Kazhes pierakstu burtnīca

Gunara Janovska romāns "Kaijas kliedz vētru" man kļuva par pārsteigumu. Tādā ziņā, ka tā tematika absolūti neatbilst nevienai no trimdas literatūras galvenajām tendencēm. Tas nevēsta par Otrā pasaules kara gadiem. Tas nav par laiku, kad tas rakstīts un nekritizē ne kādas parādības trimdas latviešu sabiedrībā, ne (pašsaprotami) okupantus Latvijā. Jā, tas ir par neatkarīgās Latvijas laikiem - bet tas nav jūsmojošs (un vienlaikus - nav arī pārmērīgi kritizējošs, iztēlojos, ka tādi darbi droši vien arī pastāvēja). Un ar to Janovskis mani paņēma. Turklāt romāna nosaukums lika gaidīt kaut ko pavisam citu - daudz dramatiskāku, noteikti saistītu ar karu vai vismaz ļauniem pareģojumiem, bet nē - šis stāsts ir daudz sadzīviskāks, nekā to varētu gaidīt.

Romāna premisa ir sekojoša: kādā piejūras ciemā Rīgas jūra līcī ierodas svešinieks. Viņš ir acīmredzami ieradies no pilsētas, bet izskatās diezgan noplucis un savu uzturēšanos laukos sāk negaidītā veidā - pirmās naktis viņš gluži vienkārši pārlaiž mežā, lai gan absolūti nav šādam piedzīvojumam sagatavojies. Kas un kāpēc viņš ir, Janovskis atklāj tikai pamazām, bet šis stāsts nav kaut kas izcili liels un dramatisks: žurnālists (vai pat drīzāk - pusžurnālists) kādā Rīgas avīzē, kas gadiem ilgi nesekmīgi cīnījies ar savu atkarību no alkohola un kādu laiku pavadījis arī traķenē, un tagad viņš mēģina saraut saiknes ar savu pagātni, uzsākot jaunu dzīvi apstākļos, kuri viņam nav pilnīgi sveši - dzīvi viņš ir sācis kā laucinieks, taču pēdējos gados absolūti nepierasti. Un, kad viņš apmetas pie kādas skaistas atraitnes ar diviem bērniem, šo to par turpmāko romāna gaitu var nojaust.

Daļēji šajā darbā Janovskis iekāpj tajā teritorijā, kur savu vārdu bija izveidojis Vilis Lācis, kurš romānā vairākkārt tiek piesaukts - kaut kāda pašrefleksija tur ir, turklāt Lācis jau arī, līdzīgi šī romāna varonim, bija algots darbinieks avīzē. Noskaņas un tēlu ziņā gan patiesībā tuvāks par Lāci Janovskim varētu būt Zigmunda Skujiņa romāns "Gulta ar zelta kāju", kuru Janovskis apsteidza par vairākiem gadiem (un šķiet racionāli pieņemt, ka Skujiņš bija ar šo romānu pazīstams, kad rakstīja savējo). Janovska/Skujiņa līniju galvenokārt veido šī romāna otrā plāna tēls - vecais kapteinis Bradiņš, kurš savas dzīves laikā izbraukājis visas pasaules jūras, bijis bagāts (vairākkārt) un tagad, mūža nogalē, bārstās ar asprātībām un ik pa brīdim arī ar kādu zināšanu graudu. Par viņa aktuālo bagātību arī līdzīgi kā "Gultas ar zelta kāju" gadījumā klīst baumas, bet neviens neko droši nezina un pats Bradiņš to vien dara, kā veicina neskaidrības. Tāpat viņš ar mājieniem vien Egonam Dielānam atstāsta savu līdzdalību kādā patiesos faktos balstītā stāstā: par mīklaini pamesto kuģi Mary Celeste, kuras stāstā Bradiņš (atbilstoši saviem vārdiem) bijis iesaistīts. Tad nu sanāk, ka "Kaijas kliedz vētru" ir ne tikai sadzīvisks romāns ar mīlestības elementiem, bet arī mazliet tā kā vēsturisks detektīvs, kurā autors sniedz savu versiju senajiem notikumiem. Īsais atstāstījums par to kuģi: to atrada netālu no Azoru salām bez neviena ekipāžas locekļa uz borta, brīvi dreifējam jūrā, ekipāža kuģi bija acīmredzami pametusi lielā steigā, turklāt kāds bija mēģinājis ar cirvi cirst nost burinieka mastu, bet kas bija noticis un kāpēc - tas tā arī netika noskaidrots.

Racionāli vērtējot, jāatzīst, ka šis romāns droši vien ir diezgan šablonisks un Janovska darbu vidū nav viens no nozīmīgākajiem - bet Janovskis kā stāstnieks man ļoti patīk, un man patīk viņa dzīves redzējums, kurā atrodas sava vieta ironijai par šo un to. Līdz ar to varu teikt, ka man šī grāmata patika, lai arī es apzinos, ka tā ir ne vairāk kā tāds laika kavēklis (bet, ja salīdzina ar lielu daļu tā laika otra ievērojamā trimdas romānista - Anšlava Eglīša - darbiem, Janovskis manās acīs uzvar ar to, ka viņa aprakstītā dzīve, gan zvejnieku, gan "mazpilsētas aristokrātijas" šķiet daudz ticamāka).