Odu laiks 1. daļa
"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.
Sākotnējais pieņēmums bija, ka šis ir lata romānu priekštecis, tipiska C klases literatūra, primāri paredzēta pensijas vecuma auditorijai. Jāsaka - šis vērtējums bija absolūti garām. Tikai jau grāmatas lasīšanas gaitā, tā īsti nesapratis, ar ko man ir darīšana, iegūglēju tā nosaukumu. Biju gaidījis, ka Internetā nebūs ne pušplēsta vārda par šādu pirms vairāk kā divdesmit gadiem klajā nākušu grāmatu, bet pēkšņi atklājas - pat Guntis Berelis to ir recenzējis! Un ir arī grāmatas otrā daļa, izdota 2008. gadā (būs kaut kad ar tādu jāapgādājas).
Nē, šis galīgi tas, ko biju gaidījis: tas nav ne banāls stāsts par mīlestību, ne vēl banālāks stāsts par deviņdesmito gadu sākuma bandītiem. Patiesībā tas vispār nav īsti stāsts, bet tāds kā kaleidoskopisks vēstījums, kur vienkopus sajaucas laikmeti, notikumi, reālais un fantāzija, un tam visam pa virsu - pamatīga deva alkohola. Ja man vajadzētu šo salīdzināt ar tikai vienu grāmatu, tad tuvākā asociācija būtu Jerofejeva "Maskava - Gailīši" (kā nekā arī šeit liela darbība risinās vilcienā, tikai lopu vagonā; piezīme - lai arī tas dodas uz Austrumiem, runa nav par izsūtīšanu uz Sibīriju), bet patiesībā literāro ietekmju tur noteikti ir daudz vairāk (kā nekā arī autori ir trīs, katram savas ietekmes).
Nezinu, vai ir jēga atstāstīt sižetu, jo sižetam tur īsti nav nozīmes. Vai nozīme ir varoņiem - viņu vārdiem un biogrāfijām? Grūti pat to saprast. Labi, vismaz ļaušu viņiem stādīties priekšā: Niklāvs un Pēteris vēlas kļūt bagāti un viņi nesmādē arī noziedzību, Jorģēns kaļ pieminekļus, Rūta ir saņēmusi mantojumā naudu par mirušās vecmāmiņas dzīvokli. Apstākļu sakritības rezultātā, kur vairums apstākļu ir promiles raisoši, viņi visi četri nonāk kravas vilcienā, kas uz austrumiem ved teļus. Viņiem it kā teļi būtu jāpieskata, bet vienlaikus viņiem itin daudz sanāk dzert vīnu no spaiņa. Tad vēl viņi iepazīstas ar zema līmeņa aktieri vārdā Rolands, kurš itin droši ir tikai ierobežoti pieskaitāms un kurš sevi uzskata par pēdējo Habsburgu dzimtas atvasi, lai gan viss liecina, ka viņa tēvs ir bijis pacients psihiatriskajā klīnikā, kur arī noticis sakars ar viņa māti - šīs klīnikas darbinieci. Un tad vēl parādās zārku meistars (vai laikam pareizāk - zārku piegādātājs) Zalcmanis. Un veco ļaužu pansionāta "Pēdējais Sprīdītis" iemītnieks Apinītis.
Viss, kas risinās grāmatā, ir gaužām balagāniski. Skaidrs, ka daudz ko tur var lasīt dziļāk, nekā es spēju, un man galīgi trūkst izpratnes par uzdzīvi tajā laikmetā, ko apraksta grāmata. Tiesa, nav arī precīzi definēts laikmets, turklāt dažādas atmiņu ainas un atsauces iet daudz tālāk par nosacītajiem sešdesmitajiem-septiņdesmitajiem, kad notiek brauciens ar teļiem (jā, ja kas teksts tapis vēl 1989. gadā, proti, tas nav Neatkarības laika un brīvības produkts, bet vēl tikai iekšējās brīvības radīts). Autori neaizraujas ar jebkā vērtēšanu, bet tāpat viņi neaizraujas ar cieņas izrādīšanu jebkam, grāmata ir absolūti huligāniska, kas stiprina Jerofejeva asociācijas. Pagāja zināms laiks, līdz es pieradu pie ārēji haotiskā (un gan jau arī iekšēji haotiskā) tās stila un īpatnējā humorā, bet gala secinājumi bija pārsteidzoši pozitīvi - grāmata nonāks atpakaļ plauktā un es patiešām domāju uzzināt, ar ko tas viss beigsies. Lai gan nekur nav pārliecības, ka otrās daļas noslēgums būs pabeigtāks par pirmās beigām, jo tas varbūt būtu pretrunā "Odu laika" pamatdomai. Ā, ja kas - grāmatas beigās kā personāži parādās arī autori, vai vismaz personāži, ko sauc par Lienīti, Vladi un Juri.
