Koncerts Wiktorijā
Vienu no "Hospitāļu ielas koncertiem" ārpus Rīgas uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt, un tā nu sanāca, ka starp Liepāju un Kuldīgu izvēlējāmies pirmo. Bērnu loģistikas problēmu dēļ gan izrādījās, ka Marina ar mani braukt nevarēja, savu vietu atdodot Raitim. Beigās gan izrādījās, ka arī veselības dēļ viņa diez vai būtu braucēja, bet tas jau vispār nav tieši saistīts ar pašu koncertu un tā saturu.
Atšķirību no pērnā gada novembrī Hanzas peronā pieredzētā šajā reizē bija daudz. Pirmkārt, attiecībā uz publiku. Toreiz sajūtas bija tādas, ka publikā teju puse publikas ir pazīstama - vai nu savstarpēji vai man, tas pat nav svarīgi. Tā bija satikšanās ar sen neredzētiem draugiem un reizēm - arī ar nesen redzētiem. Un tas izteikti bija pasākums "tiem, kam pāri četrdesmit". Tikām Liepājas "Wiktorijā" liela auditorijas daļa bija jaunieši - tādi, kuriem nav atmiņu ne tikai par "M. Gvardes" un "Kartāgas" laika Šubrovski, bet pat "Hospitāļu ielas" koncerti Studentu klubā ir kaut kas no līdzīgas operas kā man "Pērkons" Ogrē. Protams, es nezinu, kā tieši notiek jaunas auditorijas rašanās vecām dziesmām, bet gan jau vismaz daļai - tas ir caur vecāku muzikālo gaumi, un varu iztēloties, ka dažam labam redzēt "Hospitāļu ielu" kopā - tas ir kas līdzīgs kā mana gada gājuma cilvēkam būtu šķitusi ABBA apvienošanās. Un, protams, tas ir forši, ka Šubrovska dziesmas iet pāri paaudzēm. Taču ne tikai publiak bija cita - arī pati "Hospitāļu iela" bija mazliet cita, sastāvā plašāka. Līdzās pamatsastāvam (Šubrovskis, Maija, Toms, Dina, Mākens) bija arī trīs dziedātājas: Kristīne Augstkalne, Laima Ivule un Anna Andersone. Tas pavēra iespējas spēlēt dziesmas, kuras Hanzas peronā nebūtu īsti izpildāma - ja vienīgā dziedātāja ir Dina, tad sievietes vokāls pieejams vien tad, kad netiek spēlēta vijole, tikām šeit šādu problēmu nebija.
Skanēja arī citādāk - līdz ar paplašināto sastāvu šis daudz vairāk līdzinājās tai "Hospitāļu ielai", kādu to atceros. Proti, daudz vairāk varēja just tos maršus, sambas un regejus, ko lāsi pa lāsei sit sirds, kamēr pērnais koncerts bija kaut kas pa vidu starp Hosielu un "Mantu", proti, tur bija ļoti jūtama Edgara Mākena klātbūtne, viņa sintezators šķita esam skanējuma centrā, kamēr te brīžam Mākens vispār dziesmās neiesaistījās. Jā, un bija tamburīns un melodika, un vispār - gluži citādāk, bet atkal jauki. Un, protams, Šubrovska joki kā allaž lika smaidīt, pat tas viens, ko viņš jau bija izteicis Hanzas peronā un pats arī atzina, ka bija to teicis - par piesekošanu "Hosielai" portālā MySpace. Un pat Inetas pazudusī debetkarte atradās, un pēcāk - arī pati pazudusī Ineta.
