Kazhes pierakstu burtnīca

Kopš iepriekšējās reizes, kad biju "Hospitāļu ielas" koncertā, daudz ūdeņu aiztecējis. Ne tikai es gan, arī neviens cits ilgus gadus viņus spēlējam nebija redzējis, jo HI savu darbību izbeidza vēl laikos, kad Krima nebija okupēta un kad diez vai kāds iztēlojās, ka ASV varētu valdīt Tramps. Ir gan aspekti, kuros es noteikti teiktu, ka tagad ir labāki laiki (mana personīgā dzīve), līdz ar to nav tā, ka manī būtu simtprocentīga nostaļģija pēc tām dienām, kad Šubrovskis nēsāja dredus un koncertos mēdza dziedāt par to, ka es nekad vairs nebūšu laimīgs. Kas zina - varbūt tieši tajā ir atslēga, ka viņš to pārstāja darīt. Kā lai arī nebūtu, kad Baiba pavēstīja negaidīto jaunumu, ka Hanzas peronā notiks Hosielas koncerts, pārdomu, vajag vai nevajag, nebija. Un piektdienas vakarā Marina uzsēdās uz sava melnā velosipēda (manējais patlaban ir zils) un mēs devāmies uz peronu.

Pats šo vēl pirms koncerta biju raksturojis kā pasākumu, kur būs daudz cilvēku piektajā gadu desmitā, un prognozējami manis apmeklēto koncertu vidū šis varētu pretendēt uz statusu "visvairāk pazīstamo seju". Procentuāli augstākais paziņu saturs gan nav pārspēts - šis gods tiek "Pupociklu vasaras" jubilejas koncertam Depo, bet absolūtajos skaitļos gan. Pēc koncerta gan bija diskusija par to, cik tieši "Hosiela" ir vai bija populāra, bet man tas vien, ka šādā koncertā tik liela daļa publikas ir zināma, raisa pārliecību - tas ir burbulis. Un, kā izteicās mans kolēģis Reinis, kuru ar tur satiku, no šis publikas 90% domājams dienu iepriekš bija pie Saeimas. Šubrovskis no skatuves gan informēja, ka viņiem (grupai) šis gāja secen, jo bija skaņošanās pirms koncerta.

Uz jautājumu - kā tad bija, pat nezinu, vai ir nepieciešams atbildēt. Šis bija tas koncerts, kur muļķīgs smaids no tavas sejas nepazūd. Dziesmas, kuras tik ilgus gadus esi klausījies tikai ierakstos un kuras tev tomēr saistās ar dienām, kad biji jaunāks un kad pēc koncerta, sēžot Vinilbārā (kura tolaik nemaz nebija) tu ar biedriem nespriestu par to, kurās nedēļas dienās un cikos katrs no jums iet pie fizioterapeita. Un te - atkal Šubrovskis, Maija, Dina, Toms Circenis un Edgars Mākens (kuru ar HI spēlējam redzējis nebiju) dzied par kioskiem, pogām, baltajām haizivīm, cilvēkiem no zāles, melnajiem velosipēdiem, kaķiem un pūķiem. Kā lai nesmaida? Un tik daudzi dzied līdzi - ne tikai piedziedājumus, bet visu. Starp citu, "Hospitāļu iela", tā, kas dziesma, nevis grupa, bija viena no 5-6 dziesmām, ko dziedāju Jurģim (ar savām izcili ierobežotajām dziedāšanas spējām), kad viņš bija bēbis, turot viņu rokās un mēģinot nolikt gulēt. Līdz ar to - pilnīgi citas asociācijas ar tiem dārzus rokošajiem tiesnešiem un potenciālo uz bruģa ar asinīm rakstošo dzejnieku. Jā, un droši vien arī nostaļģija saistībā ar to, ka tā "mūsu skola", lai arī nav manējā, bet mans tētis gana ilgus gadus strādāja Franču licejā (kur mācījies Klāvs Elsbergs), un Hospitāļu ielas apvidū arī es esmu bijis gana daudz.

