāpēc "Street Hassle" izklausās ļoti labi pēc visiem šiem gadiem.
2009-05-08 18:02:17
music, 1978

Sally Can`t Dance

7.0
Oficiāli "Sally Can`t Dance" ir atzīts par sliktāko Lū Rīda solo karjeras ierakstu. Tā vismaz apgalvos vairums kritiķu, ka interesantāk ir klausīties "Metal Machine Music" un ka "Growing up in public" aranžējumi ir veiksmīgāki nekā šajā ierakstā. Taču man ir pilnīgi nospļauties uz to, ko saka kaut kādi man personīgi nepazīstami mūzikas apskatnieki. Cita lieta būtu, ja Andrejs.Veitners.com paziņotu, ka "Sally can`t dance" ir sliktāks par jaunāko "Kantoris 04" ripuli, tad es vēl padomātu. Par savām attiecībām ar Andreju Veitneru tas ir.
2009-05-07 17:59:34
music, 1974

From Genesis to Revelation

7.0
Cik, tavuprāt, gadu bija grupas dalībniekiem, kad viņi ierakstīja šo albumu, kuram atbilstoši nosaukumam vajadzētu sevī ietvert Bībeles stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei? Vecākajiem - tādiem kā Pīters Geibriels un Tonijs Benkss - bija 18, jaunākajiem - 16. Protams, varbūt tā ir tikai mana iekšējā skepse, bet šāds vecums šķiet nedaudz par mazu nopietniem konceptiem, un līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa šī ieraksta izklausās nepietiekami adekvāta grupas iespējām tajā laikā. Tas tomēr ir jāatzīst, ka 1968.gada vasarā neviens no viņiem vēl nebija muzikāls virtuozs, viņiem nebija nedz pieredzes ierakstoties studijā, nedz arī īsti skaidras vīzijas par to, kādam tad vajadzētu būt grupas nākotnes skanējumam. Līdz ar to uzreiz ir jāpieņ, ka "From Genesis to Revelation" ierakstījušai grupai nav pārāk liela līdzība ar to grupu, kas dažus gadus vēlāk radīja "Selling England by the Pound" un "The Lamb Lies Down on Broadway".
2009-05-07 09:31:12
music, 1969

Cosmo`s Factory

8.5
Daudzu mūzikas cienītāju un ekspertu acīs "Cosmo`s Factory" ir CCR veiksmīgākais ieraksts. Te ir droši vien augstākais procents "klasikas" statusu ieguvušo grupas dziesmu, Džons Fogertijs ir vienlīdz labs gan savā liriskajā, gan roķīgajā izpausmē. Manā izpratnē "lielākā" šī ieraksta dziesma ir "Run through the jungle", šai grupai neraksturīgi tumša kompozīcija, kura patiešām lieliski atbilst savam nosaukumam. Protams, tas nenozīmē, ka CCR būtu pārvērtušies par metālistiem, kā allaž viņu albumos atrodas vieta arī vieglajām un skaistajām balādiskajām dziesmām - tādām kā "Who`ll stop the rain". Nekā negaidīta šajā ierakstā, protams, nav - tipisks šai grupai rootsrock ar retro elementiem, taču Fogertija spējas radīt perfekti atmiņā paliekošas melodijas, lieliskā vieglā ģitārspēle un ļoti patīkamā balss dara savu, un liek uzskatīt "Cosmo`s Factory" par sasodīti labu ierakstu. Lai arī šajā ierakstā, protams, ir dažas dziesmas, kas ievērojamākas par pārējām, liels tā pluss ir tajā, ka šeit nav izteikta "filler" - katrā dziesmā ir kaut kas, kālab to būtu vērts mīlēt un zināt - vai tās būtu paša Fogertija sacerētās kompozīcijas, vai tādi koveri kā "Before you accuse me" vai "Ooby Dooby". Protams, ka lielā mērā šī mūzika ir dzimusi piecdesmitajos gados un Fogertija mīlestība pret rokenrola pionieriem ir acīmredzama, bet vai tālab, piem., "Travelin` Band" būtu mazāk lieliska? Īstenībā kas ir liels pluss CCR dziesmām - tās gana labi atbilst Lienes prasībai pēc "saulainas mūzikas". Un es vēl neesmu pieminējis vēl vienu šī ieraksta highlight - CCR izpildījumu vienai no labāk zināmajām "Motown" paspārnē radītajām dziesmām - "I heard it through the grapevine". Loģiski, ka Fogertijs tiecas šeit pēc gluži savādāka skanējuma nekā Mārvins Gejs, kas šo dziesmu padarīja leģendāru, taču arī šādā versijā tā skan teju vai perfekti.
2009-05-05 17:59:41
music, 1970

Boy

7.5
Savā ziņā man droši vien vajadzētu par "Boy" būt sajūsmā - kā nekā šajā ierakstā U2 puiši vēl neapzinājās, ka viņi ir pasaulē labākā rokgrupa, kuras vēstījums pasaulei ir globāli nozīmīgs, tā vietā viņi bija vienkārši četri zēni, kas spēlēja rokmūziku - tīru un vienkāršu, bez sevišķiem vipendroniem, ar nelielu pankroka piegaršu un tomēr pieņemamu arī vecākajai paaudzei. Īsti panciska šajā ierakstā patiesībā ir tikai viena dziesma - "Out of Control" un, manuprāt, tā arī ir viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā - turklāt šādi U2 nekad vairs neizklausījās turpmākajos gados. Attiecībā uz citām dziesmām - labākās no tām noteikti ir sakopotas albuma pirmajā pusē (vai arī tās labākas šķiet tālab, ka tās klausies kā pirmās - tas attiecībā uz U2 arī vienmēr ir iespējams). "I Will Folow" ir droši vien saucama par prototipu 50% grupas nākamo 10-15 gadu hitiem - un loģiskā kārtā tā arī ir ne sliktāka par šiem sekojošajiem hitiem (nav jau brīnums, ka tā arī kļuva par grupas pirmo veiksmīgo singlu). Tāpat lieliska ir tai sekojošā "Twilight" (kuru cerams neizmantoja tāda paša nosaukuma filmā). Ja kas man pamazām sāk šķist, ka agrīnie U2 bija diezgan radniecīgi agrīnajiem "The Cure". Protams, Bono un kompānija mazāk spēlējās ar new wave elementiem, bet citādi šo grupu pieejā bija daudz līdzīga, un pat Bono un Roberta Smita balss toņos šajā laikā bija pietiekami daudz līdzības. Vismaz es bez problēmām varu iztēloties Cure izpildām to pašu "Twilight". Lielisko ievadu nobeidz "An Cat Dubh" (melns kaķis īru valodā) - vēl viena izteikti atmiņā paliekoša dziesma.
2009-05-05 09:15:20
music, 1980

Metamorphoses

5.0
Atzīšos godīgi - man nav gandrīz nekādu zināšanu par Žanmišela Žāra ziedu laiku daiļradi, līdz ar to viss sekojošais nebūtu īsti ņemams par pilnu. No otras puses - domājams, ka es spēju atpazīt kaku, kad esmu tajā iekāpis, un šis konkrētais ieraksts diezgan labi atbilst kakas definīcijai. Es nebūtu neapšaubu šī elektroniskās mūzikas faraona (kā esmu lasījis Andreja lapā viņa raksturošanai) muzikālo ģēniju un ieguldījumu elektroniskās mūzikas attīstībā. Tomēr "Metamorfozes", manuprāt, viņu nav metamorfozējušas gluži tajā virzienā, kurā būtu labi transformēties. Dažos vārdos to varētu raksturot kā Braiens Īno kopā ar grupas "Kraftwerk" dalībniekiem aizgājis uz klubu "Essential". Pa brīžam tu jūti, ka tam visam apakšā ir gana labas elektroniskās mūzikas idejas, bet pārāk bieži to visu aprij apšaubāmas kvalitātes naktsklubiem piederīgi risinājumi, un nekas, ka šeit Žāram piepalīdz vairākas patiešām lieliskas viesvokālists (Loriju Andersoni ieskaitot), jo problēma ir tajā, ka melodiski šī mūzika nav diezin ko inteliģenta, bet gan pieder tai kategorijai, kuru man ir pat kauns klausīties. Te atrodas vieta gan elektronikai ar arābu popa elementiem ("C`est la vie"), gan tādām dziesmām, kuras jau teju vai robežojas ar "Music Instructor" trulumu. Man ir gluži vienaldzīgi, ka mūzikas kritika par šo albumu bija sajūsmā un nodēvēja to par Žāra atdzimšanu jaunās skaņās un tā tālāk - manā uztverē tas ir diezgan bēdīgas kvalitātes deju mūzikas ieraksts, kurā ir manai gaumei daudz par lielu house un jungle mūzikas klātbūtne, jo dīvainā kārtē nedz hauss nedz džangls neietilpst man tuvāko mūzikas stilu klāstā.
2009-05-01 17:53:09
music, 2000

Sex, Age and Death

6.5
Ko manā ierakstu krājumā dara Boba Geldofa albums - tas ir labs jautājums. Protams, ļoti jauki, ka šis vīrs spēlēja galveno lomu filmā "The Wall", taču īsti ar to nepietiek, lai viņš man automātiski šķistu saistošs mūziķis. Un viņa organizētie "Live Aid" pasākumi tomēr lielā mērā bija populistiski izgājieni ar mērķi iedzīvināt popularitāti zaudējošu mūziķu karjeras (piem., manu kādreizējo elku "Queen"). Taču ja jau šāds ieraksts manā krājumā ir, tad varu vien to noklausīties un padalīties iespaidos.
2009-05-01 09:40:57
music, 2001

Mother`s Milk

6.0
Interesanti man iet ar tiem asajiem pipariem - ir viņiem ieraksti, pēc kuriem uzreiz esmu gatavs šos pasludināt ja ne par cilvēces glābējiem, tad par vienu no spēcīgākajiem pēdējo 25 gadu muzikālajiem kolektīviem gan, un ir viņiem plates, kuras man ne pārāk patīk. Vakar klausījos "Freaky Styley" un biju sajūsmā, šodien "Mother`s Milk", ko arī daudzi uzskata par ļoti labu albumu, mani nepavisam nepārliecina. Šajā ierakstā notika grupas pārveidošanās no tās astoņdesmito gadu skanējuma uz deviņdesmito gadu RHCP. Hillers Slovāks bija paspējis nomirt no narkotiku pārdozēšanas, bet Džeks Aironss (bundzinieks) to īsti nespēja pārdzīvot un grupu atstāja. Rezultātā bungas pārņēma Čeds Smits, bet par grupas ģitāristu kļuva tolaik vēl tīņa vecumā bijušais Džons Frušente. Ieraksta producenti uzstāja uz to, ka tam jābūt metāliskākam un smagākam nekā grupas agrākajiem veikumiem, un tāds tas patiešām ir. Patiesībā es gluži neteiktu, ka tas izklausās tipiski pēc deviņdesmito gadu RHCP, bet arī pēc agrīnajiem grupas veikumiem tas neizklausās. Tajā atkal jau ir daudz visdažādāko elementu, kuru vidū atrodas vieta arī vienam Džimija Hendrixa cover`am - "Fire", kurā turklāt vēl ģitārpartiju paspēja ierakstīt tobrīd vēl dzīvais Slovāks. Tikām citās dziesmās jau visur piedalās Frušente, pamazām arvien nozīmīgāks grupas dalībnieks kļūst Flī ar basģitāru. Principā vietām var just, ka pipari mēģina uztaustīt to skanējumu, kas vēlāk viņus padarīja par megazvaigznēm, bet īsti vēl klāt šis skanējums nav - kaut kur tu izdzirdi dažas notis, kas šķiet ļoti zināmas, kā piem., "Pretty little ditty" ievadā, bet tad to aizstāj kaut kas pilnīgi cits. Kopumā šis ir diezgan tipisks andergraunda ieraksts - brīžiem tas neizklausās īsti pabeigts, brīžiem tā aranžējumi ir pavisam neraksturīgi vēlākajiem RHCP veikumiem - kaut vai pūšamo instrumentu līdzdalība daudzās Mother`s Milk dziesmās man īsti neatgādina vēlākos RHCP. Kiedis šeit ļoti retās dziesmās dzied, daudz vairāk te ir repošanas elementu, reizēm labu - kā "Subway to Venus", reizēm mazāk labu - kā "Magic Johnson". Kaut kas īsti man šajā albumā nepatīk, nevaru droši pateikt, kas tieši, bet nav tas manā gaumē.
2009-04-29 17:17:47
music, 1989

Freaky Styley

8.0
Holy shit! Esmu patiešām šokēts, konstatējot, ka agrīnie RHCP bija tik labi! Iepriekš varbūt kādu reizi arī biju pārskrējis pāris šī ieraksta dziesmām, bet tā kā tās sevišķi nelīdzinājās, teiksim, "Under the Bridge" vai "Otherside", automātiski pieņēmu, ka nekā laba šīs grupas daiļradē pirms Džona Frušentes piesaistīšanas nemaz nevarētu būt. Un izrādās - tie bija visīstākie maldi.
2009-04-29 09:32:02
music, 1985

New York

8.0
Savā 15. pēc kārtas studijas albumā Lū Rīds pievēršas pilsētai, ar kuru saistīta lielākā daļa viņa dzīves - Ņujorkai, kuras dzīves dažādiem (lielākoties - drīzāk skumjiem nekā priecīgiem) aspektiem veltītas visas 14 šī ieraksta dziesmas. Pat pēc saviem standartiem Lū šajā albumā sevišķi daudz neaizraujas ar dziedāšanu - reti kur viņa vokāls ir bijis runājošāks nekā šajā albumā. Ja šajā ierakstā ir kāda dziesma, ko varētu saukt par "zināmu", tā droši vien ir "Dirty Boulevard", kurā Rīds izsakās skarbi:
2009-04-28 10:00:47
music, 1989

Layla And Other Assorted Love Songs

8.5
"Layla - you`ve got me on my knees" varētu būt visslavenākā frāze, kuru Kleptons radījis savā nu jau 45 gadus ilgajā mūziķa karjerā. Un nekas, ka patiesībā viņas vārds nebija Leila, bet gan Petija un ka viņa tolaik bija Džordža Harisona sieva (un saki vēl, ka Kleptons ir labs cilvēks, kas savam labākajam draugam noņēmis sievu). Bet mūziķis viņš tiešām bija sasodīti labs, un "Layla" ne bez pamata tiek dreijāta raidstacijās līdz šai pašai dienai. Visas šī albuma dziesmas, protams, nav gluži tik labas kā šī, bet "I Looked Away", "Key to the Highway", "Have you ever loved a woman" un vēl virkne citu ir pietiekami tuvas tam. Es varbūt to nesauktu par Kleptona karjeras labāko ierakstu, taču viņa saspēle ar Dveinu Almanu šajā albumā ir tiešām neatkārtojami skaista, un emocionāli šis ir viens no uzrunājošākajiem viņa muzikālajiem veikumiem, un arī ģitārspēles ziņā tas ir fenomenāls. Līdz ar "Cream" un "Blind Faith" izjukšanu Kleptons savā jaunajā draugu kompānijā ir atteicies no mūzikas šerpākajām pusēm, un šis albums, protams, ir tiešām viegls mīlas dziesmu apkopojums, taču... man īsti nav ko patlaban par to teikt, jo atlikušas vēl tikai dažas minūtes līdz brīdim, kad es iziešu no biroja un būs sācies mans atvaļinājums. Spānija, es jau nāku! Bet jauki, ka pēdējā dienā pirms atvaļinājuma esmu klausījies tik ļoti baudāmu mūziku.
2009-04-16 17:55:03
music, 1970

Magic and Loss

8.5
Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).
2009-04-16 09:19:23
music, 1992

Blind Faith

8.0
"Blind Faith" neapšaubāmi bija unikāla grupa, kuru parasts dēvēt par pirmo rokmūzikas supergrupu. Tajā ietilpa veseli divi nupat izjukušās "Cream" dalībnieki - Ēriks Kleptons un Džindžers Beikers, tāpat Riks Greks no "Family" un Stīvs Vinvuds no "Traffic". Nav slikts sastāvs, vai ne? Taču šādai zvaigžņotai grupai acīmredzami nebija lemts ilgs mūžs - visiem šiem vīriem (ne bez pamata) bija diezgan smagi raksturi un augsts pašvērtējums, kas gadiem ilgi sadarbību īsti nepieļāva. Droši vien smagākais raksturs no šiem četriem bija (ir) Kleptonam, kura ceļošana no vienas grupas uz citu sešdesmito gadu garumā bija gandrīz nebeidzama (un arī vēlāk savu pavadošo ansambli viņš rediģējis vai katru mīļu dienu). Līdz ar to "Blind Faith" bija tikai viena vienīga iespēja bagātināt pasauli ar savu muzikālo vēstījumu, un šie vīri darīja visu no sevis atkarīgo, lai šis vēstījums būtu labs.
2009-04-15 09:15:57
music, 1969

Readymades

4.0
Šis, manuprāt, ir pārliecinoši sliktākais albums, ko Chumbawamba jebkad izdeva. Pārmērīga aizraušanās ar deju mūzikas ritmiem pilnīgi noteikti šai grupai par labu nenāca, kā rezultātā šis ieraksts tagad jau izklausās ne vien absolūti morāli novecojis, bet tas arī ir tāda veida ieraksts, kuru man patiesībā darbā ir kauns klausīties - ja nepievērš uzmanību dziesmu tekstiem un grupas vēstījumam var rasties iespaids, ka esmu sācis klausīties stipri zemas kvalitātes popsu, un tas nav tāds iespaids, ko vēlos par sevi radīt, it īpaši ievērojot to, ka šis ieraksts tiešām nav labs. Pagalam maz šajā ierakstā ir "īstu" instrumentu, gandrīz viss ir sintezēts, un es varu tikai brīnīties, kādā veidā pāris gadus vēlāk ar "Un" šī grupa spēja reabilitēties un atgūt manu uzticību. Patiesībā, cik atceros, koncerta izpildījumā dažas no šī ieraksta dziesmām nebija TIK sliktas, un tomēr tādas dziesmas kā "Home with me", "If it is to be, it is up to me" ir no tās kategorijas, par kurām grupai, manuprāt, vajadzētu kaunēties. Es jau nesaku, ka viņiem vajadzētu vienmēr būt bezkompromisu agresīviem vai arī allaž ierakstīties tikai acapella režīmos, taču šis patiešām ir stipri skumjš ieraksts, kurš īsti nevar lepoties ar neko. Un es vislabprātāk pieņemtu, ka šādu albumu "Chumbawamba" nekad neizdeva un ka patiesībā tie ir kaut kādi, nezinu, kaut vai "Rednex", kas atbildīgi par šo patiešām nožēlojamo dziesmu apkopojumu. Jau "Tubthumper" man negāja sevišķi labi pie pusdienām, bet šis ir tiešām ļoti, ļoti slikts albums, viens no tiem, kurus es nekad vairs negribētu klausīties. Un dīvaini, ka patiesībā diezgan daudz šī ieraksta elementu var atrast arī iekš "Un", kas man patīk, bet... šeit tas viss nestrādā un rada patiešām ļoti skumju iespaidu, vienīgā dziesma, kuru varu bez piespiešanās nosaukt par labu, ir "Don`t try this at home" (tāda kā mellow versija pāris gadus vēlākajai "e-Bay".
2009-04-10 17:07:27
music, 2002

Three of a Perfect Pair

7.5
Ar "Three of a Perfect Pair" beidzās kārtējā KC darbības fāze, Fripam ar Beljū pamatīgi sanīstoties un nespējot sadarboties līdz pat nākamās desmitgades sākumam. Tāpat ar šo ierakstu beidzas mana sistemātiskā iepazīšanās ar KC daiļradi (kaut kad tālākos diskos ir vēl pārītis viņu ripuļu, bet vismaz uz dažiem mēnešiem es par šo grupu varu aizmirst). "Three of a perfect pair" skaņdarbos diezgan izteikti var just, ka Beljū un Frips katrs sākuši vilkt segu uz savu pusi, vienam arvien vairāk aizraujoties ar new wave popsīgo pusi, bet otram atceroties, ka viņš nācis no progroka pasaules un darbinot savus maģiskos "Frippertronics". Un patiesībā gan vienam, gan otram viņa darbības virzienā jūtams zināms progress, līdz ar to vismaz par "Beat" šis ieraksts ir labāks. Pirmajā plates pusē vairāk ir jūtama Beljū līdzdalība, kamēr otrajā vairāk darbojas Frips. Interesanti, ka ieraksta pēdējā kompozīcija saucas "Larks Tongues in Aspic Part III", proti, Frips atgriežas pie apmēram desmit gadus vecas tēmas un attīsta to grupas astoņdesmito gadu manierē - melodiski it kā dziesma ir gana līdzīga savām priekšgājējām, bet skanējums ir tik dramatiski atšķirīgs, ka atkal jau saliekot to kopā ar pirmajām divām "cīruļu mēļu" daļām, tu vari tikai pabrīnīties, ka visus šos skaņdarbus ir ierakstījusi viena un tā pati grupa. Kopumā šī ieraksta skanējums tik radikāli no "Beat" neatšķiras, bet kaut kāda iemesla dēļ tas šķiet labāks par savu priekšgājēju. Droši vien tāpēc, ka Frips sekoja principam - katru KC ēru beigt uz augstas nots. Vispār gan interesanti, kā tas sanāca, ka pēc interešu konflikta rašanās viņš vienkārši neizsvieda Beljū ārā no grupas un uzreiz nepārveidoja KC līdz nepazīšanai. Varbūt viņš nemaz nav tik ciets rieksts, kā to varētu domāt. Lai gan - kas to lai tagad zina. Katrā gadījumā "Three of a Perfect Pair" man diez vai būs viens no grupas tuvākajiem ierakstiem (īsi sakot no viņu astoņdesmito gadu ēras man pilnīgi pietiek ar vienu albumu - "Discipline"), bet tas ir pietiekami saistošs, lai laiku pa laikam to atskaņotājā ielikt varētu.
2009-04-10 09:14:17
music, 1984

Beat

7.0
More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.
2009-04-09 09:31:51
music, 1982

Discipline

8.0
Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".
2009-04-08 09:35:59
music, 1981

Red

8.5
"Red" pielika punktu "King Crimson" otrajai (trešajai? ceturtajai?) inkarnācijai, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz tas patiešām tika domāts kā punkts - Frips nevis padzina visus grupas dalībniekus, nomainot tos pret citiem tikpat ātri nomaināmiem cilvēkiem, bet gan paziņoja, ka grupa ir savu nodzīvojusi un ka tās vēsturē būtu liekams punkts (protams, pēc vairāk kā pieciem gadiem viņš grupu atkal atjaunoja, bet tas jau ir cits stāsts). Un saki vai nesaki - "Red" ir droši vien labākais punkts, kad KC varēja pielikt punktu. Noteikti tas bija daudz grandiozāks solis nekā būtu bijis aiziet pēc "Starless and Bible Black" - jo šis ir patiešām viens sasodīti labs albums, tāds, kura dēļ šī grupas versija ir visvairāk atminēšanas vērta. Ja kas oficiāli KC uz šo albumu bija kļuvis par trio - kā pamatsastāva dalībnieki tajā bija atlikuši vien Frips, Brufords un Vetons, taču piedalījās ieraksta tapšanā arī Mels Kolinss, Deivids Kross un... Ījans Makdonalds. Jā, tas pats Ījans Makdonalds, kura saksofona spēle bija viena no būtiskajām "In the Court of the Crimson King" sastāvdaļām. Šoreiz viņš gan nav grupas dalībnieks, bet tikai kā "session musician", taču kāda starpība - Ījans ir atgriezies un viņš ir tikpat labs kā jebkad iepriekš.
2009-04-07 09:25:07
music, 1974

Larks Tongues in Aspic

8.0
"Larks Tongues in Aspic" oficiāli tiek uzskatīts par King Crimson trešās ēras ievadošo ierakstu, un tam pamatojums ir sekojošs: pirms šī albuma ierakstīšanas grupai nomainījās pilnīgi visi dalībnieki (izņemot, protams, Robertu Fripu). Un jāatzīst, ka šis sastāvs noteikti vismaz pēc vārdiem bija spēcīgāks nekā tas, kas ierakstīja "Islands". Galvenā jaunā zvaigzne dabiski bija bundzinieks Bils Brufords - iespējams, izcilākais progroka buņģieris, kuru Frips bija pārvilinājis no "Yes". Arī jaunais vokālists Džons Vetons (no "Family") nebija gluži zemē metams, tāpat multiinstrumentālists Deivids Kross. Rezultātā "Larks tongues in aspic" (to varētu latviskot kā "Cīruļu mēļu galerts" - pretīgi, ne?) ir visnotaļ iespaidīgs ilgas "jam"ošanas albums - saukt par dziesmām šī ieraksta kompozīcijas man kaut kā nesanāk (taustiņi pareizi nespiežas), galvenokārt tādēļ, ka tās nav dziesmas. Vienkārši vairāki superprofesionāli vīri iegāja studijā un ierakstīja to, kā viņi spēlē. Tā varētu raksturot šo ierakstu. Pazudušas ir visas klasiskās mūzikas notis, kuras tik ļoti kritikai nepatika iekš "Islands", tā vietā stājoties tipiskiem un ūberprofesionāliem progroka gabaliem (spēcīgākie "džemi" šeit droši vien ir abas "Larks Tongues" daļas, kuras iekļauj šo ierakstu un veido arī apmēram pusi tā garuma). "In the court" ēras King Crimson varbūt bija vairāk orientēti uz strukturētas mūzikas taisīšanu, taču arī savā 1973.gada veidolā šī grupa bija vienkārši fenomenāli iespaidīga. Frips neapšaubāmi pa šiem gadiem bija progresējis kā ģitārists, Brufords spēja darīt daudz tāda, kas Maiklam Gailsam nekad nebūtu pa spēkam. Jā, Vetons nav gluži Gregs Leiks, kas attiecas uz dziedāšanu, bet vokāliem šajā platē arī nav tik liela loma - tā vietā šeit ir superīgas saspēles starp Fripu un visiem tiem dažādajiem brīnumiem, ko spēlē Kross, un tam visam apakšā plosās Brufords. Iespaidīgi!
2009-04-03 18:01:16
music, 1973

Islands

7.5
Kad "King Crimson" devās studijā, lai ierakstītu savu ceturto albumu "Islands", šī grupa bija jau ieguvusi savu visraksturīgāko seju. Proti, ka šajā grupā kaut kāda nozīme ir tikai vienam tās dalībniekam - Robertam Fripam. Bet visi pārējie var iet ieskrieties. Kādas sastāva pārmaiņas bija piemeklējušas grupu?
2009-04-02 17:57:43
music, 1971

Blood Sugar Sex Magik

7.5
"Asinis, cukurs, sekss un maģija" ir recepte, kas sarkanajiem asajiem pipariem ļāva kļūt tik sasodīti populāriem, cik vien iespējams. "Under the Bridge", "Breaking the Girl", "Give it Away", "Funky Monks", "Suck my Kiss" - visas šīs dziesmas radiostacijās ir dzirdamas joprojām visnotaļ bieži. Faktiski tas, protams, ir ļoti tipisks RHCP albums - ar tiem pašiem fanka, vieglā metāla un repa elementiem, kas allaž atrodami šīs grupas veikumos. Pārmērīgumu daudzveidīgumu šai grupai pārmest nevar, bet tā kā viņu recepte strādā labi, ir skaidrs, ka nepieciešamības kaut ko pārmērīgi mainīt viņiem nav vērts.
2009-04-02 09:13:07
music, 1991

Ecstasy

7.5
Lū Rīds 2000.gadā varbūt iegāja savas muzikālās karjeras ceturtajā desmitgadē, un ar "Ecstasy" viņš apliecināja, ka bez sevišķas mainīšanās viņš joprojām spēja būt ļoti labs un aktuāls. Vispār jau man gandrīz visi viņa ieraksti gana labi tīk (varbūt izņemot "Growing up in public", un arī "Metal machine music" ikdienā gluži klausīties nemēdzu), bet šis patiešām ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Pieeja jau ir tāda pati kā allaž - vienkāršas pāris akordu melodijas, lieliski teksti un vecā labā Lū drīzāk runājošā, nekā dziedošā balss. Tas pats, kas allaž, un tikpat labs kā allaž. Saki man, kā tev var nepatikt tādas dziesmas kā "Paranoia Key of E", "Modern Dance", "Future Farmers of America", "Rock Minuet" vai "Big Sky"? Kā jau tas ir raksturīgi vecajam labajam Lū, viņš spēj mani savaldzināt ar praktiski neko - nav viņš nedz ģitāras virtuozs, nedz izcils vokālists, varbūt vienīgi kā liriķis viņš ir patiešām īpašs, bet savā atslābinātajā un mierīgajā visa pasniegšanas veidā viņš mani uzrunā kā reti kurš to spēj. Un es pat spēju bez sevišķas piepūles klausīties to šī ieraksta skaņdarbu, kura dēļ "Ecstasy" izpelnījās daudz pārmetumu un kritikas - astoņpadsmit minūtes ilgo "Like a Possum", kurā Lū pievēršas savai jaunības dienu mīlestībai - fīdbekam - tā, ka šeit jūtamas atskaņas gan no Velvet Underground viena no ievērojamākajiem (bet nebūt ne labākajiem) skaņdarbiem "Sister Ray", gan no jau minētās "Metāla mašīnas mūzikas". Taču šis fīdbeka fests, kurā jūtama vienīgi rudimentāra melodijas klātbūtne un kurā Lū apdzied oposumu, man tīk galvenokārt tieši tā absolūtās "relaxed" sajūtas dēļ - tas neizklausās pēc "artistic statement of great political and historical importance", bet vienkārši pēc sešdesmitgadīga vīra, kas studijā labi pavada laiku. Un kas nebaidās savos sešdesmit gados no pārdrošiem soļiem, ko plašās publikas masas varētu arī nesaprast. Un par to - visu cieņu Lū Rīdam.
2009-04-01 09:16:17
music, 2000

In the Wake of Poseidon

6.5
Vai "King Crimson" spēja turpināt "In the Court of the Crimson King" ar kaut ko līdzvērtīgi grandiozu, turklāt vēl aizejot no grupas Ījanam Makdonaldam un albuma ierakstīšanas procesā to atstājot arī Gregam Leikam un Maiklam Gailsam? Protams, ka nē, bet tas jau automātiski nenozīmē, ka "Poseidona pēdās" būtu slikts un nekam nederīgs ieraksts. Protams, no pirmās reizes šī ieraksta skaņdarbi tik labi atmiņā nepaliek kā veikumi no grupas debijas plates, taču pietiekami spēcīgu fragmentu arī šajā albumā netrūkst - kaut vai "Pictures of the City" ir vienkārši lielisks (kopumā šis ir veiksmīgākais plates skaņdarbs). Pietiekami interesants ir arī "The Devil`s Triangle". Protams, aizraušanās ar "koncepcijām" šajā ierakstā ir bišķi pārāk augstā līmenī un Pītera Sinfīlda dziesmu teksti kļūst arvien bezsakarīgāki, bet izpildījums - arvien sarežģītāks sarežģītuma pēc, taču lielākoties tas tomēr nostrādā gana veiksmīgi. Sevišķā sajūsmā par šo plati (kurā vēl turklāt notiek pamatīga plaģiatēšana no grupas pirmā ieraksta) es varbūt arī neesmu (un jāatzīst, ka tā īsti neviens KC albums izņemot pirmo mani nekad nav pārliecinājis), un klausīties to pilnīgi noteikti nav viegli, bet... nezinu, varbūt arī tas tomēr nav sevišķi labs albums, nezinu... katrā gadījumā, cik tehniski perfekti KC lai arī nebūtu, sirds viņu mūzikā tomēr ir stipri maz.
2009-03-30 17:57:23
music, 1970

Station to Station

7.5
Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.
2009-03-27 18:40:53
music, 1976

Farewell Song

7.0
Vispār es neesmu īsti drošs, ka man šo ierakstu vajadzētu apskatīt, jo īsti nosaukt par jaunu JJ studijas albumu laikam gan nevarētu, bet... kāda starpība. Ja jau vakar visu dienu to klausījos, tad šodien uzrakstīšu arī kādus iespaidus. Šajā albumā ir apkopotas iepriekš (proti - līdz 1983.gadam) neizdodas Dženisas dziesmas, kuras viņa ierakstīja ar visiem saviem pavadošajiem ansambļiem, un vienu pat ar Pola Baterfīlda blūza grupu. Daļa dziesmu ir studijas versijā, daļa - no koncertierakstiem. Labākās no šīm dziesmām ir "Farewell Song", "Magic of Love", "Mysery `N". Tā kā tas tomēr ir un paliek "outtakes" apkopojums, runāt te par jebkādu ieraksta struktūru, protams, ir lieki, un līdzās patiešām lieliskām dziesmām te parādās arī stipri apšaubāmas kvalitātes fragmenti - kā piemēram, "Harry", ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par sliktu parodiju par Roberta Vaieta (vai Sida Bareta) izdarībām. Arī medlijs "Amazing Grace / Hi Heel Seekers" diez ko man nepatīk. Faktiski, protams, šī ieraksta funkcijas ir acīmredzamas - iekasēt naudu no faniem, kas allaž gatavi izdod naudu par "jaunu" materiālu no mirušas rokmūzikas leģendas. Tas nenozīmē, ka "Farewell Song" (vietām) nebūtu klausāms un varbūt pat labs ieraksts, bet es savu tiesu Dženisas tagad pilnīgi noteikti esmu atklausījies, un joprojām uzskatu, ka ierindas rokmūzikas mīlim krājumā ir nepieciešams tikai "Cheap Thrills", un varbūt viņas uzstāšanās ieraksti no Vudstokas un Vinterlendas.
2009-03-27 10:17:21
music, 1983

Pearl

7.5
Šis bez variantiem ir otrais labākais Dženisas studijas albums (konkurence gan, protams, nav nekāda dižā). Jaunais pavadošais ansamblis viņai ir labāk piemērots nekā Kosmiskā blūza grupa un profesionālāks nekā Lielais Brālis, tā ka tas jau uzreiz ir pluss un galvenais - dziesmās atkal ir parādījusies enerģija un melodijas, nevis tikai pašas Dženisas personība, un arī JJ šoreiz ir parūpējusies par kādu pārsteigumu - atklājās, ka viņai tomēr bija arī dziesmu rakstīšanas dotības, un viņas sacerētā "Move Over" ir neapšaubāmi viena no šīs plates virsotnēm - pamatīgi iekačājošs skaņdarbs ar varbūt vienkāršu, bet lipīgu melodiju un tādu enerģijas devu kā no pieciem red bull. Un tad vēl te ir viens no Dženisas lielākajiem grāvējiem - "Me and Bobby McGee", kuru gan sacerēja ne Dženisa, bet tā 100% ir viņai radīta dziesma, tāda nedaudz laucinieciska, un vienlaikus ļoti uzrunājoša. Un vēl šajā platē ir atrodama dziesma ar milzīgu sociālu un politisku nozīmi. Runa, protams, ir par akapella dziedāto "Mercedes Benz", par kuru es fanoju jau kopš neatminamiem laikiem. Patiesībā jau šis ir ne tikai pēdējais Dženisas studijas ieraksts, bet tas arī ir ieraksts, kuru viņa nepaspēja pabeigt, un ne velti viena šī ieraksta dziesma - "Buried Alive in the Blues" - ir vispār bez vokāliem, jo dienā, kad Dženisai bija paredzēts to iedziedāt, viņu atrada mirušu. Un tiešām žēl ka tā - šis grūvīgais gabals ar Dženisas līdzdalību būtu varējis kļūt par vienu satriecoši labu dziesmu, arī instrumentālā veidā tas nav slikts, bet....
2009-03-26 10:37:15
music, 1971

I Got Dem Ol` Kozmic Blues Again Mama!

7.0
Pirms šī ieraksta Dženisa nomainīja savu pavadošo ansambli - Big Brother and the Holding Company vietā viņas atbalstošā grupa tagad saucās The Kozmic Blues Band. Jaunajam sastāvam bija gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Proti, šie mūziķi noteikti bija profesionālāki un meistarīgāki par saviem priekšgājējiem, bet gadījumā, kad tev ir darīšana ar Dženisu, tas ne obligāti ir pluss, jo... tā ir Dženisa, un viņa bieži vien labāk iet kopā ar paviršību, neizdarību, nevis perfektu punktualitāti.
2009-03-25 10:18:07
music, 1969

Big Brother and the Holding Company

6.5
BB ar Dženisu sastāvā izdeva divas plates. Viena no tām lielā mērā bija dzīvais ieraksts. Un otrā nav nevienas sevišķi labi zināmas dziesmas. Un tā arī diezgan minimāli izklausās pēc tā, ko ir rasts uzskatīt par klasisku "Dženisu Džoplinu". Šis ieraksts ir gaužām viegls - šķiet, ka tā tapšanas laikā grupa drīzāk tiecās līdzināties kaut kādiem "Mamas and Papas" nekā tiem pašiem Jefferson Airplane. Un Dženisa šeit visbiežāk dzied pārāk "normāli" - ne jau kas viņa dziedātu slikti, bet te ir ļoti maz tā īpašā individuālisma, kas viņu dara par 20.gadsimta droši vien ievērojamāko rokmūzikas dziedātāju (sievieti). Nemaz nerunājot par to, ka bieži viņa nemaz nav galvenā vokāliste, bet dziedāšanu daudzviet uzņemas grupas ģitāristi, kuri gan nav paši par sevi slikti, bet... kurš gan grib klausīties JJ ierakstus, kuros dzied kaut kādi veči? Tas taču nav gluži jēdzīgi. Pati Dženisa daudz maz pēc sevis izklausās, piemēram, pašsacerētajā "Women is Losers", bet tur atkal ir cita problēma - ka izpildāmais materiāls nav gana labs. Dženisa neapšaubāmi bija izcila dziedātāja, bet kā dziesmu autore viņa bija labākajā gadījumā viduvēja, un līdz ar to arī šī pati "Women is Losers" turās kaut cik tikai un vienīgi uz viņas balss, bet muzikālais fons ir... tiešām ne vairāk kā fons. Daudz maz labākas dziesmas ir "Bye, Bye, Baby" (protams, atkal jau šī dziesma varētu būt smagāka, bet neko labāku šajā platē tu tiešām neatradīsi) un "Down on Me". Taču es nevaru pieņemt, ka šī mūzika ir pārāk saharīnaina, pārāk tāla no realitātes, tā nesniedz to experience, ko gribas sagaidīt no laba Dženisas ieraksta - vieglas un ne pārāk oriģinālas melodijas, tas, protams, nav pats par sevi slikti, bet patiešām attiecīgā perioda daudzas Sanfrancisko grupas spēlēja ne sliktāk (un bieži - labāk) nekā Dženisas pavadošais ansamblis, un patiešām tu neklausīsies Dženisas dēļ bieži tādas dziesmas kā "Caterpillar" (psihodēlija BB gaumē - dumji) un "Easy Rider".
2009-03-23 19:01:37
music, 1967

Heroes

7.0
Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.
2009-03-20 18:53:22
music, 1977

Paranoid

8.5
Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.
2009-03-20 11:00:59
music, 1970

Scary Monsters

7.0
Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.
2009-03-19 10:11:14
music, 1980

J-Tull Dot Com

7.5
Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.
2009-03-17 19:01:06
music, 1999

Rock Island

4.0
Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.
2009-03-17 10:19:25
music, 1989

Stormwatch

7.0
Ar "Stormwatch" Jethro Tull atgriežas pie pavisam nopietnas ierakstu tematikas - šis atkal ir viens nopietns konceptalbums, kas stāsta par pasaules galu un vīru, kas to novēro. Taču uz šādām koncepcijām kā allaž man ir vairāk vai mazāk nospļauties, pieņemsim, ka es ne vārda nezinu angliski, līdz ar to varu tikai dalīties iespaidos par ieraksta muzikālo pusi.
2009-03-13 16:57:55
music, 1980

Heavy Horses

8.0
Jethro Tull turpina savu ekskursiju folkmūzikā, iesaistot tajā arī disko elementus, un dīvainā kārtā šī formula izrādās garda kā pļurzaks (kas šeit tiek saprasts diskontiski-pozitīvajā nozīmē). Salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, šajā ir jūtams Andersona nopietnāks darbs pie melodiju izstrādāšanas, un tas dod vēlamo rezultātu - "Heavy Horses" ir melodiskāks par savu priekšgājēju un baudāmāks. Atkal jau ieraksta centrālā kompozīcija ir tā titulskaņdarbs "Heavy Horses", kurš patiesībā nav sevišķi folcīgs un balstās uz ļoti izjustas taustiņu un ģitāras saspēles, kurā neiztūkst arī obligātā flauta no mistera Andersona. Klusie panti, bombastiskais piedziedājums, maigā un stiprā sadursme, atkal jau viena teju vai perfekta Jethro Tull dziesma. Tomēr atšķirībā no "Songs from the Wood" šoreiz arī citas ieraksta dziesmas ir gana labas - man personīgi īpaši pie sirds iet "Acres Wild", "Moths" un "Weathercock". Muzikāli šis ieraksts ir daudz saistošāks par savu priešteci un līdz ar to arī daudz vieglāk baudāms, jo tā dziesmas ir atmiņā labāk paliekošas, un tas man tīk. Kopumā tas ir diezgan viegls un optimistisks, jauks skaņu celiņš klusā pavasara dienā - taču allaž kā jau tu to vari gaidīt no JT aiz stūra tevi gaida kāds enerģiskāks fragments, kas caurauž liegās dziesmas - ļoti labs piemērs šai pieejai ir "Weathercock", kurā Andersons kārtējo reizi apstiprina to, ko neviens patiesībā nekad arī nav apšaubījis - kas ir rokmūzikas izcilākais flautists. Kopumā, protams, šis ieraksts nevelk gluži līdz pirmo JT plašu līmenim, bet no vēlīnās ēras tas noteikti ir viņu labākais veikums - spēcīgāks par "Too Old to Rock`n`Roll", kas arī patiesībā bija gana labs.
2009-03-13 08:23:27
music, 1978

Songs from the Wood

6.5
Ar "Songs from the wood" Jethro Tull sāka savu ekskursiju pa folkroku, kura ilga kādus pāris gadus. Sevi par lielu folkmūzikas fanu es nesauktu, tālab arī mana attieksme pret šo viņu periodu ir drīzāk negatīva nekā slavinoša, tomēr kā jau to var gaidīt no Andersona, Barres un kompānijas, arī šajā posmā viņi spēja radīt vairākas ļoti labas dziesmas. Kā tas ir raksturīgs šī perioda JT ierakstiem, labākais skaņdarbs albumā atkal ir tā tituldziesma - šoreiz tā ir ievadošā kompozīcija "Songs from the wood", kurā ap dziesmas vidu kārtējo reizi sākas lieliska saspēle starp Andersona flautu un Barres ģitāru. Diemžēl citās dziesmās tik daudz garšīgu sastāvdaļu nav, un tās man vismaz vairāk asociējas ar fona mūziku nekā ar pamatēdienu. Tīri no atmosfēras viedokļa viss ir jauki, emocionāli un sirsnīgi, es varu ar prieku klausīties tādas dziesmas kā "Cup of Wonder", "The Green", "The Whistler" un citas, bet tas nenozīmē, ka šis būtu izcils ieraksts. Un dažas dziesmas ir patiešām ar diezgan griezīgu skanējumu - piemēram, "Pibroch" - tāda ģitāras skaņa kā šajā kompozīcijā ir vienkārši ausīm sāpinoša, un tā nav nedz sevišķi aizraujoša, nedz atmiņā paliekoša - vienkārši sāpīga, nekā vairāk, pēc pirmās minūtes šī dziesma gan kļūst normālāka, bet par tādu ievadu es varu tikai lamāties. Un kāds pie joda tai sāpīgajai elektriskajai ģitārai ir sakars ar folkmūziku? Tās dēļ vien es varētu veselu punktu noņemt no šī ieraksta vērtējuma.
2009-03-12 11:09:28
music, 1977

Too Old to Rock`n`Roll: Too Young to Die

7.0
Šim ierakstam vajadzēja atkal jau kļūt par pavadošo materiālu kino filmai, taču atkal jau filma dabā nematerializējās un vienīgais, kas tā rezultātā radās, bija šis ieraksts. Cik saprotu, daudzi to uzskata par vismazāk veiksmīgo JT projektu visos septiņdesmitajos, taču tikpat labi tie daudzie var iet ieskrieties, jo vismaz par "minstreli" tas noteikti ir interesantāks. Ievērojamākais (un labākais skaņdarbs) šajā ierakstā neapšaubāmi ir tituldziesma - episks vēstījums par padzīvojušu rokeri, kas vienīgais no savas "bandas" nav mainījis dzīvesveidu:
2009-03-11 10:31:12
music, 1976

Minstrel in the Gallery

6.5
Astotais Jethro Tull studijas ieraksts diezgan labi atbilst savam nosaukumam - tajā patiešām gana labi var just Andersona aizraušanos ar viduslaikiem raksturīgiem mūzikas elementiem un arī gluži tradicionālu angļu folkmūziku. Diemžēl tas nedara šo albumu par sevišķi aizraujošu ierakstu. Sākas gan tas ļoti veiksmīgi - tituldziesma "Minstrel in the Gallery" no kādas trešās-ceturtās klausīšanās reizes mani pamatīgi pavilka un tajā ļoti veiksmīgi savienojas mierīgais un atslābinātais akustiskās ģitāras + flautas ievads ar mežonīgo Barres un Bārlova plosīšanos dziesmas turpinājumā. Taču tālāk nekur sevišķi šis ieraksts neved - sekojošās dziesmas balstās gandrīz tikai uz atmosfēras, nospļaujoties uz tādu elementu kā melodija. Kaut cik interesanta vēl ir "Cold Wind to Walhalla", bet tai sekojošās ""Black Satin Dancer", "Requiem" un "One white duck" ir jau pārmērīgi no dzīvīguma brīvas - atkal jau te nevar teikt, ka kaut kas būtu aizvainojoši slikts, bet ar saviem agrākajiem ierakstiem JT mani bija pieradinājuši gaidīt no sevis vairāk nekā šī minimālistiskā strinkšķināšana spēj sniegt. Ieraksta otrās puses lielāko daļu aizņem kārtējā episkā kompozīcija - "Baker St. Muse", kas nevar gluži stāties vienā līmenī ar "Thick as a brick", bet pati par sevi nav slikta, taču atkal jau melodiski ne pārmērīgi atmiņā paliekoša.
2009-03-10 10:33:01
music, 1975

War Child

7.5
Patiesībā jau "War Child" iesāk to Jethro Tull darbības fāzi, bez kuras ierakstu dzirdēšanas tu emocionāli nabagāks nekļūsi - lielie šedevri ir aiz muguras un arī ambiciozākie projekti ir pagātnē (pat ja "A Passion Play" nebija ļoti labs ieraksts, tas tomēr bija kaut kas ļoti LIELS), un no šī brīža Jethro Tull kļuva tāda kā vienkāršāka grupa. Sākotnēji "War Child" laikam bija paredzēts kā audio pavadījums kādai melnajai komēdijai, taču filma tā arī netapa un rezultātā šis ieraksts droši vien zaudēja daļu no savas koncepcijas un daļu no savas vitalitātes. Tajā tomēr atrodas vairākas ļoti labas dziesmas, kas bieži gan vairāk pieder standarta rokmūzikai un nevis progrokam - kaut vai lieliskā "Bungle in the Jungle", "Sealion" ar kārtējo lielisko flautas ievadu no Andersona puses un arī ierakstu ievadošā "War Child". Šis ieraksts nav revolucionārs, tas nav fenomenāls, tā kompozīcijas ir relatīvi vienkāršas un tradicionālas, taču vienlaikus - tas ir viegli uztverams un viegli pieņemams, un, protams, daudz labāks par veselu virkni vēlāku šīs grupas veikumu. Es neteiktu, ka tavā ierakstu kolekcijā šim albumam obligāti vajadzētu atrasties, bet tas nenozīmē arī ka ja tas tajā tomēr būtu nokļuvis, tam tur nebūtu vietas.
2009-03-06 17:54:05
music, 1974

A Passion Play

7.0
Same same, but different. Tā varētu īsumā raksturot "A Passion Play" attiecībā pret iepriekšējo JT veikumu - "Thick as a Brick". Sekojot iepriekšējā ieraksta veiksmīgajai formulai, arī A Passion Play saturēja savu tiesu mistifikācijas - tikai šoreiz viltoto avīzi aizstāja viltota teātra programmiņa un ieraksta tēma bija veltīta vairāk vai mazāk teātrim, lai gan droši vien domu tur ir daudz vairāk, nekā es spēju uztvert. Atkal jau ieraksts sastāv no viena vienota skaņdarba, kuram pa vidu gan ir iestarpināts visai dīvains komisks stāsts par zaķi, kas pazaudējis savas brilles. Šis stāsts pats par sevi ir gana smieklīgs, taču īsti kādas ir tā funkcijas albumā - velns viņu zina, vismaz muzikāli tas nekādi iesaistīts nav. Kas attiecas uz paša ieraksta skaņas pusi, jāatzīst, ka lai arī tehniski tas droši vien ir sarežģītāks par "Thick as a brick", melodiskajā ziņā tas ir daudz mazāk baudāms - šoreiz Andersons un kompānija pārāk aizrāvušies ar eksperimentēšanu ar skaņu kaut kā piemirsa par to, kas darīja "Thick as a Brick" par tik fenomenālu ierakstu, kāds tas bija - milzīgais daudzums superīgu melodiju. Nav jau tā, ka "A Passion Play" tādu nemaz nebūtu, bet par pārāk aizraujošu šo ierakstu noteikti nenosauksi. Jā, kur gan ir problēma ar tādiem albumiem kā JT vienskaņdarba eposi - tajos ir grūti izcelt sev tuvākās daļas, jo tās visas ir daļa no viena lielā, un teikt, ka "riktīgi labas ir 13.-15.minūtes, nešķiet diži labi). Vispār šī ieraksta trūkums ir arī tajā, ka tas ir ne sevišķi roķīgs salīdzinoši ar saviem priekštečiem - brīžiem tas vairāk līdzinās mūziklam (lai arī progroka mūziklam, un tomēr). Kopumā - labs, bet ne perfekts veikums.
2009-03-06 09:24:49
music, 1973

Thick as a Brick

9.0
Man nepavisam nav grūti izvēlēties, kurš Jethro Tull man ir vistuvākais. "Aqualung" un "Stand Up", protams, ir ļoti labi, bet "Thick as a Brick" esamība tiem vienkārši neļauj saukties par šīs grupas labākajiem veikumiem. Viss tā sakarā ir īpašs, un nav brīnums, ka daudzi to uzskata par vienu no progroka izcilākajiem veikumiem.
2009-03-05 09:33:39
music, 1972

Benefit

7.0
"Benefit" ir tāds kā izlecējs Jethro Tull zelta ēras ierakstu vidū un var teikt, ka tas ir mazāk veiksmīgais posms grupas pārejā no blūzroka uz progroku (pieņemot, ka Stand Up un Aqualung bija teju vai labākie grupas veikumi attiecīgajos periodos). Tas nav gluži neveiksmīgs vai neklausāms, bet nav tas izcils. Melodijas nav tik interesantas, instrumentālās pasāžas nav tik elpu aizraujošas un ieraksta koncepcija ar nav nekas tāds, kas liktu matiem vai stāvus sacelties. Jā, daži skaņdarbi ir patiešām iespaidīgi - "With you there to help me", " Alive And Well And Living In", "Son" un "To Cry You a Song" ir lieliskas kompozīcijas (pēdējā izklausās varbūt pat vairāk pēc Cream nekā pēc JT, bet kuram gan būtu iebildumi pret dziesmām, kas skan kā Cream?), taču ierakstam kā vienotam veselumam kaut kā izteikti pietrūkst.
2009-03-03 17:34:14
music, 1970

This Was

8.0
Ar šo es sāku vismaz divas nedēļas ilgu "Jethro Tull" periodu. Labi, ka šī grupa man tagad patīk, pretējā gadījumā varētu iedzīvoties arī kādā depresijā. Tiesa grupas debijas ieraksts "This Was" nav īsti klasisks šīs grupas veikums (zināms gan, ka "Jethro Tull" nekad nav bijusi vienota grupa šī vārda stingrākajā izpratnē, bet vairāk "Ījana Andersona pavadošais ansamblis") - šeit JT ir nevis progroka grupa, bet gan vairāk blūza ansamblis. Pats Andersons arī vēl nav gluži tik ikonisku statusu ieguvis, taču ar dažiem lieliskiem flautas solo viņš atzīmējas arī šeit.
2009-03-03 09:21:52
music, 1968

No More Tears

6.0
Pat ja tu neesi sevišķs Ozija solo karjeras cienītājs (un tā visticamākais arī ir, jo pārmērīgi daudz šī vīra individuālās darbības atbalstītāju, kas to vērtētu augstāk par viņa sasniegumiem "Black Sabbath" dienās, domājams, ka nav), vienu dziesmu no šī ieraksta tu noteikti zini. Es neteikšu, ka tu par to obligāti fano un vēl jo vairāk, ka par to vajadzētu obligāti fanot, taču es neslēpšu, ka kopumā man "Mama I`m Comin` Home" patīk gana labi. Protams, tā ir diezgan tipiska power balāde un var just, ka Ozijs ir mēģinājis līdzināties jaunākās paaudzes baladētājiem - un konkrētāk "Guns`n`Roses", taču what the heck - šī dziesma ir pietiekami forša, lai es to varētu kādu reizi noklausīties un pārmērīgi nesarkt par savām simpātijām pret to.
2009-02-27 16:42:45
music, 1991

No Rest for the Wicked

5.5
Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.
2009-02-27 10:09:09
music, 1987

