Russia

Отец и сын

6.5
Šī jau bija otrā Sokurova filma, ko skatījāmies grāmatas rekomendāciju dēļ - un joprojām tā nav viena no tām, kuru dēļ vispār man šī režisora vārds ir zināms - tā vismaz šķiet, ka vienkāršās tautas vidū (kurai sevi, protams, pieskaitu) Sokurova vārds visvairāk saistās ar biogrāfiskajām drāmām par Hitleru un Ļeņinu, tikām "Tēvs un dēls" galīgi nav biogrāfisks stāsts, kur starp Ādolfu un Iļjiču tiktu izveidota ģimeniska saite.
2017-11-30 18:54:15
film, 2003

The Return

8.5
"- No kurienes viņš te uzradās?" - "Atbrauca." Tā Andreja Zvjaginceva režijas debijā bērniem mamma izskaidro nekad neredzētā tēva atgriešanos. Abi puikas: Andrejs un Ivans līdz šim itin labi bija iztikuši arī Latvijā tradicionālajā ģimenes modelī - ar mammu un vecmāmiņu, bet pēkšņi parādās tētis, kas dēlus jau nākamajā dienā ņems līdzi braucienā uz ūdenskritumu un makšķerēt.
2017-10-24 14:30:16
film, 2003

Minhauzena atgriešanās

7.5
Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.
2017-05-05 10:51:38
book, 1928

Burtu slepkavu klubs

8
Sigizmunda Kržižanovska vārdu es uzzināju pateicoties "Neiekostā elkoņa" iestudējumam Ģertrūdes ielas teātrī, uz kuru es pagaidām ne tikai neesmu bijis, bet pat tā īsti neesmu plānojis iet (lai gan šīs grāmatas iespaidā interese ir parādījusies). Formāli viņu, protams, var saukt par padomju literātu, taču vienlaikus Kržižanovskis ir ne lielākā mērā padomju rakstnieks kā Mihails Bulgakovs (varbūt pat mazākā, jo Kržižanovska daiļliteratūras darbība ritēja tik neievērojamā gaisotnē, ka viņu vienkārši nepublicēja, izvairoties pat no publiskas zākāšanas).
2017-03-07 05:58:11
book, 1926

Лампа Мафусаила, или Крайняя битва чекистов с масонами

6.5
Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.
2017-03-01 21:00:11
book, 2016

Изображая жертву

8
Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.
2016-11-06 16:39:42
film, 2006

Ученик

8
Patiesībā jau tieši "Mācekļa" dēļ mēs gājām uz Baltijas Pērli - tā otra filma bija tik vien kā patīkams bonuss, kamēr jaunākais Kirila Serebreņņikova darbs bija īstās intrigas iemesls. Vispār jau mūsdienu Krievijas kino man patiesībā šķiet diezgan interesants - protams, runa nav par gludo un pa spalvu veidoto kinematogrāfa daļu, kur pieņemts atainot varoņus Lielajā Tēvijas karā vai slavināt Krievijas Impērijas vēsturi, bet gan tāds daļēji puslegālais kino, kurš pamanās tomēr pastiept galvu apstākļos, kad atšķirīgs no oficiālā viedoklis it nemaz netiek mīlēts un godāts.
2016-09-27 18:19:04
film, 2016

Чувства

7
Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.
2016-08-04 05:18:11
book, 1919

Громыка

7.5
Ar Krievijas grupu "Gromika" mani iepazīstināja Edijs, paņemot tās disku līdzi uz Kāpu. Viņš pats, savukārt, ar šo ansambli no Petrozavodskas ansambli iepazinās Tallinas mūzikas nedēļā un atzina to par labu esam. Ja tev ir jautājumi par grupas nosaukumu, tad tas ir savienojums no padomju politiķa Gromiko un vārda "gromka" jeb skaļi. Grupai ir arī īpašs skatuves tēls - fonā vienmēr ir atrodams Andreja Gromiko fotoattēls, bet paši mākslnieki uzstājas pelēkos uzvalkos ar uzkrāsotām uzacīm Brežņeva gaumē. Jautājums tomēr, protams, nav par to, kā grupa izskatās, bet gan kādu mūziku tā spēlē.
2016-07-28 05:09:15
music, 2016

Чемодан

7
Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.
2016-06-30 21:08:57
book, 1986

В лучах солнца

8
Pēc paviesošanās Jaunzēlandē man vairs nav sarakstā kādas valsts, kurā paviesošanās būtu obligāta ar diviem O. Protams, ir vietas, kuras gribās apmeklēt, bet maniakālās dziņas nav. Un diezgan droši varu apgalvot, ka ceļojums uz Ziemeļkoreju it nemaz nav atrodams manā prioritāšu sarakstā. Tas gan nemainīja to, ka krievu dokumentālista Vitālija Manska filmu par šo valsti ļoti gribējās redzēt. Un tā kā pagājušajā piektdienā sanāca pamatīgs aplauziens, kad izrādījās, ka biļetes uz Krievu drāmu biju paņēmis uz nepareizo datumu, lai saglābtu vakaru, aizgājām uz kino.
2016-05-19 06:05:28
film, 2015

Русский ковчег

7
Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).
2016-03-19 18:19:01
film, 2002

Голубое сало

7
Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.
2016-03-06 19:01:12
book, 1999

Notes from Underground

6.5
Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."
2016-01-07 16:07:42
book, 1864

Альтист Данилов

7
Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.
2015-10-18 10:51:58
book, 1980

Перемещённое лицо

6.5
Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.
2015-09-12 19:04:27
book, 2007

Претендент на престол

7.5
Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.
2015-08-27 20:18:29
book, 1979

Жизнь и необычайные приключения солдата Ивана Чонкина

8.5
Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.
2015-08-20 16:16:54
book, 1973

The Geographer Drank His Globe Away

8
Filma "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" savā būtībā ir ļoti patiesa. Ne tādā ziņā, ka ir patiesa tajā atainotā Krievija (lielā mērā ir), skolas vide (lielā mērā ir), bet gan tādā, ka ģeogrāfijas skolotājs ir deficīta prece jebkurā skolā. Vismaz tā bija gan manā skolā, gan Marinas skolā. Gan, kā liecina šī filma - vārdā nesauktā skolā Permas pilsētā.
2015-06-26 18:36:42
film, 2013

Leviathan

8.5
Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.
2015-02-17 05:51:24
film, 2014

Batman Apollo

7.5
Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.
2015-02-12 20:51:04
book, 2013

Koncerts Arēnā Rīga

8.5
Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.
2014-10-10 06:23:33
concert, 2014

Live @ Arēna Rīga

8.5
"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.
2013-12-09 10:06:48
concert, 2013

Груз 200

7.5
1984.gads Padomju Savienībā. Tas nav gluži Orvela 1984.gada kvalitātē, jo iztrūkst pietiekami kvalitatīvs Lielais Brālis, bet diži dzīvespriecīgāks tas gan nav. Rit bezjēdzīgais karš Afganistānā, un dzīve pašā Savienībā nav diži sakarīgāka.
2013-10-01 05:42:58
film, 2007

Live at Arena Riga

8.5
(tā kā jau apmeklēts nākamais koncerts, laiks pabeigt aprakstu šim) Kopš iepriekšējo reizi skatīju grupi Bi-2 vaigā, pagājuši, šķiet desmit gadi. Vai tas būtu iemesls jaunam Nostalģijas sērijas ģeoslēpnim? Nē, paldies! Es nejūtu nostalģiju un nemeklēju zudušo laiku, vienkārši piefiksēju faktus.
2013-08-21 09:22:25
concert, 2013

Барто

7.5
Pirms nedaudzām stundām vēl sajūsminājos par skaisto romantisko dziesmu no "Kilimandžaro sniegiem" un tagad klausos grupu "Barto". Vai kaut kas pēkšņi būtu noticis? Nē, kālab gan?
2013-07-23 11:58:52
music, 2007

Архангельск

7
Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.
2013-03-19 03:05:07
music, 2011

На куличках

7
Jevgēņijs Zamjatins diezgan droši ir viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta sākuma rakstniekiem. Viņa antiutopija - romāns "Mēs" - bija viena no pirmajām grāmatām šajā žanrā, apsteidzot gan Orvelu, gan Oldozu Haksliju, un, pilnīgi iespējams, ka Hakslijs no viņa šo to "aizņēmās", rakstot "Jauno, skaisto pasauli". Pats Hakslijs gan esot šo versiju visai aktīvi noliedzis. Lieki teikt, ka es nezinu labāk.
2013-02-10 02:22:41
book, 1913

Доктор Вишневская. Клинический случай

6.5
Vienkārši neticami - Andrejs Šļahovs ir rakstnieks, par kuru nav ieraksta ne tikai angliskajā, bet pat krieviskajā Wikipedia!
2013-02-03 02:26:39
book, 2012

S.N.U.F.F.

