Gauja trail by UTMB 2026
Kamēr emocijas svaigas, jāuzraksta par pieredzēto, lai nākamreiz, kad sataisīšu skriet kādu ultramaratonu, varētu šo izlasīt un pieļaut citas kļūdas, nevis iepriekšējās.
Sāksim ar ievadu: ar ļoti līdzīgiem vārdiem sāku aprakstu pēc tam, kad 2023. gadā Stirnu bukā noskrēju Vilka distanci. Tobrīd man šķita, ka gan jau, ka tam būs arī turpinājums, proti, ka Vilku skriešu arī nākamajos piegājienos, taču 2024. gada pavasaris mūsmājās bija šausmīgs no slimošanas viedokļa, katrs 15+ kilometru skrējiens man beidzās ar atkārtotu iekrišanu slimībā, un bija skaidrs, ka Vilka man nebūs. Tikām 2025. gadā Vilks notika vienā nedēļas nogalē ar Valmieras vasaras teātra festivālu, kas mūsu ģimenē ir vasaras obligātā prioritāte, līdz ar to - arī bez variantiem. Šogad man sākotnēji šķita, ka 2026. gada jaunievedums - Gauja trail by UTMB - atkal iekritīs teātra festivālu vienā nedēļas nogalē, taču atklājās, ka teātris Valmierā būs vienu nedēļu vēlāk, un paliku bez atrunas "es jau gribētu, bet netieku". Te varētu paskaidrot, kas ir UTMB tūre un kālab šis skrējiens ir nozīmīgs Latvijas taku skriešanas vēsturē, bet pieņemu, ka tie, kas zina - tie zina, un pārējiem tas tāpat nav interesanti. Vienīgais, ko var uzsvērt - šajos skrējienos bija daudz vairāk skrējēju no ārvalstīm, nekā tas Latvijā pierasts.
Distances izvēles ziņā bija divi varianti: 50 un 85 kilometri, daudz nedomājot, izvēlējos garāko distanci, jo lielāks izaicinājums - tas taču if foršāk! Vispār jau man no šī skrējiena bija diezgan pamatīgi bail: ja salīdzina ar toreiz skrieto Vilku, te bija gaidāms daudz vairāk augstuma metru, plus neskaidrie laikapstākļi (karstumu solīja uz piektdienu, bet zināms, ka laika prognozes mēdz nobīdīties), biju arī daudz klausījies Supervaroņu podkāstu un zināju, ka viegli nudien nebūs, kas reizē motivēja un arī lika būt maksimāli piesardzīgām.
Gatavošanās (mājās)
Līdz mērķtiecīgam treniņu plānam es tā arī neesmu ticis - visa mana gatavošanās notiek lielā mērā "pēc izjūtām", taču, ja salīdzina ar 2023. gadu, vismaz kaut kādā mērā disciplinētāk. Konsekventi katru nedēļu centos noskriet kā minimums 60 kilometrus, un tās pāris reizes, kad skriešanas kilometru bija mazāk, to kompensēja uz velosipēda pavadītais laiks, tā, piemēram, nedēļu pirms Gauja trail, veicu 237km ar velosipēdu, VeloLokoMotīva ietvaros apmeklējot dzelzceļa stacijas maršrutā no Liepājas līdz Jelgavai. Noteikti nebiju pietiekami daudz skrējis reljefu, tā arī ne reizes neaizbraucu uz trases apvidu, tomēr kaut kādi augstummetri bija vākti gan Dzegužkalnā, gan ceļojumā Somijā, gan pavasarī cītīgi skrēju augšā-lejā pa trepēm. Līdz ar to, nekādi nevar teikt, ka nedarīju neko. Tāpat daudz rūpīgāk nekā iepriekš sekoju tam, lai garākos treniņos dzertu ūdeni un ēstu želejas, proti, radinājos distancē uzlādēt baterijas, kas ir ļoti būtiski.
