Kā mēs pūdētu siļķi ēdām
Maz pamazām, maz pamazām pildu savu plānu - atrast visus vēl aktīvos slēpņus, kas publicēti pirms pats pievērsos šai produktīvajai nodarbei. Jau ilgu laiku mani vilināja Ēbelmuižas purvs - kā nekā tas atbilst uzreiz vairākām manām prasībām pret slēpņiem: nav tālu no Rīgas un ir purvs. Un tā kādā jaukā piektdienas vakarā sapulcējāmies draudzīgā kompānijā šī purva apmeklējumam.
Būšu atklāts - nekādu spraigu piedzīvojumu purvā nebija. Līdz padusēm tajā neviens neiekrita, štrumbantes kā glābšanas līdzeklis nebija jāizmanto. Taisnību sakot, arī štrumbanšu nebija. Un purvs bija pietiekami labi aizsalis, lai man personīgi nebūtu īstas pārliecības, ka mēs vispār bijām purvā. Toties ļoti jauki pastaigājām pa grāvja ledu, lai nebūtu jābrien pa taciņu - ledus ceļš ir tīrs un gluds, turklāt tu lieliski saproti, ka ielūšanas gadījums drīzāk varētu sanākt amizants nekā traģisks.
Jautājums tad ir sekojošs - ja jau pārgājiens (pusotrs kilometrs vienā virzienā jau nav nekāda dižā distance!) nebija asins stindzinošiem notikumiem pārpilns, kālab tad es par to vispār rakstu? Pareizā atbilde - jo vakara nagla nebija purvs, nebija slēpnis, bet bija Surströmming - pūdēta siļķe.
Kad Msjē Zivs no Stokholmas uzdeva tautai jautājumu (Kažokzvēra jaunkundzes pamudināts) - kur šo gardumu var iegādāties, mana pirmā reakcija bija: "vē!" (latvisks vārda "fui!" ekvivalents). Bet jau pāris sekundes vēlāk padomāju - nē, šo vajadzētu tiešām nogaršot. Un tā mūsu draudzīgais ģeogardēžu kolektīvs Ēbelmuižas purvā piektdienas vakaru pavadīja pūdētas jeb, izsakoties glītāk, fermentētas siļķes sabiedrībā.
Atbildīgākais pienākums bija pašam Zivs kungam - viņš bija tas, kurš darbojās ar ne gluži maigi smaržojošo siļķi. Pirmais iespaids noteikti bija graujošs - atgriežot vaļā konservu bundžu, degunā iesitās spēcīgs sausās tualetes aromāts. Bet pie tā ātri varēja pierast un pēc brīža mēs jau visi sukājām siļķi iekšā ka nemetās, pat neuzkožot. Labi, tā varbūt arī nebija, bet ieēst to visi tiešām ieēdām - tiesa, ar maizi ar krējumu un cītīgi graužot virsū lociņus. Vispār jau joks ir tāds, ka es siļķi parasti neēdu arī nepūdētā veidā, bet ko gan cilvēks neizdarīs zinātnes un skaistuma vārdā. Aiveta cītīgi rakstīja video materiālu, ko varētu izmantot tiesu medicīnas eksperti gadījumā, ja šī būtu mūsu pēdējā maltīte. Sniedziņš sākumā tielējās, ka viņa varbūt ieēdīšot vienu pavisam mazītiņu gabaliņu siļķucītes, bet tad saprata, ka nav ētiski ēst pliku maizi un līdzīgi citiem ieēda savu devu siļķes. Kažokzvērs netielējās, jo pati jau bija ierosinājusi, ka šis gardums jānogaršo. Turklāt polārlapsas, atšķirībā no Latvijas mežos sastopamajiem kūmiņiem, zivis arī ikdienā lieto uzturā.
Un ko es? Es neko - ēdu, ka nemetās. Šī dīvainā produkta garšai patiesībā nav ne vainas - ja necenšas to izbaudīt ar degunu, var tīri labi ieēst - tāds pikants zivju pasaules produkts, kuru ikdienā gan droši vien negribētos baudīt, bet šādā skaistā vakarā mežā - kālab ne? Visu cieņu gan jāatdod Zivs kungam, kurš par spīti stindzinošajam aukstumam uzņēmās darbošanos ar zivs preparēšanu, pakļaujot sala briesmām savus pirkstus!
Noslēgumā atgadījās tipisks elements no "latvieša taupīgā" repertuāra - siļķu bundžā bija pārāk daudz, mums bija beigusies maize un citas piedevas, un tad sākās runas - bet nevar taču produktu tā vienkārši mest ārā! Doma, ka mēs varētu atlikušās siļķes iespējami hermētiski iesaiņot un kaut kā aizvest uz Rīgu, tomēr galīgi neuzrunāja (pat iespēja tās iemest paskastē Edijam, kas bija izvēlējies šajā vakarā baletu Surströmming vietā, nešķita gana vilinoša). Līdz ar to ar sāpošām sirdīm piecas siļķītes tika atstātas turpat mežā par prieku zvēriem un nākamajiem slēpņotājiem.