6
Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.
2012-12-31 01:58:52
book, 2011

t

8.5
Lasot vienu no jaunākajiem Peļevina romāniem, kaut kādā mērā es sajutu, ka esmu dzēris no tās pašas krūkas, no kuras Peļevins. Protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi salīdzināt grafomāniski tendētu PHP programmētāju ar vienu no izcilākajiem mūsdienu literātiem (par tādu es Peļevinu neapšaubāmi uzskatu), bet 4.sienas nojaukšanas paņēmieni, kas parādās viņa romānā "t", ir visai līdzīgi tiem, ko izmantoju savā Stabulniekā pie rītausmas vārtiem. Peļevinam vienmēr ir paticis spēlēties ar lasītāju, un šī grāmata nekādi nav izņēmums. Sākas tā kā piedzīvojumu romāns par grāfu T., kas dodas uz mītisko vietu "Optina Pustiņ", taču tas ir tikai sākums. Pēcāk izrādās, ka grāfs T. ir gandrīz Ļevs Tolstojs - bet tikai gandrīz, bet varbūt viņš ir tikai varonis romānam, ko mūsdienu tirgus apstākļu Krievijā raksta pieci blēži, kuri gan paši... Vispār - tipisks Peļevina teksts, un šajā gadījumā es pat teiktu - tipiski labs, un kopumā varbūt labāks nekā vairums pēdējo gadu Peļevina darbu, lielā mērā pateicoties tam, ka šoreiz Peļevins ļoti labi pieliek klāt savai budistiskajai mārketoloģijai vēl pāris līmeņus. Interesantā kārtā Peļevins grāmatā iesaista kādu savai visai sena darba varoni - Čapajevu no Čapajevs un Tukšums, un arī tematiski ir visai daudz kopīga starp šīm divām grāmatām. Jā, kaut kādā mērā Peļevinam nav sveši AC/DC paņēmieni ar vienām un tām pašām dziesmām katrā albuma (grāmatā), bet noteikti šis ir tas gadījums, kad tās pašas sastāvdaļas rada labāku rezultātu. Te ir gan viltīgi gājieni ar Dostojevska iesaistīšanu, gan dažādas spēles ar rakstības manieri un dažādajiem autoriem, kas dzīvo katrā cilvēkā (vai arī nemaz nedzīvo? un kas ir lasītājs?) Patiesībā šī grāmata ir no tā stila, ko varētu analizēt visādi traki pētnieki, novērtējot katru tur ietverto autora viltību, mēģinot saprast - kas ar to vai šo ir domāts, un kāda gan tajā visā ir jēga? Elegantā veidā Peļevins pamanās kārtējo reizi pasmieties par teju visu iespējamo. Tiešām - ļoti iespaidīga lasāmviela.
2011-12-01 17:04:06
book, 2009

Война и миръ: Том IV

6
Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem ne mazāk kā pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.
2011-09-01 16:33:16
book, 1869

Война и миръ: Том III

6
Trešais sējums pievarēts, un pamazām tuvojos "Kara un miera" beigām! Jo tālāk lasu, jo mazāk patīk. Arvien vairāk tracina autora pārgudrība un nosliece uz lasītāja pamācīšanu. Cilvēki nepareizi dzīvo, nepareizi interpretē vēsturi un personību nozīmi tajā, visi ir muļķi un tikai Tolstojs ir ģēnijs, kurš ar sava gara gaismu apstaro nelaimīgos līdzcilvēkus. Vemt man no šāda sviesta gribās. Gari un detalizēti Tolstojs skaidro, kālab Napoleona karagājiens uz Krieviju izgāzās, un kālab citi viņa tautieši šos iemeslus nepareizi sapratuši. Šī atkal ir kara daļa, taču darbības tajā ir visai maz, daudz vairāk ir pārdomu par likteņiem, cēloņiem un sakarībām. Patiesībā vienīgais, kas mani šajā daļā patiešām ieintriģēja, ir atklājums, ka brīnišķais Skolotājs, kas mums "pasniedza filozofiju", arī "Kara un mierā" atrodamo sviestu bija pamanījies iepīt savā vēstījumā par pasaules un lietu būtību - labi atceros, kā viņš mums atklāja numeroloģijas noslēpumu, ka "imperators Napoleons" franču valodā, sasummējot burtu vērtības, dod skaitli 666, un izrādās - arī "Karā un mierā" aptuveni 130 gadus pirms mēs to uzzinājām no Straupes, šī tēma ir apcilāta, turklāt Pjēra Bezuhova ticība šādām lietām tiek pasniegta kā izteikti komiska un nekādi savādāk nevar skatīties uz to, kā viņš mēģina ar šīs pašas numeroloģijas palīdzību gūt apstiprinājumu, ka viņš pats ir tas liktenīgais cilvēks, kuram būs lemts apturēt franču invāziju.
2011-08-26 07:45:23
book, 1869

Война и миръ: Том II

7
Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.
2011-08-25 09:00:10
book, 1869

Война и миръ: Том I

8
Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.
2011-07-27 07:33:11
book, 1869

Generation П

7.5
Šī ir viena no tām filmām, kuru iznākšanu es gaidīju gadiem ilgi. Un vienlaikus šī ir viena no tām filmām, par kurām nedēļām ilgi nespēju saņemties uzrakstīt. Ja par pirmo punktu viss ir skaidrs, tad ar otro ir mazliet sarežģītāk - es tā īsti joprojām neesmu sapratis, vai man šī filma patika vai nē. Sižets būtībā nav sevišķi pārveidots - Vavilens Tatarskis deviņdesmito gadu sākumā strādā kioskā par pārdevēju, tad satiek kādu savu jaunības dienu draugu, un pēkšņi viņš ir kopīraiters, kas nodarbojas ar ārzemju brendu lokalizēšanu Krievijas vajadzībām. Bet vēlāk - arī ar nopietnāku reklāmas industriju.
2011-06-26 22:01:46
film, 2011

Мастер и Маргарита

7.5
Savā ceļā pie skatītājiem Jurijas Karas veiktā "Meistara un Margaritas" ekranizācija piedzīvoja ne mazāk sarežģījumu kā pats Bulgakova romāns - ne velti 1994.gadā uzņemtā kinolente uz ekrāniem iznāca tikai 17 gadus pēc filmēšanas pabeigšanas, kad jau bija miruši vairaki tajā iesaistitie cilvēki un kad faktiski Krievijā bija sen izveidojušies tādi apstākļi, ka šāda stila filmu vairs uzņemt nevarētu.
2011-06-17 11:27:00
film, 1994

Ананасная вода для прекрасной дамы

7.5
Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.
2011-06-15 07:50:34
book, 2011

День опричника

7
Redz - sekoju kāda lasītāja ieteikumam un izlasīju arī šo Sorokina grāmatu, par kuras turpinājumu var saukt "Cukura kremli", ne velti šīs grāmatas darbība norisinās tajā pat nākotnes antiutopiskajā monarhistiskajā Krievijā, kur "Kremlis". Kā jau to no Sorokina var gaidīt, arī šajā grāmatā neiztikt bez tādām epizodēm, kuras mana literatūras skolotāja diez vai būtu ar lielu prieku likusi skolēniem lasīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kur viņa saskatītu daiļumu ainā, kad visi opričņiki, iepriekš ierijuši pa speciālai tabletei, ievada viens otram anālajā atverē savus varenos zižļus (kurus ķīnieši īpaši uzlabojuši tā, ka peņa pagarinātājs ir kļuvis par realitāti), veidojot īpatnēju milzu tārpu un bagātinot viens otru ar savu sēklu. Tāpat kādā grāmatas epizodē galvenais varonis piedalās grupveida izvarošanā un diezgan daudz lieto narkotiskas vielas.
2010-02-12 19:10:44
book, 2006

Собрание сочинений: проза

6.5
Parasti es cenšos izvairīties no apkopojošu grāmatu lasīšanas, uzskatot, ka šādas "kolekcijas" ir pielīdzināmas "greatest hits" kategorijas audio ierakstiem, kurus arīdzan pirms vairākiem gadiem sāku diezgan izteikti boikotēt. Taču vienmēr gadās arī kādi izņēmumi, un šī grāmata ir viens no tiem. Droši vien es tomēr labprātāk būtu izlasījis kādu šīs autores stāstu krājumu, kuram darbus viņa atlasīja pati savas dzīves laikā, bet tā kā manās rokās nonāca tieši šī un nevis kāda cita grāmata, tad tieši to es arī izlasīju.
2010-02-11 19:37:29
book, 1999

Сахарный Кремль

7
Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.
2010-01-25 07:59:13
book, 2008

Белая гвардия

7.5
Patiesībā tas ir nedaudz dīvaini, ka es, kas sevi uzskatu par Bulgakova daiļrades cienītāju, līdz šim nebiju izlasījis "Balto gvardi". Protams, manas zināšanās par šī autora darbiem ir daudz citu robu, bet "Baltā gvarde" pilnīgi noteikti līdz šim bija lielākais no tiem. Viens ir tas, ka neesmu lasījis "Batumi" (Staļinu slavinošu logu), bet kas cits - šo pilnīgi noteikti padomju Krievijas literatūrā unikālo darbu.
2009-12-15 07:55:29
book, 1924

Машенька

8
"Mašeņka", tā varētu teikt, ir grāmata, ar kuru sālās Nabokovs. Pirms tam viņam gan bija izdoti daži dzejas krājumi, bet kā prozaiķis Nabokovs savu popularitāti sāka iekarot tieši ar šo savu "garstāstu" / mini romānu.
2009-11-27 15:13:40
book, 1926

Devochki

6.5
Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.
2009-11-13 16:41:33
book, 2002

Навигатор

7.5
Būtu nedaudz pārspīlējums teikt, ka man nav aplicis klausīties "Akvarium". Patiesību sakot, pēdējā mēneša laikā gandrīz neko citu arī klausījies neesmu, un tik liels šīs grupas cienītājs tomēr neesmu, tā ka kopumā es tomēr priecājos, ka pamazām mana epopeja ar šīs grupas albumu baudīšanu tuvojas beigām.
2009-11-12 06:08:58
music, 1996

