The Unconsoled

Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.
2009-02-19
8.0
comments powered by Disqus