Krist var arī augšup
Kad lasīju Johana Meierhofa romānu Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa, nebiju savlaicīgi attapies, ka man to vajadzētu lasīt vācu valodā. Par "krist var arī augšup" gan šādu jautājumu nebija - paņēmu grāmatu lasīšanai Gētes institūta tiešsaistes bibliotēkā, un tad nu digitāli to izlasīju. Nevaru teikt, ka šo procesu es izbaudu - no Onleihe dabūtās grāmatas nākas lasīt datorā, nevis Kindle, kas nav mans pats iecienītākais lasīšanas veids (precīzāk ir vismazāk iecienītais - aiz analogajām grāmatām un jau piesauktā Kindle), bet toties vācu valodā, legāli un bez maksas.
Kopējās tendences, salīdzinot šo grāmatu un "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", vismaz manā burbulī, lielākoties ir par labu "Plaisai", bet tas nenozīmē, ka par šo grāmatu kāds būtu teicis ko sliktu. Arī šajā grāmatā stāstītājs ir pats autors, atšķirība vien tajā, ka "Plaisa" ir veltīta viņa mātes vecākiem, bet šī grāmata - viņa mātei. Protams, cik daudz grāmatā ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura, tas nekad nav precīzi zināms, un nav jau arī svarīgi.
Premisa ir sekojoša - 56 gadu vecumā aktieris un rakstnieks Joahims piedzīvo ko līdzīgu izdegšanai, nevar vairs izturēt dzīvi Berlīnē un pārceļas uz laukiem pie savas 86 gadus vecās, bet joprojām enerģijas pilnās mātes, lai mēģinātu restartēt savu dzīvi. Grāmatā viņš apraksta gan to, ko pieredz tur un tad, gan arī iekļauj dažādus anekdotiskus atgadījumus gan saistībā ar savu aktiera darbību, gan attiecībām ar māti dažādos savas dzīves posmos. Daļa šo atgadījumu ir primāri komiski, citi - ne tik ļoti, lai gan kopējā grāmatas noskaņa ir viegla un pozitīva, gaišāka nekā "Plaisai", lai arī pats galvenais varonis iet cauri sarežģītam periodam savā dzīvē. Kopējais iespaids ir drusku tā kā izmētāts - Meierhofs lēkā telpā, laikā un tematikā, un noskaņu maiņa ne vienmēr ir pilnīgi organiska. Bet atsevišķas epizodes nenoliedzami ir lieliskas - spilgtākās no tām gan tika jau iepazītas Literārajā kafejnīcā - viena vēsta par to, kā tas ir - piedalīties bērnu izrādēs (šķiet, ka vācu teātros par jaunajiem skatītājiem ļoti, ļoti netiek domāts), bet otra - Joahima mammas stāstījums par diviem veidiem, kā var vērtēt viņas dzīvi. Vēl atmiņā palika nebūt ne jautrā epizode par izbraucienu ar mammu bērnībā, kura rezultātā Joahima brālis mammu tā nokaitināja, ka tā ņēma un savus dēlus izsēdināja no auto un atstāja vienus uz ilgāku laiku, un tā rezultātā attiecības ģimenē nekad neatjaunojās tādas, kādas tās bijušas iepriekš.
Savdabīga ir tā grāmatas daļa, kas iet zudumā lasītājiem, kas neprot vācu valodu. Proti, arī latviski tulkotajā versijā (pārliecinājos par to, kad to lasīja Marina) ir sava deva teksta vāciski - stāsts, ko Joahims rakstījis bērnībā, kas iekļauts burtnīcas attēlu veidā rokrakstā un kuru Gundars Āboliņš izvēlējies atstāt netulkotu. Taču, tā kā es arī pašu grāmatu lasīju vāciski, var noprast, ka man nebija problēmu uztvert stāstu par puiku un viņa akvāriju (bet nav tā, ka tas būtu tādā mērā literārs šedevrs, ka būtu vērts mēģināt saprast, kā to varētu iztulkot).
Ja salīdzina šo grāmatu ar "Plaisu", es noteikti palikšu otrās fanu vidū, taču arī šī grāmata ir rekomendācijas vērta. Te gan jāpiebilst - kaut kā man radās iespaids, ka vispār man Meierhofs labāk patīk Āboliņa tulkojumā, nevis oriģinālā - kaut kā vācu valoda šķiet pārāk smagnēja šim saturam. Bet kā pati grāmata - drusku tā seko līdzīgam principam, kā tas bija ar "Cerību ezeru 2" - kad autors daļēji savu darbu veido par tēmu "man nesanāk radīt jaunu darbu", un, protams, ka tas šķiet samocītāks par savu priekšgājēju, kur šādas metateksta klātbūtnes nebija.