Чубчик

5.5
Vispār interesanti - it kā taču Akvarium parasti IR Boriss Grebenščikovs, bet BG ieraksti, kas izdoti bez grupas zīmes, patiešāmi izklausās ievērojami atšķirīgi no grupas pamatveikumiem. Un arī "Čubčik" ir tāds albums, kas dīvaini izklausītos "Akvarium" izpildījumā.
2009-11-11 06:20:04
music, 1996

Сестра Хаос

7
"Sestra haos" bija viens no pirmajiem "Akvarium" ierakstiem, ko tiku klausījies, un dziesmas "500", "Брод", "Растаманы из Глубинки" bija tās, kuru dēļ vispār iemīlēju šo grupu. Tagad, pārklausoties šo albumu pēc vairāku gadu pārtraukuma, joprojām vairākas albuma dziesmas manā atmiņā palikušas ļoti labi, kas liecina, ka vai nu to esmu kādreiz daudz klausījies, vai arī to, ka šis ir viens ļoti atmiņā paliekošs albums.
2009-11-10 06:17:16
music, 2002

Король, дама, валет

8.5
Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.
2009-11-05 21:16:49
book, 1928

Защита Лужина

8
Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.
2009-11-05 21:16:10
book, 1930

Подвиг

8
Kā īstenam letiņam man šis Nabokova romāns pirmām kārtām šķiet ievērojams ar to, ka tajā tiek pieminēta mūsu valsts. Patiesību sakot, tā ir viena no lietām, kas mani vienmēr saista ārzemju autoru grāmatās - ka tiek pieminēta Rīga vai Latvija. Lai gan par lokālpatriotu mani nosaukt būtu grūti, tomēr vienmēr ir interesanti apskatīties uz šejieni svešinieka acīm.
2009-10-29 09:10:57
book, 1932

Камера Обскура

7
Kā kārtējā "misija" man patlaban ir nopietnāk iepazīt Vladimira Nabokova daiļradi. Līdz šim mana pazīšanās ar šo ievērojamo rakstnieku sastāvēja no "Lužina aizsardzības", kuru nenoskaidrotu iemeslu dēļ lasīju vēl pamatskolas gados un "Lolitas", kuru lasīju jau vidusskolas vecumā. Cik daudz es tolaik no šīm grāmatām sapratu, tas, protams, ir cits jautājums.
2009-10-22 20:46:10
book, 1932

Квартет Анны Карениной. Задушевные песни

4
Šis ir kārtējais no "anonīmajiem" Akvarium ierakstiem, šoreiz izdots zem "Annas Kareņinas kvarteta" vārda. Albuma bukletā stāstīts par šo ļoti īpatnējo aiz Urāliem radušos ansambli, kura dalībnieki sēdējuši cietumā, kurā grupai pievienojies motorzāģa spēles virtuozs - slepkava maniaks, bet tikai deviņdesmito gadu sākumā tā radījusi savu pirmo ierakstu - šo.
2009-10-22 20:23:34
music, 1994

Bardo

6
Kas ir Krievu-abesīniešu orķestris? Tautas valodā tā ir grupa "Akvarium", kura ņēma un ierakstīja veselu virkni austrumniecisku melodiju bez standarta dziedāšanas, bet ar mantrēšanu, un izdeva to zem cita vārda. Vispār Akvariumam tas ir diezgan raksturīgi - izdot albumus ar citiem grupas nosaukumiem, un šis ieraksts viņu krājumā nav nekas sevišķi unikāls. Protams, tas ir netipisks, savdabīgs, oriģināls un tā tālāk - bet ne kaut kas tāds, ka tu teiktu - nē, Akvarium kaut ko tamlīdzīgu ierakstīt nespētu.
2009-10-20 17:44:27
music, 1997

PSI

6.5
Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.
2009-10-15 20:52:25
music, 1999

Lilit

8.5
Pēc kārtējā "Akvarium" sastāva izjukšanas Grebenščikovs radikāli mainīja imidžu - noskuva matus un uzlika saules brilles, un ierakstīja savu kārtējo albumu ar tādu pavadošo grupu, kāda pat viņam nekad iepriekš nebija bijusi. Proti, albumā "Lilit" viņu pavada grupa The Band, kas zināma ar savu sadarbību ar Bobu Dilanu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vispār mani interesē, kā šādi ieraksti var tapt - kad tava grupa nesaprot tavu dziesmu saturu. Kad viens no Band dalībniekiem (basists) no sastāva izkrita narkotiku dēļ, uzreiz viņam tika atrasts ne mazāk lielisks aizstājējs - Hārvijs Brūkss, kas arī bija sadarbojies ar Dilanu un spēlējis basu vienā no Boba slavenākajām dziesmām - "Like a rolling stone".
2009-10-15 06:19:20
music, 1997

Гиперборея

5.5
Redz - beidzot tas brīdis pienācis, kad es paziņoju, ka kāds Akvarium albums man nemaz nepatīk. Pašu mani tas nedaudz pārsteidz, bet fakts - "Giperboreja" patlaban var pretendēt uz manis vismazāk iecienītā šīs grupas veikuma statusu. Protams, var teikt, ka mana problēma ar šo ierakstu pamatā ir tajā, ka Grebenščikovs un kompānija tajā pārmērīgi atkāpjas no tradicionālās šīs grupas formulas un es nespēju no viņiem pieņemt neko jaunu. Varbūt tā arī ir, bet fakts paliek fakts - vismaz puse šī ieraksta dziesmu man gluži vienkārši nepatīk. Protams, ir arī izņēmumi - pie tādiem var pieskaitīt nedaudz psihodēlisko plati ievadošo "Время Любви Пришло" un "Ария Казанского Зверя", kuras abas, protams, ir maksimāli tradicionālas šīs grupas dziesmas. Attiecībā uz "Kazaņas zvēra āriju", iespējams, ka tā mani visvairāk uzrunā ar savu pirmo pantu:
2009-10-14 06:53:51
music, 1997

Пески Петербурга

8
Lai arī man nav iebildumu arī pret astoņdesmito gadu "Akvarium" ierakstiem, šīs grupas deviņdesmito albumi tomēr ir vairāk manā gaumē, jo šajā laikā Grebenščikovs mazāk aizrāvās ar tehnoloģijām, bet vairāk dziedāja vienkārši no sirds. Un "Peski Peterburga" - albums, kuru iepriekš nekad nebiju klausījies - izrādījās man ļoti tīkams ieraksts.
2009-10-13 06:13:11
music, 1994

Live at La Rocca

5.5
Pats gandrīz nespēju noticēt - esmu pabijis La Roccā. Šādu klubu apmeklēšana man nemaz nav raksturīga, un arī vakar turp devos ne bez nopietnām pārdomām, lai arī pasākums bija tāds, ka tas (kā vismaz man šķita) varētu notikt arī citā, pieklājīgākā vietā (piemēram, Sapņu fabrikā).
2009-09-25 07:01:23
other, 2009

Kukushka

8
Jāatzīst, ka no pēdējo gadu krievu filmām esmu redzējis nepieklājīgi maz. Diez vai kāds man varētu pārmest rusofobiju, bet tā vienkārši ir sanācis. Vismaz “Dzeguzi” tagad noskatījos, tas jau arī ir zināms progress.
2009-06-15 09:02:40
film, 2002

Eurovision Song Contest finals 2009

7
В середину мая каждый год следующим большим мероприятием после хоккейного чемпионата мира становится Евровидение. В этом году я изначально не собирался следить за данной тусовкой, однако обстоятельства сложились так, что всё же пришлось.
2009-05-17 09:40:47
other, 2009

Pupok

5
Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.
2009-04-16 17:09:28
book, 2003

Empire V

8
Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.
2009-01-26 17:00:58
book, 2006

Mjau kiss mi

7.5
Jau pirmais Bi-2 albums man patika labi, bet otrais - vēl labāk. Ja tā labi padomā, krievu mūziķu vidū viņi varētu būt vieni no man vistuvākajiem - līdzās "Akvarium", vairāk kā "Mašina vremeņi", vairāk kā "Mumij troļ".
2008-12-11 17:16:04
music, 2001

Борис Гребенщиков и DeadУшки

4
Šajā ierakstā leģendārais BG apvienojās ar diviem keksiem no grupas DeadUški un ierakstīja elektroniskās mūzikas stilā versijas vairākām astoņdesmito gadu "Akvarium" dziesmām. Divas no šīm dziesmām es zinu - "Zmeja" un "Vavilon". Pārējās - nezinu, jo neesmu sevišķs Akvarium pazinējs. Mīnuss šim ierakstam ir tas, ka manā uztverē Akvarium dziesmas tajā tiek diezgan pamatīgi sajātas - nu nepatīk man kaut kādi tizli elektroniski eksperimenti, iesaistot tur triphopa elementus un tamlīdzīgus brīnumus. Šādā veidā dziesmas diezgan pamatīgi zaudē melodiskajā departamentā, turklāt te netrūkst kaut kādu diezgan sviestainu tekstuālu iestarpinājumu, un šis ieraksts izklausās lielākoties pēc ne pārāk veiksmīga remiksu albuma, ar kuru oriģinālajam izpildītājam nav vispār nekāda sakara. Šajā gadījumā sakars gan laikam ir, bet mani tas kaut kā neinteresē - ja dziesmas izklausās draņķīgi, tad man ir vienalga, vai BG ir to pārveidē piedalījies vai nav. Un ja klausoties "Prekrasnij diļetant" ievadu man sāp ausis, man ir vienalga, vai tas ir tā domāts, vai tas ir domāts kaut kā savādāk. Un ja "Sni o čom-to boļšem" sākas ar sintezatora patternu, kas man sāpīgi atgādina programmy Dance eJay, tad es tiešām neko labu nevaru teikt. Un tā nu ir, ka neko labu es šeit teikt nevaru - dziesmas pašas par sevi varbūt arī ir labas, bet tie aranžējumi... es tiešām nožēloju, ka klausījos šo ierakstu. Vispār jau man patīk Grebenščikovs (kā mūziķis, ne kā cilvēks), bet te nu es neko nevaru padarīt, ka šis ieraksts ir sūdīgs.
2008-12-10 17:33:18
music, 1998