Iepriekšējā reizē dziesmu sarakstu nebiju piefiksējis, bet te Raitis pārbildēja setlisti, ko bija savākušas kādas jaunietes, un arī es varu ziņot, kas tad īsti koncertā skanēja:
Pilnmēness: Par pogu, Par kiosku, Sirds, Putni prom, Baltā haizivs = 5
Nav centrs: Kaķis, Elizabete, Hospitāļu iela, He, Cilvēks no zāles, Par dimantiem, Teritorija, Redzams sarkans = 8
Pūķis: Pāris, Pūķis, Melnais velo, Naturāls, Prieka brīdis, Tava nasta būs mūžība = 6
Protams, ja ņem vērā, ka "jaunākais" no trim "Hospitāļu ielas" albumiem izdots 2007. gadā, skaidrs, ka runāt par vecām un jaunām dziesmām te var tikai ar humoru (kā to arī darīja pats Edgars), toties "Par dimantiem" tika bagātināts ar stāstījumu par Edgara sapazīšanos ar Liepājas kārtībsargiem un Groduma pirmo sievu. Kaut kādā mērā man pat šķiet absurdi "Hospitāļu ielas" gadījumā rakstīt par to - kuras no spēlētajām dziesmām ir "manas mīļākās", jo, sasodīts, tā ir "Hospitāļu iela", un skaidrs, ka tās visas ir dzirdētas tik daudz reižu, ka tāda izšķiršana sen vairs nav iespējama. Viss ir mīļš. Un publika, lai arī gados jaunāka, bija tikpat atsaucīga kā koncertā Rīgā, applausi ilgi un izjusti. Nu jau gan jāatzīst - lai arī skaidrs, ka paši mūziķi šo joprojām izbauda, vairs viņos neredzi par šo auditorijas mīlestību tāda pārsteiguma un sirsnīga mulsuma, kā tas bija pirmajā reizē. Līdz ar to - kaut kas ļoti īpašs un neatkārtojams bija arī tajā reizē Hanzas peronā. Šoreiz bija skaisti, bet citādāk skaisti. Ā, un vienlaikus - vokālistēs to pašu pirmreizīguma sajūtu, kāda bija novembrī pamata pieciniekam, varēja saskatīt. Nezinu, vai viņas piedalījās koncertā LMA karnevālā, bet arī ja jā - tur jau nu gan nevarēja būt gluži tas pats kas šeit, proti, visi jau nebija nākuši tieši uz HI. Bet šeit bija īpaši, bija skaisti un bija lieliski. Un paldies kompānijai, kurā baudīju šo vakaru (Raitis, Ilze, Guna, kā arī Andrejs ar Edgaru, kuri gan nebija pāris metru attālumā no skatuves kā mēs).
Atšķirību no pērnā gada novembrī Hanzas peronā pieredzētā šajā reizē bija daudz. Pirmkārt, attiecībā uz publiku. Toreiz sajūtas bija tādas, ka publikā teju puse publikas ir pazīstama - vai nu savstarpēji vai man, tas pat nav svarīgi. Tā bija satikšanās ar sen neredzētiem draugiem un reizēm - arī ar nesen redzētiem. Un tas izteikti bija pasākums "tiem, kam pāri četrdesmit". Tikām Liepājas "Wiktorijā" liela auditorijas daļa bija jaunieši - tādi, kuriem nav atmiņu ne tikai par "M. Gvardes" un "Kartāgas" laika Šubrovski, bet pat "Hospitāļu ielas" koncerti Studentu klubā ir kaut kas no līdzīgas operas kā man "Pērkons" Ogrē. Protams, es nezinu, kā tieši notiek jaunas auditorijas rašanās vecām dziesmām, bet gan jau vismaz daļai - tas ir caur vecāku muzikālo gaumi, un varu iztēloties, ka dažam labam redzēt "Hospitāļu ielu" kopā - tas ir kas līdzīgs kā mana gada gājuma cilvēkam būtu šķitusi ABBA apvienošanās. Un, protams, tas ir forši, ka Šubrovska dziesmas iet pāri paaudzēm. Taču ne tikai publiak bija cita - arī pati "Hospitāļu iela" bija mazliet cita, sastāvā plašāka. Līdzās pamatsastāvam (Šubrovskis, Maija, Toms, Dina, Mākens) bija arī trīs dziedātājas: Kristīne Augstkalne, Laima Ivule un Anna Andersone. Tas pavēra iespējas spēlēt dziesmas, kuras Hanzas peronā nebūtu īsti izpildāma - ja vienīgā dziedātāja ir Dina, tad sievietes vokāls pieejams vien tad, kad netiek spēlēta vijole, tikām šeit šādu problēmu nebija.
