Vilcene un atraitnis
Neesmu īsti drošs, vai Rozulas skolas literārajā kafejnīcā runa bija par šo vai kādu citu no vēlīnajām Leona Brieža grāmatām, kad šis ievērojamais dzejnieks un atdzejotājs bija iekāpis prozaiķa kurpēs, bet domājams, ka tam pat nav sevišķas nozīmes, jo var prognozēt, ka stilistiskā līdzība starp šiem darbiem ir gana liela. Jā, un vēl Radio mazajā lasītavā biju klausījies epizodi, kas bija veltīta grāmatai par Leonu "Romantiskais brīvības bruņinieks Leons Briedis", līdz ar to kaut kādas fona zināšanas pirms šīs grāmatas lasīšanas bija iegūtas. Un tas ir svarīgi - no dzejas pasaules esmu tik tāls, ka līdz šim manas zināšanas par Leonu Briedi aprobežojās ar "bija tāds". Tā nav nedz kauna atzīšana, nedz lepošanās, vienkārši fakta konstatācija, ka viktorīnā par tēmu "Dzeja" (vienalga - Latvijas vai pasaules) no manis nebūtu nekāda labuma.
Taču "Vilcene un atraitnis" nav dzeja, un līdz ar to šajā lauciņā es jau jūtos daudz komfortablāk. Sižetiski romāns nav pārslogots: kāds vīrs Rumānijā ieklīst mednieku būdiņā kalnos un sadraudzējas ar vientuļu vilceni. Kopā viņi pavada dažas dienas, un tad katrs atgriežas savā pasaulē. Taču, protams, tur ir kas vairāk. Kamēr vilcenei pagātnes tā īsti nav - jo dzīvnieki pasauli šādi neredz, kā sastāvošu no laika nogriežņiem, tikām cilvēkam gan ir pamatīga pieredzes bagāža, kur atslēgas elements ir nesenā viņa sievas nāve, daudz būtiskāka nekā nesekmīgi pazaudētā nauda, kuras viņam patiesībā nebija bijis (proti, paņemts kredīts), lai arī tiešā tā kļuva par katalizatoru tam, ka viņš nokļuvis tur, kur viņš atrodas. Latvijā viņam ir divi dēli, bet vispirms viņam vismaz drusku nepieciešams sakārtot savu dzīvi un savas problēmas, pirms viņš varēs no vilkiem pelēkajiem atgriezties pie tiem vilkiem, kas staigā uz divām kājām.
Grāmatas varonim un visai šai situācija ir kaut kas kopīgs ar Gunara Janovska romānu Kaijas kliedz vētru, lai arī tajā vilcienes lomā bija sieviete, bet aizlauztais varonis - pilsētas inteliģents, kuram tomēr piemīt arī fiziska darba prasmes un kuram ir problēmas ar savu atkarību savaldīšanu, tas ir kaut kas gaužām līdzīgs. Tiesa, rakstīja Briedis pavisam citādāk nekā Janovskis - ar mežonīgi bagātu un sulīgu valodu, kādu jau arī varētu sagaidīt no dzejnieka un atdzejotāja, turklāt arī dzīves pieredzes šiem literātiem bija pilnīgi atšķirīgas, un Brieža maniere noteikti uzskatāma par daudz modernāku, viņa romānā vietas un situācijas viena otrā pārpeld asociatīvā līmenī, galvenajam varonim brīžiem atrodoties šeit un tagad, bet citkārt - atkal jau tur, un nav te ne iedalījuma nodaļās, ne kādu citādu formālu robežšķautņu. Tas nav gluži apziņas plūsmas romāns (kaut vai tālab vien, ka trešajā personā), bet gan drīzāk tāda ekspresīva glezna. Noteikti ne bez savas devas autobiogrāfiskā piesitiena, pašam Briedim bija tuvas attiecības ar Moldovu un caur to arī ar Rumāniju, tālab te neiztikt bez atsevišķām spilgtām frāzēm rumāņu valodā (lielākoties - lamāšanās veidā), un tas vienmēr nāk par labu, ja jūti, ka autors pārzina drēbi. Iespējams, manai gaumei te ir drusku par daudz informācijas par dažādiem augiem un to pielietošanas iespējām tautas medicīnā, bet tā kā tas iederas kopējā tēlā un vēstījumā, sūdzēties nevaru. Laba grāmata, tas būtu īsais kopsavilkums, taču vilinājumu izmēģināt galvenajam varonim līdzīgu dzīvi tā man nedeva. Lai gan - aktuālajā AI sūdu pasaulē - kaut kādu jēgu tajā tomēr saskatīt varētu.