Bi-2

7.5
Vispār jau es neesmu nekāds krievu mūzikas fans, bet bija laiks, kad Bi-2 man ļoti gāja pie sirds, protams, vislielākajā mērā pateicoties "Polkovņiku ņikto ņe pišet" - proti, vienai no vadošajām filmām kulta filmā "Brat 2", kuru es gan, protams, neesmu redzējis. Un līdz ar to manā ierakstu kolekcijā nokļuva arī divi pirmie šīs grupas studijas ieraksti. Es droši nezinu, cik daudz šī ieraksta dziesmu bija grāvēji, bet man tāda izņemot jau pieminēto polkovņiku šķiet esam "Vostok", "Serdce", "Medlenno shožu s uma", "Serebro", "Varvara", arī "Moi drug". Vai nu arī es šīs dziesmas kādreiz esmu daudz klausījies, citādi nevarētu būt, ka man tās visas šķiet tik zināmas.
2008-12-05 17:29:07
music, 1998

Pirati XXI veka

5.5
Jo dziļāk Ļeņingradā, jo vairāk rupjību. Šī frāze gan varbūt nav tik ļoti precīza, jo Šnurs un kompānija jau ap 2000.gadu nostabilizēja, cik daudz trīsstāvīgo vārdu būtu nepieciešams izmantot katrā viņu ierakstā, un "21.gadsimta pirāti" nav nedz sevišķi rupjāks, nedz sevišķi mazāk rupjš kā citi viņu veikumi.
2008-11-11 15:08:01
music, 2002

Dachniki

4.5
More of the same - only worse this time. Die dritte Schallplatte der Russischen Musikern-Bande "Leningrad" hat die selben Zutaten, wie die erste - freundliches Ska-Punk mit besonders groben Texten und einer Party-Amosphäre, aber diesmal wirkt es nicht besonders gut. Второго альбома группировки "Ленинград" в моей коллекции нет, но если он схож с "Дачниками", то мне его и не нужно.
2008-11-07 12:06:47
music, 1999

Pulja

7
Nezinu, vai fanošana par grupu Ļeņingrad mūsdienās tiek uzskatīta par labas vai par sliktas gaumes paraugu. No vienas puses viņi ir rupji tēvaiņi - alkoholiķi, kuru galvenā nodarbošanās ir jaunu atskaņu meklēšana vārdam "huj". No otras - līdzās "Gogol Bordello" viņi diezgan labi kotējas arī rietumos, un vispār savs šarms Šnuram un kompānijai ir. Tā kā man nu jau vismaz gadus piecus-sešus "ska" pie sirds iet ļoti labi, tad ir tikai loģiski, ka man "Ļeņingrad" patīk gluži labi. Un man nospļauties par to, ka tā ir mūzika no alkoholiķiem priekš alkoholiķiem. Turklāt salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem tās debijas ieraksts ir vēl salīdzinoši nerupjš - lielā daļā dziesmu nekādu sevišķu rupjību nav. Izrādās, ka manā krājumā esošais ieraksts ne par 100% atbilst īstā Ļeņingrad debijas ieraksta saturam, trīs dziesmu te nav, četras ir liekas, bet man par to nospļauties, jo es tiešām neticu, ka iztrūkstošās dziesmas jebkādā veidā atšķirtos no tām, kuras šeit ir.
2008-11-05 16:43:11
music, 1998

She Lover of Death

6
Detektīvromānus es lasu diezgan reti, un vēl retāk kādu no tiem izlasījis, esmu stāvā sajūsmā. Protams, Boriss Akuņins nav šāds tāds detektīvu autors, kura visus darbus nav iespējams vienu no otra atšķirt un kuru es pat par literātu nenosauktu. Nē, Akuņins ir īsts rakstnieks un viņa romāni ir īsti romāni, kuros netrūkst postmodernisku gājienu, literāru spēļu un dažādu triku ar lasītāju. Un romāns ar nosaukumu "Nāves mīļākā" nemaz nevarētu man apiet ar līkumu. Es varbūt neesmu tipiskākais pašnāvnieku materiāls (nosaukt mani par dziļi lirisku būtu pagrūti), taču darbi par nāvi man vienmēr ir šķituši pietiekami saistoši un šajā gadījumā es vismaz izjutu, ka šis romāns varētu būt biedējoši romantisks un tādējādi atbilst manai iecienītākajai tējas tasei.
2008-06-02 17:33:23
book, 2000

Kasandras zīme

6.5
Čingizs Aitmatovs, protams, ir kulta rakstnieks, kas nozīmīgs ne vien bijušās PSRS teritorijā, bet arī ārpus tās. Tomēr man nākas atzīt, ka vismaz pēdējie divi viņa darbi, ko esmu izlasījis, mani pārāk nesaistīja. Savulaik, kad lasīju "Un garāka par mūžu diena ilgst", tas šķita labs, bet jāņem vērā, ka es no šī romāna neko neatceros, līdz ar to paļauties uz manu atmiņu nebūtu tas gudrākais pasākums.
2008-04-01 14:43:47
book, 1996

Великая тайна воды

6
Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem: 90% šajā filmā sniegtās faktoloģiskās informācijas ir buļļa kaku vērtībā. Un vienlaikus filma atstāja pozitīvu iespaidu un tai ir labs vēstījums (ja tu tādu vēlies saskatīt).
2008-02-19 11:23:58
film, 2006

Omon Ra

8.5
Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.
2007-10-29 10:52:28
book, 1993

Chapayev and Void

9
Peļevina romāns "Čapajevs un Tukšums" bija viens no pirmajiem viņa darbiem, ko man gadījās lasīt, un noteikti arī viens no viņa labākajiem darbiem (lai arī patiesībā manā uztverē gandrīz visi viņa darbi varētu pretendēt uz saukšanos par labākajiem). Šis romāns tomēr ir īpašs ar to, ka tas vienlaikus ir ļoti dziļš un ļoti sekls.
2007-08-23 16:52:58
book, 1996

The Life of Insects

6
Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).
book, 1993

Generation P

9
"Generation P" manā uztverē neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem Peļevina darbiem, un, tā kā es šo krievu rakstnieku vērtēju patiešām augstu, tad tas ir nopietns atzinums. Protams, kad es to lasīju iepriekšējo reizi, daudz kas no tur aprakstītā man nebija īsti skaidrs - tomēr es biju vēl pavisam zaļš vidusskolnieks ar diezgan šauru zināšanu loku. Tāpēc arī saņēmos šo grāmatu pārlasīt (vispār, kā var novērot, pēdējā laikā nodarbojos nevis ar jaunu grāmatu lasīšanu, bet veco pārlasīšanu, tāda nostādne izveidojusies).
book, 1999

Horoshij Stalin

6.5
Lasot šo Viktora Jerofejeva memuārisko grāmatu, es saskāros ar tipisku problēmu, kas mani mēdz piemeklēt dažādu rakstnieku sakarā - es parasti lasu tikai tādu cilvēku memuārus, kuru faktiskos darbus es nemaz nepazīstu. Un šis ir vistipiskākais gadījums. Maksimums, ko es varētu teikt par Viktoru Jerofejevu, ir tas, ka viņa vārdu es kaut kur esmu dzirdējis.
book, 2005

Rozhdennij v SSSR

4.5
"Roždennij v SSSR", vismaz kā es to saprotu, ir atbilde uz Brūsa Springstīna "Born in the USA". Tā kā man arī Springstīna veikums ir salīdzinoši vienaldzīgs, tad gaidīt kaut ko milzīgu no atbildes varētu būt naivi, vai ne?
music, 1997

Ljubimije pesni Ramzesa IV

7.5
"Akvarium" es mēģināju neveiksmīgi izmantot kā argumentu. Domāju, ka neveiksmīgi ne tāpēc, ka arguments bija vājš. Situācijā, kad Ženēvā kompānijas mājā vakarā izcēlās diskusijas par to, vai rietumu popmūziķi būtu gatavi par naudu uzstāties privātā ballītē pie kāda bieziķa mājās, mans kolēģis Sergejs izteica apgalvojumu, ka neviena rietumu estrādes zvaigzne tā nedarītu, kamēr pilnīgi jebkura krievu zvaigzne tā darīt. Es šim jautāju, vai viņš patiešām domā, ka Boriss Grebenščikovs būtu vieglāk gatavs pārdoties nekā, teiksim, Pinka. Un saņēmu atbildi - jā.
music, 1993

Duhless

4
Kā var atklāt interneta plašumos, Sergejs Minajevs ir kļuvis par šīs sezonas krievu literatūras grāvēju un viņa debijas romāns "Духless" (lasīt - bezgarīgais) ir atzīts par kaut ko gandrīz vai iepriekš nepieredzētu.
book, 2007

Smertj Tarelkina

4
Mazliet interesantāks darbs par "Delo", bet tikai mazliet. Šoreiz lugā vismaz parādās kaut kas līdzīgs sižetam un atkal jau žanrs ir komēdija. Es, protams, saprotu, satīra un tā tālāk, bet tas viss man atgādina "Revidentu", kuru būtu rakstījis kāds cilvēks ar vidēji statistikā sētnieka dotībām literatūrā. Galvenais varonis inscinē savu nāvi, lai izvairītos no kreditoriem, bet visļaunākais viņa ienaidnieks viņu tomēr atpazīst un atmasko (apmērām tā). Patiesībā gan no komēdijas te nav ne miņas, ne tur ko smieties, ne ko, vienkārši laika nosišana sabiedriskajā transportā, nekā vairāk.
book, 1868

