Kazhes pierakstu burtnīca

Ceturto gadu pēc kārtas viens no vasaras ceļojumiem mums bija ieplānots uz Somiju. Patiesībā braucieniem ar bērniem uz šo valsti vajadzēja sākties jau 2021. gada vasarā, taču tolaik, kad Covid-19 vēl bija modē, kaut kā nesadūšojāmies no Tallinas pārcelties pāri jūrai un pavadījām visu laiku igauņu zemē. Divi iepriekšējie gadi bija velo zīmē, bet šogad braucām tikai ar auto. Primārie iemesli tam bija vairāki: jaunajai mašīnai nav risinājuma velosipēdu pārvadāšanai, Jurģis pats vēl braukt nemāk, bet garākiem braucieniem piekabē sāk kļūt par lielu, un vispār, atbilstoši prasībām līdzfinansējumam elektroauto iegādei ar auto ir jābrauc drusku vairāk, nekā mēs to darām ikdienā.

Netipiski man, brauciena plāni bija diezgan precīzi, pretstatā pēdējos gados ierastajam variantam, kad neplānoju faktiski neko. Šeit bija Marinas dots sākotnējais plāns: aizbraukt uz Rovaniemi, lai bērni apskatītu "īsto" Ziemassvētku vecīti, kamēr viņi abi ir tajā vecumā, lai šo pieredzi novērtētu, nevis tikai uzrullētu uz augšu acis un tevi apveltītu ar tādu skatienu, it kā intelektuālo spēju konkursā starp tevi un vienšūni būtu gaidāma līdzvētīga cīņa. Es, protams, centos maršrutā ietvert vairāk pilsētu no "Ticket to Ride" Ziemeļvalstu spēles (ņemot vērā, ka Somijā patiesībā jau daudz kur ir būts) un kaut kā tikt uz kādu futbola spēli. Ar pēdējo gan negāja viegli - lai arī Somijas līgā Pasaules kausa finālturnīra dēļ pārtraukuma nav, spēļu kalendārs vasarā nav sevišķi intensīvs un, kas ir būtiskākais - spēļu norises vieta pieejamos datumos slikti stiķējās ar iespējamo maršrutu. Beigās viens variants atradās (par šo tēmu esmu jau uzrakstījis), un tad atlika tik vien, kā šos divus pieturas punktus: Rovaniemi un būšanu ceļojuma otrās nedēļas otrdienas vakarā Kuopio apaudzēt ar kaut cik sakarīgu maršrutu pārējam laikam.

Pamata princips, kuram centos sekot - katru dienu nepavadīt neadekvāti daudz laika mašīnā, par augšējo dienas latiņu iestatot 300-350 kilometrus, tā, lai viss šis brauciens nebūtu viena vienīga sēdēšana mašīnā. Lai arī Ziemassvētku vecīša mītne pie Polārā loka ir labs galamērķis, izlēmu maršrutu mazliet pagarināt uz Ziemeļiem, tā, lai bērniem būtu iespēja sastapties ar ziemeļbriežiem ārpus zoodārza. Biju nopratis, ka to reālāk paveikt Somijas Austrumos (citādi jābrauc vēl daudz tālāk uz Ziemeļiem, nekā mēs bijām gatavi). Tā nonācām pie plāna aizbraukt uz Kemijarvi. Savukārt vēl pirms Rovaniemi šķita saistoši iebraukt Zviedrijā - bērni šajā zemē vēl nebija bijuši, kā apskates vietu šajā valstī izvēloties Lulea pilsētu (varēja jau, protams, vienkārši paviesoties robežpilsētā Tornio-Haparanda, bet tas būtu absolūts "ķeksīša pēc" pasākums). Un tad jau kā pēdējais plāna punkts nāca atgriešanās Rīgā jau otrās nedēļas piektdienā, nevis vēlāk, lai es tiktu uz Labu Dabu, ko tomēr ļoti gribējās.

Maršrutā, ko biju aptuveni sazīmējis, sanāca aptuveni 3'000 kilometru, visām naktīm biju noskatījis kempingus. Gluži tādā detalizācijas līmenī kā atzīmēt apskates objektus maršrutā, protams, nedevos, tas jau nebūtu manā dabā, arī nekādus "mākslīgā intelekta" rīkus plānošanā neiesaistīju - tas tomēr bija mūsu ceļojums, un mums pašiem bija jāizlemj, ko tajā darīsim.

