Kazhes pierakstu burtnīca

Parasti šādus tekstus sāku ar vārdiem, ka es jau nekāds lielais sportists neesmu, bet tā nu sanāca, ka kaut kādā pasākumā piedalījos. Šī noteikti būs viena no tām reizēm, kad kaut ko līdzīgu atkal rakstīt: neesmu es no aktīvajiem piedzīvojumu sacensību dalībniekiem, visskaidrākā disciplīna pēdējos gados man ir "tupa skriešana", bet reizēm gribās jau arī kaut ko citu.

Pirmo reizi xRace piedalījos pagājušogad Pļaviņu posmā, kur līdzi sev biju aizvilcis Vimbu (faktiski laikam jau īsti nepavaicājot viņa viedokli, vēlas viņš to vai nē). Secinājumi toreiz bija prognozējamie - ka nepieciešams kaut ko darīt ar manām nožēlojamajām orientēšanās spējām (un pie šī jautājuma, lai arī ar pieticīgiem rezultātiem, šogad cītīgi strādāju), kamēr par savu fizisko gatavību īpaši nesūdzējos. Tiesa, toreiz mums patrāpījās izcili karsta diena, līdz ar to diži viegls pasākums nebija, lai arī mēs ne tuvu nepaspējām iekļauties kontrollaikā distances veikšanai. Vismaz viena lieta problēmas nesagādāja - mērķis pirms sacensībām man bija nepalikt pēdējā vietā (kas to lai zina, kāds vispār ir līmenis) un to itin pārliecinoši paveicām - 16 vīriešu grupas komandas mums izdevās apsteigt. Un tad man bija doma, ka vismaz vienu posmu vajadzētu veikt arī 2016.gadā. Pavasarī kaut kā nekas nesanāca, bet jūlija posmam izlēmu komandu pieteikt.


Šogad sastāvā vajadzēja trīs dalībniekus, kas nozīmēja jau divu kompanjonu atrašanu sacensībām, kas tomēr ir daudz grūtāk nekā atrast vienu komandas biedru. Turklāt vēl specifika ir tāda, ka tu nevari startēt gluži ar jebkuru - ir pietiekami būtiski, lai komandai būtu daudz maz līdzīga fiziskā gatavība un kaut kādā mērā vismaz iespēja papildināt vienam otra spējas un iemaņas. Ar manām spējām gan ir tā, kā ir - paskriet un pabraukt ar riteni varu labi, bet no tā jau pārējiem nekāda dižā labuma nav, orientierists esmu pašvaks (šajā sporta veidā joprojām jau esmu drīzāk iesācējs - vēl tāls ceļš ejams, līdz sajūta "cik gan esmu stulbs!" būtu epizodiska, nevis nepārtraukta), kaut kādos virvju uzdevumos arī nekādu dižo labumu dot nevaru. Faktiski laikam vienīgā rubrika, kur jūtos labāks par vidusmēra xRace dalībnieku, ir peldēšana - šo lietu varu darīt ilgi, peldēt patīk, auksts ūdens nebiedē. Laikam otra lieta, kas man ir kārtībā, ir gatavība pateikt pasākumam Jā un meklēt citus dalībniekus. Proti, esmu apveltīts ar noslieci kūdīt citus uz piedalīšanos. Un, ja nu trešā labā iezīme būtu vajadzīga, manuprāt, esmu stipri vien mierīgs, nestresojošs un pozitīvi noskaņots - arī šādas īpašības reizēm noder. Ar paniku nedraudzējos.

Un tā nu sanāca, ka uz jūlija xRace posmu Valmierā pieteicu komandu "Darba rezerves 2" (ar domu, ka uz otro komandu ir mazāks spiediens pat tad, ja pirmās komandas nemaz nav), kuras sastāvā dalību pieņēma Madara un Baiba, tiesa, Baibu sanāca pieteikt līdzīgā principā kā pērn Vimbu - faktiski viņas vārds pieteikumā parādījās vēl pirms viņa piekrita startēt. Taču tas ir viens no tiem principiem, kam es cenšos sekot savā dzīvē - pieņemt lēmumus (reizēm proaktīvi), nevis gaidīt, kamēr viss atrisināsies pats no sevis (savulaik man patika problēmu risināšana ar to pašuzsūkšanās metodi, bet tādā veidā pašam ir risks pārvērsties par sūklim līdzīgu bezmugurkaula tipa dzīvības formu, un kurš gan to vēlās). Kā lai arī nebūtu - komanda bija pieteikta.