Deja Vu

7.0
Jau pirmā CSN albuma aprakstā, kurā gan Nīls Jangs nepiedalījās, es atzinos, ka sevišķs šīs grupas talanta cienītājs neesmu, un attiecībā uz "Deja Vu" varu šo apgalvojumu vienīgi atkārtot. Cik svarīgi amerikāņu folkroka izpratnē lai arī viņi nebūtu, bet viņu dziesmas mani lielākoties sevišķi neaizrauj, un nav nekāds brīnums, ka šī albuma neapšaubāmi labāko skaņdarbu neradīja neviens no grupas dalībniekiem, bet gan Džonija Mitčela. Šī dziesma, protams, ir "Woodstock", kas CSN&Y izpildījumā ieguvusi vismaz divkāršu spēku salīdzinoši ar Mitčelas oriģinālu - tā ir daudz dusmīgāka, daudz draudīgāka un vienlaikus absolūti hipijīga, kādai tai arī jābūt. Vispār man ir grūti saprast, kāpēc es neesmu šīs grupas fans - kā nekā viņi tiek uzskatīti par teju svarīgāko hipiju ansambli, un pret hipijiem man nekādu iebildumu nav, taču šī ieraksta dziesmas lielākoties ir stipri vien garlaicīgas un nepietiekami oriģinālas. Tādas dziesmas kā "Teach Your Children" vai "Almost Cut My Hair" es tiešām nevēlos klausīties, un ne tāpēc ka tas ir "hippie crap", bet gan tālab, ka tajās vienkārši nav nekā tāda, kas apliecinātu, ka CSN&Y tiešām būtu ievērības vērta grupa. Vēl viena maksimāli liegā hipiju ģimenes dziesma "Our House" man tīk kaut kā ievērojami labāk nekā "Teach Your Children", lai gan arī tajā droši vien nekā tāda ievērojama nav. Otrā labākā dziesma pēc "Woodstock" šajā ierakstā ir "Country Girl", Nīla Janga labākais pienesums ierakstā, un šī dziesma ir atmiņā paliekoša un oriģināla, paldies par to misteram Jangam. Ieraksts kā tāds tikām man nešķiet sevišķi essential, hipiju kustība radīja arī ievērojami labākus muzikālus eposus nekā šo.
2009-02-26 09:40:37
music, 1970

The End of an Ear

7.5
Roberta Vaieta pirmais solo ieraksts tapa vēl laikos, kad viņš bija arī "Soft Machine" dalībnieks, un jāatzīst, ka sava līdzība ar "mīkstās mašīnas" trešā-ceturtā albuma noskaņām šajā ierakstā ir saskatāma, kamēr ar paša Vaieta vēlākajiem darbiem šeit kopīga ir relatīvi maz. Sāksim jau ar to, ka gluži kā SM Vaiets šajā platē pilda bundzinieka pienākumus - ko vēlākos ierakstos viņš vairs nedarīja (kas gan, protams, ir visai loģiski, zinot viņa nelaimīgo negadījumu ar izkrišanu no loga un sekojošo paralīzi).
2009-02-25 09:58:13
music, 1970

Alladin Sane

7.0
"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.
2009-02-24 11:44:16
music, 1973

Parachutes

7.0
Atceros tos senos laikus, kad VIVA rādīja pirmos dažus "Coldplay" videoklipus, arī to, kur Mārtins sēdēja piesiets pie krēsla. Tas laikam bija "Trouble". Protams, arī pārējo singlu videoklipus redzēju ne vienu un ne divas reizes. Nekas, ka mani sevišķi šī grupa neinteresēja. Patiesībā gan man šis ieraksts tīk labāk nekā grupas otrais albums - vismaz visi singli ir kādu bišķīti labāki, un labākais no tiem ir pirmais - "Don`t Panic". Arī pārējie nav gluži slikti, bet nekas tāds. Klausīties jau kopumā šo ierakstu var, bet man šodien sāp galva un izplūst detaļās nemaz arī nevēlos.
2009-02-20 17:13:11
music, 2000

American IV: The Man Comes Around

7.0
"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.
2009-02-20 09:40:21
music, 2002

Cheap Thrills

8.5
Protams, neviens nevar zināt, vai "Cheap Thrill" iegūtu tik ikonisku statusu, ja Dženisa būtu pārdzīvojusi liktenīgo septiņdesmito gadu un turpmākajās desmitgadēs ierakstījusi veselu virkni nevienam nevajadzīgu komerciālu ierakstu. Taču tādā situācijā, kāda tā ir reālajā pasaulē, šis ieraksts ir un paliek viens no spožākajiem sešdesmito gadu atceres mirkļiem, demonstrējot JJ droši vien viņas īsās karjeras labākajā formā un arī viņu pavadošā grupa šeit ir savu uzdevumu augstumos. Ne mazāk kā četras kompozīcijas no šī albuma (kura oriģinālajā versijā to kopumā ir septiņas) ir tik klasiskas, cik vien iedomājams. Iesim tām cauri atbilstoši izvietojumam ierakstā.
2009-02-19 10:05:27
music, 1968

Natty Dread

8.0
Šis ieraksts ir pirmais Boba Mārlija albums, kas tapa bez viņa biedriem agrīnajos regeja karaļa darbības gados - Pītera Toša un Banija Veilera. Šo vīru vietā "Natty Dread" var lepoties ar trim jaunām bekvokālistēm un droši vien slavenāko Boba Mārlija dziesmu - "No Woman, No Cry". Patiesībā es laikam gan neesmu šīs dziesmas radikāls fans - tā varbūt ir nereāli "uplifting" un emocionāli rezonējoša, bet man vairāk patīk "iekačājošāki" Boba skaņdarbi, kaut vai otrs šī ieraksta zināmais gabals - "Rebel Music". Vispār jau Bobs neizceļas ar to, ka viņa dziesmas būtu šausmīgi atšķirīgas noskaņās, aranžējumos un mesidžā - kā nekā kaut kas tamlīdzīgs būtu pretējs visai regeja ideoloģijai, taču attiecībā uz Bobu man ar to nav nekādu problēmu. Man viņa dziesmas patīk, varbūt ne tādā merā, lai es viņu pasludinātu par muzikālo ģēniju vai kā tamlīdzīgi, bet vasaras dienā mašīnā kaut kur ceļojumā tepat pa Baltiju vai arī tālākās zemēs (uz Dienvidiem, protams) jebkura "Natty Dread" dziesma iederas lieliski. Vispār man ļoti pie sirds iet no šī ieraksta "Lively Up Yourself" un "Them Belly Full", bet arī otrajai ieraksta pusei nav ne vainas - iespējams, ka šis nav gluži Mārlija labākais albums, bet labs tas ir, tur nav šaubu, lai gan, protams, darbā varbūt to man gluži klausīties nevajadzētu - pārāk jau relaksējošs un uz laiskumu noskaņojošs ir šis muzikālais noformējums un par to, ka tas veicina produktivitāti, es pārliecināts nebūtu.
2009-02-17 17:54:35
music, 1974

A Rush Of Blood To The Head

6.5
Vispār jau man šodien vajadzēja klausīties "Coldplay" pirmo plati, bet sanāca tā, ka kā pirmajam pieķēros viņu otrajam ierakstam, un tad nu rakstīšu, kādas emocijas un pārdomas tas manī raisīja.
2009-02-16 17:22:51
music, 2002

An American Prayer

4.0
Šis konkrētais ieraksts NAV grupas "The Doors" pēdējais albums. Un ne tāpēc, ka es ticētu, ka šī grupa kādreiz izdos vēl kādu ierakstu, bet gan tāpēc, ka šis patiešām nav "The Doors" albums. Tajā nav atrodamas grupas dziesmas, bet gan pāri palikušie grupas dalībnieki uzlika kaut kādu instrumentālu fonu fragmentiem no Džima uzstāšanās kā "dzejniekam" kaut kādā klubā vai kur nu viņš tur uzstājās. Līdz ar to šis ieraksts faktiski ir dzejas priekšlasījumi, kuriem apakšā uzliktas kaut kāda skaņa, kas nosacīti līdzinās mūzikai. Tā kā es neesmu dzejas kritiķis (es vispār neesmu nekāds kritiķis, bet dzeja man ir vēl svešāka nekā gandrīz jebkas cits), tad par to es vispār neko dižu izteikt nevaru. Cik zinu, Morisons pats sevi uzskatīja par dzejnieku, bet daudzi (it īpaši pēc viņa nāves) īsti viņam nepiekrita. Es patlaban arī nemēģināšu spriest, cik vērtīga vai bezvērtīga ir viņa dzeja, bet skaidrs ir viens - šis nav mūzikas ieraksts un muzikālie fragmenti, ko pārējie grupas dalībnieki piesaistījuši Džima dzejai klāt, nav neko diži. Vispār šajā ierakstā ir tikai viens fragments, kura dēļ to būtu vērts noklausīties - tas ir "Roadhouse Blues" ieraksts no kāda grupas koncerta. Tas ir patiešām labs - jo tie ir īsti The Doors, tas ir īsts Morisons, un labs ir arī šī fragmenta nobeigums, kurā Džims paziņo, ka viņš nezina, kas tālāk notiks, bet viņš "will have my kicks before the whole shithouse goes up in flames". Diemžēl citi fragmenti ir vienkārši dzeja - reizēm ar sviestainiem aranžējumiem, reizēm bez tiem. Vienu reizi šo ierakstu gan tomēr var noklausīties, bet nekādi ne vairāk. Un ja tev to piegādā iegādāties kā šīs grupas albumu, tas ir vispār absolūts "uzbrauciens".
2009-02-13 16:28:35
music, 1978

Full Circle

5.0
"Full Circle" ir pēdējais "The Doors" ieraksts, kuru varētu saukt par normālu studijas albumu - tam sekojušais "American Prayer" jau nav nekāds albums, bet gan Džima dzejoļi ar aranžējumiem, un līdz ar to laikam var teikt, ka ar šo albumu "Durvis" pabeidza pilno apli. Vienīgi jāatzīst, ka apļa nobeigums ir ļoti minimāli līdzīgs sākumam - faktiski starp "The Doors" (pirmo plati) un "Full Circle" ir tik maz līdzības, cik vien iespējams. Šajā ierakstā ir tik maz dziesmu ar "Doors" skaņu, ka man pat bail paliek. Iesākas viss ar septiņdesmito gadu tīņu filmas skaņu celiņam labi piemēroto "Get Up and Dance", kurai ar Morisona mantojumu ir ne vairāk kopīgs kā Kasparam Dimiteram ar Lū Rīdu. Un ne jau tāpēc, ka nedz Manzareks, nedz Krīgers nespēj dziedāt līdzīgi Morisonam (ja kas - Robijs cenšas Džimu imitēt, un brīžiem ar tīri ciešamiem rezultātiem), bet gan tajā, ka melodiski šim ierakstam ar "The Doors" nav vispār nekādas saistības. "4 Billion Souls" varbūt iederētos kādā Beach Boys platē, bet ne jau "The Doors". Fancīgais "Verdillac" ir vēl vismaz nedaudz grupai raksturīgs, bet tāpat ne pārmērīgi. Un "Hardwood Floor" rockabilly? Kaut kā man The Doors neasociējas ar sieviešu fona vokāliem un šādiem ritmiem. Arī Džerija Lī Luisa "Good Rockin`" iekļaušana šajā platē mani pārsteidza - The Doors pēkšņi pārvērtušies par retro grupu, "Creedence Clearwater Revival" atdarinātājiem? Krīgers nav Džons Fogertijs, un šāds imidžs viņam sevišķi labi nepiestāv. Pāris dziesmas ierakstā - "The Mosquito" un "The Piano Bird" vismaz daļēji atgādina "īsto" grupu, un tās arī ir labākās šī albuma kompozīcijas. Savukārt "The Peking King and the New York Queen" - ierakstu noslēdzošais skaņdarbs, kuram pēc idejas vajadzētu noslēgt arī visu "The Doors" daiļradi, nav nekāds noslēgums, bet kārtējā upbeat dziesma no mūziklu repertuāra, kurai nebūtu vieta "The Doors" albumā. Salīdzinoši "Other Voices" bija vēl tīri labs, bet šis jau nu ir patiešām augstākās raudzes sviests.
2009-02-13 11:06:23
music, 1972

Other Voices

6.5
Džims Morisons ir miris. Nekas viņu nespēs atgriezt atpakaļ no mirošo leģendu panteona, un līdz ar to ir skaidrs, ka "The Doors" ieraksti, kas tapuši pēc liktenīgā 1971.gada 3.jūlija, nav nekādi īsti "The Doors" albumi. Taču Manzareks, Krīgers un Densmors mēģināja pierādīt, ka šajā lieliskajā grupā bija arī citas balsis, izņemot Džima. Ka ne tikai Šamanis, Ķirzaku ķēniņš varēja apburt klausītājus ar savu auru, bet ka to varēja arī viņa uzticamie ieroču nesēji. Vai viņi to varēja? Dabiski, ka nē.
2009-02-11 17:24:17
music, 1971

L.A. Woman

8.0
"Losandželosas sieviete", vadoties no veselā saprāta, ir pēdējais "The Doors" albums. Jau tas nāca klajā pāris dienas pēc Morisona nāves, bet visi tālākie grupas veikumi labākajā gadījumā ir saucami par "Former members of the Doors" albumiem. Taču "LA Woman" klausoties, tu diez vai jutīsi, ka tā tapšanas laikā Morisonam bija atlicis pavisam maz ko dzīvot. Dīvainā kārtā, lai arī šis ieraksts turpina grupas pievēršanos blūzam, salīdzinoši ar "Morrison Hotel" tas tomēr vairāk izklausās pēc īstiem The Doors (ko lai arī nenozīmētu šis apzīmējums). Iespējams, visvairāk tas tā ir tādēļ, ka šī ieraksta zināmākā kompozīcija ir tik klasiska un dooriska, cik vien iespējams - runa, protams, ir par "Riders of the Storm", pēdējo patiešām izcilo šīs grupas eposu. Otrs zināmākais skaņdarbs ir tituldziesma "L.A. Woman", kurā var teikt, ka Morisons sastopas ar Čaku Beriju, vai precīzāk - šādi varētu izklausīties Čaka Berija dziesmas The Doors izpildījumā - it kā nevainīgs piecdesmito gadu rokenrols, bet pilns ar sešdesmito beigu seksualitāti, par kādu vecais tualešu lūriķis Čaks varētu tikai sapņot. Vistipiskākā The Doors tumšās puses dziesma šeit laikam ir "Crawling King Snake", kura gan laikam ir vienlaikus arī blūza skaņdarbs, taču tā precīzi atspoguļo to, kāds blūzs varēja būt The Doors izpildījumā - ar atkal jau šim mūzikas stilam parasti neraksturīgu seksualitāti un netipisku lirisko materiālu (lai gan tas, protams, pašiem The Doors ir vistipiskākais iespējamais materiāls). Vēl droši vien tu zini arī "Love Her Madly", kuru nedaudz citā stilā varētu izpildīt arī šīs pašas ēras meiteņu grupas, taču The Doors izpildījums, protams, ir tāds, ka labāku vēlēties nav iespējams. Katrā ziņā šis ieraksts man patīk labāk nekā grupas pāris iepriekšējie veikumi, bet es joprojām pastāvu pie apgalvojuma, ka tik labi kā iekš "Strange Days" viņi nekad vairs nebija.
2009-02-11 10:16:03
music, 1971

Morrison Hotel

7.5
Ar "Morisona viesnīcu" grupa "Durvis" turpināja savu atkāpšanos no pirmo ierakstu misticisma uz daudz tradicionālākas, blūzā balstītas mūzikas lauciņu. Melodijas joprojām ir labas, Morisons joprojām ir Morisons, taču šī "The Doors" vairs ne tuvu nav tik unikāla grupa kā vēl tikai pāris gadus iepriekš.
2009-02-10 09:22:06
music, 1970

Waiting for the Sun

7.0
Trešais "The Doors" albums, manuprāt, ir diezgan izteikti sliktāks par saviem diviem priekšgājējiem - tajā ir zudusi daļa no Morisona un bandas cirkam līdzīgās maģijas, dziesmas ir ievērojami vieglākas nekā iekš "Strange Days", un vispār šajā ierakstā daudz grūtāk ir sajust to, ka Džims bija DŽIMS - Ķirzaku ķēniņš. Un tas par spīti tam, ka tieši dziesma "Not to touch the Earth" no šī ieraksta deva Morisona šo iesauku. Taču vairums šī ieraksta dziesmu piederētos daudz mazāk tumšiem mūziķiem nekā Ķirzaku ķēniņam un viņa galmam. Pietiek salīdzināt albumu pirmās dziesmas. "The Doors" sākās ār "Break on through", tumšu un spēcīgu dziesmu. "Strange Days" ievadīja tāda paša nosaukuma dziesma, kas iezīmēja visdepresīvāko "The Doors" albumu, bet "Waiting for the Sun" sākas ar "Hello, I Love You". Nē, arī šajā dziesmā ir pietiekama trakuma pilns nobeigums, taču... Un vai tu vari iedomāties grupas iepriekšējā albumā tādu dziesmu kā "Love Street"? Tik vieglu balādi Doors iepriekšējā ierakstā noteikti nepieļautu. Un līdzīgās tonalitātes, taču nedaudz psiohodēliskā "Wintertime Love" arī iekš "Strange Days" nokļūt nespētu. Kas attiecas uz zināmajām dziesmām, izņemot "Hello, I Love You", šeit tāda ir vienīgi "Spanish Caravan", bet tā nav viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām. Kopumā "Waiting for the Sun" nav gluži slikts ieraksts, bet ar diviem pirmajiem albumiem "The Doors" bija pieradinājuši no sevis gaidīt kaut ko vairāk.
2009-02-09 12:24:31
music, 1968

Strange Days

9.0
Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:
2009-02-06 12:00:21
music, 1967

The Doors

8.5
Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.
2009-02-05 09:26:46
music, 1967

Physical Graffiti

8.5
Atbilstoši daudziem avotiem dubultalbums "Physical Graffiti" ir ne vien labākais no visiem Led Zeppelin ierakstiem, bet vispār visu laiku izcilākais rokmūzikas albums, kura 120 minūtēs Peidžs, Plāns, Bonams un Džonss kārtējo reizi apliecina, kāpēc Led Zeppelin tiek uzskatīta par smagā roka izcilāko grupu. Un patiešām šādiem apgalvojumiem ir daudz pamata.
2009-02-04 09:26:21
music, 1975

Supersonic Speed

5.5
Pēdējā skolas gadā, kad mani vismaz kaut kādā mērā varēja nosaukt par "crossover" cienītāju, "Die Happy" mēdzām dēvēt par "tādu pašu grupu kā Guano Apes, tikai tās dziedātājai ir lielākas krūtis nekā Sandrai Nazičai no Guano Apes". Un saturiski šīs grupas patiešām ir ļoti līdzīgas - tas pats agresīvais poproks ar viegla metāla un repa elementiem, tāda pati vokālu maniere, tādas pašas pārejas starp ātrajām un lēnajām dziesmu daļām, faktiski arī - tie paši rifi, tie paši ritmi. Starp citu jāatzīmē, ka lai arī es vienmēr uzskatīju "Die Happy" par Guano Apes atdarinātājiem, patiesībām tieši šis kvartets no Ulm radās ātrāk nekā slavenākā no šīm divām grupām. Protams, es nekādi nevaru pierādīt, ka jau savos pirmsākumos Die Happy spēlēja tādu pašu mūziku kā GA (vai pareizāk - man ir slinkums mēģināt pārbaudīt šo teoriju), bet saukt Die Happy par vienkāršiem Guano Apes atdarinātājiem būtu pārspīlēti.
2009-02-03 10:10:29
music, 2001

Black Sabbath

8.0
Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.
2009-02-02 10:23:55
music, 1970

Led Zeppelin III

7.5
Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.
2009-01-29 17:29:37
music, 1970

Warten auf das Christkind

5.0
Uzreiz jāpiezīmē, ka faktiski šo ierakstu izdeva nevis Die Toten Hosen, bet gan Die Roten Rosen, taču ievērojot to, ka abas grupas ir viena un tā pati grupa un ka man labāk gribētos, lai ierakstu arhīvā to albumi ietu zem viena nosaukuma, virsrakstā ielikts pazīstamākais no diviem nosaukumiem. Tāpat varētu piezīmēt, ka loģiskāk būtu, ja es to būtu klausījies kādu mēnesi ātrāk, nevis janvāra beigās.
2009-01-29 09:51:18
music, 1998

The Last DJ

6.5
Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?
2009-01-27 17:25:42
music, 2002

Riot Act

7.0
"Pearl Jam" bieži vien (vai arī man tā tikai šķiet) ir dēvēti par intelektuālāka cilvēka "Nirvanu". Droši vien tā tomēr nav, bet Edijs Veders un viņa grupa tradicionāli tiek pretstatīti Kobeinam un kompānijai, un gluži iespējams, ka tieši "Pearl Jam" ir visīstākā grunge grupa - jo tomēr nākas atzīt, ka viņi savā būtībā ir daudz mazāk komerciāli tendēti nekā Kobeins jebkad būtu spējis būt. Vienlaikus, un par pretējo mani būtu grūti pārliecināt, Kobeins bija daudz talantīgāks mūziķis nekā Veders. Līdz ar to arī "Nirvana" man patīk labāk, cik idejiski lai arī man nepatiktu "Pearl Jam".
2009-01-26 17:30:45
music, 2002

Sea Change

7.5
Klausoties "Sea Change", mani visu laiku pārņem sajūta, ka šis nav tas pats Beks, kas kļuva pasaulslavens ar "Loser". Šis ir kāds mazāk agresīvs, mazāk elektronisks Beks, kas vairāk būtu ierindojams singer/songwriter plauktiņā un nevis līdzās eksperimentālajiem un nepieradinātajiem. Tas ir Beks, kas dzied liriskas dziesmas akustiskās ģitāras pavadījumā, tādas kā "The Golden Age" un tādas kā "The Lost Cause" (manuprāt, labākā dziesma šajā ierakstā). Nē, viņš neiztiek gluži bez šādiem-tādiem triciņiem, kā jau to no Beka varētu gaidīt, bet kopumā šis ieraksts ir melanholisks un vienlaikus diezgan viegls un brīžiem man rodas sajūta, ka Bekam tajā ir ap sešdesmit gadiem un ka varbūt tas ir vecs Džefs Beks, kas ir šī ieraksta autors, un nevis jauns Beks Hansens. Ja kas, sava līdzība ir novērojama starp šādu Beku un Džona Frušentes solo veikumiem ārpus viņa fankīgās RHCP karjeras, vienīgi Bekam ir izteikti labāka balss. Jāatzīst, ka visas dziesmas Beks dzied apmēram vienādi, ar tādu skumīgu, nedaudz flegmātisku un vienlaikus diezgan jauku pieeju. Man patīk.
2009-01-23 17:17:26
music, 2002

Box Car Racer

4.5
Es neesmu mazohists, bet reizēm man patiešām gribās sevi iekaustīt. Viena no tām reizēm ir patlaban, kad man jāraksta par grupas "Box Car Racer" vienīgo studijas ierakstu. Ko es, sasodīts, domāju 2002.gada 13.novembrī, ierakstot to diskā? Tobrīd bija atlikušas 5 dienas manai 19. dzimšanas dienai, kas man vismaz tagad liek domāt, ka es varētu uz šo laiku jau būt daudz maz iemācījies atšķirt vidusskolas laikiem piemērotu mūziku no tādas, kas piemērota arī daudz maz jēdzīgākā kondīcijā esošam cilvēkam. Taču nē - es ņēmu un ierakstīju šo albumu diskā, turklāt vēl tajā pat diskā iecepu arī divas Mocarta simfonijas, Rolling Stones izlasi un kaut kādu webā sakasītu Vanesas Mejas dziesmu krājumu.
2009-01-22 09:57:02
music, 2002

Does This Look Infected?

3.5
Mana atbilde uz ieraksta nosaukumā uzdoto jautājumu ir: Yes, this does indeed look infected. This record is the kind of music that dumbens the listener down, lowers ones expectations towards punk rock and gives nothing in return for ones time.
2009-01-20 17:09:31
music, 2002

Heathen Chemistry

7.0
Savā piektajā studijas ierakstā "Oasis" turpina to pašu, ar ko viņi sāka pirms desmit gadiem - proti, plaģiatē uz bītlu rēķina. Laikam gan nav vērts to nemaz pieminēt, jo vienādība "Oasis" = "pseudo-beatles" ir tik ļoti acīmredzama un nodreijāta, ka tā nevar nekrist uz nerviem.
2009-01-20 10:47:22
music, 2002

White Blood Cells

8.5
Tā ir viena priecīga diena, kad klausāmo ierakstu sarakstā man ienākuši The White Stripes - viena no manām iecienītākajām "modernajām" grupām. Savulaik gan tā, protams, nebija, un no šī konkrētā albuma singliem tikai viens mani paķēra tā riktīgi - "Dead Leaves and the Dirty Ground". Tā joprojām ir viena no manām all time favourite White Stripes dziesmām, taču kādā brīdī šo favorite dziesmu saraksts kļuva ievērojami garāks. Taču fūzēti blūziskās mirušās lapas un beigtā zeme līdz ar to nepārstāj būt skaistas. Taču vai kantrī stilā veidotā "Hotel Yorba" būtu sliktāka? Un kā ar "Napoleon Dynamite" ievadošo dziesmu "We`re going to be friends", kurā man vismaz šķiet, ka var sajust Džeka Vaita mīlestību pret Makartnija radītajām dziesmām? Un vai tad šeit labi būtu tikai singli? "I`m Finding It Harder To Be A Gentleman" ir lieliska. Un pat 50 sekundes īsā "Little Room" man patīk. Nemaz nerunājot par muzikāli piesātinātākiem skaņdarbiem - tādiem kā depresīvo "The Union Forever", "The Same Boy You`ve Always Known" un jo īpaši "Offend in every way". Ai, patiesībā es par gandrīz katru šī ieraksta dziesmu varu teikt, ka man tā patīk. Vai "I think I Smell a Rat" būtu kāda vaina? Dažas pēdējās dziesmas albumā gan man kaut kā nedaudz mazāk patīk, bet varbūt tas tāpēc, ka tās esmu mazāk klausījies, tagad grūti pateikt.
2009-01-19 11:12:37
music, 2002

Escapology

5.0
Ar savu piekto solo ierakstu "Escapology" Robijs Viljamss bija izlēmis reiz un par visiem laikiem beidzot iekarot arī iepriekš tik neapkļāvīgo ASV mūzikas tirgu un kļūt par patiešām globālu fenomenu. Īpašas izvēles Robijam gan nemaz nebija - nupat noslēdzis ar EMI kontraktu par 80 miljoniem mārciņu, viņš vienkārši nedrīkstēja nepaplašināt savu slavas areālu. Vēl jo vairāk viņam bija vērts ar pasaules iekarošanu pasteigties, zinot, ka pēc šī ieraksta šķirsies viņa ceļi ar Gaju Čembersu, kas Robijam dziesmu sacerēšanā bija tikpat vitāls partneris kā Eltonam Džonam - Bernijs Topins. Līdz ar to "Escapology" nokļuva vairākas Ameriku atklāti slavinošas dziesmas un visa ieraksta noskaņa ir vairāk amerikāniska, nekā britiska. Un tagad jautājums - vai Amerika nokrita uz ceļiem Robija Viljamsa priekšā?
2009-01-15 17:26:23
music, 2002

Fausts

3.5
Ja pareizi atceros, uz "Fausta" rokoperu mums vajadzēja iet no skolas, bet es nezināmu iemeslu dēļ uz to nebiju. Ziņģis gan bija, un bija sajūsmā. Vēlāk, klausoties šo iestudējumu ierakstā, tas man arī šķita visnotaļ labs - tāds kā latviešu ekvivalents "Jesus Christ Superstar", un es pat uzskatīju, ka "Deus Ex Machina" (vēlāk viņi pārvērtās par Deus Sex Machine) ir visai laba grupa. Tagad, pēc nepilnām trim šī ieraksta noklausīšanās reizēm, varu pateikt tikai vienu - omg rofl!
2009-01-15 12:20:13
music, 1999

White Light/White Heat

8.0
Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.
2009-01-15 09:36:20
music, 1968

Bridges to Babylon

7.0
Diemžēl "Rolling Stones" ne tuvu nav viena no manām visu laiku mīļākajām rokgrupām. Diemžēl tādēļ, ka sevi tomēr uzskatu drīzāk par "roķīgo", nekā "popsīgo" cilvēku. Un tomēr ja man būtu jāizdara izvēle starp stouniem un bītliem, es bez domāšanas par labāku atzītu Liverpūles kvartetu un nevis Londonas kvintetu.
2009-01-13 17:28:58
music, 1996

One by One

5.0
Jau par agrīnajiem Foo Fighters ierakstiem es gluži no sajūsmas karstu strūklu nelaidu (pretīgs izteikums, ne?), bet sākot ar "One by One" viņi mani interesē vēl mazāk. Pat singli uz šo brīdi viņiem vairs nav nekādi lieliskie, bet standarta dziesmas vispār grimst viduvējībā. Tāpēc vien, ka Grols un kompānija uzdrīkstas spēlēt pietiekami tradicionālu rokmūziku. Taču tās vienveidīgums, akūts ideju trūkums un garlaicību uzvedinošā noskaņa mani brīžiem pat ved izmisumā. Pie labākās gribas nevaru es šo ierakstu nosaukt par labu. Pat kaut ko rakstīt par to slinkums.
2009-01-13 11:25:52
music, 2002

Stomping Ground

4.5
Patiesībā es biju domājis, ka uz šo laiku manā ierakstu kolekcijā nekādiem aizdomīgiem pop-panka ierakstiem vairs nevajadzētu parādīties, bet kā izrādās, Losandželosas ska-pop-panku grupas "Goldfinger" trešais studijas albums mīt manā diskā numur 75. Un es neteikšu, ka viņa atrašanās tur man sagādātu daudz pozitīvu emociju. Labākajos brīžos viņi izklausās pēc trešās šķiras "The Clash", labākajos - pēc pirmās (vai otrās - nav svarīgi) šķiras "Green Day" vai "Offspring". Pa brīžam viņi pievēršas arī kaut kam, kas robežojas ar ņūmetālu, un tādos brīžos viņi kļūst vēl sliktāki par Green Day - tāda stila sviests kā "Bro" pat Bilijam Džo Ārmstrongam un viņa ieroču nesējiem būtu pārāk liela kaka. Vispār jau man viņi oriģināli patika pateicoties Nenas "99 Red Balloons" kaveram, kas patiešām šajā ierakstā ir atrodams, un kas patiesībā arī nav nekas dižs - ir jau zināms, ka jebkuru pop dziesmu tu vari izpildīt ātrāk un ar fūzētām ģitārām un pasniegt to kā pankmūziku (līdzīgi kā to dara "Audiosmog"), bet no tā šī dziesma sevišķi nemainīsies, un tu vari to saukt par pankmūziku un vari nesaukt, bet tā nekļūst ne par gramu nopietnāka. Un tas, ka grupas dalībnieki ir kaut kādi tur aktīvisti, nepadara viņu mūziku kaut nedaudz vērtīgāku.
2009-01-09 16:28:15
music, 2000

Source Tags and Codes

7.5
Nez, kāpēc indie grupām tik bieži ir tik gari nosaukumi? Nekad un nemūžam nevienai maksimāli popsīgai grupai nebūs tik garš nosaukums, ka man vajadzētu bažīties par to, vai datubāzes lauks tam ir pietiekams. "Trail of Dead" varētu būt ekstrēmākais piemērs, bet arī "Godspeed you black emperor", "Meanwhile back in communist Russia", "Presidents of the United States of America" un citas.
2009-01-09 11:34:15
music, 2001

Come Clean

4.0
Reizēm, ieskatoties, kādu mūziķu ieraksti atrodami manos vecajos diskos, ap dūšu metas patiešām nelabi. "Puddle of Mudd" pirmais ieraksts lielas studijas paspārnē ir viens no šādiem gadījumiem. Protams, grupas veiksmes stāsts pats par sevi ir pieminēšanas vērts - tās dziedātājam izdevās iedot savu demo ierakstu grupas Limp Bizkit dziedātājam Fredam Dērstam, kas par to iefanojās un paņēma grupu savā paspārnē, kļūstot arī par šī albuma producentu. Un tā vienlaikus ir viena no būtiskākajām šī albuma problēmām.
2009-01-08 10:18:11
music, 2001

Use Your Illusion II

7.5
Otrais "Use Your Illusion" gluži tāpat kā pirmais tāda nosaukuma ripulis izceļas ar stipri neadekvātu garumu - esot 75 minūtes ilgs, tas izmanto CD formāta iespējas visā tā pilnumā, taču pārmērīgs garums īsti par labu albumam nenāk. Iespējams, ka Rouzs un kompānija vēlējās saviem faniem par to pašu naudu piedāvāt vairāk mūzikas, kas, protams, ir pozitīvi. Taču no otras puses, ja tu neesi GnR fans, tad visticamākais tev šajā ierakstā šis tas varētu pārāk pie sirds neiet.
2009-01-07 11:47:07
music, 1991

Goddess in the Doorway

4.0
Kāds ir drošākais veids, lai noteiktu, ka kāds savulaik ļoti nozīmīgs mūziķis ir sevi izsmēlis un pārvērties par naudas iekasēšanas mašīnu? Patiesībā šādu veidu ir diezgan daudz, bet savā uz šo brīdi joprojām pēdējā solo ierakstā Miks Džegers izmanto vienu no drošākajām metodēm, kā to pierādīt - par dziesmu autoriem, producentiem un viesmāksliniekiem pieaicina tādus cilvēkus, kas ir izslavēti kā globāli hitu veidotāji un vienlaikus mākslinieciski ir visnotaļblāvi. Šajā ierakstā tādu cilvēku, sadarbība ar kuriem manā uztverē nevarētu liecināt neko labu, ir veseli trīs - Matchbox 20 dziedātājs Robs Tomass, Vaiklefs Žans un Lenijs Kravics. Ja kas, šī ieraksta vienīgajā veiksmīgajā singlā - "God Gave Me Everything" Kravics spēlē visus instrumentus un arī iedziedājis bekvokālu - un saki vēl, ka tā ir Džegera dziesma. Vienā skaņdarbā piedalās arī viens no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem - Pīts Tausnhends, taču diemžēl no tā vien "Gun" nekļūst par labu dziesmu. Patiesībā laba dziesma te ir tikai viena - un tā ir jau pieminētā "God Gave Me", kuru es, protams, neliktu vienā plauktā ar veiksmīgākajiem Rolling Stones skaņdarbiem, bet kura ir vismaz daudzmaz kompetenta, ar daudz maz ticamu enerģiju, ar daudz maz normālu melodiju. Tikām lielākā daļa dziesmu ir bālas parodijas (pat nezinu - ko tieši tās parodē), kurās Džegers sasniedz teju vai savas karjeras zemākos punktus. Ja tu vari man paskaidrot, kāpēc kādam vajadzētu fanot par tādām dziesmām kā "Hideaway", "Everybody getting high" vai tituldziesmu "Goddess in the doorway", es tev būšu pateicīgs. Bet tāpat diez vai es tās klausīšos.
2009-01-06 10:35:23
music, 2001

Handcream for a Generation

5.0
Once there was a time when I considered "Cornershop" to be one of the nearly-greats, that is a band on the forefront of the garage rock revival movement. That was the case after I had first heard their single moderate hit from this record - "Lessons learned from Rocky I to Rocky III". That song has the basic ingredients for a garage/arena rock classic - a crunchy riff, addictive vocal melody, non particularly sense making lyrics, and a cool drive. Were all songs on this record like this, "Handcream for a generation" would have been a great record to start a new year with.
2009-01-05 10:46:09
music, 2002

X

4.5
Jē, Def Lepard astotais studijas ieraksts. Vairums no iepriekšējiem nebija sevišķi labi, kālab lai šis būtu izņēmums? Tas nav. Pat savos labākajos gados šī grupa nespēlēja sevišķi nopietnu mūziku, bet "X" pat pēc viņu pašu standartiem ir diezgan sviestains popsīgs gabals, kurš tā vien kliedz "Pērc mani", taču pārliecināt par to, ka to tiešām būtu vērts pirkt, nevar.
2008-12-30 17:14:46
music, 2002

In Utero

7.0
Pirms kāda laika "Heart Shaped Box" bija mana mīļākā Nirvanas dziesma. Vai tur sava tiesa nopelnos bija šīs dziesmas ļoti spilgtajam videoklipam, tagad pat nepateikt. Taču tā bija, un to nevar apstrīdēt. Un arī tagad es to joprojām uzskatu par vienu no labākajiem gabaliem šīs grupas pēdējā studijas albumā. Protams, tā ne tuvu nav vienīga zināmā dziesma no šī albuma - vēl te atrodas tādas klasiskas kompozīcijas kā "Pennyroyal Tee", "Rape Me", "Dumb" un "All Apologies". Taču tieši "Heart Shaped Box" ir tā dziesma, ar kuru man asociējas šis albums.
2008-12-29 17:25:33
music, 1993

B.R.M.C.

6.5
Garāžroka atdzimšana uz 20.-21. gadsimta robežas uz kādu laiku augšā pacēla veselu virkni labāku un sliktāku grupu - līdzās White Stripes un Strokes vieta atradās arī The Hives, Hellacopters, Kings of Leon, The Vines, u.c. Viena no šīm grupām bija arī Black Rebel Motorcycle Club, kas starp citu stilistikā diezgan izteikti līdzinājās White Stripes (lai arī dalībnieku sastāvs tai, protams, bija pilnīgi citādi veidots). Šī ir viena no tām grupām, kas visizteiktāk mēģināja amerikāniskajam garāžrokam piešķirt arī savu britpopa devu. Vienlaikus gan nevarētu teikt, ka viņi būtu vieni no spēcīgākajiem sava mūzikas stila pārstāvjiem.
2008-12-23 17:01:21
music, 2001

Ein kleines bisschen Horrorschau

5.0
"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.
2008-12-22 14:57:06
music, 1988

Loaded

8.0
Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.
2008-12-19 17:17:03
music, 1970

Berlin

7.5
Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.
2008-12-18 17:29:24
music, 1973

Toys in the Attic

7.5
Saukt mani par "Aerosmith" fanu būtu ļoti radikāls pārspīlējums. Jā, kādreiz es diezgan pamatīgi "pavilkos" uz viņu astoņdesmito/deviņdesmito visnotaļ salkanajām kompozīcijām "Cryin`" un "Crazy", taču par laimi šī ēra manā dzīvē tagad ir garām. Un viņu komerciāli veiksmīgākā dziesma "I don`t wanna miss a thing" mani tracina joprojām tāpat kā tā mani ir tracinājusi kopš laika gala. Taču loģiski, ka viņu agrīnos ierakstus neietekmē tas, par ko Tailers, Perijs un kompānija pārvertās vēlākos laikos.
2008-12-17 17:24:45
music, 1975

Vakarziņas / Koncertā

7.0
"Čikāgas piecīši" neapšaubāmi ir fenomens latviešu mūzikā, trimdas latviešu kopienas produkts tādā veidā, ko, manuprāt, nekad nevarētu sagaidīt no, piemēram, tagadējiem Īrijas latviešiem vai trimdinieku kopienas jebkur citur pasaulē. Arī tagad, kad jau gandrīz divdesmit gadu nepārvaramu barjeru starp latviešiem šaipus un taipus nepastāv, daudzas viņu dziesmas jau pēc pāris to skanēšanas sekundēm iezadzina sirdī diezgan spēcīgas emocijas. Protams, ir zināms, ka piecīšu teksti lielākoties ir naivi, bet melodijas - atklāti zagtas. Un tomēr, "Pazudušais dēls", "Mātei dzimtenei", "Sapnis par Latgali", un citas - tās ir sava laikmeta liecinieces, tās ir dziesmas tev un man, un nospļauties man par to, ka tā nav oriģināla mūzika, ka piecīši nav/nebija nedz spēcīgi ģitārspēlē, nedz izcili dziedātāji, ne tur bija viņu spēks.
2008-12-16 14:37:51
music, 1975

The Rising

7.0
Ar "The Rising" Brūss Springstīns atbildēja uz 11.septembra teroraktiem. Es, protams, neesmu iedziļinājies šajā situācijā, bet mana hipotēze ir tāda, ka Boss par šī "pasākuma" vaininiekiem uzskatīja sliktos puišus no islāma zemēm un nevis ASV valdību. Taču tas ir gluži attaisnojami, jo filma "Zeitgeist" tolaik vēl nebija iznākusi un līdz ar to Bosam vēl nebija iespējas uzzināt, ka visu pasaulē inscinē žīdu-masonu sazvērestība ar mērķi pārvaldīt pasauli vēl vairāk nekā tā to pārvalda patlaban. Vai iepriekšējos teikumus vajadzētu uztvert ar sarkasmu vai arī nopietni, es pats īsti neņemos teikt.
2008-12-16 09:59:04
music, 2002

Eto bilo tak davno

7.0
Faktiski laikam gan dienasgaismu šis ieraksts ieraudzīja tikai 1992.gadā, bet tapšanas gads tam ir un paliek 1978., un līdz ar to šim gadam to arī pieskaitu. Un līdz ar to varu arī piedot šim albumam stipri draņķīgo ieraksta kvalitāti, jo īstai padomju andergraunda mūzikai tādai ir jābūt.
2008-12-12 16:55:43
music, 1978

Mjau kiss mi

7.5
Jau pirmais Bi-2 albums man patika labi, bet otrais - vēl labāk. Ja tā labi padomā, krievu mūziķu vidū viņi varētu būt vieni no man vistuvākajiem - līdzās "Akvarium", vairāk kā "Mašina vremeņi", vairāk kā "Mumij troļ".
2008-12-11 17:16:04
music, 2001

Борис Гребенщиков и DeadУшки

4.0
Šajā ierakstā leģendārais BG apvienojās ar diviem keksiem no grupas DeadUški un ierakstīja elektroniskās mūzikas stilā versijas vairākām astoņdesmito gadu "Akvarium" dziesmām. Divas no šīm dziesmām es zinu - "Zmeja" un "Vavilon". Pārējās - nezinu, jo neesmu sevišķs Akvarium pazinējs. Mīnuss šim ierakstam ir tas, ka manā uztverē Akvarium dziesmas tajā tiek diezgan pamatīgi sajātas - nu nepatīk man kaut kādi tizli elektroniski eksperimenti, iesaistot tur triphopa elementus un tamlīdzīgus brīnumus. Šādā veidā dziesmas diezgan pamatīgi zaudē melodiskajā departamentā, turklāt te netrūkst kaut kādu diezgan sviestainu tekstuālu iestarpinājumu, un šis ieraksts izklausās lielākoties pēc ne pārāk veiksmīga remiksu albuma, ar kuru oriģinālajam izpildītājam nav vispār nekāda sakara. Šajā gadījumā sakars gan laikam ir, bet mani tas kaut kā neinteresē - ja dziesmas izklausās draņķīgi, tad man ir vienalga, vai BG ir to pārveidē piedalījies vai nav. Un ja klausoties "Prekrasnij diļetant" ievadu man sāp ausis, man ir vienalga, vai tas ir tā domāts, vai tas ir domāts kaut kā savādāk. Un ja "Sni o čom-to boļšem" sākas ar sintezatora patternu, kas man sāpīgi atgādina programmy Dance eJay, tad es tiešām neko labu nevaru teikt. Un tā nu ir, ka neko labu es šeit teikt nevaru - dziesmas pašas par sevi varbūt arī ir labas, bet tie aranžējumi... es tiešām nožēloju, ka klausījos šo ierakstu. Vispār jau man patīk Grebenščikovs (kā mūziķis, ne kā cilvēks), bet te nu es neko nevaru padarīt, ka šis ieraksts ir sūdīgs.
2008-12-10 17:33:18
music, 1998

Zvezda po imeni Solnce

6.0
Vajadzētu tā kā aiziet un kaut kur uz sienas uzšņāpt uzrakstu "Цой жив!", citādi sen tādus neesmu nekur redzējis. Vai nu Viktoru Coju un "Kino" ir aizmirsuši vai arī tie cilvēki, kas viņu atceras, vairs neraksta uz sienām un sētām, bet ir tikai fakti un fakti ir tādi, ka "Kino" tagad vairs ne tuvu nav tik populāra grupa kā tā bija savulaik. Pirms brīža izlasīju, ka pirms pāris gadiem grupa tika daļēji reanimēta, taču es par to neko nevēlos zināt - "Кино" без Цоя, это для меня никакое не "Кино".
2008-12-09 17:15:18
music, 1989

Vremja

6.0
No Sergeja sapratu, ka agrīno gadu DDT ieraksti varētu sevišķi labi nebūt, un sevišķi par kaut ko tamlīdzīgu es, protams, nebrīnītos. No otras puses - tā kā manā ierakstu krājumā ir pārstāvēts šīs grupas 1985.gada ieraksts "Vremja" un atbilstoši plāniem man to tagad vajadzētu klausīties, tad es to arī noklausījos. Vai es piekrītu Sergejam, lasīt tālākajā tekstā.
2008-12-08 17:20:26
music, 1985

Bi-2

7.5
Vispār jau es neesmu nekāds krievu mūzikas fans, bet bija laiks, kad Bi-2 man ļoti gāja pie sirds, protams, vislielākajā mērā pateicoties "Polkovņiku ņikto ņe pišet" - proti, vienai no vadošajām filmām kulta filmā "Brat 2", kuru es gan, protams, neesmu redzējis. Un līdz ar to manā ierakstu kolekcijā nokļuva arī divi pirmie šīs grupas studijas ieraksti. Es droši nezinu, cik daudz šī ieraksta dziesmu bija grāvēji, bet man tāda izņemot jau pieminēto polkovņiku šķiet esam "Vostok", "Serdce", "Medlenno shožu s uma", "Serebro", "Varvara", arī "Moi drug". Vai nu arī es šīs dziesmas kādreiz esmu daudz klausījies, citādi nevarētu būt, ka man tās visas šķiet tik zināmas.
2008-12-05 17:29:07
music, 1998

Band of Gypsys

6.5
Nezinu, kā ir ar tevi, bet mana attieksme pret "bariņu čigānu" parasti ir diezgan piesardzīga. Tu mierīgi ej pa ielu, bet pretim tev nāk bariņš čigānu. Pieskatīt savas mantas droši vien par ļaunu nenāks, vai ne?
2008-12-04 17:29:08
music, 1970

First Rays of the New Rising Sun

7.0
Džimijs Hendrikss kā jau ikviens mūziķis, kas nomiris pārāk jauns un jau savas dzīves laikā bija paspējis kļūt par leģendu, pēc nāves ir kļuvis par vienkārši mega leģendāru. Līdz ar to nav brīnums, ka dažādi naudas iekasētāji pēc viņa nāves ir izdevuši desmitiem (ja ne simtiem) visdažādāko kompilāciju ar "retajiem" Džimija ierakstiem, kurus ar vieglu roku tirgoja plašajai publikai. Šis konkrētais ieraksts gan tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šāda stila ierakstiem - jo tajā ir apkopotas dziesmas, kuru lielāko daļu Hendrikss gatavoja savam ceturtajam studijas albumam, kuru viņam gan tā arī neizdevās pabeigt pēkšņās nāves dēļ. Un tikai deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad gādību pār Džimija "mantojumu" no dažādiem ierakstu studiju večiem pārņēma viņa paša ģimene, beidzot šis ieraksts ieraudzīja dienasgaismu tādā veidā, kādā IESPĒJAMS to būtu gribējis redzēt pats Misters Hendrikss.
2008-12-03 17:31:21
music, 1997

To Know You is to Love You

6.0
Laikam gan es šim ierakstam netiku veltījis tik daudz uzmanības, kā tas atbilst maniem standartiem, bet nav sevišķi jāiedziļinās tā saturā, lai saprastu, ka "To know you is to love you" ne tuvu nav izcils blūza ieraksts. Protams, būtu ļoti naivi domāt, ka blūza karaļa B.B. Kinga ierakstu vidū visi būs izcili un fenomenāli, turklāt tas, cik daudz ierakstu viņš karjeras laikā ir izdevis, man pat saskaitīt neizdevās.
2008-12-03 12:25:21
music, 1973

It`s Hard

4.0
Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.
2008-12-02 17:17:16
music, 1982

Diary of a Madman

7.0
Ozija Osborna otrais ieraksts pēc viņa ceļu šķiršanās ar Black Sabbath pilnīgi noteikti nav viens no tiem rokmūzikas albumiem, kas būtu satricinājis pasauli. Man, protams, nav nekādu iebildumu pret Rendija Roudsa ģitārspēli un arī pie Ozija balss es esmu gluži pieradis, taču nav jābūt sevišķi kritiskam attiecībā pret šiem abiem vīriem, no kuriem viens jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet otrs - pie pilna prāta, lai atzītu, ka "Diary of a Madman" ne tuvu nav izcils albums. Viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo tā izcilības neeksistenci, ir tajā, ka "Diary" dziesmu vidū tu neatradīsi nevienu patiešām izcilu un atmiņā satriecoši paliekošu kompozīciju. Ozija solo karjerā vispār augsto virsotņu nebija sevišķi daudz, taču tādas dziesmas kā "Mama I`m Coming Home" un "Crazy Train" ir patiešām ievērības cienīgas, bet kaut ko šādā kalibrā "Trakā vīra dienasgrāmata" piedāvāt nespēj.
2008-12-01 17:32:41
music, 1981

Deuces Wild

7.0
Tā vispār ir diezgan izplatīta parādība, kad kāds gados pavecāks leģendārs populārās mūzikas darbonis ieraksta veselu albumu, kas sastāv no duetiem ar dažādiem jaunākas paaudzes mūziķiem. BB Kinga gadījumā šāds albums ir "Deuces Wild", kurā viņam līdzās darbojas tādi ļaudis kā Van Morrison, Treisija Čepmena, Ēriks Kleptons (ar kuru viņam jau bija kopīgs albums "Riding with the king"), Rolling Stones, Džo Kokers, Vilijs Nelsons un pat Deivids Gilmors. Ok, lielākā daļa no šiem mūziķiem nav neko jaunāki par pašu Kingu, bet tas jau cits jautājums.
2008-12-01 09:59:53
music, 1997

Machine Head

8.5
Es, protams, esmu truls un neoriģināls, un mana muzikālā gaume nav diez ko izkopta, līdz ar to es uzskatu "Machine Head" par vai nu labāko vai vismaz pilnīgi noteikti vienu no labākajiem Deep Purple ierakstiem. Protams, ka Mark II sastāva šī grupa bija mazāk "progresīva" un vairāk orientējās uz vienkāršu "fun", taču pie joda, cik labs viņiem tas fun padevās.
2008-11-27 16:56:08
music, 1972

The Bends

6.5
Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.
2008-11-26 17:25:38
music, 1995

The Spaghetti Incident

6.5
Vispār jau tā kā man būtu pienācis laiks uzrakstīt par "Chinese Democracy", kas neticamā kārtā pēc piecpadsmit gadu gaidīšanas beidzot ir iznācis, bet attiecīgo ierakstu vēl neesmu ieguvis un patlaban arī nedomāju pie tā tuvākajā laikā tikt. Tālab rakstu par iepriekšējo G`n`R ierakstu - "Spageti incidentu".
2008-11-25 16:42:00
music, 1993

Faces Dances

5.5
Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.
2008-11-24 17:10:41
music, 1981

Learning English Lesson One

7.0
Ir dažādi veidi, kā var mācīties svešvalodu. Pārvākties uz dzīvi valstī, kurā šajā valodā runā, ir viens no variantiem. Apgūt šo valodu skolā ir cits variants. Kļūt par valodas nesēju, klausoties pankroku - vēl cits. Tieši šādu variantu nosacīti pielieto "Die Toten Hosen" savā pirmajā ierakstā, kurā visas dziesmas ir angļu mēlē.
2008-11-14 16:57:17
music, 1991

The Boy with the X-Ray Eyes

6.0
"Babylon Zoo" ir vieni no tipiskākajiem viena hita mūziķiem, ko es varu iedomāties. Dziesma "Spaceman" pilnīgi noteikti ir pārdzīvojusi šo angļu ansambli, kurš gan teorētiski vēl joprojām turpina pastāvēt, taču ir pārstājis būt kaut cik ievērojams. Kā tas sanāca, ka šis plašākām masām nezināmais kolektīvs ierakstīja dziesmu, kas abpus Atlantijai aizcīnījās līdz pašai čārtu virsotnei, manuprāt, nav skaidrs nevienam. No vienas puses, protams, "Space Man" ir tipiska Babylon Zoo dziesma, bet no otras puses - par diez ko atmiņā paliekošu, uzrunājošu vai citādi neatkārtojamu es to nesauktu. Tīri ok deviņdesmito gadu gabals, kas neizskaidrotos apstākļos piesaistīja milzīgu publikas uzmanību (lielā mērā laikam, pateicoties, tā izmantošanai kādā "Levi`s" džinsu reklāmā). Dziesmas galvenais āķis varētu būt paaugstinātās frekvencēs ierakstītajā ievadā, kas lielā mērā līdzinās Chipmunks dziedāšanas manierei un tikai tad pārvēršas par to gabalu, kuru tu zini tik labi. Pārējie ieraksta singli ir vēl mazāk īpaši - "Animal Army" un "The boy with the x-ray eyes" (ja kas - tajā jūtams vēlīno bītlu klajs plaģiāts - vai pat vēl trakāk, nevis bītlus bet Oasis) neko sevišķi neatšķiras no citiem tikpat pelēkiem skaņdarbiem šajā ierakstā. It kā grupas skanējums ir pietiekami individuāls un ar citām grupām tu "Babylon Zoo" tiešām nesajauksi, taču vismaz šis ieraksts nepavisam neizceļas ar oriģinālām un atmiņā paliekošām melodijām vai faktiski - ar jebko. Tas gluži vienkārši nav sevišķi interesants.
2008-11-13 16:12:57
music, 1995

Planet Punk

5.0
Grupa "Die Ärzte" ir pašpasludinājusi sevi par labāko rokgrupu pasaulē. Par to viņiem - visu cieņu. Cik daudz gan ir aizdomīgas kvalitātes vācu pop-panku, kas būtu labākas grupas pasaulē? Droši vien, ne pārāk daudz. Faktiski Vācijā ir tikai divas grupas, kas šajā žanrā būtu pamatīgi ievērojamas - ārsti un "Toten Hosen". Man gan Hosen patīk labāk, bet vai tas nozīmētu, ka Ärzte nebūtu izcila grupa? Protams, ka tas nozīmē. Viņu mūzika nav sevišķi smalka (lai neteiktu vairāk), viņu joki ir stipri vienveidīgi un apnicīgi, bet tas nekas, jo tādiem viņiem ir jābūt, un savā ļoti šaurajā nišā viņi ir tīri normāli.
2008-11-12 16:50:18
music, 1995

Pirati XXI veka

5.5
Jo dziļāk Ļeņingradā, jo vairāk rupjību. Šī frāze gan varbūt nav tik ļoti precīza, jo Šnurs un kompānija jau ap 2000.gadu nostabilizēja, cik daudz trīsstāvīgo vārdu būtu nepieciešams izmantot katrā viņu ierakstā, un "21.gadsimta pirāti" nav nedz sevišķi rupjāks, nedz sevišķi mazāk rupjš kā citi viņu veikumi.
2008-11-11 15:08:01
music, 2002

Nevermind

8.5
Nule es esmu sasniedzis to brīdi, kad man atbilstoši plāniem jāraksta par lielāko deviņdesmito gadu mūzikas ierakstu. Tas ir vienlaikus satraucoši un biedējoši. Es, protams, nevaru par to pateikt neko jaunu, jo par to jau tāpat ir pateikts daudz par daudz. Taču fakts ir tāds, ka "Nevermind" ir un paliek tas ieraksts, kura dēļ cilvēki atceras Kurtu Kubeinu, ieraksts, kas pavēra ceļu uz MTV veselai plejādei Nirvanas sekotāju un atdarinātāju un ieraksts, kuru kritizēt var tikai ļoti šaurās aprindās (izņemot, protams, pavisam mazo tīņu aprindas, kurās var kritizēt visu, kas nav nācis no Parisas Hiltones viedā prāta apcirkņiem, t.i., cunt). Kad tas būtu noskaidrots, parunāsim mazliet par to, kas ir "Nevermind".
2008-11-10 17:32:10
music, 1991

Combat Rock

5.5
Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.
2008-11-07 17:27:19
music, 1982

Dachniki

4.5
More of the same - only worse this time. Die dritte Schallplatte der Russischen Musikern-Bande "Leningrad" hat die selben Zutaten, wie die erste - freundliches Ska-Punk mit besonders groben Texten und einer Party-Amosphäre, aber diesmal wirkt es nicht besonders gut. Второго альбома группировки "Ленинград" в моей коллекции нет, но если он схож с "Дачниками", то мне его и не нужно.
2008-11-07 12:06:47
music, 1999

London Calling

9.0
Ievērojot to, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem ever, tev varētu nebūt interesanti lasīt. Par "The Clash" pastāv viens populārs mīts, ka viņi bija viena no labākajām pankroka grupām. Faktiski, protams, viņi ierakstīja tikai vienu pankroka albumu un pēc tam pievērsās visdažādākajiem mūzikas stiliem, kuru vidū ietilpa gandrīz viss, ko tu vien varētu iedomāties. "London Calling" ir šīs viņu daudzveidības augstākais punkts. Ieraksts ir dubultnieks ar 19 gabaliem, no kuriem liela daļa ir vienkārši sasodīti lieliski. Pieminēšu tik daudz no tiem, cik man pietiks pacietības.
2008-11-06 17:30:17
music, 1979

Pulja

7.0
Nezinu, vai fanošana par grupu Ļeņingrad mūsdienās tiek uzskatīta par labas vai par sliktas gaumes paraugu. No vienas puses viņi ir rupji tēvaiņi - alkoholiķi, kuru galvenā nodarbošanās ir jaunu atskaņu meklēšana vārdam "huj". No otras - līdzās "Gogol Bordello" viņi diezgan labi kotējas arī rietumos, un vispār savs šarms Šnuram un kompānijai ir. Tā kā man nu jau vismaz gadus piecus-sešus "ska" pie sirds iet ļoti labi, tad ir tikai loģiski, ka man "Ļeņingrad" patīk gluži labi. Un man nospļauties par to, ka tā ir mūzika no alkoholiķiem priekš alkoholiķiem. Turklāt salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem tās debijas ieraksts ir vēl salīdzinoši nerupjš - lielā daļā dziesmu nekādu sevišķu rupjību nav. Izrādās, ka manā krājumā esošais ieraksts ne par 100% atbilst īstā Ļeņingrad debijas ieraksta saturam, trīs dziesmu te nav, četras ir liekas, bet man par to nospļauties, jo es tiešām neticu, ka iztrūkstošās dziesmas jebkādā veidā atšķirtos no tām, kuras šeit ir.
2008-11-05 16:43:11
music, 1998

By the Way

7.5
Ar Chili Peppers astoto studijas plati "By the way" man neveidojas nekādas liriskas atmiņas. Tas nav "Californication", kurš vidusskolas laikos tika uzskatīts par teju vai augstāko rokmūzikas sasniegumu, tā vadošie hiti ne tuvu nekļuva tik leģendāri kā "Otherside", "Under the bridge" utt., un tomēr kopumā tas ir pilnīgi pietiekoši kompetents ieraksts, lai es tādu reizēm varētu paklausīties. Varbūt ne gluži regulāri, jo vispār RHCP ne tuvu nav mana mīļākā grupa, bet tas jau ir cits stāsts.
2008-11-05 09:42:22
music, 2002

MTV Unplugged

8.0
Pāris dziesmas no šī Nirvanas akustiskā koncerta, kas tika ierakstīts MTV vajadzībām, arī veidoja manu pirmo iepazīšanos ar šo grupu. Līdz ar to kādu laiku es uzskatīju, ka pazīstamākās šīs grupas dziesmas ir "About a girl" un "Man who sold the world", kuru video versijas pastāvīgi dreijāja RBS telekanāls. Tikai ar laiku uzzināju, ka "Man who sold the world" vispār nav Nirvanas dziesma. Jā, un "Smells like teen spirit" es vispirms izdirdēju "Smells Like Nirvana" versijā. Oriģināli, vai ne?
2008-11-03 17:31:05
music, 1994

Radio K.A.O.S.

