Kazhes pierakstu burtnīca

Šis gads man ir padevies visai sportisks, un līdzās citām lietām, ko šogad darīju pirmo reizi, pienāca kārta laivu sacensībām. Kā jau esmu rakstījis, mana pieredze ar airēšanu līdz nesenam laikam bija izteikti negatīva, bet pēdējos pāris gados šī aina ir mainījusies. Līdz ar to doma piedalīties "Bārtas kartupelī", kam šogad bija pusapaļa jubileja - piektā reize - vairs nešķita tik absurda un avantūriska.

Par avantūrisma trūkumu gan varbūt mazliet pārspīlēju. Kaut vai tāpēc vien, ka lēmums piedalīties bija visai spontāns. Pirms nedēļas, veicot mini izbraucienu no Cirīša ezera Upursalas krasta virzienā, ar nožēlu publiski konstatēju: "Šķiet, ka ar šo mana šī gada laivu sezona arī būs beigusies." Un tad mirkli vēlāk iedomājos - bet vēl taču varu piedalīties "kartupelī"! Mazliet gan traucēja apsvērums, ka nebija jau īsti ar ko tur startēt (nav gan tā, ka es būtu kaut vienam no draugiem apvaicājies, vai viņiem nebūtu šādas vēlmes), bet tas jau ir tikai tehniskas dabas jautājums. Atgriezies Rīgā, atradu Internetā "Sofijas laivu" ieliktu paziņojumu par trim dāmām, kas meklē līdzbraucējus "Kartupelim". Paziņojums gan bija jau pāris nedēļas vecs, bet tas jau neliedza noskaidrot, vai varbūt kādai dāmai ceļabiedrs vēl nebūs atradies. Izrādījās - vienai vēl nebija. Tas priecēja.

Bārtai kā laivojamai upei ir viens trūkums - tā nav sevišķu tuvu Rīgai. Līdz ar to nokļūšana startā ir visai laikietilpīgs pasākums. Tā kā man bija slinkums shēmot pasažieru uzmeklēšanu braucienam uz Liepāju (vai nu kartupeļa dalībnieku vai vienkārši ar "carpooling" palīdzību), un vienam man garus gabalus nemaz tik ļoti braukt nepatīk, pieteicos par pasažieri rūdītiem ūdenstūristiem. Šī iemesla dēļ gan sanāca celties tā stipri paagrāk - puspiecos, un kātot uz Mārupi. Izrādījās, ka mums trīs cilvēku sastāvā bija paredzēts uz Voyager&39;a jumta vest divas laivas, kuras Jānis kaut kā uzstiprināja un pauda cerību, ka laivas līdz Bārtai noturēsies. Centrā paķērām Herbi (kurā, jāatpazīst, neatpazinu savdabīgā ansambļa "Rīta stienis" dalībnieku), un tad nu devāmies ceļā. No Rīgas izbraucām drusku pāri sešiem.

Brauciens savu kulmināciju sasniedza aptuveni 45 kilometrus no starta vietas, kas pretimbraucošas fūres saceltais vējš eleganti nopūta no mašīnas jumta tur uzstiprinātās laivas. Kaut ko šādu noteikti iepriekš nebiju pieredzējis. Protams, labi, ka tās piezemējās salīdzinoši maigi un pļavā, nevis ielidoja stiklos aizmugurējai mašīnai (aizmugurē nebija mašīnas). Viena no laivām - plastmasas smaile "odtelalasj ļogkim ispugom", bet otra - Austrumvācijā ražotā RZ tipa smaile nedaudz ielūza. Izrādījās, ka sacelto vēju neizturēja štropju stiprinājumi (nevis - aizdomīgie mezgli). Neko darīt - nācās laivas stiprināt par jaunu (šoreiz - iespējams nedaudz pareizāk) un braukt tālāk. Jau tāpat mēs kavējām startu, bet šis piedzīvojums to vēl vairāk pastiprināja.