Sākotnējais pieņēmums bija, ka šis ir lata romānu priekštecis, tipiska C klases literatūra, primāri paredzēta pensijas vecuma auditorijai. Jāsaka - šis vērtējums bija absolūti garām. Tikai jau grāmatas lasīšanas gaitā, tā īsti nesapratis, ar ko man ir darīšana, iegūglēju tā nosaukumu. Biju gaidījis, ka Internetā nebūs ne pušplēsta vārda par šādu pirms vairāk kā divdesmit gadiem klajā nākušu grāmatu, bet pēkšņi atklājas - pat Guntis Berelis to ir recenzējis! Un ir arī grāmatas otrā daļa, izdota 2008. gadā (būs kaut kad ar tādu jāapgādājas).
Nē, šis galīgi tas, ko biju gaidījis: tas nav ne banāls stāsts par mīlestību, ne vēl banālāks stāsts par deviņdesmito gadu sākuma bandītiem. Patiesībā tas vispār nav īsti stāsts, bet tāds kā kaleidoskopisks vēstījums, kur vienkopus sajaucas laikmeti, notikumi, reālais un fantāzija, un tam visam pa virsu - pamatīga deva alkohola. Ja man vajadzētu šo salīdzināt ar tikai vienu grāmatu, tad tuvākā asociācija būtu Jerofejeva "Maskava - Gailīši" (kā nekā arī šeit liela darbība risinās vilcienā, tikai lopu vagonā; piezīme - lai arī tas dodas uz Austrumiem, runa nav par izsūtīšanu uz Sibīriju), bet patiesībā literāro ietekmju tur noteikti ir daudz vairāk (kā nekā arī autori ir trīs, katram savas ietekmes).
Nezinu, vai ir jēga atstāstīt sižetu, jo sižetam tur īsti nav nozīmes. Vai nozīme ir varoņiem - viņu vārdiem un biogrāfijām? Grūti pat to saprast. Labi, vismaz ļaušu viņiem stādīties priekšā: Niklāvs un Pēteris vēlas kļūt bagāti un viņi nesmādē arī noziedzību, Jorģēns kaļ pieminekļus, Rūta ir saņēmusi mantojumā naudu par mirušās vecmāmiņas dzīvokli. Apstākļu sakritības rezultātā, kur vairums apstākļu ir promiles raisoši, viņi visi četri nonāk kravas vilcienā, kas uz austrumiem ved teļus. Viņiem it kā teļi būtu jāpieskata, bet vienlaikus viņiem itin daudz sanāk dzert vīnu no spaiņa. Tad vēl viņi iepazīstas ar zema līmeņa aktieri vārdā Rolands, kurš itin droši ir tikai ierobežoti pieskaitāms un kurš sevi uzskata par pēdējo Habsburgu dzimtas atvasi, lai gan viss liecina, ka viņa tēvs ir bijis pacients psihiatriskajā klīnikā, kur arī noticis sakars ar viņa māti - šīs klīnikas darbinieci. Un tad vēl parādās zārku meistars (vai laikam pareizāk - zārku piegādātājs) Zalcmanis. Un veco ļaužu pansionāta "Pēdējais Sprīdītis" iemītnieks Apinītis.
Viss, kas risinās grāmatā, ir gaužām balagāniski. Skaidrs, ka daudz ko tur var lasīt dziļāk, nekā es spēju, un man galīgi trūkst izpratnes par uzdzīvi tajā laikmetā, ko apraksta grāmata. Tiesa, nav arī precīzi definēts laikmets, turklāt dažādas atmiņu ainas un atsauces iet daudz tālāk par nosacītajiem sešdesmitajiem-septiņdesmitajiem, kad notiek brauciens ar teļiem (jā, ja kas teksts tapis vēl 1989. gadā, proti, tas nav Neatkarības laika un brīvības produkts, bet vēl tikai iekšējās brīvības radīts). Autori neaizraujas ar jebkā vērtēšanu, bet tāpat viņi neaizraujas ar cieņas izrādīšanu jebkam, grāmata ir absolūti huligāniska, kas stiprina Jerofejeva asociācijas. Pagāja zināms laiks, līdz es pieradu pie ārēji haotiskā (un gan jau arī iekšēji haotiskā) tās stila un īpatnējā humorā, bet gala secinājumi bija pārsteidzoši pozitīvi - grāmata nonāks atpakaļ plauktā un es patiešām domāju uzzināt, ar ko tas viss beigsies. Lai gan nekur nav pārliecības, ka otrās daļas noslēgums būs pabeigtāks par pirmās beigām, jo tas varbūt būtu pretrunā "Odu laika" pamatdomai. Ā, ja kas - grāmatas beigās kā personāži parādās arī autori, vai vismaz personāži, ko sauc par Lienīti, Vladi un Juri.
2018-05-03
comments powered by Disqus