Vēl, kas šajā reizē bija svarīgi - apgādāties ar obligāto ekipējumu. Pāris lietas es aizņēmos: Paldies Pēterim par lietusjaku un Paldies Robertam par vesti un pudelēm. Jaka gan, kā par to biju pārliecināts par 99.9%, no somas distancē netika izņemta, bet būtiski - tā bija, un tā bija viegla. Mega Paldies, protams, Baibai, kas bija mana atbalsta persona šajā dienā. Marina bija nodarbināta Mājas kafejnīcā Rozulas skolā, līdz ar to ģimenes atbalsts man izpalika, taču Baibas klātbūtnē visos kontrolpunktos bija ļoti būtiska.
Gatavošanās (pirms starta)
Distances starts - septiņos no rīta Siguldā pie pilsdrupām. Jau ceturtdien aizbraucām uz Rozulu, no kurienes bija domāts doties no rīta (tomēr - tuvāk, nekā no mājām). Kāpēc ceturtdien? Lai piektdienas vakarā nevajadzētu visu darīt maksimāli steidzami un drudžaini, bet gluži otrādi - šo vakaru pavadītu maksimāli mierīgi. Vienīgā nemierīgā daļa - aizbraucām uz Cēsīm, lai izņemtu manu numuru skrējienam. Pēc tam saliku visas nepieciešamās lietas somā, sagatavoju drēbes, uzliku modinātāju no pieciem no rīta. Piektdienas vakarā Rozulā ieradās arī Baiba. Arī aizgāju gulēt atsevišķā istabā, lai ne pats kādam traucētu, ne kāds cits traucētu man. Uz nekādu izcilo gulēšanu gan necerēju (labi, ka biju "uzkrājis" miegu iepriekšējās naktīs), un tādas arī nebija - vakarā zibeņoja un grandēja pērkons, un arī pēc tā norimšanas miegs bija saraustīts. Tomēr jutos no rīta sprauns, uzēdu Marinas iepriekšējā vakarā sagatovoto putru, noteipoju krūtsgalus (tā ir ļoti nozīmīga prakse, ja nu gadījumā nezini par jogger's nipple) un jau šķita, ka esam gatavi braukt, kad Baiba apjautājās - kur gan man ir aploksne, kurā bija numurs un kurā ir jābūt aprocei, kas nepieciešama Baibai, lai viņa Līgatnes kontrolpunktā tiktu iekšā un varētu pildīt atbalsta funkciju? Jā - labs jautājums, kur gan es to liku? Sākās drudžaina meklēšana pa visu Rozulas skolu, iesaistījās arī Marina, kura varētu gulēt, bet, protams, bija pamodusies. 20 minūtes vēlāk aploksni atradu vietā, kur tai nebija nekāda pamata būt. Bet tā tur bija. Ok, varam braukt!
Siguldā ieradāmies par tām 20 minūtēm vēlāk, kuras pazuda, meklējot aploksni. Tomēr līdz startam vēl gana laika, tikai jāizstāv tualetes rinda, kas negāja sevišķi ātri. Rezultātā starta koridorā savu vietu ieņēmu vien piecas minūtes pirms starta. Pozitīvais - tieši tur nebija laika stresot. Negatīvais - stresa no rīta jau tāpat pietiekami.
Distancē
No starta necentos kaut ko pārmērīgi forsēt, ar domu, ka pa līdzenu apvidu jāskrien ar kādām sešām minūtēm uz kilometru, ja no kalna - var arī ātrāk, ja pret kalnu - tad visdrīzāk jāiet, ja vien slīpums nav neliels. Ievada posms pa Siguldu, lai arī tajā ir lielākās augstuma formas, patiesībā bija itin viegls un patīkams, par to vispār nulle sūdzību. Uzsāku savu ēšanas plānu, kas paredzēja orientējoši 30 gramus ogļhidrātu pusstundā, ar šīs lietas pildīšanu pat sevišķu problēmu nebija. Jā, droši vien distances beigu daļā pārgāju uz tiem pašiem gramiem 40 minūtēs, bet tad arī intensitāte bija kritusies, un kopumā ar ēšanu un dzeršanu esmu apmierināts. No starta man bija līdzi pusotrs litrs ūdens pudelēs (nevis "plaušā", citādi ir bažas, ka es dzertu par maz, jo neredzētu, cik tieši ir izderts), noskaņojos, ka puslitrs ir uz pieciem kilometriem (tas ir vairāk, nekā jebkad esmu dzēris). Vienā no pudelēm allaž ūdenim "piemetu" elektrolītu tableti, tas ar strādāja ok. Pirmā pieturvieta - Laurenčos - tur es jau biju maksimāli visu saplānojis, faktiski visa apstāšanās bija tik vien, kā pudelēs, vienā no kurām jau biju, kāpjot pēdējā paugurā pirms kontrolpunkta, iemetis elektrolītu tableti, iepildīt ūdeni un bez apstāšanās doties tālāk.