5.0
Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.
2008-10-31 17:30:51
music, 1987

For Ladies Only

6.0
"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.
2008-10-31 10:15:17
music, 1971

Amused to Death

6.5
Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.
2008-10-29 18:24:19
music, 1995

The Pros and Cons of Hitchhiking

6.0
Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.
2008-10-28 18:01:08
music, 1984

The Division Bell

6.8
Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.
2008-10-28 10:40:03
music, 1994

The Final Cut

7.5
"The Final Cut" lielākais mīnuss droši vien ir tajā, ka tas vispār nav mūzikas ieraksts, bet gan Rodžera Votersa pārdomas par kara tēmu. Ja tev šķita, ka "The Wall" ir pārāk tendēts uz Votersa paša bērnības traumu saistībā ar viņa tēva nāvi Otrajā pasaules karā, tad "The Final Cut" šo tēmu attīsta līdz pilnīgi jaunam līmenim. Līdz tādam līmenim, ka mūzikas instrumentu dalība šajā ierakstā ir minimāla. Un vēl minimālāka ir citu Pink Floyd dalībnieku dalība. Riks Raits, kā zināms, no grupas bija jau izsviests laukā, Gilmors un Voterss bija tādā konflikta stadijā, ka bail, bet Niks Meisons vispār nekad nebija grupas galvenais ideju ģenerētājs, bet šajā ierakstā, kur sitamo instrumentu loma nav sevišķi liela, viņš ir vēl mazāk jūtams nekā citkārt.
2008-10-24 17:19:51
music, 1983

The Wall

9.0
Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.
2008-10-24 10:08:24
music, 1979

Animals

9.5
Paldies, manu dārgo internet! Es biju uzrakstījis absolūti nekādas kvalitātes aprakstu par jauno Pink Floyd albumu "Animals" (ja vien mēs dzīvotu 1977.gadā, tas tiešām būtu jauns), bet kaut kas nobruka tam postējoties, es to savlaicīgi nepiefiksēju un tikai vēlāk atklāju, ka no apraksta nav atlicis ne nieka. Un tā kā apraksts bija patiešām neveiksmīgs un izspiests ar lielu piepūli, man ir vēl lielākas skumjas, ka tas šādi gāja zudumā.
2008-10-23 10:46:55
music, 1977

Wish You Were Here

8.5
Jebkurš apraksts par "Wish You Were Here" kā likums sākas ar retorisku jautājumu: kā tu vari turpināt pēc tam, kad esi ierakstījis labāko albumu pasaulē (vai vismaz - vienu no labākajiem)? Un patiesi, šeit jautājums ir vietā. "Dark Side of the Moon" bija tik grandiozs, ka nākošā albuma ierakstīšana Votersam, Gilmoram, Raitam un mazākā mērā arī Meisonam droši vien radīja diezgan nopietnas galvassāpes. Un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, viņiem izdevās tīri labi.
2008-10-22 09:50:46
music, 1975

Axis: Bold as Love

7.5
Džimija Hendrika "ekspīriences" otrais studijas ieraksts netiek uzskatīts par tādu šedevru kā albums pirms tā ("Are you experienced") un kā albums pēc tā ("Electric Ladyland"), taču kā jau to var gaidīt no mistera Džimija Hendriksa, tajā netrūkst izcilu skaņdarbu.
2008-10-21 09:29:19
music, 1967

Meet The Tempations

4.0
Yuck! Man nepatīk Motown mūzika kā tāda (esmu diezgan truls šajā ziņā), bet "The Temptations" debijas ieraksts pat šī žanra ietvaros, manuprāt, neizceļas ar sevišķu "edge" vai kaut kādu odziņu, kuras dēļ man vajadzētu kaut ko tādu iemīlēt. Ir pieci džeki, kuri dzied. Kopā. Dzied labi, tur nav ko iebilst. Materiāls, ko viņi izpilda, ir truls līdz pēdējam - nu tāds, kādu var no šādiem sešdesmito gadu tipāžiem gaidīt. Mūsdienās tas viss, manuprāt, izklausās absolūti neaktuāls un neinteresants. Patiesībā te saharīna ir tik daudz, ka man pat slikti paliek (arī liriskie gabali ir savā ziņā saharīnaini), ir tiešām pagrūti man šeit atrast kaut kādu iemeslu, kāpēc man vajadzētu ko tādu baudīt, un man pat negribas pievērsties atsevišķām dziesmām. Manā izpratnē tas ir sviests, un nekas, ka es to nevaru pamatot nedz ar skaitļiem, nedz ar faktiem.
2008-10-17 17:13:00
music, 1964

The Story of Simon Simopath

8.0
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.
2008-10-16 17:35:56
music, 1967

Surfin` with the Astronauts

5.0
Es pats pat nedaudz brīnos, kā tas gadījies, ka šie "astronauti" nonākuši manā ierakstu krājumā. Pat sērfroka panteonā viņi netiek uzskatīti par kādu no sekundārajām dievībām un viņu loma šī žanra attīstībā un popularizēšanā varētu būt aptuveni līdzvērtīga ar grupas "Pupociklu vasara" ietekmi uz Raimonda Paula finansiālo stāvokli. Pamatā, kā var spriest no šī ieraksta, viņi nodarbojās ar pazīstamu izpildītāju pazīstamu dziesmu kaveriem, kuriem viņi nepiešķīra neko daudz no sevis pašiem. Varu nojaust, ka viņi (atšķirībā no Beach Boys) patiešām bija vienkārši puiši, kuriem patika sērfot, kuriem patika meitenes (nevis puiši) un kuri vēlējās ar dziedāšanu nopelnīt kādu naudiņu, lai varētu labi sērfot un seksot. Kā teikt - minimālas ambīcijas un vienkārša un saprotama vēlme būt vismaz pietiekoši populāriem, lai nekad nevajadzētu gulēt vienatnē. Daudzas šī ieraksta dziesmas tu noteikti pazīsti - "Surfin` USA", "Misirlou", "Suzie-Q", "Let`s go trippin`" un varbūt vēl kādas. Astronautu izpildījumā tās neko īpašu neiegūst un neko īpašu nezaudē, jo viņi nav no tām grupām, kas oriģinālus kaut kādā veidā mainītu, viņi vienkārši tos izpilda tā, kā viņi māk. Līdz ar to no vienas puses viņi nav sevišķi slikti - jo dziesmas jau ir labas (vokālu harmoniju ziņā viņi gan dabiski, ka ir desmit vai pat divdesmit punktus aizmugurē Braiena Vilsona bandai), bet vienlaikus nav ne mazākā iemesla, kāpēc tev vajadzētu gribēt viņus iepazīt vairāk kā četrdesmit gadus pēc šī ieraksta nākšanas klajā. Zīmēties kā viņu fanam diez vai ir sevišķi stilīgi un vērtīgi, bet, iespējams, ka savulaik aiziet uz viņu koncertu bija daudz lētāk nekā būtu aiziet uz Beach Boys koncertu, un ko gan tu vari gribēt no "Optima līnija" grupas :)
2008-10-15 17:33:51
music, 1964

A Beacon From Mars

7.5
Ar nosaukumu "Kaleidoscope" sešdesmitajos gados uzstājās divas apmēram vienādi ietekmīgas/neietekmīgas grupas - viena Anglijā un otra Amerika. Šoreiz - par otrās grupas otro albumu. Šī albuma kompozīciju "Beacon from Mars" savulaik ļoti slavēja Džimijs Peidžs (tas pats, kas no Led Zeppelin) un nosauca Kaleidoscope par vienu no savām iecienītākajām grupām, tā ka šis ieraksts noteikti ir pelnījis zināmu ievērību. Ar ko šī grupa ir visvairāk ievērojama, ir fakts, ka tā kā bija viena no world mūzikas iesaistīšanas rokmūzikā pionierēm. Vienlaikus grupas pluss bija tās stilistiskajā daudzveidībā, kas ļāva tai spēlēt gan psihodēliskus gabalus, gan pilnīgi tradicionālu country, gan blūzu, gan folkmūziku Boba Dilana gaumē ("Life will pass you by"). Ar "Taxim" viņi diezgan izteikti parādīja, ka viņu interesēs ietilpst indiešu mūzika, bet "Beacon from Mars" drīzāk līdzinās agrīnajiem Pink Floyd. Mani vismaz zināmā mērā piesaista praktiski visas šī ieraksta dziesmas, tā ka par to varu teikt tikai ļoti labus vārdus (lai arī nedaudzus, jo mani moka konstants slinkums un rakstīt garu aprakstu nav īsti noskaņojuma).
2008-10-14 17:29:01
music, 1968

Love

7.5
Grupa "Love" ir viena no tām grupām, kuras savos ziedu laikos neguva sevišķi lielus panākumus, taču vēlāk tika atzītas par rokmūzikas virzībā ļoti būtiskām. Faktiski gan šī grupa vairāk varētu būt ievērojama kā sekotāji un nevis kā modes noteicēji, jo vismaz viņu debijas ierakstā ļoti labi var just, no kā šī grupa mācījās, bet ne pārāk - ko mācījuši tieši viņi.
2008-10-13 17:03:30
music, 1966

Water from the Wells of Home

4.0
Par Džonija Keša ierakstiem esmu konstatējis, ka pat labākie no tiem nav sevišķi labi. Un ko tad varētu gaidīt no tāda ieraksta, kuru neviens par vienu no viņa labākajiem albumiem dēvēt nemēdz? Pareizā atbilde - vēl mazāk. Astoņdesmitie gadi (kā šķiet) bija slikta dekāde ne tikai rokmūzikas klasiķiem, bet arī aizdomīgiem kantrī dziedoņiem tādiem kā Kešs. Šis ieraksts gan apliecina pie reizes to, ka rokmūziķiem šis bija draņķīgs laiks - te vienā dziesmā piedalās arī Pols Makārtnijs un es neko labu viņam teikt nevarētu.
2008-10-10 17:04:41
music, 1988

Roger the Engineer

7.5
"Inženieris Rodžers" ir vienīgais īstais "The Yardbirds" studijas ieraksts, kurš nav singlu apkopojums un kurš nav svešu dziesmu kaveru krājums. Diemžēl tas savā oriģinālajā versijā pat ne minimāli neiegrāmatoja to īso posmu grupas vēsturē, kad tajā vienlaikus ģitāras spēlēja Džefs Beks un Džimijs Peidžs. Taču, lai tu pārāk neskumtu, astoņdesmitajos gados pārizdotajā Rodžera versijā vismaz divas šāds kompozīcijas ir nokļuvušas - "Happenings Ten Years Time Ago" un "Psycho Daisies". Vispār jau Rodžers nav nekāds satriecoši revolucionārs ieraksts - tajā Yardbirds sevi atklāj kā diezgan godprātīgu blūza / boogie ansambli, kura divi izcilie ģitāristi reizēm uzspīd ar savu ģeniālismu, bet pārmērīgi liels uzsvars uz viņu darbību likts tomēr netiek. No abām bonus dziesmām, manuprāt, labākā ir "Happenings Ten Years Time Ago", kas grupu rāda smagākā skatījumā.
2008-10-09 17:27:43
music, 1966

Ring of Fire

5.0
"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.
2008-10-08 17:07:15
music, 1964

Gandalf

7.0
Ja tu domā, ka šo ierakstu radīja kāds no agrīnajiem hobitu reperiem, tu kļūdies. Ja tu domā, ka šis "Gandalf" ir tā pati new-age grupa, kas spēlēja astoņdesmitajos gados, tu kļūdies. Ja tu domā, ka viņi vēlāk pārkvalificējās par somu metālistiem "Gandalf", tad tu kļūdies īpaši smagi. Un pat tad, ja tu domā, ka šīs grupas daiļrade būtu cieši saistīta ar Tolkiena "mitoloģiju", tu esi tālu no patiesības. Patiesībā tā bija gluži vienkārša amerikāņu psihodēliskā roka grupa, kurai ierakstu kompānija ieteica mainīt nosaukumu uz "Gandalf", lai varētu labāk pārdot tās mūziku. Ja vēlies uzzināt, vai pārdošana izdevās veiksmīgi, izlasi nākamo teikumu. Neizdevās, jo ierakstu kompānijai patiesībā par "Gandalf" bija nospļauties, "Gandalf" debijas plate tika ilgstoši marinēta izdevniecības plauktos, bet kad to beidzot izdeva, izrādījās, ka zem "Gandalf" vāciņa patiesībā slēpās pavisam cits ieraksts. Nopietni - kāds bija kaut ko sajaucis. Līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pirmā grupas plate tā arī palika vienīgā un ka vairums grupas dalībnieku vairāk neko būtisku mūzikā nepateica. Bet patiesībā tas ir diezgan skumji, jo "Gandalf" ir tiešām labs ieraksts.
2008-10-07 17:19:20
music, 1969

Four Strong Winds

7.0
Interesanti, kāda nez varētu būt bijusi mana motivācija, lejuplādējot kanādiešu folkmūzikas dueta "Ian & Sylvia" debijas ierakstu, kas tapis tālajā 1964.gadā? Vai tiešām es savā mūzikas "vēsturē" būtu palaidis garām to fāzi, kad aizrāvos ar folkmūziku? Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šādu aizraušanos es nekādi atcerēties nespēju. Līdz ar to man ir patiešām grūti noskaidrot, kāpēc es varētu būt vēlējies iepazīt šī pāra radīto mūziku. Viens variants būtu, ka šis ieraksts ietilpa mana tēva lenšu kolekcijā, lai gan es neatceros tādu tur redzējis. Otrs variants - ka man vienkārši gribējās iegūt savā krājumā vairāk ierakstus no sešdesmito gadu pirmās puses (tas šķiet pat ticamāks).
2008-10-06 17:24:22
music, 1964

Black Monk Time

8.5
"Black Monk Time" ir viens no izcilākajiem plašu publicitāti neguvušajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tur nav šaubu. Es būtu pat gatavs pa visu pasauli bazūnēt, ka The Monks bija teju vai izcilākā amerikāņu grupa visā šajā desmitgadē. Un kas par to, ka viņi izdeva tikai vienu albumu, kuru neviens nepirka? Un kas par to, ka viņi spēlēja Hamburgā un nevis štatos? Galvenais ir tas, ka vairāk kā četrdesmit gadus pēc savas iznākšanas "Black Monk Time" joprojām izklausās satriecoši aktuāls un svaigs, bet kā tas izklausījās 1966.gadā, man pat iedomāties grūti - droši vien kā kaut kas pilnīgi nereāls.
2008-10-03 16:48:00
music, 1966

It`s My Way!

6.0
Bafija Sante-Marī ir ievērojama kā persona, tur nav šaubu. Vai viņa ir ievērojama kā mūziķe, tas jau ir cits jautājums. Atbilstoši AMG šis ieraksts mūsdienās skan ne mazāk aktuāli kā pirms četrdesmit četriem gadiem, kad tas pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismu, taču es tik ļoti par šo apgalvojumu pārliecināts nebūtu, taču es jau esmu zināms kā skeptiķis, kam nav nekā svēta, tā ka par to nevajadzētu brīnīties.
2008-10-02 16:49:57
music, 1964

Green Onions

8.0
Booker T und die MGs waren eine hervorragende Musiker-Bande, die instrumentale Rock und Roll und Soul Musik in den frühen 1960er spielte. Echt, sie hatten keinen Sänger und spielten einige Lieder, die du bestimmt kennst, ohne zu singen, und sie spielten sie so, daß du den Sänger nicht missen wirst.
2008-10-02 12:16:22
music, 1962

East-West

7.5
Patiesībā es nemaz nezinu, kā tas sagadījās, ka es tiku pie šī Pola Baterfīlda ieraksta. Droši ir tas, ka tas manā krājumā parādījās ilgāku laiku pirms dzirdēju par to kaut ko raidījumā "Saknes" stāstam mūsu tagadējo premjerministru. Es gan neesmu arī tik ļoti pārliecināts, ka tiešām esmu dzirdējis Godmani runājam par Baterfīldu, bet tā man šķiet gan.
2008-09-29 17:25:40
music, 1966

Tim Buckley

8.0
Šodien, klausoties Timu Bakliju, es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik labs kopumā ir mans briesmīgi ilglaicīgais projekts - noklausīties visus savas kolekcijas ierakstus, jo epizodiski šādā veidā es uztrāpu kaut kam, kas mani uzrunā par visiem simts un ko es citādi diez vai būtu saņēmies noklausīties. Ņemsim par piemēru šo ierakstu - Tima Baklija debijas albumu. Es nez kāpēc biju pārliecināts, ka tas būs kaut kāds absolūti bezpersonisks folkmūzikas dziesmu apkopojums, banāls un truls šo vārdu vissliktākajā nozīmē, bet praksē tas izrādījās pavisam kas cits. Protams, tikpat labi tas būtu varējis izrādīties nepatīkams pārsteigums, gluži kā tas bija ar Lī Heizlvūdu pirms nedaudzām dienām, taču Baklijs mani patiešām pārsteidza tieši tā, kā es būtu vēlējies tikt pārsteigts.
2008-09-26 17:12:55
music, 1966

Surfin` Bird

6.0
Turpinot soļošanu pa ne pārmērīgi populāru sešdesmito gadu grupu ierakstiem esmu nonācis pie grupas "The Trashmen". Ja vakardien klausītie "The Sonics" nevar lepoties ar satriecoši augstu atpazīstamības līmeni, tad atkritumu vīri ir vēl izteikti mazāk zināmi plašām aprindām. Tiesa, viņiem bija viens pamatīgs hits, kas arī ievada šo ierakstu, taču "Sonics" lielā mērā pateicoties savai pārstāvniecībai "Nuggets" izlasē ar laiku ieguva plašāku publicitāti. Un, ja tā godīgi - tad pamatoti, jo viņi bija arī labāka grupa.
2008-09-25 17:28:19
music, 1964

Here Are the Sonics

8.0
"The Sonics" ir viena no tām grupām, kuras nekad nav guvušas sevišķus panākumus un kuras tomēr ir sasodīti lielā mērā ietekmējušas rokmūzikas scēnu. Tik mežonīgi kā viņi droši vien 64.-65. gadā nespēlēja neviena grupa. Un viņu debijas ieraksts ir viens no obligātās "literatūras" elementiem proto-pankroka sakarā. Tiesa, neko spēcīgāku par ierakstu ievadošo "The Witch" ar tās pirmatnējo piecu nošu rifu, mežonīgo kliegšanu, līmes ostītāja bungu sitieniem un stipri trulo tekstu, viņi radīt nespēja, un, iespējams, ka arī nevajadzēja. Šī ieraksta lielākais mīnuss patiesībā ir tieši tajā, ka savu oriģinālkompozīciju viņiem šeit ir maz, bet visvairāk ir labi zināmu dziesmu kaveru - "Do You Love Me", "Roll Over Beethoven", "Night time is the right time", "Good Golly Miss Molly", "Money (that`s what I want)" utt. Nē, viņi tās visas izpilda pietiekami pancīgi un nepieradināti, bet, protams, ka tās nav īstās odziņas, jo daudz mežonīgāki ir "Sonics" pašu radītie gabali - līdzās "The Witch" no tiem ievērojamākie ir "Psycho" un "Strychnine". Protams, šis ieraksts skan tā it kā tas būtu ierakstīts par desmit dolāriem kaut kādā pagrabā un nevis profesionālā studijā, bet tas varētu būt arī viens no lielākajiem "The Sonics" plusiem - viņi ir tik pirmatnēji, ka pat "The Troggs" līdz šādam līmenim nevarētu aizsniegties, un kas attiecas uz nepieradinātu smagā stila roku "The Troggs" ir tuvu ideālam.
2008-09-24 17:13:00
music, 1965

Trouble Is A Lonesome Town

6.5
Lai arī šis ieraksts manā krājumā ir jau vismaz piecus-sešus gadus, esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka to ne reizes nebiju klausījies pat fragmentāri. Par to spriežu kaut tāpēc vien, ka vēl šorīt nebiju īsti pārliecināts, ka šis cilvēks ir vīrietis, un vēl jo vairāk biju pārsteigts, kad izrādījās, ka viņš ir (pēc skaņas) praktiski identisks Džonijam Kešam. Ar ko šis ieraksts būtu ievērojams? Pirmkārt, to var nosaukt par agrīna konceptuāla albuma piemēru. Kas ir šī ieraksta vienojošais elements? Albums ir stāstījums par iedomāto vientuļo pilsētu ar nosaukumu "Trouble", kuras iedzīvotāju stāstus Heizlvūds šeit atklāj. Pēc kā tas viss izklausās? Pēc vistradicionālāka americana, kāds vien iedomājams - ar lielu uzsvaru uz runājošajiem kompozīciju ievadiem un ļoti rudimentārām dziesmu struktūrām. Līdz ar to sanāk, ka no jau tāpat ne pārāk garā albuma (34 minūtes) savi 30 procenti ir Heizlvūda runāšanas gabali. Cik saprotu, viņš pats sevi uzskatīja par tādu vairāk dziesmu autoru nekā izpildītāju, līdz ar to droši vien daudzām šīm dziesmām ir atrodamas arī labākas versijas citu mūziķu izpildījumā, jo Heizlvūds nav no tiem večiem, kas varētu kaut ko satriecoši nodziedāt vai nospēlēt, un vispār viņš vislabāk ir zināms kā dziesmas "These Boots Are Made For Walkin`" autors, bet šajā savā - debija ierakstā - viņš mani nekādi sevišķi neieinteresē. It kā jau Heizlvūds nav nepatīkams, it kā jau viņš ir klausāms, bet šī nav tāda mūzika, ko es uzskatītu par kaut ko diži vērtīgu un diži paliekošu un vispār - šis ieraksts tapa apmēram vienlaikus ar britu invāziju, bet saturiski tam vieta ir drīzāk desmit gadus pirms tās.
2008-09-23 15:23:36
music, 1963

The Gilded Palace of Sin

7.0
"Lidojošie burito brāļi" ir viena no ievērojamākajām kantrī roka grupām un viņu debijas albums ir droši vien ievērojamākais šī žanra ieraksts (vismaz ievērojamākais šī žanra sešdesmito gadu ieraksts gandrīz noteikti, ja nu vienīgi Byrds "Sweetheart of the Rodeo" var ar to konkurēt, turklāt abi burito brāļu līderi iepriekš spēlēja arī "Putnos"). Jā, kā jau minēts, šis ir kantrī-roks savā labākajā izpausmē, vairāk te, protams, jūtams kantrī un mazāk - roks, bet pat tādam pret kantrī stipri vienaldzīgam cilvēkam kā man šajā gadījumā nebūtu par ko žēloties. Šī mūzika ir viegla un draudzīga, Pārsons un Hilmens ir sagādājuši gan lipīgas melodijas, gan patīkami tās aranžējuši, gan vokāli šajā ierakstā ir ļoti simpātiski. Ja kas - esmu gandrīz pārliecināts, ka "My Uncle" ar savu tekstu savulaik izpildīja arī Čikāgas piecīši, nevaru tik atcerēties, kā viņi šo dziesmu bija nosaukuši.
2008-09-23 09:52:08
music, 1968

Six Degrees of Inner Turbulence

6.5
Ar "Sešiem iekšējā nemiera līmeņiem" Dream Theater iesoļoja trešajā gadu tūkstotī, pierādot, ka viņi joprojām ir viena no spēcīgākajām progresīvā metāla "komandām". Šajā ierakstā Petručī, Labrī un kompānija apskata dažādas problēmas, kas cilvēka dzīvē mēdz to novest no pareizā ceļa (bet es laikam šoreiz pārmaiņas pēc sevišķi neiedziļināšos šīs grupas tekstos, jo nosaukt DT poētiku par sevišķi dziļu vai veiksmīgu, parasti ir pagrūti, un ir jābūt tiešām naivam tīnim, lai no viņiem gaidītu kaut ko baigi dziļo. Cita lieta, ka Petruči pirksti ir kā zibeņi un Portnojs bungas dauza tā, it kā viņam dzītos pakaļ vesela persiešu armija, bet dzejdari un filozofi šie veči noteikti nav.
2008-09-19 10:02:15
music, 2002

When I Look in Your Eyes

7.5
Diana Krala mūsdienu džeza pasaulē neapšaubāmi ir viena no spožākajām relatīvi jaunās paaudzes zvaigznēm. Viņas galvenais trumpis gandrīz vienmēr ir bijis džeza standartu izpildīšana, un "When I Look in Your Eyes" tieši to viņa arī dara. Starp citu, šis albums saņēma arī divas Grammy balvas, tā ka ir zināms pamats uzskatīt to par vienu no labākajiem Kralas veikumiem. Šī kanādiešu dziedātāja un pianiste ir visnotaļ seksīgas balss īpašniece, un šis albums ir viens no tiem patīkamajiem un viegli baudāmajiem ierakstiem, kurus periodiski gribas paklausīties, kad nav noskaņojums "gruzonam", jo šī mūzika ir tik viegla un neuzmācīga, cik džezs vispār tāds spēj būt. Nekādu pārmērīgu improvizāciju, diezgan minimālistiski aranžējumi, un tēmas, kuras tu visticamāk zini tāpat ļoti labi. "Pick Yourself Up", "The Best Thing For You", "Devil May Care", "Popsicle Toes", "East of the Sun (and West of the Moon)" un pat "I`ve Got You Under My Skin" - visas šīs tēmas ir tik klasiskas, cik vien var būt. Pārsteigumus Krala nesagādā, un viņas balss, lai arī gana spēcīga un uzrunājoša, nav nekas tāds, kas liks tev pārvērsties par radikālu fanu. Šī ieraksta sakarā (un vispār attiecībā uz visu Krall karjeru) var droši lietot vienu apzīmējums - augstākās klases profesionālisms, taču kāda sevišķa sparkle, kas viņu padarītu par kaut ko nebijušu, kaut ko neatkārtojamu, manuprāt, Krall tomēr pietrūkst. Protams, viņas pārstāvētais salona džezs vispār nav pats drosmīgākais mūzikas stils un tajā nav īsti vietas eksperimentiem. Katrā ziņā es varu iedomāties cilvēku ar patiku šādu mūziku klausāmies (šāds cilvēks varu būt arī es) - mājās, izlaidies mīkstā atzveltnes krēslā, ar glāzi vīna, labā kompānijā no diviem cilvēkiem; tāpat es varu iedomāties sevi kā klausītāju kādā džeza klubā, kur pie galdiņa ar to pašu (vai citu) vīna glāzi izbaudu Kralas uzstāšanos. Bet ko es nespēju iedomāties - tas ir cilvēku, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka Krall ir izcilākā džeza mūziķe, ka viņai ir kāda paliekoša loma visā mūzikas vēsturē un ka viņu vajag mīlēt. Tik karstām jūtām viņa, manuprāt, ir pārāk attālināta un pārāk profesionāla. Kā teikt - to tu no viņas neprasi un to viņa tev arī nesniedz.
2008-09-18 10:14:20
music, 1999

Electric Ladyland

8.0
Jautājums, vai Džimijs Hendrikss ir vai nav dievs, vispār nav pievēršanās vērts. Visi citi tā saucamie izcilākie sešdesmito-septiņdesmito gadu ģitāristi - vai tie būtu Kleptons, Taunshends, Hovs, Hekets, Gilmors vai kaut Braiens Mejs, ir pilnīgi citā kategorijā nekā Džimijs. Zini, kā skolā bija tie daži slimie skolotāji, kas apgalvoja, ka uz deviņi zina skolotājs, bet uz desmit - Dievs. Tad ar Hendriksu un citiem ģitāristiem bija līdzīgi, jo kamēr Taunshends vai Kīts Ričards spēlēja ģitāru, Hendrikss BIJA ģitāra. Un vienlaikus tas, ka viņš bija pasaulē izcilākais ģitārists (turklāt - bez sevišķas konkurences), nebūt nenozīmē, ka viņš radīja visu laiku izcilākos mūzikas albumus.
2008-09-17 09:53:18
music, 1968

The Cosmos Rocks

4.5
Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.
2008-09-15 17:36:34
music, 2008

Battle Axe

4.5
Patiesībā atbilstoši maniem "standartiem" (ja tos, protams, par tādiem vispār var nosaukt), par šo Alice Cooper (grupas) bijušo grupas dalībnieku ierakstu, kas tapa pēc tam, kad Alice Cooper pameta grupu un pārsaucās par Alice Cooper, kas piespieda grupu pārsaukties par savu slavenāko albumu, man vajadzētu rakstīt vēlāk. Iespējams, nākamajā rindkopā es paskaidrošu precīzāk pirmā teikuma saputroto jēgu. Bet situācija ir tāda, ka parasti es par ierakstu rakstu tikai pašas darbadienas beigās vai nākamās sākumā, lai būtu varējis to noklausīties vairāk reižu. Izņēmumi iespējami pamatā divās situācijās:
2008-09-15 14:08:32
music, 1977

Sunfighter

6.5
Kā atklājas, manā ierakstu krājumā ir diezgan daudz "Jefferson Airplane" dalībnieku solo un sānu projektu veikumu, un "Sunfighter" ir viens no tiem, turklāt tajā līdzās Kantneram un Slikai piedalās vēl vairāki bijušie un topošie "Airplane" dalībnieki, ieskaitot Džeku Kesidiju, Jormu Kaukonenu un Spenseru Draidenu. Faktiski vienīgi Mārtijs Beilins no svarīgākajiem Lidmašīnas pilotiem nepiedalījās "Sunfighter" tapšanā, taču tieši viņam ir veltīta šī ieraksta tituldziesma. Turklāt, kā tas vispār raksturīgs šādiem Sanfrancisko slaveno grupu dalībnieku ierakstiem, arī "Sunfighter" viesojas virkne citu šī pašas scēnas grupu zvaigžņu - ieskaitot Nešu un Krosbiju, nemaz nerunājot par Džeriju Garsiju no "Grateful Dead".
2008-09-15 10:20:17
music, 1971

Shadow of the Moon

6.5
Iespējams, ka no visiem Ričija Blekmora karjeras laikā izdotajiem ierakstiem, "Shadow of the moon" ir visrevolucionārākais, kā nekā tieši ar to viņš pateica ardievas sirdi sildošajam smagajam rokam un pievērsās renesanses stila mūzikai duetā ar savu jauno draudzeni Kendisu Naitu (uz vārdu "jaunā" šajā gadījumā liekams liels uzsvars, jo Naita ir ļoti ievērojami jaunāka par veco labo Ričiju). Tiesa, manuprāt, šis nav labākais "Blekmora Naitas" ieraksts - nepavisam ne visi šī ieraksta skaņdarbi ir sevišķi uzrunājoši. Atmosfēras ziņā viss ir labi un Blekmors apliecina, ka akustiskā ģitāra viņa rokās ir ļoti spēcīgs instruments, taču kā jau tas renesanses stila mūzikai vispār ir raksturīgs šeit stipri bieži dziesmās pietrūkst āķu - kaut kādu elementu, kas īsti klausītāju paķertu un ievilktu Blekmora spēlēs. Šādi elementi pietiekamā daudzumā ir ieraksta ievadošajā titulkompozīcijā "Shadow of the moon", kurā vietām ieskanas arī elektriskā ģitāra, bet man no albuma dziesmām vislabāk tīk "Play Minstrel Play", kuras lielākais pluss ir Jethro Tull līdera Ījena Andersona flautas spēle.
2008-09-12 10:43:06
music, 1997

Is This It

8.0
Divi tūkstoši otrajā gadā mūzikas pasaulē bija maz "karstāku" grupu par "The Strokes". Viņi tika uzcelti garage rock revival kustības pašā augstākajā punktā, virs visiem "The Hives", "White Stripes", "Black Rebel Motorcycle Club" un citiem līdziniekiem. Un patiešām - tā bija pietiekami svaiga vēsma, ar ko Strokes ienāca mūzikas tirgū. Tāds godīgs un ne pārāk pretenciozs rokenrols kā "Last Nite" vienkārši nevarēja neiekarot sirdis. Zināmā mērā varētu teikt, ka Strokes un līdzinieki atteicās no pēdējo divu (trīs?) dekāžu mūzikas devuma un atgriezās pie saknēm - "The Stooges", MC5, zināmā mērā - "Velvet Underground" tradīcijām. Un tas bija labi.
2008-09-11 09:22:17
music, 2002

Third

7.5
Ar "Third" Soft Machine diezgan droši no rokmūzikas lauciņa veic pāreju uz džezu, un vismaz sākotnēji šai pārejai nebija ne vainas (lai arī pirmie divi viņu ieraksti man tāpat patīk labāk par šo). Turklāt grupa, kamēr tajā turpināja darboties Vaiets, nevarēja pilnīgi atteikties no savām dīvainībām.
2008-09-10 10:11:47
music, 1970

Nothing Like the Sun

7.0
Ja nemaldos, "Nothing Like the Sun" tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Stinga veikumiem kopš viņš pārstāja būt "Police" dalībnieks. Un, protams, civilizētajā pasaulē droši vien ikviens kaut dažas reizes ir dzirdējis "Englishman in New York", kas man vismaz pilnīgi noteikti ir viena no tuvākajām Stinga dziesmām un par kuru es brīnos, ka tās panākumi čārtos nebija sevišķi satriecoši. Pārējie divi ieraksta singli - "Be Still my beating heart" un "We`ll be together" nav gluži tik spektakulāri, bet arī pietiekami labi.
2008-09-05 10:53:52
music, 1987

Wonderwall Music

5.0
Džordžs Harisons bija viens foršs vecis, kas savulaik radīja ne vienu vien brīnišķīgu kompozīciju - kā bītlu sastāvā, tā pats par sevi. Bet tāpat viņš radīja ne vienu vien nekam nevajadzīgu kompozīciju (to gan laikam tikai pats par sev, jo bītlos viņam Makartnijs būtu par to sadevis pa ģīmi un arī Džordžs būtu ticis pie tikpat liela deguna kā Ringo). Iespējams, ka pirms viņš ierakstīja šo skaņu celiņu kaut kādai absolūti nezināmai filmai, šāds sitiens pa degunu Džordžam būtu nācis par labu. Lai arī nē - sliktākais nebija šādu mūziku filmā iekļaut, bet gan izdot to kā patstāvīgu ierakstu. Nē, protams, tas bija ļoti jauki, ka Džordžs sarakstīja veselu albumu ar indiešu mūziku (kuru viņš gan pats šajā ierakstā nespēlē), bet to klausīties īpaši jautri nav. Es vispār neesmu sevišķi liels indiešu mūzikas cienītājs, bet esmu pārliecināts, ka paši indieši to spēj radīt saistošāku nekā kaut kāds narkotikas pārlietojies džeks no Liverpūles. Viena lieta ir izmantot indiešu tradicionālos instrumentos popmūzikas kompozīcijās, tās tādējādi bagātināt, bet cita - sacerēt tīri godīgi indisku mūziku. Nē, varbūt klausīties kaut ko šādu atbilstošos apstākļos var tīri labi, bet noteikti ne labāk kā autentisku Indijas mūziku, bet speciāli pirkt šo kā Harisona solo ierakstu ir viena no absurdākajām domām, kas cilvēkam varētu rasties. Harisonam nebija solo ierakstu pirms "All things must pass" - lūk, manuprāt, pareizākā pieeja šim jautājumam.
2008-09-04 10:42:14
music, 1968

Get in the Ring

4.5
Ja nemaldos, uz 2002.gada septembra sākumā, kad ar Ziņģi bijām uz "H-Blockx" uzstāšanos "Back to school" koncerta ietvaros, "Get in the Ring" vēl nebija nācis klajā. Ja tomēr maldos, tad vismaz dzirdējis es to noteikti nebiju, un zināju no šī ieraksta vien pirmo singlu - "Ring of Fire". No koncertā dzirdētā ar garantiju atceros vienīgi "Berlin Monsta City", pat "The Power" ne.
2008-09-03 10:38:41
music, 2002

Faust IV

7.5
"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.
2008-09-02 13:14:22
music, 1974

Blood, Sweat and Tears

4.0
Atbilstoši AllMusicGuide šis ir viens no labākajiem sešdesmito gadu Americana stilā ieturētajiem Džonija Keša ierakstiem. Atbilstoši Žakē, proti - man, sešdesmito gadu Americana stilā ieturētie Džonija Keša ieraksta droši vien lielākoties bija stipri nīkulīgi, ja jau pat labākie no tiem bija tāda draza kā "Blood, Sweat and Tears".
2008-08-29 17:22:51
music, 1963

Rock Bottom

8.5
Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.
2008-08-29 10:00:09
music, 1974

Fifth

6.5
Grupas "Soft Machine" piektais studijas ieraksts pabeidza tās pāreju no rokgrupas uz džeza grupu, proti, tā gadījumā pat par "fusion" runāt nav iespējams - tas ir tīrākais brīvās formas džezs. Un nebūtu jau par ko brīnīties - tā kā pirms šī ieraksta tapšanas no Soft Machine bija aizgājis tās vienīgais dalībnieks, kas pretendēja uz vokālista statusu, proti, Roberts Vaiets, jo viņam ne pārāk tuvas bija grupas džeziskās tendences, tad Fifth tapšanā Maiku Retledžu un kompāniju nekas vairs neatturēja pārvērsties par pilntiesīgu džeza grupu.
2008-08-28 09:29:47
music, 1972

Pet Sounds

9.0
Droši vien dabā būtu grūti atrast cilvēku, kas "Pet Sounds" neuzskatītu par Beach Boys veiksmīgāko ierakstu, un ja tu šādu cilvēku tomēr atrodi, vari viņu no manis pasveicināt. Ne tāpēc, ka es viņam piekristu, bet tāpēc, ka man patīk nodot sveicienus dažādiem ļaudīm. Bet "Pet Sound" tomēr ir un paliek augstākā virsotne, ko Beach Boys spēja sasniegt. Protams, var gari un plaši spriedelēt par to, vai "Smile", ja Braiens Vilsons to būtu spējis pabeigt sešdesmito gadu otrajā pusē un nevis divdesmit pirmā gadsimta sākumā, būtu kļuvis par lielāku eposu, taču viņam tas tolaik neizdevās un līdz ar to īpašu konkurenci no citu grupas ierakstu puses "Pet Sounds" neizjūt.
2008-08-26 17:31:42
music, 1966

For Your Love

7.5
"The Yardbirds" ir droši vien ievērojamākā no grupām, kuras nav izdevušas nevienu pa īsti jēdzīgu studijas albumu (vismaz savos ziedu laikos). Tajā karjeras uzsāka trīs no izcilākajiem ģitāras meistariem - Ēriks Kleptons, Džefs Beks un Džimijs Peidžs (ok, Kleptons patiesībā bija laikam zināms jau pirms šīs grupas, bet tā nostiprināja viņa reputāciju), bet vienlaikus Yardbirds nespēja radīt neko daudz paliekošas mūzikas - viņi bija izteikta singlu grupa, kuras stiprā puse bija arī koncerti, bet nekādi ne studijas albumi - it īpaši vērts ievērot, ka grupas dalībnieki arī īpaši neizcēlās kā savu dziesmu autori, bet pamatā kaverēja citu radītus gabalus.
2008-08-26 11:05:17
music, 1965

Journeyman

6.5
Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk kā "tīri labi" - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.
2008-08-25 09:58:35
music, 1989

Extra Texture

6.5
Septiņdesmito gadu vidus Harisons, protams, nav nekas satriecoši spektakulārs, bet es nevaru pret viņu būt sevišķi kritisks, jo vispār jau viņš bija jauks tipāžs ar labu melodijas izjūtu un emocionālu balsi. Man, piemēram, ļoti labi pie sirds iet "This Guitar Can`t Keep from Crying" (kas tekstuāli gan ir "While My Guitar Gently Weeps", bet muzikāli tā ir baudāma arī pati par sevi). Kas ir šī ieraksta galvenais trūkums, ir tas, ka tajā gandrīz visas labākās dziesmas ir sapulcētas tā sākumā - tādas kā "You", "The Answer`s at the end" un jau pieminētā "This Guitar", bet tālāk tas īpaši labi nepavelk un liela daļa dziesmu ir izteikts filleris. Un tā sanāk, ka pēc pirmajām trim dziesmām es varētu šo ierakstu tālāk neklausīties, jo tas gluži vienkārši pārstāj būt interesants. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem Harisona ierakstiem, šeit vaina nav tajā, ka viņš pārmērīgi aizrāvies ar savu pielūgto hinduisma dievību slavēšanu, bet gan vienkārši tāpēc, ka dziesmas nav sevišķi saistošas.
2008-08-22 12:38:25
music, 1975

Thirst

7.5
"Citizen Fish" ir viena no tām otrās šķiras ska pankroka grupām, par kurām gluži iespējams, ka tu neesi dzirdējis. Un no vienas puses tev īpaši nav nepieciešamības viņus iepazīt - nav jau viņi tik izcili, ka vajadzētu viņu vārdus ieskrāpēt ar sarūsējušu naglu sev uz muguras, bet no otras puses viņi ir gana labi, lai reizi pa reizei viņos ieklausītos. Citizen Fish ska panks ir kaut kas pa vidu starp agrīno pankveidīgo Chumbawamba, pretīgo Oi! panku un pavisam tradicionālu ska. Lielākoties visas dziesmas ir vienādas un adresētas klasiskām politiskā pankroka tēmām, bet tīri no tekstu viedokļa viņi ir gana veiksmīgi sava amata pratēji, un vislabākais tā aplieicinājums ir "How to write ultimate protest songs" - dziesma, kurā skaidrā un vienkāršā valodā izskaidrots, kā vislabāk rakstīt protesta dziesmas. Vēl viens spēcīgs skaņdarbs ir "Catholic Sex Confession", kas beidzas ar diezgan spēcīgiem vārdiem:
2008-08-21 12:29:35
music, 1997

The Velvet Underground

8.5
Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.
2008-08-20 11:58:57
music, 1969

Led Zeppelin

9.0
Tāds ieraksts kā Led Zeppelin debijas albums pasaulē ir tikai viens, par to nav šaubu, un manā izpratnē arī paši Led Zeppelin to nekad tā arī nespēja atkārtot - tas ir svaigs, drosmīgs un skaļš, visi grupas dalībnieki ir droši vien labākajā savas karjeras formā, un vispār - tas ir ieraksts, kas gandrīz vienpersoniski radīja ceļu tālakajai smagā roka attīstībai.
2008-08-19 13:28:07
music, 1969

The Soul Cages

7.0
Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.
2008-08-18 10:11:54
music, 1991

Mondo Bongo

6.0
Boomtown Rats kā grupa ir zināma pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem ir dziesma "I Don`t Like Mondays", otrais ir Bobs Geldofs. Jā, šīs grupas dziedātājs ir tas pats Bobs Geldofs, kas organizē visus nebeidzamos "Live Aid" stila pasākumus, pret kuriem mana attieksme joprojām nav strikti formulēta, un tas ir arī tas pats Bobs Geldofs, kas atveido galveno varoni filmā "Pink Floyd: The Wall", par ko es viņu neapšaubāmi cienu, taču tas man neuzliek nekādus pienākumus sajūsmināties par šo viņa grupas ierakstu.
2008-08-15 09:46:16
music, 1980

Hotel California

7.0
Kā zināms, grupa Eagles ir visvairāk ievērojama ar to, ka tās labāko dziesmu izlase ir visu laiku pārdotākais ieraksts par spīti tam, ka šajā izlasē nav atrodama vienīgā dziesma, kuras dēļ šo grupu vispār būtu vērts pieminēt. Šajā ierakstā gan šī dziesma ir un tu droši vien diezgan labi nojaut, kā tā saucas. Jā, es, protams, runāju par "The Last Resort", kas kalpoja par nosaukuma iedvesmu slavenajam "Papa Roach" grāvējam.
2008-08-13 17:28:02
music, 1976

Dookie

6.5
Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.
2008-08-12 10:38:09
music, 1994

Gasoline Alley

7.5
Rods Stjuarts ir viens no tiem mūziķiem, kuri astoņdesmitajos gados savu reputāciju sabeidza sliktāk nekā to izdarītu Romas pāvests, ja viņš paziņotu, ka jaunības dienās ir reizēm vēlējies kļūt par transvestītu. Taču savulaik viņš bija pavisam pieklājīgas kvalitātes mūziķis. Protams, galvenokārt šis periods atbilda viņa jaunības dienām - dziedot grupā "The Faces" un vēlāk - Džefa Beka grupā. Taču arī daži viņa pirmie solo ieraksti nepavisam nebija slikti, un šis, iespējams, ir labākais no tiem visiem.
2008-08-08 17:25:20
music, 1970

Midnight at the Lost and Found

4.0
Pirmais Meat Loaf ieraksts tapa ar Džima Steinmana dziesmām un Toda Rundgrena pēcapstrādi. Otrajā viņa ierakstā vairs nepiedalījās Rundgrens. Trešajā nav ne miņas arī no Steinmana, līdz ar to dziesmas rakstīja vesela brigāde dažādu blēžu un amatieru, pašu Meat Loaf ieskaitot.
2008-08-07 09:17:41
music, 1983

Four Wheel Drive

6.5
BTO ir diezgan izteikta otrās šķiras arēnas rokgrupa, kura droši vien ir ievērojama tikai tās pāris satriecoši populāro singlu dēļ - ievērojamākie no tiem ir "Takin` Care of Business" un "You ain`t seen nothing yet". Neviena no šīm divām dziesmām nav atrodama viņu ceturtajā studijas ieraksta "Four Wheel Drive". Patiesībā uz šo brīdi viņi arī vairs nebija īsta Bahmaņu-Tērneru grupa, jo viens no Bachmaniem grupu bija atstājis, ģitārista vietā ielaižot Blēru Torntornu, kurš nebija nedz Bahmans, nedz Tērners.
2008-08-06 13:18:52
music, 1975

Reptile

5.5
Sešdesmitajos gados, protams, Kleptons bija pilnīgi citas raudzes mūziķis nekā mūsdienās. Lai gan, iespējams, viņš bija tieši tāds pats, tikai apkārtējā vide bija savādāka un līdz ar to viņš arī radīja cita līmeņa mūziku (turklāt viņš pats nedz Yardbirds, nedz Cream, nedz Derek and the Dominoes laikā nebija galvenais dziesmu autors grupās) un tika mīlēts un godāts pilnīgi citā līmenī. Kleptons vienmēr ir bijis diezgan izteikti atkarīgs no vides, kurā viņš darbojās, un līdz ar to gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos viņa ieraksti ļoti bieži cieta no tā, ka vide bija nekam nederīga, un arī "Reptile" ir viens no šādiem ierakstiem.
2008-08-05 10:39:02
music, 2001

Songs in the Key of Life

7.0
No visiem Stīvija Vondera ierakstiem šis skaitās visievērojamākais, visizcilākais un faktiski gandrīz vai vispār viens no labākajiem ierakstiem rokmūzikas vēsturē. Sevi par radikālu tā cienītāju nekādi nosaukt nevaru, jo Vondera pieeja mūzikas radīšanai mani kaut kā īsti neuzrunā, līdz ar to man ir ļoti grūti viņa ģēniju atzīt. It īpaši ja ņem vērā, ka šis vēl turklāt ir dubultalbums ar 92 minūšu ilgumu un deviņpadsmit kompozīcijām, tad par sevi varu teikt, ka to man te ir gluži vienkārši par daudz.
2008-08-04 10:55:50
music, 1976

So Red the Rose

6.0
Savā ziņā es pats īsti nesaprotu, ko manā ierakstu kolekcijā dara šis "Duran Duran" dalībnieku sānsolis, ja ievēro, ka neviena Duran Duran albuma manā krājumā nemaz nav. Iespējams, ka te pie vainas ir Deivida Gilmora no "Pink Floyd" dalība divās ieraksta dziesmās - "The Promise" un "Missing" (viņa dalība aprobežojas ar absolūti neizteiksmīgiem un vienlaikus tipiskiem Gilmora ģitārsolo), bet bija laiks, kad es kolekcionēju ikkartu pirdienu no jebkura PF dalībnieka.
2008-07-31 17:26:57
music, 1985

