Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr vēl viss nav aizmirsies, piefiksēšu to, kā man gāja manā pirmajā (cerams - ne pēdējā) ultramaratonā, lai citā reizē pieļautu atšķirīgas kļūdas, nevis tās pašas.


Jāsāk ar to, ka man nekad nav bijis vēlmes skriet kaut ko garāku par maratonu. Patiesībā pat pilna maratona distance manai gaumei ir par garu, pārāk daudz jātrennējas, lai to noskrietu pieklājīgā laikā un vēl ar kaut cik normālu pašsajūtu pēc finiša. Taču tā runā, ka ultra nav gluži tas pats - tā ir vairāk mentāls nekā fizisks pārdzīvojums, ja vēl tā ir pa reljefu, tad arī tu neskrien visu laiku vienādā tempā, vairāk vietas ir plānošanai, kā arī cīņai ar tarakāniem (vai kosmonautiem, kā nu kuram) savā galvā. Taču, ja ne Baibas ierosinājums, ka man vajadzētu pamēģināt Stirnubukā noskriet "Vilka" distanci, diez vai pats es tam būtu sadūšojies. Protams, parakstoties uz šo pasākumu, es rēķinājos ar mazāku skaitu kilometru - kaut kur ap 70, kā tas bija pērn, kamēr realitātē šogad trases veidotāji izveidoa maršrutu tuvāk 90 kilometru atzīmei. Un vēl jo vairāk pašsaprotami, ka līdz galam es nesapratu to, uz ko esmu parakstījies, līdz brīdim, kad biju jau distancē.

Gatavošanās (mājās)

Kā jau to no manis varētu sagaidīt, gatavojos savam pirmajam ultramaratonam es visnotaļ vieglprātīgi. No treniņu viedokļa - noskrēju vienu maratona distanci mierīgā tempā (6:09 uz kilometru), Roberts laipni aizlienēja vesti no saviem krājumiem (jo ar manu plaušas somu būtu par īsu - tur nav īsti vietas, kur sakrāmēt želejas), un pēdējā brīdī apgādājos ar kaudzīti želeju no Decathlon. Ar ēšanu distancē gan zinu, ka man trūkst disciplīnas, bet biju noskaņojies maukt iekšā pa vienai želejai ik pēc deviņiem kilometriem. Kāpēc tieši tā? Jo tā izdomāju, reāli tas noteikti šādā apjomā bija par maz, bet - pēc kaujas jau viegli būt gudram.

Gatavošanās (pirms starta)

Starts šī gada "Vilkam" bija Haanjā, Igaunijā, kur varēja vai nu ierasties ar Stirnubuka nodrošinātu autobusu no Alūksnes (vai Opekalna) vai ierasties pašu spēkiem. Izvēlējos izmantot autobusu, pa nakti palikām kempingā Alūksnes ezera krastā. Tas nozīmēja gulēšanu teltī un celšanos četros no rīta. Nogulēju droši vien savas piecas stundas, kas šajos apstākļos bija maksimums, uz ko varēju cerēt (teltī jau vajadzēja, lai nomierinātos bērni, plus vēl piektdienas vakarā vispār vajadzēja līdz tai Alūksnei aizbraukt). Vakariņas bija gana pareizas - pilngraudu makaroni ar pupiņām, pieēdos gana sātīgi. Ar brokastīm, kuras teorētiski vajadzētu beigt ēst divas stundas pirms starta, bija sliktāk - četri naktī nav tieši tas laiks, kad es parasti ēdu, putras vārīšanai vajadzētu padaudz laika, taču - to noteikti varēja kaut kādā veidā atrisināt, realitātē iestūmu iekšā divus banānus un vienu paciņu augļu biezeņa no Lidl (ne gluži sporta želeja, bet vismaz kaut kas attālināti tam līdzīgs). Distancē paņēmu padsmit želejas un kādu pusotru litru ūdens, zinot, ka būs gana daudz dzirdināšanas punktu, lai ar šādu ūdens daudzumu pietiktu.

Vēl viens būtisks jautājums, ko vajadzēja izlemt savlaicīgi: organizētāji nodrošināja iespēju divos kontrolpunktos, kā arī finišā nogādāt no starta kaut kādas mantas. Distances punktu atzīme - pie 50 un 67 kilometriem. Iepazinies ar karti, kura liecināja, ka pirmā distances puse, kas būs veicama pa Igauniju, būs galvenokārt pa OSM iezīmētām takām vai pat kārtīgiem meža ceļiem, bet otrā puse Latvijā būs vietās, kur nekādas takas kartē nav manāmas, nolēmu uz 50 kilometru kontrolpunktu nogādāt maiņas apavus - meža skriešanai domātus Inov8, bet startēt ar kurpēm, kurās skrienu arī pa asfaltu. Katram gadījumam maisā pie botēm ieliku arī maiņas zeķes (kuras gan neizmantoju), bet uz 67 kilometru atzīmi aizsūtīju savu plaušas somu gadījumam, ja nu izrādīsies, ka uz šo brīdi veste būs sākusi berzt (nebiju to iepriekš lietojis, kas zina, kas var gadīties tik garā distancē), un vēl dažas papildu želejas. Te uzreiz jāpiebilst, ka "maisus" būtu varējis izmantot pilnvērtīgāk, ja būtu par šo jautājumu vairāk padomājis.

Aspekts, par kuru biju domājis tikai teorijā un neko lietas labā nedarīju - potenciālās tulznas. It kā saviem apaviem uzticos, skrienot pa mežiem un ceļiem man nekad tulznu problēma nav bijusi, vienu reizi tulznās iedzīvojos Kolka-Dubulti ietvaros, bet tur lielākā daļa nebija skriešana, un tur bija jūras smiltis, otru reizi - veicot basām kājām desmitnieku pa pludmali, kur atkal jau bija tās pašas smiltis pie vainas. Šeit tādai lietai nevajadzēja būt, bet ja nu būtu - nāktos vien sadzīvot ar tulznām. Plāksterus nesagādāju, un tur arī ir tā, ka no prastajiem plāksteriem nav sevišķa labuma, bet par labajiem ir dzirdēts, ka ilgākas tulznu ģenerēšanas apstākļos tie var daļēji ieaugt tev kājā un kļūs vēl sliktāk. Par prettulznu smēri savlaicīgi neatcerējos. Otra potenciālā problēma - kā būs ar vēderu - neko īsti ietekmēt neļāva. Cerēju, ka saprātīgs uzturs pēdējās dienās pirms skrējiena no pavisam lielām problēmām pasargās, bet te ir sava deva laimes spēles.

Kāds bija mans skriešanas plāns? Naivi cerēju, ka varēšu noskriet kaut kur 10-11 stundu laika limita robežās, kam gan trūka jebkāda racionāla pamata. Un - kādi gan var būt aprēķini, ja līdz šim vairāk kā 50 kilometrus nekad skrējis nebiju, un teorijā rēķinājos, ka pirmajai "sienai" pie 35. kilometra varētu sekot otrā ap 50.-55. kilometru. Kas gan bija plānā svarīgi - jau no starta nesākt skriet pārāk ātri, jo ir viegli ļauties pūļa instinktam, mēģināt turēt līdzi tādiem skrējējiem, kuri par tevi ir fiziski spēcīgāki un šāda stratēģija var beigties ar likumsakarīgu fiasko.

Baiba mani ar mūsu auto nogādāja Alūksnes centrā, kur iekāpu busiņā un varēju sākt ķert īsto stresu, klausoties pieredzējušāku garo distanču skrējēju sarunas. Cilvēki man apkārt nenoliedzami bija daudz vairāk sāls šādos skrējienos apēduši, runāja par visādām sacensībām Latvijā un ārzemēs, bet es ne sarunās varēju piedalīties, ne pagulēt autobusā - jo klausīties jau bija interesanti, ja arī nomācoši.

Gandrīz aizmirsu pieminēt vēl vienu būtisku apstākli - audio celiņu. Lai būtu iespēja novērst uzmanību no tā, cik daudz jāskrien, paņēmu līdzi distancē telefonu un austiņas ar sagatavotu pleilisti - mikslis no Kvadrifrona "Dekamerona" un optimistiskas mūzikas. Formātā - viena grāmatas nodaļa, tad dažas dziesmas, tad atkal viena nodaļa un tā tālāk.

Sacensību centrā bijām apmēram pusstundu pirms starta (proti 5:30 no rīta), jāizstāv bija obligātā rinda uz tualeti, jānodod maisi ar mantām (maisā uz finišu aizgāja jaka, kuru no rīta biju uzvilcis, jo karsts šajā laikā galīgi nebija), un tad jau jāsāk pats skrējiens.

Distancē

Pašam par pārsteigumu, startā tiešām izdevās nepārdegt - kilometrus, kur ceļš vairāk gāja uz leju, skrēju ar sešām minūtēm uz kilometru, kur uz augšu - ar sešarpus-septiņām. Pret kalnu biju apņēmies neskriet, un tā arī darīju - tur bija gana skaidrs, ka būs pārmērīgs spēku patēriņš, lai ievinnētu pusminūti, kas pēc tam atmaksāsies ar zaudētu daudz lielāku laiku ātrāka spēka izsīkuma dēļ. Pie deviņiem kilometriem apēdu pirmo želeju, kura izrādījās negaršīga, bet to varēja pieciest. Laiks nebija pārmērīgi karsts, līdz ar to ūdens patēriņš bija neliels, taču tur noteikti varētu es būt darbojies labāk - proti, jādzer bija vairāk. Iespējams, vajadzēja vismaz sākotnējo dzērienu sagatavot kaut ko pilnvērtīgāku par tīru ūdeni, bet te man atkal bija bailes, vai neizrādīsies, ka garā distancē tas atspēlējas vēdera problēmu veidā.


Pamazām secināju, ka manam audio pavadījumam ir trūkumi - grāmatas priekšlasījums ir forša padarīšana, ja lasītājs ir līmenī, bet pirmajos Covid mēnešos tapušais "Kvadrifrona" ieraksts bija tāds, ka katru grāmatas nodaļu lasīja cits cilvēks, daļa no tiem bija teātra profesionāļi, daļa - gluži parasti cilvēki, un ne katrs cilvēks parastais māk lasīt tā, lai to būtu patīkami klausīties. Līdz ar to mūzikas prasījās vairāk, "Dekamerona" mazāk.

Pie mazliet pāri 20 kilometriem panācu distancē Kalvi no "Surikatiem", izņēmu austiņas, lai ar viņu papļāpātu. Dažus kilometrus noskrējām kopā, tālāk uz priekšu devos viens, jo pagaidām jutos ļoti labi. Tiesa, rēķinājos, ka agrāk vai vēlāk Kalvis man aizies garām, jo viņa pieredze garajās distancēs ir nesalīdzināma ar manējo. Vēl pēc neilga laiciņa noķēru vēl vienu "Surikatu" pārstāvi - Ievu - kurai tobrīd distancē bija pirmā krīze, pārāk ilgi neuzkavējos un arī viņai devos garām. Kad austiņas bija izņemtas un audio pavadījums apturēts, izlēmu, ka atsākšu to klausīties pie 50 kilometriem. Iespējams, prātīgāk būtu bijis to izdarīt uzreiz, tādējādi padarot šo posmu vieglāku. Turpināju ik pēc 9 kilometriem ēst želejas, bet drīzumā piedzīvoju vilšanos - biju cerējis savu uzturu daudzveidīgāku padarīt ar dzirdināšanas punktos pieejamajiem augļiem, taču izrādījās, ka vairumā ūdens punktu bija tikai ūdens - pirmie našķi bija vien pie 50 kilometru atzīmes, līdz ar to varēju secināt, ka vajadzēja vestes kabatās iestūķēt vēl kaut ko, izņemot apnicīgās želejas.


Ap veiktu maratona distanci temps sāka kristies, skriet kļuva grūtāk, sasniedzot pirmo "sienu". Apņēmos vismaz līdz 50 kilometru atzīmei izturēt, izņemot izteiktos posmus pret kalnu, visu pārējo laiku tomēr skrienot, bet tas kļuva grūtāk un grūtāk. Tempa kritumu veicināja arī sarežģījumi distancē - ap 44.-45. kilometru apvidus kļuva izteikti dubļains, turklāt skriešana sanāca pa šauru dubļu strēli, no kuras itin viegli varēja ieslīdēt grāvī, kas, protams, neveicināja ātru kustību uz priekšu. Ar nepacietību gaidīju 50 kilometru kontrolpunktu un maiņas apavus. Beidzot, kad šo atzīmi sasniedzu, tur uztaisīju lielāku pauzīti, uzēdu augļus, nomainīju kurpes un turpināju. Taču skriet kļuva arvien grūtāk, un arvien vairāk pārgāju jau uz soļiem. Jaunie apavi gan lieti palīdzēja - slīdamība vairs nebija sevišķa problēma, taču spēka no tā vairāk nekļuva. No piecdesmitā līdz sešdesmitajam kilometram vidējais temps uz kilometru sanāca jau 8:40. Ap sešdesmito kilometru sapratu, ka vairs paskriet nevaru. It kā nekādu specifisku sūdzību - ne tulznas, ne vēders, ne krampji, bet vienkārši nav spēka. Domājams, te salikās divi faktori - nepietiekams uzturs distancē un pārāk mazs treniņu daudzums pa mežu.

Septītā desmita sākumā pieņēmu smagu, bet kā šķita pašam - loģisku lēmumu. 67 kilometru kontrolpunkts atradās blakus sacensību centram, nolēmu līdz tam aiziet un tur arī finišēt. Jau 52. kilometrā mani kā stāvošu bija apdzinusi Ieva, vēl 10 kilometrus vēlāk garām aizgāja arī Kalvis, es biju morāli sagrauts un samierinājies ar savu nevarēšanu. Kad distances malā kāds mani uzmundrināja, ka es to varu, atbildēju: "Nē, esmu jau padevies, stājos ārā." Vienīgais posms, ko kaut cik uzskrēju šajā periodā, bija pēc tam, kad mūsu maršruts krustojās ar skolēnu distances veicējiem, negribējās ļaut mani apsteigt nebūt ne ātrākajiem šīs grupas pārstāvjiem, tāpēc iespēju robežās uzskrēju, bet apziņa jau bija - tie ir pēdējie kilometri, kas man šodien jāveic. Iemesls, kāpēc stāties ārā, bija diezgan vienkāršs - pēc šī kontrolpunkta priekšā būtu vēl aptuveni pusmaratona distance, kuru, ievērojot manu kondīciju, vajadzētu veikt soļos, kas prasītu trīs stundas vai vairāk, un tas šķita gaužām depresīvi.

Kontrolpunktā mani sagaidīja Baiba ar Esteri un Jurģi. Kad pavēstīju, ka es stājos ārā, Baiba mani centās pārliecināt, ka nav taču tik daudz atlicis - 17 kilometri (reāli gan tie bija 21, bet labi, tas neko principiālu nemaina). Spītējos pretī, sakot, ka nevaru paskriet, tikai paiet. Bet tad viens čalis (Viktors) teica - iesim kopā. Plus vēl dabūju iedzert kādu puslitru kolas, un tad nu tomēr piekritu - labi, lai nu būtu, došos vien tālāk. Jāatzīst - savā ziņā šis pat izrādījās labs variants - posmu līdz šim kontrolpunktam bija vieglāk veikt tīri psiholoģiski, jo zināju, ka tur stāšos ārā un viss būs garām, bet tālāk jau parādījās jauns dzīvotprieks un nebija vairs tik depresīvi.

Sākotnēji pēc šī 67. kilometru kontrolpunkta patiešām gāju, taču tad kaut cik arī uzskrēju un drīzumā distancē tikos ar pieminēto Viktoru, ar kuru tālāk devāmies kopā. Viņa pieredze ultrās, lai arī ne pārcilvēcīga, bija lielāka par manējo, un viņš stāstīja par lūzienu, ko bija piedzīvojis pērnā gada "Vilkā". Tā nu kopā virzījāmies uz priekšu. Viktora priekšrocība bija labāka fiziskā sagatavotība, bet trūkumi - tulznas uz kājām un vēdera problēmas. Kad viņš piestāja "tehniskajā pieturā", es turpināju virzību uz priekšu, rēķinoties, ka pēc brīža tikšu panākts. Tā arī notika - sagaidīju Viktoru nākamajā dzirdināšanas punktā vienā no distances virsotnēm. Ik pa brīdim mūs noķēra viena dāma ar nūjām, tad atkal mēs no viņas atrāvāmies, un tā nu turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka tik traki kā līdz 67. kilometram vairs nebija. Protams, vairāk laika mēs gājām nekā skrējām, tomēr gluži tikai soļos distanci neveicām.

Desmit kilometrus pirms finiša beidzās baterija manam pulkstenim, ar to biju rēķinājies, ka tā dzīvība būs par īsu, tālab uz otras rokas bija vecāks Garmin modelis. Tiesa, šis pulkstenis stipri ilgi negribēja savienoties ar satelītiem, vairāk kā 10 minūtes līdz ar to veicu bez atbalsta no pulksteņa puses. Kaut kur neilgi pēc šī laika Viktors atkal piestāja krūmos, es turpināju čunčināt uz priekšu ar domu, ka vai nu viņš mani panāks vai arī nē. Ap šo laiku pienāca arī Kalnu karaļa posms - skrējiens Dēliņkalnā, kas manā gadījumā, protams, bija gājiens. Īsākas distances gadījumā šī posma stāvuma pakāpe būtu šķitusi itin ok, lai tur skrietu, bet ne jau pēc astoņdesmitā kilometra. Pēdējos kilometrus nācās veikt pa vienreiz jau skrietu maršrutu - tā bija saplānota distance, kas no vienas puses bija mazliet depresīvi, no otras vismaz raisīja pārliecību, ka finišs ir tepat jau tuvu. Vienā no pēdējiem posmiem uz leju distancē satiku Ievu, kura izrādījās pavisam "izbeigusies", un diemžēl ar saviem komentāriem pildīju demotivatora funkcijas, kas, protams, nav labi. Pēdējos divus kilometrus gandrīz ekskluzīvi gāju - it kā nebija tik smagi, bet vienkārši nebija motivācijas spiest no sevis ārā pēdējās sulas. Uzskrēju tik vien kā finiša taisnē, kur atkal parādījās lielāks dzīvesprieks. Un pēc brīža jau man kaklā bija "Vilka" medaļa (skrienot "Buku", parasti atzīmēju, ka man tādu nevajag, šoreiz bija cita lieta), bet rokā - glāze ar "Valmiermuižas" alu. Tas bija paveikts! Finišu sasniedzu 11 stundas 17 minūtes un 44 sekundes pēc starta, ieskrēju tur kā 96. no 190 startējušajiem (un 176 finišējušajiem). No kontrollaika viedokļa (16 stundas) - visnotaļ komfortabli.



GPX

Pēcgarša un secinājumi

Sajūtas, finišejot mana mūža pārliecinoši garāko distanci, protams, bija pozitīvas. Un, tā kā nebiju saskāries ar nekādu sevišķu fizisku diskomfortu, bija arī sajūta, ka kaut ko līdzīgu nākotnē varētu atkārtot. Vienlaikus jau pēc finiša mani sāka mocīt krampji kājās - apsēdies vai nu krēslā vai uz zālāja, pēc katras nepārdomātas kustības sajūtu sāpes citā vietā. "Iepļaut" magniju noteikti nebūtu nācis par skādi. Un, protams, nogurums bija tāds, ka ļoti priecēja apziņa, ka līdz Rīgai pie stūres sēdēs Baiba, jo pats galīgi nejutos gatavs braukt. Pārdomājot to, ko varēja un vajadzēja darīt citādi, secinājumi ir sekojoši:

1) Vairāk vajadzēja piedomāt par uzturu distancē (iespējams - arī pirms starta). Tīra želeju diēta ir nomācoša, paļauties uz to, ka kaut ko būs sarūpējuši organizētāji, nevajag. Kaut vai dažus batoniņus dažādībai būtu varējis iekrāmēt somā;
2) Nebiju paņēmis distancē līdzi krūzīti, līdz ar to arī riskēju palikt bez tās 50 kilometru kolas, par laimi meitene kontrolpunktā bija izpalīdzīga un ļāva vienkārši iztukšot pudeli. Bet savu glāzi vajag;
3) Psiholoģiskais darbs ar sevi - man nebija mentāla risinājuma, ko darīt apstākļos, kad nevaru paskriet. Iespējams, vajadzēja šādai situācijai sagatavot plāna B pleilisti - ar kādu standup saturu vai kaut ko līdzvērtīgu, kas maksimāli mēģina uzlabot tavu noskaņojumu. "Dekamerons" lai arī nav slikta klausāmviela, neizrādījās optimāls. Jāatzīst, ka tas, cik ļoti es salūzu psiholoģiski un cik viegli noskaņos uz izstāšanos, mani pašu pārsteidza - te ir vieta darbam ar sevi.
4) Lūziena apstākļos vēl varēja mēģināt piebiedroties kādam no apdzinējiem - kopā virzīties uz priekšu tomēr ir daudz vieglāk kā vienatnē.
5) Ambīcija par tēmēšanu uz finišu 10 stundās bija naiva - pirmo distanci pusi šādā tempā veicu, bet summāri šajā laikā iekļāvās vien 50 dalībnieki, un līdz tam man bija gaužām tālu. 11 stundas ar lielāku kaloriju uzņemšanas daudzumu distancē gan varētu būt bijušas reālas.

Vai es no šīs pieredzes kaut ko patiešām būšu iemācījies un vai citreiz būšu gudrāks? Kas to la zina, bet vismaz kaut kādas cerības ir.