Kazhes pierakstu burtnīca

Inga Gaile primāri, protams, ir zināma kā dzejniece, taču manas attiecības ar dzeju par sevišķi tuvām nenosauksi, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka šis ir jau viņas otrais prozas darbs, ko esmu izlsījis, kamēr ar viņas dzeju esmu pazīstams vien pastarpināti - biju vienā pasākumā Vinilbārā, kur Gailes dzejai pavadījumu spēlēja Edgars Mākens. "Stikli" ir Gailes ieguldījums grāmatu sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts" (ja nekļūdos, man tas kļuva par devīto izlasīto no trīspadsmit sērijas grāmatām), un tas vēsta par periodu, par kuru latviešu autoriem patīk rakstīt, bet nebūt ne tādā manierē, kā to pieņemts darīt (un vienlaikus - arī ne tādā stilā, kā par to rakstītu antilatviski noskaņots autors). Runa ir par latviešu tautas "Zelta laikmetu", jeb ulmaņlaikiem.

Par ulmaņlaikiem parasti pieņemts lasīt, ka tad tik valstī bija kārtība, uzplauka tautsaimniecība un kultūra, latvieši dzīvoja saticībā ar minoritātēm, nebija zaglīgo politiķu. Jā, varbūt bija drusku par daudz paša Vadoņa kulta, bet tā jau bija tajos laikos Eiropā pieņemts, un Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms patiesībā bija ļoti maigs, apvērsums notika bez asinsizliešanas, un tauta gluži vienkārši Ulmani mīlēja. Savukārt, ja raugās no padomju propagandas puses, tad no 1934. gada Latvijā valdīja buržuāzistiski fašistiska diktatūra, kad visa vara piederēja Ulmaņa kliķei, tika ar brutālu spēku apspiestas strādnieku vēlmes pēc komūnisma, taču pagrīdē ļoti aktīvi darbojās dedzīgi jaunieši, kas ticēja sarkanā karoga idejām. Ir arī mērenāki skatījumi, bet tie nav interesanti.

Inga Gaile tikām pievēršas tādām marginālām sabiedrības grupām, par kurām ulmaņlaiku kontekstā vispār nav pieņemts ne runāt, ne domāt - par psihiski slimiem cilvēkiem un par seksuālajām minoritātēm (kuras tolaik arī pielīdzināja psihiski slimajiem un itin daudzi Latvijas sabiedrības pārstāvji arī 85 gadus vēlāk tā joprojām uzskata). Grāmatas centrālie tēli ir Magdalēna - Rēzeknes mēra meita, kas nonākusi Strenču psihiatriskajā klīnikā, būdama izvarošanas upuris, kā arī Kārlis - jauns, talantīgs ārsts ar ne pārāk spēcīgu raksturu, kura teorijām pacientu ārstēšanai (neinvazīvai, pretstatā tā laika modei) Magdalēna ir lielisks piemērs, līdz viņš padara jauno sievieti grūtu, un tad sākas viņa mēģinājumi saglābt savu ādu, vienlaikus pasargājot Magdalēnu no piespiedu sterilizācijas draudiem, jo tolaik Latvijā (un ne tikai) modē nāk eigēnika un dažādas teorijas par to, kā nākotnē uzlabot rases kvalitāti. Fakts, kas grāmatā neparādās - viens no eigēnikas vadošajiem darbiniekiem Latvijā bija Dr. Hermanis Saltups, kurš bija Latvijas futbola izlases vārtsargs tās pirmajā starptautiskajā spēlē (kā nu gan lai es neiepītu futbola tēmu!).

Grāmatas vēstījums nav lineārs, tas lēkā no tēla uz tēlu (līdzās jau piesauktajiem diviem te parādās vēl savi desmit personāži, kuros mums sanāk ieskatīties un kuriem teju katram ir savas mentālas un vai seksuālas problēmas), un tas viss - ar zināmu fonu, ka apkārt valda urrā patriotisms un Vadoņa kults. Grāmatu nav sevišķi viegli lasīt, jo tev pašam allaž jāsaprot - kas īsti ir aktuālā fragmenta varonis, aptuveni kurā brīdī risinās konkrētie notikumi (laika periods nav plašs - no 1937. līdz 1939. gadam, taču acīmredzami ir notikumi, kas risinās pirms vai pēc citiem). Ņemot vērā, par ko ir grāmata, nelineārā daba tai piederas (turklāt, kamēr Magdalēnai ir bagātīga pieredze ar narkotiskām zālēm, Kārlim to vietā ir alkohols, līdz ar to peldēšana laikā viņiem abiem ir ļoti pat saprotama), es saprotu, kāpēc šis romāns ir tāds, kāds tas ir. Ne vienmēr un ne visur es piekritīšu autores nostādnei, bet nav jau man arī viņai jāpiekrīt. Lasīt šo darbu noteikti ir interesanti, plus tas tiešām ļauj palūkoties uz tēmām, par kurām arī man nav sanācis aizdomāties. Kāds tur, protams, saskatīs homoseksuālisma propagandu un līdz ar to piesauks neomarskismu vai tamlīdzīgu sviestu, bet - lai jau, kliedzējiem jau allaž ir jābūt.