Bet - kā paiet laiks, un kā mainās pasaule. Marina acīmredzami bija samulsusi, kad Hospitāļu iela "spēlēja DJ Krankenwagen dziesmu", proti, "Sanitārs" pēdējā gada laikā daudz biežāk dzirdēts citā izpildījumā, nekas, ka albumā piespēlē arī Šubrovskis. Un ir jau krankenvāgeniem taisnība - kopš nogriezis dredus, Šubrovskis patiešām sūkstās internetā par jauniešiem, kas pārgalvīgi brauc ar skūteriem. Un, protams, ka es viņam piekrītu, jo lai arī dredu man nekad nav bijis, to, kas atlicis no maniem, arī lielā mērā esmu nogriezis.

Vai ir vērts uzskaitīt dziesmas, kas skanēja koncertā? Setlistu dabūjis neesmu, bet gan jau, ka tas būtu izdarāms, bet diez vai ir nepieciešams. Sarakstā, ko, pārnācis mājās, saliku, ir 18 ieraksti, gluži viss tas nav, bet tuvu tam, bet nezinu, vai tam ir kāda baigā jēga. Kā nekā Šubrovskis jau no skatuves teica, lai mēs nelaižam pie grupas to vienu cilvēku, kas pēc koncerta iespļaus sejā, jo nebija nospēlēta "viņa dziesma". Un pēc tam ironizēja par izsaucieniem, aicinot spēlēt "Raimi", "Tas ir tas" vai "Vilceni" (vari pagaudot, ejot mājās!). Un patiesībā par to - visu cieņu. Arī pēc tik ilgiem gadiem Šubrovskis nav gatavs pārvērsties par to vīru, kuram obligāti koncertā jāspēlē "Smoke on the water". Proti, lai arī "Hospitāļu ielu" ir pagrūti nosaukt par dzīvu grupu, tā nav arī pārvērtusies par mūmiju. Un dziesmas skan citādāk nekā ierakstā un nekā atmiņās - kaut vai tāpēc, ka grupā piedalās Edgars Mākens, un viņa sintezatora partiju ierakstos nebija, kamēr Šubrovskis šo gadu laikā ir aizgājis tālu prom no regeja, līdz ar to regejiskie ritmi ir nobīdīti kaut kur fonā un nav nekāda pamata teikt, ka tas jau tikai Grebenščikovs latviešu mēlē.

Kas vēl obligāti jāizceļ - tie ir garie aplausi pēc dziesmām. Par paužu garumu arī pats Šubrovskis ironizēja, ka tās ļauj viņiem nospēlēt it kā garāku koncertu, bet varēja just, ka arī grupa par šo ir drusku tā kā samulsusi. Tomēr toreiz tā nebija. Un arī citos, Šubrovska aktuālo grupu koncertos, tā nav. Ok, varbūt reizēm šādas ovācijas "JUUK" dabū pēc kādas Sniedzes dziedātas dziesmas, bet te - katras dziesmas noslēgumā. Skaidrs, ka mums visiem šīs dziesmas un iespēja tās atkal dzirdēt dzīvajā izpildījumā nozīmē daudz. Un, protams, man patīk, kā Edgars komunicē ar publiku - it kā brīžam mazliet neveikli, bet absolūti sirsnīgi, bet ne formā "jūs esat labākie!" Vai es gaidīju dziesmu par Raimi? Nē, droši vien negaidīju, tik naivs savos gados es neesmu. Noteikti cerēju, ka būs tituldziesma (bija!), biju pārliecināts, ka būs "Par dimantiem" (bija!), mazliet gaidīju "Laukā" (bija!), gaidīju "Kaķi" (bija!) un cerēju, ka būs, bet nebiju pārliecināts "Par kiosku" (bija!). Pārējais - vai tam vispār ir kāda nozīme? Skaidrs, ka šis koncerts personīgi man bija ļoti liels notikums un skaidrs, ka centīšos tikt uz kādu no vēl neizziņotajiem papildkoncertiem, ko "Hosiela" spēlēšot kaut kur ārpus Rīgas. Un nekas, ka neesmu tāds bezkauņa kā Raitis, lai uztaisītu selfiju ar dusmīgu Šubrovski, kuram domājams nepatīk selfiji, es tāpat ir laimīgs, ka šis bija (jo skaidrs taču, ka ilgus gadus absolūti neticēju, ka kādreiz vēl būs). Gadās tomēr dzīvē visādas mazas veiksmītes, un neaprakstāms prieks par to!