La La Land

La la zeme nonāca pussolīša attālumā no tā, lai tiktu atzīta Oskaru ceremonijā par gada labāko filmu. Tas kaut ko noteikti liecina par mūsdienu Holivudas vērtību sistēmu un izpratni "par lietām". Vēl vairāk par to liecina tas, kādā veidā "La La Land" tomēr šo balvu nesaņēma - ar izcili neveiklu pārpratumu un klaju kompetences trūkuma apliecinājumu, kas vēl jo labāk saskan ar to, ka kaut kādu neizprotamu dēļ kinoļaudis un citas slavenības mediji ir padarījuši par autoritātēm, kuru viedokli ir vērts noskaidrot jebkurā jautājumā. Un šīs autoritatīvās personas nespēj pareizi saprast, kas ir drukātiem burtiem rakstīts uz lapiņas un pieņemt adekvātus lēmumus.

Nav gluži tik traki, ka es tūliņ sākšu lamāt "La La Land" no panckām ārā, dēvēt to par draņķīgu kino un piešūt tai visus iespējamos grēkus. Gluži vienkārši man ir grūti savietot šo filmu ar jēdzienu "gada labākā" - jo manās acīs tai ir stipri pavāji ar dziļumu. Jā, Raians Goslings un Emma Stouna ir ļoti skaists ekrāna pāris, viņu mīlasstāstā ir gana daudz asprātīgu frāžu un labi izspēlētu situāciju, bet šis mūzikls ir un paliek tikai virspusējas izklaides gabals, un ne izcilākais šajā ziņā, kādu man ir nācies redzēt. Ja es vēlētos mūziklu ar spēcīgu stāstu un augstu ticamības momentu, es izvēlētos Once, ja mani interesētu izcila horeogrāfija un reizēm perfekti sapārots attēla/dziesmas risinājums, mana izvēle kristu uz Across the Universe ar tās armijas ainām, ja mani saistītu tikai krāšņi skati, tad derētu "Mulēnrūža". Un tas - tikai no relatīvi svaigajiem mūzikliem (proti, ne no klasisko Holivudas mūziklu ēras), kuri mani uzrunājuši vairāk par "La La Land".

Filmas pasniegšanas maniere ir laikam jau piederīga indie kino stilam un brīžam ar pārspīlējuma sajūtu - tās ievada daļā dialogi starp abiem galvenajiem varoņiem ir tik asprātīgi, ka sākt šķist jau par daudz - prasīties pēc kaut kā vienkāršāka un mazāk stilīga (patiesībā, arī citi personāži filmas sākumā runā pārāk trāpīgām frāzēm), bet pēc tam tas ņem un kaut kur pazūd un varoņu komunikācija kļūst gaužām vienkārša. Stāsts ir tipiski losandželosisks: meitene, kura vēlas būt aktrise, iepazīstas ar puisi, kurš vēlas būt mūziķis (ok, šajā reizē precīzāk būtu teikt - džeza kluba īpašnieks), viss viņiem saskan, bet tad sākas sarežģījumi karjeras izvēļu dēļ. Vispār interesanti, kā "La La Land" sasaucas ar Deimiena Šazela iepriekšējo filmu - Whiplash - skaidri jūtama Šazela mīlestība pret džezu, atkal jau tirāniskā lomā J.K.Simmons ir diktatoriskā lomā, tikai šoreiz viņš nevis pieprasa tev spēlēt perfekti, bet gan sagaida, ka klubā spēlēsi tikai Ziemassvētku dziesmas, jo viņam riebjas "free jazz". Vērts piebilst, ka gan no biznesa viedokļa, gan cilvēciski man tas šķiet diezgan apšaubāmi - diez vai tu vari zināt, kas ir "free jazz" un to ienīst, normālos apstākļos antidžezistus nesatrauc tā paveidi. Un vispār interesanti - kamēr iepriekšējā filmā Šazels uzsvēra to, ka džezā par visu augstāk vērtējama precizitāte, tagad viņš priekšplānā izvirza improvizāciju, un sūktās par to, ka džezs mirst.

Idejiski gan tas man šķiet mazliet absurdi - kā tas vispār ir iespējams - holivudisks mūzikls par džezu? Drusku jau pretrunas visā šajā ir. Protams, filmas popularitāti veido ne jau džeza sižeta līnija, bet gan mīlasstāsts, dziesmas un dejas, kurās netrūkst atsauču uz "Singing in the Rain", tap dancing, "Šerbūras lietussargiem" un tā tālāk. Tā kā manī (prognozējami) nav ne miņas no nostaļģijas pret mūziklu zelta laikmetu, šis elements mani sevišķi neuztrauc. Filmu ir patīkami skatīties, to es nevaru noliegt - aktieri ir skaisti, dziesmas varbūt nav izcili atmiņā paliekošas, bet ir patīkamas, bet - ne vairāk. Diez vai filma, kuru daudzi cilvēki pilnā nopietnībā atzīst par gada labāko kino veikumu, varētu būt tāds kino, kuru skatoties tu paralēli vari nodarboties ar datu apstrādi Excelī.
2017-03-12
7.0
comments powered by Disqus