Arī līdz otrajam punktam - Ratniekos - virzība bija apmierinoša, šur tur gan bija trepes, kas apbēdina ar to, ka lejup ir tikpat lēni kā uz augšu, bet joprojām - viss labi. Grūtāk kļuva pirmajos kilometros pēc Ratniekiem, kad trepes šķita nebeidzamas, taču arī tas posms pārgāja, un varēja atkal skriet pa relatīvi līdzenu segumu. Vienīgais, kas šajā posmā mani pievīla - biju noskaņojies pēc Ratnieku punkta ieslēgt pavadošo saturu austiņās, taču tas neizdevās - šķiet, ka telefonam nebija zonas, plus, tas bija somā kaut kā samircis un neko jēdzīgi tajā neizdevās nospiest.
Ap piecdesmito kilometru sāka tuvoties Līgatne, kur bija vienīgais kontrolpunkts "ar atbalstu", tur varēja arī papildināt savus pārtikas krājumus, bet tieši ap piecdesmito kilometru man uznāca lūzums, spēki mani sāka strauji pamest (apvidus arī bija - dubļainas un gana šauras reljefainas takas, nebūt ne tie vieglākie apstākļi), un es noskaņojos, ka atlikušo distanci (vēl teju 40 kilometrus) nāksies vairāk iet, nekā skriet. Kontrolpunktā ierados stipri nekāds, saguris, un ar noskaņu - te vajadzēs pasēdēt un atpūsties. Baiba arī necentās mani atrunāt, lai uzreiz dodos distancē, tāpēc uzēdu, izdzēru puslitru kolas, pasēdēju, pārvilku kreklu pret sausu (iepriekšējais bija totāli piesviedrēts), un beigās sanāca, ka biju punktā pavadījis 20 minūtes. No vienas puses daudz, no otras - nenožēloju.
Turpinājums patiesībā bija labāks, nekā to, dodoties ārā no Līgatnes, biju gaidījis, protams, mans temps galīgi nebija augsts, taču uz priekšu es virzījos un biežāk skrēju, nekā gāju, proti, gāju tikai pret kalnu, un pat to ne vienmēr. Jā, skriešanas ātrums nebija nekāds augstais, taču to arī nevarēja gaidīt. Posmā no Zvārtes ieža līdz Ozolkalnam (priekšpēdējais etaps) virzība bija pat ļoti normāla, taču tad nāca pauguru sērija, ko sauc par Cēsu "lielisko piecinieku", kas mani pamatīgi nokāva (eh, būtu bijis lietderīgi tur aizbraukt kādu reizi paskriet!), un posmu līdz finišam nomocīju. Finiša līniju šķērsoju 12 stundas, 40 minūtes un 19 sekundes pēc starta, kopējā distance - 90.8 kilometri, Strava saskaitīja 2'221 augstummetru. Uz starta izgāja 657 dalībnieki, finišēja 572, no viņiem es biju 224. Vakarā, kad apskatījos uz dienā veikto soļu skaitu, arī ieraudzīju kaut ko iepriekš neredzētu - 103 tūkstoši.
Trase un kontrolpunkti
Mega cieņa un pateicības izteikums organizētājiem - Gauja Trail tiešām bija kārtīgs reklāmas pasākums, ar ko ārzemju skrējējiem parādīt Gaujas senlejas skaistumu, ietverot trasē teju visu, ko šajā pusē var apskatīt. Līdzās dabas objektiem uzskrējām augšā pa Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, izskrējām cauri Līgatnes bunkuram, tiešām - viss kolosāli! Arī par pārtikas nodrošinājumu kontrolpunktos, brīvprātīgo un tiesnešu darbu - viena vienīga atzinība no manas puses. Viss bija izcili, man ļoti patika.