Skanēja arī citādāk - līdz ar paplašināto sastāvu šis daudz vairāk līdzinājās tai "Hospitāļu ielai", kādu to atceros. Proti, daudz vairāk varēja just tos maršus, sambas un regejus, ko lāsi pa lāsei sit sirds, kamēr pērnais koncerts bija kaut kas pa vidu starp Hosielu un "Mantu", proti, tur bija ļoti jūtama Edgara Mākena klātbūtne, viņa sintezators šķita esam skanējuma centrā, kamēr te brīžam Mākens vispār dziesmās neiesaistījās. Jā, un bija tamburīns un melodika, un vispār - gluži citādāk, bet atkal jauki. Un, protams, Šubrovska joki kā allaž lika smaidīt, pat tas viens, ko viņš jau bija izteicis Hanzas peronā un pats arī atzina, ka bija to teicis - par piesekošanu "Hosielai" portālā MySpace. Un pat Inetas pazudusī debetkarte atradās, un pēcāk - arī pati pazudusī Ineta.
Iepriekšējā reizē dziesmu sarakstu nebiju piefiksējis, bet te Raitis pārbildēja setlisti, ko bija savākušas kādas jaunietes, un arī es varu ziņot, kas tad īsti koncertā skanēja:
Pilnmēness: Par pogu, Par kiosku, Sirds, Putni prom, Baltā haizivs = 5
Nav centrs: Kaķis, Elizabete, Hospitāļu iela, He, Cilvēks no zāles, Par dimantiem, Teritorija, Redzams sarkans = 8
Pūķis: Pāris, Pūķis, Melnais velo, Naturāls, Prieka brīdis, Tava nasta būs mūžība = 6
Protams, ja ņem vērā, ka "jaunākais" no trim "Hospitāļu ielas" albumiem izdots 2007. gadā, skaidrs, ka runāt par vecām un jaunām dziesmām te var tikai ar humoru (kā to arī darīja pats Edgars), toties "Par dimantiem" tika bagātināts ar stāstījumu par Edgara sapazīšanos ar Liepājas kārtībsargiem un Groduma pirmo sievu. Kaut kādā mērā man pat šķiet absurdi "Hospitāļu ielas" gadījumā rakstīt par to - kuras no spēlētajām dziesmām ir "manas mīļākās", jo, sasodīts, tā ir "Hospitāļu iela", un skaidrs, ka tās visas ir dzirdētas tik daudz reižu, ka tāda izšķiršana sen vairs nav iespējama. Viss ir mīļš. Un publika, lai arī gados jaunāka, bija tikpat atsaucīga kā koncertā Rīgā, applausi ilgi un izjusti. Nu jau gan jāatzīst - lai arī skaidrs, ka paši mūziķi šo joprojām izbauda, vairs viņos neredzi par šo auditorijas mīlestību tāda pārsteiguma un sirsnīga mulsuma, kā tas bija pirmajā reizē. Līdz ar to - kaut kas ļoti īpašs un neatkārtojams bija arī tajā reizē Hanzas peronā. Šoreiz bija skaisti, bet citādāk skaisti. Ā, un vienlaikus - vokālistēs to pašu pirmreizīguma sajūtu, kāda bija novembrī pamata pieciniekam, varēja saskatīt. Nezinu, vai viņas piedalījās koncertā LMA karnevālā, bet arī ja jā - tur jau nu gan nevarēja būt gluži tas pats kas šeit, proti, visi jau nebija nākuši tieši uz HI. Bet šeit bija īpaši, bija skaisti un bija lieliski. Un paldies kompānijai, kurā baudīju šo vakaru (Raitis, Ilze, Guna, kā arī Andrejs ar Edgaru, kuri gan nebija pāris metru attālumā no skatuves kā mēs).
2027-02-27
comments powered by Disqus