Sestdienas rītā (nepavisam ne agrā) startējām no Rīgas ar diezgan piekrautu mašīnu, bet bez pārspīlējumiem - kad nav bagāžniekā jāliek velo piekabe, divu nedēļu iedzīvi braucienam ar bērniem vari sakrāmēt bagāžniekā, salonā pie kājām nekas nav jākrauj. Pēdējos gados visi braucieni uz Tallinu mums bijuši tādi, ka Igaunijas galvaspilsētā nonākam vien brauciena otrajā dienā, pirmo nakti ārpus mājām pavadot Pērnavā. Šoreiz gan šādi rīkoties nevēlējāmies, vienīgā nopietnā pieturvieta šajā braucienā gan tāpat bija Pērnavas tuvumā - piestājām papildināt elektrības krājumus. Stāstiem ar auto uzlādi varbūt pat varētu veltīt atsevišķu nodaļu, kur apkopotu mūsu pieredzes ar dažādām aplikācijām, to lietotājiem nedraudzīgajām saskarnēm un citām drāmām, taču šāds piegājiens būtu pārāk praktisks un potenciālajiem lasītājiem noderīgs, tāpēc tā nedarīšu. Šajā brīdī atsaukšos vienīgi uz to, ka Somijā nav tāda sapņu situācija kā Latvijā, kur ar vienu Mobilly vari bez papildu maksas "lādēties" visos tīklos. Tikām Somijā tev katram tīklam vajag savu aplikāciju, vari gan izmantot vienu apkopojošo, bet tur ir tā, ka daļa staciju būs "savā" tīklā un tur cena būs normāla, bet pārējās būs jāmaksā 100% uzcenojums, tāds kā Trampa muitas tarifs un to, protams, normāls cilvēks darīt negribēs. Šajā reizē gan vispār jau mēs vēl bijām Igaunijā, kur arī nav vienota uzlādes tīkla, līdz ar to - vajag savu aplikāciju. Ar tās uzstādīšanu gan nekādu problēmu nebija, un itin drīz varējām turpināt ceļu.

Tallinā mūs, kā jau tas Igaunijas galvaspilsētā pieņemts, laipni uzņēma Raitis. Marina devās paskriet, kamēr mēs pārējie laiskojāmies dzīvoklī. Pēcāk mēs devāmies uz rotaļu laukumu (ieskaitot Raiti un Alisi), kamēr Marina palika laiskoties dzīvoklī. Jāatzīst, ka šajā, pirmajā, mūsu ceļojuma dienā nekādu sevišķu atgadījumu, piedzīvojumu un novērojumu nebija. Braucām, ēdām, dzērām alu (tie, kas pilngadīgi), skatījāmies futbolu. Kā gan Pasaules kausa laikā bez pēdējā? Kas ar ko spēlēja, to gan neatceros. Nosēdējām vakaru, un tad pienāca neskaidrais rīts, lai gan tam nevajadzētu būt tik neskaidram, jo nekāda dižā dzeršana vakarā nebija bijusi.

Kāpēc rīts bija neskaidrs? Jo es no rīta nebiju skriet, bet nav skaidrs, ko tieši es darīju. Proti, Marina un Estere apgalvo, ka no rīta manis mājās nebija. Taču skriet es no rīta negāju, to es darīju vakarā. Auto lādēt es arī nebraucu, to mēs kopā darījām pēcpusdienā. Varbūt biju iegrimis datorā un kaut ko rakstīju? Vai mani nolaupīja citplanētieši? Biju pie mīļākās, par kuras eksistenci pats nezinu? It kā mistika, bet visticamākais - nekā atcerēšanās vērta.

Sākotnēji bija domāts, ka mēs uz Somiju dosimies jau svētdien pēcpusdienā, taču biju diezgan novilcinājis prāmja biļetes iegādi, un tad, kad sāku to skatīties, cenas bija diezgan draņķīgas, un vairumam prāmju nebija vairs vietu automašīnām. Tad nu izlēmu - labi, brauksim pirmdien no rīta septiņos, tad būs lēts prāmis, gan jau kaut kā piecelsimies. Līdz ar to ieguvām pilnu dienu Tallinā, ko pavadīt ar Raiti un Alisi. Jau iepriekšējā vakarā Raitis bija ierosinājis, ka varam aizbraukt ar kuģīti uz Aegnu - vienu no Tallinai tuvajām salām. Raitis gan bija mūs brīdinājis, ka vasarās ar kuģīša biļešu iegādi var gadīties problēmas, jo pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Šajā reizē gan mums paveicās - vietas vēl bija. Svētdienas rītā sapratām - kāpēc. Laika prognoze šai dienai nebija sevišķi mīlīga - lietus, lietus un vēl vairāk lietus. Jau ceļā no Raita biroja, kura pazemes stāvvietā palika automašīnas, bijām tā izmirkuši, ka es varētu sev ieskaitīt nedēļas peldi (kuru oficiāli vēl nebiju veicis). Vismaz bija relatīvi silts, bet visādi citādi - dzīvās šausmas, tikai absolūti idioti šādā laikā varētu vēlēties doties pastaigāties pa kādu salu.

Pirms kāpt uz kuģīša klāja, Raitis apvaicājās personālam, vai gadījumā, ja mums viss izskatās pavisam bēdīgi, varam uzreiz braukt atpakaļ, nevis pavadīt četras stundas uz salas (biļetes atpakaļ laiks). Čalis pasmaidīja un apstiprināja. Ok, tad var mēģināt. Kuģītis bija visai moderns un patīkams (noteikti - smalkāks, nekā tas, ar kuru savulaik braukts uz netālo Nargo salu). Brauciens - kāda pusstunda. Raitis bija mums nodrošinājis arī papildu servisu - paviesošanos kapteiņa kajītē, ko, protams, izmantojām, un tad mēs nonācām uz salas.