Vispār jau parasti MIX grupā komandas startē formā "2 kungi, 1 dāma", bet Valmierā mums sanāca otrādi. Bet nu man nebija šaubu par to, ka Baiba būs neatsverama ar savu orientēšanās pieredzi, kura gan man, gan Madarai ne tuvu nav tādā līmenī, kamēr manā skatījumā mazohistisko distanču kā Kolka-Dubulti vai Rīga-Ērgļi cienītāja Madara fiziskajā sagatavotībā varētu "iekabināt" gan man, gan Baibai. Distancē gan atklājās tāda īpatnība, ka Madarai psiholoģisku grūti iet braukšana ar velo pa meža ceļiem un taciņām, un viņa nevis fiziski nevar turēt līdzi, bet gluži vienkārši baidās par savām velobraukšanas spējām. Tiesa, ja neskaita rezultātā ne tik ātro braukšanu ar velo, visādi citādi mūsu starts Valmierā bija diezgan veiksmīgs. Pateicoties Baibas līderībai, iztikām bez kļūdām lēmumos (pērn ar Vimbu mēs stipri daudz laika pakāsām, nepareizi izlasot uzdevumu un aizbraucot uz nepareizo starpfinišu), labā tempā veicām kāju posmus un ar sasniegto bijām itin apmierināti.


Lucavsalas nakts posmā "Darba rezerves 2" piedzīvoja pārmaiņas, jo bija skaidrs, ka nakts apstākļos orientēšanās prasmēm nozīme būs vēl lielāka (un pa tumsu ar riteni braukt pēc definīcijas ir ekstremālāk), kā rezultātā komandā tika iesaistīts kluba "Stīvijs Vonders" šefs Raimonds (ja nu kādam rodas šaubas - tas ir cits Raimonds, nevis es), kura orientēšanās stāžs sniedzas līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Laikam jau jāatzīst, ka vispār Lucavsala bija noteikti foršākais posms, ko līdz šim xRace esmu pieredzējis - ar visu to, ka bija vēsa un lietaina nakts, vandīšanās pa Rīgas un pierīgas mežiem bija teicama, Raimonds mūs satriecoši kvalitatīvi izorientēja pa mežainajiem apvidiem un finišā mums MIX grupā būtu 4.vieta... ja vien man vienā no pirmajiem punktiem vēl Lucavsalā nebūtu nogļučījis idents, kā rezultātā skaitījās, ka es šajā punktā nebiju bijis. Stulbi - ko lai saka...


Ievērojot to, ka tas biju tieši es, kura idents nebija nopīkstējies, bija bažas, vai Daugmales posmā Baiba un Raimonds piekritīs vēlreiz mani redzēt vienā komandā, tomēr izrādījās - piekrita. Šoreiz bija skaidrs, ka tīri teorētiski varam cīnīties par augstām vietām, bet ļoti rūpīgi jāseko atzīmēšanās daļai, lai izvairītos no fušieriem. Tā kā šajā reizē xRace pārgāja uz identiem, kas darbojas arī no attāluma, patiesībā par šo bija jāsatraucas vēl vairāk kā iepriekš - pārāk liels ir risks, ka tu sveša identa nopīkstēšanos uztversi par savējo un aizpiļīsi vienkārši garām. Šoreiz gan mums galīgi neizdevās izcelt startu - dažos pirmajos uzdevumos zaudējām itin daudz laika (ja kas - savlaicīgi visu izlasīt kartē būtu ļoti noderējis - apskatīties arī mazliet uzdevumus uz priekšu), un pēcāk nācās kaut ko vismaz iedzīt. Turklāt bija karsts, un fiziski pasākums bija grūts, tā ka varējām ar labu vārdu pieminēt Lucavsalas lietaino nakti. Toties šoreiz mums ļoti labs padevās finiša nogrieznis - saprātīgi saplānojām dalīšanos laivu - peldēšanas posmā, kur man tika gods peldēt pāri Daugavai uz Nāves salu un atpakaļ (beidzot kāds labums no draudzēšanās ar ūdeni), kamēr Baiba un Raimonds ļoti operatīvi apmeklēja punktus ar laivu. Rezultātā šoreiz viss ieskaitīts, un MIXā septītā vieta. Jā, varēja būt labāk (faktiski jau vienmēr var būt labāk, ja vien neesi pirmais), bet ar sasniegto noteikti bijām gandarīti.

Pagaidām, protams, pāragri spriest, bet gribētos jau, lai arī 2017.gadā "Darba rezerves 2" turpinātu pastāvēt. Sajūtu līmenī šķiet, ka sastāvs mums ir labs, komandas saskaņa - līmenī un īsti neredzu iemeslus neturpināt. Bet tas, protams, atkarīgs ir ne tikai no manis, jo tik radikāls arī es neesmu, lai kaut kad martā paziņotu: "Tā, esmu mūs pieteicis visiem šīs sezonas posmiem. Pirmais starts - pēc 3 nedēļām."

Vēl nezinot, kas sagaida nākotnē (jo kurš gan to vispār zina), šai brīdī saku Paldies Vimbam, Madarai, Baibai un Raimondam par līdzdalību!