Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kur Latvijas futbola izlase noskaidroja savus pretiniekus C grupā, nebija tā, ka acumirklī bija sajūta, ka uz kādu no šīm valstīm obligāti jābrauc. Fēru salas - tas ir ļoti dārgi un diezgan sarežģīti, Ziemeļmaķedonijā ir būts (un nav tā mana sapņu zeme), bet Armēnija... it kā jau varētu, taču nav tā, ka mani uz šo valsti ļoti vilktu (ieskaitot tās vēsturiskās simpātijas pret padomijas mantinieci). Tā es droši vien arī nebūtu sadūšojies nekur doties, ja Raitis nebūtu teicis - jābrauc! Un zināms, ka esmu cilvēks ar vāju raksturu tādā ziņā, ka mani ir viegli uz kaut ko savaņģot. Marinas vienīgā prasība bija, lai es neizlaistu Esteres pirmo 1. septembri (ļoti saprotama prasība), mana paša vēlme - lai pasākums būtu īsāks par nedēļu, un tad viss pārējais, bija kā teikt - darīšanas vaina. Turklāt šo darīšanu uzņēmās Raitis, kurš gan iegādājās aviobiļetes, gan mums rezervēja dzīvokli Erevānā, gan aprunājās ar sev pazīstamiem armēņiem, kas viņam deva daudz un dažādus ieteikumus par to, ko Armēnijā redzēt, ko ēst un ko dzert un tā tālāk. Man atlika vieglākā daļa - pieņemt notiekošo un reizēm izteikt kādu savu vēlmi vai viedokli.

Raitim galvā noteikti bija drusku detalizētāki plāni nekā man, bet man pietika ar sekojošiem plāna punktiem:
1. Trešdien pēcpusdienā izlidojam uz Varšavu.
2. Agrā rītā (ap četriem) ielidojam Erevānā.
3. Tur mums ir rezervēts dzīvoklis (ap 100 kvadrātmetriem) līdz pirmdienai.
4. Piektdien kaut kur braucam ar auto, visticamāk - noīrētu.
5. Sestdienas vakarā Armēnija - Latvija.
6. Naktī no svētdienas uz pirmdienu lidojam uz Varšavu.
7. Atceļā Varšavā tik ilga pauze, ka apmeklējam pilsētu.
8. Pirmdien vakarpusē esam Rīgā.


Pa vidu - improvizācija atbilstoši iespējām un noskaņojumam. Manuprāt, pieņemams detalizācijas līmenis, turklāt, kopš parasti ceļojam ar bērniem, uz precīzākiem plāniem cenšos nepretendēt, jo uz priekšu kaut ko paredzēt ir neiespējami.

Pirmā jautrība sākās Rīgā. Uz lidostu devos ar riteni, jo:
1) nav tālu;
2) pa ceļam var paņemt Ikdienas golfa punktu;
3) mantu nav daudz, ar mazo mugursomu ar riteni ir ērti;
4) es vienmēr, ja ir šāda iespēja, cenšos visur doties ar riteni.

Šī nebija pirmā reize, kad velosipēds palika mani gaidīt Rīgas lidostā, taču šoreiz to novietoju citā vietā, nekā iepriekš, un kā izrādījās - vietā, kur nevajadzētu likt riteni. To gan es nenojautu, normāli izgāju cauri drošības kontrolei, satiku Raiti, iedzērām alu, un pēkšņi, laikā, kad mums teorētiski vajadzēja jau būt gaisā, taču lidmašīna kavējās, pienāk lidostas darbinieks un ziņo, ka esmu novietojis riteni vietā, kas paredzēta ratiņiem. Jautāju - vai varu kaut kā šo situāciju labot? Šis - jā, pārvietojot velosipēdu, ja tam pietiek laika. Pietika, tad nu izgāju ārā no lidostas, pārvietoju riteni dažus desmitus metru tālāk uz vietu, kura patiešām ir domāta velosipēdiem, un devos atkal cauri drošības kontrolei. Jāatzīst, ka situācijā, kad tev vispār nav nekādu mantu, izņemot telefonu un naudasmaku, šī kontrole ir izcili patīkama pieredze. Viens, divi - un esi cauri. Kad Raitis šo manu epizodi atstāstīja Anitai, viņas reakcija bija iz kategorijas: "Man šķita, ka Raimonds ir tāds prātīgs un tevi pieskatīs, lai nedari muļķības, bet tad atcerējos mūsu kopīgo braucienu uz Izraēlu..." O, jā, tas bija viens kvalitatīvs ceļojums!


