Kazhes pierakstu burtnīca

Parasti domas par pārgājieniem rodas spontāni. Sēdi tu vakarā pie datora, malkodams aliņu (vai nemalkodams), un pār tevi nāk atklāsme - jāiet nākamsestdien pārgājienā no Saldus uz Pampāļiem. Vai arī tu tikpat spontāni sadomā doties uz Aglonu, tērpies hamburgurgera kostīmā, šādi protestējot pret svētceļojumu komercializāciju. Pārgājiens Valka - Ape bija izņēmums.


* Piezīme - rakstā izmantotās fotogrāfijas nav nekādi hronoloģiski saistītas ar apkārtējās rindkopā aprakstītajiem notikumiem. Bildes, kurās esmu redzams es, uzņēma Ivars. Tikām pārmērīgi izgaismotās un blāvās bildes ir manas darbības rezultāts.

Latvijai piederīgais dzelzceļa posms Valka - Ape, kura lielākā daļa gāja pa Igaunijas teritoriju, mani ieintriģēja jau pērnā gada rudenī. Taču tad dienas bija pārāk īsas, lai lielu to daļu veltīt visai tālajam braucienam uz un no pārgājiena gala punktiem, līdz ar to šis maršruts tika novietots plauktiņā "kaut kad". Beidzot maija vidū pēc 9.maija paģiru salāpīšanas (proti - bez paģiru lāpīšanas, vienkārši pāris dienas vēlāk) pārgājiens notika. Ar dalībnieku vākšanu pārgājienam šoreiz gāja visai grūti - mēģināju gan šā, gan tā, bet izrādījās, ka grib+var iet vienīgi divi draudzīgās apvienības "Pie D.R." dalībnieki - Mārtiņš un Ivars. Patiesībā gan varbūt labi, ka tautas nebija vairāk - ieplānotā distance bija paliela (56 kilometri), proti, ne pārāk labi piemērota eksperimentiem "nez, vai man šis būtu pa spēkam".



Startējām pienācīgā laikā - sestdienas rītā 6:30 ar vilcienu Rīga-Valga. Ivars kā cilvēks, kas īpaši nevēlējās nokavēt, starta vietā ieradās ar taksi gandrīz stundu iepriekš. Es kā cilvēks, kurš īpaši cenšas ierasties tieši laikā, uz perona parādījos aptuveni 10 minūtes pirms izbraukšanas. Mārtiņš arī jau bija priekšā. Vilcienā mums patrāpījās konduktors, kas vienlaikus pildīja ceļojošā mācītāja funkcijas, stāstot par to, cik Dievam ir tīkama Vācija, jo tās valdība maksājot baznīcai desmito tiesu (Dievu par naudu, protams, nenopirksi, bet attieksme ir svarīga!). Tā kā mums vēlmes ar viņu reliģiska satura pārrunās iesaistīties nebija, Mārtiņš necentās viņu iepazīstināt ar līdzi paņemtās Antona Laveja "Sātana bībeles" domu graudiem.



Ar dzelzceļa posmu Valka-Ape patiesībā situācija ir visai sarežģīta, jo reāli te bija divi varianti, kā šo maršrutu iet. Sākotnējais variants (uzbūvēts vēl cariskās Krievijas laikā) gāja no vecās Valkas stacijas, kas atrodas Latvijas pusē, taču pēc 2.Pasaules kara Valkas stacija vairs nedarbojās, rezultātā vilciens gāja no Valgas un, šķiet, ka Latvijas teritorijā esošais posms Valka-Žuldiņi vairs netika izmantots. Protams, ka mēs izvēlējāmies pirmskara variantu.



Tātad vilciens mūs nogādāja Valgā, bet mums vajadzēja Valkas staciju. Igauņu pusē Ivars apgādājās ar keponu, es - ar latviešu minerālūdeni un Selgas cepumiem. Pašas Valkas stacija atrodas ārpus centra un mums kaut kā nebija simtprocentīgi skaidrs, kur tieši jāiet, tāpēc Mārtiņš pavaicāja ceļu vienam garāmgājējam. Rezultātā tikām pie vietējā gida, kurš mums pastāstīja, ka Valkā ir pārāk daudz policistu (нихуя они тут не нужны), pārāk daudz priekšnieku (нихуя никто не работает) un nevienam nevajadzīgs futbola stadions vietā, kur jābūt lidmašīnai (он тут нахуй не нужен, никто здесь не играет). Tiesa, vecis mūs spītīgi mēģināja aizvest uz Lugažu staciju, šķiet, nebūdams informēts, ka ar vilcienu no Lugažiem uz Api ne tikai mūsdienās, bet arī pirms 50 gadiem nebūtu iespējams aizbraukt. Kaut kā beigās viņu tomēr pārliecinājām, ka mums vajag šaursliežu dzelzceļa staciju.



Valkas stacija izskatījās vēl drusku drūmāk kā pirms dažiem gadiem, kad te biju iepriekšējo reizi. Tad nu sākām savu pārgājienu.