Use Your Immagination

4.0
"Mud" ir tādi trūcīgā cilvēka "Slade" - mazāk lipīgi, vēl nedaudz stulbāki un mazāk aktuāli mūsdienās. Pat glemroka aprindās viņi netiek sevišķi augstu cienīti (lai arī Lielbritānijā viņi savulaik bija itin veiksmīgi), un tur nav ko brīnīties. Savā trešajā studijas ierakstā grupas dalībnieki izlēma, ka viņi arī paši ir spējīgi sacerēt kādas dziesmas (ne visas, protams) un atteicās no saviem līdzšinējiem mūzikas autoriem, mēģinot pierādīt, ka arī viņi paši var radīt tikpat blāvu un neizteiksmīgu glemroka un retro mūzikas sintezējumu, kā tas bija viņu pirmajās divās platēs. Un to viņi visai veiksmīgi arī paveica.
2008-07-30 17:31:31
music, 1975

Tin Planet

7.0
Interesanti, ka par šo grupu "Space" es savulaik biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir tā pati franču elektroniķu grupa, kas slavena ar... elektronisko mūziku. Protams, ka šāds viedoklis bija maldīgs, bet ar to jau varētu rēķināties. Šī ieraksta "velkošais" gabals ir dziesma "The Ballad of Tom Jones", kurā Space piebiedrojusies grupas "Catatonia" dziedātāja, un kas attiecas uz popsīgu indīroku, tā droši vien ir perfektākais šāda žanra pārstāvis un Tomija Skota un Serīs vokālu "strīds" ir vienkārši izcils, satriecoši laba dziesma. Citas dziesmas šeit dabiski paliek galvenā grāvēja ēnā, lai gan pietiekams hita potenciāls ir gandrīz katram šī ieraksta skaņdarbam. Vai tavuprāt "Piggies" nevarētu būt veiksmīgs hits? Vai "Disco Dolly"? Vai "Begin Again"? Vai "Avenging Angels"? Patiesībā Skots ir tiešām ļoti simpātisks vokālists, un vispār šajā ierakstā ir tikai viens skaņdarbs, kura funkcijas man nav skaidras - tas ir noslēdzošais "Fran in Japan". Tas ir tāds, ka varētu padomāt, ka šis "Space" un tas "Space", tomēr būtu viena un tā pati grupa (tikai sliktākā realizācijā). Un līdz ar to ieraksta beigas ir kaut kādas nejēdzīgas, lai arī citādi tas ir patiešām labs popindīroka piemērs.
2008-07-14 17:13:57
music, 1998

Led Zeppelin IV

8.5
Patiesībā šī ieraksta nosaukums, protams, nav "Led Zeppelin IV", bet gan "Untitled", jo uz diska vāciņa nav nekāda uzraksta, kas liecinātu kaut to, ka šis vispār ir Led Zeppelin ieraksts, bet tradicionāli to lielākoties tomēr sauc tieši par IV, gluži tāpat kā "The Beatles" parasti sauc par "White Album" vai Spinal Tap "Shark Sandwich" - par "Shit Sandwich".
2008-07-14 09:29:47
music, 1971

Wild Life

7.0
"Wild Life" ir pirmais Makartnija ieraksts, kas iznāca zem Wings zīmes, un droši vien tas ir arī vismazāk ievērojamais no šī viņa perioda albumiem. Nē, septiņdesmito gadu Maka nebija spējīgs radīt patiešām sliktu mūziku - radošās enerģijas viņam bija tolaik vēl stipri par daudz un astoņdesmito gadu šausmīgā mūzikas pasniegšanas maniere arī vēl nebija dzimusi. Un vienlaikus šis ieraksts nerada gluži profesionālas grupas studijas albuma sajūtu - ne velti faktiski tas ir ne mazāk solo ieraksts kā iepriekšējie divi Makkas albumi un ne velti pirmās divas šī ieraksta dziesmas nemaz nav īstas dziesmas, bet gan tīri "grūvi", kas nekur īpaši neved (turklāt ievadošais "Mumbo" ir pat diezgan kaitinošs grūvs). Taču vienlaikus citām dziesmām nav ne vainas - par piemēru var minēt kaut vai balādi "Some People Never Know" vai Badija Holija "Love is Strange" kaveru, vai arī ieraksta tituldziesmu "Wild Life" (kas ir stipri līdzīga Džeimsa Brauna kompozīcijām, lai gan, protams, mierīgāka). Skaists ir arī Pola un Lindas Makārtnijas duets "I Am Your Singer". Jā, tas nu ir jāatzīst, ka Linda Makārtnija kā mūziķe varbūt nekad nebija gluži izcila, bet salīdzinoši ar Joko Ono viņas ieguldījums viņas vīra daiļradē bija daudz labdabīgāks un mazāk kaitinošs. Ar vienu piezīmi - lai cik ļoti man nesimpatizētu visas dabas aizsardzības idejas un pretmīnu pasākumi, atsauces uz to Pola mūzikā lielākoties ir bijušas tādas... panaivas. Jo ko nu nevar noliegt - vienlaikus būdams droši vien lielākais pop melodijas meistars visā mūzikas branžā, Pols nekad nav bijis sevišķi inteliģents un gudrs cilvēks (arī par Lenonu par to varētu šaubīties un patiesībā - arī par Harisonu, vienīgi par Ringo pat šaubīties nevajag), kas, protams, nav nekāds trūkums un dziesmu tekstus (it īpaši Bītlu laikos) viņš rakstīja patiešām lieliskus, bet vienlaikus tas nenozīmē, ka viņš īpaši daudz saprastu no tā, kas pasaulē notiek. Un nekas, ka viņš ir pelnošākais mūziķis visā biznesā, lords un tā tālāk - savā būtībā Pols ir un paliek ne pārāk izglītots Liverpūles puika, kam no politikas un ekonomikas ir ne vairāk sajēgas kā jebkuram vienkāršam ostas strādniekam. Un vienlaikus - ģeniāls mūziķis. Ok, es varbūt neteikšu, ka mani šausmīgi sajūsminātu šajā ierakstā atrodamā Lenonam veltītā "Dear Friend", bet vispār jau kā dziesmu autors Pols gandrīz vienmēr ir bijis ļoti labā līmenī.
2008-07-11 09:21:54
music, 1971

English Rebel Songs 1381-1914

5.5
"English Rebel Songs" bija pirmais ieraksts, kurā Chumbawamba vispār atteicās no jebkādiem instrumentiem un paļāvās uz tikai dziedāšanu. Ievērojot to, ka neviens no grupas dalībniekiem (vīriešiem - sievietes ir ok) nav nekāds superdziedonis, ir skaidrs, ka zināmi ierobežojumi šī ieraksta kvalitātei ir. Bet no otras puses, zinot to, ka "English Rebel Songs" ir dažādu laikmetu angļu protesta dziesmas, nebūtu nemaz kaut kāda baigā kvalitāte no šī ieraksta jāgaida - tās ir dziesmas, ko tu ar saviem čomiem dziedi mītiņos, mājās, krogū vai darbavietā, lai paustu savu attieksmi pret notiekošo vai nenotiekošo, un neviens negaida, ka ostas strādnieks būs jaunais Karūzo. Ja to tomēr novērtē kā muzikālu ierakstu, tad tas nepavisam nav sevišķi labs - kā jau minēju nekādas smalkas vokālu harmonijas no šī ansambļa (vismaz šajā ierakstā - mūsdienu akustiskā Chumbawamba ar a capella dziesmām tiek galā ļoti pat labi) gaidīti būtu muļķīgi, līdz ar to tikai dažas dziesmas, kuras mini albumā ir labāk nostrādātas, ir kaut cik baudāmas tradicionālajā šī vārda izpratnē.
2008-07-10 10:03:40
music, 1988

Led Zeppelin II

8.0
Lai arī tekstuāli Led Zeppelin ir absolūta "peņu roka" grupa, tas neliedz viņiem vienlaikus būt vieniem no izcilākajiem, ja ne pašiem izcilākajiem ansambļiem, kas smago/pussmago rokmūziku vispār jebkad ir spēlējuši. Un ja tevi nespēj pārliecināt "Whole Lotta Love", "What is and what should never be", "Heartbraker" un citi gabali par to, tad es pat nezinu, ko lai tev saka :)
2008-07-09 13:17:30
music, 1969

Fresh Cream

7.5
Kad Ēriks Kleptons aizgāja no "Yardbirds" un izveidoja "Cream" kopā ar bijušajiem "Graham Bond Organisation" dalībniekiem Džindžeru Beikeru un Džeku Brūsu, radās pirmā rokgrupa, kuru patiešām varēja saukt par "supergrupu" - tādu, kurā ne tikai katrs dalībnieks bija viens no izcilākajiem sava instrumenta meistariem visā rokmūzikas pasaulē, bet vienlaikus katrs no viņiem jau iepriekš bija populāri savu iepriekšējo grupu sastāvos (lai arī Kleptons, kā es nojaušu, leģendārs ģitārists bija jau gandrīz kopš dzimšanas).
2008-07-08 11:52:08
music, 1966

Electric Music for the Mind and Body

6.5
"Country Joe and the Fish" ir viena no visklasiskākajām Sanfrancisko psihodēliskās ēras grupām, kas gan patiesībā nav kļuvusi leģendāra ne ar vienu savu individuālu kompozīciju, bet gan ar to, ka viņi bija šī mūzikas stila pionieru vidū un ar to, ka viņi piedalījās Vudstokas festivālā. Šajā, grupas debijas ierakstā, atsevišķas reizes CJ nodemonstrē patiešām labas spējas izveidot grūvu, bet lielākoties kā jau tas pieklājas narkomūziķiem ne sevišķi rūpējas par dziesmu saturu. Iesākas ieraksts jau ļoti labi - ar lielisko narkotiku himnu "Flying High" un Bob Dylan meets Jefferson Airplane stila "Not So Sweet Martha Lorraine". Bet tālāk progresa vairs nav, un dziesmas kļūst mazāk pievilcīgas, brīžiem tās ir stipri pārāk garas un bezmērķīgas (kā piemēram, "Section 43"). Savdabīga ir "Super Bird", kas muzikāli varbūt nav nekas īpašs, bet tā ir, iespējams, pirmā atklāti politiskā rokdziesma par ASV prezidentu Džeksonu.
2008-07-07 12:00:09
music, 1967

Dark Horse

7.0
No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.
2008-07-04 09:17:07
music, 1974

Blind Before I Stop

4.0
Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.
2008-07-03 09:31:14
music, 1986

Sonic Origami

5.5
Patiesībā es nebeidzu brīnīties, kur tādām grupām kā Uriah Heep rodas motivācija turpināt koncertēt un ierakstīt jaunus albumus? Es vēl saprotu tādus "Deep Purple" - viņiem vismaz ir garantēts, ka vienmēr atradīsies pietiekami tūkstoši cilvēku, kas gribēs simto reizi dzirdēt koncertā "Smoke on the Water", "Highway Star", "My Woman from Tokyo", "Speed King" un vēl virkni citu tās lielāko hitu. Bet "Uriah Heep"? Cik lieli gan varētu būt tie tūkstoši, kurus varētu interesēt viņi? Manuprāt, atbilde ir - pavisam nelieli. Bet droši vien naudas pietiekami daudz nav iekrāts, tāpēc arī Miks Bokss un kompānija turpina muzicēt. Patiesībā "modernie" UH diezgan lielā mērā izklausās pēc modernajiem Deep Purple (lai gan, protams, Stīvs Morss ir labāks ģitārists par Boksu), vienīgi kā jau tas ir vienmēr bijis raksturīgāks Hīpiem - viņiem ir arī diezgan izteikta liriskā puse.
2008-07-02 13:14:01
music, 1998

Bad Attitude

4.5
More of the same, tā varētu raksturot šo Meat Loaf albumu. Vispār tas gan laikam šim tipam ir raksturīgs, ka iepriekš nepieredzētos virzienos viņš īpaši iet nemēdz, un šis ieraksts jau nu nebūtu nekāds izņēmums. Par vienu no tā dziesmām vidusskolas laikos biju pamatīgi safanojies - proti, par "Modern Girl". Vēl joprojām to uzskatu par vienu no viņa veiksmīgākajām dziesmām (lai arī pašu Meat Loaf noteikti vērtēju ievērojami zemāk nekā tajos laikos). Lūk, arī šīs dziesmas videoklips:
2008-07-01 09:14:21
music, 1984

Driving Rain

7.0
Ar "Driving Rain" sers Pols Makartnijs iesoļoja jaunajā 3. gadu tūkstotī, un faktiski neko spektakulāra šī iesoļošana viņam nepadevās. Tomēr nevienam nav noslēpums, ka šī vīra labākie gadi ir ļoti, ļoti tālā pagātnē un ka gaidīt no viņa kaut ko sešdesmito (vai septiņdesmito pirmās puses) līmenī radīto dziesmu līmenī ir līdzīgi kā gaidīt, ka Mišels Platinī atgriezīsies futbola laukumā un kļūs vēlreiz par Eiropas čempionu. Mūsdienu Makartnijs nav ģēnijs, viņš ir pietiekami labs dziesminieks, kas spēj uzrunāt savus klausītājus, bet ne vairāk.
2008-06-30 11:42:14
music, 2001

The Boybands have Won

7.5
Jaunākais akustiskā "Chumbawamba" sastāva ieraksts patiesībā pārkāpj manus principus - man to šobrīd nevajadzētu klausīties, jo tas neietilpst manā 51 mp3 diskā, taču kā Čumbas cienītājs es nevaru par to neuzrakstīt.
2008-06-27 17:13:29
music, 2008

Stormbringer

6.0
"Stormbringer" ir viens no tiem Deep Purple ierakstiem, bez kuriem pasaule neko dižu nezaudētu. Nezinu, kā ir ar "Burn", bet šis ieraksts mani nu nekādi nepārliecina, ka Deivs Koverdeils būtu šai grupai pats piemērotākais dalībnieks. It īpaši tāpēc ka nesaskaņu ar viņu dēļ pēc šī albuma no grupas aizgāja Ričijs Blekmors, kuram nebūt negāja pie sirds Koverdeila mēģinājumi padarīt Deep Purple par soulmūzikas grupu.
2008-06-27 16:45:08
music, 1974

Moby Grape

8.0
"Moby Grape" ievērojamākais dalībnieks bija Skips Spenss - ģitārists/bundzinieks (viņa loma mainījās, Spensam pārvietojoties starp grupām), kas iepriekš jau bija paspējis uzspēlēt divās no ievērojamākajām Sanfrancisko apvidus grupām - "Quicksilver Messenger Service" un "Jefferson Airplane". Nekas, ka ar QMS viņš neierakstīja nevienu albumu, bet Jefferson Airplane rindās Spenss pabija vien "Takes Off" ierakstīšanas laikā, tomēr viņa nozīmīgumu tas nemazina. Nemaz nerunājot par to, ka vien pāris gadus vēlāk viņu piemeklēja īsteni Sida Bareta liktenis - piespiedu (vairāk vai mazāk) aiziešana no paša dibinātās grupas, garīga slimība, īsa solokarjera un grimšana pilnā aizmirstībā. 1999.gadā Spenss nomira, turklāt ilgus gadus viņš faktiski dzīvoja kā bomzis (te jāpiezīmē, ka Bareta liktenis kopumā droši vien izvērtās nedaudz veiksmīgāks).
2008-06-26 11:42:38
music, 1967

Slap!

6.0
"Slap!" ir ieraksts, kurā Chumbawamba pirmo reizi saistījās ar deju mūzikas ritmiem, vienlaikus (dabiski) saglabājot savu uzticību saviem anarhistu ideāliem. Sevišķi zināmu (pat pēc šīs grupas standartiem) gabalu šeit nav daudz, un patiesību sakot es to arī nenosauktu par sevišķi labu ierakstu (atkal jau spriežot relatīvi, salīdzinoši ar citiem šīs grupas veikumiem).
2008-06-20 17:30:14
music, 1990

Perfect Strangers

6.5
"Perfect Strangers" ir ieraksts, kas iezīmēja "oriģinālā" (t.i. - MKII) sastāva "Deep Purple" apvienošanos astoņdesmito gadu vidū. Šādas grupu apvienošanās, protams, ir prognozējamas un ne velti Deep Purple ir viena no grupām ar vislielāko kadru mainību - vienmēr pienāk situācija, kad kādam tās dalībniekam šķiet, ka nu viņam naudas beidzot ir pietiekami un viņš var DP atmest ar roku, bet tad piķis izbeidzas un nākas vien atkal apvienoties. Droši vien tagad vienīgi Blekmora atgriešanās grupā ir praktiski nereāla, jo (vismaz manuprāt) "Blackmore`s Night" viņam ienes ne sliktāku naudiņu kā varētu dot koncertēšana ar vecajiem čomakiem.
2008-06-20 09:55:12
music, 1984

Every Good Boy Deserves Favour

7.0
Atzīšos, ka tā kā man šis ieraksts ir "sapresēts" vienā kopīgā datnē, man ir stipri grūti noteikt, kurā brīdī tajā skan katra atsevišķa dziesma, līdz ar to tām pievērsīšos vēl mazāk nekā to daru citkārt.
2008-06-19 10:33:58
music, 1971

Dead Ringer

4.5
Ja par Meat Loaf pirmo ierakstu vēl var strīdēties, vai tajā ir kaut kas klausīšanās vērts, tad par šo - viņa otro studijas albumu - šādas šaubas nerodas. "Dead Ringer" ir more of the same, only worse. Jau visa situācija ap šī ieraksta rašanos bija vairāk nekā idiotiska. Pēc idejas par "Bat out of hell" turpinājumu vajadzēja kļūt tam, kas vēlāk izvērtās par "Bad for Good", taču tūres laikā gaļas klucis pazaudēja balsi un ieraksta tapšana loģiskā kārtā tika nojaukta. Šajā situācijā Meat Loaf`a dziesmu autors Džims Steinmans izlēma, ka adekvātākais risinājums būtu viņam pašam iedziedāt šim ierakstam paredzētās dziesmas un pašam kļūt par popmūzikas sensāciju. Prognozējamā kārtā, neesot apveltītam ar sevišķi spēcīgām plēšām, Steinmanam tas neizdevās, un "Bad for Good" viņu par zvaigzni nepadarīja. Tikām Meat Loaf bija nedaudz atpūties un atguvis balsi (vismaz daļēji) un tad nu Steinmans steidzamā kārtā sacerēja kaudzīti jaunu dziesmu, kā rezultātā radās ieraksts "Dead Ringer". Tā kā šoreiz ierakstu producēja pats Meat Loaf un ne vairs Tods Rundgrens, tad skanējums šim veikumam, lai arī joprojām ir izteikti pārspīlēts un in-your-face manierē pasniegts, vienlaikus ir arī daudz tizlāks un mazāk pārliecinošs.
2008-06-18 09:17:29
music, 1981

Electric Warrior

8.0
"Electric Warrior" neapšaubāmi ir pazīstamākais Marka Bolana veikums, kas vienlaikus pabeidza viņa un viņa grupas pārvērtību no pasaku hipijiem par glemroka zvaigznēm. Savas nodevas vecajām "Tyranosaurus Rex" dienām šajā ierakstā vēl ir jaušamas, bet par dominējošām kļuvušas skanīgās glema kompozīcijas - tādas kā "Mambo Sun", "Bang a gong (get it on)", "Jeepster" un "Rip Off". Glemrokam, kā jau ikvienam mūzikas stilam (izņemot repu, kas ir sātana pabiras, bet tas ir cits stāsts) ir gan savi pozitīvie varoņi, gan negatīvie tēli. Kamēr Gary Glitter, Sweet un tiem līdzīgie izpildītāji diezgan izteikti ir negatīvie tēli, kas šo mūziku padarīja par lēta seksa kultu, Bolans līdzās Deividam Bovijam ir viens no galvenajiem apliecinātājiem, ka glam rock var būt arī baudāma un pietiekami augstvērtīga mūzika. Turklāt Bovijs, kā zināms, šādai mūzikai pievērsās tieši Bolana ietekmē, tādējādi Marks ir uzskatāms par tādu kā glamroka krusttēvu.
2008-06-17 10:24:03
music, 1971

Electronic Sound

5.0
Ja tev atbilstoši profesora Freivalda nostādnei būtu nepieciešams tantiņai pieturā paskaidrot, kas ir Džordžs Harisons, ko tu viņai stāstītu? Es teiktu, ka tas bija vīrs, kas vokāli instrumentālajā ansamblī "The Beatles" spēlēja ģitāru un kura pazīstamākās sacerētās dziesmas ir "While My Guitar Gently Weeps" un "Something", bet vēlāk šis pats vīrs apliecināja savu spēju radīt mūziku patstāvīgi ar trīs disku himnu garīgajai dzīvei "All things must pass", bet vēl vēlākos laikos (pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados), sekojot tā laika populārās mūzikas tendencēm, kļuva ne pārāk saistošs. Visubeidzot divdesmit pirmā gadsimta sākumā Harisons aizgāja mūžībā, paspējot ierakstīt pēdējo un pietiekami veiksmīgo ierakstu "Brainwashed". Jā, un vēl pa vidu viņš paspēja grupā "Traveling Wilburys" sadarboties ar citiem pop/rokmūzikas klasiķiem - Bobu Dilanu, Roju Orbisonu, Džefu Linnu un Tomu Petiju. Es varbūt pieminētu Harisona aizraušanos ar austrumu reliģijām (pamatā - hinduismu) un mākslām, varbūt pat pieminētu viņa "Concert for Bangladesh". Bet gandrīz noteikti es ne vārda šai tantiņai pieturā neteiktu par 1969.gadā, vēl bītliem pie dzīvības esot, "Zapple" apgādā iznākušo Harisona eksperimentālo ierakstu "Electronic Sound", kurā viņš pievērsās Moog sintezatora iespēju pārbaudei un demonstrēšanai.
2008-06-16 09:15:59
music, 1969

Thirteen Tales from Urban Bohemia

7.0
"Dandy Warhols" droši vien ir vienīgā grupa, kura visplašākajām masām ir zināma tikai ar vienu vienīgu reklāmas klipu. Jā - tieši reklāmas, nevis video. Proti, šo grupu no gluži nezināmas (vismaz mūspusē) apvienības vismaz uz kādu brīdi "Dandy Warhols" par superzvaigznēm padarīja viņu dziesmas "Bohemian Like You" izmantošana kādā Vodafone reklāmā.
2008-06-13 11:13:31
music, 2000

Americana Deluxe

7.0
"Big Bad Voodoo Daddy" ir viena no daudzajām jaunās paaudzes svinga grupām, kas uzplauka Amerikā divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgadē. Katrai no šīm grupām bija sava īpaša odziņa - tā, piemēram, "Cherry Poppin` Daddies" svingam piejauca klāt modernākus mūzikas stilus, Braiens Secers bija vairāk vienkāršs retro mūzikas izpildītājs, bet "Squirrel Nut Zippers" lielu uzsvaru lika uz Bilijas Holidejas stila liriskajām dziesmām. Big Bad Voodoo Daddy tikām no visām šīm grupām vislielāko uzsvaru liek uz pūšamajiem instrumentiem - tieši tie vada šīs grupas mūziku, un rezultātā "Americana Deluxe" ir viens no dzīvespriecīgākajiem ierakstiem manā kolekcijā.
2008-06-12 09:54:12
music, 1998

Auswaertsspiel

7.0
"Auswärtsspiel" ir pēdējais Die Toten Hosen ieraksts, kas iznāca laikā, kad manā rīcībā vēl bija mūzikas kanāls VIVA un kad es ar prieku to skatījos. Līdz ar to vismaz četrām šī ieraksta dziesmām esmu redzējis arī klipus - tās ir "Steh auf, wenn du am Boden bist", "Kein Alkohol", "Nur zu Besuch" un "Was zaehlt". Tāpēc sākšu ar pievēršanos tieši singliem (ievērojot to, ka runāt par kaut kādu kopīgu albuma struktūru un centrālo tēmu Toten Hosen gadījumā varētu būt lieki).
2008-06-10 17:52:35
music, 2002

Quicksilver Messenger Service

6.5
Quicksilver Messenger Service ir diezgan izteikta otrā līmeņa Sanfrancisko hipiju ēras grupa, viena no tām, kas atradās savu populārāko novadnieku "Jefferson Airplane" un "Grateful Dead" ēnā, kaut kur tajā pašā novadā kur "It`s a beautiful day" un "Moby Grape" mitinājās. Taču tas nenozīmē, ka viņu debijas ieraksts būtu tikai "vecāko brāļu" mūzikas atdarinājums, kam pašam par sevi nav nekādas vērtības.
2008-06-09 17:48:17
music, 1968

Vavoom!

7.0
Braiena Secera orķestris ir viena no tām grupām, par kurām man parādījās interese kaut kad 2001.gada beigās - 2002.gada sākumā. Īsti vairs neatceros, kā tas notika, ka pa vidu manai "Magmas" un tamlīdzīgo grupu fāzei atradās vieta 30to gadu mūzikas atdarinātājiem, bet vēl joprojām es Seceru, Big Bad Voodoo Daddy, Squirrel Nut Zippers un viņiem līdzīgos reizēm klausos, lai gūtu kādas pozitīvas emocijas (jo citādi es esmu baisi depresīvs cilvēks, kuram patīk izdarīt iegriezumus savā miesā un kaktā raudāt, domājot par badā mirušiem kaķēniem). Un kas var dot tev labākas emocijas kā rockabilly karalis Braiens Setcers ar savu lielisko orķestri?
2008-06-06 10:40:26
music, 2000

Top of the Rocks

5.5
Grupa "Audiosmog", kas gan nevar lepoties ar fenomenāliem panākumiem starptautiskajā mūzikas tirgū un kas šogad kārtējo reizi piedalīsies "Baltic Beach Party" ir viens no pietiekami nedaudzajiem ārzemju vokāli instrumentālajiem ansambļiem, kurus man ir nācies redzēt klātienē. Kad? 2001.gada "Back to School" pasākumā Skonto stadionā. Tas arī bija tas laiks, kad es "Audiosmog" kopā ar VIVA vīdžeju Tobiju Šleglu, kas tolaik man šķita gandrīz izcils jokdaris (nezinu, kā būtu tagad, grūti spriest), uzskatīju par svaigu elpu mūzikā, kas "parāda tiem dirsām, kur īstie vēži ziemo" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Proti, "Audiosmog" izpildīja visiem labi zināmas dziesmas - tās pašas VIVA hitus, aizstājot sievišķīgus sintezatorus ar vīrišķīgām ģitārām un "nopietnu" skanējumu. Iedomāties, ka pop shit ir pop shit arī tad, ja to izpilda rūdītākie smagās metalurģijas pārstāvji, es tolaik dabiski nevarēju. Bet viens ir skaidrs - šī grupa ir viena no tām, kas man raisa atmiņas. Ak, atmiņas...
2008-06-05 11:31:39
music, 2001

Endlich Urlaub!

7.0
Farins Urlaubs ir dziedātājs vācu grupā "Die Aerzte", kas sevi pati ir pasludinājusi par labāko rokgrupu pasaulē. Protams, ne bez zināmas devas ironijas. Par baigo Aerzte cienītāju es sevi nenosaukšu, lai gan atsevišķas dziesmas viņu repertuārā man tīri labi patīk. Protams, saukt to par pankroku nevar, tas ir vācu šlāgerroks ar nelielu pankroka piešprici, bet tie jau nebūtu vācieši, kas spēlētu kaut ko puslīdz "alternatīvu" (izņemot, dabiski, krautroka pārstāvjus un Einstuerzende Neubauten stila grupas, bet kopumā vācieši ir baismīgi šlāgeriski). Un Farina Urlauba debijas albums, kura latviskais nosaukums būtu vai nu "Beidzot, Urlaubs!" vai arī "Beidzot atvaļinājums!", ir stipri līdzīgs viņa darbam ar ārstu grupu.
2008-06-04 10:50:15
music, 2001

Bat out of Hell

7.0
Meat Loaf debijas albums tiek uzskatīts par vienu no skaļākajiem karjeras sākumiem visā rokmūzikas pasaulē. Protams, tie laiki, kad uzskatīju, ka Meat Loaf spēlētā (pareizāk - dziedātā) mūzika būtu kaut kas satriecoši spēcīgs un smags, ir aizgājuši tālā pagātnē, bet noliegt, ka viņš "puts on a good show" es nevaru. Šovs ir labs, un Džima Steinmana dziesmas lielākoties arī ir labas.
2008-06-03 10:22:26
music, 1977

Yakety Sax

6.0
Būts Rendolfs ir saksafonists, kas pasaules slavu ieguva ar šī ieraksta titulkompozīciju, kura tev vislabāk droši vien ir zināma no Benija Hila šova, kur tā skanēja vai katru mīļu brīdi. Personīgi es Benija Hila šovu gandrīz ienīstu un uzskatu par vienu no sliktākajiem un lētākajiem angļu humora paraugiem, no kuriem ikvienam saprātīgam cilvēkam vajadzētu izvairīties, lai viņš nezaudētu ticību daudz labākajiem šīs humora skolas pārstāvjiem.
2008-06-02 12:44:21
music, 1963

How I Long to Feel That Summer in My Heart

7.5
Šo grupu es iepazinu tikai viena iemesla dēļ - mani piesaistīja tās nosaukums. Kā tev šķiet, ko šis nosaukums nozīmē? Mana sākotnējā, ilglaicīgā un nekādi nepamatotā versija ir "Gorkija zigotiskie minči". Protams, patiesībā "zygotic mynci" ir vesliešu valodā un ne par kādiem zigotiskiem kaķiem tur runas nav, lai arī īstais nosaukuma atšifrējums nav sevišķi jēdzīgāks par manējo - "Gorkija stulbais pērtiķis". Nezinu, vai Maksimam Gorkijam bija pērtiķis, bet tāds nu ir šīs grupas nosaukums.
2008-05-30 10:51:45
music, 2001

Christmas Caravan

5.5
Kas gan var būt labāka mūzika, ko klausīties vasaras sākumā, par svinga - hot jazz stilā ieturētu Ziemassvētku dziesmu krājumu? Godīgi sakot - gandrīz jebkāda mūzika varētu būt labāka. Nē, šī nav slikta Z-svētku mūzika, to es nebūt neapgalvoju, lai arī, protams, kā jau X-mas mūzika tā ir relatīvi mierīgaka par "vāveru" standarta ierakstiem, tā spēs tev sagādāt pietiekami daudz sezonālu prieku. Faktiski jau tā aizraušanās ar Ziemassvētku albumiem, dziesmām un jebkāda šīs sezonas tematika mani diezgan pamatīgi kaitina. Dažas šīs kompilācijas dziesmas, tādas kā "Carolina Christmas" vai "Indian Giver" (lielākoties - dzīvelīgākās) man pie sirds iet tīri labi, bet citas ir absolūti garām - saklausīt kaut ko skaistu diezgan atonālajā "Gift of the Magi" vai pārmērīgi garajā "Hanging Up My Stockings" (fragmentāri tā gan ir klausāma, bet kopumā - diezgan izteikts borefests) man ir pagrūti. Varbūt ziemā tas būtu savādāk, bet šobrīd tā nu nekādi nav tā mūzika, kurai es gribētu veltīt pārāk daudz uzmanības.
2008-05-29 09:36:08
music, 1998

Welcome to the Neighborhood

6.5
Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.
2008-05-28 10:49:14
music, 1995

Bedlam Ballroom

7.0
Ar "Bedlam Ballroom" vāveru grupa pirmo reizi tā kārtīgi iziet ārpus tīrās diksīlenda svinga tematikas un sāk pievērsties arī citiem retro mūzikas stiliem, kas reizēm dod labus, bet reizēm - ne tik ļoti lieliskus rezultātus. Protams, visu mūžu spēlēt vienu un to pašu varētu būt nogurdinoši un izaugsme arī ir laba lieta.
2008-05-27 11:18:36
music, 2000

The Game

7.0
Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".
2008-05-23 17:34:00
music, 1980

Deceptive Bends

7.0
"Deceptive Bends" ir pirmais ieraksts, kuru 10cc veidoja kā duets, nevis kā kvartets, un līdz ar Goldija un Krīma aiziešanu, grupa sāka pamazām atteikties no savas mūzikas ekscentriskākajām pusēm un pievērsās vienkāršākai un mazāk dīvainai popmūzikai, kura gan vienlaikus bija gan skaista un klausāma.
2008-05-23 09:40:59
music, 1977

Young Americans

6.0
"Jauni amerikāņi" Deivida Bovija karjerā bija relatīvi negaidīts pavērsiens - pēc tam, kad viņš pāris gadus bija uzdevies par Zigiju Zvaigžņuputekli, viņš ņēma un pievērsās Filadelfijas soul mūzikai un uz kādu laiku pārstāja būt rokmūziķis šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgais, jāatzīst, ka par gluži izcilu šo viņa pāreju nosaukt nevar. Kaut tāpēc ka Bovijs nav Džeims Brauns un viņa plēšu spēks ir ievērojami mazāks. Un kaut tāpēc vien, ka soul mūzika vispār lielākoties nav nekas fenomenāls.
2008-05-22 10:37:16
music, 1975

Muscle of Love

6.5
Šī Elisa Kūpera ieraksta nosaukuma precīzākais latviskojums būtu "Penis", varbūt "Loceklis". Man ir zināmi aizspriedumi attiecībā pret peņiem veltītiem ierakstiem, taču ja jau Keta Stīvensa "Mona Bone Jakon", kas arī ir "Penis", ir labs ieraksts, kāpēc lai šis tāds nebūtu? Tiesa, uzraksts uz plates vāciņa, ka šajā vāciņā iekšā atrodas viens (1) Elisa Kūpera "muscle of love", šķiet nedaudz biedējoša. Iedomājies - tu kā normāls cilvēks nopērc veikalā mūzikas ierakstu, ko vēlies uzdāvināt mīļotajai sievietei, iesaiņo to skaistā ietinamajā papīrā, pasniedz ziedus, un tad tava mīļotā sieviete no iepakojuma izņem asiņainu nogrieztu locekli. Diez vai tu šādā situācijā varētu cerēt uz romantisku vakara turpinājumu.
2008-05-21 10:06:54
music, 1973

The First Day (with Robert Fripp)

7.0
Deivids Silveins ir no "Japan". Roberts Frips ir no "King Crimson". Viņiem kopā šis ir pirmais ieraksts. Sekoja vēl divi. Tos neesmu dzirdējis. Šis neizklausās pēc King Crimson. Kā izklausās "Japan" - nezinu. Man ir viens viņa solo ieraksts. "Secrets of the Beehive". Nekas īpašs tas gan nav. Šis ieraksts skaitās labāks. Vai ir? Jāpadomā.
2008-05-20 09:57:29
music, 1993

Surrealistic Pillow

8.5
Es neapgalvoju, ka pilnīgi visiem cilvēkiem ir jābūt sajūsmā par Džefersona lidmašīnas otro albūmu, un vienlaikus es pilnīgi noteikti nespēju saprast cilvēkus, kam tas varētu nepatikt. Vai vismaz cilvēkus, kam nepatiktu šī ieraksta divas populārākās dziesmas, tās, kuru dēļ "Jefferson Airplane" tiek uzskatīti par Sanfrancisko psihodēliskās rokmūzikas karaļiem. Patiesībā abas šīs dziesmas gan nav Jef. Air. radītas, bet gan tas tās "atnesa" uz grupu tās jaunā dziedātāja Greisa Slika. Un saki tu vai nesaki, bet Greisa - tā patiešām ir manta! Tādu sieviešu kā viņa rokmūzikā vienmēr ir bijis vismaz desmit, ja ne simts reizes par maz un varbūt vienīgi Dženisa Džoplina viņu pārspēj nozīmībā kā sešdesmito gadu rokmūzikas leģenda. Bet kad Greisa dzied "Somebody to Love" un "White Rabbit", tu saproti - lūk, tas ir balss spēks, tā ir spēja aizgrābt klausītāju un novest gluži katartiskā stāvoklī. "White Rabbit" vispār ir teju vislabākā sešdesmito gadu narkotiskās mūzikas himna, kas satriecošā veidā padara "Alisi brīnumzemē" par LSD ceļojumu. Ja tevi šī dziesma atstāj vienaldzīgu, tad es patiešām nezinu... :) Nē, nopietni, klausoties šo kompozīciju simtiem reižu, tā manās ausīs nav zaudējusi ne miligramu sava episkā skaistuma.
2008-05-16 17:25:52
music, 1967

Wrong Way Up

8.5
Braiens Īno ir tas vīrs, kuru Scs mēdz dēvēt par ambient mūzikas vectētiņu un apbrīnot kā satriecoši garlaicīgu skaņu radītāju. Ok, patiesībā Scs par šo Īno mūziku ir sajūsmā, bet mani šāda veida Īno garlaiko. Es esmu no tiem ļaudīm, kam Īno vistuvākais ir "Here Come the Warm Jets" vai "Before and After Science" spēlēs ar glamrock elementiem. Tikām Džons Keils vislabāk ir zināms kā uz eksperimentiem naskais Velvet Underground vijolnieks, kas arī vēlāk radījis virkni stipri dīvainu ierakstu solo lauciņā. Un kā tev šķiet, kad šie divi "vizionāri" satikušies, kāda veida mūziku viņi varēja radīt?
2008-05-15 17:27:27
music, 1990

Tago Mago

8.5
"Tago Mago" neapšaubāmi ir viens no visgodājamākajiem pietiekami dīvainās apvienības "Can" ierakstiem. Ar ko gan Can būtu īpaši? Sāksim ar to, ka tās dziedātājs ir japānis. Cik vispār japāņu ir profesionālajā populārajā mūzikā? Apmēram tikpat cik futbolā. Turpināsim ar to, ka šī grupa ir viens no izcilākajiem Krautrock ansambļiem, kas spējuši pierādīt, ka vācieši ir spējīgi arī uz kaut ko nopietnāku par alus šlāgeriem.
2008-05-14 17:21:39
music, 1971

Yes

7.0
Grupas "Yes" debijas albūms, kā tas bija diezgan daudzām vēlāk "milzīgām" progresīvā roka grupām, faktiski nemaz nebija nekāds progroka ieraksts. Pretējā gadījumā diez vai tajā vietā atrastos vienam The Byrds un vienam The Beatles kaveram. Turklāt abi šie kaveri ir pietiekoši klasiski rokenroliski, lai nevarētu teikt, ka Džons Andersons un kompānija vienkārši paņēmuši par pamatu popmūziku un no tās radījuši kaut ko pilnīgi savādāku. Turklāt interesanti, ka viņu izvēlētā bītlu dziesma neapšaubāmi ir viena no grupas mazāk zināmajām kompozīcijām - tā ir "Every Little Thing" no "Beatles for Sale" - zini tā, kur "Every little thing she does - she does for me". Vispār nē - dziesmas ievads "Yes" izpildījumā nemaz nelīdzinās bītlu veikumam, tur jaušamas pat "Led Zeppelin" ietekmes devas un vien trešajā dziesmas minūtē parādās bītliskās notis. Interesanti, kā "Yes" izpildījumā šī dziesma kļūst par tādu kā himnu, lai gan saturiski, protams, tā nav nekāda himna, bet diezgan primitīvs lovesong.
2008-05-13 17:27:39
music, 1969

Kissin` Cousins

2.5
1964.gadā Elviss Preslijs nebija sen vairs nekāds rokenrola karalis, ko lai arī neapgalvotu aklie Elvisa talanta cienītāji. Laikā, kad slavas virsotnē atradās bītli un pamazām viņiem līdzas nostājās "The Rolling Stones", "The Animals", "The Who", "The Kinks" un zemāka profila grupas, Elviss no rokenrola bija jau faktiski gandrīz pilnībā atvadījies, pievēršoties mūzikai, ko es sauktu par šlāgeri, lai arī it kā Amerikā šlāgeru nav. Un tieši šlāgeris ir vārds, ar ko es raksturotu Elvisa skaņu celiņu viņa paša filmai "Kissin` Cousins".
2008-05-12 13:23:15
music, 1964

Ummagumma

8.0
"Ummagumma" ir viens ļoti īpatnējs "Pink Floyd" ieraksts. Kaut vai tāpēc, ka tas ir pirmais grupas krājumā, kas ietilpst divās un nevis vienā platē, bet galvenokārt tāpēc, ka tā otrā puse ir kaut kas grupai absolūti netipisks.
2008-05-12 10:07:10
music, 1969

Flying Teapot

8.5
Devida Alena vadītā muzikālā apvienība "Gong" ir viena no interesantākajām tā sauktā Kenterberijas roka pārstāvēm, kas ievērojama ar sava pietiekami specifiska speisroka attīstīšanu, kas mitinās kaut kur pa vidu starp "Soft Machine" humoristiskajiem eksperimentiem, "Gentle Giant" pasakaino jokainību un "Magmas" episko Kobaijas kultu. Nekas, ka pēdējās divas grupas ar Canterbury scene nav nekādi saistītas.
2008-05-09 09:39:17
music, 1973

Iommi

7.0
Pirmajā savas (ļoti garās) karjeras ierakstā, kas izdots zem viņa paša "brenda" nevis ar "Black Sabbath" zīmolu (lai arī vairāki grupas albūmi faktiski tomēr bija tieši Iommi solo veikumi) leģendārais smagā metāla pamatlicējs ir pieaicinājis veselu plejādi ievērojamāko smago mūzikas stilu vokālistu, tā lai katrā dziesmā būtu savs dziedātājs un vienlaikus savs mūzikas stils. Jo tas nu ir jāatzīst, ka Iommi + jebkuras grupas dziedātājs šajā ierakstā izklausās tieši pēc attiecīgā vokālista grupas.
2008-05-08 09:38:08
music, 2000

High and Mighty

6.0
Ar "High and Mighty" es beidzu tūri pa "Uriah Heep" septiņdesmito gadu ierakstiem, un es nevaru vien beigt priecāties par šo faktu. Šis nav nedz labākais, nedz sliktākais viņu albūms tādā ziņā, ka tas arī pēc šīs grupas standartiem ir neizteiksmīgs (lai arī izteiksmīgi "Uriah Heep" albūmi uz citu, labāku grupu fona ir pietiekami blāvi). Bet kas ir īpašs šajā ierakstā? Pietiekami vienkāršas un pat ne sevišķi pretenciozas dziesmas, kas kā jau tas ir neizbēgami jebkurā "Uriah Heep" albūmā mēģina imitēt "Easy Livin`" atmosfēru. Klausoties "Weep in Silence" ievadu, man nez kāpēc ienāca prātā Gilmora ēras Pink Floyd - droši vien tā ir slikta zīme arī PF gadījumā, protams, tikko Bairons sāk dziedāt, tā pārvēršas par vistipiskāko Uriah Heep. "Can`t Keep a good band down" dabiski piemērotāks nosaukums būtu "Can`t keep an average band down", jo tieši par labu grupu UH diez vai sevišķi daudz cilvēku būtu gatavi nodēvēt. "Footprints in the snow" visvairāk rada asociācijas ar nemirstīgo "Writing letters in the snow", lai gan, protams, tas ir tikai nosaukuma dēļ. Enerģijas šajā ierakstā ir apmēram tikpat maz, cik varētu no šīs grupas gaidīt, un brīžiem Heep iegrimst savā neizbēgamajā absolūtajā banālismā - it īpaši tas attiecas uz ierakstu noslēdzošo "Confession", kas ir vienkārši klasisks cheesy mūzikas piemērs.
2008-05-07 09:37:00
music, 1976

Shhh

6.5
"Shhh" nav mans iecienītākais no Chumbawamba albūmiem un patiesībā tā vērtība ir galvenokārt tajā, ka tam vajadzētu saukties "Jesus H. Christ" un balstīties uz sampļiem no pazīstamām dziesmām, taču Chumbawamba nesaņēma atļauju šos sampļus izmantot, kā rezultātā ieraksta tematika un dziesmas tika mainītas, kas radīja "Shhh" kā ierakstu par/pret cenzūru.
2008-05-05 17:32:08
music, 1992

Easy Action

7.0
Otrajā grupas albūmā "Alice Cooper" ir atteikušies no daļas savas mūzikas pagalam eksperimentālo aspektu un nav šaubu, ka "Easy Action" pielīdzināt Captain Beefheart daiļradei varētu vien ļoti savdabīga muzikāla skatījuma īpašnieks. Līdz ar to desmit šī ieraksta kompozīcijas patiešām ir dziesmas ar lielākoties tradicionāliem garumiem, bez pārmērīgām atkāpēm no populārās mūzikas standartiem un psihodēliskiem eksperimentiem.
2008-05-05 09:48:50
music, 1970

Constrictor

5.0
1986.gadā, ierakstot albūmu "Constrictor", Alice Cooper apliecināja vienu no nepatīkamākajām patiesībām rokmūzikā - atteikšanās no narkotikām un alkohola ļoti bieži ir saistīta ar radošā potenciāla katastrofisku kritumu. Jo tieši tas viņu bija piemeklējis - kamēr viņa vairāki iepriekšējie ieraksti bija drosmīgi eksperimentāli veikumi, kuros viņš bija atkāpies no sava "klasiskā" šausmeņu varoņa tēla, bet pievērsies citiem izteiksmes līdzekļiem, tad ar "Constrictor" Kūpers atdzīvināja savu septiņdesmito gadu šovbiznesa šausmoņa tēlu, vienīgi atbilstoši laikmeta modei viņa mūzika diezgan nedaudz atšķīrās no tā, ko radīja citi tā laika skaļie rokeri - vai tie būtu Bon Jovi vai Quiet Riot.
2008-05-01 10:20:54
music, 1986

Pretties for You

7.0
Kad es šo ierakstu izdzirdēju pirmo reizi, man radās sajūta, ka drīzāk man ir darīšana ar kādu iepriekš nedzirdētu Sida Bareta ēras "Pink Floyd" krājumu, nekā ar trakā Brodvejas šokrokera Alice Cooper karjeru. Tagad, kad esmu klausījies arī daudzus citus mūziķus, varu piekrist, ka līdzās PF pie šī ieraksta ietekmēm un influencēm vajadzētu pieminēt gan Frenku Zapu (kura paspārnē ieraksts tapa), gan "The Pretty Things", gan "The Who", gan pat bītli. Un tomēr joprojām apgalvoju, ka tu šeit nedzirdēsi diez ko daudz norāžu uz vēlāko Kūpera karjeru.
2008-04-29 17:31:30
music, 1969

Starless and Bible Black

7.0
No trim ierakstiem, kurus King Crimson radīja laikā, kad par grupas vokālistu bija Džons Vetons, "Starless and Bible Black" ir vismazāk ievērojamais un vismazāk populārais. Ja gan par "Larks` Tongues in Aspic", gan par "Red" ir nācies dzirdēt ļoti daudz labu vārdu, tad šis ieraksts sevišķi bieži pārmērīgi slavēts netiek. Un nākas atzīt, ka pārmērīgi satriecošs tas patiešām nav, lai arī tas piedāvā pietiekoši daudz interesantu mirkļu.
2008-04-29 09:42:09
music, 1974

Volume Two

8.5
Ja kādam varētu ienākt prātā, ka savā otrajā ierakstā "Soft Machine" varētu būt atkāpušies no ideāliem un aizgājuši "popsas" virzienā, tad tas kāds būtu smagi kļūdīies. Protams, diez vai kādam varētu šāda doma rasties, it īpaši ņemot vērā, ka no grupas pēc pirmā albuma aizgāja tās "popsīgākais" dalībnieks - Kevins Ajerss. Līdz ar to "Volume Two" ir daudz vairāk vērsts uz eksperimentiem, brīvo džezu un vienlaikus tas joprojām ir tikpat dīvaini humoristisks kā grupas debijas ieraksts. Jau ieraksta ievadkompozīcija, kurā tiek anonsēts, ka tūliņ pilnā garumā tiks pasniegts "the British alphabet", liek tev saprast, ka šis būs viens no tiem ierakstiem, ar kuriem ir kā ar bitēm. Vēlāk alfabēts tiek pasniegts arī apgrieztā secībā, un vispār jāsecina, ka par šo ierakstu kaut ko sakarīgi pateikt es nemaz nevaru.
2008-04-25 12:51:24
music, 1969

Electric Music

6.5
"Elektrische Musik" ist die zweite Studio-Platte des ehemaliges "Kraftwerk" Perkussionistes Karl Bartos. Der Kerl hatte seine Solo Kariere angefangen, da es es nicht schön fand, daß Herren Schneider un Hütter bei ihren Schallplatten zu langsam arbeiteten und alles zu perfektionistisch benahmen. Und also gründete er sein eigenes Projekte unter dem Namen "Elektrische Musik".
2008-04-24 09:53:13
music, 1998

Excalibur

6.5
Toms Fogertijs vislabāk, protams, bija zināms, pateicoties viņa jaunākajam brālim Džonam, kas bija grupas "Creedence Clearwater Revival" sirds, smadzenes un dvēsele, kamēr Toms grupā bija ritma ģitārists, kas ne pārāk izcēlās kā dziesmu autors.
2008-04-23 11:43:52
music, 1972

Raise your fist and yell

5.5
Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.
2008-04-23 10:12:09
music, 1987

Ralf und Florian

7.0
"Ralfs un Florians" neapšaubāmi ir ieraksts, kurā "Kraftwerk" piedzīvo pārmaiņas. Pamazām pagātnē aiziet eksperimentālie Krautrock stilam piederīgie ieraksti ar minimālisma skaņu, elektrisko flautu un ambiences tēmām, bet tuvojas elektroniskās deju mūzikas ēra ar robotiem, skaidri strukturētām kompozīcijām, deju bītiem un vokodera apstrādātu balss ierakstu.
2008-04-22 09:33:04
music, 1973

Flush the Fashion

7.0
"Flush the fashion" ir ieraksts, kurā Eliss Kūpers, protams, no modes neatsakās, bet gan precīzi tai seko. Tas nebūtu Eliss Kūpers, kas ņemtu un atteiktos no modes, uz kaut ko tādu viņš principā nav spējīgs. Līdz ar to šajā 1980.gada ierakstā Eliss ielēca varbūt mazliet jau aizejošajā, bet tomēr ļoti pieprasītajā vilcienā - kļuva par jaunā viļņa mūziķi un pielīdzinājās "Talking Heads" un citām tajā laikā aktuālajām grupām.
2008-04-18 17:10:15
music, 1980

Lizard

5.5
Lai arī King Crimson reizēm dēvē par izcilāko progresīvā roka grupu, tomēr patiesībā galvenokārt šo titulu grupa izpelnījusies tikai viena sava ieraksta dēļ - pateicoties "In the Court of the Crimson King" epohālajām kompozīcijām, kuras patiešām spēj aizraut elpu ar savu grandiozo diženumu (spēcīgi vārdi, vai ne?).No grupas sastāva, kas ierakstīja debijas albūmu (apmēram 14 mēnešus pirms "Lizard" tapšanas") sastāvā atlicis tikai mūžīgais KC dalībnieks Roberts Frips un dziesmu tekstu autors Pīters Sinfīlds, kurš gan pats nedz dzied, nedz spēlē, līdz ar to tikai pavisam naivs cilvēks varētu rēķināties, ka šis ieraksts būt kaut nedaudz līdzīgs "In the court". Ne tev šeit ir spēcīgais Grega Leika vokāls, ne ekselentā Ijena Makdonalda saksofona spēle.Dzied šajā ierakstā Gordons Haskels, kuram šis arī bija vienīgais albūms ar KC, vēlākos gados neko sevišķi ievērojamu viņš nav radījis. Tāpat Endijs Makuloks (nezinu, vai viņa uzvārdu latviski vajadzētu pierakstīt tieši šādi) citos KC albūmos nav piedalījies. Viens saksofonists Mels Kolinss grupā uzkavējās ilgāk un kļuva par grupas otrās inkarnācijas pastāvīgu dalībnieku.
2008-04-18 09:26:59
music, 1970

Matching Mole`s Little Red Record

5.5
Cik ļoti lai es arī nepriecātos par Matching Mole pirmo albūmu, šīs grupas otrais ieraksts mani nekad nav spējis pārliecināt par savu dzīvotspēju un ievērojamību. Tiesa, tas arī neskaitās sevišķi ievērojams, līdz ar to varbūt pat nevajadzētu brīnīties. Salīdzinoši ar grupas debijas albūmu, šis ir stipri grūtāk uztverams un pavisam atkāpies no popmūzikas kanoniem, diezgan dziļi iesoļojot avangardiskas džeza ietekmētas mūzikas lauciņā. Ko tas nozīmē konkrētajā kontekstā? Tipisks piemērs ir albūma pirmā dziesma, kurā Vaiets fenomenāli lēnā un stieptā manierē dzied frāzi: "We can... drink our... politics... away... Starting in the middle of the day". Man personīgi šī dziesma rada ko līdzīgu galvas sāpēm.
2008-04-16 17:25:24
music, 1972

Love me for a reason

5.0
Brāļi Osmondi droši vien nav pati stilīgākā grupa popmūzikas vēsturē un galvenokārt tā ir ievērojama kā absolūti Jackson Five atdarinātāji baltās auditorijas vajadzībām, taču tā kā viens viņu albūms manā krājumā ir, tad nākas vien man to tagad klausīties.
2008-04-15 17:30:53
music, 1974

Relics

7.0
"Relics" patiesībā nav īsts Pink Floyd albūms, bet gan agrīno dziesmu izlase, līdz ar to man nemaz par to šeit rakstīt nevajadzētu. Taču tā kā ievērojama daļa šo dziesmu netika iekļautas grupas studijas albūmos, tad savs pamats par to rakstīt man, protams, ir.
2008-04-14 16:53:47
music, 1971

Meddle

8.0
"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.
2008-04-11 17:16:49
music, 1971

All Things Must Pass

8.5
"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.
2008-04-10 17:30:53
music, 1970

