Swimming Home

Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.
Tāds būtu sižeta atstāstījums, bet manu emociju atstāstījums būtu tāds, ka grāmatas personāži man galīgi nešķita saistoši un viņu problēmas vēl jo vairāk. Es varētu slavēt Levijas izsmalcināto prozu un kompleksos tēlus, bet man nav šādas vēlmes, jo parasti nemēdzu fanot par kaut ko, kas man uzdzen miegu, un šī grāmata ietilpst šajā kategorijā.
2012-11-30
6.0
comments powered by Disqus