Hermanis Hugo Saltups

Latvijas izlases vārtsargs tās pirmajā starptautiskajā spēlē. Hermaņa Saltupa futbolista karjera nebija ilga, jo prioritāti pār sportu guva medicīnas studijas.

1921. gadā bija LNJS pamatvārtsargs, kad 1922. gada pavasarī komandu atstāja vairums tās līderu, arī Saltups sev atrada jaunas "mājas", nobāzējoties JKS rindās. 1922. gada 7. maijā piedalījās vienā no pirmajām Latvijas futbola komandu starptautiskajām spēlēm - JKS vārtos pret Tallinas futbola klubu. Piedalījās arī pirmajos JKS starptautiskajos izbraucienos uz Karalaučiem un Lietuvu, kā arī uz Tallinu un Helsinkiem. Kad tika komplektēts Latvijas izlases sastāvs tās pirmajai starptautiskajai spēlei, tieši Saltups tika izvēlēts vārtsarga pozīcijā, lai gan Kaiserwald vārtsargam Arvīdam Graupneram noteikti bija ielāka starptautisko spēļu pieredze. Saltups nelika par šo izvēli vilties, pēc spēles laikraksts Latvis viņu raksturo kā "izveicīgu, apcerīgu, uzmanīgu, drošsirdīgu, apdomīgu, aukstasinīgu", tomēr spēles pēdējās minūtēs Saltups nenoturēja jau rokās noķertu bumbu, Latvijas izlases pirmajai spēlei beidzoties ar 1:1. Arī "Latvju Sports" Saltupu par šo spēli kopumā uzslavēja, taču atzīmēja, ka vārtsargs bija pārmērīgi uztraucies.

1922. gada rudenī Saltups aizbrauca uz Vīni, futbola laukumos, viesojoties Rīgā, vēl epizodiski parādījās 1923. gadā kā RFK futbolists, taču sākot ar 1924. gadu pilnībā pievērsās studijām un futbola laukumos vairs nebija redzams.

Citos sporta veidos

Spēlēja bendiju pussarga pozīcijā (JKS, 1922), 1924. gada Latvijas meistars RFK sastāvā. Pēc futbola un bendija gaitu beigšanas vairāk uzmanības veltīja tenisam, ar ko nodarbojās līdz mūža nogalei, vēl sešdesmito gadu vidū piedalījās LPSR senioru čempionātā tenisā.

Biogrāfija

Dzimis Rīgā namīpašnieka un koku eksporta un importa uzņēmuma īpašnieka Eduarda Saltupa (1875-1926) un viņa sievas Alīdes Saltupas (meitas uzvārds Dance, 1878-1954). Brālis Arnolds Eduards Saltups (1904-1930). Ģimene ar sarežģītu likteni - gan Hermaņa Saltupa tēvs, gan jaunākais brālis (virsleitnants Latvijas armijā) dzīvi beiguši ar pašnāvību. Izglītības gaitas sācis Pēterburgā. Pēc atgriešanās Rīgā beidzis Latviešu izglītības biedrības vīriešu reālskolu (1918. g.). 1918. g. iestājies Kalpaka bataljona studentu rotā, ieguvis virsnieka pakāpi. 1920.-1929. gg. studējis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (studējis arī Vīnes un Halles universitātes), ieguvis ārsta diplomu (1929. gadā). no 1928. gada strādājis LU Psihiatrijas katedrā, strādāja tur līdz 1934. gadam, kad pārgāja strādāt Sarkankalna slimnīcā. Viens no insulīna šoka terapijas ieviesējiem Latvijā. LU Psihiatrijas katedrā strādājis arī vācu okupācijas laikā, no darba atstādināts 1945. gadā. 1946. gadā H. Saltups notiesāts par "piedalīšanos" garīgi slimo pacientu iznīcināšanā un viņam piespriests piecu gadu izsūtījums, pēc atgriešanās no izsūtījuma nedrīkstēja dzīvot un strādāt Rīgā, strādāja Ģintermuižas psihiatriskajā slimnīcā, vēlāk praktizēja Jelgavā. Bija organizācijas "Pērkoņkrusts" biedrs, tāpat darbojās akadēmiskajā organizācijā Atauga.

1925. g. apprecējies ar Lūciju Aleksandru Zeimeli, šķīries 1933. g. janvārī. 1933. g. augustā apprecējies ar Mariju Johanu Šmiti (1910-2000). Dēli ārsts kardiologs Andris Saltups un Jānis Saltups. Sieva ar bērniem kara laikā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Trešā sieva: Anna Saltupa-Mirska, meita - ātrslidotāja Lāsma Kauniste.

Izmantotie avoti

• Studiju lieta: LVVA 7247-1-3908
• Par tēva pašnāvību
• Par brāļa pašnāvību
• Ievas Lībietes Promocijas darbs Psihiatrijas attīstība Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam
• Latvis 1922-05-07. Pieminēts, ka Saltups iepriekšējā gadā pārstāvējis LNJS
• Akadēmiskā dzīve, 1968-09. Mūžībā aizgājušie