Delo

3
(valoda: krievu). "Lieta" ir turpinājums Krečinska kāzām, kas no komēdijas pāraugusi drāmā. Ļida tiek apsūdzēta pirmslaulības sakarā un sazvērastībā ar Krečinski, kas lugas gaitā viņas tēvu ved postā un bankrotā un nāvē. Tas viss norisinās lugai pietiekoši garā stāstījumā, kas ir pretdabiski garlaicīgs. Ja Suhovo-Kobiļina humors ir nīkulīgs, tad dramatiķa talanta viņam nav gandrīz nemaz, līdz ar to šo lugu var uzskatīt par spilgtu neintersantas un nekvalitatīvas lasāmvielas paraugu.
book, 1861

Vibor

7
(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).
book, 1997

Svadjba Kretshinskogo

5
(valoda: krievu) Nē, 19. gadsimta krievu literatūra nav mans jājamzirdziņš. Nē, mans jājamzirdziņš ir Monty Python dalībieku kolektīvās un solokarjeras videoieraksti. Tomēr pa ceļam uz darbu skatīties "Around the world in 80 days with Michael Palin" man iespēju nav, toties iepazīties ar krievu literatūras klasiku man neviens neliedz. Tiesa, diži pārliecināts par to, ka Suhovo-Kobiļins ir ievērojams klasiķis es neesmu, drīzāk uzskatu to par kaut kādu vēsturisku kuriozu. Nepietiek ar to, ka šis "dramaturgs" savas dzīves laikā sarakstīja veselas 3 (!) lugas, varu pieminēt arī to, ka viņa vārds man ir absolūti svešs un ka viņš pat mani neieinteresēja pietiekamā mērā, lai es kaut cik nopietni uzmestu aci viņa biogrāfijai. "Krečinska laulības" ir maksimāli triviāla komēdija par laulību blēdi. Tās galvenais varonis Krečinskis ir kāds iznirelis un kāršu spēļu cienītājs, kas izlēmis apņemt bagātu līgavu, lai atbrīvotos no visiem saviem parādiem. Tikām līgavas tēvs, kas gan nav no gudrajiem ļaudīm, pret šo precinieku izturas ar lielām aizdomām, taču pati Ļidočka - jaunā līgava - par Krečinski ir sajūsmā. Lieki teikt, ka Krečinska plānos ietilpst topošā sievastēva īpašuma notērēšana un sievas pazudināšana, jo nekādu silto jūtu viņā tav. Taču izrādās, ka Krečinskim parādi ir tik lieli, ka viņš nespēs izvilkt līdz kāzām, ja vien nedabūs lielu aizdevumu. Ķīlai viņš aizņemas no Ļidas mega dārgu brošu, ko ieķīlā, bet patiesībā ieķīlā viņš tikai kopiju. Tomēr beigās viņš tiek atmaksots un nežēlīgi padzīts. Protams, es neko komisku šajā komēdijā nesaskatīju - nekā tāda, ar ko tur smieties, man vismaz nebija, ok, tas gabals nebija gruzonisks, bet arī ne smieklīgs, drīzāk vienkārši garlaicīgs un pointless.
book, 1854

Bespechnij Russkij Brodjaga

7.5
Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.
music, 2006

Daniel Stein. The Interpreter

7.5
(valoda: krievu). Atzīšos uzreiz, ka šī ir grāmata par ebrejiem. Atzīšos uzreiz, ka to sākotnēji negribēju lasīt. Ebreji man, ja tā pavisam godīgi, ir piegriezušies. Ne jau tādā ziņā, ka viņi pie visa būtu vainīgi vai pie nekā nebūtu vainīgi, bet lai nu kas nevar žēloties par publicitātes trūkumu, tad tie ir ebreji. Tomēr man izdevās sevi piespiest iedot šai grāmatai iespēju (kur lielu lomu spēlēja tas, ka sestdien Liene bija savā pamatskolas salidojumā, bet manā rīcībā bija vairākas stundas vientuļas sēdēšanas mājās) un izrādījās, ka te tomēr runa nav tikai par ebrejiem un holokaustu. Romāna galvenais varonis Daniels Štains bija vēsturiski reāla persona (kurai gan nomainīts uzvārds), ebreju jauneklis, kam izdevās noslēpt savu tautību un kļūt par tulku gestapo, kur viņš iespēju robežās centās glābt savus tautasbrāļus, tai skaitā organizējot bēgšanu no Emskas geto, kuras rezultātā no nošaušanas izglābās aptuveni 300 ebreju, no kuriem gandrīz puse sagaidīja dzīvi arī kara beigas. Pašam Danielam izdevās arī izbēgt no soda par izbēgšanas organizēšanu, kas rezultēja viņa pārejā kristietībā (katoļticībā) un vēlāk - kļūšanā par mācītāju. Daniels nokļuva Izraēlā un tur vadīja kristiešu draudzi, mēģinot apvienot savā kristietības izpratnē dažādos kristiešu grupējumus, tā sakot, vienojot visus zem kopīga Jēzus jumta, tikai, protams, neviens īpaši viņā neieklausījās, jo dažādi kristieši, jūdaisti un musulmaņi nekādi negribētu atteikties no savu baznīcu atšķirībām. Romāns nenorisinās īpaši hronoloģiski, sastāvot no dāžādu personāžu atmiņām, iesaistot milzīgu daudzumu varoņu (kurus visus paturēt atmiņā ir gandrīz neiespējami), pārejot no notikumiem kara laikā pie mūsdienām, tad uz septiņdesmito gadu vidu, iekļaujot darbā audiokasešu atšifrējumus, vēstules, NKVD dokumentus utt. Principā - ļoti intersesanta un pamācoša lasāmviela, vienīgi manuprāt, no apmēram trešdaļas satura romānu varētu arī atbrīvot, jo liela daļa epizožu īpaši nepapildina pārējo saturu, veidojot tādu kā lieku balastu, turklāt vienīgais patiešām aizraujošais sižets un vienīgais patiešām aizraujošais varonis ir Daniels Štains, kamēr, piemēram, Eva Makuņana un viņas dēla seksuālā orientācija varētu lieliski tikt "ierobežotas" grāmatas lapušu ziņā.
book, 2006

Snezhij lev

7
Varu atzīmēt, ka "Sņežnij lev" ir pirmais mūzikas ieraksts, ko esmu klausījies savā tagadējā darba vietā. Nezinu, vai tas ir zīmīgi, vai arī nav, bet fakts ir pieminēšanas vērts. Stilistiski tas ir diezgan tipisks 90. gadu Akvarium - pirms atgriešanās pie regejiskajiem elementiem, ar lielu daudzumu atsauču uz krievu tautas kultūru, kā arī ar zināmām hinduisma un budisma notīm. Albūmu ievada bezmaz vai mantriskā "Serebrjannaja roza", kas pāriet ļoti tipiskajā Akvarium kompozīcijā "Glaz ciklopa", kas vēsta par cilvēku, kura dzīvē priecīgie brīži - dzērums - mijas ar skumjajiem - paģirām. Daudz interesantāks man patiesībā šķiet blūziskais "Drevne russkaja toskā", kurā Grebenšikovs stāsta par to, kā Krievijas leģendārie varoņi - Iļja Muromecs un kompānija mūsdienās ir pārvērtušies par totāliem sviestiniekiem. Vēl viens literārs varonis, kam veltīta kompozīcija šajā albūmā, ir Dubrovskis (es gan īsti neatceros, kāds bija tās grāmatas saturs, jo to mums bija jālasa skolā krievu valodas stundās kaut kad bezdievīgi sen). Vēl viena albūma virsotne ir kompozīcija "Великая Железнодорожная Симфония". Kopumā albūms ir ļoti romantisks, lirisks, baudāms, un tomēr tam ir raksturīgs viens neatsverams mīnuss - oriģinalitātes trūkumus. Es gan īsti nezinu, vai citos albūmos "Akvarium" atdarināja šī albūma noskaņas, vai otrādi, bet man vismaz gribētos kaut ko oriģinālāku.
music, 1996

Zhest

7
"Жесть" - это очередной фильм с участием легендарного ныне уже Гоши Куценко. Чем таким он легендарен, мне не совсем ясно, но то, что он - звезда российского кинематографа, неоспоримо. Даже я, хотя и не являюсь большим любителем новых русских фильмов, знаю кучу работ с его участием - Антикиллер (2 штуки), Марс, Ночной Дозор, Дневной дозор, Турецкий гамбит. Ну, ладно, может бить, это не так уж много, но и этого достаточно.
film, 2006