Ar pusotras stundas kavēšanos Varšavu sasniedzām, starp lidojumiem laika mums bija pietiekami, lai arī šajos apstākļos Šopēna vārdā nosauktajā lidostā varētu apēst kādu zapekanku un vēl kādu laiku kvalitatīvi panīkt, jo arī reiss uz Erevānu izlēma kavēt to pašu pusotru stundu. Tas jau bija mazliet kaitinoši, jo tāpat jau mūsu ielidošana bija paredzēta nakts vidū, bet reāli mēs Erevānā ielidojām ap pieciem no rīta pēc vietējā laika, kas nozīmē, ka izcili svaigi nebijām. Ar gulēšanu lidmašīnā vismaz man neko spoži negāja - kaut kādas reizes atslēdzies, protams, biju, bet par kvalitatīvu šādu miegu nenosauksi. Vēl gandrīz stundu pavadījām rindā uz robežas - eh, dzīvojot Šengenā, tu piemirsti, cik jautrs ir imigrācijas process trešajās valstīs. Apsvērām domu samaksāt par ātro rindu, bet izrādījās, ka tie ir 20 eiro no cilvēka - un vai tu zini cik litru vīna par šādu naudu var nopirkt Armēnijā? Daudz! Vispār jau droši vien mēs būtu varējuši pirmajai naktij neko Erevānā nerezervēt, bet no funkcionēšanas viedokļa Raitim gan jau bija taisnība, ka iespēja no rīta ierasties dzīvoklī un tur kaut dažas stundas nosnausties varēja padarīt mūs par mazāk zombijveidīgiem pirmajā dienā Erevānā. Lidostā vēl vajadzēja apgādāties ar vietējām simkartēm, jo roaming izmaksas ārpus Eiropas ekonomiskās zonas (vai Eiropas Savienības?) galīgi nav draudzīgas. Par laimi šis bija pāris minūšu jautājums, tad jau varējām izsaukt taksi (caur aplikāciju, jo taksisti uz vietas piedāvā nokļūt Erevānas centrā ar piecas līdz desmit reizes vērtu uzcenojumu), un tā nu mēs nonācām mūsu naktsmītnes vietā. Turpat lejā pie durvīm bija vilinošs sauklis, kas vēstīja, ka tur var paēst tīri un garšīgi. Apsvērām domu vispirms ēst brokastis un tikai pēc tam iet gulēt, tomēr izvēlējāmies par labu sākt ar gulēšanu.



Apartamenti izrādījās grandiozi - komplektā ar katram savu guļamistabu tikām pie atsevišķiem sanmezgliem (mans pods gan pēc lietošanas nespēja normāli nofiksēt pludiņu, līdz ar to tā nomierināšanai bija nepieciešams atskrūvēt vāku, ko reizēs, kad biju pietiekami motivēts, darīju, bet citkārt izlīdzējos ar tualetes durvju aizvēršanu un izlikšanos, ka tā nav mana problēma), tāpat mums bija liela viesistaba ar trim (!) dīvāniem, milzīgs balkons un... virtuve, kurā gandrīz nekā nebija. Šajā konkrētajā brīdī gan tas nebija tik ļoti svarīgi, prioritārais bija iekrist gultā un uz kādām trim-četrām stundām atslēgties. Neteiktu, ka man tas padevās izcili, bet pēc dažām stundām gultā jutos puslīdz kā cilvēks. Arī Raiti dabūju augšā, un devāmies skatīties, kas tā par pilsētu - Erevāna.


Dzīvokļa apskats, diemžēl vertikāla video veidā...

Bet par to - nākamreiz!