Tone Float

5.0
Nezinu, vai grupas "Organisation" vienīgais albūms skaitās labs vai slikts muzikāls veikums, bet man tajā nekādu dižu skaistumu saskatīt neizdodas. Jā, protams, stilīgi novērtēt, kādi tad bija Kraftwerk pirmsākumi vēl pirms grupas oficiālā pirmā albūma, bet neko citu par šo albūmu labu pateikt nevaru. Tas ir viens nebeidzams eksperiments no kategorijas - a ko mēs vēl varētu izdarīt, kuram neredz ne mērķi, ne domu.
2008-04-09 17:27:52
music, 1970

Paloma Blanca

5.5
Otrs Džordža Beikera un grupas ieraksts manā kolekcijā vislabāk ir zināms tāpēc ka tajā ietilpst tā tituldziesma "Paloma Blanca", kas pēc šlāgermūzikas standartiem ir pietiekami laba dziesma un es pat nebrīnos, ka tas kļūva par pamatīgu grāvēju Eiropas mērogā. Cita lieta, ka tā tomēr tāpat ir stipri kreisa estrādes mūzika un ar augsto mākslu tai ir ne vairāk kopēja kā misteram Tī no A komandas ar inteliģentu pusmūža arheologu.
2008-04-08 17:30:34
music, 1975

Broken China

6.8
Lai arī Riks Raits man šķiet vismazāk interesantais no visiem Pink Floyd dalībniekiem, nākas atzīt, ka "Broken China" ir ļoti labs albūms par depresiju, varbūt ne gluži "Dark side of the moon" līmenī, bet cik gan vispār ir albūmu, kas varētu līdzināties DSotM? Kādi divi-trīs maksimums, līdz ar to diez vai vajadzētu Raitam pārmest, ka viņš nespēj atkārtot 1973.gada veikumu.
2008-04-08 10:48:42
music, 1996

Egg

7.5
"Egg" ir viena no tām progresīvā roka grupām, kuras it kā gan parādījās pietiekami agri, lai netiktu uzskatītas par aklām modes sekotājām, gan spēlēja pietiekami interesantu mūziku, lai izpelnītos lielāku ievērību, bet vairāk par tādu kulta grupas statusu tām sasniegt nekad nav izdevies. Ir šo grupu vidū gan tādas, kuras tiešām nekādus lielos panākumus pelnījušas nebija, bet šī, manuprāt, nav viena no viņām.
2008-04-04 17:31:11
music, 1970

A Song For You

4.0
Kā tas sagadījās, ka manā ierakstu krājumā ir veseli divi šīs grupas ieraksti, ir grūti izskaidrot, ievērojot to, ka patiesībā Džodža Beikera spēlētā mūzika visvairāk līdzinās šlāgermūzikai. Nē, es nekautrēšos teikt - tā ir šlāgermūzika. Turklāt, ja pāris citos šīs "blices" ierakstos vismaz ir atrodamas kādas labi zināmas dziesmas ("Paloma Blanca", "Little Green Bag"), tad "A Song for You" nevar lepoties pat ar to. Iespējams, ka zaļumballē kaut kur Vidrižos 1982.gadā šāda mūzika iederējās gluži labi un pusmūža šīberētāji tās pavadījumā varēja ļauties savām ne pārāk svaigajām un ne pārāk skaistajām kaislībām, bet tad jau viņi varēja veltīties arī dievišķajām skaņām no Žorža Siksnas mutes. Vispār George Baker Selection ir vistipiskākais "vokāli instrumentālais ansamblis", ko vien es varu iedomāties - precīzi atbilstošs tam, ko es saprotu ar vārdu savienojumu "estrādes mūzika". Meklēt šeit kādas sevišķas pērles būtu naivi, lai arī dažas dziesmas patiesībā ir "quite catchy", droši vien jēdzīgākā šeit ir tituldziesma. Šī albūma vadošais singls "Morning Sky", protams, ir absolūts "Paloma Blanca" plaģiāts, turklāt Beikera dziedāšanas maniere ir tāda stulbi šlāgeriski uzspēlēta kā kaut kādam Fredijam Kvinnam vai Heino, kas vismaz mani diezgan izteikti atbiedē un nevis piesaista. Patiesībāizņemot jau minēto "A Song for You" šajā albūmā neko īpaši izcelt nav iespējams - šī mūzika ir tik paredzama kā lubu romāns, tikpat enerģiska kā sprādzis bebrs un tikpat aizraujoša kā kurpju šņores. Patiesībā skumji novērot, kā George Baker Selection bija paspējuši piecos gados degradēties - "Little Green Bag" tomēr bija par divām klasēm augstāks ieraksts gan kā albūms, gan it īpaši kā dziesma (protams, tās popularitāte mūsdienās iespējama galvenokārt pateicoties tam, ka Tarantino to iekļāva "Reservoir dogs" skaņu celiņā, bet gluži katru sūdu jau viņš tur iekļāvis nebūtu). Iedomāties kādā Tarantino filmā kaut ko līdzīgu šī albūma dziesmām "Superstar" vai "As long as the sun will shine" diez via kāds varētu, jo šajā ierakstā ir ne vairāk rokenrola kā vidēji statistiskajā Engelberta Humperdinka platē. Man nav nekādu iebildumu pret Nīderlandi, "Ajax" futbola skola ir viena no labākajām kontinentā, viņiem ir bijis daudz izcilu mākslinieku un viņu attieksme pret marihuānu mani nepavisam nešokē, bet par šādu ierakstu laišanu plašā apgrozībā viņiem vajadzētu uzlikt kādu embargo. Kā tas iespējams, ka Džordžs Beikers savas karjeras laikā ir pārdevis pāri par 20 miljoniem ierakstu ir vienkārši beyond me.
2008-04-04 09:22:45
music, 1975

Soul Caddy

7.4
Šī ir viena no grupām, par kuru es interesējos laikā, kad mani bija pārņēmis swing revival. Eh, kas tie bija par jaukiem laikiem. Tādā ziņā, ka svings tomēr ir viens no dzīvīgākajiem populārās mūzikas novirzieniem. Pat pirmais disks, ko ierakstīju Lienčai, bija tieši dažādu neo-svinga izpildītāju dziesmu izlase, un arī no šī ieraksta dažas dziesmas tajā ietilpa.
2008-04-03 12:37:59
music, 2000

A Time for Us

5.0
Klausīties Doniju Osmondu, varu tev atklāt, nav stilīgi. Ja es būtu 13 gadīga meitene 1973.gadā, tad es varētu viņu klausīties. Ja man tolaik būtu bijis 10 gadi, tad arī. Bet 2008.gadā 24 gadus vecam vīrietim Donijs Osmonds diez vai būtu ieteicams lielos daudzumos.
2008-04-02 12:28:46
music, 1973

Four Seasons of Love

6.0
Schade, dass Antonio Vivaldi so jung starb und es nicht erleben konnte, wie Donna Summer seine Idee über vier Jahreszeiten verbesserte. Wenn der Italiener wenigstens für 300 Jahre langer gelebt hätte, könnte er dann ruhig sterben - sein Werk lag in guten Händen.
2008-03-31 17:23:47
music, 1976

Electric Cafe

6.7
No Kraftwerk agrīnajām dienām pāreju uzreiz uz viņu "pirmspensijas" ierakstu - Electric Cafe, kas iezīmēja milzīgi ilgu klusēšanas laiku grupas darbībā (patiesību sakot - vienkārši grupas izjukšanu uz vairāk kā desmit gadiem). Šis ieraksts laikam īsti arī neietilpst Kraftwerk klasiskajā ērā, kad grupa skaitījās savos ziedu laikos. Proti, grupas veiksmīgākie veikumi skaitās pieci albūmi sākot ar "Autobahn" un beidzot ar "Computer world". Tomēr pāris kompozīcijas, kuras ir savu laiku pārdzīvojušas un kuras Kraftwerk cienītāji joprojām godā. Pirmkārt, tā ir tehno fests "Musique non stop", otrkārt - dziesma ar izcilo nosaukumu un saturu "Boing Boom Tschak". Tāpat pietiekami interesantas kompozīcijas ir gan "Der Telefon Anruf", gan "Sex Objekt" (starp citu - stipri līdzīga tā ir iepriekšējā ieraksta kompozīcijai "Computerliebe").
2008-03-28 17:46:25
music, 1986

Kraftwerk 2

5.0
Ja "Kraftwerk" debijas albūms bija ne visai orientēts uz plašo mazu vajadzībām un neizcēlās ar pārāk izteiktām dziesmu struktūrām, tad viņu otrais ieraksts ir vēl mazāk klausāms šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgi albūmu ievadošais "Klingklang" ir kaut relatīvi nosaucams par dziesmu, protams, tas faktiski ir nebeidzams dažu nošu atkārtojums, bet tas vismaz nedaudz izklausās pēc mūzikas. Tikām "Atem", kas imitē elpu trīs minūšu garumā, ar mūziku ir minimāli (ja vispār) saistīta kompozīcija. Un "Spule 4"? Un "Wellenlaenge"? Tas ir viens no klusākajiem ierakstiem, ko man jebkad ir nācies klausīties, jo lielākajā tā daļā nenotiek pilnīgi nekas. Šis ieraksts ir tik neaktīvs, ka tas varbūt varētu kalpot par skaņu celiņu kaut kādai jaunā viļņa filmai, tas būtu iespējams, bet tīri kā mūzikas ieraksts patstāvīgā veidā tas ir tik ļoti nesaistošs, ka vismaz es nespēju tajā atrast neko baudāmu. Jā, droši vien krautroka cienītāji man pavēstītu, ka šeit ir tik daudz visa kā tam laikam nepierasta, visādi viltīgi tehniski gājieni un tā tālāk, BET vai tiešām tā ir mūzika? Manā uztverē - nē. Varbūt šis ieraksts ir kalpojis kā iedvesmam visam "industrial" žanram, bet manis pēc tas tā varētu arī nebūt, turklāt vai tas šo konkrēto albūmu darītu kaut cik interesantāku? Jā, tas noteikti ir obligāts solis, kuru tev vajag iepazīt, lai saprastu, kādā tieši veidā funkcionē Hiters un Šnaiders, bet tas nenozīmē, ka šis būtu viens no tiem ierakstiem, kurus tev vajadzētu uzdāvināt kādam savam draugam uz Ziemassvētkiem. Nē, tas nav tas pats "Kraftwerk", kas radīja "Autobahn", tas ir cits Kraftwerk - tāds, kas neatzīst tādu jēdzienu kā melodija. Un šis nav tas Kraftwerk, kuru es gribētu klausīties puslīdz regulāri.
2008-03-27 18:28:58
music, 1971

Return to Fantasy

6.0
Ar "Return to Fantasy" progroka milži Uriah Heep atgriežas fantāzijā. Pag, kur tad viņi bija iepriekš, kad rakstīja "Demons & Wizards"? Turpat, taču pa vidu starp šo albūmu ierakstīšanu vismaz kādu laiku viņi atradās kaut kur ārpus fantāzijas. Iespējams, ka dažādās gultās. Iespējams, dažādās alkoholisma stadijās. Bet viens ir droši - tagad viņi atkal ir atgriezušies fantāzijā. Patiesībā man nospļauties, kur viņi atradās, es tikai priecājos, ka pēc "Return to Fantasy" man atlikuši vairs tikai divi šīs grupas ieraksti, kurus nāksies noklausīties, turklāt vismaz pāris tuvākajās nedēļās man ar viņiem vispār nebūs jāsaskaras. Un tas ir labi.
2008-03-26 18:23:48
music, 1975

Mud Rock Vol.2

5.0
"Mud", kas manā diskā numur 37 atrodas tieši blakus grupas "Magma" debijas albūmam, ir gandzīz viss tas, kas Magma nav un otrādi. Faktiski "Mud" ir tik ļoti meinstrīms, ka vairāk pat nevar būt - salds un draudzīgs pops no septiņdesmitajiem gadiem ar milzīgu retro piesitienu un mēģinājumiem atdarīt Elvisa salkanāko pusi, ka brīžiem kļūst pretīgi. Vispār "Mud" skaitās piederīga glam rock kustībai, gluži kā Sweet un daļēji Queen, bet viņu izpratne par "Glam" laikam gan ir savādāka nekā manējā, manā izpratnē, tas nav vispār roks, ko viņi spēlē, labākajā gadījumā to var nosaukt par miermīlīgāku variāciju par 50to gadu rokenrolu. Šajā ierakstā ir pat vienas Elvisa dziesmas kavers - "One Night". Jau oriģinālā šī dziesma nav nekas dižs, bet Mud izpildījumā tā kļūst vēl mazliet banālāka, vēl mazliet bezjēdžīgākā un vēl mazliet patosaināka. Un arī vairums citu šī ieraksta dziesmu ir tikpat "edgeless" un draudzīgas pašam zemākājām klausītāju vecumam un līmenim. Ja nu kaut kāda mūzika ir pilnīgi bezvērtīgs schlock, tad Mud daiļrade šim raksturojumam ļoti labi pakļaujas. Kas par večiem ieraksta tādas dziesmas "I Love how you love me"? Pat Rojs Orbisons bija dusmīgāks un mežonīgāks par šiem večiem, kas turklāt vēl izskatās pēc karikatūras dalībniekiem un kas mēģina vienalicīgi līdzināties "Sweet" un Everly brothers, veiksmīgi neizdarot nedz vienu, nedz otru. Es tikai brīnos, kāda velna pēc angļi par viņiem savulaik bija sajūsmā.
2008-03-25 18:38:14
music, 1975

Down to Earth

7.0
Ja nemaldos, "Down to Earth" bija pirmais Ozija solo albums, kuru tā kārtīgi ņēmu un klausījos. Tolaik mani šis ieraksts pārsteidza ar savu spēku un to, cik labi Ozijs spēj būt uzticīgs savam tēlam arī 30 gadus pēc savas mūziķa karjeras sākuma. Tagad, vairākus gadus un daudzus Ozija ierakstus vēlāk, es vairs neesmu par to tādā sajūsmā kā savulaik, tomēr savas pozitīvās puses šajā vecā sikspārņu grauzēja ierakstā es saskatīt varu joprojām.
2008-03-24 18:25:06
music, 2001

Look at yourself

7.3
Beidzot es esmu sasniedzis ar "Look at yourself" ierakstu, kurā atrodama droši vien izcilākā Uriah Heep dziesma. Par to man pat ir atsevišķs stāsts. Proti, reiz senos laikos man bija kāda Centrāltirgū iegādāta kasete ar nosaukumu "Platinum Ballads", kurā līdzās tādiem eposiem kā Rolling Stones "Angie" un Styx "Boat on the River" bija arī šī Uriah Heep dziesma. Dīvaini, ka tikai šīs trīs dziesmas no tās kasetes spēju atcerēties. Ā, laikam vēl bija Nazareth ar "Love Hurts".
2008-03-21 18:19:35
music, 1971

Magma

7.5
No visām grupām, kuras esmu klausījies, Magma ir droši vien vistrakākā. Cik daudz tu vēl zini grupas, kuras visas savas karjeras garumā ir dziedājušas gandrīz tikai izdomātā citas planētas valodā un kuru visi albūmi grozās ap šīs planētas vēsturi un dzīves uztveri?
2008-03-20 18:31:23
music, 1970

Very `Eavy... Very `Umble

6.5
Klausoties nu jau vienpadsmito "Uriah Heep" albūmu šīs lapas ietvaros, es beidzot esmu sasniedzis grupas debijas albūmu - "Very `Eavy... Very `Umble".
2008-03-19 18:22:51
music, 1970

Kraftwerk

4.0
Lai arī vēlākie "Kraftwerk" ieraksti man šķiet ļoti pat saistoši, jāatzīst, ka grupas debijas albūmu par klausāmu nekādi nosaukt nevar. Protams, krautroka "mūzikā" bieži troksnis bija stipri dominējošs faktors, taču troksnis var būt saistošs un var būt vienkārši uzmācīgs (un vēl var būt tāds troksnis kā Lū Rīda "Metal machine music", bet tas jau ir ekstremāls gadījums).
2008-03-18 19:01:16
music, 1971

Made in Heaven

4.5
Rakstot par gandrīz katru "Queen" albūmu, mani nepamet doma - jā, par šo albūmu manas domas ir kritiskas, bet kopumā es esmu tās fans. Protams, ka tā nav patiesība - nevaru es būt Queen fans tikai tāpēc ka kādi 3-4 viņu albūmi man patiešām ļoti patīk. Es esmu bijušais Queen fans, tas būtu teikts daudz precīzāk.
2008-03-17 18:08:00
music, 1995

V

5.0
Grupas "Live" piektais studijas albūms ir viens no tiem ierakstiem, kuriem manā ierakstu kolekcijā būt nevajadzētu - es nekad neesmu par to bijis sajūsmā, grupa "Live" mani neinteresē un viņu pārstāvētais alternatīvā un nedaudz ņūmetalīgā roka novirziens mani diez ko nesaista.
2008-03-14 18:32:01
music, 2001

Sticky Fingers

8.0
Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.
2008-03-13 18:58:46
music, 1971

Appetite for Destruction

7.5
Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk kā desmit gadus mēģina radīt jaunu albūmu, bet to tā arī nav izdarījis.
2008-03-12 18:35:39
music, 1987

Blows Against the Empire

6.5
Patiesību sakot, šis Jefferson Starship ieraksts, nav nekāds "Jefferson Starship" albūms. Kāpēc tā? Tāpēc ka grupa "Jefferson Starship" dienasgaismu ieraudzīja tikai 1974.gadā, kad pārstāja eksistēt "Jefferson Airplane", no kuras tā bija izaugusi. Taču šajā ierakstā, kas tapa vēl Lidmašīnai augstu lidojot, Jefferson Airplane dalībnieks Pols Kantners pieaicināja veselu bariņu savu čomu no dažādām ievērojamām Sanfrancisko psihodēliskajām grupām un ierakstīja zinātniskās fantastikas konceptalbūmu.
2008-03-11 18:33:05
music, 1970

The Soft Machine

8.5
Šis ir pirmais ieraksts, kurā pasaule iepazina vienu no manā skatījumā oriģinālākajām rokmūzikas personībām - leģendāro Robertu Vaietu. Protams, 1968.gadā viņš nebija vēl leģendārs un diez vai pats domāja, ka par tādu kļūs, bet jau tolaik viņš bija pilnīgi noteikti mazliet traks un jau tad viņam bija tāds balss tembrs un dziedāšanas maniere, kas viņu darīja neatkārtojamu.
2008-03-10 18:37:49
music, 1968

Brain Salad Surgery

7.0
Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).
2008-03-10 10:58:16
music, 1973

Salisbury

7.0
Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?
2008-03-06 17:36:40
music, 1971

Wonderworld

6.0
Atstāstīšu tev kādu atgadījumu, kas man šodien bija.
2008-03-05 17:34:23
music, 1974

Band on the Run

8.0
Faktiski jau šo ierakstu vajadzētu klasificēt kā Pola Makartnija un "Wings" albūmu, bet ērtības labad šeit to atzīmēju kā vienkārši Pola muzikālo veikumu.
2008-03-05 10:16:50
music, 1973

Sweet Freedom

6.0
Ar 1973. gadā iznākušo albūmu "Sweet Freedom" britu otrā viļņa progrokeriem "Uriah Heep" beidzot bija izdevies iekustināt milzīgo kalnu. Mūzikas kritiķi, kas iepriekš par grupu bija izteikušies vīpsnājoši un Kenu Hensliju uzskatījuši tikai par piektās šķiras Roberta Fripa imitatoru, bet Deividu Baironu - par neizteiksmīgu kviecēju. "Sweet Freedom" beidzot pierādīja, ka tajā lauciņā, kur tādas grupas kā "Yes", "Genesis" un "Gentle Giant" bija spērušas pirmos nevarīgos soļus, "Uriah Heep" sasniedza iepriekš neredzētas virsotnes. Ar tādām klasiskām episkām kompozīcijām kā "If I Had the Time", "Pilgrim" un "Dreamer" kādreizējie progresīvā roka neglītie pīlēni bija pārvērtušies par visbaltākajiem gulbjiem un radījuši vienu no izcilākajām sava mūzikas žanra pērlēm, par kurām cilvēce runās vēl gadu simtiem un gluži iespējams, ka tāpat kā mūsdienās tiek slavēti un godināti Mozarts un Bēthovens, kādreiz tiks augstākajā godā celti Deivids Bairons un Kens Henslijs, tikai ar tādu piebildi, ka atšķirībā no Mocarta un Bēthovena, kas darbojās šķirti, divdesmitā gadsimta divi ģeniālākie mūziķi savu lielo meistardarbu - fenomenāli izcilo un grandiozo plati "Sweet Freedom" radīja kopdarbā, turklāt viņiem šajā darbā palīdzēja trīs gandrīz tikpat spožas personības - Miks Bokss, Gerijs Teins un, protams, bundzinieks Lī Kersleiks. Tā kā sešdesmitie gadi mūsdienās ir uzskatāmi par bītlu un Vjetnamas kara ēru, tā septiņdesmitie ir iezīmējušies "Sweet Freedom" pārsteidzoši laikmetīgo skaņu dekāde.
2008-03-03 21:46:30
music, 1973

Shove It

4.0
"Shove it" ir pirmais albūms, kuru Rodžers Medouss Teilors (Queen bundzinieks, ja nezināji) izdeva zem zīmola "The Cross". Faktiski gan šis ir viņa solo albūms un vēlākie grupas "The Cross" dalībnieki tā ierakstā nemaz nepiedalījās, toties šeit vismaz nedaudz piedalījās citi "Queen" dalībnieki - Fredijs Merkūrijs dzied "Heaven for Everyone", bet Braiens Mejs plosa ģitāru roķīgajā "Love Lies Bleeding".
2008-02-29 16:39:24
music, 1988

La musique de Furia

7.0
Interesanti, ka ar Braiena Meja ierakstiem ir viena populāra neskaidrība - līdzās Queen ģitāristam Brian May savulaik darbojās arī austrāliešu filmu mūzikas autors Brian May, kas bieži ir novedis pie tā, ka viens vai otrs tā otrā Meja ieraksts tiek uzskatīts par pirmā garadarbu (protams, ne jau īstās profesionāļu aprindās, bet arī Allmusic Guide ar šo lietu grēko). Taču tieši šis ir tas ieraksts, kurā skaņu celiņu stipri nezināmai filmai patiešām ir veidojis tas Braiens Mejs, kas čirkainais Red Special ģitāras īpašnieks. Nav gan tā, ka to klausoties tu varētu nojaust, ka tas ir tieši šis Mejs, jo šis skaņu celiņš nav rokmūzikas stilā ieturēts, un Red Special šeit tu diez vai saklausīsi. Tāpat kā tu pārāk bieži nedzirdēsi Meju dziedam, jo gandrīz visas šī ieraksta kompozīcijas ir instrumentālas (kopā to ir vesela 21).
2008-02-28 17:28:32
music, 2000

Flash Gordon

4.5
Parasti es kādu ierakstu klausos visas dienas garumā, pirms izsaku par to savu spriedumu. Izņēmumi iespējami tikai ierakstiem, kuri ir īpaši neklausāmi vai ierakstiem, kurus zinu no galvas (piemēram, tas varētu attiekties uz populārākajiem bītlu, Pink Floyd un arī Queen albūmiem). "Flash Gordon" nav nedz fenomenāli neklausāms, nedz simtiem reižu klausīts (protams, ka man tas mājās bija arī Centrāltirgū iegādātā kasetē, bet tas nenozīmē, ka esmu to jebkad regulāri klausījies).
2008-02-27 11:16:47
music, 1980

Blue Rock

6.5
Pēdējais "The Cross" albūms ir zīmīgs ar to, ka Teilors un kompānija bija uz to brīdi jau tik ļoti pārliecinājušies par nespēju pārdot savu produktu klausītājiem, ka tas pat netika izdots Lielbritānijā, bet tikai Vācijā (pirmais albūms iznāca arī ASV, otrais - tikai Eiropā). Vai vācieši Teilora veikumu novērtēja, neņemos teikt, bet droši vien nekādi fenomenālie arī pie ādas šortu cienītājiem šī ieraksta panākumi nebija.
2008-02-26 16:27:43
music, 1991

Wet Dream

6.6
Esmu ticis līdz brīdim, kad klausos Rika Raita debijas albūmu un redzu, ka tas ir labs. Varbūt ne gluži lielisks. Noteikti ne izcils. Nekādā ziņā ne fenomenāls, bet kopumā labs. Salīdzinoši ar stipri baismīgās kvalitātes "Zee" ierakstu, kas tam sekoja, varētu pat teikt - ļoti kvalitatīvs.
2008-02-25 17:17:05
music, 1978

Firefly

5.0
Labāk man droši vien nedomāt par to, cik daudz vēl "Uriah Heep" albūmu klausīšanās man stāv priekšā - šodienas ieraksts nav pat vēl ne puse no to saraksta, ko dažu mēnešu laikā sakrāju (droši vien prāta aptumsuma bija iestājies).
2008-02-22 17:27:11
music, 1977

Obscured by Clouds

7.0
"Obscured by clouds" neapšaubāmi ir viens no vismazāko atzinību un popularitāti guvušajiem Pink Floyd ierakstiem. Pat no trim filmu skaņu celiņiem, kuriem grupa rakstīja mūziku, tas ir visnezināmākais. "Zabriskie Point" vismaz bija kulta filma. "More" skaņu celiņā bija "Cymbaline". Neviena šī ieraksta dziesma nav nokļuvusi izlasē "Echoes" (tiesa - ar to pašu var lepoties arī Ummagumma un Atom Heart Mother). Neviena šī ieraksta dziesma nav sevišķi zināma un kaut kur dzirdama ārpus filmas/albūma konteksta. Pat fanu vidū šis ieraksts nav diži populārs. Un kāds tur brīnums? Pirms tā nāca "Meddle". Pēc tā - "Dark side of the moon". Kas gan ir pa vidu izdots skaņu celiņš nepopulārai franču filmai, kas vēl turklāt ierakstīts nieka divu nedēļu laikā?
2008-02-21 17:26:49
music, 1972

The Last Temptation

7.7
Savā divdesmit pirmajā studijas albūmā šok-roka karalis Alice Cooper ir atteicies no vairāku iepriekšējo albūmu rotaļāšanās ar pūdeļroku un peņuroku, tā vietā pievēršoties savām iecienītajām sociālās netaisnības tēmām un apdziedot visu to, kas mūsdienu pasaulē viņam īsti simpātisks nešķiet (tam pašam viņš veltīja vēl vismaz divus sekojošos albūmus). Un jāatzīst, ka Kūpera sociālā kritika ir bez šaubām gudrāka, nekā tā ir, piemēram, Rodžeram Teiloram. Ko lai tu neteiktu par Elisu Kūperu, viņa skatuves tēlu, spēlēto mūziku un tā tālāk, bet viens viņš nav - un tas ir muļķis.
2008-02-20 17:19:36
music, 1994

Mad, Bad and Dangerous to Know

6.0
The Cross bija grupa, kurā Rodžers Teilors izklaidējās papildu savam pamatdarbam ar Queen astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Šeit viņš atteicās no savas bundzinieka lomas un pārņēma ritma ģitāru un vokālista funkcijas. Grupas pirmais albūms, kuram pievērsīšos kaut kad tuvākajās nedēļās, faktiski bija Teilora solo karjeras turpinājums - viņš to ierakstīja praktiski vienatnē un ieraksts bija ieturēts izteiktās deju mūzikas noskaņās.
2008-02-19 17:20:04
music, 1990

Breakfast in America

6.0
Pirms likt uz sava audio atskaņotāja skanēt šo "Supertramp" albūmu, vispirms noskaidro savu atbildi uz sekojošu jautājumu: kāda ir tava attieksme pret sevišķi augstā falsetā spiedzošiem vīriešiem - dziedātājiem? Tādiem kā Bee Gees, Tomass Anderss no Modern Talking un tā tālāk. Ja tev šāda dziedāšanas maniere izraisa neglābjamus stinguma krampjus vai vēlmi novemt galdu, tad varbūt tev nevajadzētu pievērsties šī ieraksta dziļākai pētīšanai. Turpretī, ja tu esi rūdīts "Saturday night fever" fans, kas nekad nešķiras no savam platformenēm un principā neatzīst bikses, pēc kurām nevar noteikt tavu "riekstu" izmēru, tad tev noteikti vajadzētu šim ierakstam dot iespēju sevi pavedināt.
2008-02-18 17:23:38
music, 1979

Hey Stoopid

6.5
Es tagad tā arī nevaru saprast - kāda ir oficiālā situācija ar "Hey Stoopid" - vai tas ir labāks vai sliktāks par "Trash" oficiālajā Elisa albūmu vērtējumā? Allmusic slavē Trash, Wikipedia saka, ka daudzi fani "Hey Stoopid" atzīst par labāku, Marks Prindls sauc šo par vienu no sliktākajiem AC albūmiem, George Starostin to uzskata par daudz labāku kā "Trash".
2008-02-15 16:59:30
music, 1991

Bitter Tears

7.0
Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.
2008-02-14 15:25:18
music, 1964

Identity

3.0
Uzreiz skaidroju: manā uztverē šis albūms ir Richard Wright no Pink Floyd solo ieraksts, tāpēc tas vispār nokļuvis manā krājumā. Tas ka formāli tas tapis kā duets ar Deivu Harisu no aizdomīgas popularitātes New Wave grupas "Fashion" un ka skaitās, ka albūmu izpilda grupa "Zee", mani nekādi neietekmē.
2008-02-13 17:06:59
music, 1984

Happiness?

6.0
Bija laiks, kad man šķita, ka "Happiness?" varētu būt Teilora labākais solo albūms, jo tajā viņš tik daudz dzied par svarīgām politiskām un sociālām tēmām. Tagad man šķiet, ka šī paša iemesla dēļ tas nekādi nevarētu būt viņa labākais albūms. Es, protams, saprotu, ka pasaulē ir daudz problēmu un ka tāds mūziķis kā Rodžers Teilors nevar neizteikt savu viedokli, taču diemžēl viņa izpratne par problēmām un tas, kā viņš to pasniedz, varbūt spēj kaut kādā veidā piesaistīt tīņa uzmanību, bet citādi tas viss ir pārāk vienkāršots, pārāk banalizēts un pārāk klišejiskots.
2008-02-12 17:26:20
music, 1994

Trash

6.0
"Trash" droši vien ir tas albūms, ar kuru vairumam cilvēku (vismaz tādiem, kas kaut nedaudz par to ir dzirdējuši) mūsdienās asociējas vārdi "Alice Cooper". Kā nekā tas ir ieraksts, kurā atrodama leģendārā "Poison", kas šo čūsku veci padarīja par MTV mīluli. Bet, protams, tas nenozīmē, ka "Trash" būtu Kūpera labākais albūms vai kaut viens no labākajiem.
2008-02-12 09:33:33
music, 1989

Profiles

5.5
Sava otrā un pēdējā solo albūma ierakstīšanā skaitās, ka Niks Meisons ir piedalījies vairāk nekā tas bija viņa pirmā albūma gadījumā - atšķirībā no Fictitious Sports šoreiz viņš papildu bungu spēlei (kura uz skaņu gan šķiet, ka diezgan bieži faktiski ir drum machines programmēšana) ir piedalījies arī dziesmu sacerēšanā, un vispār šis nav īsts viņa solo projekts, bet kopdarbs ar Rick Fenn no 10CC, bet tas mani šajā gadījumā neuztrauc.
2008-02-08 16:51:51
music, 1985

Strange Frontier

7.0
Es nevaru izskaidrot, kas tur ir pie vainas, bet Rodžera Teilora otrais solo albūms man nez kāpēc patīk ievērojami labāk nekā pirmais. Visa loģika liecina par to, ka astoņdesmito gadu vidū tapis ieraksts, kurā Teilors pats pat reti kad bungo, tā vietā uzticoties bungu mašīnām un kurā viņš vēl vairāk pievērsies sociālajām tēmām, nevarētu būt labs. Neviens taču neapgalvos, ka kāds Queen dalībnieks varētu kaut ko sajēgt no politikas. Tieši otrādi - viņš būtu perfektākais cilvēks, kas no tā neko nevarētu sajēgt, bet kaut kāda iemesla dēļ man pret šo ierakstu alerģija neveidojas. Varbūt tāpēc ka es uzreiz pieņemu, ka ieklausīties Teilora vārdos nevajag, daudz labāk ir ieklausīties viņa dziesmu formā, nekā to saturā.
2008-02-07 17:25:22
music, 1984

Dragontown

7.0
Šis nu ir viens Alice Cooper albūms, par kuru atšķirībā no tā priekšnācēja viedokļi bieži dalās. Ja par "Brutal Planet" gandrīz visi kritiķi vienoti teica, ka tajā vecais Furnjē kungs apliecināja, ka pulveri viņš vēl pārmērīgi saslapinājis nav, tad "Dragontown" dažu acīs bija lielisks Brutālās Planētas turpinājums, tad citiem tas pārmērīgi izklausījās pēc atkārtošanās un dzīvošanas uz veciem lauriem. Domājams, ka sava taisnība ir abiem šiem viedokļiem. Jāsaka uzreiz, ka mans viedoklis arī šajā gadījumā nav tik vienkāršs. Ja "Brutal Planet" man kaut kā kļuva par tādu kā personisku albūmu 17-19 gadu vecumā, kad to klausījos ļoti regulāri, tad Dragontown kaut kāda iemesla dēļ tik labi nenostrādāja, nezinu, kas tur bija par vainu.
2008-02-06 17:29:20
music, 2001

Star Fleet Project

7.0
Parasti es šeit nemēdzu rakstīt par īs-ierakstiem (EPs), bet Braiena Meja dēļ taču varu uztaisīt nelielu izņēmumu, ne? Turklāt runa taču šoreiz nav par viņa kārtējo sadarbību ar Britniju vai grupu FIVE, bet gan par ierakstu, kurā viņš sev par palīgu pieaicināja pašu Ediju van Heilenu.
2008-02-05 16:30:01
music, 1983

The Hot

7.0
Второй альбом группы "Сжиматели орехов белок" наверное в 1997ом году стал самым неожиданным хитом по ту сторону Атлантики. Всё же второая половина 90х для большинства людей не была эрой музыки биг-бендов и свинга. Нет, это была пора возникновения всяких бой- и гэрл- групп, время колледжного рока и для некоторых - бритпопа. А что в это время испоняли эти "Белки"? Добротный, немного пародийный довоенный ретро. И песня "Ад" из этой пластинки вдруг стала знаменитой по всему континенту. Как такое возможно?
2008-02-04 17:15:47
music, 1996

Brutal Planet

8.0
Nezinu, kāpēc tas tā ir sagadījies, bet Brutal Planet man ir viens no mīļākajiem Alice Cooper albūmiem. Droši vien tas oficiāli par tādu neskaitās, bet vai nav vienalga, kas kā skaitās oficiāli. Ja jau oficiāli "Poison" ir viņam viena no visu laiku labākajām dziesmām, tad droši vien uz to visu oficiālo pusi var pilnībā nospļauties.
2008-02-01 17:30:29
music, 2000

The Magician`s Birthday

6.0
Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.
2008-02-01 12:46:26
music, 1972

Fictitious Sports

8.0
Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.
2008-01-30 17:23:15
music, 1981

Goes to Hell

7.0
Lai arī Eliss Kūpers šajā albūmā apgalvo, ka viņš dodoties uz elli, es vismaz nekādu došanos uz elli tajā saklausīt nespēju. Kāpēc tā? Tāpēc ka, manuprāt, albūmam par elli vajadzētu būt drūmam un nopietnam, nevis popsīgam Brodvejiskam mūzikliskam, vieglam un humora pilnam. Ja, protams, tā nav komiķu elle. Bet tajā, no otras puses, varētu atrasties vieta Vudijam Alenam, un tas atkal būtu briesmīgi.
2008-01-29 17:28:25
music, 1976

Music from the Body

7.0
Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albūms, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.
2008-01-28 17:31:47
music, 1970

Sheer Heart Attack

7.3
Interesanti, ka jo vairāk mani pēdējos gados sākuši garlaikot tie Queen albūmi, par kuriem iepriekš sajūsminājos, jo labāki sākuši šķist sākotnēji mazāk ovācijas izraisošie ieraksti. Kā piemēram šis.
2008-01-25 16:27:40
music, 1974

Fun In Space

5.0
Queen bundzinieka Rodžera Teilora solo karjera neapšaubāmi nav tā vērta, lai par to pārāk daudz spriestu, bet tā kā manā kolekcijā ir visi viņa solo albūmi (un arī ar "Cross" tapušie ieraksti), nekas cits kā par tiem rakstīt man neatliek, un šodien to arī sāku.
2008-01-24 17:13:34
music, 1981

Technical Ecstasy

6.0
1975.gada Black Sabbath patiesību sakot ir gaužām maz kopīga ar, teiksim, 1970.gada Black Sabbath. It kā dalībnieki ir visi tie paši, bet mūzika ir kļuvusi daudz gaišāka (ja tā varētu teikt) - nosaukt šādu grupu par Sātana iemiesojumiem varētu vairs tikai ļoti konservatīvs katoļu mācītājs. Tikām mazāk konservatīvs katoļu mācītājs varbūt pat varētu mēģināt šo ierakstu noklausīties. Un kāpēc ne? Domā, viņam rastos iebildumi pret Bila Vorda (bundzinieka) iedziedāto "It`s Alright", kura ir tikai kādus 10% smagāka par tādu mūziku, kādu varētu spēlēt The Monkees? Domā viņš nevarētu klausīties tipisko 70to gadu roku dziesmā "All Moving Parts (Stand Still)? Un par stīgu pavadījumā izpildīto "She`s Gone" viņš arī nevarētu neko sliktu pateikt.
2008-01-24 10:04:13
music, 1975

David Gilmour

7.0
Mēs varam atgriezties pie nu jau par klasiku kļuvušā jautājuma - kurš tad īsti ir labāks: Deivids Gilmors vai Rodžers Voterss. Bet vispirms - par albūmu, pēc tam par spriedumiem.
2008-01-23 09:31:55
music, 1978

Innuendo

8.0
Bija laiks, kad es "Innuendo" uzskatīju ja ne par labāko "Queen" albūmu, tad par otro labāko - pēc "A night at the opera" gan. No vienas puses, jauki ir ar šādu nostaļģiju atcerēties laikus, kad man istabā uz sienas dažādās vietās bija lieliem burtiem rakstīts šīs grupas nosaukums, pie sienas vairāki Merkūrija plakāti, bet audiokasetniekā regulāri skanēja gan legālas, gan pirātiskas, gan pašrakstītas Queen kasetes. Protams, ne vārda neieminēšos par to, ka šajos skolas gados es biju diezgan nožēlojams pusaudzis ar personības problēmām, raudulīgs ņuņņa utt. Vai pie tā Merkūrijs un ko varētu būt vainīgi - nezinu.
2008-01-21 17:30:02
music, 1991

Prophets, Seers and Sages

6.5
Lai arī it kā "Praviešus, viedos un sāgas" formāli ierakstīja grupa, kas vēlāk kļuva slavena ar glemroka himnu "Bang a gong (get it on)", nosaukt to par to pašu grupu droši vien īsti nevar. Marks Bolans gan, protams, ar savu "blējošo" vokālu, kas droši vien kalpoja par "iedvesmu" Deividam Bovijam, taču Stīvs "Pegerīns" Tuks ir tikai "Tyrannosaurus Tex" un ne vairs "T.Rex" dalībnieks, bet tā kā agrīnā grupa bija Tuka un Bolana duets, diez vai tālākais Bolana projekts būtu saucams par sākotnējās grupas turpinājumu. Lai gan no otras puses - kāda starpība.
2008-01-21 09:31:35
music, 1968

Undead

7.0
Cik es atceros, manos sākotnējos plānos, kad ķēros pie savas ierakstu kolekcijas pakāpeniskas apskatīšanas, neietilpa pievēršanās "dzīvajiem" ierakstiem, taču šis Ten Years After albūms man jāapskata būtu, jo tajā netiek izpildītas iepriekšējo grupas ierakstu dziesmas (patiesību sakot, uz to laiku viņiem bija tikai viens iznācis albūms), bet gan iepriekš ierakstos nepieejamas kompozīcijas, un tā jau ir pilnīgi cita lieta.
2008-01-17 17:19:02
music, 1968

Demons And Wizards

6.0
Droši vien es esmu mazohists - kā savādāk lai izskaidro, ka manā ierakstu kolekcijā ir gandrīzi visas Uriah Heep plates, kuru periodiska klausīšanās man tuvāko pāris mēnešu garumā būs bēdīgi periodiska. Žēl, ka UH ierakstu kvalitāte nav īsti atbilstoša to daudzumam.
2008-01-16 17:28:54
music, 1972

Procol Harum

8.0
Vispār šis ieraksts, ko klausījos, nav "īstais" Procol Harum debijas albūms, tāds, kāds tas bija 1967.gadā, jo manā versijā ir iekļautas abas albūma ievadošās dziesmas - gan tā, ko saņēma tikai amerikāņi ("A Whiter Shade of Pale"), gan tā, kas tika dāvāta angļiem - "Conquistador". Taču tās abas ir pietiekami labas, lai es tikai priecātos par šādu "netaisnību".
2008-01-15 17:28:47
music, 1967

Facelift

7.5
"Alice in chains" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es zinu jau ļoti sen, bet kuras nekad neesmu īpaši klausījies, jo grunge novirziens kā tāds mani nekad nav pārmērīgi saistījis (Nirvana es cienu, bet īsti nemīlu, Pearl Jam respektēju, bet pagalam nemīlu, Soundgarden ne cienu, ne mīlu, apzinos viņu pastāvēšanu). Īstenībā gan "Alice in Chains" īsti ne pēc Pērļu džema, nedz pēc Nirvānas neizklausās, jo viņu grunge ir daudz tuvāks "tīram" metālam, nekā netīro bikšu mūzikai. Tādi rifi kā "Man in the box" vadmotīvs daudz labāk iederētos kādā Black Sabbath albūmā, nekā Nirvanas repertuārā. No otras puses, grupas vokālists Leins Steilijs ir bišķi Edij-Vederisks, bet noteikti ne tik izteikti kā vēlākie Pearl Jam atdarinātāji no Nickelbeck, Creed utt.
2008-01-15 09:29:14
music, 1990

The Great Rock`n`Roll Swindle

7.5
"Lielā rokenrola krāpšana" ir filma par/ar Sex Pistols un dubultalbūms. Šoreiz - par albūmu. Tas nav īsts Sex Pistols albūms, jo Džonijs Rotens tajā atteicās piedalīties (vēlāk būs skaidrs - kāpēc), bet tas nekas - pārējie dalībnieki neatteicās piedalīties.
2008-01-11 16:16:39
music, 1979

All Rise

6.5
Šīs grupas nosaukums bez šaubām ir izprotams kā "Kails Reigans" un nevis kā kaut kāds kails ierocis, tur nav šaubu, un šajā sakarā var teikt, ka vismaz nosaukuma ziņā šī grupa visvairāk līdzinās maniem mūžīgajiem elkiem - "Beigtajiem Kenedijiem". Skanējumā viņi gan Kenedijiem īpaši nelīdzinās, lai arī šie skaitās pietiekami ietekmīga amerikāņu pankroka grupa.
2008-01-10 17:29:55
music, 1988

S and M Airlines

3.5
NOFX amerikāņu puspagrīdes pankrgrupu vidū kotējas pietiekami augstu, taču viņu otrais albūms "Sadomazo aerolīnijas" par viņu labāko stundu netiek uzskatīts. Un tur nebūtu par ko brīnīties. Grupa, kuras dziesmu idejiskais saturs reti pārsniedz frāzi "Mean people suck". Vai tas, kā viņi cīnās par vārda brīvību (Vanilla Sex):
2008-01-09 17:05:56
music, 1989

Hell`s Ditch

7.0
Droši vien neatradīsies daudz cilvēku, kam Pogues mūzika varētu iepatikties no pirmās klausīšanās reizes. Ja nu ir kāda lieta, ko Šeinam Makgovanam varētu pārmest tikai retais, tad tā būtu pārmērīga izdabāšana publikas gaumei. Vecis, kas izskatās un izklausās pēc Šeina pēc definīcijas nevar būt industrijas rotaļlieta. Cita lieta, ka ar Šeina dzīvesveidu "nepārdegt" un nepārvērsties par skumju sevis atdarinājumu ir pagrūti, un The Pogues pēdējais albūms ar Šeina piedalīšanos jau pamazām tuvojas šai robežai.
2008-01-08 17:33:09
music, 1990

Going Public

5.0
Kaut ko tādu es patiešām nebiju gaidījis - es nez kāpēc biju domājis, ka Newboys ir viena kārtīga amerikāņu pankroka grupa (no tām 90to gadu pankroka grupām, kas mani pamatīgi kaitina), kuras mūzika ir 1:1 vienāda ar jebkuru "Offspring" albūmu un kurā saskatīt oriģinālu ideju nav iespējams pat ar elektronmikroskopu (it īpaši, ja tāds nemaz dabā neeksistē).
2008-01-07 17:33:07
music, 1994

Whatever happened to Slade

6.5
Interesanti, ka ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar "Whatever happened" Slade sniedza savu atbildi pankrokam - parādīja savas spējas radīt smagu un dusmīgu un aktuālu roku, pārstāja būt vienkārši bezsaturīgi glamrock pārstāvji un tā tālāk. Es varbūt neesmu milzīgs Slade mūzikas eksperts, bet manā izpratnē "Whatever happened to Slade" ir ļoti tipisks šīs grupas albūms - vienlaikus skaļš un ne pārāk drosmīgs, ar tādu mazliet uzspēlētu bravūru apveltīts ieraksts, kura muzikālā puse reti kad spēj klausītāju pārsteigt - tāda viegla enerģijas uzņemšanas mūzika, ko neviens neuzdrošinātos saukt par mākslu. Kad atskan pirmie "Be" akordi, uzreiz var saprast, kāds būs šis albūms - vienkāršs, mazliet muļķīgs, neizglītots un vienlaikus pietiekami klausāms. Un visas tālākās dziesmas tikai apstiprina to, ka šis ir gluži parasts Slade albūms - tajā nav vietas kaut kādiem nedzirdētiem oriģināliem paņēmieniem, dziesmu struktūra, tematika, noskaņa - tās visas ir tādas, kā to no šī ieraksta varētu gaidīt, ne vairāk, ne mazāk. Protams, salīdzinoši ar tiem pašiem Uriah Heep, ko klausījos vakar, Slade vismaz ir enerģiskāki un dzīvelīgāki un sevi nemēģina pasniegt kā kaut kādus rokenrola Mesijas, bet tas, ka viņi apzinās paši savu "vērtību", nenozīmē, ka šī vērtība pati par sevi kļūtu augstāka.
2007-12-19 17:02:23
music, 1977

Fallen Angel

6.5
Vispār jau es negribu par šo ierakstu pārāk daudz domāt - un ne tāpēc ka tas nav izcils, bet gan tāpēc, ka nākamā gada sākumā es varēšu klausīties Uriah Heep caurām nedēļām - kaut kad ap 30.-35. mp3 disku man uznāca mānija savākt kopā visus viņu albūmus - un tas par spīti tam, ka īpaši neviens no tiem man paticis nekad nav. Un "Fallen Angel" noteikti nebūs tas viņu albūms, par kuru man vajadzētu īpaši priecāties - septiņdesmito gadu beigās viņi jau oficiāli neskaitījās diez ko stilīgi, viņi bija sākuši nodarboties ar disko un pat no pseidoprogroka viņu mūzikā bija atlicis gaužām maz.
2007-12-18 17:28:27
music, 1978

Pink Album

5.0
Nosaukt "Pagans" par ietekmīgu grupu diez vai varētu. Nosaukt "Pagans" par skaistu grupu noteikti nevar. Nosaukt šo ierakstu par kvalitatīvi ierakstītu var tikai cilvēks ar visrudimentārākajām prasībām pret ieraksta kvalitāti (t.i., nekādām). Tā daļa (cik saprotu) ierakstīta grupas garāžā (mēģinājumu telpā), daļa - kaut kādos kreisos koncertos. Un tas ir grupas pirmais "īstais" albūms. Lielbudžeta produkts tas nav, bet ne jau budžets nosaka grupas kvalitāti. Vai "Joy Division" sāka savu karjeru kā miljonāri? Vai leģendārie The Wedding Present ir guvuši milzīgus komerciālus panākumus?
2007-12-17 17:23:45
music, 1983

Another World

5.5
Kur tie laiki, kad es Braienu Meju uzskatīju ne vien par vienu no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem, bet arī par fenomenālu dziesmu autoru, lielisku dziedātāju un vispār apbrīnojamu personību. Attiecībā uz Meju kā personību mans viedoklis šobrīd ir ļoti neskaidrs - no vienas puses viņš man joprojām šķiet simpātisks - nav alkoholiķis, pretsmēķēšanas aktīvists, izglītots astrofiziķis, salīdzinoši kārtīgs ģimenes cilvēks (viņa tagadējā sieva ir viņa vienaudze, nevis mazmeitas vecumā). Bet no otras puses ar Meja svētību "Queen" kā grupas vārds ir izvazāts pa visdziļākajām mēslainēm, kādām vien iespējams - savādāk sadarbību ar tādiem "mūziķiem" kā Robijs Viljamss, Kristina Agilera, Five utt. es nenosauktu, nemaz nerunājot par aizdomīgo "Queen" atjaunošanu ar Polu Rodžersu vokālista vietā. Tomēr ne jau tas, cik jauks vai nejauks cilvēks ir Braiens Mejs, atbild par "Another World" muzikālo kvalitāti.
2007-12-14 13:58:40
music, 1998

Billion Dollar Babies

8.0
Ui, ku es labi aplauzos. Gribēju jau domāt, ka līdz šī gada beigām būšu ticis cauri 27-tajam diskam no savas kolekcijas, kad šodien nejauši ievēroju, ka neesmu aprakstījis vismaz divus ierakstus no 4-tā diska. Tā arī gadās.
2007-12-13 17:03:23
music, 1973

Omega 6

7.5
Ja nu es kaut ko nesaprotu, tad tas ir faktu, kā manā ierakstu kolekcijā varēja iemaldīties šis grupas "Omega" albūms. Nav jau tā, ka es nekad nebūtu klausījies šādu mūziku, taču diez vai laikā, kad es no Dmitrija iegādājos diskus ar milzīgu daudzumu nevienam nezināmu pankroka grupu ierakstiem, es būtu gribējis iepazīties ar slavenāko ungāru progroka grupu.
2007-12-12 17:31:16
music, 1975

Millions of Dead Cops

5.0
Marks Prindls apgalvo, ka šī grupa ir gandrīz tikpat laba kā Dead Kennedys. Es apgalvoju - nē, nav. Kuram taisnība? Droši vien, Prindlam, jo viņš no hardcore pankroka jēdz daudz vairāk nekā es. Un tomēr mana nezināšana neļauj man iebilst. Lūk, cik plašas iespējas pavēr mūsdienās internets.
2007-12-11 17:18:19
music, 1982

Never for ever

8.0
Es kaut ko nevaru saprast. Absolūti nevaru saprast. Keita Buša man vienmēr ir likusies pretīga viņas galvenā grāvēja no šī albūma - dziesmas "Babooshka" dēļ. Šī dziesma man šķita kaut kāda pretīga lēta un stulba disko ēras kompozīcija. Tagad es nekādi nevaru saprast, vai es šo dziesmu vispār jebkad esmu klausījies. Iespējams, ka mani atbidēja Keitas Bušas paskats (par skaistu šo sievieti es diez vai nosauktu) + diezgan glemīgais viņas ietērps šī video piedziedājumā, taču patiesībā "Never for ever" ar disko mūziku ir ne vairāk kopīga kā vardei ar Latvijas karogu. Turklāt "Babooshka" patiesībā ir vienkārši superīga dziesma, turklāt tā nemaz nav tik triviāla popmūzikas kompozīcija kā es iepriekš biju uzskatījis.
2007-12-10 17:25:39
music, 1980

Permanent Waves

6.0
Cik ļoti man gribētos paziņot, ka "Permanent Waves" ir viens no labākajiem albūmiem, kādus es jebkad esmu dzirdējis! Rush ir tik simpātiska grupa, ka man negribas attiecībā pret to būt kritiskam, žēloties par viņu mūzikas trūkumiem vai pārmest nepietiekamu darbu pie mūzikas satura. Kā nekā viņi ir galvenie libertisma sludinātāji rokmūzikas pasaulē un tīri cilvēciski Džedijs Lī un kompānija man šķiet ļoti simpātiski. Bet...
2007-12-07 17:16:10
music, 1980

The Cars

7.0
Gandrīz visas šī albūma dziesmas Amerikā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem tendētās radiostacijas spēlējot vai ik pēc piecām minūtēm tā, ka tās visiem ir noriebušās. Šķiet, ka mūsu StarFM un Radio "mans mīļākais radio ir radio" Skonto vēl nav iegādājušies šo kompaktdisku, vismaz viņi šīs dziesmas katru mīļu brīdi neatskaņo, pat ne lielāko šī ieraksta grāvēju "Moving in Stereo", kas laikam gan ir vienīgā Cars dziesma, ko biju dzirdējis pirms šodienas (bet arī tā manās acīs nekāds "megagrāvējs" nekad nav bijusi).
2007-12-06 16:51:16
music, 1978

Crown of Creation

7.5
"Crown of Creation", protams, nav ieraksts, pateicoties kuram pasaule zina, cik izcila grupa reiz bija Jefferson Airplane. Nē, tas ieraksts būtu "Surrealistic Pillow", kurā atradās divas šīs grupas pazīstamākās (un nebaidos teikt - ģeniālākās) kompozīcijas - par balto trusi un to, ka ikvienam ir vajadzīgs kāds, ko mīlēt. Bet arī šajā ierakstā ir vairākas patiesi lieliskas dziesmas, kas gan varbūt nespēj atkārtot augstāk minēto emocionālo piesātinājumu, bet cik daudz gan vispār ir dziesmu, kas to spēj?
2007-12-05 17:51:06
music, 1968

