Santa Biblia
Ar Ingu Žoludi (proti, viņas daiļradi) esmu jau nosacīti pazīstams, izlasījis romānu diloģiju "Silta zeme" / "Materia botanica", bet "Santa Biblia" mani tāpat pārsteidza nesagatavotu. Šī grāmata ir vairāk vai mazāk skaitāma pie antiutopiskas zinātniskās fantastikas, darbībai risinoties ne gluži skaidrā, bet pavisam noteikti ļoti pretīgā pasaulē, pat pretīgākā par to, kurā dzīvojam mēs. Sajūtu līmenī šis ir kaut kas pa vidu starp "The Handmaid's Tale" pasauli un seriālu "Black Mirror", tikai ar ļoti lielu uzsvaru uz sieviešu pazemošanu un izkropļošanu, un vismaz mani kā lasītāju Žoludes pieeja ne pārāk uzrunāja. Es vispār esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi tāpat gana labi zina, cik realitāte ir nejauka, lai nebūtu nepieciešams par to papildu pārliecināties - es nekad neskatos Internetā video, par kuriem teikts, ka to saturs tevi šokēs un būs atbaidošs (piemēram, "Dzīvnieku brīvības" filmētos materiālus kažokzvēru fermās), un arī grāmata, kurā parādās, piemēram, nogrieztu klitoru kaudzes, sievietes, kurām izsit zobus, lai viņas labāk varētu veikt orālo seksu, un tamlīdzīgas izcili atbaidošas detaļas, galīgi nav tāds saturs, ko es labprāt lasu. Salīdzinoši pat Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas ir simpātiskāka grāmata nekā "Santa Biblia".
Grāmatas galvenā varone ir sieviete, kas dodas mistiskā Misijā, kuras gaitā viņai ir kaut kas jāizpilda, bet patiesībā nav īsti svarīgi, kas un kāpēc, viņai ir divi pavadoņi: Tūrs un Levs (pirmais šķiet savā dabā iespaidots no Heijerdāla, par otro man nav skaidrības), savā ceļā viņi dodas pa neaktīvām dzelzceļa sliedēm starp dažādām stacijām ar latīniskiem nosaukumiem, katrā no tām iepazīstot citu atbaidošuma šķautni. Vārds ir arī galvenajai varonei, bet man pat nav vēlmes vēlreiz šķirt vaļā šo grāmatu, lai pārbaudītu, kāds tieši tas ir. Grāmata noteikti netiecas pēc reālisma - ne velti varoņiem līdzi ir mugursoma, kura, ja to palūdz, izsniedz nebeidzamu daudzumu ēdiena, bet satura nosacītība tāpat neatbrīvo mani kā lasītāju no sajūtas, ka es nevēlos šo lasīt, un līdz ar to nācās sevi piespiest doties tālāk uz arvien nākamo dzelzceļa staciju, lai varētu izlasīt vēl kaut ko atbaidošu. Visam šim pa virsu ir kaut kāds nosacīti reliģisks motīvs, bet man pat nav vēlmes šīs grāmatas filozofiju analizēt - ja tā virspusējā līmenī ir tik ļoti nesimpātiska, ka es nespēju sevi piespiest tai tuvoties, kālab gan lai es gribētu zināt, kas tam visam ir apakšā? Ja tā padomā, vienīgais, kas manās acīs būtu varējis padarīt šo grāmatu sakarīgāku, būtu, ja tās pseidomitoloģiskās ilustrācijas būtu veidojis Kristians Brekte - ar viņa pasaules vīziju šīs grāmatas saturs varētu būt itin labi savietojams, un varbūt arī kā lasāmvielu es tādā gadījumā "Santa Biblia" varētu uztvert labāk. Tikām šobrīd sanāk tā, ka no šī grāmatas galvenā atziņa, ko var paņemt līdzi, ir "vīrieši ir vardarbīgas cūkas", kas varbūt nav gluži tālu no patiesības, bet nav arī nekāda dižā atklāsme, un man nav tik ļoti svarīgi zināt detalizētas atšķirībās, kā vardarbīgu cūku izpausmes izpaužas, piemēram, jūrniekiem un kā - mācītājiem. Noteikti kaut kāda mērķauditorija šai grāmatai ir, bet es tajā neietilpstu un arī tev neieteiktu remdināt ziņkārību.
Grāmatas galvenā varone ir sieviete, kas dodas mistiskā Misijā, kuras gaitā viņai ir kaut kas jāizpilda, bet patiesībā nav īsti svarīgi, kas un kāpēc, viņai ir divi pavadoņi: Tūrs un Levs (pirmais šķiet savā dabā iespaidots no Heijerdāla, par otro man nav skaidrības), savā ceļā viņi dodas pa neaktīvām dzelzceļa sliedēm starp dažādām stacijām ar latīniskiem nosaukumiem, katrā no tām iepazīstot citu atbaidošuma šķautni. Vārds ir arī galvenajai varonei, bet man pat nav vēlmes vēlreiz šķirt vaļā šo grāmatu, lai pārbaudītu, kāds tieši tas ir. Grāmata noteikti netiecas pēc reālisma - ne velti varoņiem līdzi ir mugursoma, kura, ja to palūdz, izsniedz nebeidzamu daudzumu ēdiena, bet satura nosacītība tāpat neatbrīvo mani kā lasītāju no sajūtas, ka es nevēlos šo lasīt, un līdz ar to nācās sevi piespiest doties tālāk uz arvien nākamo dzelzceļa staciju, lai varētu izlasīt vēl kaut ko atbaidošu. Visam šim pa virsu ir kaut kāds nosacīti reliģisks motīvs, bet man pat nav vēlmes šīs grāmatas filozofiju analizēt - ja tā virspusējā līmenī ir tik ļoti nesimpātiska, ka es nespēju sevi piespiest tai tuvoties, kālab gan lai es gribētu zināt, kas tam visam ir apakšā? Ja tā padomā, vienīgais, kas manās acīs būtu varējis padarīt šo grāmatu sakarīgāku, būtu, ja tās pseidomitoloģiskās ilustrācijas būtu veidojis Kristians Brekte - ar viņa pasaules vīziju šīs grāmatas saturs varētu būt itin labi savietojams, un varbūt arī kā lasāmvielu es tādā gadījumā "Santa Biblia" varētu uztvert labāk. Tikām šobrīd sanāk tā, ka no šī grāmatas galvenā atziņa, ko var paņemt līdzi, ir "vīrieši ir vardarbīgas cūkas", kas varbūt nav gluži tālu no patiesības, bet nav arī nekāda dižā atklāsme, un man nav tik ļoti svarīgi zināt detalizētas atšķirībās, kā vardarbīgu cūku izpausmes izpaužas, piemēram, jūrniekiem un kā - mācītājiem. Noteikti kaut kāda mērķauditorija šai grāmatai ir, bet es tajā neietilpstu un arī tev neieteiktu remdināt ziņkārību.
2024-03-20
comments powered by Disqus