Taču "Vilcene un atraitnis" nav dzeja, un līdz ar to šajā lauciņā es jau jūtos daudz komfortablāk. Sižetiski romāns nav pārslogots: kāds vīrs Rumānijā ieklīst mednieku būdiņā kalnos un sadraudzējas ar vientuļu vilceni. Kopā viņi pavada dažas dienas, un tad katrs atgriežas savā pasaulē. Taču, protams, tur ir kas vairāk. Kamēr vilcenei pagātnes tā īsti nav - jo dzīvnieki pasauli šādi neredz, kā sastāvošu no laika nogriežņiem, tikām cilvēkam gan ir pamatīga pieredzes bagāža, kur atslēgas elements ir nesenā viņa sievas nāve, daudz būtiskāka nekā nesekmīgi pazaudētā nauda, kuras viņam patiesībā nebija bijis (proti, paņemts kredīts), lai arī tiešā tā kļuva par katalizatoru tam, ka viņš nokļuvis tur, kur viņš atrodas. Latvijā viņam ir divi dēli, bet vispirms viņam vismaz drusku nepieciešams sakārtot savu dzīvi un savas problēmas, pirms viņš varēs no vilkiem pelēkajiem atgriezties pie tiem vilkiem, kas staigā uz divām kājām.
Grāmatas varonim un visai šai situācija ir kaut kas kopīgs ar Gunara Janovska romānu Kaijas kliedz vētru, lai arī tajā vilcienes lomā bija sieviete, bet aizlauztais varonis - pilsētas inteliģents, kuram tomēr piemīt arī fiziska darba prasmes un kuram ir problēmas ar savu atkarību savaldīšanu, tas ir kaut kas gaužām līdzīgs. Tiesa, rakstīja Briedis pavisam citādāk nekā Janovskis - ar mežonīgi bagātu un sulīgu valodu, kādu jau arī varētu sagaidīt no dzejnieka un atdzejotāja, turklāt arī dzīves pieredzes šiem literātiem bija pilnīgi atšķirīgas, un Brieža maniere noteikti uzskatāma par daudz modernāku, viņa romānā vietas un situācijas viena otrā pārpeld asociatīvā līmenī, galvenajam varonim brīžiem atrodoties šeit un tagad, bet citkārt - atkal jau tur, un nav te ne iedalījuma nodaļās, ne kādu citādu formālu robežšķautņu. Tas nav gluži apziņas plūsmas romāns (kaut vai tālab vien, ka trešajā personā), bet gan drīzāk tāda ekspresīva glezna. Noteikti ne bez savas devas autobiogrāfiskā piesitiena, pašam Briedim bija tuvas attiecības ar Moldovu un caur to arī ar Rumāniju, tālab te neiztikt bez atsevišķām spilgtām frāzēm rumāņu valodā (lielākoties - lamāšanās veidā), un tas vienmēr nāk par labu, ja jūti, ka autors pārzina drēbi. Iespējams, manai gaumei te ir drusku par daudz informācijas par dažādiem augiem un to pielietošanas iespējām tautas medicīnā, bet tā kā tas iederas kopējā tēlā un vēstījumā, sūdzēties nevaru. Laba grāmata, tas būtu īsais kopsavilkums, taču vilinājumu izmēģināt galvenajam varonim līdzīgu dzīvi tā man nedeva. Lai gan - aktuālajā AI sūdu pasaulē - kaut kādu jēgu tajā tomēr saskatīt varētu.
2026-10-14
comments powered by Disqus