John Fogerty

7.0
Džons Fogertijs, kas ierakstījis šo albūmu ir tas pats Džons Fogertijs, ar kura vārdu parasti asociējas grupa "Creedence Clearwater Revival" un jāsaka, ka pēc savas grupas izjukšanas (kādu iemeslu dēļ tā arī lai nebūtu notikusi), pārāk tālus ceļus prom no CCR skanējuma Fogertijs septiņdesmito gadu vidū neveica. Viegls, ļoti ritmisks, mazliet retro noskaņās ieturēts rokenrols, kas ir vienlaikus pietiekami jautrs, lai aizrautu tevi kā jaunieti, gan pietiekami miermīlīgs, lai tu kā jaunieša tēvs negribētu savu dēlu par šādas sātana mūzikas klausīšanos iekaustīt ar koka dēli.
2007-12-04 17:25:51
music, 1975

Quah

7.0
Savā solo debijā, kas ierakstīta kopā ar Tomu Hobsonu (kas tas tāds lai arī nebūtu), Jorma Kaukonens netiecas izklausīties nedz pēc savas slavenākās grupas - "Jefferson Airplane", nedz pēc savas ne gluži tik slavenās grupas - "Hot Tuna", līdz ar to šis ieraksts nav nedz psihodēlisks, nedz blūziski-džezisks, bet izteikti folksīgs. Savā ziņā tas ir slikti, jo Kaukonena elektriskie solo bieži ir lieliski. Un savā ziņā tas ir labi, jo arī ar akustisko ģitāru viņš māk rīkoties pietiekami labi.
2007-12-03 17:25:03
music, 1974

Secrets of the Beehive

6.6
Deivids Silviāns vislielāko popularitāti ir guvis kā grupas "Japan" vokālists, taču savā ziņā viņa solo karjera ir pat interesantāka par Japan radīto mūziku, jo tajā Silviāns izvēlējās pagalam nekomerciālu un izteikti alternatīvu stilu. Tā šajā, savā trešajā solo albūmā, Silviāns spēlē mazliet avangardisku, mazliet džezisku, mazliet ambientisku un pavisam ne komerciālu mūziku. Atsevišķās epizodēs šajā albūmā var pat saskatīt savu līdzību ar Roberta Vaieta daiļradi (it īpaši ievadošajā "September"), protams, ar piebildi, ka Silviānam ir daudz "tradicionālāka" balss nekā Vaietam. Meklēt šeit filigrānu gitārspēli vai žilbinošas melodijas būtu naivi, šis ir tipisks noskaņu albūms, kura saturiskā puse ir diezgan drūma un mierīga.
2007-11-30 17:21:40
music, 1987

Hoppkorv

7.0
"Hot Tuna" pēc visiem standartiem ir septiņdesmito gadu otrās šķiras grupa. Savos ziedu laikos viņi nekas nebija nedz popularitātes virsotnē, nedz arī tika nepelnīti piemirsti. Līdz ar to viņiem īpaši nespīdēja nedz vēlāka pilnīga aizmirstība vai izsmiekls, nedz arī baisākais "revival", ka cilvēki sāktu viņus apbrīnot kā drosmīgus sava ceļa gājējus, kas atteikušies no komerciāliem panākumiem mākslas labad.
2007-11-29 17:17:37
music, 1976

Standards and Practices

5.0
Šis "Face to face" ieraksts ir viens no ļoti daudzajiem ierakstiem, kuru klātbūtnei manā kolekcijā nav nekāda attaisnojuma. Kas ir "Face to face"? Kaut kāda 90to gadu Kalifornijas punk revival grupa. Kas ir "Standards and practices"? Ieraksts, kurā Face to Face izpilda savu elku - galvenokārt dažādu 80to gadu rokeru un panku dziesmu kaverus. Lieki teikt, ka šis ieraksts netiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu pat šīs ne sevišķi nozīmīgās grupas kontekstā, kur nu vēl globālāk.
2007-11-29 09:38:00
music, 1999

Octopus

7.6
Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.
2007-11-27 17:27:29
music, 1972

Blood, Guts and Pussy

7.5
Interesanti pašam novērtēt, kā mainās mana muzikālā gaume un muzikālā tolerance. Kad es pirmo reizi izdzirdēju "The Dwarves", mani viņi vienkārši atbiedēja ar savu pretīgo neķītro skanējumu, briesmīgo albūma vāciņu un šausminošajiem dziesmu tekstiem. Tagad, nieka sešus gadus vēlāk, esmu secinājis, ka "Dwarves" nemaz nav tik briesmīgi, kā es viņus pats reiz mālēju. Protams, viņu mūzika ir ļoti vardarbīga un uz seksu tendēta, protams, Blag Dahlia nedzied gluži Engelberta Humpeldinka balsī, bet es pēkšņi esmu sapratis, ka šī mūzika ir lipīga un diezgan forša. Varbūt ne katrām ausīm klausāma, tā ir tiesa, bet vairākas šī ieraksta dziesmas ir vienkārši lieliskas un īstenībā pat popsīgi baudāmas. Tāda ir "Drug Store" (kurā gan tiek dziedāts, ka galvenais varonis nogalinājis savu māti), tāda ir albūmu ievadošā "Back seat of my car", tāda ir pilnīgi slimā "SFVD", kurā galvenais varonis grib pārgulēt ar AIDS slimnieci, ka tik dabūtu seksu. Jā, salīdzinoši ar "rūķiem" Dead Kennedys ir mierīgi pusmūža onkuļi, kas spēlē kantrīmūziku. Ne velti šīs grupas koncerti reti ilga vairāk par piecpadsmit minūtēm un tajos netrūka seksa un vardarbības. Ne velti šis "albūms" ilgst mazāk kā piecpadsmit minūtes (patiesību sakot, manā ierakstā kaut kāda iemesla dēļ viena no apmēram minūti garajām albūma dziesmām iztrūkst, bet nedomāju, ka man tas liedz gūt pilnīgu viedokli par šo albūmu).
2007-11-26 12:35:54
music, 1990

Horizon

7.0
"The Carpenters" nav mežonīgu Zviedrijas galdnieku grupa, kas uzstājas, tērpusies vikingu kostīmos un kas izmanto savās dziesmās āmura, ēveles un finiera zāģīša skaņas. Nē, tas ir amerikāņu brāļa un māsas duets, kas pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem bija nežēlīgs populārs un kas vienmēr izcēlās ar diezgan orķestrētu un ļoti vieglos toņos ieturētu mūziku.
2007-11-23 17:07:57
music, 1975

Backless

7.6
Hurrah! Once again I`m listening to a record from the vaults of Eric Clapton. And it isn`t even from the mid-eighties! Of course, I can`t say that I have missed him in my earphones a couple of last weeks. No, not really - I`ve listened to Eric Clapton more than enough this autumn already.
2007-11-22 17:26:24
music, 1978

Foreigner

6.7
Interesanti, ka manā diskā ar trakākajiem pankmūzikas ierakstiem vieta ir atradusies arī Foreigner debijas albūmam. Kāpēc tas ir interesanti? Tāpēc ka Foreigner faktiski bija pretspēks pankmūzikai - šī grupa aizsāka to, ko pazīst kā arēnu roku, tādu skaļu, patosainu, diezgan izteikti mačo stila rokmūzikas paveidu, ko nekad nav īpaši žēlojuši kritiķi un kura pārstāvji nekad nav žēlojušies par nepietiekamu mazu meiteņu mīlestības daudzumu.
2007-11-21 17:27:45
music, 1977

Anyway I`ve Been There

6.0
"Camber", ja var ticēt AMG, ir daļēji "emo" roka grupa. Ja es zinātu kādus jokus par pokemoniem, es tos tagad labprāt izstāstītu, jo ir atbilstoša situācija. Bet patiesībā es nevienu joku nezinu un šīs grupas mūzika ir pārāk nogurdinoši iemidzinoša, lai es spētu kādu izdomāt. Es jau nesaku, ka tā būtu sūds un kaka, bet patiesībā es varbūt tā tomēr domāju. Nē, viņi nav destruktīvi tavām un manām ausīm, bet viņi ir baisi apnicīgi. Nezinu, kas tieši šajā ierakstā mani tik ļoti kaitina, bet tas patiešām ir kaitinošs. It kā viņiem esot ļoti labi dziesmu teksti, bet man kaut kā pietrūkst gribasspēka tajos iedziļināties. Muzikāli viņi nav īpaši interesanti vai vismaz nav interesantāki par jebkuru citu viduvēju amerikāņu rokgrupu. Viņu mūzikā absolūti iztrūkst jebkāds "edge", kas viņiem ļautu izcelties uz visu tūkstošu pusalternatīvo rokgrupu fona, kā rezultātā "Anyway I`ve Been there" ir tikai viens no tūkstošiem 1999.gada albūmu, kas nekādi nav ievērojamāks par kuru citu savu laikabiedru. Nav brīnums, ka Wikipedia par šo grupu nav rakstīts ne vārda. Nē, viņi nav tieši slikti, ja salīdzina ar vakardienas briesmīgajiem "Defiance" viņi ir pat ļoti baudāmi, bet absolūtajā vērtējumā šis ieraksts tā vien kliedz vienu vārdu: viduvējība! Bet iedomāties kaut ko mazāk iedvesmojošu par absolūtu viduvējību man vismaz ir grūti. Viņu noskaņas ir citur dzirdētas, viņu skaņas ir citur dzirdētas, bet man negribas katru dienu ēst vienu un to pašu plovu latviešu gaumē. Ieraksta nozīmīgākā kompozīcija skaitās to noslēdzošā "Home Movies", kuras galvenā vērtība ir tās pārmērīgajā garumā. Kārtējo reizi atkārtošos - ja tev patiešām nav ko darīt, tu vari mierīgi "Camber" klausīties, viņi ir melodiski, viņi ir mierīgi, viņi nav naidīgi, bet vēl labāk tu vari klausīties kaut ko jēdzīgāku par šo grupu.
2007-11-20 16:32:20
music, 1999

Nothing lasts forever

3.0
Atzīšos, ka es kaut kā biju domājis, ka šie "Defiance" ir amerikāņu thrash-metāla grupa, bet patiesībā tā ir amerikāņu Oi! pankroka grupa. Nezinu, kurā gadījumā man vajadzētu būt negatīvāk noskaņotam - thrash man nepatīk, bet Oi! vispār ir kaut kāds sviests.
2007-11-19 15:47:21
music, 1998

Horse Bites Dog Cries

4.5
Personīgi man tas nav nekāds pārsteidzošs jaunatklājums, un tomēr šis fakts ir jāpiefiksē: lielākā daļa ierakstu, kas ir manā MP3 diskā, kuram Dmitrijs (myohmy) deva nosaukumu "Punks & more" ir diezgan draņķīgas kvalitātes. Jā, ir daži lieliski pankroka piemēri, bet "D.I." otrais albūms noteikti nav viens no tiem.
2007-11-16 16:43:43
music, 1985

The First Four Years

6.5
Vispār jau "Black Flag" skaitās viena no hardcore panka nozīmīgākajām grupām, tā ka no viņu pirmo četru gadu izlases varētu gaidīt kaut ko īsteni ievērojamu. Tikai jāievēro viena būtiska detaļa - visievērojamākā skaitās grupas darbība, kad tās vokālists bija Henrijs Rollinss, bet "First Four Years" atspoguļo tieši pirms-Rollinsa ēru.
2007-11-14 17:18:25
music, 1983

Walk Together Rock Together

3.0
"7 Seconds" ir vēl viena no tām pankroka grupām, kas iesaistījās dīvainajā godīgā panka kustībā - kas atteicās no tradicionālās sex,drugs&booze ideoloģijas. Panki, kas ietur veģetāriešu maltītes, nesit reperus, kapitālistus un citus ebrejus, tas ir kaut kas dīvains. Es nesaku, ka slikts, bet dīvains gan.
2007-11-13 17:23:32
music, 1985

When the Punks Go Marchin In

5.0
"Abrasive Wheels" ir tikai kārtējā pankroka grupa. Tā pat viņi paši vienā no šī albūma dziesmām atzīst. Un kurš gan labāk ja ne viņi paši varētu par to spriest (lai arī viņi visticamākais īstenībā domāja savādāk)? Turklāt viņi nav sevišķi ievērojama pankroka grupa, kas vēl arīdzan pārstāv vienu no vismazāk respektētajiem pankroka apakšžanriem - tā saukto Oi!
2007-11-12 17:05:59
music, 1982

Die For The Government

7.0
Kāpēc man patīk Anti-Flag un nepatīk vairums daudz populārāku "jauno" pankroka grupu? Tāpēc, ka viņi ir "the real thing" - viņu mūzika pamatā ir "The Ramones" un "Sex Pistols" turpinājums, nevis mazliet spurainākai auditorijai pārveidota Enrikes Iglesiasa daiļrade.
2007-11-09 17:08:31
music, 1996

Cunning Stunts

6.0
Dīvani, ka par šo noise rock grupu Latvijā nezina gandrīz neviens (vismaz spriežot pēc Internetā pieejamās informācijas), lai gan tajā savulaik spēlējuši veseli divi tautiešu izcelsmes bāleliņi - Kevins un Sandris Rutmaņi. Protams, "The Cows" nav gluži "Limp Bizkit", tāpēc par latviešu līdzdalību šajā grupā kurš katrs nepriecāsies, un tomēr.
2007-11-08 13:08:09
music, 1992

Goddamnit

6.5
Cik sāpīgi man lai arī to nebūtu atzīt, bet pankmūzika ir depresīvi vienveidīga. Kādi divi ģitāras toņi, divi bungu ritmi, divas dažādas dziedāšanas manieres, trīs dažādas dziesmu tēmas - lūk, saturiskais komplekts veselam mūzikas žanram.
2007-11-07 17:05:22
music, 1998

Friction, Baby

6.5
"Better than Ezra" ir viena no tām grupām, par kuru es zinu, ka tai ir atmiņā paliekošs nosaukums, bet neko citu nezinu. Viņiem droši vien savu nosaukumu ir veltījuši "Less than Jake", lai gan nevar zināt. Vēl zinu, ka man savulaik šķita, ka viņi ir viena no indie scēnas grupām, lai gan faktiski nekā īpaši indijiska viņos nav.
2007-11-06 17:26:48
music, 1996

One on One

6.5
Ja godīgi, es absolūti nezinu, kā šis ieraksts ir nokļuvis manā krājumā - kāpēc laikā, kad mana gaume svārstījās starp diviem ekstrēmiem pretpoliem - arēnas roku un pankroku, es pēkšņi tiku pie šī ieraksta, ka 1981.gadā saņēma Grammy balvu kā labākais instrumentālais popmūzikas albūms, džeza ģitārista un taustiņnieka duets. Un tomēr tas manā kolekcijā ir.
2007-11-05 17:19:46
music, 1979

Another Ticket

7.0
Jāsecina, ka manā krājumā ir diezgan daudz Erika Kleptona albūmu. Tik daudz, ka es varētu teikt, ka man ir gandrīz visi viņa albūmi. Vai tuvu tam, precīzi šobrīd noskaidrot grūti.
2007-11-02 17:04:29
music, 1981

Comicopera

8.5
Nule kā es pārkāpju savus principus - rakstīt šeit par ierakstiem, kas atrodami manā MP3 disku kolekcijā. Bet kam gan ir domāti principi, ja ne lai tos pārkāptu? It īpaši, ja vienu albūmu šodien no kolekcijas esmu jau klausījies un aprakstījis, bet ir kaut kas cits, kas manu sirsniņu iekustinājis daudz vairāk par plānveidā klausīto mūziku.
2007-11-01 17:26:10
music, 2007

Mass Nerder

6.5
Diez vai es izdarīšu baiso atklājumu, paziņojot, ka "Mass Nerder" nosaukums veidots ar apzinātu asociāciju uz masveida slepkavībām. Taču šī ieraksta saturs nebūt par šādām slepkavībām domāt neliek.
2007-11-01 13:43:24
music, 1998

Safe as Milk

7.5
"Safe as Milk" is the debut album from one of the most eccentric, bizarre, original, mindblowing, uncommercial and his-own-path-going musicians of the 1960s and 1970s - Captain Beefheart. His most famous record of course is the nearly insane "Trout Mask Replica", therefore you could be expecting something different from Don van Vliet (that`s Mr Beefhearts real name) and his trusty "Magic Band". You see, "Safe as Milk" is really a safe record and it`s nowhere near to the hilarious absurdity of "Trout Mask Replica". In essence it`s nothing more than a solid blues record. And Beefy himself sounds on here already as an old man, although he was only 25 when he recorded this stuff. When you listen to stuff like "Sure Nuff N Yes I Do", you don`t care whether Captain B was taking the stuff he played seriously or not, whether this all was supposed to be a pun or not, just just enjoy his eclectic performance.
2007-10-31 17:22:09
music, 1967

Grape Jam

7.5
Ja nemaldos, Moby Grape bija viena no grupām, kuras bija iecienījis leģendārais "daugavpilietis", ar kuru NR divus mēnešus nomācījās kopā Filozofijas fakultātē. Šis pats daugavpilietis bija tas, pateicoties kuram es uzzināju par tādu lielisku grupu kā Magma. Patiesību sakot, es gan 100% nevaru garantēt, ka starp viņu un Moby Grape patiešām bija kāda sakarība, bet tā vismaz man šķiet.
2007-10-30 17:26:41
music, 1968

Boston

7.0
Grupas Boston debijas albūms vislabāk mūsdienās ir zināms pateicoties grupai Nirvana. Vai tas nav ironiski? Un šeit es domāju īstu ironiju, nevis tādu kā Alanisas Morisetes dziesmā "Ironic". Kur šeit ironija? Boston bija uzpūsti arēnas rokeri, tāli no ikdienas dzīves, šausmīgi elitāri. Nirvana un visa grunge kustība faktiski nospļāvās uz arēnas roka vērtībām, pietuvinot mūziku klausītājam ar savu "nekrutumu".
2007-10-29 17:24:32
music, 1976

There`s One in Every Crowd

7.0
Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.
2007-10-26 15:27:45
music, 1975

Discover My Soul

6.0
Atzīšos godīgi - man šodien nemaz nav noskaņojuma klausīties H-Blockx vai jebkādu citu grupu, tā ka sekojošais albuma apraksts nebūs īpaši detalizēts un realitātei atbilstošs. Mugura sāp vienkārši pretīgi un kaut cik normāli es jūtos vien staigādams apkārt, bet sēžot ir pavisam draņķīgi, tā ka šodien droši vien esmu uzstādījis savu personīgo pie datora darba laikā nesēdēšanas rekordu. Rītdien gluži iespējams, ka uz darbu neiešu, bet došos pie ārsta, bet to vēl redzēs - atkarībā no pašsajūtas.
2007-10-23 17:25:38
music, 1996

The Red Hot Chili Peppers

2.0
Red hot chili peppers sūkā. Viņu mūzika ir bezjēdzīga, tizla, Entonijs Kiedis repo sliktāk nekā Vanilla Ice, dziesmu melodijas ir vienveidīgas, teksti - bezjēdzīgi un vispār viņu dziesmās nav nekā paliekoša. Paies gads un neviens šādas grupas eksistenci vairs neatcerēsies, un labi ka tā.
2007-10-22 15:42:53
music, 1984

Love Gun

3.0
These "Kiss" fellows certainly are some mean and nasty sexual perverts. For the title of their album they use a synonym for "penis". Still you`ve gotta notice that an album by the title of "Penis" may even sound smart and anti-establishment, meanwhile "Love Gun" is just ugly. In the title song they sing about some chick that turns the love gun on (or something like that). On "Christine Sixteen" Paul Stanley comes out:
2007-10-19 16:04:38
music, 1977

Money and Cigarettes

7.0
As we`re taking one more step back in Eric Clapton`s discography, we`ve finally reached a point where you could put a sticker on Eric`s albums cover "No Phil Collins involved". That`s certainly a relief, for "Money and Cigarettes" is an album where Clapton`s guitar and not some unknown guy`s synthesizer is the main star. Not that there`s too much spotlight on Clapton`s guitar work, but at least this is a record of living music and not some computed nonsense.
2007-10-18 16:41:49
music, 1983

Behind the Sun

5.0
Nezinu, kāpēc man vienā diskā iegadījušies trīs bezmaz vai sliktākie Kleptona karjeras albūmi, kas visi tapuši astoņdesmito gadu vidū un kuri visi nav īsti pieskaitāmi rokmūzikai. Bet tā nu tas ir sagadījies.
2007-10-17 17:56:27
music, 1985

August

3.5
Ja tu iedotu šo albūmu kādam cilvēkam, kas nekad dzīvē nav neko dzirdējis par Ēriku Kleptonu, tad viņam diez vai rastos priekšstats, ka Kleptons tiek uzskatīts par vienu no divdesmitā gadsimta labākajiem blūza/roka ģitāristiem, kurš par savu sešdesmito gadu veikumu vien pelnījis mūžīgu godu un slavu. Tā vietā šis cilvēks padomātu, ka "August" radījušais mūziķis ir tipisks astoņdesmito gadu easy listening sintezatoru popmūzikas pārstāvis, kas nespēj izcelties ar atmiņā paliekošām melodijām, kompozicionālām vai liriskām idejām un kas noteikti līdz ar astoņdesmito gadu iziešanas no modes zaudēja jebkādu popularitāti.
2007-10-17 11:18:34
music, 1986

Sails

5.0
Nezinu, kas man bija licis tā domāt, bet es nez kāpēc visu laiku biju pārliecināts, ka Čets Atkinss bija grupas "Dire Straits" dalībnieks. Patiesībā viņš bija amerikāņu kantrī ģitārists, kas aizrāvās ar džezu, bet viņa saistība ar "Dire Straits" aprobežojas ar to, ka Marks Nopflers no Straits bieži viesojies Atkinsa ierakstos.
2007-10-15 17:21:21
music, 1987

Dark Side of the Moon

9.5
Reti gadās kāds mūzikas ieraksts, par kuru varētu pateikt vienlaikus tik daudz un tik maz. Tik daudz - tāpēc ka emociju, asociāciju, atmiņu un informācijas par šo ierakstu manī ir gūzmas. Tik maz - tāpēc ka nekādas vajadzības kaut ko par to vēl teikt vai vēl jo vairāk kaut ko mēģināt atklāt nav.
2007-10-12 17:25:13
music, 1973

Quadrophenia

7.0
Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.
2007-10-11 17:17:30
music, 1973

End of the Century

7.5
"End of the Century" ir viens no visdīvainākajiem albūmiem rokmūzikas vēsturē, tur nevar būt divu domu. Tajā viena no pirmajām amerikāņu pankroka grupām (vai pareizāk grupa, kura būtu uzskatāma par pankroka "izgudrotāju") par producentu bija pieaicinājusi Filu Spektoru, kura "wall of sound" atpazīstamie aranžējumi caurvija megatonnas sešdesmito gadu saldās popmūzikas un kura galvenais triks bija aranžējumos iesaistīt iespējami vairāk dažādu mūzikas instrumentu. Kā Spektora maksimālisms varētu sadzīvot ar Ramones minimālismu? Kā Ramones vispār iedomājās, ka Spektors varētu būt viņiem piemērots producents? Nezinu. Bet tā sagadījās.
2007-10-10 15:44:33
music, 1980

Born in the USA

6.5
Brūsa Springstīna albūms "Born in the USA" ir tik liels, ka manā saitā tas acīmredzami neietilpst. Tas ir tik grandiozs, ka par to runāt vispār nebūtu pieklājīgi. Tas ir tik epohāls, tik dižens, ka man par to rakstīt nevajadzētu. Un tomēr es rakstīšu.
2007-10-09 17:46:24
music, 1984

Bark at the Moon

6.5
"Rej uz mēnesi" bija pirmais ieraksts, ko Ozijs ierakstīja bez sava diženā ieroču (ģitāru) nesēja Randy Rhoads, kā rezultātā šis ieraksts netiek uzskatīts ne tuvu tik labs kā līdzšinējie Ozzmana solo veikumi, lai gan patiesībā tas, protams, īpaši neatšķiras no citiem viņa veikumiem.
2007-10-08 17:19:38
music, 1983

Plastic Surgery Disasters

6.5
Dead Kennedys otrais albūms turpina šīs grupas tradīcijas skaidrot to, kādā veidā tevi kā vienkāršo cilvēku nevienkāršie cilvēki piekāš. Skanējums šim ierakstam gan ir pilnīgi savādāks nekā "Fresh Fruit for Rotting Vegetables". Ļoti haotisks, ne pārāk baudāms (kā esot apgalvojis Jello Biafra - tā tas esot darīts speciāli, lai albūms būtu kaitinošāks).
2007-10-05 17:03:31
music, 1982

The Inevitable

7.6
Atceros, ka dabūjis šo albūmu biju pamatīgi vīlies - Squirrel Nut Zippers nebūt neatbilda tam, ko es tolaik sapratu ar vārdiem "alternatīvais roks", kura kategorijā šo ierakstu biju ieguvis. Arī šodien es to nekādi nenosauktu par alternatīvo roku, bet tas nemazina baudījumu, ko spēju gūt no šīs amerikāņu grupas debijas ieraksta.
2007-10-04 17:29:30
music, 1995

Punk in Drublic

6.0
Es nemaz nezināju, ka vienīgais NOFX albūms, kas ir manā krājumā, tiek uzskatīts arī par labāko šīs grupas albūmu. Wow - tā man reti gadās, lielākoties man mēdz būt šādām grupām vismazāk pazīstamie un vissliktāk novērtētie albūmi.
2007-10-03 17:06:26
music, 1994

Give Me Convenience Or Give Me The Death

8.0
No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.
2007-10-02 16:08:06
music, 1987

Bat Out Of Hell II - Back Into Hell

6.0
Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.
2007-10-01 17:25:54
music, 1993

Sings My Generation

8.0
Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.
2007-09-14 17:07:03
music, 1965

Record only water 10 Days

7.0
Džons Frušente vislabāk ir zināms kā pasaulslaveno Red Hot Chili Peppers ģitārists, kur viņš ir viens traks fanka monstrs. Tomēr šajā savā pirmajā pēcnarkotiku perioda solo ierakstā viņš izklausās pēc ļoti daudz kā, bet ne pēc fankmūziķa. Pirmkārt, lielākoties viņš spēlē elektrisko ģitāru, ieraksta skaņa ir ļoti nenobeigta, nenopulēta, mežonīga. Otrkārt, dziesmas pašas par sevi nav stadionu himnas, kādas parasti rada asie pipari, bet psihodēliski un daļēji filosofiski vēstījumi, kas visvairāk nodarbojas ar atmosfēru radīšanu, melodijām atstājot trešo lomu. Arī Frušentes balss nav tāda kā skanīgajam Kiedim - viņa dziedāšanas maniere ir tāda diezgan depresīva, mazliet uz gotiku velkoša un pieklusināta. Pazīstamākā ieraksta kompozīcija bez šaubām ir tā singls "Going Inside", bet atšķirība starp singlu un nesingliem nav tik liela. Šeit nav izteiktu filler gabalu, nav izteiktu grāvēju, ir tikai dziesmas un... citas dziesmas. Kopumā ieraksts ir drīzāk drūms nekā jautrs, kopumā tas ir drīzāk labs nekā slikts, bet teikt, ka tas būtu kaut kas fenomenāls, es nevaru. Listenable but not essential, tā varētu teikt īsos vārdos.
2007-09-13 17:25:55
music, 2001

This is where I Came In

6.5
Interesanti, ka pirmajā MP3 diskā, ko ierakstīju ar savu mājas CD rakstīkli, ir tikai divi normāli studijas albūmi - viens Bee Gees un viens Džona Frušentes ieraksts (vēl tur ir vairākas izlases, Pulp Fiction skaņu celiņš un Pink Floyd "Ummagumma" studijas disks, taču par tiem tuvākajā laikā nerakstīšu - neietilpst manā stratēģijā). Lai arī vispār Bee Gees gandrīz ikvienam cilvēkam asociējas ar falsetā dziedātām disko dziesmiņām - tādām kā "Stayin` Alive", "Jive Talkin`", "Night Fever" un "How Deep Is Your Love", šīs grupas muzikālais devums ar platformenēm un "nemotivētu" seksu nemaz neaprobežojas. Savulaik, vēl ilgi pirms Džons Travolta devās deju zālēs, brāļi Gibbi bija lielisks popmūzikas trio ar pat zināmu psihodēlijas piesitienu. Tikām savā pēdējā albūmā, tajā, par ko mēģinu tagad sākt rakstīt, viņi pēc definīcijas būtu pieskaitāmi Adult Contemporary dziesminiekiem, kas sen vairs nemēģina pasauli pārsteigt, bet mēģina joprojām palikt aktuāli.
2007-09-12 17:15:22
music, 2001

Powerage

7.5
Ar "Powerage", kā vēsta mūzikas literatūras annāles, iesākās AC/DC zelta ēra, kas ilga veselus trīs albūmus. Tomēr uz divu sev sekojošo ierakstu fona "Powerage" lielākoties paspīdēt nevar - tomēr tas nav nedz pirmais Braiena Džonsona albūms ar AC/DC, nedz Bona Skota pēdējais. Taču tam nevajadzētu kļūt par šķērsli, lai tu varētu izbaudīt šos ne pārāk intelektuālos austrāliešus visā viņu sniegtā rokenrola pilnībā.
2007-09-11 17:17:31
music, 1978

Wheatus

7.0
Kur tie gadi, kad Wheatus bija populāri? Kur, kur - loģiski, ka pašā šīs desmitgades sākumā! Kur tad vēl?! Kad "Teenage dirtbag" kļuva par visas Eiropas nekruto pusaudžu (nejaukt ar gotiem un pokemoniem, te domājami parastie lūzeri) himnu, tas bija patiešām stilīgi. Protams, pēc septiņiem gadiem dziesma tik svaiga kā tolaik vairs neizklausās, lai arī Brendana Brauna mazliet tāda lūzeriskā un fenomenāli sievieti atdarināt spējošā balss man joprojām šķiet gana stilīga. Lai arī Brauns piemin Iron Maiden, šajā ierakstā meklēt kaut ko Iron Maiden`isku ir naivi - tas ir tikai vienkāršs un pavisam miermīlīgs poproks, kas balstās uz elektrizētu akustisko ģitāru, kas lielākoties skan tik tīri kā kādā Carpenters ierakstā - šīs grupas galvenais trumpis noteikti nav mežonīga ārdīšanās. Tā vietā Brauns un kompānija piedāvā vairākas foršas lipīgas dziesmiņas, ar kurām pasauli izmainīt tu nevarētu, bet kas varētu būt kaut kas līdzīgs "Fountains of Wayne" repertuārā esošajiem gabaliem. Dažas dziesmas ir 100% koledžroks - piemēram "Punk ass bitch" varētu skanēt jebkurā sava laika tīņu komēdijā (kā zināms Teenage Dirtbag vienā no tādām arī skanēja), bet dažas dziesmas ir mazliet interesantākas un atmiņā palikt spējošākas. Man personīgi patīk optimistiskā "Sunshine" (tas nekas, ka dziesma, ja pareizi saprotu, ir par pašizgatavotu peņa pagarinātāju):
2007-09-10 17:12:28
music, 2000

Dare to be Stupid

5.0
Dīvainais Els Jankovičs pamatoti (vai nepamatoti) tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūziķi tā sauktajā parodiju biznesā, tobiš, pazīstamu dziesmu izsmiešanā un padarīšanā par smieklīgām dziesmām. Jāatzīst, ka viņa trešais albūms "Dare to be stupid" diez ko fenomenāli neko neizsmej un visvairāk balstās uz parodēto dziesmu melodijām, kas liek Veirda ne īpaši labi padarītajam darbam izklausīties labāk.
2007-09-07 17:34:58
music, 1985

The Head On The Door

7.0
Tā diena ir beidzot pienākusi - šodien es pēdējo reizi (vismaz tuvāko trīs gadu laikā) klausos kādu The Cure albūmu ar mērķi pateikt par to kaut ko daudz maz informatīvu. Tie man ir patiesi svētki, jo reti man ir nācies kādam izpildītājam sekot tik ilgstoši, kā tas ir gadījies šoreiz (iepriekš bija The Beatles un Chumbawamba, par kuriem es fanoju, un Bobs Dilans, par kuru iefanojos ilgstoši klausoties). Bet "The Cure" man nelika mainīt skeptisko viedokli, kas par šo grupu man bija radies jau pirms laba laika. Turklāt dīvainākais ir tas, ka "The Head On The Door" patiesībā nav slikts izejas punkts - tas joprojām mani nepiesaista vairāk par grupas debijas albūmu, bet tas ir pietiekami dejojams un popsīgs, lai neliktu man domāt par šīs dzīves neglābjami skumjo raksturu. Protams, gluži dzīvespriecīgs the Cure ieraksts pēc definīcijas būt nevar, bet es labprātāk izvēlos "In Between Days" drūmi dejojošo noskaņojumu vai lipīgo "Kyoto Song" (patiešām labs!) un nevis jebko no "Pornography" albūma. Protams, The Cure vienmēr izklausās pēc sevis, lai ko viņi arī nedarītu un pat tāds astoņdesmito gadu pops kā "Six Different Ways" vai "Push" ir tāpat ļoti viegli atšifrējami kā šīs konkrētās grupas kompozīcijas, taču šajā ierakstā viņi nemēģina izklausīties pārmērīgi Kjūriski (cik nu tas ir iespējams) un pirmo reizi ilgākā laikā ir salīdzinoši uztverami.
2007-09-06 16:28:43
music, 1985

The Top

6.6
Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:
2007-09-05 16:53:19
music, 1984

Japanese Whispers

6.5
"Japāņu čuksti" patiesībā nav albūms šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan singlu un to B-pušu apkopojums, kas turklāt ir aizdomīgi īss - 28,5 minūtes. Taču tas iezīmē savā ziņā negaidītu pavērsienu The Cure mūzikā - viņi pēkšņi ir kļuvuši daudz mazāk gotiski, nekā bija savā iepriekšējos ierakstos. Dažas ieraksta dziesmas vispār nemaz nav gotiskas, bet tādas uz piano pop velkošas - it īpaši tas attiecas uz lieliski trako The Lovecats ar tās retro-isko ritmu veidojošo basa ritmu. Protams, Roberts Smits nav kļuvis gluži par britpopa pārstāvi - to viņam varētu liegt viņa savdabīgi depresīvā dziedāšanas maniere, kas pat pašu saulaināko dziesmu padara mazliet drūmu. Tas gan droši vien nozīmē, ka šajā ierakstā The Cure nav ne tuvu tik oriģināli, kā viņi bija savos agrākajos gados un ka viņi droši vien tajā brīdī mēģināja līdzināties kādiem Depeche Mode vai vēl kam tādam (sintezatoru šajā albūmā ir nesalīdzināmi vairāk nekā ģitāru). Es gan joprojām nevaru teikt, ka šīs dziesmas ir fenomenāli labi atmiņā iespiedošās (lai arī 30 minūšu albūmu it kā iegaumēt vajadzētu varēt gana ātri), bet salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem, tas vismaz man nešķiet šobrīd tik neadekvāts un traucējošs, un zinot manas "siltās" jūtas pret The Cure, arī tas ir savs sasniegums.
2007-09-04 15:07:41
music, 1983

Pornography

6.0
"Pornography" ir ieraksts, kurš daudzviet tiek dēvēts par vislabāko depresīvās mūzikas ierakstu, par vienīgo plati, kas tev nepieciešama, lai pareizi varētu griezt vēnas un raudāt mēnesgaismā kapsētā. Vai ir daudz albūmu, kuru pirmā rindiņa ir "Doesn`t matter if we all die"? Un ieraksta atmosfēra patiešām atbilst tā reputācijai, iedomāties kaut ko drūmāku, bezcerīgāku un vienlaikus spēcīgāku gotu roka žanrā droši vien nemaz nav iespējams. Tikai žēl, ka nekas šajā albūmā nespēj tuvoties ievadošajā "One Hundred Years" noteiktajam līmenim. Visas ieraksta dziesmas ir ne īpaši melodiskas un ir īpaši vienveidīgas. Es saprotu, ka tev kā pokemonam šī mūzika var būt tuva un ka tu to vari uzskatīt par savu mīļāko ierakstu. Es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, ko Tokio Hotel ne mūžam nespētu radīt, cik seksīgs lai arī nebūtu grupas dziedātājs Bils. Un tomēr es tik ļoti neesmu šī ieraksta mērķauditorija, ka es vienkārši nespēju pret to izturēties objektīvi. Es kaut kā nespēju nedz ar to identificētie, nedz to iemīlēt. Cure, protams, ir epohāla grupa. Cure, protams, ir lieliska grupa. Tās dalībnieki ir ne vien inteliģenti un komptenti, bet arī ar zināmu dievišķo dzirksti apveltīti. Tomēr grupas spēlētais materiāls ir apbrīnojami vienveidīgs un apbrīnojami nepiemērots dažādām dzīves situācijām. Es vismaz nezinu, kāpēc lai kāds gribētu šādu mūziku klausīties darbavietā, izbraucienā ar draugiem mašīnā, vienkārši vakarā atpūšoties pēc grūtas dienas vai skatoties bildes no pagājušās nedēļas izbrauciena ar draugiem mašīnā. Ja tu neesi pietiekami drūmā noskaņojumā un nejūti Roberta sāpes kā savas sāpes, tev labāk varētu ieteikt paklausīties kādu Eiropas hitu radio vai ierakstīt gūglē "televīzijas programma" vai "dziesmu vārdi" (ko nozīmē pēdējais teikums, zinātāji sapratīs).
2007-09-03 17:09:13
music, 1982

Seventeen Seconds

7.0
Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.
2007-08-31 17:20:31
music, 1980

Three Imaginary Boys

7.0
Ja man jāizvēlas starp agrīnajiem un vēlīnajiem the Cure, es noteikti izvēlēšos pirmo variantu. Tur nav divu domu. Tāpat kā divu domu nav tur, ka šis ieraksts patiesībā ir tas pats "Boys Don`t Cry" tikai ar dažām nomainītām dziesmām (lai arī patiesībā ir otrādāk). Līdz ar to arī ieraksta kvalitāte ir apmēram tāda pati. Šeit gan nav divu pazīstamāko agrīno Cure singlu - "Killing an Arab" un "Boys Don`t Cry", toties citas lieliskas dziesmas šeit ir atrodamas, kas šo ierakstu pat padara par diezgan pancīgi un nevis pokemoniski skanošu. Piemēram, "It`s Not You" ir tipisks pankroks. Tāpat "Grinding Halt".
2007-08-30 17:03:49
music, 1979

My Own Prison

5.0
Kaut kā pēdējās dienās es visu tikai nolieku, tikai nolieku, tikai kritizēju, tikai izsmeju, tikai noliedzu. Kāpēc tā? Tāpēc ka pēdējās dienās es lasu sēnalas, skatos sēnalas un klausos sēnalas. Savādāk to izskaidrot nevaru.
2007-08-29 16:59:08
music, 1997

The Eternal Idol

7.5
Patiesībā šo ierakstu es gaidīju ar pamatīgām bažām - pat no labākajiem Sabatu gadiem ne visi ieraksti manī izraisa sajūsmu, ko tad varētu gaidīt no ieraksta, kas tapis astoņdesmito vidū un kurā no oriģinālajiem sestdieņiem ir atlicis viens pats Iommi (lai arī, protams, viņš visos laikos bija vismaz piecdesmit procenti no šīs grupas)?
2007-08-28 17:17:01
music, 1987

Computer World

7.5
Kaut kā man šodien sāp galva un klausīties Kraftwerk nedodas īpaši labi. Citkārt tas sanāk labāk. Un tomēr - parunāsim mazliet par Datorpasauli (ne to, kas kādreiz bija žurnāls).
2007-08-27 17:17:27
music, 1981

Crocodile Shoes

5.0
Džimijs Neils nudien nebeidz mani pārsteigt! Protams, strikti ņemot, būtu jāsaka: Džimijam Neilam ir izdevies mani pārsteigt, jo iepriekš viņš mani pārsteidzis nebija, bet šādā formulējumā, manuprāt, skan iespaidīgāk.
2007-08-24 17:01:17
music, 1994

1,039/Smoothed Out Slappy Hours

6.5
Nez, vai es esmu kādam nepieciešams, lai atklātu, ka Green Day debijas ieraksts izklausās tāpat kā visi citi Green Day ieraksti, tikai mazliet sliktāk, jo ir ierakstīts sliktākos apstākļos?
2007-08-23 17:20:16
music, 1991

Faith

5.0
Pie joda tos gotus, pokemonus un emo! Patiešām pie joda! Kā man ir noriebies klausīties tādu mūziku kā "The Cure"! Un vēl priekšā (ja nemaldos) ir septiņi viņu albūmi! Tā patiešām ir piespiešanās.
2007-08-22 16:13:41
music, 1981

Close Enough for Rock`N`Roll

6.5
Šajā ierakstā Nazareth apliecina, ka viņi ir kaut kas vairāk par vienkāršu smagā roka grupu, ka viņiem patīk arī eksperimentēt un ka tas reizēm viņiem arī padodas. Tipiskākais tā apliecinājums ir šī albūma ievadošā kompozīcija "Telegram", kas stāsta par problēmām rokmūziķa dzīvē un kas ne tikai ilgst gandrīz astoņas minūtes, bet kurā šim garumam ir arī savs attaisnojums - vairākas melodijas, saistīts saturs un pietiekama klausītāja intereses piesaistīšana. Man personīgi gan dziesmas ievadošā daļa ne visai patīk, taču uz beigām dziesma paliek patiešām ekselenta.
music, 1976

Girls Girls Girls

6.5
Motleja banda ir viena no tām grupām, par kuru cienīšanu cilvēkus slavēt nemēdz. Kā nekā viņi bija neinteliģenti lohi, kas spēlēja primitīvu rokenrolu astoņdesmitajos gados un kuru ierakstu galvenais mērķis bija izdrāzt (un es nebaidos šī vārda) pēc iespējas vairāk mazas meitenītes. Ne velti viņiem bungas klapēja Tomijs Lī, kas lielāko slavu guva kā Pamelas Andersones vīrs un kā dalībnieks tajā video, kur viņi uz laivas un vēl daudz kur citur... Vēl tur piedalījās Nikki Sixx - vēl viens slavens izvirtulis, kas šamiem spēlēja basu.
music, 1983

Protection

7.0
Patiesībā lidz nesenam laikam man šķita, ka tas, kas ir manā krājuma, nemaz nav īsts "Massive Attack" albūms, bet gan kaut kāds aizdomīgs singla disks. Patiesībā izrādījās, ka tas ir albūms "Protection" + singls "Karmacoma" no šī albūma ar neskaitāmām tā versijām.
music, 1994

2112

7.0
"Rush" pamatoti vai nepamatoti uzskata par ievērojamāko otrā viļņa progroka grupu - vienu no tām blicēm, kas nāca kādus trīs-piecus gadus pēc šī mūzikas stila īstās uzziedēšanas un kuras, patiesību sakot, reti īpaši ņem par pilnu. "Rush" šajā ziņā ir izņēmums - to drīzāk pielīdzina lielajām sešdesmito beigās dzimušajām grupām - tādām kā "King Crimson" vai "Yes" un nevis to vienaudžiem - "Styx" vai "Uriah Heep", kas tipiski tiek izsmietas kā pseido progroka grupas.
music, 1976

One Size Fits All

8.5
Te nu man jāsaka, ka Frenks Zappa ir droši vien unikālākais cilvēks rokmūzikā. No vienas puses - inteliģents līdz riebumam un gudrs kā es nezinu kas, no otras - reizēm nolaižas līdz zemākā līmeņa vulgaritātēm. No vienas puses - daudzveidīgāks par daudzveidīgu, spēlē visu sākot ar klasisko mūziku un beidzot ar metālu. No otras puses, tu vienmēr atpazīsi, ka tā ir Zappas mūzika - tātad par īpaši daudzveidīgu to nosaukt nevar. No vienas puses - bezgala alternatīvs, no otras puses - popsīgs. Nelietoja narkotikas un aizliedza tās arī saviem grupas biedriem. Ņem tu un saproti šādu cilvēku.
music, 1975

Wish

7.0
Nu tas ir sāvies. Tuvākajās nedēļās tu bieži dzirdesi mani žēlojamies, ka man ne visai patīk "The Cure" un ka manā kolekcijā ir pārāk daudz viņu ierakstu. Droši vien, tas nebija gudrs lēmums, balstoties uz divām man zināmajām dziesmām - "Boys Don`t Cry" un "Friday, I`m in Love", iegādāties kādus desmit šīs grupas albūmus.
music, 1992

Special Forces

8.0
Es nevaru beigt brīnīties par Elisu Kūperu - sasodīts, cik viņš savulaik bija labs! Patiešām neticās! Pirmo reizi klausoties, šis ieraksts man likta pateikt - hā! rekur viņš beidzot savā it kā labākajā periodā ir ierakstījis nebūt ne lielisku albūmu, bet, pie joda, tā nav taisnība! Šis albūms ir ļoti pat labs, un vairākas tā dziesmas ir pat pesimisiskākajā gadījumā nosaucamas par īsteni lieliskām. Ko es ar to domāju? Pirmkārt, humora pilno "Prettiest Cop on the Block". Otrkārt, dejojamo "Don`t Talk Old to Me". Treškārt, "Generation Landslide", kurā Kūpers atkal piemin biljonu dolāru mazulītes. Ceturtkārt, disko humoru "Skeletons in my closet". Un visvairāk, protams, es ar to domāju septiņdesmito gadu Elisa stilā veidoto "You Look Good in Rags".
music, 1981

Zooropa

6.0
"Zooropa" noteikti nav tas U2 albūms, kuram pasaulē ir visvairāk cienītāju. Līdz ar to es būtu ļoti oriģināls, ja paziņotu, ka man tas ir viņu mīļākais ieraksts, bet pat es ne vienmēr esmu gatavs oriģinalitātes pēc pateikt kaut ko TĀDU. Dažas zināmas dziesmas šajā ierakstā, protams, ir, bet tās nav gluži tādas, ar ko vairumam asociējas šī grupa, jo "Zooropa" patiesībā ir deju mūzikas un nevis rokmūzikas albūms. Reizēm šī deju mūzika ir labāka - tādās dziesmās kā "Numb", "Lemon" un it īpaši "Babyface" (kura pat ir salīdzinoši roķīga) U2 izklausās kā pietiekami lieli šāda stila mūzikas eksperti. Savukārt citos brīžos īsti labi viņiem šī štelle nesanāk, tādi skaņdarbi kā "Some days are better than others" vai "The first time" varbūt nav gluži aizvainojoši slikti, bet augstāk par fona mūziku pacelties nevar. Laikam gan viens man ir jāatzīst - es šo grupu nesaprotu. Par katru viņu albūmu es domāju - šis man patīk tā ne visai, varbūt citi patiks labāk? Bet parasti nepatīk. Es neesmu radīts U2. No vienas puses - žēl, viņi taču skaitās labi. No otras puses - whatever.
music, 1993

Slowhand

7.5
No Erika Kleptona ierakstiem šis diez vai ir tas labākais, bet viens no populārākajiem noteikti, kā nekā te ir divas dziesmas, kuras ikviens mūzikas cienītājs pasaulē vismaz kādreiz ir dzirdējis, bet visticamākais, ka ne tikai kādreiz vien.
music, 1977

Desolation Angels

4.5
Vakar divas reizes man izdevās šo aprakstu izdzēst - vienu tāpēc, ka izrādās, ja man "rating" šūna ir tukša, ieraksts netiek saglabāts. Otru - nejauši aizvēru brouseri. Stilīgi, vai ne?
music, 1979

Heaven and Hell

6.0
Jē! Ronijs Džeimss Dio! Jē! Black Sabbath! Jē! Ragainā pielūgšana! Jē!
music, 1980

For those about to Rock We Salute You

7.0
Turpinot pievērsties unikāli nedaudzveidīgajai AC/DC ierakstu karjerai, esmu nonācis pie "For those about to rock" - albūma, kurš acīmredzami bija lemts neveiksmei. Iznācis pēc "Highway to Hell" - labākā grupas ieraksta ar Bonu Skotu, un "Back in Black" - labākā ieraksta bez Bona Skota (tobiš ar Braienu Džonsonu), šis ieraksts diez vai varēja cerēt kļūt par trešo absolūto virsotni grupas ierakstu kolekcijā.
music, 1981

From the Inside

7.0
Nezinu, kā tas atgadījās, bet šī albūma dziesmu sacerēšanā Eliss Kūpers pieaicināja tādu vīru vārdā Bērnijs Taupins. Zini, ar ko šis bija slavens? Ar to, ka viņš bija tekstu autors Eltona Džona dziesmām. Interesanti, vai ne? Eliss tomēr nav gluži Eltons. Vai tomēr ir?
music, 1978

Vol.4

7.0
Nupat man nāksies atzīties, ka manā disku kolekcijā atsevišķi izpildītāji ir pārstāvēti ar pārāk lielu disku skaitu. Piemēram, Black Sabath nav slikta grupa, bet vai man patiešām ir nepieciešami veseli deviņi viņu ieraksti? Un šī grupa nav vēl trakākais gadījums - man vismaz nav īpaši daudz viņu vēlīno un patiešām bezjēdzīgo ierakstu.
music, 1972

Stunt

8.0
Nez kāpēc man vēl nesen šķita, ka šis ieraksts ir absolūti bezvērtīgs deviņdesmito gadu koledžroks, lai gan patiesībā tas ir gluži jaukām meldijām bagāts un brīžiem pat lielisks koledžroks. Vai runa būtu par populārakajām dziesmām - muļķīgi dorkisko "One Week" (kuru nesaprotu, kāpēc vajadzēja parodēt Weirdam Al Yankovicam) un dzeršanas himnai (protams, ar ironijas elementu) "Alcohol"; vai mazāk populārajām, bet nebūt ne mazāk lieliskajām "It`s All Been Done", "I`ll be that girl", "Never is Enough" un "When You Dream". Protams, viņi ir mazliet tādi kā komēdijrokeri un nav gluži ņemami tik ļoti par pilnu kā singers/songwriters, viņu melodiskie triki nav fenomenāli, bet viņus dziesmas ir vienkāršas un skaistas, apvienojot labāko no "Weezer" un "Fountains of Wayne" piedāvātā, neizliekoties esam nopietnāki nekā viņi patiesībā ir, reizēm uztrāpot uz kādas emocionālākas nots (it īpaši "When you dream", kas man pat atsauc prātā Pink Floyd "One of my turns), pārējo laiku vienkārši domājot par to, lai man kā klausītājam būtu labāks noskaņojums.
music, 1998

Whiplast Smile

3.0
Bilijs Aidols ir sūds uz kociņa. Tas nu ir konstatēts fakts. Iespējams, viņš ir pat sūds bez kociņa, jo kociņš ir pārāk labs objekts, lai to minētu vienā teikumā ar Biliju Aidolu.
music, 1986

How Dare You

8.0
Nekad tā īsti nebiju 10CC ieklausījies un īstenībā izņemot viņu lielāko hītu - "I`m not in love" - neko par šo grupu īsti nezināju.
music, 1976

Celebrity Skin

7.5
Tā īsti es nesaprotu, kāpēc Kobeina atraitnes ieraksts iekļuva manā ierakstu krājumā. Es nekad neesmu aiz sajūsmas spiedzis, iedomājoties par Kortniju Lovu.
music, 1998

Back in the USSR

6.5
Neviens nopietns Makkas fans šo ierakstu neuzskatīs par vienu no viņa labākajiem veikumiem. Es neesmu nopietns Makkas fans, bet tāpat to par tādu neuzskatu.
music, 1988

Born Again

5.0
Šis Black Sabbath albūms neapšaubāmi ir unikāls vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, albūma vāciņš. Ja tu spēj iedomāties kaut ko tizlāku/kroplāku par šo ierakstu, tad tev neapšaubāmi ir iespējas nākotnē sadarboties ar BS, ja šie izdos vēl kādu šādu albūmu. Otrkārt, albūmā vokālus izpilda Ījans Gilans - tas, kas Deep Purple dziedātājs. Kaut kāda iemesla dēļ pēc Ronija Džeimsa Dio aiziešanas no grupas Tonijs Aijomi padomāja, ka Gilans varētu būt viņam labākais aizstājējs. Un tas par spīti tam, ka Gilans jau nu noteikti nav slavens kā baigākais eksperts sātana pielūgšanas jautājumos.
music, 1983

Dirty Deeds Done Dirt Cheap

7.5
Šis albūms dažiem manas lapas lasītājiem noteikti asociējas ar vienu konkrētu dziesmu - "Big Balls". Šajā kompozīcijā diezgan komiskā stilā tiek izmantots frāzes "big balls" dažādu lietojumu klāsts - tādā ziņā kā "lielas balles" un "lieli pauti" (tiešā un pārnestā nozīmē). Protams, ka šī dziesma ir tik neķītra, cik tā vien varētu būt, bet ne velti tie ir AC/DC, ne velti tas ir Bons Skots. Tā tas ir un tā tas ir labi.
music, 1976

Cake

6.5
Interesanti - pirms pirmo reizi šo ierakstu klausījos, es no tā negaidīju neko. Pēc tam, kad noklausījos pirmo dziesmu, gaidīju no atlikušā albūma ļoti daudz. Beigās paliku kaut kur pa vidu.
music, 1990

Porgy and Bess

5.5
Luiss Ārmstrongs! Kopā ar Ellu Fitcdžeraldu! Izpilda Džordža Geršvina "Porgiju un Besu"! Fenomenāli! Vai ne?
music, 1957

Seventh Son Of A Seventh Son

8.0
Oficiāli šis skaitās pēdējais Iron Maiden zelta ēras ieraksts, kas iezīmēja atvadas no šīs lieliskās smagā roka blices slavas gadiem (ko pastiprināja grupas ģitārista Džonsona aiziešana pēc "Septītā dēla septītā dēla" ierakstīšanas). Taču šajā ierakstā Dzelzs Jaunava vēl rāda sevi labākajā gaismā. Pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir visnotaļ astoņdesmitajiem raksturīgā un tomēr ļoti spēcīgā kompozīcija par prāta zaudēšanas tēmu - Can I play with Madness (video zemāk).
music, 1988

Greatest Lovesongs Vol. 666

7.5
Tā nu ir sanācis, ka aizvadītās diennakts laikā HIM debijas albūmu noklausījos vairāk kā desmit reizes un pa nakti man iemigt traucēja galvā visu laiku skanošais "(Don`t Fear) the Reaper" kavers.
music, 1997

Fly Eyes

6.0
Kur tie gadi, kad es H-blokus uzskatīju par vienu no aktuālākajām grupām Eiropā? Tālu pagājuši, tas noteikti. Protams, šaubos, ka viņu mūzika mani jebkad būtu ieinteresējusi, ja ne tie traki jokainie un prikolīgie videoklipi, kas bija viņu pirmā albūma singliem (vai citādi es būtu Vācijā iegādājies legālu "Time to move" eksemplāru - kas to lai zina).
music, 1999

Master of Puppets

8.0
Iedomāsimies, ka šis nav apraksts albūmam, bet intervija. Es intervēju Džeimsu Hetfīldu - Metallicas dziedātāju. Protams, šāda intervija nekad netaptu, jo es neesmu mūzikas žurnālists un Hetfīlds parasti atsakās no garām intervijām blogiem ar 10 lasītāju auditoriju. Un tomēr...
music, 1986

Cyberpunk

1.0
Kādreiz man Bilijs Aidols likās ļoti labs pankdziedātājs. Taču nekad "Cyberpunk" man nešķita labs albūms. Un arī tagad nešķiet. Protams, no panka tur nav ne miņas, bet kiberiskā daļa ir tik pretīga, ka pat vārdos to izteikt grūti. Kamēr normāli es pirms to novērtēt, kādu ierakstu klausos reizes četras-piecas, "Cyberpunk" es pilnībā noklausījos tikai vienu reizi un tāpat jūtos pietiekami smagi cietis.
music, 1993

Sabbath Bloody Sabbath

7.0
"Sestdiena, asiņainā sestdiena" reiz bija man mīļākais BS albūms. Droši vien es tolaik biju maigāka dvēsele nekā šodien. Lai gan varbūt arī nebiju, kas to lai zina. Šobrīd manā skatījumā šis ieraksts ir mazliet par vieglu. Jā, patiešām man gribētos no BS dzirdēt vairāk tādu dziesmu kā titulkompozīcija šajā albūmā (kas gan, protams, ne tuvu nav tik smaga kā, piemēram, "Sweet Leaf", bet citādi ir viens no veiksmīgākajiem Tonija Aijomi radījumiem). Arī tai sekojošā "A National Acrobat", kas ir diezgan līdzīga pirmajai dziesmai, ir gana spēcīga. Patiesībā patīkamākais šī ieraksta pārsteigums ir instrumentālā "Fluff", kurā Aijomi sevi parāda kā akustiskās ģitāras atmosfēru meistaru (par pirkstu veiklību Stīva Hova stilā te gan runāt nevajadzētu). Vispār no visiem agrīnajiem Sabatu ierakstiem šis ir vispopsīgākais - ne velti tā ierakstīšanā piedalījās arī Riks Veikmens no Yes - jā, pavisam nopietni, Riks Veikmens un Ozijs Osborns vienā grupā! Arī Metallica`s kaverētā "Sabbra Cadabra" man patīk gluži labi, lai gan īpaši metāliska tā nemaz nav.
music, 1973

Boys Don`t Cry

7.0
Patiesībā šis nav īsts "The Cure" albūms. Īstais Cure debijas ieraksts saucās "Three Imaginary Boys" un vairākas dziesmas tajā bija atšķirīgas no tā, kas ir šeit. Taču šī ir attiecīgā albūma amerikāņu versija, kurā iekļautas vairākas citas dziesmas - tai skaitā jau nosaukumā ieliktā "Boys Don`t Cry". Patiesībā "Boys Don`t Cry" ir viena no manām mīļākajām Cure dziesmām - tā ir pietiekami viegla un tik "optimistiska", cik vien šī grupa jebkad ir spējusi būt. To varētu nosaukt par viegla popa krustojumu ar septiņdesmito gadu pankmūziku.
music, 1980

Gruppa krovi

6.5
Klausoties kārtējo "Kino" albūmu, varu saskatīt vienu izteiktu šīs grupas plusu un mīnusu. Pluss ir tās diezgan lipīgās melodijas. Mīnuss ir šausmīgā vienveidība. Šķiet, ka Viktora Coja balss tembrs un dziedāšanas maniere varētu būt pie vainas - viņš visas dziesmas izpilda gandrīz vienādi.
music, 1988

Sings

3.0
Ierakstu, kas būtu līdzīgi vienīgajam Sida Višesa solo albūmam, noteikti pasaulē ir daudz. Tikai parasti tādi ir ļoti zemas kvalitātes underground grupām un netiek oficiāli izdoti. Pat, ja tavas grupas nosaukums ir, teiksim "Pankiem desu", tu oficiāli parasti izdod albūmu, kura dziesmas ierakstītas vai nu studijā vai koncertā ar kaut cik normālu aprīkojumu, tu arī padomā par to, lai šis ieraksts neizklausītos pēc zemākās kvalitātes pirātu ieraksta.
music, 1979

Everything Must Go

8.0
Uzskatījis par MSP cienītāju sevi nekad neesmu, kādreiz par šo grupu fanoja Ziņģis, bet vai viņš ir tās cienītājs vēl joprojām, es absolūti nezinu.
music, 1996

Ballbreaker

7.0
Šī albūma pirmā dziesma bija tā, kas mani iepazīstināja ar AC/DC. Tālajā 95-ajā vai 96-ajā gadā es uzskatīju, ka AC/DC un Guns`n`Roses ir divas pasaulē lielākās un labākās metāla grupas, tādas, kuras klausās visi tie krutie ādās tērptie veči, kas braukā ar motocikliem un krustcelēs pusnaktī nogalina melnus kaķus.
music, 1995

Dizzy Up The Girl

6.5
Fanot par Goo Goo Dolls, cik es nojaušu, nav labs stils. Tāpēc es arī nefanoju. Vai arī es nefanoju par šo grupu neatkarīgi no tā, labs vai slikts stils tas būtu.
music, 1998

Insomniac

6.0
Jāatzīst, ka manā ierakstu kolekcijā noteikti ir ievērojami vairāk Green Day albūmu, nekā būtu nepieciešams, un šis ir viens no tiem ierakstiem, kuru tur varētu arī nebūt.
music, 1995

Kerplunk!