Popsa

5.5
Вообще-то надо признать, что "Попса" - это очень даже попсовый фильм. Даже такой человек как я, который не слишком интересуется русским кино, уже пару фильмов на данную тематику видел (не далее как в прошлом году в автобусе в Венгрию мы с моей невестой - ныне женой - смотрели "Ландыш серебристый"). Сюжет в "Попсе" примерно такой-же как в Ландыше. Молодая девка под именем Славка приезжает в Москву, чтобы покорить столицу как певица и авторша собственных песен. Год назад в ее деревне побывала известная московская продюсерша Лариса и сказала Славке заехать к ней, если та вдруг забредет в Москву. Вот Славка и весь год собирала деньги, чтобы добраться до Москвы и стать там примой сцены. Однако оказывается, что она не совсем правильно Ларису поняла, все же благодаря своей настойчивости и живости она шанса у Ларисы добивается и проводит с ней в месте один день в Москвке, по дороге знакомясь с закулисами попсовой индустрии. Оказывается, что там одни развратники, да наркаши, да шизики и что быть звездой - это не фунт изюма. В принципе, фильм очень простой - ничем не удивляет, ничего особо в голове не остается. Единственная дельная мысль - когда Славка говорит, что попса ей не нравится и что она, дескать, лучше умеет, а Лариса ей: а ты Тома Вайтса знаешь? а этого блюз-гитариста? Нет? Так куда лезешь? Да вот жаль, что лично я из этого фильма ничего нового не узнал. Тогда вопрос - а зачем мне его смотреть то было? Кажется - пользы никакой.
film, 2005

Hleb

5
Ļeningrad galvenais skaistums, kā daudzi apgalvo, ir grupas sulīgajos tekstos, taču, manuprāt, otrs tās pluss ir foršais un optimistiskais ska skanējums. Žēl tikai, ka albūmā "Hļeb" no tā ir visai maz manāms. Jau pirmais gabals "Ļeņin-grad" izklausās visai nesakarīgs un mūzikas ritmi ir nevis perfekti vienoti kā "Gogol Bordello", bet gan šķiet, ka katrs instruments ierakstīts, īpaši nesaistot to ar pārējiem. Nākamā kompozīcija "Ņebesnij Tennis" vispār ir kaut kāds pilnīgs sviests ar stulbu bītu un muzānu vidēji statistiskās krievu radiostacijas gaumē. Ir albūmā arī dažas tīri foršas dziesmiņas, tādas kā `Futboļnij klub`, "Sutj" ir labs teksts par to, kā nevienam nav vajadzības lamāties trīsstāvīgi. "Pesņa starogo fanata" izklausās pēc rupja Visocka. Tomēr visinteresantākais veidojums ir pēdējā kompozīcija "Maļeņkaja Ļeņingradskaja Simfoņija", kur simfoniskais orķestris iespēlējis pāris Ļeningrad dziesmas un patiesībā izklausās itin glīti, no kā var secināt, ka simfonizējot varbūt arī backstreet boys izklausītos gluži pieņemami, lai gan garantēt to tomēr nevar. Kopumā jāatzīst, ka man "Hļeb" izrādījās vilšanās - pārāk vienmuļi, pārāk nemelodiski, pārāk politizēti.
music, 2005

Symphony on Ice

6.5
That was surely the first time in my life I went to see figure skating, and I wouldn`t be too surprise if it happened to be also the last. I had free tickets for this event from my work, so me and my wife went there just to see what it was. Actually I was expecting it to be a small and insignificant event that no one would be going to see, but I was very far from the truth with that guess. There were literally thousands of people in the new Arena Riga where the ice hockey world championships had finished just a few weeks ago. The event was organized by some Russians, therefore there were more Russians than Latvians in the arena (that`s no surprise actually, for Russians are much more a figure skating nation than Latvians). Among the participants of the event there were several figure skaters, whom even I knew - Anton Yagudin, Jelena Sokolova, Jelena Berezhnaya and Anton Sikharulidze, Alexander Abt and some others who also had had medals at some Olympic games or World Championships. This event wasn`t particulary interesting to watch over a longer period of time, for there`s not very much one can do while figure skating and a sports event without results is like hangoever without a drinking the night before. So we left. It was rather funny though that Liene, my wife, managed to sneak in with an illegal can of Coca Cola (she`s addicted to that stuff, you know what I mean, in case you know me, what you do, of course), telling the security men that she had "a very small umbrella" in her purse.
other, 2006

Bednyy, Bednyy Pavel

7
Once in a while I want to watch a film that wouldn`t require too many brain cells of me. Well, actually, I want to watch such a film most of the time for after a long day at work or at the university I`m usually not in the mood for Ingmar Bergman or something like that. One of the least demanding genres of cinematography is historical films. This sort of films mostly revolves around fancy dresses, pretty palaces and sexy women, thus leaving the brain problems behind. "Poor, poor Pavel" is a prime example for such a film. Well, maybe not for this film isn`t really about fancy dresses but about sick Russian minds. You see, the Russian emperor Pavel the First wasn`t really in his right mind, he had some visions about the way his country should be led yet being a bit childish and brutal at some moments he couldn`t really be loved by his people which led to him being murdered in a very broad conspiracy which was led by a certain count Palen (who happens to be a Baltic German, if I got that right). No one would expect such a film to be something staggering but it`s quite a good way to spend an evening with a visual form of history (since I had seen a documentary about Pavel the First, I knew the story pretty well and watched the film much more as a documentary film than as a dramatic piece).
film, 2003

Master and Margaret 8-10

7
Finally the series comes to the logical ending. Episode 8 I found to be the best of the whole ten. But after that things got quite silly. I have absolutely no idea why the filmmakers needed to insert bits from old video chronics in the film, they appeared absolutely out of place and had no real purpose. The last episode was even worse (the biggest part of the chronics appeared in the 9th part) - it seemed that the director had to make 50 more minutes but had the need for only 10 minutes, so everything drags for way too long and goes absolutely nowhere.
film, 2005

Master and Margaret 5-7

7
As the series pass over the equator the speed of the watching increases. While on the first two days I found two episodes a suffiecient dose on the third day I watched a whole three of them. In terms of content we start with Master still talking to Bezdomny and coming to the conclusion of his quite unhappy life. After that we travel to Jerusalem and see the death of Jeshua and Mathew trying to save his masters body in order to bury it. The rest of the episode mostly deals with tricks performed by Begemoth and Koroviev - the singing office, the working suit, the changing money etc. Episode six brings Berliozes uncle into the cursed apartments, the owner of the bar at the Variete also arrives. We see quite a lot of topless Gella who apparantely doesn`t have a scar on her throat which is a fact that I don`t understand. Closer to the end of the episode Margaret meets Azazello, that`s a very professionally done scene in my opinion. And at the end of the episode she turns into a witch and by does that quite convincingly. Since the film isn`t designed for adults only certain parts of the image are blurred. What concerns the technological aspect I can`t say that everything is done flawlessly but on the other hand true art doesn`t lie in millions of dollars spent for it. Episode seven brings us Voland`s ball. The events before it are done quite in an amateurish manner but the ball itself is quite good. Once again the makers of the film went for decency and put Margaret into a weird clothing from metal so she wouldn`t be naked, the suit itself is quite funny but once again I try to separate technology from message. In short - I still like the film although there are some things that I would have preferred to be done differently.
film, 2005

The Helm of Horror

8.5
Despite the fact that everybody and his grandmother has at least once proclaimed that the time of Pelevin were over he still always manages to bounce back and produce something truly worth reading. In his latest novel Pelevin once again takes a comfortable use of modern technologies. The first case when he did it was in the short story "The prince of the government plan" about a man playing "Prince of Persia". Then there was "Generation Pi" where the whole political scene of Russia was rendered by computers. Finally in the "Transitional Period" he wrote a monologue from a girl in a porno site. And now "The helm of horror" is written in a form of a chat discussion. Still this isn`t a simple chat because the number of users is limited, they can`t change their nicknames, they can`t leave the chat and they can interrupt one another - a thing impossible in a realistic chat. There`s a whole eight of them including a man named Monstrodamus, a Romeo, an Ariadna, an orthodox Christian woman named Ugli 666, a computer expert Nutrcracker, a woman of passion named Isolda, a strange fellow under the name of Organizm and drunk chat geek who uses the ugly chatter lexicon that i hate the most. The reasons for the whole situation lie in the fact that the eight people are inside a labyrinth in which the Minotaurus dwells. Every one of the characters has a labyrinth of his own next to his room. For one it is the windows screensaver "Maze", for another - a labyrinth in a park, for someone - a dead end with a chair, a loaded gun and a piece of paper. The problem is that no one knows where Theseus, the murderer of Minotaurus is. Yet they suspect that both Minotaurus and Theseus are among them. The deepest problem thou lies in the fact that everyone of them, including Minotaurus are inside the helm of horror which lies on the head of Minotaurus, therefore both Minotaurus and Theseus are a part of Minotaurus (similarly to a set of all sets which includes itself as a part of itself). The book is short, easy to read, but hard to understand. This time Pelevin doesn`t go too much for sex but much more for the content, and he`s a master of that for sure. Very good, I say.
book, 2005

Master and Margaret 3-4

7.5
The second day with the series didn`t produce a lot of unexpected effects. We see the first glimpse of Margaret, who happens to be pretty enough to be what she is. We also se Master meeting Ivan Bezdomny at the clinic and telling him that the stranger whom he met was the Devil himself. Apart from that the whole "Variete" gang including Rimsky and Varenuha suffer badly, Voland and his company have their performance and that is it. In terms of things bugging me or not bugging me. Most critics in Russia are somehow dissatisfied with the portrayal of Korovjev, although I find the actor nearly perfect. The actor playing Bezdomny reciewes only good words although he seems to much of Shura Balaganov (from "The golden calf") to me. The lack of special effects and the static camera grow more and more on me and I don`t care about them anymore. Probably I wouldn`t notice the camera at all, had I not read how badly it was used. The whole performance of the dark magic was done quite good despite some minor flaws combining two scenes in one. More about "Master and Margaret" will be written when I watch the later parts.
film, 2005