Un te māte daba mūs patīkami pārsteidza. Lietu uz salas mēs īsti nepiedzīvojām - gluži sauļoties varbūt nevarēja, taču, ja salīdzina ar tām šausmām, ko bijām piedzīvojuši Tallinas centrā, te viss bija ideāli. Vēsturiski sala tika izmantota militāriem mērķiem, līdzīgi kā citas Igaunijas vidēji mazās salas, šādas tādas militāras instalācijas te ir saglabājušās, vēl tur ir vairāki dižakmeņi, tas faktiski arī viss. Ir arī iedzīvotāji - 2022. gadā skaitījās, ka uz salas ir 21 pastāvīgais iedzīvotājs. Iespaidīgi, vai ne? Lai pastaigai būtu kaut kāds mērķis, ik pa laikam piestājām atrast kādu slēpni (tieši šādas salas man šķiet optimālākā vide, kur nodoties šim vaļaspriekam). Pie viena no slēpņiem pat satikām vēl vienu slēpņotāju, tiesa, konkrētajā objektā atrast pašu slēpni neizdevās. Četras stundas aizritēja, ja ne gluži nemanot, tad itin raiti kopā ar Raiti (kādreiz jau arī man šī ne sevišķi radošā vārdu spēle jāizmanto!). Spraigākais piedzīvojums bija Jurģa pazaudētā cepure, pakaļ kurai es aizskrēju, un pārsteidzošā veidā pat atradu. Pastaigas beigās nopeldējos jūrā, vietā, kur gan nebija pludmales, bet toties nebija arī skatītāju manam askētiskajam peldkostīmam. Vai pareizāk - nebūtu skatītāju, ja Marina nebūtu fotografējusi šo procesu no lielāka attāluma, kur pārējie jau atradās piestātnes tuvumā. Tā mēs atgriezāmies Tallinā.

Piestājām vienā no Tallinas lielveikaliem ar nolūku uzlādēt auto (un, tā kā potenciāli varēja līt, izmantojām iespēju uzlādi veikt zem jumta), pie reizes iepirkām kaut kādus pārtikas produktus ņemšanai līdzi uz Somiju (ar uzsvaru, lai būtu kaut kas, ko bērniem grauzt uz prāmja), ieēdām saldējumu, bērni padzīvojās pa veikala rotaļu laukumiņu, un tad Alisei bija laiks doties pie mātes, bet man - gatavoties vakara skrējienam.

Tieši pirms ceļojuma biju ticis pie jauniem taku skriešanas apaviem, un plānā bija pusmaratona distances skrējiens, iespējami daudz kilometru veicot pa takām. Par laimi, Lāsnamē tuvumā ar takām problēmu nav, tuvumā atradās septiņus kilometrus garš loks pa distanču slēpošanas trasi, pa kuru vasarā, protams, neviens neslēpo. Tās marķējums gan nebija izcili skaidrs, proti, ne reizes izskriet pilnu apli man tā arī neizdevās, regulāri atgriezos punktos, kur jau biju bijis iepriekš, bet vienlaikus - tas šajā reizē nebija izšķiroši, svarīgākais bija vākt kilometrus, un ar tiem gāja itin labi, arī par apaviem tikai tās labākās atsauksmes.

Šajā vakarā sevišķi ilgi sēdēt, skatoties futbolu, nevarēju, jo, kā jau teikts, prāmis mums bija septiņos no rīta, un jāceļas bija ļoti agri. Raitis jau mūs bija vairākkārt brīdinājis, ka ar prāmjiem joki mazi - tie mēdz izbraukt pusstundu pirms sava oficiālā starta laika, tāpēc ostā jābūt savlaicīgi. Un arī mēs tur bijām diezgan laicīgi - ap pulksten sešiem. Viena lieta gan bija aizdomīga - nebija nevienas automašīnas, un arī rindas, kas vestu uz mūsu "Eckero" līnijas prāmi. Un redzējām, kā viens šāda zīmola prāmis aizbrauc. Bet mūsējais tas nevarētu būt - vēl pārāk agri, un arī prāmja nosaukums nepareizais. Sākām skatīties, kas īsti rakstīts biļetēs. Nav jau tā, ka man varētu ļoti uzticēties, ka neko nebūšu sajaucis. Marina ierunājās - vai prāmis tiešām ir no šīs ostas? Es pārliecinoši - nu, jā, Eckero ir no šī termināļa, norādes tak ar bija. Tomēr pārbaudīju biļetes, un pēc kāda brīža sekoja necenzēts komentārs. Kravas osta. 22 kilometri. Aptuveni pusstunda braukšanas. Šķiet, paspēt vairs nevarēs. Faaaaaaaak!