Kazhes pierakstu burtnīca

"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".
Kā lasīju Wikipedia, lai arī pagājuši 75 gadi kopš Grīna ceļojuma pa Libēriju, neko daudz šajā valstī pa šo laiku mainījies nav un grāmata pietiekoši precīzi tur notiekošo atspoguļo arī mūsdienās. Man gan grūti par to spriest, jo diemžēl pagaidām līdz Āfrikai ticis neesmu.
Par ko tad īsti ir šī grāmata? Par fizisku slodzi, par briesmīgiem dzīves apstākļiem, par cilvēku savstarpējām attiecībām "melnajā" Āfrikā, par paša autora spēku un vājumu. Tā varētu laikam to raksturot iespējami īsā veidā. Es gan neesmu sevišķs ceļojumu piezīmju lasītājs, līdz ar to tīri pēc definīcijas šī nevarētu būt viena no man tuvākajām Grīna grāmatām, un manās acīs nekas šajā grāmatā nelīdzinās citātam, ko Grīns izmantojis tai par ievadu. Neatceros, kas to teica, bet doma ir tāda, ka cilvēka dzīve ir kā liela puzzle (šajā gadījumā - Child`s map), kurā tu pats nespēj saskatīt, kādi gabaliņi kur jāliek, lai iegūtu vienotu attēlu, jo tev nav iedota tavas dzīves karte, un tikai uz tās beigām tu sāc daudz maz saprast, kas atbilst kam, kamēr bieži tev šķiet, ka divi gabaliņi lieliski stiķējas kopā, bet patiesībā tā ir kļūda, jo neloģiski sajauktajā kartē reizēm sakrīt kādas līnijas, tomēr neveidojot jēdzīgu ceļu. Šī daļa man tiešām patika, tālākais Grīna apraksts - kā vienmēr šim autoram tas ir ļoti saistoši uzrakstīts, bet šajā ceļojumā bija nedaudz par maz notikumu un par daudz vienveidīgas iešanas, lai es to lasītu ar pārāko sajūsmu.