Kazhes pierakstu burtnīca

Uzreiz jāatzīst, ka vienu vilšanos man šī grāmata sagādāja. Latviski par "Mēnespienu" nodēvētais romāns lika cerēt, ka tas kļūs par pirmo Islandē (vai Īslandē, atkarībā no latviešu pareizrakstības pieejas) tapušo daiļliteratūras darbu, kam sava vietiņa atradusies arī manā necilajā siera vortālā. Tomēr izrādījās, ka Jorans Tunstrēms savā būtība bijis viens riktīgs blēdis - kā lai viņš arī neuzdotos par autentisku īslandieti, no dabas viņš ir zviedrs un arī šī grāmata pieskaitāma zviedru literatūrai. Tās galvenais varonis ir kāda īslandes radio darbinieka dēls, bet pastarpināti galvenais varonis ir pats šis darbinieks. Grāmata rakstīta ziemeļniekiem visai raksturīgā mazliet mitoloģiskai līdzīgā manierē, kur ļoti liela nozīme ir "skandināviskajam" poētiskumam un aukstajai mīlestībai (grūti saprast, ko ar to gribu teikt, bet zinātāji sapratīs). Grāmatā ieskanās arī kādas mazāk nopietnas notis, visai vīpsnājoši izsakoties par Īslandes diženi raženo valsti un tās vienīgo (galveno) eksporta preci. Patiesībā par zivīm izteikumi nav viepsnājoši, bet vīpsnāšana vairāk skar pašu valsti un tās amatpersonas, kā, piemēram, tipu, par kuru oficiāli visiem ir zināms, ka viņš nodarbojas ar spiegošanu un ka viņa profesija "poēts" ir tikai aizsegs. Tāpat visai stilīgā manierē varoņa tēvs zaudē saprātu, bet tur tie cilvēki ir tādi, ka līdz ar to viņš nemaz tik ļoti atšķirīgs no pārējiem nekļūst. Kas ir "mēnesspiens", es laikam nemaz tik vienkārši atbildēt nespēšu.
Kopumā - jauka un sirsnīga grāmata, kurā atrodams viens no vissmieglīkājaiem erotiskajiem dzejoļiem, kādus jebkad esmu lasījis. No otras puses - tā noteikti nav manas dzīves obligātās literatūras sastāvdaļa.