Kazhes pierakstu burtnīca

Kādu laiku nebija nekur braukts ar laivu, un šodien beidzot pienāca laiks to labot. Vienkāršības un ērtības labad nolīgām Lūzumpunkta laivu ar mērķi izbraukāties pa Daugavas salām (kā nekā viens jautrs tuvās Daugavas brauciens mums jau pirms pāris gadiem bija. Maršruts ne no grūtākajiem un ne no ambiciozākājiem, bet pasākums tāpat sanāca ar savu odziņu un devu adrenalīna.


Sākās viss pavisam mierīgi. Andrejostā iemainījām savus riteņus pret plastmasas smaili un metāmies mutuļojošajā Rīgas pilsētas kanālā. Tavuprāt pilsētas kanāls ir stāvošs grāvis, kurā laiski peldās pīles un alus pudeles? Skaidrs, ka tev ir taisnība, bet kaut kā diži neskan "metāmies stāvošā grāvī". Pa kanālu es biju braucis vienu reizi - aizpērn Mega Riga slēpņošanas pasākuma ietvaros, Marina - divreiz, otrajā izbraucot līdz pat Daugavai nolūkā vērot 18.novembra uguņošanu. Godprātīgi iebraucām visās kanāla strūklakās, mazliet atvēsinoties karstajā jūnija dienā, secinājām, ka nevienā patiltē šoreiz bezpajumtniekus novērot nevarēja, Marina paplosījās pa Ingresa portāliem, un nu jau bijām pie Stockmann un Centrāltirgus - es šajā posmā vēl laivā bijis nebiju.


Tā mēs nonācām Daugavā, pa kuru vispirms devāmies augšup. Nē, pareizāk būtu tomēr teikt, ka sākām mēs ar Daugavas šķērsošanu, jo braukšana tuvāk kreisajam krastam šķiet emocionāli pareizāka. Un tad - gar Zaķusalu virzienā uz Dienvidu tilta pusi. Apskatījām Salu tilta remontdarbus, sevišķi nejutāmies traucēti par to, ka bija jāiet pretī straumei, un griezām iekšā Bieķeņgrāvī. Tas gan vietām izrādījās aizaudzis tām dzeltenajām puķēm, kuras cilvēki sauc par ūdensrozēm, bet kuras nav nekādas ūdensrozes, bet mūsu kustību tas sevišķi netraucēja. Un te pēkšņi - gulbji!


Es nevēlos teikt neko sliktu par gulbjiem. Skaisti, majestātiski putni. Teicami peldētāji. Ļoti ģimeniski. Bet ir dzirdēts, ka savas ģimenes aizstāvēšanai, iedomājies to esam apdraudētu, gulbju tēviņi kļūstot neadekvāti agresīvi. Ieraudzījuši, ka cilvēki krastā baro gulbju ģimeni, ieskaitot mazuļus, mēs uzreiz airējām tuvāk otram Bieķeņgrāvja krastam, lai tik lieki nekaitinātu putnus. Bet ātri vien bija skaidrs, ka ar to nebūs līdzēts - salicis spārnus kaujinieciskā pozā, lielais gulbis peldēja mūsu virzienā. Mēs jau bijām garām viņa saimei, bet tas viņu, kā izskatās nesatrauca - iebrucēji bija jāpadzen. Airējām ko tik jaudas, bet skaidrs jau, ka ar airēšanu tu no gulbja projām netiksi. Un patiesi - lai gan bijām no šī tikuši salīdzinoši patālu, pēkšņi aizmugurē izdirdējām spārnu švīkstoņu - agresīvais tipiņš bija pacēlies bišķi virs ūdens un pa pusei lidoja, pa pusei skrēja mūsu virzienā. Skaidrs bija viens - ja gulbis šai lietai gribēja pieiet pa nopietno, galvenais bija izvairītis no uzbrukumiem ar knābi un mēģinājumiem apgāzt laivu, jo noslīcināt cilvēku gulbis pieprot itin labi (bija pirms dažiem gadiem ziņās šausmu stāsts par šo tēmu). Ko nu darīt - izstiepām uz aizmuguri airus, gatavībā atvairīt uzbrukumus. Gulbis patiešām laivai uzbruka, un vismaz pret tās malu viņš atsitās, bet mēs cītīgi ar airiem no viņa atgaiņājāmies, un šis, kā izskatījās, saprata, ka tik viegli nebūs. Neesmu drošs, vai viņš kādu reizi dabūja arī ar airi pat kādu ekstremitāti, bet pelnījis bija. Uzelpojām un braucām tālāk.


Pēc brīža dzirdam - tas censonis atkal ir spārnos! Atkal jau airi kaujas gatavībā, bet šoreiz viņš mūs tikai pabiedēja, laivai nepieskārās. Bet turpināja sekot. Bija vēl trešais uzbrukuma mēģinājums, bet arī tas - bez sekām mums vai gulbim. Interesantā kārtā bijām pa šo laiku jau kādu kilometru vai pat vairāk aizpeldējuši no gulbja kundzes un bērniem, līdz ar to faktiski viņš savējos itin nemaz vairs nesargāja, bet vienkārši uzprasījās uz kautiņu. Tā šis piedzīvojums diezgan labi uzsita adrenalīnu - stulba situācija, bet tāda, kur neko pats īsti nespēj ietekmēt. Tu jau nevarēji zināt, ka gadīsies ceļā šādam putniņam. Labi, ka viss beidzās bez sekām iesaistītajām pusēm.

Izbraucām līdz Bieķeņgrāvja galam, apmetām nelielu loku aiz Lucavsalas stūra, un piestājām uz pusdienām. Vajadzēja arī bišķi nomierināties pēc gulbja epopejas. Marina vēl aizskrēja līdz tuvējiem portāliem, kamēr es ēdu cepumus un klausījos blakus esošo atpūtnieku sarunās. Tie mēģināja nopeldēties, bet secināja, ka ūdens esot ellīgi auksts. Tas, protams, ir ļoti relatīvs jēdziens, vismaz nekas neliecināja, ka šodien ūdens Daugavā būtu vēsāks nekā vairumā mūsu šīs sezonas jau apmeklēto peldvietu.

Priekšā vispirms Salu tilts, pēc tam Akmens tilts, bet aiz AB dambja nogriezāmies Āgenskalna līcī. Pamazām sāka kļūt mazliet vējains, bet viss normas robežās. Devāmies iekšā Zunda kanālā, lai izmestu loku vēl apkārt Ķīpsalai. Daļa posma zināma līdz nelabumam - gar veloceliņu, bet posms aiz gājēju tilta jau mazāk pazīstams. Pamazām galā sākās rūpnieciska un ostnieciska zona, aizbraucām līdz Ķīpsalas galam, un tad gar EF dambi līdz gandrīz ostas līmenim. Atlika pēdējais uzdevums - šķērsot vēlreiz Daugavu. Kamēr turpceļā tas bija totāls sīkums, tagad bija diezgan labi sacēlies vējš, līdz ar to radot arī viļņus, un braukšana pāri Daugavai galīgi nebija garlaicīga. Bija itin grūti sagriezt laivu virzienā pa kreisi, visu laiku mūs grieza atpakaļ kreisā krasta virzienā (zināms taču, ka tas ir Daugavas labais krasts!) un nācās pamatīgi piepūlēties, lai tiktu uz priekšu. Viļņi šļakstījās uz nebēdu, kļuvām tik slapji, ka varētu ar tīru sirdsapziņu pērnajos standartos atzīmēt kā paveiktu alfabēta peldi, īrāmies faktiski nemitīgi, un kaut kā uz priekšu tikām. Vēl 200 metri līdz ostas sākumam, vēl 100. Un nu jau bijām faktiski klāt. Atlika pēdējie metri, aizirties līdz laivu piestātnei un varējām slapji un laimīgi kāpt krastā.

Bilance - 18 pieveikti kilometri, šis tas uzzināms par pašaizsardzību no gulbjiem un ļoti saturiski labi pavadīta pusdiena. Bija labs, dodiet vēl! (tiesa - labāk tomēr bez gulbjiem)