Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa
Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad kādu grāmatu lasu, jo par to ir dzirdēts Rozulas skolas Literārajā kafejnīcā. Te gan specifika tāda, ka dzirdēts par vairākkārt, proti, viens izreklamēja un citi turpināja reklamēt. Tik daudz vēl runāts vien par "Bērnudienām komunālijā", bet tur drusku cits gadījums, vairāk mārketingā balstīts. Lai gan - kaut kas kopīgs šīm grāmatām ir.
Grāmatas autors Joahims Meierhofs ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu vācvalodīgā teātra aktieriem (teikt "Vācijas", būtu pārāk šauri), taču nule varbūt viņš pat ir kļuvis zināmāks kā rakstnieks, un it īpaši - ar šo konkrēto grāmatu. Tajā viņš attēlo pats savas ģimenes stāstu - to, kā tas sanāca, ka viņš alternatīvā dienesta un dzīvošanas māsiņu kopmītnēs vietā nonāca aktieru skolā. Grāmatas gaitā itin daudz reižu viņš atgriežas pie tā, cik ļoti šis, alternatīvais, viņa dzīvesstāsts varētu būt seksīgāks un visādi citādi patīkamāks. Un tomēr - no Ziemeļvācijas, kur izjukusi viņa vecāku laulību un viens no brāļiem gājis bojā autokatastrofā, viņš pārceļas pie saviem vecvecākiem un sev pašam par pārsteigumu sāk ceļu uz kļūšanu par profesionālu aktieri. Šis ceļš nebūt nav rozēm kaisīts, bet ne tādā ziņā, ka viņam būtu kādi smagi dzīves apstākļi, jācieš no diskriminācijas vai kas tamlīdzīgs, nē - visas problēmas ir Joahimā pašā, viņa nespējā kā aktierim atvērties un sliktajai saskaņai starp vēlmēm un iespējām. Tas, kā viņš apraksta savus lielākoties katastrofālos mēģinājumus tikt uz priekšu, ir komisma pilns, bet ne tādēļ šī grāmata izpelnījusies tādu ievērību.
Līdzās stāstam par Joahimu pašu, pat vēl svarīgāks ir stāsts par viņa vecvecākiem, pie kuriem viņš dzīvo. Viņa vecāmāte ir bijusi ievērojama aktrise, bet vectēvs - teologs un filozofs (profesors, protams), un viņu dzīve - pilna dīvainiem rituāliem, kuros sadzīvo vācisks pedantisms ar absolūtu pofigonismu pret to, kāda ir pieņemtā lietu kārtība sabiedrībā. Labi šo raksturo tas, ka vecvecāki kā godīgiem senioriem pieklājas, savu dienu uzsāk ar zāļu kalna iedzeršanu. Taču uzdzer viņi šīm zālēm šampanieti. Precīzāk - pirmo šampanieša glāzi viņi iedzer vēl pirms zālēm. Un arī dienas gaitā alkohola patēriņam ir liela loma, bet viss - stingri pēc grafika. Un arī atvaļinājumos viņi vienmēr devušies katru gadu uz vienām un tām pašām vietām un fotografējušies tajās pašās pozās. Ordnung muss sein! Bet tam ordnungam nebūt nav jābūt tādam, lai citiem šī kārtība šķistu pašsaprotama.
Ko Meierhofs šajā grāmatā paveic izcili - viņš savus vecvecākus, par spīti visām viņu dīvainībām, nepadara par anekdotiskiem personāžiem. Nē, šī grāmata lielā mērā ir par mīlestību. Mīlestību uz viņiem un mīlestību starp viņiem. Un par novecošanu un nāvi, bet tas viss - lai arī, protams, ir traģiski, bez lieka patosa. Kā to autors raksturo par savu vecomāti - viņa spēja būt pārdramatiska sīkumos, bet daudz mierīgāk uzņēma lielās un sāpīgās lietas. Starp citu, tas bija raksturīgi arī manai mammai, kurai gan turēšanās pie striktas kārtības gan bija pilnīgi sveša.
Vispār jau man būtu pieklājies to lasīt oriģinālvalodā, taču tas, ka Gundars Āboliņš, pats būdams lielisks aktieris, turklāt vēl pietiekami vācvalodīgs, ir to iztulkojis latviešu valodā, un vēl tik garšīgi iztulkojis, mani pārliecināja - arī vāciski derēs. Un tagad es būšu nākamais, lai sludinātu: "Izlasi grāmatu par šo plaisu, šo sasodīto plaisu!" Īpaši, ja tev nav alerģijas pret vārdu "teātris".