Master and Margaret 1-2

7
Some 20 years after his notorious "Dog`s Heart" Bortko has once again taken up the challenge of transferring a work of Mikhail Bulgakov to the big screen. Sadly the screen isn`t that big after all - the film is done in form of 10 episodes as a TV series. Most people probably know that TV series usually don`t have neither the money, nor the quality of a real big screener. But in case of Russia you can never know anything - one thing Russians are known for is their unpredictability. And sure they have once created some of the best TV mini-series ever, including "Mesto vstrechi izmenitj nelzja", "17 mgnovenij vesni", "The adventures of Sherlock Holmes" etc. But it all was in the old days when hobbits still happily lived in the snows of Siberia behind fences with barbed wire and guarded by tall and splendid looking goblins. In the modern days Russians have mainly switched to doing Hollywood-like action films, patriotic bullshit (also Hollywood-like) and TV soap operas. Therefore one can`t expect that Bortko would pull off a "Stalker" with his new film. Instead of stepping forward he has chosen to step back and look at the tradition. This comes once again as no surprise, since in "Sobachye serdse" he also used the black-and-white imagery immitating the aura of the pre-war post-revolution Russia. While watching "Master i Margarita" you`ll probably think that the last 60 years of cinematography simply don`t exist in the mind of Bortko - he rarely uses moving camera, editing is pre-CitizenKane styled, music only comes up when the viewer might otherwise not notice an emotionally dense moment etc. And the cat is done in form of a life-size pupper (or something like that) in a fashion a bit similar to that used in "Teenage Witch Sabrina". I`d certainly prefer a stop-motion animation cat in a fashion similar to that of Jan Svankmajer`s films but ok - that`s Bortko`s choice and not mine. So far the film seems ok - not brilliant, but not half bad either. The only thing that really bothers me is that some actors seem to have come directly from a theatre scene thus incapable of not overacting - intonations of secondary characters are occasionally absolutely unbelievable.
film, 2005

The Revolutionary Quest

5
I`ve been a fan of quest games since I don`t know. Probably since I first played "Kings Quest 5", a very fine game for sure but it may seem a bit dated in the modern cyber-crazy world. And so after a long starvation with no quests at all I decided to give a try to a relatively new Russian quest. Although Russia may be far from the most progressive country in the world no one can deny that it has lots of potential in the area of programming and in the past I`ve enjoyed some of their quests - games like "Bratya Piloti", "Shtirlic", "Petjka" and other stand up proudly even in the presence of "LucasArts" or "Sierra Games". Sadly "The Revolutionary Quest" fails to deliver much joy into my life. First, the graphics are a bit plain and fail to convince me that 3D quests are bettern than those in 2D. But I`m not the kind of fellow to dislike a quest because of the graphics. It may be a perfectly logical decision by the makers of the game - an artistic trick so to say. What I want from a good quest is an interesting story. Although "The Revolutionary Quest" promised to have one it delivered very little of its potential. A modern student Vanya is sucked into the year 1917 while preparing to an exam on the October revolution. What he has to do is saving Vladimir Lenin from his enemies and help the Revolution to start. This would in theory provide a background for a perfectly funny partly historical game (similar to that of "Shtirlic" or "Day of the Tentacle"). But it doesn`t turn out to be that. There`s very little possibility for the player to decide for Vanya what he hero can do - there`s never a big number of screens where to go, you can`t pick up an object earlier than you`ve used the previous one - therefore the games becomes too simple for a quester like myself. Humour is present in the game but it isn`t particulary funny. So all we have is a simple game with plain graphics.
game, 2004

Five Facecies a`la Rousse

7
Did you get the title? I did not. Who cares anyhow? The whole thing is a collection of 5 stories that are somehow connected by a goddess bringing death. The characters include a man working in a museum who`s being turned into a sculpture after he`s seen the goddess with the head of the legendary Meduse in her hands, his wife and some other people.
book, 2005

A light breakfast in the shade of Acropolis

7
Pēc tam, kad biju izlasījis otro Grošeka romānu - to, kas par pusdienām, no šī biju gaidījis vairāk.
book, 2001

9-ya Rota

4
It`s been a while since I last saw a war movie. And it`s been a while since I last wanted to see a war film. If I had it my way I`d never watch this film at all. Why not? I`m not particulary interested in the Soviet war in Afganisthan, nor do I have a need to see Russians fighting each other all the time. The film was so boring that I couldn`t really force myself to watch it. The film is trivial as an empty set - it starts with few young guys that have just joined the army sent to a boot camp, which is full of the beautiful experience Russians call "dedovshina" - you`re told that you are shit and that you are only good enough for dying. Then they go to war, and in the end only one of them survives after heroically performed a mission that noone really needs. It`s a bit similar to me - I watched this film and that was a pain in the ass, but nobody really needed me to overgo it.
film, 2005

I take my words back

8
Probably it ain`t the right choice to classify V.S. as a Russian writer for he no longer lives in his native country (since a death penalty awaits him for his works there) and some of his books aren`t even published in Russia. Yet he is a Russian writer without a slightest doubt. Over the past decades he has written quite a lot of sensational books on WW2, on KGB and other things many Russians rarely want to talk about. Although I`m no fan of weird conspiracy theories in the case of Suvorov and WW2 I have no other choice than accepting his theory (not without restraints, of course). And what is his theory? It`s that Stalin was planning attacking the nazi Germany just a few weeks later than he was attacked himself. And that because of it USSR suffered such enermous losses in the war as it did. One of the best points of his is that all Russian talks of never thinking about such an option would only mean that they were nazi supporters themselves. If you say - oh, we would never attack those Germans for we had signed a treaty with them that made us almost friends, you only mean that the brown shit that covered nearly all of Europe was a good thing in their minds. This book however is less about what Stalin thought and did, but more about marshal Zhukov, one of the most legendary war leaders of the XX century. Suvorov calls Zhukov a great fool and a war criminal with ambitions too high and brains too little. And he does that convincingly. This surely ain`t a book to read for relaxation and most people would probably find it less than interesting, but I am not one of those people. History IS a thing I`m interested in. The book ain`t flawless, Suvorov keeps on repeating stuff many times for no clear reasons, probably thinking that his readers might be having problems with long term memory, I don`t know. If he had cut half of the book, the rating would be even higher.
book, 2005

Manga

4.5
This film was shown in Riga as a part of a festival of Russian films. It was supposed to be an erotic black comedy. Yet it didn`t prove to be either black, comic or erotic. More it was like some underground drama. All the points this films gets are entirely for its visual elements. For a Russian film it`s done stylistically really well, a pretty thing for the eyes for sure. Yet in terms of content it doesn`t go far beyond a music video. And a music video doesn`t go on for more than an hour. Where the filmmakers found their actors is a mystery to me, since most of them can`t act at all. And I mean what I`m saying. You shouldn`t always hire ten Tom Cruises in order to make a good film, but you can`t make a film with actors with no talent whatsoever. And its worse than neo-realism, for the great filmmakers of 1940s, 1950s that did this sort of stuff were geniuses of their work and you didn`t need a Humfrey Bogarte for "The Bicycle thief" to be a great movie. Here you only have two young dykes that pretend to be cool walking the streets and kicking the cans.
film, 2005

Landish serebristij

6
This film is a story of modern Russia about a modern Snow White. No, not really Snow White, that other one that had those two evil step-sisters. Two producers are left by their star singer so they take up a weird girl from the country and try to make a star out of her. The film isn`t really heavyweight, just a silly comedic flick, not too sugary though, for it ain`t no Hollywood, baby. The cast is ok, the music is ok, the script is ok, at some stages the whole thing gets a bit trivial but nobody says it`s high art. At least it`s not the worst thing to watch on a bus from Hungary.
film, 2000

Kostroma Mon Amour

8
Another record upon Boris Grebenshikov has done his share of work. This record isn`t yet from the time when Boris G. found an interest in reaggae. The lyrics are weird as usually and the music is interesting as quite often. The most interesting tracks on the album are "Don`t drink the wine, Gertrude", "Russian Nirvana" and the title track. Probably it`s a bit weird to sing "mon amour" about the Russian city of Kostroma but it`s a good thing to sing `mon amour` about this record.
music, 1994

Pesni A.Vertinskogo

8
BG is considered more than a legend in Eastern Europe and especially in Russia. I`m not so sure whether Vertisnky is also considered that legendary, but on this record BG pays his homage to the legendary singer/poet. The album has very litle music on it, reminiscing some of the old records of Leondard Cohen, only without female backing vocals. Lyrically the record is very strong, and despite the fact that it`s not very entertaining there`s a real charme in the album, genuine poetry is what`s presented on here, and not some "house/mouse" rhyming. My favourite "songs" if they can be considered as songs are "A dog named Douglas", "Half-blood" ("I don`t need a woman/I only need a theme"), "To love silently". A voice and a guitar strumming is all you need to make a heart cry.
music, 1994

Turkish Gambit

6
This film made a lot of fuss in Russia a few months ago. And not without a reason - I doubt you have seen many Russian films with pretty good special effects. And it`s a thing you can`t denie about this film. There`s this fellow Erast Fandorine who fights for the Russian against the Turks in the Russian-Turkish war of 1960s. After being captured by the fiend he manages to flee and it turns out that as an extra to his very solid skill as a soldier he`s also pretty good in solving crime. And the crime is an interesting one - there is a fellow in the Russian army who works for the opponent on a very high level yet Fandorine can`t really find out who this fellow is. One thing about it that you should know is that this film basically is based upon the method "The Usual Suspects" provided, if you want to find the villain. Apart from that the film is interesting to watch, it has nice colours and pretty good acting, but no lasting value at all. You can probably call it a Russian historical action film and a no-brainer. Still some no-brainers aren`t really bad.
film, 2005

