Klēpja dievs
Māra Bērziņa (šīs grāmatas autorība gan piedēvēta Mārim Gūtenmorgenam Bērziņam, saplūdinot autoru ar vienu no viņa populārākajiem literārajiem tēliem) jaunākais romāns "Klēpja dievs" manī neizbēgami raisa pretrunīgas jūtas. Autors man nenoliedzami patīk - nesen lasītais "Aizliegtais pianīns" vispār ir pēdējā laikā iepazīto grāmatu topā, arī Gūtenmorgens man tīk. Bet no otras puses - šī grāmata ir par kaķiem, un te nu jāsaka - nav tā, ka man ar šiem zvēriem būtu pašas tuvākās attiecības. Ne velti mana standarta pieeja, apejoties ar kaķi, ir neapieties ar kaķi. Kaut kādā mērā to raisa respekts pret šiem dzīvniekiem un viņu individualitāti, kaut kādā - dabiska piesardzība, bet droši var teikt, ka es neesmu sevišķs kaķu ucinātājs. Un te - uzreiz vesels romāns par viņiem. Un, ja vēl atceras ne tik seno pieredzi ar trīs runčiem un viņu saimnieku, man vispār nevajadzētu būt interesei arī par šo grāmatu. Un tomēr - zināms, ka man patīk, kā Bērziņš raksta, un tad jau var piedot arī tos kaķus.
Teikt, ka romānam būtu ļoti spraigs un notikumiem bagāts sižets, tas būtu liels pārspīlējums. Dainis Pelnarājs ir rakstnieks, kura dzīvesgājums šķiet aizdomīgi līdzīgs Māra Bērziņa biogrāfijai. Ar sievu viņš mīt privātmājā kaut kur pārdaugavā, un sākotnēji viņi ir vienas vecas melnas kaķenes saimnieki. Taču turpat kaimiņos, pamestas mājas pagalmā apbērnojas klaiņojoša kaķene, un Dainis un viņa sieva Irbe pamazām sākt pārņemt šefību arī pār citiem kaķiem. Tikām pats Dainis, kuram jau kādu laiku nav iedvesmas rakstīšanai (bet ne tā, ka tas būtu dramatiski ilgs laiks) savas prokrastinācijas gaitā sāk iepazīt advaitas teoriju un tās interneta sludinātājus, apjaušot, ka nav ne tikai brīvās gribas, bet arī tā subjekta, kuram šī brīvā griba varētu piemist (līdzīgi, kā to Čapajevs mēģināja izskaidrot Petjkam Peļevina romānā, tikai bez lamāšanās un jēgas pārdzeršanas). Un tā nu stāsts ir par to, kā caur kaķiem rakstnieks mēģina ierobežot pats savu ego, vai pareizāk - kā tas notiek pats par sevi, jo nav jau neviena, kurš varētu kaut ko mēģināt darīt, ja viss tāpat notiek pats no sevis. Šis droši vien nebūtu īstais brīdis baigi stāstīt pašam savus uzskatus par brīvās gribas nepastāvēšanu, tas pārmērīgi izskatītos tieši pēc centieniem iegalvot, ka pastāv kāds nebūt Raimonds, kas kaut ko tādu deklarē, un tas būtu pretrunā pamatnostādnēm. Dainim ceļš uz apskaidrību un atbrīvošanos no sava ego nav viegls, ne tā kā viņa bijušajam klasesbiedram Jānim un ne tā kā kaķiem, taču ar šiem centieniem arī ir tā, ka ja tu tieksies pēc apskaidrības, to sasniegt nebūs iespējams, viss ir sarežģīti.
Spēju noticēt, ka vismaz kaut kādā mērā patiesa ir arī šīs grāmatas pamatnostādne - ka stāsts par kaķiem top apstākļos, kad rakstniekam ir radošā krīze un nav skaidrs, par ko tad rakstīt tālāk, līdz ar to vismaz daļēji šis romāns ir arī pašterapijas sastāvdaļa. Vai nu šī vai kāda cita iemesla dēļ, bet "Klēpja dievs" šķiet grāmata ar mainīgu kvalitāti - lai arī tai nav super sižeta, ir atsevišķas ļoti spilgtas epizodes (kā ievadošā ar sarunu bankā) un ir tādas - meh. Arī kopumā par veterinārajām klīnikām, to darbiniekiem, kā arī dzīvnieku patversmēm, kam te veltīta sava tiesa uzmanības, zinu gana daudz, tas nav kā birokrātiskās aizkulises "Aizliegtajā pianīnā". Līdz ar to mans vērtējums par šo grāmatu ir viegli pozitīvs, ne vairāk - ar tādu vieglu advaitsku piekrišanu, ne vairāk.
Teikt, ka romānam būtu ļoti spraigs un notikumiem bagāts sižets, tas būtu liels pārspīlējums. Dainis Pelnarājs ir rakstnieks, kura dzīvesgājums šķiet aizdomīgi līdzīgs Māra Bērziņa biogrāfijai. Ar sievu viņš mīt privātmājā kaut kur pārdaugavā, un sākotnēji viņi ir vienas vecas melnas kaķenes saimnieki. Taču turpat kaimiņos, pamestas mājas pagalmā apbērnojas klaiņojoša kaķene, un Dainis un viņa sieva Irbe pamazām sākt pārņemt šefību arī pār citiem kaķiem. Tikām pats Dainis, kuram jau kādu laiku nav iedvesmas rakstīšanai (bet ne tā, ka tas būtu dramatiski ilgs laiks) savas prokrastinācijas gaitā sāk iepazīt advaitas teoriju un tās interneta sludinātājus, apjaušot, ka nav ne tikai brīvās gribas, bet arī tā subjekta, kuram šī brīvā griba varētu piemist (līdzīgi, kā to Čapajevs mēģināja izskaidrot Petjkam Peļevina romānā, tikai bez lamāšanās un jēgas pārdzeršanas). Un tā nu stāsts ir par to, kā caur kaķiem rakstnieks mēģina ierobežot pats savu ego, vai pareizāk - kā tas notiek pats par sevi, jo nav jau neviena, kurš varētu kaut ko mēģināt darīt, ja viss tāpat notiek pats no sevis. Šis droši vien nebūtu īstais brīdis baigi stāstīt pašam savus uzskatus par brīvās gribas nepastāvēšanu, tas pārmērīgi izskatītos tieši pēc centieniem iegalvot, ka pastāv kāds nebūt Raimonds, kas kaut ko tādu deklarē, un tas būtu pretrunā pamatnostādnēm. Dainim ceļš uz apskaidrību un atbrīvošanos no sava ego nav viegls, ne tā kā viņa bijušajam klasesbiedram Jānim un ne tā kā kaķiem, taču ar šiem centieniem arī ir tā, ka ja tu tieksies pēc apskaidrības, to sasniegt nebūs iespējams, viss ir sarežģīti.
Spēju noticēt, ka vismaz kaut kādā mērā patiesa ir arī šīs grāmatas pamatnostādne - ka stāsts par kaķiem top apstākļos, kad rakstniekam ir radošā krīze un nav skaidrs, par ko tad rakstīt tālāk, līdz ar to vismaz daļēji šis romāns ir arī pašterapijas sastāvdaļa. Vai nu šī vai kāda cita iemesla dēļ, bet "Klēpja dievs" šķiet grāmata ar mainīgu kvalitāti - lai arī tai nav super sižeta, ir atsevišķas ļoti spilgtas epizodes (kā ievadošā ar sarunu bankā) un ir tādas - meh. Arī kopumā par veterinārajām klīnikām, to darbiniekiem, kā arī dzīvnieku patversmēm, kam te veltīta sava tiesa uzmanības, zinu gana daudz, tas nav kā birokrātiskās aizkulises "Aizliegtajā pianīnā". Līdz ar to mans vērtējums par šo grāmatu ir viegli pozitīvs, ne vairāk - ar tādu vieglu advaitsku piekrišanu, ne vairāk.
2026-07-25
comments powered by Disqus