Koncerts Palladium

Karla Barata un Šakāļu koncerts Palladium'ā varētu ieiet vēsturē. Cik bieži gan gadās, ka mūziķis, kas viena kalendārā gada laikā ir bijis britu albumu topa trijniekā un uzstājies kā viens no galvenajiem māksliniekiem tāda mēroga pasākumos, kā piemēram Opener festivālā, uzstājas Rīgā mazāk kā 200 skatītāju priekšā? Protams, skaidrs, ka lielākos panākumus Barats guvis kā The Libertines dalībnieks līdzās Pītam Dohertijam, tomēr arī viņa paša "Dirty Pretty Things" ir pietiekami nopelniem bagāti, un pat "Carl Barat and the Jackals" albums komerciāli bija itin veiksmīgs.

Skaidrs, ka koncerta mārketings bija itin dziļā pakaļā - ja es, kas tomēr par Rīgas koncertdzīvi kaut cik interesējos, par šādu pasākumu uzzinu divas dienas pirms tā norises no Edija, kurš savukārt par to uzzinājis, no Glušaka, kurš saņēmis preses relīzi - laikam jau runāt par koncerta plašu reklamēšanu īsti nevar. Bet nu tam, ka koncertā būs tik maz cilvēku, pat man negribējās ticēt. Ja atcerās, cik patīkami piebāzts Palladium bija, piemēram, uz "Gogol Bordello", tad vakar skats bija vairāk nekā nožēlojams. Plus vēl, kā tas Latvijā pieklājas, itin paliels procents jau tāpat ļoti mazskaitlīgās publikas ieņēma vietas aiz atbalstiem tālu no skatuves, droši vien baidoties, ka mežonīgais ārdošais pūlis viņus sabradās. Grūti spriest, kā tas ir - populāram mūziķim spēlēt tādas auditorijas priekšā - bet nu fakti ir tādi, ka pie labas gribas Carl Barat and the Jackals koncerta apmeklētājus droši vien varētu uzņemt arī klubs Depo. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka koncerta laikā diezgan skaidri varēja redzēts, ka pats Barats vairījās no skatīšanās uz skatītājiem.

Un nejaukākais šajā situācijā ir tas, ka koncerts bija patiešām labs. Neskatoties uz katastrofālo apmeklējumu, varēja redzēt, ka grupa centās, savu programmu nostrādāja godam, un lai arī būtu pārspīlējums, ka es spēju atšķirt, kurā brīdī skanēja "The Jackals", kurā - "Dirty Pretty Things", kurā "The Libertines" vai pat "Babyshambles" dziesmas, priekšnesums man patika. Īpašas bažas radīja brīdis, ka grupa pameta skatuvi. Vai daži desmiti aktīvu līdzjutēju (jo īpaši vairāk tādu patiešām nebija) spēs sasaukt grupu atpakaļ, vai arī šie, neatkarīgi no setlistā ierakstītā (kur pilnīgi noteikti atgriešanās bija paredzēta), izlems "fuck this! we don't need this shit!" un aizdosies pa taisno dzert kaut kur uz Vecrīgu. Bet nē - grupa atgriezās! Vispirms gan tikai bundzinieks, kuram, jāatzīst, izdevās daudz labāka komunikācija ar publiku nekā absolūti katastrofālās dikcijas īpašniekam Baratam (kā nekā bundzinieks komunikācijai izmantoja bungas, nevis balsi, tāpēc viņa potenciāli dīvainā britu izloksne nekam netraucēja), bet pēc tam - arī visi pārējie, un mums nospēlēja pat vēl veselas piecas dziesmas, tai skaitā koncertu noslēdza "I Get Along" no Libertines repertuāra (vēl droši varu apgalvot, ka no pašu dziesmām šie koncerta gaitā spēlēja "Glory Days", "Let it Rain" un "A Storm is Coming", bet no "Dirty Pretty Things" - "Bang Bang You're Dead"). Mazliet dīvains bija koncerta fragments, kad Barats uz skatuves palika viens ar akustisko ģitāru un nospēlēja pāris solo dziesmas. Bet nu tā kopumā - koncerts garantēti bija labāks to, kādu konkrētā Rīgas publika bija pelnījusi. Un mani iespaidi par to noteikti būtu vēl labāki, ja Palladium zālē būtu pilna kaut par kādiem 60, nevis 10 procentiem.
2015-12-06
8.0
comments powered by Disqus