Mars

5.5
Ok, I am a bit of a fan of Russian (or Eastern European) movies, but I never try to be particulary generous while rating them. This "Mars" film isn`t gonna be big in the West of course, and I`m not really sure whether it was big in the East - although it has Gosha Kutsenko - a famous russian toughguy playing a boxer who`s run away from his sport. He lands in an obscure little town named Marx (which is spelled Marks in Russian) but it`s more like Mars to him than anything else. All people in this town work in a factory that produces stuffed toys and they don`t get money for their work - but fluffy money instead. He meets a girl working in a library and a young man who wants to marry her. Boris (that`s the boxer) doesn`t have to do anything to steal the woman away. But when he leaves she commits suicide. Overall this film isn`t particulary deep and it isn`t particulary interesting. It has its moments though. But at the beginning some of the actors seem to have been prepared for at theatre performance and not a film. But it`s not bad. And I keep contradicting myself. Ok, let`s add the rating and end this discussion for good.
film, 2004

Zamysel

5
Once Vladimir Voinovich was a very important writer in this part of the world - he was one of the so-called dissidents, he wrote about the private Chonkin - a legend in terms of underground literature, he was even extradicted from his native country. But nowadays he`s basically an old fart. Ok, that is a tough thing to say about an old man who has suffered quite much in his life, but it`s still true. This book, for example, it`s basically autobiographical and it`s bound to show how much he has gone through in his life. Well, and how much is that? Not that much actually. Ok, he had some hard time when nobody published his works in the USSR, he had no telephone, a small apartment- but he didn`t starve for he had money from books published in the West, he had a loving wife, he wasn`t physically hurt - although he claims that he was poisoned once and even writes about it for something like 150 pages, but I guess there were millions of people in the USSR who had it tougher than he did, only most of them weren`t as talented as he was, therefore their sufferings weren`t worth that much. Ok, he doesn`t claim to be the only one who had his problems with the regime but he surely seems to be quite a brave character who went through snow and rain (I meant to say that instead of fire and ice) in order to achieve something. Overblown, too much elderly sexuality like only a really old pervert could write, and not particulary much to say - that`s all this book can offer, by the way - I have no idea what good this book is already now - it`s been 15 years since the Union collapsed and Soviet bureaucracy doesn`t seem to be a problem to me nowadays.
book, 1994

Monumental Propaganda

6.5
It`s been a many long year since I read this book (at the moment of the writing that is), because this is one of the pieces that came into the zone of no return when my computer crashed last summer. The date of reading is probably wrong as well, but I don`t really care for that. This is a story of a long time communist named Aglaya Revkina that is a fan of Mr. Stalin and even organized a monument of his in the little village where she lived (or was it a small town? i don`t care that much about it) and when Stalin became unpopular she even held the monument in her own apartmenet. There was also some guy who did some blowing up for local criminals in modern (post-soviet) Russia who lived in the same house with Aglaya, then there were some modern stalinists that started visiting Aglaya, to be honest, that`s the most of what I remember from this book. Also I remember that the first part was somewhat interesting, but as we were heading towards the conclusion the book became less and less appealing to me - and Mr. Voinovich became more and more traditional in the sense that many modern Russian writers do the same gangster-criminal style, although I did get that his main target probably was showing that a criminal is worse than a communist, for a communist at least has some ideals, still most communists are criminals and have no ideals (yeah, there were some scenes with people that at first glorified Stalin, than spat at him and the glorified him once again). Not to mention that the only time in her life when Aglaya had an orgasm was by looking at the father of the Soviet Union in person.
book, 2000

The Werewolf`s Sacred Book

7.5
Once there was a time when I considered Viktor Pelevin my favourite writer. When I got hold of this book I thought this time to be over, never to return back. Now, a few days after reading this one I`m not sure what am I to expect from Pelevin now. On one hand, the book is thrilling, it has some very interesting strokes of word, but, on the other hand, the basic ideas are not more than recycling from Pelevin`s previous works. He doesn`t come up with very many fresh ideas, although the plot is twisted enough. What is it all about? Actually it`s a bit of a love story - she is a were-fox at the age of more than 2000 but looking like a Lolita. He is a were-wolf who works for the Russian FSB. He wants to become the uber-were-wolf but she already is the uber-were-fox. The language in the book is pretty explicit, although there`s no "explicit content" sign on the cover. I guess this novel is quite good at describing what life in modern Russia is like. Probably Mr. Pelevin is no optimist, his vision is one full of sex and drugs, but he doesn`t become too pesimistic and he certainly doesn`t preach what he wants the world to be like - that`s a very positive thing indeed.
book, 2004

Anniversary Poster

5
I have absolutely no idea who the authors of this play are - I was just trying to find the Russian translation for the word "scene" in a play, and I somehow found my self downloading this play where I noticed that Stalin and Lenin where among the characters. It turned out that the play was kind bizarre - there wasn`t even a single real socialist leader in the "cast" but those were supposed to be actors impersonating the dictators. The situation was something like this - in the late eighties there was a demonstration against the Communist party in some little town, and those actors were on their way to buy some alcohol when they were stopped by the local police and sent to spend the night in jail. There were two major things going on - the actors were preparing for some anniversary while the local socialist leader was preparing for the first election where there were choices to be made, and he knew that he stood no chance in a free election. So he decided to cheat. This is not a very spectacular play, but in the context of modern Russian dramaturgy it`s at least normal and not full of perversion.
book, 2004

Teoriya Zapoya

5
We`re going alternative. Jim Jarmush my ass! A completely unknown Russian film having less than 20 votes at the IMDB is alternative enough. What would the English title sound like? I guess there is no right ford for "zapoy". Hell! In a Russian film you can guess what kind of theory to expect - theory of long term drinking! And here we have it - Vitaly, an airplane pilot leaves his wife and especially his mother in law when they have disturb him while he had a hangover. He goes to his friend - a drunken philosopher who lives the next door and starts a drinking party there. His wife meanwhile guided by her mother finds a new lover, but it doesn`t go very well with him either, since her mother wants to give instructions even while the couple should be making love. Some other moments are also good, and so are the songs by "Leningrad" - a very controversial Russian punk band. Acting kinda sucks - you can clearly feel that those guys got very little bucks for their work, but the screenplay seems to be ok - a fun comedy showcasing the Russian habbits of drinking in a somewhat different manner from "Osobennosti Nacionaljnoj Ribalki". A masterpiece this is not, but for underground Russian cinema it`s not bad.
film, 2003

Plasticine

2
This here is a higly contraversial Russian play. Some people claim it to be a piece of trash that one will never remember about except for its dirty scenes, while others compare it to the best works of modern and classical literature. What`s my judgement? I`d like to tell that the truth lies in between, but it`s not the case. What does this play tell us? There`s a 14-year old boy who makes some things out of plasticine, for example, a huge penis. He has a hard time at school because of his smoking and because of him being an orphan living with his grandmother. He has a friend who pretends that he get laid all the time but that is not true, of course. Almost everyone in the play uses a rude language. And perversion is on every corner. At the very beginning there`s a coffin with a child in a room which the main hero enters, and an elderly woman starts slinging him for coming too close to her in order trying to rub his dinky against her. And later he and his friend are raped by two drunk men. Yeah, and in the end the main hero is also killed by one of them. Great? I don`t think so. The only parallel I can find for this play is "400 blows" by F.Truffaud (that`s a film actually but who cares) only this play here has nothing to offer except for a child touching a womans womb and the hurt of a penis entering his anus. I guess, "this ain`t no technological breakdown, oh no, this is the road to hell".
book, 2003

Evenings on a Farm Near Dikanka

5.5
Stories based upon ukrainian folklore. Some of them are quite scary while others are a bit more romantic. My judgement - pretty good for `oldschool` literature a fan of which I am not.
book, 1832

Mirgorod

6.5
There are three major stories in this book. The first one is entitled "Taras Bulba" - a heroic story about some imaginary (or real? who cares?) person out of the Ukrainian history. Man, this ain`t no hero for me - a dude that beats up his wife, drinks all the time and kills everybody including his own son is a maniac by my standarts. The rest of the book is pretty okey, including the story behind the first Soviet horror film - "Vij" (name of the creature). Creepy but lots of fun as well. And the third one is about two stupid old man who lose their friendship and start an everlasting quarrel due to some complete stupidity. Overall attitude - if you forget about the "Taras" thripe it`s quite good but otherwise - yuk!Quote from "Vij": In Kiev, the women who run staIIs in the market are aII witches.
book, 1835

Dialectics of the Transitional Period from nowhere to nowhere

7.5
Execuse me but why do they always tell you that a donkey is someone who gets &(%*^ in the ^&*&^#% ? Lots of nasty stuff in here. There`s a novel entitled "Numbers" which is actually pretty good apart from those pervert kind of things which sometimes are a lot of fun but mostly they just don`t make it for me. Except the novel there are a few short (more or less) stories and a poem. The latter is absolutely worthless while among the stories some good parts can be found. Especially good is the one called "Akiko" which is about a pornsite that gets visited by a dude and the way he gets f**ked up in the process. "Focus group" - a strange story about death is also quite good.
book, 2003

Selected dramatic works

8
First there`s the world famous "The Inspector General" (aka `The Revizor`). If you don`t know about, shame on you, I don`t even want to tell you about it. Next comes a somewhat obscure short play with a long title. Then there`s "The Marriage" - another good comedy. And last but not least - "The Gamblers" - which actually deal with a subject common to "The Inspector General". To be honest most of the text is pure enjoyment which makes one wonder about the power of language Gogol had.
book, 0