Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējos gados Jura Zvirgzdiņa grāmatas ir sanācis lasīt ļoti daudz - Esterei esmu izlasījis priekšā teju visas grāmatas par Lāci Tobiasu, kā arī vēl virkni citu viņa bērniem paredzēto grāmatu. Nav tā, ka es būtu pārmērīgs šo grāmatu cienītājs (manuprāt, Zvirgzdiņa bērnu grāmatas sirgst ar vienveidību, plus pārāk daudz tajās ir visādu slavenību epizodiskās lomās; kā izrādās, latviešu valodā sakarīga tulkojuma vārdam "cameo" nav), bet vismaz varu teikt, ka tēmu pazīstu. Cik saprotu, pieaugušajiem paredzētajā prozā Zvirgzdiņš vismaz sava mūža pēdējās desmitgadēs sevišķi aktīvs nebija, un "Atgriešanās Itakā" viņa daiļradē bija drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība. Tomēr jau pirmajā krājuma stāstā es sapratu - šis ir tas pats Zvirgzdiņš, kas stāstos par Tobiasu pamanījās allaž iepīt kādus ievērojamus vēsturiskus personāžus vai pasaku tēlus. Proti, stāstā "Maiņa" viņš atsaucas gan uz paša radītiem varoņiem, gan svešos literāros darbos mītošiem, izspēlējot veco sižetu "literārs varonis apciemo savu autoru" un to izspēlējot grāmatu par Tobiasu manierē, proti, darbību uz priekšu virzot formā - reku vēl pārītis zināmu personāžu, viņi līdzšinējos varoņus aizvedīs vēl gabaliņu tālāk.

Par laimi, turpinājumā Zvirgzdiņš vairāk pievēršas oriģinālākam saturam, pat brīžos, kad grāmatas saturs ir drīzāk bērnu grāmatu gaumē. Tā stāsts "Agņa dienasgrāmata" ir no bērna skatupunkta uz pasauli, kurā tavs tētis ir Kaspars Dimiters (nav gan nosaukts tieši vārdā, bet kurš gan cits) un ģimenei paredzēts nedēļas nogalē piedalīties Praidā ar kaku maisiņiem. Tikām "Karalis Purkšķis" vēsta par kādu valdnieku, kuram ir ļoti nopietnas bezdēšanas problēmas un kā tas no sākuma principā iznīcina karaļvalsti, bet pēc tam arī palīdz uzvarēt ienaidnieka karaspēku. Vēl nozīmīgs teksts grāmatā ir stāsts "Sapņi", kurus redz dažādi latvieši gan dzimtenē, gan peļņā Rietumeiropā - nekā fenomenāli jauna (Vilis Lācītis par šo raksta labāk), bet itin saprotami.

Līdz ar to es gribētu teikt, ka "Atgriešanās Itakā" ir drīzāk laba grāmata nekā slikta, bet gluži līdz tām absurdās prozas virsotnēm, ko Zvirgzdiņš ar līdzautoriem sasniedza Odu laikā tā nevelk, atsevišķi stāsti ir padevušies spilgtāki, bet gala spriedums, šķiet, ir tāds, ka Jura Zvirgzdiņa darbi pieaugušajiem un bērniem manās acīs labi saskan ar Andrusa Kivirehka darbiem pieaugušajiem un bērniem: proti, kamēr Kivirehka gadījumā es sajūsminos gan par vieniem, gan otriem, tad Zvirgzdiņa gadījumā mans vērtējums allaž ir no kategorijas "nav slikti".