Paveiktais salīdzinājumā ar iecerēto
Cik saprotu no gudrākiem cilvēkiem, Ultrā vispār ar sava snieguma plānošanu viss ir sarežģīti, jo ir pārāk daudz apstākļu, kas var tavu rezultātu būtiski koriģēt. Tomēr kaut kas jau tāpat ir jāparedz, lai tev būtu vismaz kaut kādi orientieri. Man šajā reizē bija pat četri iespējamie laika grafiki (optimālais, A, B un C), kuri gan, kā vēlāk izrādījās, visi cieta no kopīgas problēmas - nepietiekami ņemts vērā, cik ļoti kritīsies mans temps. Pašā optimistiskākajā scenārijā es cerēju finišā būt 18:30, pesimistiskākajā - 21:15. Posmu Sigulda-Laurenči-Sigulda veicu precīzi labākajā grafikā (2:30 vietā 2:28), maršrutā līdz Ratniekiem no maksimāli optimistiskā scenārija biju atpalicis par 8 minūtēm. Līgatnē ierados ar principā to pašu grafiku, bet pamatīgu nogurumu, kā rezultātā no Līgatnes punkta izgāju jau teju pusstundu aiz optimālā grafika, faktiski - pa vidu starp A un B. Un tā arī turpināju līdz finišam - A variants paredzēja to 19:15, B - 20:15, bet ierados es 19:40. It kā var teikt, ka A variantu es pazaudēju Līgatnes kontrolpunktā, bet domāju, ka pareizāks raksturojums būtu, ka tur "iztērētais" laiks nodrošināja, ka beigās gala rezultāts nebija pilnīgs B. Līdz C variantamjebkurā gadījumā atlika vēl pusotra stunda, līdz ar to - bija ok, bet citreiz plānošanā jāņem vērā arī tas, ka laiku var patērēt arī kontrolpunktos.
Secinājumi
Kā vienmēr - jātrenējas vairāk. No lietām, ko nebiju iedomājies - kontrolpunktā ar atbalstu būtu novērtējis iespēju iztīrīt zobus - želejas un kola tomēr dara savu, sajūtas mutē nav no patīkamākajām. Šķiet, līdzās labākai apvidus iepazīšanai, tas vienīgais tāds, ko izteikti varēja izdarīt labāk. Bija domāts arī par laikapstākļiem un potenciālo karstumu (piemēram, bija sarūpētas baltās piedurknes, ko uzvilkt vajadzības gadījumā Līgatnes punktā, bet iztiku bez tām). Paldies visiem, kas juta līdzi, un it īpaši - Paldies Baibai!
Vēl viena būtiska lieta, ko nevar nepieminēt - tas, kā uz šādu aktivitāti tu raugies, šausmīgi atkarīgs no burbuļa, kurā tu mīti. Būs tāds, kas neiztiks bez vārda: "Trakais!", kamēr citam secinājums - nekāds ātrais skrējējs jau nu tas Raimonds nav. Un abiem būs taisnība.
Pēc finiša
Sekojot fizioterapeites ieteikumam, ceļā no Cēsīm uz Rozulu piestāju nopeldēties, pavadīju desmit minūtes, dzesējoties ūdenī. Nebija super patīkami, jo pēc finiša tāpat arī karstā laikā ātri kļūst vēss, bet ticu, ka muskuļi to novērtēja. Tas gan neliedza nevarēt pa nakti aizmigt, un no rīta būt diezgan stīvam, bet uz vakarpusi (pēc diendusas) pietiekami atžirgu, lai gadījumā, ja kāds man teiktu: "Raimond, aizejam drusku paskriet!", es viņam teiktu: "Ok!"
Kas tālāk?
Nezinu. Bet sajūtas "nekad vairs" noteikti nav. Un, ja salīdzina ar 2023. gada Vilku, sajūtas distancē šoreiz bija pozitīvākas, par izstāšanos nedomāju, lai gan jautājumam: "Kāpēc man to vajag un kāpēc es neskrienu īsāku distanci?", protams, ka pievērsos.