Scissorhandz
Ja esi Londonā, vajag aiziet uz kādu mūziklu. Tā mēdz apgalvot cilvēki, kas Londonā uz mūziklu jau ir bijuši. Mēs (Edijs, Mārtiņš, Raitis, es) šajā pilsētā bijām, lai skatītos futbolu (un suņu skriešanu), bet bija arī viens vakars, kurā obligāto plānu nebija. Sākotnēji bija domāts par vienu teātra izrādi, bet tur nobremzējām ar biļetēm, tad nu izvēle krita uz variantu: "Kur varam aiziet šovakar, nemaksājot komiski daudz par biļetēm?" Un tā nu mēs nonācām vietā ar nosaukumu Southwark Playhouse Elefant, lai novērtētu muzikālu izrādi, kurai pamatā ir Tima Bērtona filma par Edvardu Šķērroci.
Pārsteidzoši, bet man blogā trūkst apraksta Bērtona filmai (kurā galvenajā lomā, protams, bija Džonijs Deps), bet atmiņā ir palicis, ka tā ir tipiska agrīnā perioda Bērtona filma - ar visiem tām raksturīgajiem plusiem un mīnusiem. No mūzikla, protams, neko sevišķi grandiozu negaidījām: diez vai būtu pamats cerēt, ka uz kaut ko izcilu tu varēsi dabūt biļetes, ierodoties teātrī desmit minūtes pirms priekšnesuma sākumu (un tai skaitā - lētākās biļetes bija piecpadsmit mārciņu cenā). Tāpat pats sižets - nekā dziļāka par tēmu "atšķirīgā pieņemšana vai nepieņemšana" šajā darbā tu neatradīsi, kur nu vēl mūzikla formā. Par izrādē iesaistītajiem cilvēkiem neko iepriekš noskaidrojuši nebijām, bet tagad varu atzīmēt, ka tās koproducents ir viens no nsync dalībniekiem - Lance Bass. Oriģināli šis iestudējums tapis štatos, bet Londonas versijā (kas skatāma divu mēnešu garumā šī gada sākumā) piedalās daži amerikāņu aktieri/dziedātāji, pārējo ansambli veidojot vietējam sastāvam.
Vieta, kurā "Scissorhandz" skatāms, līdzinās kaut kam pa vidu starp Ģertrūdes ielas teātri un Mūzikas namu "Daile", bet pirmais iespaids par mūziklu bija tāds, ka šis vairāk izskatās pēc amatieru priekšnesuma, līdz ar to tajā pašā ĢIT es būtu sagaidījis kaut ko kvalitatīvāku. Ar laiku gan tu pie priekšnesuma pierodi, saprotot, kādi ir spēles noteikumi, un tad tas vairs netraucē. Tas, protams, kaut kādā mērā šķiet amizanti, ka par amatieriem gribu saukt aktierus, kuru CV atbilstoši "Scissorhandz" mājaslapai ir relatīvi iespaidīgi, bet - ja priekšnesums izskatās amatierisks, neko tur padarīt nevaru.
Nez kādēļ izrādes anotācijā tā tiek dēvēta par Bērtona filmas parodiju, bet diez vai tas ir īstais vārds, jo Bredlijs Bredevegs jau īsti neko no Bērtona filmas satura neizsmej, drīzāk var teikt - tas ir "Edvarda Šķērroča" papildinājums ar dažādiem divdomīgiem vai arī klaji piedauzīgiem jokiem. Publika par tiem lielākoties smējās. Mūsu trijotnē (tehnisku iemeslu dēļ Raitis teātrī neieradās) varbūt kādu reizi gadījās kāds smaids, bet par skaļiem smiekliem tur ne runas nebija. Un ne tāpēc, ka esam pārmērīgi introverti. Vienkārši - nebija pietiekami smieklīgi.
Par muzikālo saturu: "Šķērroča" sižets lielākoties tiek stāstīts ar populāru melodiju starpniecību, nekādas oriģinālmūzikas tur, manuprāt, nebija. Par dziesmu izvēli gan mums bija jautājumi: izrāde tiek prezentēta kā stāsts visiem dīvaiņiem un frīkiem, bet izrādē skanošās dziesmas lielākoties ir popsa - vai, ja ne gluži popsa, tad arī ne kaut kas tāds, kas atbilstoši mūsu izpratnei atbilstu īstu "weirdos" statusam. "Heaven is a place on Earth" jau nu noteikti nav dīvaiņiem paredzēts saturs. Bet labi - tas nebūtu būtiskākais. Vispār bija jau arī dziesmas, kas man patīk - Bovija "I'm afraid of Americans", Radiohead "Creep", gan jau vēl kaut kas. Bet - nekā diži vairāk par popūriju šajā pasākumā nav.
P.S. Izrādes "sāls" un "piemērotība dīvaiņiem" droši vien ir tajā, ka tur ir sava deva LGBT+ tematikas, Šķērroci atveido "they", un ir stipri daudz seksuāla humora, bet neko vairāk kā "meh" tipa emocijas tas manī neraisa. Proti, ne mani tur kaut kas šokē, ne to uzskatu par vērtību pašu par sevi. Vienīgais, kā spriedām par šo izrādi - nez vai pēc "Šķērroča" izrādīšanas beigām Jordan Kai Burnett maz drīkstēs Amerikā iebraukt atpakaļ. Savdabīga šobrīd tā realitāte.
