Kazhes pierakstu burtnīca

Marijas Metļickas vārds, lasot viņas stāstu krājumu "Mūsu dzīvītes", man bija pilnīgi svešs. Tik vie kā pārliecinājos, ka viņa nav tik nozīmīga parādība krievu literatūrā, lai būtu izpelnījusies savu šķirkli Wikipedia, pat ne krievu variantā. No tā secināju, ka visticamākais viņa vispār nav tā īsti saucama par rakstnieci, bet gan drīzāk ir cilvēks, kam ir bijusi vēlme tikt publicētam un kam ir arī šādas tādas literārās dotības. Reāli tikām izrādījās, ka Meļickai aiz jostas ir gūzma grāmatu un, kā rādās, jaunas tiek ģenerēts itin iespaidīgā tempā. Un, ja tā mazliet padomā, tas nemaz nav pārsteidzoši.

Patiesībā jau Metļickas daiļrade (vismaz, spriežot pēc šī stāstu krājuma) diezgan labi atbilst tam, ko Gunta Bereļa aprakstos esmu redzējis esam dēvētu par "mehānisko prozu". Šajā gadījumā šī mehāniskā proza ir dāmu auditorijai paredzēti stāsti, kas tipiski ataino cilvēka (visbiežāk sievietes) vai ģimenes dzīvi vairāku gadu desmitu garumā, uzsvaru liekot uz nelaimīgām mīlestībām, grūtībām un karjeras virsotnēm un nesaskaņām attiecībās. Elementi mēdz tikt dažādi sagrupēti, bet standarta arsenālā ir atrodami sekojoši komponenti, no kuriem veidot stāstu:
1) sieviete, kas nemīl savu bērnu, kuru toties mīl viņas bezbērnu kaimiņiene;
2) izskatīgs vīrietis, kuram seksuālās partneres sanāk mainīt biežāk kā zeķes;
3) jauna meitene, kas paliek stāvoklī no vecāka vīrieša;
4) galvenā varone kļūst par precēta vīrieša mīļāko, kurš nespēj aiziet no sievas;
5) varone izlemj veikt abortu;
6) neizteiksmīgs čalis kļūst par veiksmīgu un bagātu programmētāju, un aizbrauc uz Ameriku;
7) ģimene mēģina izrauties no dzīves komunālajā dzīvoklī.

Tādās vai citādās variācijās šīs stāstu sastāvdaļas atkārtojas atkal un atkal, un atkal. Lasot pirmo stāstu, rodas iespaids, ka autore ir lieliska stāstītāja, kas spēj ļoti ticami atainot patiesus vai gandrīz patiesus notikumus. Otrā stāsta lasīšanas procesā jau sāk rasties sajūta, ka autore pārāk daudz lasa Cosmopolitan un arī raksta, domājot par šī žurnāla auditoriju. Joprojām nerodas šaubas, ka viņa māk rakstīt, gluži vienkārši vairs nav sajūtas, ka tas būtu kaut kas pirmreizējs un neatkārtojams. Un, jo vairāk tu lasi, jo vairāk saproti - nē, šie tik ļoti personīgie stāsti par "mazajiem cilvēkiem". Īsi sakot, nelielos daudzumos šī literatūra šķiet laba, bet jo vairāk lasi, jo vairāk saproti, ka nekā diža jau tur nav. Un ja vēl sanāktu nejauši izlasīt kādu citu viņas grāmatu, iespaidi visticamākais tikai turpinātu pasliktināties.