Neko daudz par pārgājienā redzētajiem dzelzceļa objektiem šeit nestāstīšu (un arī bildēs to īpaši nebūs) - tam būs veltīts slēpnis un es nevēlos sniegt lieku informāciju "sistēmas uzlauzējiem". Tālab šeit - vairāk par piedzīvojumiem un mazāk par tiltiem un stacijām.



Pirmā sastapšanās notika miestā Sēļi. Tur ne tikai pie daudzām mājām ir izliktas šiltītes es daiļrunīgiem nosaukumiem, piemēram, "Māja Nr.13", bet arī veikalam nav nosaukuma un nav pat izkārtnes "Veikals". Kamēr šajā anonīmajā tirgotavā Mārtiņš iegādājās griķu alu, ar Ivaru un mani sarunu uzsāka kāds vietējais, kurš izcēlās ar savu pilnīgi nesaprotamo dikciju. Uzzinājis, ka ejam Apes virzienā, viņš man cītīgi rādīja kartē, kur mums ir jāiet, vienīgi dīvainā kārtā viņš visu rādīja nepareizajā virzienā - Ape atrodas uz Austrumiem no Valkas, kamēr vīrs atkal un atkal ar pirkstu kartē bakstīja Rietumu virzienā, skaidrojumam izmantodams absolūti nepareizus ceļus. Taču idejiski viss bija pareizi. Tāpat šis vīrs uzdeva mums jautājumu, kas kļuva par mūsu pārgājiena moto: "А кто у вас спонсор?" Sākumā pat nesapratām jautājuma domu, bet laikam viņš bija pieņēmis, ka par personīgajiem līdzekļiem neviens ar kājām nekur neiet, ir nepieciešams kāds uzņēmums, kas finansētu šādu pasākumu. Centāmies viņam paskaidrot, ka vilciena un autobusa biļetes arī paši varam nopirkt, bet vēlāk pieņēmām, ka Ivara galvenais sponsors ir "kanādietis", kamēr Mārtiņu sponsorēja te "Apinītis", te rums no termosa. Ar manu finansējumu gan bija bēdīgāk - sponsori neko vairāk par negāzētu ūdeni man nespēja sarūpēt.



Laiks bija labs - brīžiem pat pārāk silts un saulains, bet soļojās labi, maršruts bija daudzveidīgs - bija posmi pa tīru uzbērumu, pa aizaugušu uzbērumu, pa mežiem un pa klajumiem, reizēm nācās kādu gabaliņu iet apkārt pa šoseju, jo uzbērums bija pārāk necaurejams. Laiku pa laikam aprunājāmies ar kādiem vietējiem, bet vairāk vienkārši gājām uz priekšu, bez sevišķiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.



Nakšņojām otrpus uzbērumam netālu no Tahevas. Pirmo reizi liku lietā īpaši pirms šī pārgājiena iegādāto katliņu, kurā tapa mans tradicionālais rīsu un pupiņu savārstījums. Radās neliels sarežģījums ar telti, kurai nebija mazo mietiņu, bet tie tika aizstāti ar priežu zariem. No rīta gan izrādījās, ka mietiņi visu laiku bija atradušies kaut kur Ivara somā. Vakars aizritēja kanādieša un ruma sabiedrībā, no Ivara telefona skanot Coja (ne tā, kurš MA, bet tā, kurš Viktors) dziesmām un apcerot dažādus citus bezjēdzīgus piedzīvojumus. Gulēt gājām ļoti savlaicīgi - tikai nedaudz pāri desmitiem, jo modinātāju bija paredzēts likt uz pieciem, lai mēs varētu gana agri startēt, lai paspētu trijos nokļūt Apē.



Gulēju gan kaut kā visai slikti, ilgi nevarēju iemigt un piecos celties nemaz negribējās. Reāli augšā rausāmies bez desmit sešos, un startējām bez piecpadsmit septiņos, kas gan tāpat bija pietiekami labi, lai varētu visai droši prognozēt, ka atlikušos teju trīsdesmit kilometrus paspēsim veikt laikā. Tā arī sanāca. Atkal jau runājāmies ar igauņiem, laiku pa laikam gājām kādās mājās papildināt ūdens krājumus, un jau pusdivos iesoļojām Apē, kur pie autoostas (bijušās dzelzceļa stacijas) atradu vienīgo šī pārgājiena slēpni. Tad vēl tik vien kā četras stundas autobusā (lielu daļu laika nogulēju), un biju mājās. Lai arī kājas noietos kilometrus (teju sešdesmit) juta labi, pats vakarā biju pārsteidzoši svaigs un dzīvespriecīgs. Droši vien tāpēc, ka bija bijis labs pārgājiens. Nākamais plāna punkts skaidrs - jāturpina maršruts līdz Alūksnei un beidzot jāizbrauc ar bānīti! Bet par to - citā reizē.



Vēl dažas bildes