Mule Variations

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.
Kas nu Veitsa gadījumā ir labi - viņš ir no tiem mūziķiem, kuru gadījumā "more is better", proti, 70 minūtes garš Veitsa albums ir labāk nekā 40 minūtes garš Veitsa albums, jo Veitsa ierakstiem nav īsti raksturīgs sastāvēt no "labajām" un "pārējām" dziesmām. Tas ir Veitss, for God`s sake! Un sešu gadu laikā, kas šķīra šo ierakstu no tā priekšgājēja "Bone Machine", Veitsam bija atliku likām laika, lai sacerētu daudz dažādu un ļoti baudāmu dziesmu.
Kā jau tas ir raksturīgs Veitsam, šajā ierakstā netrūkst gan dziesmu, kuras izklausās tapušas divdsmitā gadsimta sākumā, kā piemēram, "Low Side of the Road", gan daudz modernākiem skaņdarbiem. Tāpat jāatzīmē, ka Veitss ir droši vien vienīgais cilvēks rokmūzikas pasaulē, kas var atļauties vienlaikus līdzināties Bobam Dilanam un Captain Beefheart un būt vienlaikus cilvēks ar sirdi plaukstā un maniakāls rokmūzikas dekonstrukcijas pravietis. Un galvenais, ka viņš ir spējīgs joprojām radīt fenomenāli lipīgas melodijas, kuras tiek ietērptas raksturīgā Veitsa brēcienā un visdažādākajos aranžējumos. Kas attiecas uz ieraksta instrumentālo pusi, var minēt, ka līdzās Veitsam albumā piedalās vēl 24 mūziķi, pārējo vidū arī Veitsa sieva Kathleen Brennan, kas vienā no dziesmām spēlē instrumentu ar nosaukumu "boner". Man, protams, nav nekādas nojautas, kas tas tāds, bet pieņemu, ka ar erekciju tas nav saistīts.
Cik saprotu, Veitsa fani par šo albumu sākotnēji bija nedaudz vīlušies - jo Toms tajā nedemonstrē nekādus jaunievedumus savā skanējumā, nav kārtējo reizi izgudrojis jaunu Tomu Veitsu, taču, manuprāt, viņš ir viens no tiem mūziķiem, kas spēj vienlīdz labi būt tad, kad viņi mainās, un tad, kad nemainās. Un par tādu lietu kā stagnācija Veitsa gadījumā vienkārši nav iespējams runāt - viņš ir pārāk universāls, pārāk unikāls un vienlaikus - pārāk intīms, lai man būtu nepieciešams domāt par to, vai es esmu jau kaut kur dzirdējis šī albuma dziesmas. Un saki vai nesaki - bet viņa "Big in Japan" ir nesalīdzināmi labāks par otru tāda paša nosaukuma dziesmu, kura ir daudz populārāka.
2010-11-05
8.0
comments powered by Disqus