Futbols klātienē
Uz futbola spēlēm es, manuprāt, eju vidēji reizi divos gados. Reizēm retāk, reizēm biežāk, bet par regulāru šādu sporta pasākumu apmeklētāju sevi laikam nenosaukšu.
Pirms iepriekšējās (ne šīs) nedēļas nogales Rīgas kaučsērfinga grupā ieraudzīju kaut kādu no Somijas braucošu cilvēku interesi par futbola spēles apmeklēšanu Rīgā. Man šī doma iepatikās, izdomāju - jāiet.
Sanāca gan, ka sajaucu nedēļas un Daugavas stadionā nokļuvu aptuveni 24*7 stundas par agru, bet tas jau ir cits stāsts.
Šoreiz viss bija laikā, un spēle tika noskatīta.
Spēlēja Rīgas "Daugava" pret Ilūkstes komandu. Ja kas - "Daugava" šogad ir viena no Virslīgas vadošajām komandām, pretendē vismaz uz vietu trijniekā, varbūt pat uz titulu.
Tribīnēs - visai tipisks tukšpadsmit. Atsevišķi desmiti skatītāju, no kuriem vairums, cik var saprast, ir spēlētāju ģimenes locekļi vai draugi. Stadions, kurā nedarbojas tablo, nav publiski pieejams aizvadītais spēles laiks, un pēc katra vārtu guvuma atskan tāda melodija, kuru izdzirdot man gribas zemē ielīst, arī neveicina sajūsmu. Klusums tribīnēs bija tāds, ka mūsu grupējumam, kam bija sākotnējā nostādne atbalstīt Ilūkstes komandu, bija kauns to pārtraukt, kaut kā neērti šķita. Lieki teikt, ka ļoti labi varēja dzirdēt spēlētāju savstarpējās sarunas (protams - tikai krievu valodā, un ar savu devu trīsstāvīgās leksikas).
Spēle bija maigi izskatoties nevienlīdzīga - rīdzinieki ne tikai uzvarēja ar 4:0, bet arī nedeva Ilūkstes komandai teju nevienu normālu iespēju gūt vārtus.
Toties pārtraukumā likām lietā manis sagatavoto atribūtiku un tapa pāris bildes, kas varētu radīt domas, ka šajā spēlē bija arī līdzjutēji. Ja kas - labi, ka Kaspars Svārups šajā spēlē vismaz uz maiņu iznāca - citādi viņu atbalstošais uzraksts būtu nevietā.