Vārdiem nebija vietas
Grāmatu varoņiem reizēm mēdz būt tik jauki un simpātiski, ka gribētos ar viņiem iepazīties. Tāpēc jau šos dēvē par varoņiem, ka tu identificējies, apbrīno un jūsmo. No šīs puses raugoties, Gunta Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" varoņu pilnīgi noteikti nav. Katrā ziņā ar Tuša kungu iepazīties varētu vēlēties vienīgi kriminālpolicijas pārstāvji.
Latvija (tolaik vēl ne Latvija) pirms aptuveni simts gadiem. Faktiski - diezgan labi sakrītošs laiks ar to, kurā sagaidījām šī gada pienākšanu. Un arī tematiski līdzības netrūkst - kinematogrāfa vēsture, Pirmais Pasaules karš, vienkāršā cilvēka ikdiena. Ar to vien piebildi, ka Tušs nav gluži tas vienkāršais cilvēks, par kuru parasti raksta grāmatās vai vēl jo vairāk māca vēstures stundās. Tušs ir briesmonis, un nav pat tā, ka viņu par tādu padara karš - karš tikai paver viņam iespējas izpaust savas tumšās puses vēl vairāk kā citkārt. Un nav arī tā, ka viņš būtu 1905.gada revolūcijas produkts - jā, arī šajā laikā viņš ir darbojies visai briesmīgā veidā, bet tas viss viņā bija jau iepriekš, nevis radās no zila gaisa. Līdz ar to grāmata nestāsta par to, kā karš pārvērš sabiedrībai pieņemamus cilvēkus briesmoņos - drīzāk tā apgalvo, ka viņi ir briesmoņi jau visu laiku, bet ikdienā viņiem nākas savu patieso dabu drusku apslāpēt. Galvenais šādā gadījumā ir sajūta šādiem "cilvēkiem", ka viņi izbēgs soda par saviem nodarījumiem, nu un tad viņi rīkojas uz vella paraušanu.
Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šo grāmatu ir patīkami lasīt. Ok, ievada daļa par pirmskara Ventspili un kino pirmsākumiem Latvijā ir izglītojoša un ne pārmērīgi šokējoša. Līdz sākas pornofilmas apraksts, visai detalizēts es pat gribētu teikt. Un tad tikai aiziet arvien trakāk un trakāk. Slepkavības, izvarošanas, mocīšanas, cilvēki ar dažādām slimām nosliecēm - tā visa grāmatā ir atlikulikām.
Bereļa "fiška" šīs grāmatas rakstīšanā, cik saprotu, bija apskatīt reti pētītu Latvijas vēstures posmu - pēc 1905.gada revolūcijas un pirms strēlnieku batalojunu izveidošanas. Interesanti jau šajā visā ieskatīties ir, bet ticību cilvēcē grāmata nevairo. Varu iztēloties, ka Raivis Dzintars varētu publiski spriest par to, ka šādas grāmatas vispār vajadzētu aizliegt izdot, jo tās galīgi nekalpo kā labs morālais kompass jaunajai paaudzei. Tiesa, diez vai jaunie šķūnīšu dedzinātāji parasti lasa Bereli, līdz ar to - iespējams, tas nav nemaz tik svarīgi. Vispār, ja padomā, Tušs ir savā būtībā diezgan līdzīgs Aleksam no "Mehāniskā apelsīna" ar to vien piebildi, ka viņam nepatīk Bēthovena mūzika, jo nekādas gaišās un apgarotās puses viņam nav. Vēl brīžiem man radās sajūta, ka tas, ko lasu, ir Tuša "Odiseja".
Ja tu man vaicātu, vai es tev ieteiktu šo grāmatu lasīt, atbilde ir 100% Nē. Kaut vai tāpēc vien, ka tas neko labu neliecinātu par mani, ja es nāktu klajā ar šādu rekomendāciju. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir slikta, bet nu tā galīgi nav viegla, patīkama un izklaidējoša. Un es šaubos, ka tu to visu tiešām varētu vēlēties zināt detaļās. Tev taču patīk rozes un vīns, nevis tabakas maki Tuša gaumē.
