Flickan som lekte med elden
Tā kā izrādījās, ka N.R. un Nora ir Stīga Larsona triloģijas cienītāji un arī viņi bija redzējuši tikai pirmo filmu, tad uzreiz nākamajā dienā pēc "Pūķa tetovējuma" skatījāmies "Meiteni, kas spēlējās ar uguni". Jāatzīmē, ka zviedri šīm filmām piegāja ļoti praktiski - visas trīs uzņēma vienu pēc otras viena gada laikā un tāpat - vienu pēc otras - tās laida klajā, neliekot skatītājiem pārāk ilgi gaidīt.
Filmas varoņi ir tie paši, kas pirmajā daļā, tikai mainījusies ir lieta, kura tiek izmeklēta. Lisbete tiek apsūdzēta divu žurnālistu slepkavībā, un ir spiesta slēpties. Tikām Mikaels mēģina visiem spēkiem atrast īsto slepkavu (vai pareizāk - slepkavību organizētāju - mīklainu cilvēku vārdā Zala), lai paglābtu savu mīļoto sievieti. Ok, par to mīļoto sievieti ir grūti spriest, jo jebkura cilvēka attiecības ar Lisbeti nevar būt īpaši normālas, jo, kā kopīgi secinājām, - viņai viss ir vienalga.
Visādā ziņā filma ir ļoti līdzīga pirmajai daļai (kas gan būtu to domājis, zinot, ka tās pat uzņemtas tika praktiski vienlaicīgi), vienīgā priekšrocība - šajā filmā nav izvarošanas ainu, atšķirībā no "Dragon Tattoo", kur tādu bija visai daudz, taču dažāda veida vardarbības šajā filmā arī netrūkst, jo tā ļoti labi ilustrē to domu, ko Stīgs Larsons mēģināja nodot saviem lasītājiem (lai arī minēts jau, ka viņš nebija plānojis grāmatas izdot).
Kā lai arī nebūtu - filma ir interesanta, ne vairs tik oriģināla kā pirmā daļa, bet tomēr - ļoti skatāma, spriedzes pārpilna un dramatiski piesātināta.
Jā, vēl noslēgumā varu piebilst to, kas vispār šajās filmās tiek slavēts - tās daudzējādā ziņā ir ļoti reālistiskas - gan tajā, ka datoros darbojas reālas programmas, nevis Hollywood OS, gan varoņu uzvedībā, gan izskatā - bet tas jau Eiropā ir salīdzinoši pierasts.
Filmas varoņi ir tie paši, kas pirmajā daļā, tikai mainījusies ir lieta, kura tiek izmeklēta. Lisbete tiek apsūdzēta divu žurnālistu slepkavībā, un ir spiesta slēpties. Tikām Mikaels mēģina visiem spēkiem atrast īsto slepkavu (vai pareizāk - slepkavību organizētāju - mīklainu cilvēku vārdā Zala), lai paglābtu savu mīļoto sievieti. Ok, par to mīļoto sievieti ir grūti spriest, jo jebkura cilvēka attiecības ar Lisbeti nevar būt īpaši normālas, jo, kā kopīgi secinājām, - viņai viss ir vienalga.
Visādā ziņā filma ir ļoti līdzīga pirmajai daļai (kas gan būtu to domājis, zinot, ka tās pat uzņemtas tika praktiski vienlaicīgi), vienīgā priekšrocība - šajā filmā nav izvarošanas ainu, atšķirībā no "Dragon Tattoo", kur tādu bija visai daudz, taču dažāda veida vardarbības šajā filmā arī netrūkst, jo tā ļoti labi ilustrē to domu, ko Stīgs Larsons mēģināja nodot saviem lasītājiem (lai arī minēts jau, ka viņš nebija plānojis grāmatas izdot).
Kā lai arī nebūtu - filma ir interesanta, ne vairs tik oriģināla kā pirmā daļa, bet tomēr - ļoti skatāma, spriedzes pārpilna un dramatiski piesātināta.
Jā, vēl noslēgumā varu piebilst to, kas vispār šajās filmās tiek slavēts - tās daudzējādā ziņā ir ļoti reālistiskas - gan tajā, ka datoros darbojas reālas programmas, nevis Hollywood OS, gan varoņu uzvedībā, gan izskatā - bet tas jau Eiropā ir salīdzinoši pierasts.
2010-12-15
comments powered by Disqus