Kārtējā vēstule iz manas ģimenes krājumu apcirkņiem. Rakstīta manai vecmāmaiņai Ludmilai Znotiņai, autore - viņas kurasbiedrene Latvijas Universitātē Vera Irbe. Šķiet, ka šī krājumā ir vienīgā Irbes jaunkundzes vēstule. No LU studentu datubāzes par viņu noskaidrots sekojošais: dzimusi 1907. gada 8. maijā Maskavā, tēva vārds Pauls, 1926. gadā beigusi Rīgas Tailovas krievu ģimnāziju, 1927. gadā uzsākusi vēstures studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, pie diploma tikusi 1940. gadā. Neko vairāk nezinu, tai skaitā - vai Ludmila un Vera bija draudzenes, un vai Vera varētu būt atrodama kādās bildēs Ludmilas albumos. Lūk, vēstules teksts (tulkojumā no krievu valodas):
Mīļā Lūsja,
vēršos pie Tevis ar lūgumu aiziet pie večuka Vipera un paņemt no viņa manu darbu par Bīlefeldu, un nodot to kancelejā, ja Vipers darbu ir ieskaitījis. Ja nav, tad aizej un pasaki to manai vecmāmiņai, lai viņa man uzraksta. Pasaki Viperam, ka esmu slima un nevaru atbraukt. Vēršos pie Tevis kā pie krievu meitenes, kura ar Viperu spēs sarunāt. Patiesībā es varētu atbraukt, bet laiks ir ļoti labs, un manas plaušas nav domātas pilsētas dzīvei un zubrīšanai.
Katja uz Rīgu atbrauks tikai 29., tas ir par vēlu; viņa man solīja to izdarīt, bet pati ir aizkavējusies. Mīļā Lūsja, piedod par šo apgrūtinājumu, bet es nezinu nevienu, kas to varētu izdarīt labāk.
Dzīve šeit man ir līdz nāvei apnikusi, un, ja nebūtu grāmatu, es jau sen būtu nosprāgusi. Eju ar suņiem pastaigāties pa mežu, mazliet mācos. Tev droši vien bija garšīga pasha, bet šeit nekā — ja neskaita olas, un arī tās bija nokrāsotas kaut kādā violeti rozīgā krāsā vai zaļā, kas atgādināja sabojājušos skābētu gurķi.
Sveicini vecmāmiņu. Visu labu, Vera Irbe
Komentāri vēstulei:
