Koka nama ļaudis
Osvalda Zebra vārds man zināms kļuva, kad no drošiem avotiem uzzinājām, ka Esteres klasesbiedrs ir šī rakstnieka dēls (pats Osvalds Z. svinīgajā pirmā septembra pasākumā uzņēmās klases runājošā vecāka funkcijas). Ieskatīšanās Wikipedia atklāja, ka viņa romāns "Gaiļu kalna ēnā" saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu (vēl no Latvijas autoriem šādu atzinību ieguvuši Inga Žolude, Jānis Joņevs un Laura Vinogradova), kas lika domāt - gana ievērojams autors, būtu vērts kaut ko iepazīt no viņa darbiem. Bibliotēkā uz vietas nekā daudz nebija, bet viens romāns atradās. Tā nu iepazinu "Koka nama ļaudis".
Atsauksmes Goodreads gan nav izcili iedvesmojošas, galvenokārt autoram pārmetot lieki izskaistināto valodu un to, ka sižets uz priekšu virzās pārmērīgi gausi, bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli, arī man. Romāna darbība, kā to var nojaust, risinās kādā vecā koka namā (iespējams, Āgenskalnā, kā nekā autors ir pārdaugavietis, un arī es citus koka namus Rīgā nepazīstu, pieņemsim, ka tas būtu Bišu un Žubīšu ielu krustojumā), kurā ir vairāki dzīvokļi un daudz sarežģītu cilvēku. Grāmatas specifika ir, ka stāstītāja lomā ir pati māja, kas reizēm dod mazliet neparastu skatījuma leņķi un pieļauj vēstījumā iestarpinājumus no pagātnes, mājai visu ko atceroties iz senāku laiku notikumiem tajā. Autors gan, manuprāt, ne vienmēr saglabā konsekvenci - tai skaitā, manuprāt, korekti būtu, ja viss, kas risinās ārpus mājas telpām, paliktu kā baltie caurumi, kamēr šeit sanāk, ka stāstītājs ir pārāk viszinošs un arī objektīvs, līdz ar to premisā ieliktais potenciāls netiek līdz galam realizēts.
Personāžu vidū ir divi antagonisti, viens no viņiem - pašpasludināts talantīgs zinātnieks studenta statusā, kuram aizbrauc jumts un viņš nogalina savu mīļāko - kaimiņa sievu, bet otrs - tāls no adekvātuma pusaudzis, kurš kādā brīdī namā ierīko kaut ko līdzīgu Die Welle pakļaušanās sistēmai ar teju totalitāru varu. Vēl tur ir šīs nosistās sievas vīrs ar noslieci uz alkoholismu un divi viņa bērni, kāds vecāks vīrs ar runci vārdā Gagārins, bīstamā pusaudža māte, viena vecmāmiņa ar mazmeitu, ā, un viena sieviete, kas nupat ievākusies kā jaunā īrniece un kura mēģina savaldīt namā notiekošo bezpreģelu.
Patiesībā man nemaz tik ļoti pārpildīta ar liekiem epitetiem un bagātīgu leksiku man šī grāmata nešķita - viss normas robežās. Tad jau drīzāk es teiktu, ka man ne visai gāja pie sirds šī nama iemītnieki un jau pieminētais konsekvences trūkums mājas stāstījuma ziņā. Un, protams, man prasītos vairāk piesaistes konkrētām vietām, lai tiešām būtu skaidrs par vietām un lietām, kas ir vai nav man pazīstamas. Noteikti esmu gatavs izlasīt vēl kādu Osvalda Zebra grāmatu, lai arī neteikšu, ka uzreiz būtu kļuvis par šī autora nopietnu fanu.
Atsauksmes Goodreads gan nav izcili iedvesmojošas, galvenokārt autoram pārmetot lieki izskaistināto valodu un to, ka sižets uz priekšu virzās pārmērīgi gausi, bet katram jau ir tiesības uz savu viedokli, arī man. Romāna darbība, kā to var nojaust, risinās kādā vecā koka namā (iespējams, Āgenskalnā, kā nekā autors ir pārdaugavietis, un arī es citus koka namus Rīgā nepazīstu, pieņemsim, ka tas būtu Bišu un Žubīšu ielu krustojumā), kurā ir vairāki dzīvokļi un daudz sarežģītu cilvēku. Grāmatas specifika ir, ka stāstītāja lomā ir pati māja, kas reizēm dod mazliet neparastu skatījuma leņķi un pieļauj vēstījumā iestarpinājumus no pagātnes, mājai visu ko atceroties iz senāku laiku notikumiem tajā. Autors gan, manuprāt, ne vienmēr saglabā konsekvenci - tai skaitā, manuprāt, korekti būtu, ja viss, kas risinās ārpus mājas telpām, paliktu kā baltie caurumi, kamēr šeit sanāk, ka stāstītājs ir pārāk viszinošs un arī objektīvs, līdz ar to premisā ieliktais potenciāls netiek līdz galam realizēts.
Personāžu vidū ir divi antagonisti, viens no viņiem - pašpasludināts talantīgs zinātnieks studenta statusā, kuram aizbrauc jumts un viņš nogalina savu mīļāko - kaimiņa sievu, bet otrs - tāls no adekvātuma pusaudzis, kurš kādā brīdī namā ierīko kaut ko līdzīgu Die Welle pakļaušanās sistēmai ar teju totalitāru varu. Vēl tur ir šīs nosistās sievas vīrs ar noslieci uz alkoholismu un divi viņa bērni, kāds vecāks vīrs ar runci vārdā Gagārins, bīstamā pusaudža māte, viena vecmāmiņa ar mazmeitu, ā, un viena sieviete, kas nupat ievākusies kā jaunā īrniece un kura mēģina savaldīt namā notiekošo bezpreģelu.
Patiesībā man nemaz tik ļoti pārpildīta ar liekiem epitetiem un bagātīgu leksiku man šī grāmata nešķita - viss normas robežās. Tad jau drīzāk es teiktu, ka man ne visai gāja pie sirds šī nama iemītnieki un jau pieminētais konsekvences trūkums mājas stāstījuma ziņā. Un, protams, man prasītos vairāk piesaistes konkrētām vietām, lai tiešām būtu skaidrs par vietām un lietām, kas ir vai nav man pazīstamas. Noteikti esmu gatavs izlasīt vēl kādu Osvalda Zebra grāmatu, lai arī neteikšu, ka uzreiz būtu kļuvis par šī autora nopietnu fanu.
2024-09-09
comments powered by Disqus