Grāmatas autors Joahims Meierhofs ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu vācvalodīgā teātra aktieriem (teikt "Vācijas", būtu pārāk šauri), taču nule varbūt viņš pat ir kļuvis zināmāks kā rakstnieks, un it īpaši - ar šo konkrēto grāmatu. Tajā viņš attēlo pats savas ģimenes stāstu - to, kā tas sanāca, ka viņš alternatīvā dienesta un dzīvošanas māsiņu kopmītnēs vietā nonāca aktieru skolā. Grāmatas gaitā itin daudz reižu viņš atgriežas pie tā, cik ļoti šis, alternatīvais, viņa dzīvesstāsts varētu būt seksīgāks un visādi citādi patīkamāks. Un tomēr - no Ziemeļvācijas, kur izjukusi viņa vecāku laulību un viens no brāļiem gājis bojā autokatastrofā, viņš pārceļas pie saviem vecvecākiem un sev pašam par pārsteigumu sāk ceļu uz kļūšanu par profesionālu aktieri. Šis ceļš nebūt nav rozēm kaisīts, bet ne tādā ziņā, ka viņam būtu kādi smagi dzīves apstākļi, jācieš no diskriminācijas vai kas tamlīdzīgs, nē - visas problēmas ir Joahimā pašā, viņa nespējā kā aktierim atvērties un sliktajai saskaņai starp vēlmēm un iespējām. Tas, kā viņš apraksta savus lielākoties katastrofālos mēģinājumus tikt uz priekšu, ir komisma pilns, bet ne tādēļ šī grāmata izpelnījusies tādu ievērību.
Līdzās stāstam par Joahimu pašu, pat vēl svarīgāks ir stāsts par viņa vecvecākiem, pie kuriem viņš dzīvo. Viņa vecāmāte ir bijusi ievērojama aktrise, bet vectēvs - teologs un filozofs (profesors, protams), un viņu dzīve - pilna dīvainiem rituāliem, kuros sadzīvo vācisks pedantisms ar absolūtu pofigonismu pret to, kāda ir pieņemtā lietu kārtība sabiedrībā. Labi šo raksturo tas, ka vecvecāki kā godīgiem senioriem pieklājas, savu dienu uzsāk ar zāļu kalna iedzeršanu. Taču uzdzer viņi šīm zālēm šampanieti. Precīzāk - pirmo šampanieša glāzi viņi iedzer vēl pirms zālēm. Un arī dienas gaitā alkohola patēriņam ir liela loma, bet viss - stingri pēc grafika. Un arī atvaļinājumos viņi vienmēr devušies katru gadu uz vienām un tām pašām vietām un fotografējušies tajās pašās pozās. Ordnung muss sein! Bet tam ordnungam nebūt nav jābūt tādam, lai citiem šī kārtība šķistu pašsaprotama.
Ko Meierhofs šajā grāmatā paveic izcili - viņš savus vecvecākus, par spīti visām viņu dīvainībām, nepadara par anekdotiskiem personāžiem. Nē, šī grāmata lielā mērā ir par mīlestību. Mīlestību uz viņiem un mīlestību starp viņiem. Un par novecošanu un nāvi, bet tas viss - lai arī, protams, ir traģiski, bez lieka patosa. Kā to autors raksturo par savu vecomāti - viņa spēja būt pārdramatiska sīkumos, bet daudz mierīgāk uzņēma lielās un sāpīgās lietas. Starp citu, tas bija raksturīgi arī manai mammai, kurai gan turēšanās pie striktas kārtības gan bija pilnīgi sveša.
Vispār jau man būtu pieklājies to lasīt oriģinālvalodā, taču tas, ka Gundars Āboliņš, pats būdams lielisks aktieris, turklāt vēl pietiekami vācvalodīgs, ir to iztulkojis latviešu valodā, un vēl tik garšīgi iztulkojis, mani pārliecināja - arī vāciski derēs. Un tagad es būšu nākamais, lai sludinātu: "Izlasi grāmatu par šo plaisu, šo sasodīto plaisu!" Īpaši, ja tev nav alerģijas pret vārdu "teātris".
2025-12-04
comments powered by Disqus