6.0
Kad tālajā 1992. gadā Kalifornijas poppanku trio "Green Day" izdeva savu otro albūmu, droši vien reti kurš gaidīja, ka šis ieraksts iezīmē vienas no 90-to gadu skaļākajām grupām īstenu parādīšanos savā istajā gaismā. Bet, kā teiktu šajā situācijā Jēzus, Tēti - viņi nezina, ko viņi dara.
music, 1992

Mer de Noms

4.0
Teorijā "A Perfect Circle" varētu būt ļoti interesanta grupa, jo tajā jābūt jūtamām divu tik prestižu grupu kā "Tool" un "Smashing Pumpkins" ietekmēm. Diemžēl rezultātā šis ieraksts ir padevies ne visai baudāms.
music, 2000

Renegades

7.0
Lai arī es nebeidzu atkārtot, ka ņūmetāls nav mans mūzikas stils, disku kolekcija bez kaut viena RATM albūma, manuprāt, nevar būt pilnīga. Protams, šis gan nav tas ieraksts, kurš būtu nepieciešams, bet cita man gluži vienkārši nav.
music, 2000

Achtung Baby

7.5
Universālajā U2 albūmu hierarhijā "Achtung Baby" laikam gan ieņem godpilno otro vietu aiz "The Joshua Tree" . Tā 1998. gadā žurnāla "Q" lasītāji to iebalsoja par 15. izcilāko visu laiku albūmu, bet citā reizē tas pats "Q" dziesmu "One" no šī ieraksta nodēvēja par vispār visos laikos labāko dziesmu. Vispārīgais atzinums līdz ar to ir tāds, ka vismaz visu laiku labāko albūmu simtniekā "Achtung Baby" ir obligāti jāatrodas.
music, 1991

School`s Out

6.0
Domājams, ne tikai man agrīnais Eliss Kūpers asociējas tieši ar šī albūma tituldziesmu. Un tāpat domājams ne tikai man skolas gados šī dziesma īpaši labi gāja pie sirds. Taču ne tikai antiizglītojošais tās teksts, bet arī primitīvi lipīgais rifs, kas ideāli piemērots galvas kratīšanai, pofigoniskā attieksme un riktīgi pārtijojošais piedziedājumus padarīja "Schools Out" par vienu no izcilākājām Kūpera grupas rokdziesmām.
music, 1972

Diesel and Dust

7.5
Es nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka manā izpratnē "Midnight Oil" ir viena hīta dziesma. Ikviens ir dzirdējis "Beds are burning" un tāpat ikviens nav dzirdējis neko citu no viņu repertuāra. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka vienīgais viņu albūms manā kolekcijā, ir tas, kurā atrodas "Beds are Burning".
music, 1987

Metallica

6.5
Njā, tā laikam bija kļūda pieņemt, ka metāls manā ierakstu kolekcijā beigsies ar desmito disku. Vismaz saukt Metalikas beznosaukuma albūmu savādāk kā par metālu es tomēr nevarētu, lai gan vairākas tā dziesmas, strikti ņemot, īpaši "oriģinālajam metālam" piederīgas nav.
music, 1993

Tragic Kingdom

6.5
Lai gan gluži emocionālas atmiņas ar "No Doubt" man nesaistās, vismaz vienu lietu es zinu pilnīgi droši - kad es pirmo reizi izdzirdēju kādu šīs grupas dziesmu. Datumu un gadu precīzi gan nepateikšu, bet tas bija radio stacijas Super FM (kuru pēdējos gados nekaunīgā kārtā pārdēvēja par European Hit Radio) ikgadēja topā, kurā dominēja vesela kaudze Backstreet Boys un The Prodigy dziesmu, kaut kur 2. vai 3. vietā bija nokļuvuši No Doubt ar savu pazīstamāko dziesmu "Don`t Speak", kuru es pirmo reizi arī izdzirdēju šajā gada topā (cik var saprast, tā bija grāvējs iepriekšējā gada sākumā, tāpēc parastajos topos to dzirdējis nebiju). Tolaik "No Doubt" mani pārsteidza ar savu emocionālumu - vismaz salīdzinoši ar Scooter.
music, 1995

The Soft Parade

7.0
Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet "The Doors" nekādi nespēj manā sirdī ieņemt tik lielu vietu, kā no šīs grupas varētu gaidīt. Kāpēc tā?
music, 1969

ReLoad

7.0
Es laikam tomēr esmu bijis Metallicas cienītājs - kā izskatās manā kolekcijā ir diezgan daudz šīs grupas albūmu un vēl joprojām daudzas šī albūma dziesmas pēc skaņas man izklausās zināmas.
music, 1997

Proud Like a God

6.0
"Guano Apes" debija Vācijā un tās reģiona zemēs sacēla diezgan pamatīgu furoru un līdz ar to šīs grupas reputācija mūsu reģionā allaž ir bijusi diezgan laba. Kā nekā pat es uz viņu koncertu Rīgā esmu bijis.
music, 1997

Images and Words

6.5
Oficiāli "Images and Words" skaitās Dream Theater labākais albūms, taču man te gribētos īsti nepiekrist. Protams, manai nepiekrišanai pamatā varētu būt pārmērīgā gan DT, gan citu metāla grupu klausīšanās, ko esmu piekopis pēdējos mēnešos, tomēr tikai uz to vien es vainu nenoveltu.
music, 1992

All That You Can`t Leave Behind

6.0
Vai tu zini, cik lieliska grupa ir U2? Droši vien, ka zini. Bet atkārtošana ir zināšanu māte, kā zināms, kā zināms.
music, 2000

Human Clay

3.0
Atkal jau (tas jau sāk šķist mazliet aizdomīgi manas seksuālās orientācijas sakarā) varu veltīt šo ieraksta apskatu Mānim, kas uzskata, ka es pamatā klausos mēslus. Ja Mānis man būtu pateicis, ka "Creed" ir mēsls nevis 2007.gadā, bet, teiksim, 2000.gadā, tad es... nē, es nebūtu Mānim iesitis pa seju, jo nekad neesmu izcēlies ar pārmērīgu atlētismu vai agresivitāti vai drosmi. Bet sašutis gan es noteikti būtu. Kā gan "Creed" var būt mēsls? Viņi taču ir anti-Limp Bizkit, bet Limp Bizkit ir mēsls.
music, 1999

Warning

8.0
Ar šo albūmu Green Day nu jau pilnīgi atvadījās no sava vecā panku imidža un kļuva par tipiski/netipisku poproka grupu. Salīdzinoši ar "Dookie", kas man pirmajā klausīšanās reizē pie sirds īpaši negāja (jo tolaik par pankiem biju apmēram tādās pat domās kā šobrīd par nacionālboļševikiem), tad par "Warning" neko tamldzīgu teikt nevarētu (lai gan, protams, šo albūmu arī izdzirdēju manāmi vēlāk). Jau pirmā albūma dziesma - "Warning" ir pavisam draudzīga akustiska popdziesma, kurai bija diezgan smieklīgs videoklips. Tomēr arī panciskajās dziesmās Green Day ir sākuši jau izklausīties mazliet pieaugušāki un daudzveidīgāki kā iepriekš, piemēram, "Blood, Sex and Booze" neizklausās pēc trīsdesmit iepriekšējām šīs grupas dziesmām, jo atklājas, ka patiesībā Green Day nav nekādi raupjie puiši, bet ka viņiem ir tīri labas spējas atrast vienkāršas un tomēr klausāmas melodijas. Turklāt arī dziesmu tematika sākusi kļūt interesantāka, manuprāt, ļoti jauka dziesma ir "Church on Sunday", kuru es varu iztēloties kā saundtreku vasaras dienai un kurā Bilijs Džo solās meitenei ar viņu kopā iet svētdien uz baznīcu, ja viņa ar viņu vakarā ies dejot. "Fashion Victim" varētu raksturot kā Green Day versiju par Kinks "She`s bought a hat like princess Marina`s", lai gan, protams, ne melodija, ne teksts līdz Reja Deivisa līmenim šeit nepavelk. Mana mīļākā dziesma šajā albūmā tomēr ir cita - tā ir kabarē stila veidotā "Misery", kuras teksta daļa man savukārt rada asociācijas ar "Take a walk on the wild side" iz Lū Rīda repertuāra. "Hold On" mutes ermoņikas atsauc prātā kaut kādu no "Bītlu" dziesmām, lai gan patiesībā visas šīs dziesmas visvairāk izklausās pēc soļošanas melodijām. Tu saulainā vasaras dienā ej pa ceļu un tavās ausīs skan šis Green Day albūms - ļoti jauka idille. Jā, akustiskās gičas šeit skan vai katrā dziesmā un, manuprāt, tas ir tīri forši, jo savā vecajā stilā nekur tālāk "Green Day" vairs aiziet nevarēja, bet ar "Warning" viņi beidzot ir pacēlušies vismaz pāris pakāpienus augstāk. Labs ir arī albūma nobeigums. Vispirms ar "Minority" Green Day apliecina, ka arī kā poprokeri viņi joprojām vienlaicīgi ir arī panki un ka viņi nevēlas saplūst ar pūli (atkal viena soļojamā dziesma), bet "Macy Day Parade" - kas, manuprāt, jau tuvojas grupas sekojošajam albūmam "American Idiot". Zināmu neizpratni rada "Waiting", kas ir ar citu tekstu apveltīta klasiskā sešdesmito gadu dziesma "Downtown", kāda tam ir doma, man skaidrs nav, bet vispār jāatzīst, ka man ļoti labi iet pie sirds Bilija Džo balss un Tre Kūla bungas. Protams, Green Day nav pasaules labākā grupa un, protams, viņi ir vairāk parodija par pankiem nekā īsti panki, bet toties viņi ir labi songwriters.
music, 2000

Nimrod

6.5
Grupas Green Day trešais lielās ierakstu kompānijas paspārnē izdotais albūms lielākoties netiek dēvēts par grupas karjeras virsotni, lai arī viens būtisks pluss tam noteikti ir - tajā Green Day pirmo reizi sāk eksperimentēt un spēlēt kaut ko mazliet savādāku nekā savas tradicionālās un praktiski identiskās trīs akordu dziesmas.
music, 1997

Solar Fire

7.0
Tāpat kā Nazareth, arī Manfrēds Manns manos agrīnajos diskos parādās relatīvi bieži, kamēr vēlāk par tāda eksistenci pavisam aizmirsīšu. Kāpēc tā?
music, 1973

No Mean City

6.5
Dīvaini, ka manā kolekcijā agrīnajos diskos diezgan daudz parādās šī grupa, kurai es zinu tikai dažas dziesmas un no kurām neviena nav iekļauta šajā albūmā. Iespējams, nekā interesanta tur arī nav.
music, 1979

Tango in the Night

4.0
"Tango in the night" ir tas pats leģendārais "Fleetwood Mac" albūms, kurš zīmīgs veselu divu faktu dēļ:
music, 1987

In the Court of the Crimson King

9.0
Nu gan vienreiz es varu teikt - nē, es neklausos tikai sliktu mūziku! Lai nu kas, bet King Crimson debijas albūms ir godam pelnījis savu vietiņu laikmeta ievērojamāko mūzikas ierakstu panteonā. Patiesībā tas to būtu pelnījis pat tad,ja šajā albūmā būtu tikai tā pirmā dziesma - "21st Century Schizoid Man", kas savam žanram pietiekami nelielā laikā atklāj gandrīz visu, uz ko ir spējīgs progresīvais roks un varbūt pat vairāk. Roberta Fripa maniakālās izdarības ar ģitāru nāk no tās pašas kastes, no kuras nāca "Cream" un Džimijs Hendrikss, caur megafonu vai kaut ko tamlīdzīgu modificētā paranoju uzdzenošā Grega Leika balss uzbur visai nepatīkamu laikmeta vīziju, kamēr Īans Makdonalds ar savu fenomenālo saksofona soliņu paver gluži jaunus apvāršņus. Dziesmas gandrīz apokalptisko apmēru vēl tikai paplašina Pītera Sinfelda drausmīgo attēlu pārņemtā dzjea ar tādām rindām kā:
music, 1969

Riding with the King (with B.B.King)

8.0
Ēriks Kleptons un B.B.Kings vienā kopīgā albūmā - wow! Divi izcili blūzisti, katrs no savas "skolas", apvieno spēkus, lai radītu kaut ko nebijušu! Divi veci vīri izlēmuši sapurināt vecās spalvas un parādīt, ka pulveris viņu mucās vēl nav izbeidzies! Patiešām īsts brauciens kopā ar karali!
music, 2000

Built to Destroy

5.0
Šo ierakstu es veltu Mānim, kuram radies priekšstats, ka es klausos gandrīz tikai un vienīgi sliktu mūziku.
music, 1983

The Colour and the Shape

6.0
Manā pazīšanās ar Deiva Grola grupu "Foo Fighters" šis albūms gluži, kā arī tas atbilst hronoloģijai, bija otrai. Žēl tikai, ka kā pirmo es neklausījos grupas debijas ierakstu, bet pēc "Color and Shape" iznākušo "Nothing left to lose". Patiesībā es gan nezinu, kāpēc lai man tā būtu žēl, bet pareizi tas noteikti nav.
music, 1996

Night Songs

4.5
Nu es vairs kaut ko nesaprotu. Kā tas gadījās, ka līdz pat nesenai pagātnei es uzskatīju Cinderella par vienas kategorijas grupu ar riktīgajiem metālistiem, kas mitinās manas kolekcijas pirmajos diskos? Patiešām nesaprotu.
music, 1986

Songs of Moors and Misty Fields

5.0
Nu, beidzot, līdz ar "Empyrium" beidzas mana trakā iepazīšanās ar doom/goth/death metāla žanriem (vismaz uz kādu laiku)... un labi, ka tā. Protams, Empyrium nav sliktākā grupa, kādu man jebkad ir nācies dzirdēt, bet īpašas simpātijas pret viņu spēlēto daļēji simfonisko doom metālu manī nav radušās. Un vispār man darbā ir šausmīgi smagas austiņas, kas nospiež galvu, vajadzēs nākamnedēļ pāriet atkal pie vieglākā austiņu modeļa, kas tik lielas ciešanas nesagādā. Nekā, ko par šo albūmu teikt, man gan nav :)
music, 1997

Romantic Tragedy`s Crescendo

5.0
Nē, nupat man metāls ir jau patiešām pilnīgi piegriezies. Un ko citu var gaidīt, ja tu diendienā to vien dari, kā to klausies? "Macbeth" ir kārtējā gotiskā metāla grupa, kas, kā jau ierasts, pārstāv rokmūzikas ziņā apšaubāmu zemi - Itāliju.
music, 1998

Tales of Creation

5.0
Atzīšos, ka šobrīd nepacietīgi gaidu, kad būs garām divas lietas manā dzīvē - maģistra darba rakstīšana un 9. mp3 disks. Kamēr ar maģistra darbu viss ir skaidrs - līdz šīs nedēļas piektdienai tas ir jāpabeidz un ne vēlāk kā pirmdien jānodod, ar šo disku situācija ir mazliet bēdīgākā. Rindā aiz "Candlemass" gaida vēl tādi simpātiski izpildītāji kā "Empyrium", "Macbeth" un "Michael Schenker Group", arī otrais "Foo Fighters" albūms īpaši nesteidzas pats sevi noklausīties. Īsi sakot, es gaidu, kad beidzot būs pāri mana metāla ierakstu ēra (kurai teorētiski ar šo disku būtu arī jābeidzas).
music, 1989

Fly on the Wall

6.0
"Fly on the Fall" oficiāli neskaitās viens no labākajiem AC/DC albūmiem un netiek dēvētas par jauno "Back in Black" viena gluži vienkārša iemesla dēļ - šis albūms patiešām nav nemaz tik ievērojams, lai tam dziedātu dižas slavas dziesmas. Visīsākais tā raksturojums būtu - vienkāršs AC/DC, bez nevienas izteikti izcilas kompozīcijas, ok, daži gabali ir tīri interesanti, bet ne vairāk. Diezgan būtiska ieraksta problēma ir problēmas ar Braiena Džonsona balsi, ja tu esi radis viņu dzirdēt tādu kā, piemēram, "Hell`s Bells" izpildot, tad šeit viņš tāds vairs nav, ne tuvu ne. Protams, viņš joprojām nav gluži vājš vokālists, bet viņa balss spēks ir ievērojami samazinājies un līdz ar to lielākais uzsvars šajā albūmā tiek likts uz brāļu Jangu ģitāru saspēli. Reizēm tā ir izdodas patiešām laba, kā dziesmā "Playing with girls", reizēm - ne tik ļoti. Noteikti pie albūma mīnusiem ir pieskaitāms salīdzinoši mērenais ieraksta temps, te nekas nenotiek fenomenāli ātri un pa brīžam šķiet, ka bez šī albūma es tīri labi varētu arī iztikt. Piemēram, "Hell of high water" ir tik tukša kompozīcija, ka tai veltīt vairāk kā pāris vārdus jau ir nepamatota greznība. "Fly on the wall" ir labs ievads, rifs gan ir apmēram tāds pats kā iekš "Highway to hell", bet problēma ir tāda, ka tālāk dziesma ne par ko lielāku neattīstās un rodas sajūta, ka Džonsons ir bišķi par traku aizsmacis. Spēcīgāks gabals ir "Shake your foundations", kurā tu jūti lielāku līdzdalību brāļu Jangu pasaulē, taču atkal jau Džonsons to visu nedaudz sabojā. Vispār gribētos izteikt patiesas skumjas par to, kā viens tips varēja dažu gadu laikā tik ļoti "novājēt" - ja astoņdesmito sākumā ar viņu nevarēja sacensties neviens līdzīgu grupu dziedātājs, tad astoņdesmito gadu vidū ne viens vien viņu varēja pārspēt. Protams, rock`n`roll lifestyle tur varētu būt pie vainas. Bet man ir gluži vienalga, kāpēc Džonsona balss nerullē, ja tā nerullē.
music, 1985

King of the Kill

5.5
"Annihilator" no vidusskolas gadiem man palikuši atmiņā ar savu nosaukumu un albūma tituldziesmu, kura visvairāk izklausas pēc kādas Motorhead kompozīcijas - tas pats pamatīgais temps, tas pats vienkāršais un neambiciozais ritms, tā pati Lemija balss (lai arī šis dziedātājs, protams, nav Lemijs), lai arī tagad, ja tā padomā, tad, iespējams, te ir arī šis tas no "Judas Priest". Taču ir skaidrs, ka Annihilator nav ne vienas, ne otras augstāk pieminētās grupas klons - iedomāties dzelžos tērpto Robu Halfordu dziedot easy listening balādi "Hell is a war" (stulbs nosaukums, ne?) es vismaz nevaru, pat Metallica kaut ko tādu nespēlētu, tas jau drīzāk ir "Extreme" vai "Crowded House" repertuāra skaņdarbs. Nemaz nerunāsim par 45 sekundes īso instrumentālo "Bliss", kas ir tik viegls kā spalviņa. "Second to none" savukārt ir vēl viena Judas Priest stila kompozīcija, kurā Anihilatori sevi apliecina kā veiklu pirkstu īpašniekus, to turpinot arī ne tik ļoti veiksmīgajā "Annihilator" (kas jau sāk vilkt uz "Manowar" pašparodiskumu). Vispār rodas sajūta, ka Annihilator ir divas grupas - viena spēlē dusmīgo "21", bet otra - balādisko "In the Blood". Es zinu, ka arī Black Sabbath spēlēja balādes, bet tās bija metāla balādes, nevis tādas dziesmas, kuras pat "Creed" atzītu par pārāk popsīgām. Nē, Creed varbūt tās tomēr izpildītu, bet Creed tomēr ir mēsls. Vispār Annihilatora balādes ir patiešām nožēlojamas un ja "King of the Kill" būtu mini albūms ar tikai roķīgajiem trekiem, tādiem kā "Speed", tad tas būtu lielisks EP, bet kā albūms ar kādām 5 bezjēdzīgām balādēm tas mani īpaši nepārliecina.
music, 1994

Expect no Mercy

7.0
Ja nemaldos, Nazareth vēl mūsdienās kaut kur pastāv un ir pat vismaz vienreiz uzstājušies Latvijā, taču patiesībā man tas ir gluži vienaldzīgi, jo es neticu, ka 2007. gada Nazareth varētu būt kaut uz pusi tik labi kā 1977. gada Nazareth, bet pat tolaik viņi nebūtu bijuši mana mīļākā grupa pasaulē.
music, 1977

The Stranger in Us All

6.5
Ričija Blekmora grupa "Rainbow" savulaik bija uzskatāma par vienu no "Deep Purple" alternatīvajām versijām - kad pašķīrās Gilana un Blekmora ceļi, Blekmors parasti atveldzi meklēja iekš "Rainbow", bet gadījumos, kad no grupas tika izspiests Gilans, viņš vai nu uzstājās kā "Ian Gillan Band" vai (kad bija jēgu pārdzēris) pievienojās "Black Sabbath", lai ierakstītu vienu no šīs izcilās grupas nožēlojamākajiem albūmiem.
music, 1995

Dark Medieval Times

2.0
Njā, Satyricon gan nav no tām grupām, kuras man kādreiz nešķita simpātiskas, bet tagad ir tādas kļuvušas. Iespējams tādēļ, ka grupas spēlētais black metal nav klausāms. Jā, ļoti iespējams, ka tieši tādēļ. Patiesību sakot, tas ir tieši izteikti neklausāms. Tipisks šī ieraksta piemērs ir ievadošā kompozīcija "Walk the Path of Sorrow", kas sastāv no salīdzinoši klausāmām, bet diezgan primitīvām akustiskām pauzēm, šausmīgas smadzenes saskaldošas gičas zāģēšanas un kaut kādiem pretīgiem ķērcieniem (sliktākiem nekā vairumā metāla bliču, kuras esmu pēdējā laikā klausījies). Tas viss ilgst astoņas ar pusi minūtes un tikai paretām tu gūsti atelpu no atbaidošā skanējuma, bet tad tas atkal atgriežas pie tevis un uzdzen vēmienu. Kad tu esi pietiekami nomocījies, tev tiek piedāvāta albūma tituldziesma, kura ir precīzi tāda pati kā pirmā kompozīcija, tikai bez akustiskajām pauzēm. Ja grupa zina, ko tā spēlē un kāpēc, tad man vismaz tas skaidrs nešķiet, vienkārši troksnis kaut kāds. Tālāk atskan "Skyggedans", kur bungas vismaz piešķir kaut ko ritmam līdzīgu, bet Satīra (tā saucas viņu vokālists) radītās skaņas ir pietiekami pretīgas, lai tu jau sen būtu šo albūmu izmetis miskastē. Pēkšņi grupa tevi izdomā pārsteigt un "Min Hyllest Til Vinterland" iesāk kā skaistu akustisku balādi ar norvēģu tautas mūzikas elementiem, bet tu jau zini, ka tūliņ būs ķērkšana, tūliņ būs zāģis, kas baudīšanu padara diezgan grūtu, tomēr vismaz pirmā minūte paiet mierīgi un tikai otrās minūtes vidū Satīrs sāk brēkt, bet šoreiz viņš to dara diezgan reti un pat ne pārāk atbaidoši, vienīgi melodijas šai dziesmai visām tās četrarpus minūtēm nepietiek, interesanta tā nav, bet vismaz klausāma. Toties "Into the mighty forest" ir kārtējā pārslēgšanās - klasika/metāls, un metāls ir tikpat puvušu miesu izdalošs kā iepriekšējās ieraksta dziesmās, bet vislabāko rēcienu Satīrs piedāvā "The Dark Castle in the Deep Forest" sākumā - patiešām uzslavas cienīgs pretīgums. Vispār gribas teikt, ka šis albūms ir īsteni pretīgs un nebaudāms, jo tieši tāds tas ir. Protams, es kaut ko šajā mūzikā nesaprotu, bet ja tu man nepierādīsi, ka tur ir kaut kas saprašanas vērts, tad es tīri labi varu izdzīvot arī tāpat.
music, 1993

Clown in the Mirror

6.5
Atzīšos godīgi, ka līdz nesenam laikam es pat nenojautu, ka Royal Hunt nepārstāv vis kādu no lielajām "metāla" valstīm - ASV, Lielbritāniju vai vismaz Vāciju, bet gan popmūzikas ziņā provinciālo Dāniju. Izņemot brāļus Olsenus es patiesībā pat nevienu šīs valsts mūziķi tā no galvas iedomāties nevaru, ieskatīšanās Vikipēdijā gan iedeva vēl pāris zināmus vārdus - Aqua, Michael Learns to Rock (patīk man šis nosaukums!), Safri Duo, The Raveonettes. Tomēr pat fakts, ka tur dzimis Larss Ulrihs no Metallica, nedara Dāniju par smagā roka paradīzi, līdz ar to nevar ņemt vērā, ka "Royal Hunt" nav meinstrīma metāla blice.
music, 1993

Symphony of Enchanted Lands

8.0
Nupat es sevi esmu pārsteidzis - kā izrādās, man patīk simfoniskais metāls. Dīvaini, ka nebiju to piefiksējis iepriekš. Manas atmiņas saistībā ar šo "Rhapsody" ierakstu būtībā bija pilnīgi nekādas, nekad nebiju tam pievērsis sevišķu vērību, bet tagad atklāju, ka tas ir patiešām skaists.
music, 1997

Welcome to my Nightmare

7.5
Šajā albūmā atrodas dziesma, kas ievadīja manu iepazīšanos ar Elisa Kūpera apdzīvo šausmu filmu pasauli - leģendārā "Black Widow", slavas dziesma apburoši indīgajai zirkneklenei, kuras raksturīgākā īpašība ir sava partnera tēviņa apēšana pēc seksuālā akta noslēguma.
music, 1975

Ein Strauß bunter Melodien

4.0
Lai tev nerastos ne mazākās aizdomas par to, kas ir Onkulis Toms Angelrippers, es uzreiz atklāšu noslēpumu, ka vislabāk viņš ir zināms kā grupas "Sodom" dziedātājs. Kā tev šķiet, kādu mūziku spēlē šāda nosaukuma grupa? Pareizi!
music, 1999

Killing is my business

7.0
Megadeth bieži tiek saukti par Metallicas jaunākajiem brāļiem un ne bez pamata - kā nekā grupas līderis tika atlaists no Metallica pirms "Megadeth" izveidošanas (arī grupu nosaukumos bez problēmām var atrast izteiktu līdzību). Tiesa ir skaidrs, ka Megadeth vismaz agrīnajos gados bija daudz vieglākas mūzikas izpildītāji nekā oriģinālā Metallica un ne velti grupas debijas ierakstā nav gandrīz nevienas ausis cauršķeļošas kompozīcijas, toties te ir kārtīgs spīdmetāla un trešmetāla krustojums, kurā galvenais ir radīt maksimālu troksni maksimāli lielā ātrumā. Un reizēm pie viena rodas arī tīri interesantas melodijas, kā piemēram albūma tituldziesmā. Vislabāk man gan patīk šajā ierakstā savdabīgais kavers Nensijas Sinatras dziesmai "These Boots" (kurš, kā esmu lasījis, albūma kompaktdiska versijā nemaz nav iekļauts autortiesību problēmu dēļ). Tekstā gan te parādās zināmas izmaiņas - ar noslieci uz rupjību ieviešanu, lai gan patiesībā varbūt tās nemaz nav rupjības, vienkārši dziesma kļuvusi mazliet nežēlīgāka. Labs, lai arī ne īpaši labs!
music, 1985

The Gray Race

7.0
Šādu mūziku, kādu spēlē "Bad Religion", es reizēm klausos ar lielāko prieku, kad uznāk pareizais noskaņojums. Vai 1. maijā sēžot darbā ir pareizais noskaņojums, lai klausītos agresīvu un ātru pankroku? Domājams gan. Tādas dziesmas kā Dead Kenedys ietekmētā "The Gray Race", melodiski poppancīgā "Them and Us" vai Offspring-iskā "Pity the Dead" ir tieši tādas zāles, kādas man šodien nepieciešamas. Reizēm Bad Religion mēģina arī kādu liriskāku noti, kā, piemēram, dziesmā "The Streets of America", kur var saskatīt pat zināmu līdzību ar Pearl Jam mūziku (jā, es zinu, ka my baby`s in love with Eddie Vedder) un varbūt pat ar Green Day un U2 kopdarbu. Protams, pancīgajai mūzikai ir viens liels trūkums - lai arī šajā albūmā ir 15 dziesmas, sajūta ir tāda, ka to ir ne vairāk kā 3-4, jo atšķirības starp tām ir diezgan minimālas, lai arī lipīgums ir labs un, piemēram, "Drunk Sincerity" ritmiņš man šķiet ļoti simpātisks.
music, 1996

Evita

3.0
Lai arī es joprojām uzskatu "Jesus Christ Superstar" par vienu no iespaidīgākajām rokoperām un lai arī es atzīstu, ka "Cats" ir kādi 50% baudāmas mūzikas, par "Evitu" neko tik labu es pateikt nevaru. Protams, ka manā kolekcijā šis ieraksts nokļuva tā dēļ, kā tur nemaz nav - "Don`t cry for me Argentina" Madonnas izpildījumā. Jo - ņem vērā - šeit darīšana ir ar oriģinālo Brodvejas mūziklu, nevis Holivudas filmu (lai arī, visticamākais, atšķirības ir diezgan nelielas).
music, 1976

As the Flower Withers

7.0
Un tagad ieklausies sensacionālajā apgalvojumā - "My Dying Bride" gotiskais doom metāls man šķiet visnotaļ simpātisks. Labi, varbūt ne gluži simpātisks, bet nebūt ne tik pretīgs, kā varētu gaidīt. Protams, tas nenozīmē, kas šis albūms kā tāds ir īsteni baudāms - ievadošais "Erotic Literature", piemēram, vismaz kompozīcijas sākumā ir manām ausīm ļoti pat derdzīgs, it īpaši ievērojot nepavisam ne cilvēcīgo grupas vokālista rūkšanu. Taču no tīri melodiskā viedokļa My Dying Bride ir lieliska metāla grupa un pat šajā pašā "Erotic Literature" atsevišķas pasāžas man patīk tīri labi, tikko tu esi pieradis pie grupas vokālu manieres. "Sear Me" izklausās pēc agrīno gadu (apmēram - "Master of the Puppets") laika Metallicas, kas bagātināta ar šādu tādu stīgu mūzikas instrumentu piesaistīšanu un tieši konkrēto kompozīciju - "Sear" - es uzskatu par tiešām skaistu sava žanra pārstāvi. Tāpat nevar neuzteikt klasiskās mūzikas un šausmu filmu noskaņās veidoto "Silent Dance", kurai ar metālu nav vispār nekā kopīga. Arī "The Bitterness and the Bereavement" ir stilistiski kaut kas pa vidu starp Metallica un Apocalyptica, un šajā kompozīcijā pat briesmīgie vokāli iederas tīri labi. Pa brīžam "My Dying Bride" pieliek pie mūzikas ātruma un jāsaka, ka ātrums nav viņu lielākais pluss - "The Forever People" ir diezgan bezjēdzīga kompozīcija, cik nu es varu spriest. Viņu pluss ir simfoniskās manieres metāls un tādas kompozīcijas kā "The Return of the Beautiful" (lai arī Ārona Steintorpa balss man ar skaistumu gluži neasociējas).
music, 1992

You Boyz Make Big Noize

7.5
Atzīšos - Ziņģim bija taisnība, kad viņš mani uzskatīja par So 80`s fanātiķi - vismaz citu attaisnojumu faktam, ka es kādreiz biju radikāls šī albūma (vai vismaz vairāku tā dziesmu) cienītājs, es atrast nevaru. Kas ir 80-to gadu Slade? Droši vien precīzākais raksturojums būtu: (Duran Duran + Def Leppard)/2.
music, 1987

Cuckoo

2.0
Atzīšos pavisam godīgi - šī britu grupa man ir tikpat pazīstama kā jebkura cita britu grupa, par kuru neko nezinu. Atzīšos vēl godīgāk - manos plānos neietilpst iegūt kādu detalizētaku informāciju par šo grupu.
music, 1993

Use your Brain

5.0
Clawfinger nekad nav varējuši kļūt par maniem personīgajiem mīluļiem un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā viņi varētu to paveikt. Žēl. Jo idejiski šī anti-rasistiskā un panciski noskaņotā grupa man ir simpātiska.
music, 1995

Master of Reality

8.0
Šis ir tas Black Sabbath albūms, kas sākas ar Sweet Leaf ievadošo leģendāro lūpoto klepošanu. Šis ir, kā tiek apgalvots, vissmagākais Black Sabbath albūms. Šis ir albūms, kurā ir atrodamas vairākas patiesi epohālas BS dziesmas, bez kurām nebūtu bijusi Metallica, bez kurām nebūtu bijuši Slayer, nebūtu bijuši Pantera un pat ne Children of Bodom (nezinu gan, kāpēc pieminēju pēdējos).
music, 1971

Nine Lives

6.5
Par "Aerosmith" parasti ļaudis izsakās, ka septiņdesmitajos gados viņi bija gandrīz Stounu (vai pat ne gandrīz) kalibra grupa, kas vēlākajās desmitgadēs savu reputāciju ievērojami sabojājusi, sākot intensīvi sadarboties ar "outside songwriters" un darot visu iespējamo, lai paliktu publikas uzmanības lokā, lai tas nozīmētu kaut "I don`t want to miss a thing" stila balāžu izpildīšanu.
music, 1997

Rozhdennij v SSSR

4.5
"Roždennij v SSSR", vismaz kā es to saprotu, ir atbilde uz Brūsa Springstīna "Born in the USA". Tā kā man arī Springstīna veikums ir salīdzinoši vienaldzīgs, tad gaidīt kaut ko milzīgu no atbildes varētu būt naivi, vai ne?
music, 1997

XXX

6.5
ZZ Top ir vislabāk zināmi bārdu dēļ. Bārdas viņiem varbūt nav tik kuplas kā Krišjānim Baronam, taču noteikti garākas. Un tas jau šo to liecina. Muzikāli viņi vienmēr ir bijuši blūzā un bugijā bāzēti rokeri, kas nav aizrāvušies ar sarežģītām kompozīcijām un kuru dziesmu tematika reti sniegusi pāri dažādu sievietes ķermeņa daļu apdziedāšanai.
music, 1999

Helldorado

4.0
Atzīšos - mana iecere noklausīties visus manā kolekcijā esošos ierakstus ir debīla un pašnāvnieciska. It īpaši tas attiecas uz "agrīnajiem" metāla diskiem.
music, 1999

Vulgar Display Of Power

4.0
Nule esmu nonācis tik tālu, ka klausos Pantera. Tiek apgalvots, ka šīs grupas skanējums esot tāds, kāds būtu bijis Metallica`i, ja Hetfīlds un kompānija nebūt pārdevušies industrijai. Un te patiešām jāpiekrīt - uz kompromisiem Pantera neiziet un ar milnu pa galvu bliež bez pārtraukumiem (iedomāties mūsdienu Metalikas albūmā tādu kompozīciju kā "Fucking Hostile" patiešām būtu pagrūti, lai arī kāds nu 1992. gads ir mūsdienas?). Pa brīžam Pantera gan arī dara to pašu, kas patīk Hetfīldam - spēlē uz klausītāju emocionālakajām notīm, piemēram, kompozīcija Hollow savā pirmajā minūtē izklausās pēc kaut kāda "Pearl Jam", tiesa pēcāk atgriežas Panteras tipiskais skanējums. Ir skaidrs, ka lai klausītos šādu mūziku ir jābūt pārliecinātam Metalheadam, kāds es tomēr neesmu, līdz ar to ar pāris šī albūma noklausīšanās reizēm man bija vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, ka nē - es negribu kļūt par Pantera cienītāju. Man labāk patīk Rozā pantēra, nekā šī blice, lai arī es varu piekrist, ka, piemēram, "Mouth for war" ir tīri forša melodija un ka "This love" ir interesanti apvienota balāde ar sātanisko rēkšanu. Bet mīnuss ir tāds, ka ķērcošie sātaniskie metālisti man vienmēr ir diezgan izteikti dergušies un Pantera šajā ziņā nav izņēmums, un man ir pie kājas, ka žurnāls Q ir šo ierakstu nosaucis par vienu no visu laiku 50 smagākajiem albūmiem. Lai jau. Es to nenosaukšu par vienu 50 labākajiem, ko šogad būšu noklausījies - un, lūdzu, iesūdziet mani par to!
music, 1992

Running with Scissors

7.0
"Skriešana ar šķērēm" mani pirmā pa īstam iepazīstināja ar Veirdu El Jankoviču - pirms tam biju redzējis "Smells like Nirvana" videoklipu un noklausījies kaut kādu aizdomīgu izlasi, kurā kā vēlāk izrādījās, gandrīz pusi dziesmu neizpildīja pats Veirds.
music, 1999

Under Jolly Roger

6.5
Dīvaini, ka es nebiju iepriekš ievērojis, ka šī grupa ir kārtējie vāciešu power metālisti iz Helloween un Accept nometnes. Tāpat dīvaini, ka man no viņu šī albūma dziesmām tā sauktajās "Kazhe collection" izlasēs bija iekļauta kompozīcija "War in the gutter", kas patiesībā ir diezgan nebaudāms skaņdarbs.
music, 1987

A Rose for the Dead

5.0
"Traģēdijas teātris", kā jau var nojaust, spēlē gotisku nāves metālu, lai arī pēdējos gados, kā esmu dzirdējis, grupa kļuvusi stipri popsīgāka kā savos agrākajos ierakstos - piemēram, īsspēlējošajā platē "A rose for the dead".
music, 1997

Ljubimije pesni Ramzesa IV

7.5
"Akvarium" es mēģināju neveiksmīgi izmantot kā argumentu. Domāju, ka neveiksmīgi ne tāpēc, ka arguments bija vājš. Situācijā, kad Ženēvā kompānijas mājā vakarā izcēlās diskusijas par to, vai rietumu popmūziķi būtu gatavi par naudu uzstāties privātā ballītē pie kāda bieziķa mājās, mans kolēģis Sergejs izteica apgalvojumu, ka neviena rietumu estrādes zvaigzne tā nedarītu, kamēr pilnīgi jebkura krievu zvaigzne tā darīt. Es šim jautāju, vai viņš patiešām domā, ka Boriss Grebenščikovs būtu vieglāk gatavs pārdoties nekā, teiksim, Pinka. Un saņēmu atbildi - jā.
music, 1993

V Empire (or Dark Faerytales in Phallustein)

2.0
Es zināju, ka tas brīdis pienāks un ka tas man nesagādās daudz prieka. Ir pienākusi diena, kad manās ausīs ir ieskanējies "Cradle of Filth", lai gan es vēl neplānoju pārvākties dzīvot uz servertelpu vai vēl jo vairāk Ieteikt kādam šo grupu klausīties. Bet man pašam to darīt nākas, jo MP3 disks ar numuru 6 satur šīs grupas mini albūmu "V Empire".
music, 1996

Another Perfect Day

7.5
Kad šo albūmu tikko biju ieguvis savā īpašumā, tas man nez kāpēc sagādāja pamatīgu vilšanos, lai arī es absolūti vairs nezinu, ko tolaik gaidīju no šīs grupas un pat no kurienes es zināju par tās eksistenci.
music, 1983

Dark Side of the Spoon

5.0
Kā manā mūzikas ierakstu kolekcijā nokļuva šis Ministry albūms, es atceros ļoti labi. To ieguvu tikai tālab, ka uzskatīju to par parodiju par Pink Floyd "Dark side of the moon", turklāt tolaik, protams, neiedomājos, ka "Dark side of the spoon" varētu ar PF īpaši saistīts nebūt, bet gan tulkojumā uz latviešu valodu nozīmēt "heroīna lietošanas negatīvā puse". Un to tas visticamākais arī nozīmē, lai gan viena lieta Ministry "Dark Side" un PF "Dark Side" ir kopīga - diezgan pesimistisks un paranojas pārņemts skatījums uz pasauli. Tikai Pink Floyd nekad nav spēlējuši industriālo metālu, tāds mazs sīkumiņš. Tikām "Ministry" ir viena no lielākajām šī stila blicēm. Īpaši simpātisks šāds metāla veids man gan nav nekad šķitis, jo tajā nav tā vienīgā elementa, kas man patiešām patīk labā metālā - sarežģītu melodiju spēlēšana milzīgā ātrumā. Tā vietā Ministry piedāvā mūziku, kādu būtu varējuši spēlēt Depeche Mode, ja viņi new wave stila sintezatoru vietā būtu izvēlējušies šāda stila virzienu. Plus, ja Depeche Mode nebūtu rūpīgi domājuši par melodijām (tā ka paralēles drīzāk būtu velkamas ar mūsdienu, nevis 80-to gadu DM). Par ko šajā albūmā dzied Als Jorgensons?
music, 1999

Garage Inc

7.0
Šo Metalikas ierakstu nedaudz saīsinātā veidā - 80 minūšu apjomā, biju pat iecepis matricā, kas liek domāt, ka savulaik biju radikāls Metallica cienītājs. Protams, ka vienīgais iemesls kaut ko tādu klausīties, bija apziņa, ka Metallica ir mega stilīga metālistu grupa, par kuru fano visi krutie ļaudis.
music, 1998

Fear of the Dark

7.0
Esmu ticis pie jaunām austiņām un piemērotāku brīdi tam izvēlēties laikam gan nebija pat iespējams. Kas gan var būt piemērotāks brīdis jaunām austiņām, ja ne metāls? Un kas man stāv priekšā tuvākajās dienās? "Metallica", "Ministry", "Motorhead" - trīs lielie M (vai Ministry gadījumā - ne tik lielie, tur laikam vajadzēja ievietot "Megadeth").
music, 1992

Pink Bubbles go Ape

6.0
Interesanti paskatīties, kā mainās mana gaume. Kamēr "Faith no More" iepriekš man šķita nekam nederīga grupa, "Helloween" es kādreiz uzskatīju par tīri interesantu metāla blici un tikai ar laiku sapratu, ka šamējie ļoti nedaudz atšķiras no "Scorpions". Ievērojot to, ka "Pink Bubbles go Ape" pat oficiāli ir viens no šīs grupas sliktākajiem albūmiem, nav īpaša pamata brīnīties, ka šis ieraksts nav diez ko labs. Dziesmas šeit nav īpaši bagātinātas ar jebkādiem rifiem un tas ir vienkārši popmetāls bez sevišķas odziņas. Dziesmas vienveidīgas un pastulbas. Izklausās pēc (droši vien) ļoti lietu deģenrāciju piedzīvojušiem "Accept" ar zināmu šlāgerisma pieskaņu. Patiesībā tie ir patiešām vienkārši vācieši, kas šlāgerus pārvērtuši par mataino metālu un mēģina pasniegt kā īsto mantu. Iepriekš man lielas simpātijas bija pret dziesmu "Heavy Metal Hamsters", bet tikai tās nosaukuma dēļ, tagad varu tikai teikt, ka šī dziesma ir tāda pati kā pārējās šajā ierakstā - ātra, bet atmiņā nepaliekoša (nē, ok, tieši šajā dziesmā ir tīri labs draivs, bet tāpat - nepietiekams). Es negribu teikt, ka šī mūzika būtu izteikti slikta, tās galvenais mīnuss ir vienkārši pārmērīgs bālums.
music, 1991

King For a Day Fool for a Lifetime

7.0
"Karalis uz dienu, losis uz mūžu" bija viens no pēdējiem albūmiem, ko izdeva pazīstamā amerikāņu grupa, kas savu popularitāti lielā mērā ieguva pateicoties repa elementu ieviešanai smagajā rokā tālajos astoņdesmitajos. Protams, viņi nebija šajā ziņā nekādi debitanti - arī Aerosmith un Beastie Boys šādas lietas jau tolaik praktizēja, tomēr pieminēšanas vērts šis fakts ir.
music, 1995

Peace

7.0
Kad "Eurythmics" atgriezās pirms nu jau 8 gadiem, man personīgi šķita, ka tas ir ļoti liels notikums - viena no visu laiku lielākajām grupām pēc ilgākas prombūtnes ieraksta jaunu albūmu, turklāt gan Ennija Lenoksa, gan Deivs Stjuarts izskatījās tādi stilīgi, nevis kā veci ļempaki.
music, 1999

Metropolis Pt.2: Scenes from a Memory

8.0
Atceros, kad es pirmo reizi izdzirdēju šo ierakstu, tas man kā atvēra acis. Ievadošais monologs ar tekstu: "Close your eyes" sākumā uz mani atstāja lielu iespaidu un nemaz nelikās tik ļoti no B filmām nācis, kāds tas man šķiet šodien.
music, 1999

Angel Station

7.5
Otrais Manfrēda Manna zemes bandas ieraksts, kas parādās šajā faktoīdā, ir mazāk pazīstams nekā tas, kas vēsta par lakstīgalām un bumbvedējiem, taču šeit atrodama grupas viena no pazīstamākajām dziesmām - "Angels at my Gate". Iespējams gan, ka tā dziesma nemaz nav tik pazīstama, bet tā bija iekļauta izlasē "Classic rock ballads", ko pirms ļoti daudziem gadiem iegādājos centrāltirgū un kur līdzās Manfrēdam Mannam mitinājās arī Deep Purple, Nazareth, Rolling Stones, Styx, Kansas, Guns`n`Roses un vēl vairākas grupas, kuras šobrīd atcerēties nevaru.
music, 1978

Conquest

5.0
Varu pavēstīt, ka tuvāko mēnešu laikā visticamākais neviens Uriah Heep albūms faktoīdam nepievienosies, tā kā ātrāk kā 27. numura diskā to parādīšanās nav gaidāma. Un, kā teiktu kāds Latvijas hokeja komentēšanas klasiķis - labi, ka tā!
music, 1980

Head First

4.0
Ja 70-to gadu "Uriah Heep" neskaitās īpaši augstas klases progroka grupa, tad ko varētu gaidīt no 80.-to gadu inkarnācijas šai pašai blicei? Kā zināms, astoņdesmitie bija desmitgade, kas ir atbildīga par pūdeļroku, sintīpopu, eiropopu, Boju Džordžu, Džordžu Maiklu, sliktākajiem visu lielo 60-to un 70-gadu roka dinozauru ierakstiem, nemaz nerunājot par to, ka 83. gadā arī es esmu dzimis.
music, 1983

Blue Hawaii

3.5
Būtu nepareizi laikā, kad mana bloga pirmais ieraksts ir veltīts Elvisam Preslijam, šo sava laikmeta ikonu nepieminēt arī blogā. Un kā gan nepieminēt, ja šobrīd man austiņās skan vienīgais Elvisa studijas albūms, kas ir manā krājumā. Par savu gaumi gan lielīties man laikam nevajadzētu, tā kā sliktāku ierakstu par šo manā kolekcijā nav nemaz tik daudz. Kādreizējais rokenrola karalis Elviss 1961. gadā bija paspējis pārvērsties par romantisku filmu galveno varoni un Sinatras stila dziedoni, tikai ar sliktāku muzikālo gaumi un mazāk interesantu personību.
music, 1961

Innocent Victim

6.0
Kā jau minēju, "Uriah Heep" ir viena no mana tēva mīļākajām grupām, kuras vairāki albūmi atrodami viņa lenšu kolekcijā. Šķiet, ka "Innocent Victim" nav viens no tur atrodamajiem ierakstiem, toties tas ir atrodams šaitan. To gan es nezinu, kāpēc es savā īstajā pirmajā mp3 diskā gribēju dabūt veselus 4 Uriah Heep albūmus (faktiski tur ir tikai 3 iekļauti, no viena ir tikai dažas dziesmas), bet fakts ir tāds, ka tā ir.
music, 1977