Rezultātā pie upes bijām aptuveni 10:30, lai arī oficiālai starts bija 10:00. Mana ceļabiedrene Iveta jau bija priekšā un droši vien nepacietīgi gaidīja, ātri metāmies ūdenī, iepriekš noskaidrojuši, ka ne viens, ne otrs nepretendējam uz augstu rezultātu šajā pasākumā, jo neesam pasaules klases airētāji. Šādos "aklajos" startos, kad nezinu, ar ko kopā došos, vienmēr ir minimāls satraukums. Kāpēc? Tāpēc ka kaut kādā mērā darbojas loģika "ja jau sievietei nav pa rokai kārtīgu veču, ar ko kopā doties laivu izbraucienā, varbūt viņa ir šausmīga". No otras puses - ja jau es pats šādi startēju ar nepazīstamu cilvēku, vai tas nozīmētu, ka es esmu šausmīgs? Kā lai arī nebūtu, izrādījās, ka Iveta ir skaista sieviete un patīkama ceļa biedrene. Un, protams, ka tas šādā laivu pasākumā ir būtiski.

Kā mums gāja distancē? Manuprāt - diezgan labi. Nezinu, par cik minūtēm mēs nokavējām startu un līdz ar to, cik liels bija pārējo dalībnieku handikaps, bet mēs aizgājām garām visai lielam skaitam laivu, kuras upē bija devušās noteikti pirms mums. Ja godīgi - es tā arī neesmu sapratis, kurš un kāpēc bija tas brīdis, kad es sāku sakarīgi airēt. Agrāk parasti bija tāda sajūta - lieku es to airi upē, bet uz priekšu tas laivu nedzen. Tagad - dzen. Protams, līdz ātrākajām ekipāžām mums bija tālu, bet savā - jaukto komandu kanoe grupā - no 28 laivām finišējām ar 14.rezultātu. Ievērojot aizkavējušos startu, reāli varētu pat būt vēl par pāris vietām augstāk. Tā kā mans pieņēmums ir tāds, ka neba nu visi "Kartupeļa" dalībnieki iepriekš vispār nekādās sacensībās nav startējuši, itin pieņemams rezultāts. Turklāt sacensību formāts tajā pašā kategorijā, kur mēs, iekļauj kanoe ar trim dalībniekiem, un tīri teorētiski laivai ar diviem puišiem un vienu dāmu vajadzētu būt ātrākai kā laivai ar vienu puisi un vienu dāmu. Ja, protams, otrais puisis nav tik vien kā atbildīgs par dzērienu saliešanu.

Pēc finiša bija vēl šādas tādas aktivitātes - zupa un medījuma jēra* cepetis, pāris konkursi (kuros ar izcilu rezultātu neizcēlāmies), un vēl divas disciplīnas, kas noteica kopējo sacensību rezultātu. Vienā no tām - kartupeļu mešanā uz precizitāti - atzīmējāmies ar nulles vērtu rezultātu (vienīgais mans trāpījums bija testa metienā), toties otrā - zināšanu pārbaudē - bijām, šķiet trešajā vietā. Kā izrādījās, kopvērtējumā mūsu grupā tas deva desmito vietu. Nav peļami. Ā, vēl bija pirts, kuru es pat teorētiski būtu varējis izmantot, paķēris no mājām peldbikses, bet, būdams cilvēks pie veselas saprašanas, labprātāk pavadīju laiku Ivetas sabiedrībā, nevis ar večiem pirtī.

Diemžēl nesanāca sagaidīt rezultātu paziņošanu un apbalvošanu, jo Jānis un Herbe jau sataisījās braukt uz Rīgu. Patiesībā - viņi tik labi sataisījās, ka izskatījās, ka mani nemaz negrasās vest līdzi. Izskrēju no namiņa, kurā līdzās citiem dalībniekiem izvairījāmies no pavēsā laika, un pavēstīju, ka es arī tā kā gribētu braukt. Tad nu braucām. Ja kas - šiem ar salūzušo laivu tomēr izdevās maršrutu izbraukt un, protams, drusku ātrāk kā mums. Kas gan nebija pārsteigums - atšķirībā pieredzē tomēr ir vairāk nekā iespaidīga. Uz atceļu laivas bija nostiprinātas jau teju perfekti un nekādus pigorus vairs neizspēlēja. Netālu no Saldus vēl piestājām mazliet ieēst, Rīgā bijām ap deviņiem. Man - kā reiz laiks doties ciemos pie @bubliks uz dzimšanas dienu.

Paldies organizētājiem par lielisko pasākumu! Paldies Jānim un Herbem par transportu! Un jo īpaši - Paldies Ivetai par kompāniju laivā un manas visai intensīvās muldēšanas (ārēji) labu paciešanu! Ka zi vēl kādos mačos saskriesimies, varbūt pat zem vienas komandas vārda! Tālab atvados ar vārdiem - līdz nākamajai reizei!

* Labotam ticēt.