Latvija (tolaik vēl ne Latvija) pirms aptuveni simts gadiem. Faktiski - diezgan labi sakrītošs laiks ar to, kurā sagaidījām šī gada pienākšanu. Un arī tematiski līdzības netrūkst - kinematogrāfa vēsture, Pirmais Pasaules karš, vienkāršā cilvēka ikdiena. Ar to vien piebildi, ka Tušs nav gluži tas vienkāršais cilvēks, par kuru parasti raksta grāmatās vai vēl jo vairāk māca vēstures stundās. Tušs ir briesmonis, un nav pat tā, ka viņu par tādu padara karš - karš tikai paver viņam iespējas izpaust savas tumšās puses vēl vairāk kā citkārt. Un nav arī tā, ka viņš būtu 1905.gada revolūcijas produkts - jā, arī šajā laikā viņš ir darbojies visai briesmīgā veidā, bet tas viss viņā bija jau iepriekš, nevis radās no zila gaisa. Līdz ar to grāmata nestāsta par to, kā karš pārvērš sabiedrībai pieņemamus cilvēkus briesmoņos - drīzāk tā apgalvo, ka viņi ir briesmoņi jau visu laiku, bet ikdienā viņiem nākas savu patieso dabu drusku apslāpēt. Galvenais šādā gadījumā ir sajūta šādiem "cilvēkiem", ka viņi izbēgs soda par saviem nodarījumiem, nu un tad viņi rīkojas uz vella paraušanu.
Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šo grāmatu ir patīkami lasīt. Ok, ievada daļa par pirmskara Ventspili un kino pirmsākumiem Latvijā ir izglītojoša un ne pārmērīgi šokējoša. Līdz sākas pornofilmas apraksts, visai detalizēts es pat gribētu teikt. Un tad tikai aiziet arvien trakāk un trakāk. Slepkavības, izvarošanas, mocīšanas, cilvēki ar dažādām slimām nosliecēm - tā visa grāmatā ir atlikulikām.
Bereļa "fiška" šīs grāmatas rakstīšanā, cik saprotu, bija apskatīt reti pētītu Latvijas vēstures posmu - pēc 1905.gada revolūcijas un pirms strēlnieku batalojunu izveidošanas. Interesanti jau šajā visā ieskatīties ir, bet ticību cilvēcē grāmata nevairo. Varu iztēloties, ka Raivis Dzintars varētu publiski spriest par to, ka šādas grāmatas vispār vajadzētu aizliegt izdot, jo tās galīgi nekalpo kā labs morālais kompass jaunajai paaudzei. Tiesa, diez vai jaunie šķūnīšu dedzinātāji parasti lasa Bereli, līdz ar to - iespējams, tas nav nemaz tik svarīgi. Vispār, ja padomā, Tušs ir savā būtībā diezgan līdzīgs Aleksam no "Mehāniskā apelsīna" ar to vien piebildi, ka viņam nepatīk Bēthovena mūzika, jo nekādas gaišās un apgarotās puses viņam nav. Vēl brīžiem man radās sajūta, ka tas, ko lasu, ir Tuša "Odiseja".
Ja tu man vaicātu, vai es tev ieteiktu šo grāmatu lasīt, atbilde ir 100% Nē. Kaut vai tāpēc vien, ka tas neko labu neliecinātu par mani, ja es nāktu klajā ar šādu rekomendāciju. Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir slikta, bet nu tā galīgi nav viegla, patīkama un izklaidējoša. Un es šaubos, ka tu to visu tiešām varētu vēlēties zināt detaļās. Tev taču patīk rozes un vīns, nevis tabakas maki Tuša gaumē.
2015-06-04
comments powered by Disqus