P.S. Vispār jau Meierhofa autobiogrāfisko romānu sarakstā šī ir sestā grāmata ("Plaisa" ir trešā), līdz ar to man ir visas iespējas saprast, kā tā mērogojas ar vēl vairākiem citiem darbiem, bet pagaidām nezinu - lasīšu tos tuvākajā laikā vai nē, kā būs ar noskaņojumu.
Kopējās tendences, salīdzinot šo grāmatu un "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", vismaz manā burbulī, lielākoties ir par labu "Plaisai", bet tas nenozīmē, ka par šo grāmatu kāds būtu teicis ko sliktu. Arī šajā grāmatā stāstītājs ir pats autors, atšķirība vien tajā, ka "Plaisa" ir veltīta viņa mātes vecākiem, bet šī grāmata - viņa mātei. Protams, cik daudz grāmatā ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura, tas nekad nav precīzi zināms, un nav jau arī svarīgi.
Premisa ir sekojoša - 56 gadu vecumā aktieris un rakstnieks Joahims piedzīvo ko līdzīgu izdegšanai, nevar vairs izturēt dzīvi Berlīnē un pārceļas uz laukiem pie savas 86 gadus vecās, bet joprojām enerģijas pilnās mātes, lai mēģinātu restartēt savu dzīvi. Grāmatā viņš apraksta gan to, ko pieredz tur un tad, gan arī iekļauj dažādus anekdotiskus atgadījumus gan saistībā ar savu aktiera darbību, gan attiecībām ar māti dažādos savas dzīves posmos. Daļa šo atgadījumu ir primāri komiski, citi - ne tik ļoti, lai gan kopējā grāmatas noskaņa ir viegla un pozitīva, gaišāka nekā "Plaisai", lai arī pats galvenais varonis iet cauri sarežģītam periodam savā dzīvē. Kopējais iespaids ir drusku tā kā izmētāts - Meierhofs lēkā telpā, laikā un tematikā, un noskaņu maiņa ne vienmēr ir pilnīgi organiska. Bet atsevišķas epizodes nenoliedzami ir lieliskas - spilgtākās no tām gan tika jau iepazītas Literārajā kafejnīcā - viena vēsta par to, kā tas ir - piedalīties bērnu izrādēs (šķiet, ka vācu teātros par jaunajiem skatītājiem ļoti, ļoti netiek domāts), bet otra - Joahima mammas stāstījums par diviem veidiem, kā var vērtēt viņas dzīvi. Vēl atmiņā palika nebūt ne jautrā epizode par izbraucienu ar mammu bērnībā, kura rezultātā Joahima brālis mammu tā nokaitināja, ka tā ņēma un savus dēlus izsēdināja no auto un atstāja vienus uz ilgāku laiku, un tā rezultātā attiecības ģimenē nekad neatjaunojās tādas, kādas tās bijušas iepriekš.
Savdabīga ir tā grāmatas daļa, kas iet zudumā lasītājiem, kas neprot vācu valodu. Proti, arī latviski tulkotajā versijā (pārliecinājos par to, kad to lasīja Marina) ir sava deva teksta vāciski - stāsts, ko Joahims rakstījis bērnībā, kas iekļauts burtnīcas attēlu veidā rokrakstā un kuru Gundars Āboliņš izvēlējies atstāt netulkotu. Taču, tā kā es arī pašu grāmatu lasīju vāciski, var noprast, ka man nebija problēmu uztvert stāstu par puiku un viņa akvāriju (bet nav tā, ka tas būtu tādā mērā literārs šedevrs, ka būtu vērts mēģināt saprast, kā to varētu iztulkot).
Ja salīdzina šo grāmatu ar "Plaisu", es noteikti palikšu otrās fanu vidū, taču arī šī grāmata ir rekomendācijas vērta. Te gan jāpiebilst - kaut kā man radās iespaids, ka vispār man Meierhofs labāk patīk Āboliņa tulkojumā, nevis oriģinālā - kaut kā vācu valoda šķiet pārāk smagnēja šim saturam. Bet kā pati grāmata - drusku tā seko līdzīgam principam, kā tas bija ar "Cerību ezeru 2" - kad autors daļēji savu darbu veido par tēmu "man nesanāk radīt jaunu darbu", un, protams, ka tas šķiet samocītāks par savu priekšgājēju, kur šādas metateksta klātbūtnes nebija.
P.S. Vispār jau Meierhofa autobiogrāfisko romānu sarakstā šī ir sestā grāmata ("Plaisa" ir trešā), līdz ar to man ir visas iespējas saprast, kā tā mērogojas ar vēl vairākiem citiem darbiem, bet pagaidām nezinu - lasīšu tos tuvākajā laikā vai nē, kā būs ar noskaņojumu.
2026-02-22
comments powered by Disqus