P.P.S. Neko neesmu teicis par dziedāšanas kvalitāti - jo tehniskā izpildījuma kvalitāte galīgi nav kaut kas tāds, kas mani šādā priekšnesumā izcili satrauktu. Un - vērtējums no manas puses par spīti sajūsmas trūkumam ir pozitīvs, jo neko vairāk jau arī nebiju gaidījis.
Pārsteidzoši, bet man blogā trūkst apraksta Bērtona filmai (kurā galvenajā lomā, protams, bija Džonijs Deps), bet atmiņā ir palicis, ka tā ir tipiska agrīnā perioda Bērtona filma - ar visiem tām raksturīgajiem plusiem un mīnusiem. No mūzikla, protams, neko sevišķi grandiozu negaidījām: diez vai būtu pamats cerēt, ka uz kaut ko izcilu tu varēsi dabūt biļetes, ierodoties teātrī desmit minūtes pirms priekšnesuma sākumu (un tai skaitā - lētākās biļetes bija piecpadsmit mārciņu cenā). Tāpat pats sižets - nekā dziļāka par tēmu "atšķirīgā pieņemšana vai nepieņemšana" šajā darbā tu neatradīsi, kur nu vēl mūzikla formā. Par izrādē iesaistītajiem cilvēkiem neko iepriekš noskaidrojuši nebijām, bet tagad varu atzīmēt, ka tās koproducents ir viens no nsync dalībniekiem - Lance Bass. Oriģināli šis iestudējums tapis štatos, bet Londonas versijā (kas skatāma divu mēnešu garumā šī gada sākumā) piedalās daži amerikāņu aktieri/dziedātāji, pārējo ansambli veidojot vietējam sastāvam.
Vieta, kurā "Scissorhandz" skatāms, līdzinās kaut kam pa vidu starp Ģertrūdes ielas teātri un Mūzikas namu "Daile", bet pirmais iespaids par mūziklu bija tāds, ka šis vairāk izskatās pēc amatieru priekšnesuma, līdz ar to tajā pašā ĢIT es būtu sagaidījis kaut ko kvalitatīvāku. Ar laiku gan tu pie priekšnesuma pierodi, saprotot, kādi ir spēles noteikumi, un tad tas vairs netraucē. Tas, protams, kaut kādā mērā šķiet amizanti, ka par amatieriem gribu saukt aktierus, kuru CV atbilstoši "Scissorhandz" mājaslapai ir relatīvi iespaidīgi, bet - ja priekšnesums izskatās amatierisks, neko tur padarīt nevaru.
Nez kādēļ izrādes anotācijā tā tiek dēvēta par Bērtona filmas parodiju, bet diez vai tas ir īstais vārds, jo Bredlijs Bredevegs jau īsti neko no Bērtona filmas satura neizsmej, drīzāk var teikt - tas ir "Edvarda Šķērroča" papildinājums ar dažādiem divdomīgiem vai arī klaji piedauzīgiem jokiem. Publika par tiem lielākoties smējās. Mūsu trijotnē (tehnisku iemeslu dēļ Raitis teātrī neieradās) varbūt kādu reizi gadījās kāds smaids, bet par skaļiem smiekliem tur ne runas nebija. Un ne tāpēc, ka esam pārmērīgi introverti. Vienkārši - nebija pietiekami smieklīgi.
Par muzikālo saturu: "Šķērroča" sižets lielākoties tiek stāstīts ar populāru melodiju starpniecību, nekādas oriģinālmūzikas tur, manuprāt, nebija. Par dziesmu izvēli gan mums bija jautājumi: izrāde tiek prezentēta kā stāsts visiem dīvaiņiem un frīkiem, bet izrādē skanošās dziesmas lielākoties ir popsa - vai, ja ne gluži popsa, tad arī ne kaut kas tāds, kas atbilstoši mūsu izpratnei atbilstu īstu "weirdos" statusam. "Heaven is a place on Earth" jau nu noteikti nav dīvaiņiem paredzēts saturs. Bet labi - tas nebūtu būtiskākais. Vispār bija jau arī dziesmas, kas man patīk - Bovija "I'm afraid of Americans", Radiohead "Creep", gan jau vēl kaut kas. Bet - nekā diži vairāk par popūriju šajā pasākumā nav.
P.S. Izrādes "sāls" un "piemērotība dīvaiņiem" droši vien ir tajā, ka tur ir sava deva LGBT+ tematikas, Šķērroci atveido "they", un ir stipri daudz seksuāla humora, bet neko vairāk kā "meh" tipa emocijas tas manī neraisa. Proti, ne mani tur kaut kas šokē, ne to uzskatu par vērtību pašu par sevi. Vienīgais, kā spriedām par šo izrādi - nez vai pēc "Šķērroča" izrādīšanas beigām Jordan Kai Burnett maz drīkstēs Amerikā iebraukt atpakaļ. Savdabīga šobrīd tā realitāte.
P.P.S. Neko neesmu teicis par dziedāšanas kvalitāti - jo tehniskā izpildījuma kvalitāte galīgi nav kaut kas tāds, kas mani šādā priekšnesumā izcili satrauktu. Un - vērtējums no manas puses par spīti sajūsmas trūkumam ir pozitīvs, jo neko vairāk jau arī nebiju gaidījis.
2025-03-23