The Shocking Miss Emerald

Mūsdienu mūzikas aktuālākās tendences man iet garām nemanītas, neaizskartas un neredzētas. Līdz ar to tas nemaz nav tipiski, ka manā pleilistē nonāk ieraksts, kas konkrētajā nedēļā ir pirmajā vietā britu albumu topā. Karo Emeraldas otrā studijas plate ir tieši šāds izņēmums.
Vai tev kādreiz ir sanācis aizdomāties par to, kā izklausītos viegls džezs, ja tam apakšā uzliktu hiphopa ritmu? Man nav, bet šis ieraksts uz šo jautājumu atbild.
Pateicoties ļoti veiksmīgajam klasiskā un modernā apvienojumam, Caro Emerald jaunākajam veikumam izdodas izvairīties no kļūšanas par vēl vienu retro stila ierakstu - tādējādi Emeraldai nedraud nodēvēšana par kārtējo wannabe Emiju Vainhausu vai Daffiju. Vienlaikus "The Shocking Miss Emerald" ir pietiekami džezisks un stilīgs, lai šo dziedātāju nevajadzētu salīdzināt ar Lanu Del Reju. Tā tomēr ir visai nopietna māka, spēt vienlaikus radīt "classy" iespaidu, apvienot mūsdienīgumu un mūžīgumu, un visu to pasniegt atraktīvā un baudāmā formā. Un šajā ierakstā Emeraldas jaunkundzei un viņas producentu kolektīvam tas ir lieliski izdevies. Turklāt, klausoties šo ierakstu, izjūtas man ir tādas, ka darīšana šeit ir ar īstu mantu, nevis ar tādu gimmick kā swing revival (lai arī pēc idejas man patīk Squirrel Nut Zippers un viņu līdzinieki, viņi tomēr vairāk ir āksti nekā nopietni mūziķi). Tikām Caro Emerald ieraksts arvien vairāk stiprina manī pārliecību, ka līdz rudenim man jāatrod pastāvīga deju partnere. Man nav nekādu iebildumu pret manu aktuālo dzīvesveidu, kurā jebkā ieplānošana regulāri reizi nedēļā nav principā iespējama, bet no daudzajām lietām, ko iesāku un kam patlaban laiku neveltu, dejošana ir viena no foršākajām.
Ieraksta pirmais singls ir dziesma "Tangled Up" - popsīgs hiphopa un tango miksējums, lipīgs līdz bezdievīgumam. Man personīgi gan šajā dziesmā piedziedājums šķiet jau pārmērīgi popsīgs, bet vienlaikus vieglā karnevāla atmosfēra, kas caurvij šo skaņdarbu, liedz pret to būt sevišķi skarbam.

Taču tā nebūt nav baudāmākā dziesma šajā ierakstā. Noskaņas ziņā tai līdzīga ir "Pack Up The Louie" ar veltījumu Ārmstronga kungam, taču tā ir jautrāka un kaut kā sulīgāka. Un vai tu kaut ko sliktu vari pateikt par "Coming Back as a Man"? Vai par "Completely"? Vai par "Paris"? (ja kas - franciskas noskaņas parādās daudzās šī ieraksta dziesmās, un tas te ļoti labi iederās). Pašam jau man ir mazliet dīvaini, ka es varu sajūsmināties par šādu mūziku. Bet no otras puses - kāpēc lai nevarētu? Dzīvesprieka un optimisma pārpilna mūzika reizēm ir vajadzīga. Tāpat kā ir dienas, kuru skaņu celiņā iederās The Doors ar "Strange Days".
Bet patlaban es labprātāk klausos Caro Emerald optimistiski apdziedam paģiras.
2013-05-15
8.5
comments powered by Disqus