British Steel

7.5
Formāli ņemot, šis Judas Priest albūms atrodas pašā pirmajā Mp3 diskā, kas parādījās manā kolekcijā. Oficiāli tā numurs gan ir 4, bet tieši šis ir disks ar Ļeņinu un uzrakstu: "Mp3 - eto ješe odna pobeda kommunizma!" uz vāciņa.
music, 1980

Aqualung

8.5
Ja nu kaut ko es nevaru saprast, tas ir kāpēc man kādreiz Jethro Tull likās "mīksti" un smieklīgi. Šo ierakstu "iegādājos", domājot, ka šī grupa pieder kategorijai "hard rock" un to izdzirdis, padomāju, ka tā ir mazām meitenēm domāta flautu mūzika. Tikai ar laiku sapratu, ka "Aqualung" mūzika nebūt nav viegla un ka tikai es nebiju spējīgs to atbilstoši uztvert 16 gadu vecumā. Varbūt tur pie vainas ir flautas un akustiskās ģitāras izmantošana, jo tolaik man bija asociācija, ka smaga mūzika ir tāda, kas balstās uz dzelzs bungām un mežonīgām elektriskām ģitārām (par smagu mūziku uzskatot, piemēram, "Manowar", kas gan tā nopietni ņemot, ir daudz popsīgāki par šo Jethro Tull albūmu).
music, 1971

Autobahn

7.0
Turpinu ceļojumu "mana tēva mūzikā". Kraftwerk manā dzīvē ienāca ar ierakstu "Radioaktivitat" (vācu versijā), bet "Autobahn" tur parādījās tikai līdz ar konkrētā diska parādīšanos manā krājumā.
music, 1974

Nightingales and Bombers

6.5
Dīvaini paliek, padomojāt, ko šī grupa ir izaugusi no tās blices, kas saucās "Manfred Mann" un kuras lielākais grāvējais saucās "Doo wah diddy". Nē, "Manfreda Manna Zemes banda" nav 60-to gadu burbuļpopa grupa, bet gan septiņdesmito gadu džezroka-progroka apvienība, kurai šis laikam gan ir pazīstamākais albūms un tajā pilnīgi noteikti atrodas man vislabāk zināmā šīs apvienības kompozīcija - "Spirits in the Night" (kas gan patiesībā oriģināli bija Brūsa Springstīna dziesma, kuru nekad neesmu dzirdējis). "Spirits in the night" meldiņā ir jūtamas pavisam nelielas disko noskaņas, bet precīzāk to varētu nosaukt par kādu krustpunktu uz taisnes "King Crimson" - "Journey". Būtu vienkārši pieņemt, ka šāds ir viss albūms - balansējošs starp progroku un arēnas roku, katru reizi tuvojoties otrajam kļūstošs mazāk baudāms, pirmajam - vairāk. Tomēr te vairums kompozīciju ir instrumentāli gabali, kas nu nekādi nav atbilstošs elements arēnas rokam. Piemēram, "Countdown" ar īstenībā diezgan rokenrolīgo ģitāras melodiju, nekāds "Journey" neizpildītu. Problēma ir tāda, ka šie instrumentālie gabali lielākoties nav tik pārsteidzoši, lai liktu man (ievietot epitetu). Ja, piemēram, garas Pink Floyd vai King Crimson instrumentālas pasāžas mani piesaista, tad par Manfredu Mannu to tomēr teikt nevarēšu. Par vainu tam varētu būt šīs grupas sekundārums - mani kā klausītāju ne brīdi nepamet sajūta, ka "Nightingales&Bombers" ir B un nevis A līmeņa grupas albūms. Lai gan, piemēram, "Time is Right" man patīk pat ļoti labi, iespējams, ka labāk par "Spirit in the night", bet tas atkal nav nedz progroks, nedz džezroks, bet gan drīzāk blūzroks, kurā gan (tāpat kā visās šī albūma kompozīcijās) ir mazliet par daudz tehnisko triku salikts virsū - visādas dažādas futūristiskās skaņas man rada sajūtu, ka darīšana te ir nevis ar mūzikas albūmu, bet gan ar sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas seriālu (līdz ar to "Crossfade", kur šādi stilīgie elementi ir gandrīz vai centrālā kompozīcijas daļa, mna patīk mazāk nekā "Countdown", kur tie ir tikai piedevas galvenajam ēdienam).
music, 1975

Nothing Left to Lose

6.0
Tuprinu savu svēto misiju: graut vecos pieminekļus, lai to vietā uzstādītu jaunus. Grupas "Foo Fighters" trešais studijas albūms ir viens no šādiem pieminekļiem, kuru laiks ir garām.
music, 1999

Highway to Hell

8.0
Mīlēt AC/DC un nemīlēt "Highway to Hell" ir tā kā mīlēt piena produktus un nemīlēt saldējumu. Vai tā kā mīlēt sievietes un nemīlēt Sandru Kalnieti. Ok, tas tikai tā iestarpinājums.
music, 1979

New World Disorder

6.0
"Biohazard" pirmām kārtām man neasociējas ar šo grupu, bet gan ar maģisko dzērienu iz Bubļika vectēva krājumiem - paštaisīto un viegli etiķaino vīnu, kuru es gan esmu dzēris maksimums vienu reizi.
music, 1999

Cheshire Cat

4.0
"Češīras kaķa" atrašanās manas MP3 kolekcijas otrajā diskā patiesībā ir vairāk nekā nepamatota - pārāk augsts numurs tik nebūtiskam albūmam. Tomēr tā nav arī neloģiska - vidusskolas laikā "Blink 182" bija viena no tām grupām, kuras klausījos ar īpašu prieku to neķītrās un dumjiem jokiem pilnās lirikas dēļ. Tomēr "Cheshire cat" arī tad man nešķita ne tuvu "Enema of the State" kvalitātes albūms - un ne jau tāpēc ka teksti tajā būtu vājāki, tieši tekstiem nebija ne vainas. Pirmais, kas mani visu laiku kaitināja, bija šausmīgi zemais vokālu mikss šajā ierakstā, kā rezultātā vienveidīgie ģitāras griezieni un tipiskais Blinku bungu ritms dziedāšanu vispār pilnīgi aizēnoja. Tagad gan atklājās, ka šis defekts bija tik aktuāls tikai uz manas tā laika skaņas sistēmas (vai vismaz tas nav manāms, klausoties šo ierakstu austiņās), līdz ar to mani iebildumi pret šo ieraksta komponentu ir zaudējuši kvalitāti. Taču nekur nav zuduši citi šī albūma mīnusi:
music, 1994

Hysteria

6.5
Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.
music, 1987

Balls to the Wall

7.0
Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.
music, 1984

A Momentary Lapse of Reason

6.0
Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.
music, 1987

More

7.0
"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).
music, 1969

A Saucerful of Secrets

8.0
"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.
music, 1968

Piper at the Gates of Dawn

8.5
Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.
music, 1967

Numbvision

7.0
Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:
music, 1999

Tommy

8.5
Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!
music, 1969

The Mark, Tom and Travis Show

5.0
Skolas laikos Blinki bija viena no manām iecienītākajām grupām un vislielākā loma šajā lietā bija viņu videoklipam dziesmai "All the small things", kurā tika parodēti visādi popmūzikas tirliņi a la Backstreet Boys, Britnija utt. Līdzās tam Blink 182 piedāvaja draudzīgu popsīgu rokmūziku, kuru varēja klausīties bez sevišķas piepūles un kura bija izteikti stilīga. Protams, pat tolaik es apzinājos, ka grupas mūzika ir absolūti vienveidīga, bet ar to varēja tīri labi samierināties. Šis grupas koncertieraksts savulaik vispār bija manā izpratnē kolosāls - pateicoties "Words of Wisdom" segmentam "everybody say: fuck fuck shit fuck!". Tagad, pēc vairākiem gadiem atkal klausoties šo ierakstu, tajā grūti nesaklausīt veselu virkni trūkumu - sākot ar milzīgo daudzumu patiesībā diezgan debīlo joku, šausmīgu dziesmu vienveidību, neinteresantu izpildījumu un beidzot ar to, ka laikam esmu "pāraudzis" šo grupu. Te nav pat dziesmu, kuras īpaši izcelt, tās ir tik vienādas, ka vai bail. Patiesībā tieši "All the small things" ir vēl viena no sliktākajām kompozīcijām, kurai turklāt vēl ir maksimāli šķībs vokāls klāt, kamēr citās dziesmās izklausās, ka tās nemaz nav ierakstītas koncertā, bet gan studijā, pieliekot klāt koncerta trokšņus.
music, 2000

Ziggy Stardust and the Spiders from Mars

8.0
Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).
music, 1972

Blood Money

8.5
"Asins nauda" ir viens no jaunākajiem Gaidošā Tuoma apaļajiem ripuļiem ar ierakstītajām skaņām un es to šodien klausos pirmo reizi. Jāatzīst, ka šis ieraksts man tīk daudz labāk nekā šogad izdotie "Bāreņi". Šeit mēs Tuomu dzirdam diezgan dusmīgā noskaņojumā un viņš pauž savu skarbo neapmierinātību ar to, kas mūsdienās pasaulē notiek.
music, 2002

Kicking Against the Pricks

8.5
Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.
music, 1986

Franks Wild Years

7.5
No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.
music, 1987

Killer

5.0
Kritiķi (vismaz neatkarīgie) uzskata šo ierakstu par bezmaz augstāko punktu vairākas desmitgades ilgajā Elisa Kūpera skatuves karjerā, lai gan es šo kritiķu apsēstību neesmu nekad sapratis. Protams, ir stilīgi, ka šis ir "konceptalbūms" par slepkavību tēmu, protams, ka Elisam Kūperam (V.Furnjē) ir makten spēcīgas plaušas un labas prasmes veidot horror sižetus, tomēr man kaut kā šī plate tā ne pārāk iet pie sirds. Nezinu, kāpēc, bet nepatīk. Pirmkārt, tas tomēr ir pārāk tipisks Kūpera ieraksts, kā nekā tieši šeit atrodas epohālā dziesma "Dead Babies". Personīgi man vislabāk no šīm dziesmām pie sirds iet "Yeah Yeah Yeah" (teksts gan diezgan debīls). Vispār kāda doma ir vairumam šo dziesmu apakšā, man nav skaidrs, piemēram, "Dead Babies" piedziedājums: "Dead babies can`t take care of themselves; dead babies can`t take things off the shelf". Loģiski, protams, bet pilnīgi absurdi. Nē, es labprātāk varbūt paklausīšos kādu Elisa 80. gadu sviestaino ierakstu, kas vismaz man patīk nekā šo "kritiski izslavēto" kompozīciju krājumu, kas nez kāpēc man šķiet bezdievīgi garlaicīgs un vienmuļš.
music, 1971

The Man Who Sold The World

6.5
Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.
music, 1970

Living in the Material World

8.0
Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.
music, 1974

Stand Up

8.5
"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.
music, 1969

Bleach

8.0
Neticami, bet es jau otro dienu no vietas klausos vienu "Nirvanas" albūmu! Un vēl neticamāk ir tas, ka es nemaz neesmu tik trakā sajūsmā. Vienkārši šāda mūzika patiesībā ir tīri labi piemērota darbam, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Protams, varbūt ja es nebūtu šīs dienas tik intensīvi ņēmies ar Microsoft Visual Studio, es būtu varējis ātrāk mest Nirvanai mieru, bet tā sanāca, ka šīs dziesmas man ausīs skan jau ļoti ilgi, un dīvainākais ir tas, ka šis diezgan nepieradinātais ieraksts tomēr iekačā ne sliktāk par "Nevermind". Pazīstamo dziesmu šajā ierakstā nav īpaši daudz, nu, varbūt "About a girl", kas izpelnījās lielāku slavu unplugged ierakstā, varbūt maniakālais "Negative Creep", varbūt "School", noteikti "Floyd the Barber", noteikti ievadošais "Blew". OK, varbūt visas šīs dziesmas nav nemaz tik pazīstamas, toties tās ir foršas, cik nu vārds foršs ir attiecināms uz Nirvanu, kas laikam nav pati foršākā grupa civilizācijas vēsturē. Vēl es nupat nācu pie atklāsmes, ka Nirvana ir diezgan līdzīga skanējuma ziņa Merilinam Mensonam (varbūt gan otrādi) un ka tas nav nemaz tik slikti.
music, 1989

The Album

6.0
Šo albūmu George Starostin ir novērtējis uz 13 un nosaucis par "ABBA" labāko ierakstu. Tā kā mans vērtējums par ABBU ir daudz kritiskāks nekā Starostinam, ja es to nosauktu par Abbas labāko albūmu, tas droši vien nenozīmētu vērtējumu 9 manā skalā. Tomēr praksē es neesmu pat tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai šis ir labākais vai sliktākais Abbas albūms, līdz ar to mans vērtējums nebūs neko aptverošs. Kā ikvienā ABBAS ierakstā, šeit ir dažas ļoti pazīstamas dziesmas un vairākas ne īpaši izteiksmīgas kompozīcijas. Grāvēji te ir "Take a chance on me" (labs disko, bet tomēr disko), "The Name of the game" (kura man personīgi absolūti nešķiet ievērojama), "Thank you for the music" (labs piedziedājums, apnicīgi panti) un "Eagle", ko daudzi uzskata par ABBAs augstāko sasniegumu un bez maz vai visu laiku izcilāko dziesmu, nē, es jau nesaku, ka tā būtu slikta dziesma, bet - c`mon, tā nav arī nekas TĀDS. Un sintezatoru skaņas ABBAs mūzikā mani nekad nespēs tā pa īstam savaldzināt. Pārējās - ne hītu - dziesmas lielākoties ir mazāk interesantas nekā hīti, kas paši par sevi nav nepārspējami. "I`m a Marionette" ir neslikta brodvejiska dziesma, bet vispār es patiešām nespēju saprast, kas Abbā ir tik kruts, ka šī grupa būtu galvastiesu pārāka par tādām blicēm kā Boney M vai Ottawan.
music, 1977

We`re Only In It For The Money

7.0
Šis ir tas albūms, kura dēļ daudziem ir zināms vecā labā Frenka Zappas vārds. Jā, tieši šis ieraksts ir tas, kas pasaulei lika apzināties, ka Zappa ir vairāk nekā vienkārši traks mūziķis - viņš ir ģeniāli traks satīrisks mūziķis. "We`re Only In It For The Money" ir veltījums hipiju kustībai, bet ne jau tai kā tādai, bet ņirgāšanās par pseiho hipijiem, par mūziķiem, kas hipijus izmanto, lai varētu vairāk nopelnīt, par vecākiem, kas atbildīgi par to, ka viņu bērni aizrāvušies ar narkotikām. Žēl tikai, ka ne visas šīs albūma 19 dziesmas ir klausāmas. Kā politisks ieraksts, "We`re Only In It For The Money" ir desmitnieka vērts, kā muzikāls ievērojami atšķiras no šī vērtējuma. Muzikāli šis ieraksts manai gaumei ir pārāk avangardisks un nebaudāms un perfektie teksti nespēj šo trūkumu atsvērt. Ir te arī lieliskas kompozīcijas, tādas kā "Mom&Dad", "Harry, you`re a beast", "What`s the ugliest part of the body" (oriģinālā, nevis "reprised" versija), "Let`s make the water turn black", tikām kaudzēm dziesmu ir vienkārši trakas un domātas, lai kaitinātu nabaga klausītāju, piemēram, "Nesal Retentive Calipople Music" un it īpaši "The Chrome Plated Megaphone Of Destiny", kas ir apmēram tikpat baudāms kā Metal Machine Music un daļa no pārējām dziesmām arī ir izteiktas "novelty" kompozīcijas, kas varbūt ir kaut kādas negatīvās psihodēliskās mūzikas tendences parodējušas, bet tas nedara šo mūziku interesantāku vai baudāmāku.
music, 1968

Dada

9.0
Patiesībā kaut ko tādu no Elisa Kūpera negaidīju ne tikai es, bet arī gandrīz neviens cits. Līdz ar to šo albūmu vai nu mīl vai nicina, nav tajā nekā no tipiskā Elisa, pat ne tik daudz cik iekš "Zipper Catches Skin". Patiesībā tas ir ļoti izteikts New Wave albūms ar lipīgām melodijām un interesantiem tekstiem. Šeit tu atradīsi gan paranoidālo un visnotaļ šizofrēnisko "Da Da", kas skaisti apvieno dadaismu un vārdu "dada" kā tēva uzrunāšanu, ar atmosfēriskām, gandrīz pinkfloidiskām noskaņām (tiesa, es vienmēr esmu saskatījis zināmu līdzību starp šiem diviem izpildītājiem un ne tikai kopīgā producenta Boba Ezrina dēļ, bet arī saistība ār Kūpera kā grupas debijas albūmu "Pretties for you"). Taču te netrūkst arī draudzīgas popmūzikas, tādas kā "Enough Enough" (kuras ievadu vienā dziesmā bija nočiepis tautietis Arnis Mednis), diezgan naidīgu uzbraucienu Kūpera (bet laikam ne Vincenta Furnjē) tēvam. Mana personīgi iecienītākā kompozīcija šajā diskā tomēr ir šausmīgā, drūmā un šausmīgi drūmā "Former Lee Warmer" par galvenā varoņa brāli, kas ir traks un dzīvo ieslēgts skapī un ne ar vienu gadiem nesarunājas. Te patiesībā ir diezgan daudz arī no populārā Kūpera imidža, tikai tādā patiesi drūmā, nevis balagāniskā ietērpā. "Dyslexia" ir vēl viena Ņū-veiva himna, kas mazliet pavelk uz tādām grupām kā Devo vai Talking Heads un grūti iztēloties, ka to dzied drūmais šausmu filmu varonis Eliss Kūpers, turklāt šajā dziesmā panti nav ne par mata tiesu sliktāki par piedziedājumu. Starp citu, disleksija ir nespēja mācīties, bet Kūpera varonis šajā dziesmā nekādi nespēj saprast, kas viņam īsti ir piemeties - mīlestība vai disleksija? "Scarlet and Sheba" ir vēl viena šausmu stāstu dziesma ar himnisko piedziedājumu: "I just want your body, Sheba
music, 1983

Who`s Next

9.0
Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.
music, 1971

Court and Spark

8.0
"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.
music, 1974

The Ramones

7.0
Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku labākā pankroka grupa. Var strīdēties par to, vai Ramones bija visu laiku pirmā pankroka grupa. Var pat strīdēties, vai Ramones vispār bija pankroka grupa. Toties nevar strīdēties par to, ka vairāki šīs grupas dalībnieki nu jau kādu laiku ir miruši un ka nekad - es atkārtoju - nekad - neiznāks vēl viens grupas Ramones debijas albūms. Personīgi sevi es neuzskatu par pārmērīgu šīs bandas daiļrades cienītāju, tomēr primārā "Blitzkrieg Bop" skaistumu nesaskatīt arī man būtu grūti - kaut ko tik ģeniālu un stulbu vienlaicīgi patiešām varēja radīt tikai tādi mūzikas guru kā Johnny Ramone, Dee Dee Ramone, Tommy Ramone, Joey Ramone un vēl kaut kādi citi Ramouni (es gan patiesībā nezinu, cik daudz un kādi Ramouni bija grupā pirmās plates ierakstīšanas laikā, bet kāda starpība). To pašu var teikt par "Judy is a punk" - patiešām savādāk kā par primāru es šādu mūziku nosaukt nevaru, it īpaši šajā dziesmā izceļas otrā panta sākums - "Second verse - same as the first", kas arī tiek godīgi izpildīts atbilstoši solījumam. "I wanna be your boyfriend" izklausās pēc tipiskas girlgrupas dziesmas tikai mazliet smagākā izpildījumā. Nevaru nepieminēt arī leģendāro 4 rindiņu kompozīciju "Now i wanna sniff some glue" - kolosāls apgalvojums, kolosāla enerģija. Kas, protams, ir prognozējams - visas albūma dziesmas ir pārsteidzoši vienveidīgas - bet tas jau laikam gan bija Ramones mērķis, netiekties pēc daudzveidības, bet palikt uzticīgiem savam imidžam. Vēl viena albūma priekšrocība - tas ir mazāk kā 30 minūtes ilgs, atļaujot man pāris stundu laikā to noklausīties veselas četras reizes. Primāri viņi varētu teikt ir gluži kā bītli savos agrīnajos ierakstos. Tomēr es nespēju sevi pārliecināt, ka "Ramones" ir visu laiku labākais pankroka ieraksts - nepatīk man šāds mūzikas stils, ja es izvēlos pankus, es tomēr gribu kaut ko oriģinālāku par šo skaisto blici.
music, 1976

Blizzard of Ozz

6.0
Bija tāds laiks salīdzinoši nesenā pagātnē, kad es diezgan aktīvi fanoju par šo vecu mērkaķi - galvu kodēju. Patiesībā gan lielākā mērā tas attiecās nevis uz Ozija solo karjeru, bet gan uz viņa darbību kopā ar Black Sabbath, bet kurš gan to vairs atceras, kas un kāpēc par ko ir fanojis. Tomēr tā sagadījās, ka manā krājumā ir arī vesela kaudze viņa solo ierakstu. Ok, kaudze varētu būt arī neliels pārspīlējums, bet to noteikti ir vairāk nekā viens. Nē, patiesībā man pat laikam ir gandrīz visi viņa ieraksti, bet tas jau ne par mani, ne vēl jo vairāk par Oziju neko neliecina. Šajā albūmā ir viena no viņa solo karjeras slavenākajām dziesmām - "Crazy Train", kurā viņa ģitārists Rendijs Roudss demonstrē savu pirkstu veiklību, bet Ozijs demonstrē, ka viņa balss, lai gan nav slikta, bet neko unikāli spēcīga tā arī nav, tomēr dziesma ir vienkārši lieliska. Žēl, ka vairums pārējo ieraksta dziesmu nav diez ko sirdi aizgrābjošas. It īpaši to var attiecināt uz romantisko "Goobye To Yesterday", kas patiesībā ir easy listening un nevis metāls, turklāt puse dziesmu albūmā izklausās gandrīz identiski - piemēram, kas lūdzu īpašs ir kompozīcijā "Suicide Solution"? Ai, vispār tas ir tik tipisks monotons metāla ieraksts, ka tipiskāku un monotonāku grūti iedomāties. Nemīlu es vairs Oziju, ne un ne.
music, 1980

Cats

5.0
Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.
music, 1982

Zipper Catches Skin

8.0
Šis ir ieraksts no Elisa trakās dzeršanas ēras, kad viņš domāja tikai par vienu - par to, kā labāk pieliet mūli, lai nākamajā dienā, neatcerētos, ko viņš vakar ierakstījis. Droši vien tieši alkohola ietekmē viņš piemirsa par savu aizraušanos ar skaļiem šoviem un šausmu filmu elementiem, bet pievērsās kaut kādai New Wave un Talking Heads meets Avantegarde un Frank Zappa. Šis ieraksts muzikāli nav smags, bet tas nav arī gluži vodeveļisks vai brodvejisks, kā to no Kūpera bieži var sagaidīt. Ievadošais "Zorro`s Accent" ar pirmajām rindiņām "Zorro lies dying
music, 1982

Atom Heart Mother

7.0
Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.
music, 1970

Love it to Death

8.0
Dīvaini, es sevi jau ilgstoši uzskatu par tādu pasīvu Elisa Kūpera fanu, bet īpaši nekad neesmu klausījies gandrīz nevienu viņa albūmu (izņemot pavisam agrīno "Pretties for You", populāros "Billion Dollar Babies" un "Welcome to My Nightmare", kā arī pēdējos dažus ierakstus, labi, tas nemaz nav tik maz, bet zinot, ka viņam to albūmu ir savi 25 vismaz, tas nav arī daudz). "Love it to Death" ir pirmais "ļaunā" Elisa albūms, taču tas ir pirms viņa aizraušanās ar balagāniem un vodeviļu, bet gan drīzāk smagā (nosacīti) roka ieraksts. Protams, pati pazīstamākā šī diska dziesma ir epohālais "I`m Eighteen", kas gan, protams, ir melots, nebija viņam tolaik nekādi 18, bet arī man, kad bija 18, šī bija viena no mīļākajām dziesmām un tagad, lai arī man vairs 18 nav, šīs dziesmas "iekačājiens" man nav kļuvis mazāk tuvs. Tomēr tolaik Kūpers bija spējīgs vienā albūmā iedabūt vairāk nekā 1-2 atmiņā paliekošas dziesmas, līdz ar to "Love it to Death" kopumā ir diezgan vienmērīgas kvalitātes albūms, kurš turklāt ir arī pietiekami muzikāli komplicēts, piemēram, tāds gabals kā 9 minūtes ilgais "Black JuJu" arī Deep Purple ierakstā iederētos neslikti, varbūt tikai ne ar šādu nosaukumu. Tikām popsīgais "Hallowed Be My Name" ar progrezējošo skaņu pirms refraina ir vispār dievīgs, cik nu šādu vārdu var attiecināt uz Elisu Kūperu, tusmas princi. Un vēl dievīgāks ir tam sekojošais "Second Coming" - skaists un smags klavieru pops par Jēzus second coming. "It would be nice to walk upon the water, talk again to angels by my side", protams, klavieres ātri pazūd un dziesma kļūst stipri skarbāka. Arī "Ballad of Dwight Fry" ir viena klasīga kompozīcija un tāpat noslēdzošais "Sun Arise". Kopumā: ļoti kvalitatīvs un mazliet tumšs ieraksts. Patiesībā gan jāatzīstas, ka vismaz kaut kādu daļu no tā es esmu iepriekš klausījies, vismaz "Second Coming" manā atmiņā ir palicis.
music, 1971

Bespechnij Russkij Brodjaga

7.5
Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.
music, 2006

One Hot Minute

6.5
"One Hot Minute" fanu acīs ir viens no neveiksmīgākajiem aso sarkano piparu ierakstiem, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs - ieraksts, kas iznācis starp "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication", ieraksts, kurā nepiedalās Džons Frušente, bet kaut kāds sviestais Jane`s Addiction ģitārists (ok, Deivs Navarro nav gluži sviestains, bet Frušente viņš nav). Albūma galvenie grāvēji bija "Aeroplane" un "My Friends" - diezgan līdzīgas noskaņas mierīgās RHCP dziesmas, ne pārāk atmiņā paliekošas. Ar mani patiesībā ir tā, ka teorētiski man viena no šīm dziesmām patīk, bet klausoties jebkuru no tām šķiet, ka tā, kas man patīk ir tā otrā. Pie vainas varētu būt dziesmu pārāk lielā sastieptība - varbūt ja tās katra būtu uz pusi īsākas, tās būtu arī ilgstošāk baudāmas. Kaut gan laikam tomēr "My Friends" man patīk labāk, tajā ir kaut kas no Smashing Pumpkins "Bullet with butterfly wings", tikai ideālā gadījumā šī dziesma būtu pat ne uz pusi īsāka, bet beigtos pēc pirmās reizes, kad atskan piedziedājums un tās garums būtu 1:25, nevis tagadējais 4:02. Personīgi man no šī ieraksta dziesmām vislabāk pie sirds iet "Coffee Shop", kurā gan ir ļoti tipiska Flī basa spēle, kas bez maz vada visu dziesmu, bet to kompensē baigi labs piedziedājums: "Meet me at the coffee shop, we can dance like Iggy Pop". Toties kāda ir doma Flī solo gabalā "Pea", kurā vienīgais instruments ir viņa bass, es īsti nesaprotu - ne viņam ir interesanta balss, ne tajā dziesmā kaut kas ir. Un teksts apmēram tāds kā "Fuck fuck shit fuck" dziesmā iz Blink 182 repertuāra. Iespējams, koncertos izpildīt šo "kompozīciju" vēl ir kāda jēga, tad albūmā tā ir vienkārša ausu laika nosišana. Vispār, lai gan esmu lasījis, ka "One hot minute" esot visnetipiskākais RHCP ieraksts, jāatzīst, ka patiesībā jau nu šī grupa ir vienveidīguma kalngals - ja jau tās netipiskākais albūms ne ar ko neatšķiras no tipiskajiem - roks, fanks, mazliet salkanu balādīšu, tas ir kokteilis, no kura jau divdesmit gadus RHCP veiksmīgi slauc diezgan pamatīgus augļus. Viņi nu gan ir tipiska grupa, no kuras ir vērts iegādāties pāris interesantākos albūmus, bet pārējo vietā nopirkt kādu labāko dziesmu izlasi. Un "One hot minute" noteikti ietilps tajā albūmu kategorijā, kurus iepirkt nav obligāti nepieciešams.
music, 1995

Disraeli Gears

8.5
Grupas "Cream" otro albūmu daudzi ne bez pamata uzskata par Ērika Kleptona garās un mainīgi kvalitatīvās karjeras augstāko punktu. Un nav jau brīnums - pēc rokas piešaušanas ar "Fresh Cream" viena no pasaules pirmajām supergrupām, kurā līdzās Kleptonam piedalījās enigmātiskais basģitārists Džeks Brūss, kas uzņēmās vairumu vokālu Cream ierakstos, un neapšaubāmi izcilais bundzinieks Džindžers Beikers. Kopā viņi radīja tādu hārdroka stilu, kas daudziem lika teikt: "Wov! Tie džeki gan māk!" Un viņi patiešām mācēja. Vai kāds, kas nemāk, spētu radīt kaut ko tādu kā "Sunshine of Your Love"? vai "World of Pain"? vai vismaz "Dance the Night Away"? vai varbūt "Tales of Brave Ulysses"? Šajā ierakstā ir ne tikai izcils instrumentālais darbs, bet arī kolosālas atmiņā paliekošas kompozīcijas, dziesmas ar Melodijām ar lielo burtu. Džeka Brūsa balss varbūt nav neko spēcīga un unikāla, bet pilnīgi pietiekama, lai neradītu nepieciešamību piesaukt palīgā kādu Robertu Plāntu. Galvenais te ir ģitāru spēks, enerģija, kuras tam pašam Kleptonam mūsdienās izteikti pietrūkst. Viena šī albūma kompozīcija gan ir maigi izsakoties dīvaina - noslēdzošā akapella "Mother`s Lament" drīzāk būtu vietā kādā Monty Python ierakstā nekā hārdroka grupas albūmā, bet varbūt tas ir veids, kādā "Cream" pasaka: mēs nemaz neesam tādi krutie nopietnie veči, kā jūs par mums domājāt, mēs esam arī trīs muļķīgi tipi, kas ne īpaši labi māk dziedāt, bet kam patīk labi pavadīt laiku. Un kā var slikti pavadīt laiku ar "Disraeli Gears"?
music, 1967

BeeHappy

7.5
Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.
music, 1997

Lou Reed

8.0
Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.
music, 1972

Transformer

9.0
Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.
music, 1972

Broadway the Hard Way

7.0
"Broadway the Hard Way" ir Frenka Zappas versija par Brodvejas mūzikla tēmu. Protams, ka Zappas mūzikls pēc definīcijas ir muzikāli ļoti sarežģīts, tekstuāli - asas parodijas pilns. Man personīgi vislabāk patīk ievadošais grandiozais "Elvis Has Just Left The Building". "Elvis has just left building/Those are his footprints right there/Elvis has just left building/To climb up the heavenly stair." Lieliska dziesma. Turpinājumā notiek "Planet of the baritone women" - catchy as hell. Daži gabali gan mani atstāj izteikti "aukstu", piemēram riebīgu sintezatora skaņu bagātinātā "When the lie`s so big". Toties pseido kantrī-dū vops gabalā "Rhymin` Man" ir vienkārši lielisks. Vēl es ne pārāk saprotu repojošo Zappu dziesmā "Promiscuous" (teksts gan varbūt ir smieklīgs un šokējošs, bet tas neglābj to no tizla 80to gadu repa gabala skanējuma). Viena no albūma virsotnēm ir parodija par Maiklu Džeksonu un viņa ādas krāsu "Why don`t you like me", kurā meistarīgi iepīta "Billie Jean" tēma un tiek apgalvots, ka "Jermaine is a negro". Vēl viens vērā ņemams skaņdarbs - Police "Murder By Numbers" džeziska kaverversija, kuru dzied Stings. Labā stilā ir arī albūma nobeigums - "What Kind of Girl" - stāsts par prostitūtu, kurai patīk televīzijas kristiešu priekšā mesties ceļā, šajā dziesmā iepīts arī bītlu "Strawberry fields forever". Doma tam visam veidojumam ir ņirgāties par ASV politiķiem (konkrētiem), tikai problēma ir tāda, ka es tak neko nezinu par 80. gadu beigu politiku štatos, līdz ar to daudz kas man absolūti nešķiet interesants un tikai melodijas un aranžējumi spēj manās acīs šo lietu glābt. Bet tie to ne vienmēr izdara.
music, 1988

Let it Bleed

8.0
Tikai nupat man ienāca prātā viena doma, līdz kurai noteikti daudzi jau ir aizdomājušies pirms manis, proti, ka "Let it Bleed" ir pāra albūms Bītlu diskam "Let it Be". Žēl tikai, ka Stouni savu ierakstu izlaida kā pirmie, jo tas būtu bijis lieliska atbilde uz "Let it Be". Pēc daudzu domām šis albūms ir viens no Stounu lielāko ierakstu plejādes - līdzās "Beggars Banquet", "Sticky Fingers" un "Exile on Main Street". Pēc manām domām - tiem daudziem varētu būt zināms pamats tā uzskatīt, lai arī Stounu fans es patiešām nekad neesmu bijis un droši vien nekad par tādu nekļūšu. Esmu popsīgais puika, kam patīk Bītli un The Kinks, bet Stounu tumšās puses mani bieži atstāj vienaldzīgu. Protams, par "Let it Bleed" tā teikt nevarētu. Tomēr viena problēma ir - Stounu balādes mani īpaši nepārliecina un īpaši nesaista, tā piemēram, "Love in Vain" man nešķiet nepieciešama. Vēl viens mīnuss - "Live with Me" ir itin līdzīgs vēl vienai šī albūma dziesmai - "Midnight Rambler", tikai otrais ir mazliet mierīgāks gabals. Toties man ļoti patīk šī ieraksta tituldziesma, kura gan varbūt nav nekas tik ļoti exceptional, ka man vajadzētu tās dēļ palikt trakam.Tomēr galvenā diska virsotne neapšaubāmi ir gospelīgais un mega skaistais, mega pārliecinošais un unikālais "You Can`t Always Get What You Want", kas man nez kāpēc asociējas ar "Mehānisko Apelsīnu". Vismaz ievadošā gospeļu kora dziedāšana atmiņā rada ainu ar Aleksu slimnīcā, kad viņš apjauš, ka atkal ir "back to his old self" un redz visādas ainas savā gaumē un saka: "I was cured alright!". Vēl te, dabiski, mitinās arī leģendārais "Gimme Shelter" - ļoti pārliecinoša kompozīcija, tomēr vispār man stouni nepatīk viņu ne īpaši lielās daudzveidības dēļ, manā izpratnē stouni vienmēr ir pārāk atpazīstami. Nē, "Let it Bleed" mani nepārliecina, ka Stouni un Bītli ir liekami vienā plauktā. Un ne tāpēc, ka tas būtu tāds ieraksts, ko pat Rods Stjuarts būtu varējis ierakstīt, bet tāpēc, ka Bītliem tas nebūtu karjeras augstākais punkts.
music, 1969

Orphans: Bastards

7.5
Šodienas vadmotīvs ir pēdējais "Bāreņu" disks, kurā apkopoti Bastardi. Salīdzinoši ar pirmajiem diviem diskiem šeit ir ievērojami vairāk kaveru, jau ievadā piedāvājot ļoti pārliecinošu versiju "Trīsgrašu operas" fragmentam - "What keeps mankind alive". Pats Veitss te varbūt arī ir autors kādai daļai kompozīciju, bet šī daļa noteikti nav diez ko liela. Piemēram, ierunāts stāstījums par kara skudrām. Viņš kaverē gandrīz visu - sākot ar Čārlzu Bukoski, turpinot ar Moby Grape dalībnieku "Skipu Spencu" un beidzot ar par sevi daudz jaunāko Danielu Džonstonu. Skanējuma ziņā šo disku var sadalīt divās apmēram vienādās daļās - ierunātie gabali ar minimālu muzikālu fonu un "trakās" Veitsa dziesmas (kas par to, ka to autors nav pats Toms, jo jebkura dziesma Veitsa izpildījumā kļūst par Toma Veitsa dziesmu). Labākās dziesmas šajā krājumā ir "Two Sisters", "Poor Little Lamb" (kas izklausās pēc vecākas un depresīvākas Kinks "She`s bought a hat like Princess Marina`s"), "Altar Boy" un no "mutiskajām" kompozīcijām - "Missing my son". Protams, ierunātos gabalus klausīties desmitiem reižu varētu būt pat ļoti apnicīgi, toties neierunātās dziesmas šajā diskā gandrīz visas ir atmiņā ļoti paliekošas, līdz ar to arī runājamos gabalus vajadzētu pieciest. Protams, var tiem pārslēgties pāri, bet tas jau būtu tas pats, kas izraut grāmatai lappuses.
music, 2006

Orphans: Bawlers

7.0
Pārēju pie otrā diska jaunajā Veitsa ierakstā, šeit apkopotās dziesmas ir daudz mierīgākas un mazāk dusmīgas nekā pirmā diska saturs un no tām viena ir jau iepriekš bijusi ļoti populāra - "Little Drop of Poison" atrada savu vietu otrajā Šrekā un arī šeit šī dziesma izceļas ar savu pēc Veitsa standartiem "nopulēto" skanējumu. Ja salīdzina ar pirmo disku, tad šis izklausās ievērojami vairāk pēc retro, tā piemēram, "You Can`t Hold Back Spring" lieliski varētu mitināties arī kādā 30-to gadu ierakstā. Izcelšu manā skatījumā skaistākās šī krājuma dziesmas. "Long Way Home". "Little Drop of Poison". "Shiny Things". "Never Let Go". "If I Have To Go". "Goodnight Irene". "Take Care of All of My Children". Arī šajā diskā atradusies vieta vienai Ramones dziesma koverversijai - "Danny Says", tomēr tas man šķiet kaut kā mazliet slimi - koverēt Ramones balādi, tā grupa tomēr ne jau ar balādēm savu reputāciju izpelnījās, bet ar "Now I wanna sniff some glue" stila kompozīcijām. Kopumā šis ieraksts ir tuvāks "klasiskajam" pirmo albūmu Veitsam, nekā trakajam 80. gadu maniakam, dziesmām varbūt nav ne vainas, bet manā skatījumā tomēr te retro ir pārāk daudz, vienkārši prasās pēc kaut kā dzīvāka.
music, 2006

Orphans: Brawlers

8.0
"Brawlers" ir pirmā trešdaļa no jaunās Toma Veitsa triloģijas, kura gan oficiāli ir vienots ieraksts, bet kuru tikpat labi (manuprāt) var uzskatīt par 3 neatkarīgiem albūmiem un šādā veidā vismaz man ir vieglāk šo apjomīgo ierakstu uztvert. "Brawlers" Veitss apkopojis sava krājuma neizdotās dziesmas ar enerģisku skanējumu. Pirmais, kas iekrīt ausīs, ir ievadošā kompozīcija "Lie to Me", kura izceļas ar ļoti neskaidriem vokāliem, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā ievērojamā kompozīcija šajā vairāk kā stundu ilgajā diskā. Diska viena no galvenajām iezīmē ir tāda, ka tas izklausās ierakstīts labi pasen - skanējums ir nepieradināts un tomēr diezgan retro, kā to apliecina, piemēram, kompozīcija "2:19". Vēl ievērību ir pelnījusi 7:16 ilgā dziesma "Road to Peace", kurā Toms atstāsta ziņu epizodes par karu tuvajos austrumos. Šīs dziesmas lirika noteikti nav nekāda dzeja, bet šādu emocionāluma līmeni būtu grūti gaidīt arī no tāda emociju meistara kā Brūsa Springstīna. Vēl te ietilpst kovers vienai The Ramones dziesmai - "The Return of Jackie and Judy" - apliecinot, ka vecais labais Toms varētu būt arī pankmūzikas ikona un jāatzīst, ka tāda balss kā viņam, nav nevienam citam mūziķim visā pasaulē. Tāpēc jau tas ir Toms Veitss. Patiesībā gan jāsaka, ka arī šajā it kā trakajā diskā netrūkst rimtu melodiju un dziesmas lielākoties ir diezgan baudāmas. Vēl viena netipiska kovera dziesma - retro gabals "Sea of Love", kas izklausās ļoti skaisti un droši vien pateicoties Veitsa balss specifikai, nešķiet esam nedz banāla, nedz salkana. Protams, ar šo albūmu Toms Veitss diez vai iegūs jaunus mīļotājus no tiem, kam viņš iepriekš licies nesimpātisks, bet tā kā es šai kategoriju nepiederu, esmu ja ne gluži sajūsmā, tad noteikti ļoti apmierināts. Redzēs, how will the other discs compare.
music, 2006

Let it Be

8.0
Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".
music, 1970

Abbey Road

9.9
Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".
music, 1969

White Album

9.0
Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.
music, 1968

Stg. Pepper`s Lonely Hearts Club Band

9.5
Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!
music, 1968

Revolver

9.0
Ar Revolver turpinās Bītlu transformācija. Narkotikas, narkotikas, kas gan cits? Uzreiz bagātinās dziesmu saturs, skaņa kļūst pilnīgi savādāka. Šis ir pirmais viņu albūms, kuru ievada Harisona sacerēta kompozīcija - un turklāt kāda - "Taxman"! Pirmkārt, te nav mīlestības, otrkārt tā ir visai pasmaga, treškārt tai pat ir aktuāls saturs, ceturtkārt - lielisks ģitāru skanējums, kas nerada nekādas retro sajūtas. Otro kompozīciju piedāvā Makartnijs - "Eleanor Rigby" - grūti iedomāties perfektāku dziesmu par mazajiem un nenozīmīgajiem un nelaimīgajiem. Zināmā mērā - Nowehere Man turpinājums. Apliecinājums tam, ka Bītlu dziesmās parādās stāsti un pazūd smukas vārdu virtenes meitenīšu auditorijai. Trešā kompozīcija - Lenons. "I`m Only Sleeping". Salda dziesma, kurā varētu parādīties arī narkotiku noskaņas, pilnīgi iespējams.
music, 1966

Rubber Soul

8.5
Ar "Rubber Soul" bītli pirmo reizi paziņo, ka viņi ir NOPIETNA grupa, ambicioza grupa, kura spēj pacelties pāri "boy meets girl" tematikai tekstos un pāri vienkāršām melodijām dziesmu uzbūvē. Galvenie grāvēji, protams, ir zināmi visiem. "Drive My Car" - it kā pastāsts par puisi un meiteni un tomēr - vairāk par to. "Norwegian wood" - savdabīgs noveles veida stāstījums ar austrumu mūzikas elementiem un pirmo sītaras izmantošanu bītlu daiļradē. "Nowhere man" - absolūta klasika, kurā no mīlestības tēmas nav ne miņas. "Michelle" - vienkārša, nepretencioza mīlas balādīte, savā ziņā tipisks Makartnija produkts, no otras puses - lielisks Makartnija produkts. "Girl" - revolucionārā nopūta piedziedājumā padara šo dziesmu par stipri lielāku, nekā tā būtu savādāk. Un, protams, "In My Life". Dziesma, kas man vienmēr saistās ar vēl vienu "Life" dziesmu - "A Day in Life", tikai liriskāka un skaidrāka.
music, 1965

Help!

7.5
Šo nedēļu darbā pabeidzu ar pēdējo "nenopietno" Bītlu albūmu, par kura saturu vēl ir atļauts izteikties bez nepārvaramas pietāties un kurā vēl joprojām parādās ne pašu grupas dalībnieku sacerētas kompozīcijas. Pirmā puse no albūma dziesmām ir atrodamas arī šāda paša nosaukuma filmā, kuru skatījos pirms pāris gadiem un kura ir Mēsls (ar lielo burtu). Taču dziesma "Help!" nekļūst aiz to sliktāka, ne uz to pusi. Tu taču zini to enerģisko sākumu: "Help! I Need Somebody! Help! Not just anybody! Help! You know I need someone! Heeeelp!" un panti, kuros Lenons apgalvo, ka tagad viņam palīdzība ir nepieciešama, ne tā kā agrāk, turklāt šī dziesma pat esot raksturojusi viņa tābrīža sajūtas dzīvē (turklāt tā nav dziesma par mīlestības tematiku, kas arī ir rādītājs). "You`ve Got to Hide Your Love Away" ir interesanta ne tikai ar savu savdabīgo (tam laikam) aranžējumu, bet galvenokārt ar to, ka arī love songi bītlu izpildījumā sāk palikt izsmalcinātāki un sarežģītāki, atsakoties no pārmērīga primitīvisma. Te jau patiešām var izjust Lenona vēlmi līdzināties tam mazajam ebreju puišelim, ko par Robertu Cimermanu dēvē. Dziesmu "Another girl" es gan nespēju saprast - kur džeks lielās beibei, ka viņam ir parādījusies klāt pie viņas vēl viena draudzene, šo dziesmu es mēdzu klausīties tālā pagātnē, kad man, protams, nebija ne tikai "Another girl", bet arī "One girl" (lai gan arī tagad, loģiski, man "another girl" nava). Viena no albūma iespaidīgākajām dziesmām, varbūt pat pati iespaidīgākā, ir "Ticket to ride" (par kuru es gan joprojām nesaprotu to frāzi - "she`s got a ticket to ride", kas par biļeti viņai ir?). Arī ar šo dziesmu man saistās atmiņas, tikai jau pavisam "senīlas". Tēvam lentē bija (un patiesībā joprojām ir) kaut kāda ļoti pamatīga bītlu izlase (laikam Blue album+Red album), kuru es savulaik ļoti regulāri klausījos (līdzās Elvisam) un tā bija viena no nedaudzajām dziesmām, kas mani jau tolaik "paķēra" (otra atmiņa no šīs izlases ir tāda, ka man allaž piegriezās koda "Hey Jude" beigās; trešā - "Back In The USSR"). Kopumā dziesmu daudzveidība "Help!" ir jau ievērojami lielāka nekā "primārajos" albūmos un tikai dažas dziesmas ir bālākas un pieminēšanas ne-vērtas ("The Night Before", "I Need You"). Protams, es zinu, ka neesmu vēl pieminējis vienu dziesmu, kas mitinās šajā platē. Varu pačukstēt, ka to izpilda Pols Makartnijs vienatnē un ka viņu tur pavada stīgu kvartets. Ļoti sērīga dziesmiņa. Joprojām nav ideju? "Yesterday". Tā noteikti ir viena no visu laiku spožākajām pop dziesmām un kas par to, ka es to īpaši nespēju klausīties, jo esmu to dzirdējis jau vismaz kādas 5000 reizes?
music, 1965

Beatles for Sale

6.5
Vairums ekspertu uzskata, ka "Beatles for Sale" bija ievērojams kritums salīdzinoši ar grupas iepriekšējo albūmu. Kāpēc viņi varētu tā domāt? Galvenokārt jau tādēļ, ka bītli šajā ierakstā atkal iekļāvuši veselas 6 kaveru kompozīcijas. No šīm 6 tikai viena ir izpelnījusies globālu slavu - Čaka Berija "Rock`n`roll music", kas bītlu izpildījumā ievērojami uzlabo paša Berija oriģinālu. No pašu bītlu dziesmām pazīstamākās albūma kompozīcijas ir "8 days a week" un "I`ll follow the sun", vieglas, nepretenciozas un ļoti skaistas. Man neskaidru iemeslu dēļ šausmīgi kruta dziesma skaitās "I`m a loser", kas esot pirmais ievērojamais Džona Lenona veikums dziesmas teksta ziņā, kad teksts nav vienkāršas muļķības, kā tas ir vairumā pop songu, bez maz vai sasniedzot Boba Dilana līmeni. Dziesma varbūt pati par sevi ir ok, bet to ģenialitāti es kaut kā tajā nesaskatu. Tad jau tikpat labi var teikt, ka "Baby`s in black" būtu kāds nopietns vēstījums. Agrīnajos bītlos vēstījuma ir vēl mazāk nekā manos stāstos! Un kāds vēstījums var būt albūmā, kurā iekļauts "Mr. Moonlight" kavers? Lai nu kas, bet šī dziesma ir pilnīgs un totāls sviests, kas lieliski iederas kaut kādu Every Brothers repertuārā un nevis bītlu albūmā. Vispār kā jau bītlu albūms arī "For Sale" nav slikts ieraksts, jo gluži šausmīgu drazu viņi neierakstīja gandrīz nekad, bet salīdzinoši ar gandrīz visiem citiem ierakstiem šis ir ļoti pat forgettable.
music, 1964

A Hard Day`s Night

7.5
Veiksmīgi esmu iesoļojis Bītlmānijas otrajā gadā, kas grupas muzikālajiem panākumiem pievienoja veiksmi arī kino lauciņā, kad šī paša albūma nosaukuma filma arī kļuva par grāvēju. Nenoliedzami progress starp "With the Beatles" un "A Hard Day`s Night" ir ievērojams. Kamēr bītlu otrajā albūmā bija tikai dažas interesantas dziesmas, šajā tikai dažas ir neinteresantas, turklāt visas 13 albūma kompozīcijas ir sacerējuši paši grupas dalībnieki. Līdz ar šo ierakstu bītli arvien vairāk atkāpjas no tipisku rokenroleru imidža, tikai ar "It`s Been A Hard Day`s Night" saglabājot savu savu pirmatnējo skanējumu, tomēr šī dziesma ir jau ievērojami "nopulētāka" par agrākajiem ierakstiem. Ā, protams, te vēl ir "Can`t Buy Me Love", kas arī ir normāls rokenrols, turklāt viena no manām iecienītākajām bītlu agrīnajām dziesmām. Muzikālā daļa šai kompozīcijai gan pamatā sastāv no Ringo traki dauzām šķīvjus, tā ka te pat ieskanās zināmas pankroka iezīmes un vēl dziesmai pa vidu ir kolosāls kliedziens. Vēl te netrūkst skaistu akustisku kompozīciju, tādu kā "I`ll be back", "If I fell", "And I love Her". Starp citu pirmā un pēdējā ir maksimāli līdzīgas it īpaši ievada ziņā, izņemot to, ka "I`ll be back" ir mazliet dzīvīgāka, bet "And I love Her" - skaistāka. Ja nemaldos, tas ir Makka, kas dzied "And I love Her" un par spīti maksimāli triviālajam dziesmas saturam, formai utt., man šī kompozīcija nemaz tik triviāla nešķiet. No citām dziesmām vēl viena klasiska kompozīcija ir "I Should Have Known Better", kurā parādās Boba Dilana trademark instruments - mutes ermoņikas, kas gan nepadara šo dziesmu par manu personal favorite, lai gan nenoliedzami tā ir ļoti lipīga un atmiņā paliekoša dziesma. Vispār šajā ierakstā gandrīz visas dziesmas ir tādas, kuras atcerēties nav grūti, varbūt izņemot "When I Get Home", kaut gan nē - visas dziesmas ir lieliskas, vienīgi tā, protams, nav vēl nekāda augstā māksla, tāds friendly pop music, būs nepieciešams vismaz vēl pusotrs gads, līdz bītli spēs pacelties augstāk visādos veidos - pagaidām nekādu eksperimentu, nekādu oriģinālu tekstu, vienkārši 60s music at it`s best.
music, 1964

With The Beatles

6.0
Starp citu, vēl viens iemesls, kādēļ šo ierakstu novērtēšana neievelkas - pirmie Bītlu albūmi ir bezdievīgi īsi un reti tajos atrodams ievērojami vairāk par 30 minūtēm mūzikas. Personīgi man "With The Beatles" nebūt nešķiet labāks albūms par grupas debijas plati, lai gan, iespējams, bītli uz šo brīdi ir vairāk piešāvušies darbam studijā, kļuvuši mazliet daudzveidīgāki un nobriedušāki. Tomēr salīdzinoši ar debijas albūma vismaz 3 īsteni klasiskajām bītlu kompozīcijām šajā platē tāda ir tikai viena - "All my loving", kas varbūt arī ir laba dziesma, bet man to klausīties ir totāli piegriezies. Laba ir ievadošā "It won`t be long", nav ne vainas noslēdzošajai "Money" ("Give me money - that`s what I want"), tomēr baigi var just formulu un vēlreiz formulu. "With the Beatles" ir izteikts "Please Please Me Vol.2" un tur neko nevar padarīt - sākot ar vienādo dziesmu skaitu, vienādo oriģionālkompozīciju un kaveru skaitu (8/6), turpinot ar formulu - iesākam ar jestru oriģināldziesmu ("I Saw her Standing there" -> "It won`t be long") un nobeidzot ar rēcošu kaveru ("Twist and Shout" -> "Money"). Vēl šeit atrodamas tādas kaveru kompozīcijas kā "Roll over Beethoven" un "I wanna be your man", pret kurām nejūtu nekādus iebildumus, bet apzinos, ka visādi Čaki Beriji tomēr ir 50-to gadu materiāls un ka bītli bija spējīgi nodemonstrēt ievērojami vairāk par to. Un vēl te ir tāda dziesma kā "Till there was you", ko lieliski varētu izpildīt kāds Frankie Avalon vai kāds cits zilacains pirmspusaudžu meiteņu elks, salkanais "Please Mister Postman" utt., ko vietā es labprātāk klausos bezdievīgi novecojušo "Little Child", kas vismaz ir kaut cik dzīva dziesma. Vilšanās.
music, 1963

Please Please Me

7.0
Sāku kārtējo "projektu". Šoreiz tas būs - iespēju robežās noformulēt savu attieksmi pret fabulozo četrinieku no Liverpūles, hronoloģiski izejot cauri viņu attīstībai no Hamburgas pagrabu grupas (gandrīz) līdz "Let it Be". Tā kā materiāls man jau ir vairāk nekā labi zināms, tad prognozēju, ka ierakstu skaits faktoīdā šeit augs straujāk, nekā, piemēram, Boba Dilana gadījumā, kad man albūmos iepriekš zināmas bija tikai nedaudzas pazīstamākās dziesmas.
music, 1963

The Village Green Preservation Society

8.5
"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar
music, 1968

Endless Wire

7.0
"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūzi